1.

Kāda veida elektroenerģijas patēriņš ir atbrīvots no elektroenerģijas nodokļa, ja patēriņa mērķis ir elektroenerģijas ražošana? Tāds būtībā ir jautājums, uz kuru Tiesa tiek aicināta atbildēt ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas attiecas uz Direktīvas 2003/96/EK ( 2 ) 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmā teikuma interpretāciju.

2.

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp RWE Power AG un Hauptzollamt Duisburg (Dīsburgas Galvenā muitas pārvalde, Vācija; turpmāk tekstā – “Hauptzollamt”) par pēdējās minētās atteikumu atbrīvot no nodokļa elektroenerģiju, ko RWE Power 2003. un 2004. gadā izmantoja savās atklātajās raktuvēs un elektrostacijās savas elektroenerģijas ražošanas darbības ietvaros.

3.

Ar saviem prejudiciālajiem jautājumiem Finanzgericht Düsseldorf (Diseldorfas Finanšu tiesa, Vācija) būtībā lūdz Tiesu precizēt Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmajā teikumā minētā atbrīvojuma no elektroenerģijas nodokļa tvērumu, kurā it īpaši ir paredzēts, ka “elektroenerģij[a], ko izmanto elektroenerģijas ražošanai un [..] lai saglabātu spēju ražot elektroenerģiju,” ir atbrīvota no elektroenerģijas nodokļa (turpmāk – “strīdīgais atbrīvojums”). Konkrētāk, ir jānosaka, vai un ar kādiem nosacījumiem, ražojot elektroenerģiju no brūnoglēm, kas iegūtas atklātās raktuvēs, elektroenerģijas izmantošanai procesiem pirms un pēc elektroenerģijas ražošanas – kas tehniskā nozīmē jāsaprot kā process, kurā energoproduktu pārveido par elektroenerģiju, – var piemērot strīdīgo atbrīvojumu.

4.

Šajā ziņā jāatgādina, ka Tiesai jau ir bijusi iespēja interpretēt gan Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punktu ( 3 ), gan 21. panta 3. punktu ( 4 ), ko iesniedzējtiesa ir minējusi kā tādu, kuram arī ir nozīme. Tomēr Tiesas judikatūra par Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punktu attiecas uz “energoproduktiem”, kas neapšaubāmi tika izmantoti elektroenerģijas ražošanai, – tātad aplūkotie gadījumi atšķīrās no šīs lietas, kurā uzdotais jautājums attiecas konkrēti uz to dažādo procesu noteikšanu, kuri veido šādu “ražošanu”. Tādēļ šajā lietā Tiesai būs vēl vairāk jāprecizē minētās tiesību normas piemērošanas joma.

5.

Direktīvas 2003/96 1. pantā ir noteikts, ka dalībvalstis uzliek nodokļus energoproduktiem un elektroenerģijai saskaņā ar šo direktīvu.

6.

Minētās direktīvas 2. panta 1. punktā ir paredzēts, ka šajā direktīvā termins “energoprodukti” attiecas tostarp uz produktiem, kuri atbilst KN kodam 2702.

7.

Saskaņā ar minētās direktīvas 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu:

“1.   [..] dalībvalstis saskaņā ar nosacījumiem, kurus tās nosaka, lai nodrošinātu pareizu un tūlītēju šo atbrīvojumu piemērošanu un nepieļautu nekādu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nodokļu apiešanu vai ļaunprātīgu izmantošanu, atbrīvo no nodokļiem šādus produktus:

8.

Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 21. panta 3. punktu:

“3. Energoproduktu patēriņu uzņēmuma robežās, kurā ražo energoproduktus, neuzskata par nodokļa uzliekamības gadījumu, kas rada pamatu nodokļa uzlikšanai, ja patērē uzņēmuma robežās ražotus energoproduktus. Dalībvalstis var arī atzīt šāda uzņēmuma robežās neražotas elektroenerģijas patēriņu un citu energoproduktu patēriņu, un energoproduktu un elektroenerģijas patēriņu tāda uzņēmuma robežās, kurā ražo degvielu, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai, par tādu, kas nerada nodokļa uzliekamības gadījumu. Ja patēriņu veic nolūkā, kas nav saistīts ar energoproduktu ražošanu, jo īpaši transportlīdzekļu darbināšanai, to uzskata par nodokļa uzliekamības gadījumu, radot pamatu nodokļa uzlikšanai.”

9.

Elektroenerģijas nodokli tostarp reglamentē 1999. gada 24. martaStromsteuergesetz (Likums par elektroenerģijas nodokli ( 5 ); turpmāk tekstā – “StromStG”). Kopš tā pieņemšanas šis likums ir vairākkārt grozīts. Tā kā pamatlieta attiecas uz 2003. un 2004. taksācijas gadu, pamatlietā piemērojamās StromStG redakcijas ir tās, kas izriet attiecīgi no 2002. gada 30. decembra likuma un 2003. gada 29. decembra likuma ( 6 ).

10.

StromStG 9. panta 1. punkta 2. apakšpunktā pamatlietā piemērojamajā redakcijā ir paredzēts, ka elektroenerģija, kas patērēta elektroenerģijas ražošanas vajadzībām, ir atbrīvota no elektroenerģijas nodokļa.

11.

Ar StromStG 11. pantu Bundesministerium der Finanzen (Federālā finanšu ministrija, Vācija) tostarp ir pilnvarota ar rīkojumu pieņemt tiesību normas, ar kurām īsteno StromStG 9. pantā paredzētos nodokļu atvieglojumus.

12.

