1.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm ( 2 ), 27. panta 3. punktu un 29. pantu.

2.

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem E. N., S. S. un J. Y. un Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (tieslietu un drošības valsts sekretārs, Nīderlande; turpmāk tekstā – “valsts sekretārs”) par pēdējā minētā pieņemtajiem lēmumiem noraidīt minēto personu starptautiskās aizsardzības pieteikumus, tos neizskatot, un pārsūtīt šīs personas uz citām dalībvalstīm. Kompetentās pirmās instances tiesas šos lēmumus atcēla. Valsts sekretārs pārsūdzēja šos spriedumus un tostarp kā pagaidu pasākumu lūdza apturēt šo starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju pārsūtīšanas termiņu, un šis viņa lūgums tika apmierināts.

3.

Šī lieta dod Tiesai iespēju sniegt precizējumus par kārtību, kā tiek aprēķināts termiņš, kas ir noteikts pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij, lai pārsūtītu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uz atbildīgo dalībvalsti.

4.

Šī lieta ir saistīta ar izskatīšanā esošo lietu Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Pārsūtīšanas termiņš – Cilvēku tirdzniecība) (C‑338/21), kura attiecas uz jautājumu par to, vai Dublinas III regulas 29. panta 1. punktā paredzētais pārsūtīšanas termiņš (turpmāk tekstā – “pārsūtīšanas termiņš”) tiek apturēts, ja paralēli starptautiskās aizsardzības pieteikumam attiecīgā persona ir iesniegusi pieteikumu pārskatīt lēmumu, ar kuru atteikts izdot Direktīvas 2004/81/EK ( 3 ) 8. pantā paredzēto pagaidu uzturēšanās atļauju.

5.

Lai gan abās lietās Raad van State (Valsts padome, Nīderlande) rodas jautājumi par pārsūtīšanas lēmuma izpildes apturēšanas ietekmi uz paša pārsūtīšanas termiņa aprēķināšanu, konkrētie jautājumi, kas rodas, ir atšķirīgi. Šī iemesla dēļ par minētajām lietām ir sagatavoti atsevišķi secinājumi, kas sniegti vienā dienā.

6.

Šajos secinājumos vērtējuma nobeigumā ierosināšu Tiesai nospriest, ka Dublinas III regulas 27. panta 3. punkts un 29. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, tā kā pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts ir izvēlējusies piemērot šīs regulas 27. panta 3. punkta c) apakšpunktu, un ja starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs nav lūdzis apturēt pārsūtīšanas lēmuma izpildi saskaņā ar šo tiesību normu, apelācijas instances tiesa lietas izskatīšanas laikā un pēc šīs dalībvalsts kompetentās iestādes pieprasījuma nevar izdot rīkojumu noteikt pagaidu pasākumu, kas izraisa pārsūtīšanas termiņa apturēšanu.

7.

Saskaņā ar Dublinas III regulas 1. pantu tajā ir paredzēti kritēriji un mehānismi, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kurš iesniegts kādā no dalībvalstīm. Šīs regulas 4., 5. un 19. apsvērumā šajā ziņā ir noteikts:

[..]

8.

Dublinas III regulas 27. panta 3. un 4. punktā ir noteikts:

“3.   Pārsūtīšanas lēmumu apelācijas vai pārskatīšanas nolūkos dalībvalstis savos tiesību aktos paredz, ka:

4.   Dalībvalstis var paredzēt, ka kompetentās iestādes var nolemt rīkoties ex officio, lai apturētu pārsūtīšanas lēmuma izpildi līdz brīdim, kad kļūs zināms apelācijas vai pārskatīšanas rezultāts.”

9.

Regulas 29. panta 1. punkta pirmā daļa un 2. punkts ir formulēti šādi:

“1.   Pieteikuma iesniedzēja [..] pārsūtīšanu no pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts uz atbildīgo dalībvalsti veic saskaņā ar pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem pēc abu attiecīgo dalībvalstu savstarpējas apspriešanās, cik vien iespējams īsā laikā, un, vēlākais, sešos mēnešos no dienas, kad akceptēts citas dalībvalsts pieprasījums uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu, vai no dienas, kad pieņemts galīgais lēmums par pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja tas aptur pārsūtīšanu saskaņā ar 27. panta 3. punktu.

[..]

2.   Ja pārsūtīšana nenotiek sešu mēnešu termiņā, tad atbildīgā dalībvalsts tiek atbrīvota no pienākuma uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu un atbildība tiek nodota pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij. Šo termiņu var pagarināt, ilgākais, līdz vienam gadam, ja pārsūtīšanu nevar veikt attiecīgās personas ieslodzījuma dēļ, vai, ilgākais, līdz astoņpadsmit mēnešiem attiecīgās personas bēgšanas gadījumā.”

10.

1992. gada 4. jūnijaAlgemene wet bestuursrecht (Vispārējais administratīvo tiesību likums) ( 4 ) 8:81. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja ir iesniegta pārsūdzība par lēmumu administratīvajā tiesā vai ja pirms iespējamās pārsūdzības administratīvajā tiesā ir iesniegts pārskatīšanas pieteikums [..], tās administratīvās tiesas, kura ir vai var kļūt kompetenta pamatlietā, pagaidu noregulējuma tiesnesis pēc pieprasījuma var veikt pagaidu pasākumus, ja to prasa steidzamība, ņemot vērā attiecīgās intereses.”

11.

Saskaņā ar šī likuma 8:108. panta 1. punktu:

“Ciktāl šajā sadaļā nav noteikts citādi, 8.1.–8.3. sadaļu piemēro pārsūdzībai mutatis mutandis [..].”

12.

2019. gada 12. jūlijā un 7. oktobrī, un 2020. gada 22. novembrī attiecīgi E. N., S. S. un J. Y. iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu Nīderlandē. Valsts sekretārs lūdza citu dalībvalstu iestādēm viņus uzņemt vai uzņemt atpakaļ. 2019. gada 27. oktobrī un 20. novembrī, un 2021. gada 19. janvārī šīs iestādes skaidri vai netieši akceptēja šos