Minētās ministrijas attiecīgajā rīkojumā, proti, 2000. gada 31. maijaVerordnung zur Durchführung des Stromsteuergesetzes (Rīkojums, ar ko īsteno Likumu par elektroenerģijas nodokli ( 7 ); turpmāk tekstā – “StromStV”), 12. panta 1. punkta 1. apakšpunktā ir paredzēts, ka jēdziens “elektroenerģija, ko patērē elektroenerģijas ražošanas vajadzībām”StromStG 9. panta 1. punkta 2. apakšpunkta nozīmē attiecas uz elektroenerģiju, ko tehniski patērē elektroenerģijas ražošanas iekārtu papildiekārtās un palīgiekārtās elektroenerģijas ražošanai, it īpaši ūdens apstrādes, ūdens pievades, lai ģenerētu tvaiku, vēdināšanas, kurināmā pievades un dūmgāzu attīrīšanas vajadzībām.

13.

RWE Power Reinas brūnogļu baseinā apsaimniekoja trīs teritoriāli nodalītas atklātas raktuves, kurās tā ieguva brūnogles galvenokārt elektroenerģijas ražošanai savās elektrostacijās un apmēram 10 % apjomā – brūnogļu brikešu un brūnogļu putekļu ražošanai savās rūpnīcās ( 8 ).

14.

2004. gadā RWE Power atklātajās raktuvēs patērēja elektroenerģiju, ko tā būtībā izmantoja: (i) ūdens sūkņu darbībai, lai samazinātu gruntsūdeņu līmeni, ii) lielizmēra iekārtu darbībai, piemēram, lai darbinātu riteņu ekskavatorus, kuri norok neapstrādātas brūnogles un grunti, un buldozerus, kuri citu atklāto raktuvju daļu atkal aizpilda ar grunti, (iii) atklāto raktuvju apgaismojumam un (iv) brūnogļu transportēšanai elektrostacijās ar elektriskiem kravas vilcieniem pa saviem sliežu ceļiem un elektriskiem lentes konveijeriem, kas transportēja gan brūnogles, gan grunti.

15.

RWE Power elektrostacijās elektroenerģija tika ražota nepārtraukti. Lai nodrošinātu šo nepārtraukto ražošanu, RWE Power turēja brūnogļu krājumus krātuvēs, no kurām brūnogles tika pakāpeniski piegādātas uz katliem elektrostacijās. Vispirms brūnogles tika glabātas ikvienā no atklātajām raktuvēm, tajās esošās krātuvēs; pēc tam tās tika nogādātās pa lentes konveijeru vai uzņēmuma elektrisko dzelzceļu uz elektrostaciju krātuvēm, nodrošinot kapacitāti, kas atbilst elektrostacijas vienas līdz divu dienu darbības apjomam. No turienes elektriski kraušanas ekskavatori pārkrāva brūnogles uz krātuves lentes konveijeru, ar kuru brūnogles tika nogādātas smalcināšanas iekārtās. Pēc tam sasmalcinātās brūnogles tika glabātas katla tvertnē.

16.

2004. gadā Hauptzollamt uzdeva veikt nodokļu pārbaudi uzņēmumā RWE Power it īpaši attiecībā uz elektroenerģijas nodokli par 2003. un 2004. gadu. Šīs pārbaudes ietvaros 2009. gada 20. maija ziņojumā tika secināts, ka brūnogļu sagatavošana ir jāklasificē kā kurināmā ražošana, un tāpēc tā ir jāapliek ar nodokli. Šis secinājums esot attiecināms arī uz visu elektroenerģiju, kas patērēta brūnogļu ieguvei un transportēšanai – tādējādi nodoklis esot bijis jāmaksā arī par elektroenerģiju, kas izmantota ogļu kraušanas ekskavatoriem, lentes konveijeriem un trieciendzirnavām.

17.

2009. gada 8. oktobrīHauptzollamt, pamatojoties uz 2009. gada 20. maija ziņojumu, veica nodokļa uzrēķinu un saskaņā ar nodokļu inspektoru secinājumiem tostarp pieprasīja samaksāt elektroenerģijas nodokli, kas – tās ieskatā – bija iekasējams.

18.

Tā kā sūdzība, ko RWE Power iesniedza par šo nodokļa uzrēķinu, tika noraidīta, tā vērsās iesniedzējtiesā.

19.

Iesniedzējtiesā RWE Power apgalvoja, ka saskaņā ar Direktīvu 2003/96 strīdīgais atbrīvojums jāattiecina uz visu elektroenerģiju, kas nepieciešama elektroenerģijas ražošanai. Saskaņā ar šo direktīvu un StromStV 12. panta 1. punkta 1. apakšpunktu uz visām papildiekārtām un palīgiekārtām, bez kurām elektroenerģijas ražošanas iekārta nevar darboties, principā jāattiecina atbrīvojums no elektroenerģijas nodokļa. Tādējādi elektroenerģija, ko patērē, lai ražotu elektroenerģiju no brūnoglēm, proti, apmēram 90 % no izmantotās elektroenerģijas, būtu jāatbrīvo no elektroenerģijas nodokļa saskaņā ar StromStG 9. panta 1. punkta 2. apakšpunktu, ja šis patēriņš ir kalpojis elektroenerģijas ražošanai ( 9 ). Tātad brūnogles būtu jāuzskata par kurināmo, tādējādi elektroenerģijai, ko patērē to ieguvei un transportēšanai atklātajās raktuvēs, arī esot jābūt atbrīvotai no nodokļa. RWE Power norāda, ka brūnogļu elektrostacijas darbība ir vienots process no ogļu ieguves līdz radīto atkritumu likvidēšanai. Tādējādi atklātas raktuves un brūnogļu elektrostacija veidojot vienu ekonomisku un tehnisku elektroenerģijas ražošanas vienību, ko nevar mākslīgi sadalīt dažādās patstāvīgās darbībās, jo strīdīgais elektroenerģijas patēriņš ir nepieciešams, lai nodrošinātu nepārtrauktu elektroenerģijas ražošanu.

20.

Savukārt Hauptzollamt būtībā uzskata, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu elektroenerģija, kas patērēta elektroenerģijas ražošanai, ir atbrīvota no elektroenerģijas nodokļa, ja to patērē elektroenerģijas ražošanas vienības papildiekārtās vai palīgiekārtās, lai ražotu – termina tehniskā nozīmē – elektroenerģiju. Tomēr Hauptzollamt ieskatā no nodokļa ir atbrīvota tikai elektroenerģija, kas ir tieši saistīta ar elektroenerģijas ražošanu un ir tai nepieciešama, piemēram, elektroenerģija, ko izmanto, lai pievadītu kurināmo katla deglim no trieciendzirnavām. Turpretim elektroenerģijai, ko tikai netieši izmanto atsevišķās neapstrādātu brūnogļu apstrādes iekārtās, tās drupinot, sasmalcinot un žāvējot – tās ieskatā – šāds atbrīvojums nav piemērojams.

21.

Paužot šaubas par Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmajā teikumā paredzētā atbrīvojuma tvērumu, iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus.

22.

Rakstveida apsvērumus Tiesā iesniedza RWE Power, Hauptzollamt, kā arī Eiropas Komisija.

23.

Ar saviem diviem prejudiciālajiem jautājumiem iesniedzējtiesa lūdz Tiesu precizēt strīdīgā atbrīvojuma tvērumu un it īpaši to, vai un ar kādiem nosacījumiem, ražojot elektroenerģiju no brūnoglēm, kas iegūtas atklātās raktuvēs, šo atbrīvojumu var piemērot elektroenerģijas izmantošanai procesiem pirms un pēc elektroenerģijas ražošanas.

24.

Precīzāk – pirmais prejudiciālais jautājums attiecas uz elektroenerģiju, ko izmanto darbībām, kuras veic pirms brūnogļu ievietošanas katla tvertnē un pārveidošanas par elektroenerģiju, proti: i) brūnogļu ieguve atklātās raktuvēs un ii) to apstrāde elektrostacijās (drupināšana, attīrīšana no svešķermeņiem un sasmalcināšana līdz katlam vajadzīgajam izmēram). Savukārt otrais prejudiciālais jautājums attiecas uz elektroenerģiju, ko patērē, veicot darbības, kuru mērķis ir nodrošināt nepārtrauktu elektroenerģijas ražošanu, un it īpaši i) brūnogļu nogādāšanu elektrostacijās (ar elektriskajiem vilcieniem un elektriskajiem lentes konveijeriem) un ii) uzglabāšanu.

25.

Ievadā ir jāatgādina, ka Direktīvas 2003/96 mērķis ir izveidot saskaņotu energoproduktu un elektroenerģijas nodokļu sistēmu, kuras ietvaros minimālu nodokļu uzlikšana ir noteikums, lai veicinātu iekšējā tirgus pienācīgu darbību enerģētikas nozarē, tostarp novēršot konkurences izkropļojumus ( 10 ).

26.

Šajā nolūkā attiecībā it īpaši uz elektroenerģijas ražošanu Savienības likumdevējs ir izvēlējies ( 11 ) likt dalībvalstīm aplikt ar nodokli piegādāto elektroenerģiju ( 12 ), savukārt energoprodukti, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai, ir attiecīgi jāatbrīvo no nodokļa, lai izvairītos no elektroenerģijas dubultas aplikšanas ar nodokli ( 13 ). Saskaņā ar Direktīvas 2003/96 4. panta 1. punktu un 10. pantu no 2004. gada 1. janvāra, ja vien nav paredzēts izņēmums ( 14 ), elektroenerģijai piemērojamie minimālie nodokļu līmeņi ir 0,5 EUR par Mw/h (patēriņam uzņēmuma vajadzībām) un 1 EUR par Mw/h (patēriņam ārpusuzņēmuma vajadzībām) ( 15 ).

27.

Šajā ziņā Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmais teikums paredz obligātu izņēmumu no nodokļu režīma, pirmām kārtām, “energoproduktiem”, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai, un, otrām kārtām, “elektroenerģijai”, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai vai ko izmanto, lai saglabātu spēju ražot elektroenerģiju. Tomēr saskaņā ar šīs pašas tiesību normas otro teikumu, ņemot vērā ar vides aizsardzību saistītus apsvērumus, dalībvalstis var uzlikt šiem produktiem nodokļus, kas pārsniedz minimālos nodokļu līmeņus. Šajā gadījumā minētā norma nav piemērojama, jo Vācijas Federatīvā Republika nav izmantojusi šo iespēju ( 16 ).

28.

Tiesai jau divas reizes ir bijusi iespēja interpretēt Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmā teikuma piemērošanas jomu. Spriedumā Cristal Union Tiesa nosprieda, ka šajā normā paredzētais obligātais atbrīvojums ir piemērojams tādiem energoproduktiem kā dabasgāze, kuri tiek izmantoti kombinētai elektroenerģijas un siltuma ražošanai ( 17 ). Turklāt spriedumā Turbogás Tiesa šo tiesību normu interpretēja tādējādi, ka dabasgāze un dīzeļdegviela, ko izmanto siltumenerģijas ražošanai kombinētā cikla stacijā, ir atbrīvotas no nodokļa ( 18 ).

29.

Tomēr lietas, kurās pasludināti šie divi spriedumi, atšķiras no pamatlietas tādējādi, ka tās attiecās uz strīdīgā atbrīvojuma piemērošanu “energoproduktiem”, kuru izmantošana elektroenerģijas ražošanai nebija apstrīdēta. Taču šajā gadījumā, pirmkārt, produkts, ko var atbrīvot no nodokļa, ir nevis “energoprodukts”, bet gan “elektroenerģija”, un, otrkārt, strīdīgais jautājums ir tieši par to, vai šī elektroenerģija ir jāuzskata par elektroenerģijas ražošanas procesa daļu strīdīgā atbrīvojuma nozīmē.

30.

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmo teikumu jāinterpretē tādējādi, ka atbrīvojums no nodokļa “elektroenerģij[ai], ko izmanto elektroenerģijas ražošanai” attiecas arī uz elektroenerģijas daudzumu, kas tiek izmantots, iegūstot brūnogles atklātās raktuvēs un pārstrādājot un vēlāk apstrādājot brūnogles elektrostacijās (proti, tās drupinot, attīrot no svešķermeņiem un sasmalcinot līdz izmēram, kas nepieciešams katla darbībai).

31.

Hauptzollamt uzskata, ka uz šo pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild noliedzoši. Tā būtībā apgalvo, ka minētās tiesību normas šaura interpretācija, kā to prasa Tiesas judikatūra, novestu pie tā, ka no nodokļa tiktu atbrīvots tikai elektroenerģijas patēriņš, kas ir cieši saistīts ar elektroenerģijas ražošanu, un tas faktiski izslēgtu elektroenerģiju, kuru izmanto energoproduktu ieguvei un apstrādei.

32.

Turpretim RWE Power uzskata, ka uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši. Šis uzņēmums uzskata, ka uz elektroenerģiju, ko izmanto gan brūnogļu ieguvei, gan turpmākai apstrādei, attiecas strīdīgais atbrīvojums, jo visas šīs darbības ir absolūti nepieciešamas un ir daļa no elektroenerģijas ražošanas procesa.

33.

Komisija savukārt lielā mērā piekrīt Hauptzollamt analīzei attiecībā uz brūnogļu ieguvei izmantoto elektroenerģiju, taču uzskata, ka strīdīgo atbrīvojumu tomēr varētu piemērot brūnogļu apstrādei, ja šīs apstrādes darbības ir nepieciešamas elektrostaciju katlu izmantošanai.

34.

Turpinājumā izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ es piekrītu šai pēdējai minētajai nostājai.

35.

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību normas, kas attiecas uz Direktīvā 2003/96 paredzētajiem atbrīvojumiem, ir jāinterpretē autonomi, pamatojoties uz to formulējumu, kā arī šīs direktīvas sistēmu un tās mērķiem ( 19 ). Tieši ņemot vērā šo sākotnējo autonomo interpretāciju, būs jāpārbauda, vai brūnogļu ieguvei atklātās raktuvēs un to turpmākai apstrādei elektrostacijās ir iespējams piemērot strīdīgo atbrīvojumu.

36.

Pirmām kārtām, attiecībā uz Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmā teikuma formulējumu – no tā redakcijas skaidri izriet, ka dalībvalstīm ir pienākums atbrīvot no nodokļiem šajā direktīvā paredzēto elektroenerģiju, it īpaši “energoproduktus un elektroenerģiju, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai” (pirmais gadījums) un “elektroenerģiju, ko izmanto, lai saglabātu spēju ražot elektroenerģiju” (otrais gadījums).

37.

Šajā ziņā, pirmkārt, attiecībā uz pirmo gadījumu, kas attiecas uz elektroenerģijas ražošanas procesu, ir jākonstatē, ka Direktīvā 2003/96 ir skaidri noteikti “energoprodukti”, uz kuriem attiecas atbrīvojums, 2. panta 1. punktā iekļaujot izsmeļošu šo produktu sarakstu ar norādēm uz to kombinētās nomenklatūras kodiem ( 20 ). Tomēr minētajā direktīvā nav neviena precizējuma par jēdzienu “izmantošana elektroenerģijas ražošanai”, un šis jēdziens nav definēts nedz šajā direktīvā, nedz arī definēts, atsaucoties uz dalībvalstu tiesībām ( 21 ). Otrkārt, attiecībā uz otro gadījumu, proti, elektroenerģiju, ko izmanto, lai saglabātu spēju ražot elektroenerģiju ( 22 ), arī tas Direktīvā 2003/96 nav precizēts.

38.

Tā kā šajā direktīvā nav definēta “izmantošana elektroenerģijas ražošanai” ( 23 ), šā formulējuma nozīmes un tvēruma noteikšana jāveic atbilstoši tā ierastajai nozīmei ikdienas valodā, ievērojot kontekstu, kādā tas tiek izmantots, un ar tiesisko regulējumu, kura daļu tas veido, īstenojamos mērķus ( 24 ).

39.

Šajā ziņā vispirms ir jākonstatē, ka no iepriekš minētā formulējuma skaidri izriet, ka ar elektroenerģiju, kas atbrīvota no nodokļa, ir jāsaprot elektroenerģija, kas patērēta ar mērķi ražot elektroenerģiju. No tā izriet, ka strīdīgais atbrīvojums tātad nav piemērojams elektroenerģijai, ko patērē tikai saistībā ar elektroenerģijas ražošanas darbību un kas nav tieši paredzēta, lai ļautu vai sekmētu šīs ražošanas procesu ( 25 ). Šāds elektroenerģijas patēriņš varētu ietvert, piemēram, patēriņu elektrostacijas administratīvajās ēkās.

40.

Turpinājumā jānorāda, ka strīdīgā atbrīvojuma abu gadījumu nošķiršana, proti, elektroenerģija, ko izmanto “elektroenerģijas ražošanai”, no vienas puses, un elektroenerģija, ko izmanto, “lai saglabātu spēju ražot elektroenerģiju”, no otras puses, liek domāt, ka darbības, uz kurām attiecas ražošana, nevar uzskatīt par darbībām, kas saistītas ar elektroenerģijas ražošanas spējas saglabāšanu ( 26 ).

41.

Visbeidzot – tā kā Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmā teikuma formulējumā nav precizēti dažādi elektroenerģijas patēriņa veidi, uz kuriem var attiecināt strīdīgo atbrīvojumu, uzskatu, ka jēdziens “izmantošana elektroenerģijas ražošanai” ir jāizvērtē, ņemot vērā tā specifiku. Šāda pieeja man šķiet vēl jo vairāk saprātīga, ciktāl jēdziena “elektroenerģijas ražošana” vispārīgais raksturs ļauj nošķirt atbrīvojuma piemērošanu atkarībā no tās ražošanas metodes ( 27 ). Tieši no šā skatupunkta Tiesa ir atzinusi, ka šajā tiesību normā no strīdīgā atbrīvojuma nekādi nav izslēgti energoprodukti, kuri tiek izmantoti koģenerācijas iekārtās, lai kombinēti ražotu gan elektroenerģiju, gan siltumu ( 28 ).

42.

Lai gan tas tā ir, strīdīgā atbrīvojuma formulējums neļauj ar pārliecību noteikt, vai elektroenerģija, kura paredzēta izmantošanai procesos, kuri notiek pirms elektroenerģijas ģenerēšanas, it īpaši brūnogļu ieguvē un tās turpmākajā apstrādē elektrostacijās, ir jāatbrīvo no nodokļa tāpēc, ka tā ir daļa no “elektroenerģijas ražošanas” procesa Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmā teikuma izpratnē.

43.

Otrām kārtām, attiecībā uz Direktīvas 2003/96 sistēmu ir jāatgādina – tā kā energoproduktu un elektroenerģijas aplikšana ar nodokli ir principiāls noteikums, ar to nav paredzēts ieviest vispārēja rakstura atbrīvojumus. Tādējādi, tā kā Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punktā ierobežojošā veidā ir noteikti obligātie atbrīvojumi, kas dalībvalstīm jāpiemēro, apliekot ar nodokļiem energoproduktus un elektroenerģiju, šo tiesību normu nevar interpretēt plaši, neatņemot saskaņotajai nodokļu uzlikšanas sistēmai jebkādu lietderīgo iedarbību ( 29 ).

44.

Tiesa ir arī nospriedusi, ka no Direktīvas 2003/96 sistēmas izriet – izņemot divus īpašus gadījumus, proti, tos, kas paredzēti šīs direktīvas 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā teikumā un 21. panta 5. punkta trešajā daļā, – šīs direktīvas 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmajā teikumā paredzētais pienākums obligāti atbrīvot no nodokļa energoproduktus, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai, ir saistošs dalībvalstīm bez nosacījumiem ( 30 ). Tas nozīmē, ka šā atbrīvojuma piemērošanu nevar ietekmēt tās pašas direktīvas tiesību normas, kurām ir fakultatīvs raksturs, piemēram, šīs pašas direktīvas 21. panta 3. punkta otrais teikums.

45.

Tādējādi, ja strīdīgais atbrīvojums ir jāinterpretē šauri tādēļ, ka elektroenerģiju patērē, lai ražotu elektroenerģiju vai lai saglabātu šādas ražošanas spēju, šis atbrīvojums ir beznosacījumu un ir jāpiemēro.

46.

Trešām kārtām, attiecībā uz Direktīvas 2003/96 mērķiem iesākumā ir jāatgādina, ka, paredzot saskaņotu nodokļu uzlikšanas režīmu energoproduktiem un elektroenerģijai, ar šo direktīvu ir izvirzīti divi mērķi, proti, no vienas puses, veicināt pareizu iekšējā tirgus darbību enerģētikas nozarē, it īpaši novēršot konkurences izkropļojumus ( 31 ) un, no otras puses, sekmēt vides politikas mērķu sasniegšanu ( 32 ).

47.

Pirmkārt, attiecībā uz pirmo mērķi un it īpaši uz mērķi novērst konkurences izkropļojumus, ir jānorāda – ja centrālē elektroenerģijas ražošanai izmantota elektroenerģija uz strīdīgā atbrīvojuma pamata nebūtu atbrīvota no nodokļa, no tā izrietētu dubultas aplikšanas ar nodokli risks, jo šādi saražotā elektroenerģija arī tiktu aplikta ar nodokli atbilstoši šīs direktīvas 1. pantam ( 33 ). Tādējādi šis mērķis nozīmē, ka strīdīgā atbrīvojuma piemērošana var izraisīt nevienlīdzīgu attieksmi starp dažādām elektroenerģijas ražošanas vienībām ( 34 ). Proti, atbrīvojuma no elektroenerģijas nodokļa piemērošanas jomas iespējama paplašināšana attiecībā uz konkrētu elektroenerģijas ražošanas veidu varētu nostādīt neizdevīgākā stāvoklī tos elektroenerģijas ražotājus, kuri to ražo no citām energoproduktu formām un kuriem, iespējams, būtu jāmaksā dubults nodoklis. Tāpat dubultās aplikšanas ar nodokli dēļ pastāv diskriminācijas risks attiecībā uz enerģijas ražotājiem, kas ražo enerģiju no tā paša energoprodukta, ja ražošanai nepieciešamos resursus, kuru nepieciešamajai apstrādei ir vajadzīgs elektroenerģijas patēriņš, importē tikai daži no šiem ražotājiem.

48.

Otrkārt, attiecībā uz vides aizsardzības mērķi ir skaidrs, ka elektroenerģijas ražošana no brūnoglēm ir saistīta ar daudziem pienākumiem, ko uzliek vides aizsardzības noteikumi, kuru mērķis ir panākt, lai energoprodukti tiek izmantoti pēc iespējas tīrākā veidā. Tāpēc nevar izslēgt, ka strīdīgais atbrīvojums var ietekmēt šo pienākumu izpildi, ja tie nozīmē energoprodukta apstrādi, izmantojot elektroenerģiju, lai padarītu iespējamu videi nekaitīgāku elektroenerģijas ražošanu.

49.

Strīdīgie patēriņi ir jāizvērtē, ņemot vērā šos vispārīgos apsvērumus.

50.

No vienas puses, attiecībā uz elektroenerģiju, ko patērē brūnogļu ieguvei atklātās raktuvēs, vispirms uzskatu, ka, lai gan šī darbība, protams, tiek veikta ar (galīgo) mērķi ražot elektroenerģiju, tomēr, ņemot vērā jēdziena “elektroenerģijas ražošana” nozīmi ikdienas valodā, to nevar uzskatīt par elektroenerģijas ražošanas daļu strīdīgā atbrīvojuma izpratnē. Proti, ieguves laikā elektroenerģiju izmanto ar mērķi ražot neapstrādātas brūnogles, kas saskaņā ar Direktīvas 2003/96 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu ir “energoprodukts” ( 35 ). Taču strīdīgais atbrīvojums piemērojams tikai elektroenerģijas ražošanai, nevis “energoproduktu ražošanai” ( 36 ). Turklāt, ja Savienības likumdevējs būtu vēlējies atbrīvot šo patēriņa veidu saskaņā ar strīdīgo atbrīvojumu, tas būtu to norādījis tiešāk, atsaucoties, piemēram, uz “elektroenerģiju, ko izmanto energoprodukta ražošanai”, kā tas būtībā ir izdarīts attiecībā uz šīs direktīvas 21. panta 3. punkta otrajā teikumā paredzēto fakultatīvo atbrīvojumu. Šāda interpretācija atbilstu arī tam, ka strīdīgā atbrīvojuma piemērošanas joma ir jāinterpretē šauri. Turklāt, ņemot vērā mērķi neradīt konkurences izkropļojumus, būtu vēlams nošķirt energoprodukta ieguves procesu no elektroenerģijas ražošanas. Pretējā gadījumā varētu rasties nevienlīdzīga attieksme, izraisot atšķirīgu nodokļu slogu ( 37 ) uzņēmumiem, kas apsaimnieko elektrostacijas un iegūst brūnogles elektroenerģijas ražošanai, un uzņēmumiem, kas elektroenerģijas ražošanas nolūkā iepērk no trešām personām neapstrādātas brūnogles.

51.

Pamatojoties uz šo argumentāciju, neapstrādātu brūnogļu ražošanai būtu jābeidzas ar to uzglabāšanas posmu atklātās raktuves tvertnē. Līdz ar to strīdīgais atbrīvojums nebūtu jāattiecina uz jebkuru elektroenerģiju, kas pirms šā posma patērēta ūdens sūkņu darbībai, lai samazinātu gruntsūdeņu līmeni, lielizmēra iekārtu, piemēram, riteņu ekskavatoru darbībai, ar kuriem norok brūnogles un grunti, un iekārtām, ar kurām cita atklātās raktuves daļa atkal tiek aizpildīta ar grunti, kā arī atklātās raktuves apgaismojumam.

52.

Šo secinājumu, manuprāt, nevar atspēkot, ņemot vērā faktiskos apsvērumus, ko izvirza RWE Power, lai pierādītu nesaraujamo vienotību starp elektrostacijām, kas ražošanu veic, izmantojot brūnogles, un atklātajām raktuvēm. Lai gan ir iespējams, ka brūnogļu elektrostaciju var apsaimniekot tikai tur, kur brūnogles ir gatavas izmantošanai kā enerģijas resurss, jo brūnogles netiek piegādātas no lieliem attālumiem un kurināšanai nepieciešamās brūnogles nevar iegādāties tirgū ( 38 ), ar šo konstatāciju nepietiek, lai brūnogļu ieguvi uzskatītu par neatņemamu sastāvdaļu procesā, kurā brūnogles tiek pārstrādātas elektroenerģijā. Lai gan šādi apgalvojumi varētu būt arguments par labu strīdīgā atbrīvojuma paplašinātai attiecināšanai konkrēti uz elektroenerģijas ražošanas no brūnoglēm tirgu, tiem nav rodams pamatojums Direktīvas 2003/96 tekstā, kurš ir vispārīgāks un kurā nav ņemtas vērā brūnogļu enerģētikas tirgus īpatnības.

53.

No otras puses, attiecībā uz elektroenerģiju, ko izmanto brūnogļu turpmākai apstrādei elektrostacijās, uzskatu – ja brūnogles neapstrādātā veidā ir kvalificētas kā “energoprodukts”, elektroenerģijai, kas patērēta jebkādas tādas darbības ietvaros, kura notiek tajā pašā uzņēmumā, vai vismaz papildiekārtās un palīgiekārtās un kura ir paredzēta brūnogļu turpmākai pārstrādei un apstrādei elektrostacijās, būtu jāpiemēro atbrīvojums no elektroenerģijas nodokļa, ciktāl šāda apstrāde ir daļa nevis no “energoprodukta” ražošanas, bet gan tieši no elektroenerģijas ražošanas ( 39 ).

54.

Tomēr iesniedzējtiesai jāpārbauda, vai šie procesi patiešām ir vajadzīgi un absolūti nepieciešami atkarībā no brūnogļu elektrostacijas veida ( 40 ). Šajā ziņā RWE Power apsaimniekoja trīs veidu elektrostacijas, kurās dedzināja dažāda veida brūnogles, proti, “režģa krāsns katlus”, “virstošā slāņa katlus” un “pulverizēto ogļu katlus, kas tiek kurināti ar brūnoglēm”. Šķiet, nav apstrīdams, ka, izņemot pirmo veidu (režģa krāsns), kas ir novecojis, brūnogļu turpmākā apstrāde ir nepieciešama, lai izpildītu pienākumus, kuri izriet no tiesiskā regulējuma rūpniecības un vides jomā gan attiecībā uz virstošā slāņa dedzināšanas katliem, gan pulverizēto ogļu krāsnīm. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai iepriekš minētā apstrāde patiešām atbilst attiecīgajām normatīvajām prasībām un attiecīgajiem katliem. Šajā ziņā iespējamās praktiskās grūtības, kādas rodas saistībā ar nepieciešamību identificēt to elektroenerģijas daļu, kuru izmanto brūnogļu apstrādei, salīdzinājumā ar to, ko izmanto citiem nolūkiem, nekādā gadījumā nevar atbrīvot dalībvalstis no pienākuma saskaņā ar strīdīgo atbrīvojumu bez nosacījumiem no nodokļa atbrīvot enerģiju, kuru izmanto elektroenerģijas ražošanai ( 41 ).

55.

No iepriekš minētā izriet, ka strīdīgo atbrīvojumu varētu piemērot tādiem procesiem kā drupināšana, attīrīšana no svešķermeņiem un sasmalcināšana, ja šīs darbības ir absolūti nepieciešamas un ir paredzētas vienīgi tam, lai izmantotu brūnogles specifiskos elektrostacijas katlos elektroenerģijas ražošanai.

56.

Visbeidzot – pakārtoti – uzskatu, ka šo interpretāciju nevar atspēkot ar normām, kas ietvertas Direktīvas 2003/96 21. panta 3. punkta otrā teikuma tiesību normās, kuras iesniedzējtiesa lūdz Tiesu ņemt vērā, lai interpretētu strīdīgo atbrīvojumu.

57.

Atgādinājumam – saskaņā ar Direktīvas 2003/96 21. panta 3. punkta pirmo teikumu energoproduktu patēriņu uzņēmuma robežās, kurā ražo energoproduktus, neuzskata par nodokļa iekasējamības gadījumu, kas rada pamatu nodokļa uzlikšanai energoproduktiem, ja patērē uzņēmuma robežās ražotus energoproduktus. Šā paša punkta otrajā teikumā, uz kuru konkrēti atsaucas iesniedzējtiesa, it īpaši ir noteikts, ka dalībvalstis var arī atzīt šāda uzņēmuma, kas ražo energoproduktus, robežās neražotas elektroenerģijas patēriņu, un elektroenerģijas patēriņu tāda uzņēmuma robežās, kurā ražo kurināmo, ko paredzēts izmantot elektroenerģijas ražošanai, par tādu, kas nerada nodokļa iekasējamības gadījumu.

58.

No vienas puses, vispirms jāatgādina, ka šī tiesību norma piešķir dalībvalstīm iespēju. Tādējādi tas ir fakultatīvs izņēmums no nodokļa iekasējamības, ko Vācijas likumdevējs nav izmantojis. Tādējādi fakultatīva kārtība nevar būt izšķirošs faktors, lai noteiktu tvērumu tādiem obligātiem atbrīvojumiem kā strīdīgais atbrīvojums. Tā kā direktīva uzliek dalībvalstīm beznosacījumu pienākumu atbrīvot no nodokļa energoproduktus, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai, tāda fakultatīva kārtība kā Direktīvas 2003/96 21. panta 3. punkta otrajā teikumā paredzētā var darboties tikai pēc atlikuma principa ( 42 ).

59.

No otras puses, pieņemot, ka dažādās RWE Power darbības notiek “uzņēmuma robežās” Direktīvas 2003/96 21. panta izpratnē, kas jāpārbauda iesniedzējtiesai, es uzskatu, ka elektroenerģijas patēriņš atklāto raktuvju teritorijā brūnogļu ieguvei var ietilpt šīs direktīvas 21. panta 3. punkta otrā teikuma pirmās daļas piemērošanas jomā. Tādējādi dalībvalstis var atzīt, ka “uzņēmuma[, kurā ražo energoproduktus,] robežās neražotas elektroenerģijas patēriņ[š]”, nav nodokļa iekasējamības gadījums. Šāda interpretācija atbilst pieejai, kas atbalstīta attiecībā uz brūnogļu ieguvi, jo Direktīvas 2003/96 21. panta 3. punkta otrajā teikumā paredzētajam fakultatīvajam atbrīvojumam nebūtu nozīmes vai jēgas, ja tas pats atbrīvojums jau būtu obligāts saskaņā ar šīs direktīvas 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmo teikumu.

60.

Tādēļ ierosinu uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt tādējādi, ka strīdīgais atbrīvojums, kas attiecas uz “elektroenerģiju, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai”, ir jāinterpretē tādējādi, ka šis atbrīvojums attiecas tikai uz elektroenerģiju, ko izmanto darbībās, kuras ir absolūti nepieciešamas elektroenerģijas ražošanas procesam un tieši to veicina, tādējādi izslēdzot energoproduktu ieguves darbību, taču iekļaujot darbības, kas notiek tajā pašā uzņēmumā vai vismaz blakusiekārtās un palīgiekārtās, kuras ir paredzētas vienīgi energoprodukta pārveidei un turpmākai apstrādei elektrostaciju apgādes vajadzībām.

61.

Ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmo teikumu, ņemot vērā šīs direktīvas 21. panta 3. punkta trešo teikumu, var interpretēt tādējādi, ka “elektroenerģij[as], ko izmanto, lai saglabātu spēju ražot elektroenerģiju” atbrīvojums no nodokļa attiecas arī uz elektroenerģiju, kas paredzēta, lai darbinātu uzglabāšanas iekārtas un transporta līdzekļus, kuri nepieciešami šos elektrostaciju nepārtrauktai darbībai.

62.

Hauptzollamt uzskata, ka arī uz otro prejudiciālo jautājumu ir jāatbild noliedzoši, tāpēc ka elektroenerģijas, kas paredzēta uzglabāšanas iekārtu un transporta līdzekļu darbībai, izmantošanu nevar atbrīvot no nodokļa, jo atbrīvojums, “lai saglabātu spēju ražot elektroenerģiju” ir tikai “elektroenerģij[as], ko izmanto elektroenerģijas ražošanai” atbrīvojuma turpinājums, un kā tāds tas var attiekties tikai uz procesiem, attiecībā uz kuriem elektroenerģijas izmantošana arī būtu atbrīvota no nodokļa, jo tā notiek elektroenerģijas ražošanai.

63.

Turpretī, RWE Power uzskata, ka uz šo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši, jo īpaši tādēļ, ka atsauce uz “elektroenerģijas ražošanas spējas saglabāšanu” norādītu, ka atbrīvotā elektroenerģija pārsniedz enerģijas pārveides procesu un attiecas uz elektroenerģiju, kas tiek izmantota pirms vai pēc tā.

64.

Komisija savukārt uzskata, ka brūnogļu uzglabāšanas un transportēšanas pakalpojumi nav daļa no elektroenerģijas ražošanas procesa šā jēdziena burtiskā nozīmē un tāpēc tie ir jāizslēdz no strīdīgā atbrīvojuma piemērošanas jomas.

65.

Turpmāk minēto iemeslu dēļ es atbalstu niansētu pieeju, saskaņā ar kuru varētu pieļaut, ka elektroenerģijai, kas tiek izmantota brūnogļu transportēšanai uz elektrostacijām un uzglabāšanai tajās, var piemērot strīdīgo atbrīvojumu, ja tiek pierādīts, ka šīs darbības ir tieši saistītas ar attiecīgās elektrostacijas ražošanas spējas saglabāšanu un ir tai absolūti nepieciešamas.

66.

Vispirms jānorāda, ka strīdīgā atbrīvojuma abu gadījumu nošķiršana, proti, elektroenerģija, ko izmanto “elektroenerģijas ražošanai”, no vienas puses, un elektroenerģija, ko izmanto, “lai saglabātu spēju ražot elektroenerģiju”, no otras puses, liek domāt, ka darbības, uz kurām attiecas spējas saglabāšana, nesakrīt ar darbībām, uz kurām attiecas ražošana. Tas nozīmē, ka pretēji tam, ko būtībā apgalvo Hauptzollamt, elektroenerģijai, kas atbrīvota no nodokļa saskaņā ar otro gadījumu, nav (obligāti) jābūt daļai no enerģijas pārstrādes procesa un tādējādi elektroenerģiju, ko izmanto pirms vai pēc enerģijas pārstrādes, arī var atbrīvot no nodokļa, ja tā kalpo elektroenerģijas ražošanas spējas saglabāšanai.

67.

Turpinājumā – šādu interpretāciju apstiprina Direktīvas 2003/96 pieņemšanas vēsture. Sākotnējā priekšlikumā Komisija bija vienkārši paredzējusi atbrīvojumu no nodokļa “energoproduktiem, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai, un šīs ražošanas rezultātā ģenerētajai siltumenerģijai” ( 43 ), kas būtībā atbilst strīdīgā atbrīvojuma pirmajam gadījumam. Tomēr Padome šā atbrīvojuma otro gadījumu iekļāva šīs direktīvas tekstā tikai vēlākā tās pieņemšanas posmā. Lai šis papildinājums būtu jēgpilns un netiktu uzskatīts par liekvārdīgu, no tā ir jāsecina, ka minētās direktīvas autori noteikti gribēja radīt jaunu atbrīvojuma iemeslu, kas pārsniedz Komisijas priekšlikumā paredzēto.

68.

Turklāt jāatgādina, ka, tāpat kā attiecībā uz pirmo gadījumu, arī ar otro gadījumu paredzētais atbrīvojums ir jāinterpretē šauri. Šajā ziņā šā atbrīvojuma piemērošana ir pieļaujama tikai tad, ja ir faktiski pierādīts, ka pastāv tieša saikne starp ražošanas turpināšanu un patērēto elektroenerģiju.

69.

Šajā lietā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka RWE Power elektrostacijās norisinājās nepārtraukta elektroenerģijas ražošana. Ir zināms, ka, lai nodrošinātu nepārtrauktu elektroenerģijas ražošanu, RWE Power bija paredzējusi trīs dažāda lieluma un funkciju krātuves, no kurām brūnogles pakāpeniski piegādātas uz katliem elektrostacijās. Precīzāk – brūnogles vispirms tika glabātas ikvienā no atklātajām raktuvēm krātuvē, kuras ietilpība atbilda elektrostacijas sešu dienu darbības apjomam, un pēc tam – transportētas uz elektrostaciju krātuvēm, kuru ietilpība atbilda elektrostacijas vienas līdz divu dienu darbības apjomam. Pamatojoties uz šo faktisko apstākļu aprakstu, kas ir vienīgi iesniedzējtiesas kompetencē, šķiet, ka gan uzglabāšanas, gan transportēšanas darbības bija paredzētas, lai nodrošinātu nepārtrauktu elektroenerģijas ražošanu un šīs ražošanas spējas saglabāšanu. Lai nelaupītu vārdu salikumam “elektroenerģij[a], ko izmanto, lai saglabātu spēju ražot elektroenerģiju” tā jēgu, es uzskatu, ka šīm darbībām tomēr būtu jāpiemēro strīdīgais atbrīvojums.

70.

Šo secinājumu, manuprāt, nevar atspēkot Direktīvas 2003/96 21. panta 3. punkta trešā teikuma normas, kurās paredzēts, ka gadījumā, ja energoproduktu patēriņš ir paredzēts mērķiem, kuri nav saistīti ar energoproduktu ražošanu, un it īpaši transportlīdzekļu piedziņai, to uzskata par nodokļa iekasējamības gadījumu, kas rada pamatu nodokļa uzlikšanai. Proti, vispirms, šis noteikums attiecas uz “energoproduktu patēriņu” mērķiem, kas nav saistīti ar energoproduktu ražošanu, piemēram, darbinieku nogādāšana uz darba vietām RWE Power uzņēmuma teritorijā. Taču šajā lietā viss aplūkotais patēriņš attiecas uz elektroenerģijas patēriņu un, izņemot patēriņu, kas saistīts ar brūnogļu ieguvi, tas kalpo nevis energoproduktu, bet gan elektroenerģijas ražošanai. Jebkurā gadījumā no tā vietas Direktīvas 2003/96 sistēmā izriet, ka šīs tiesību normas trešais teikums ir paredzēts tikai šīs pašas tiesību normas pirmajā un otrajā teikumā minēto atbrīvojumu ierobežošanai ( 44 ).

71.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu atbildēt uz otro prejudiciālo jautājumu, ka strīdīgais atbrīvojums, kas attiecas uz “elektroenerģiju, ko izmanto, lai saglabātu spēju ražot elektroenerģiju”, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas tikai uz elektroenerģiju, ko izmanto darbībās, kuras ir absolūti nepieciešamas elektroenerģijas ražošanas spējas saglabāšanas procesam un tieši to veicina – tas var ietvert darbības, ar kurām energoprodukti tiek uzglabāti vai nogādāti uz elektrostacijām.

72.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es ierosinu Tiesai uz Finanzgericht Düsseldorf (Diseldorfas Finanšu tiesa, Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: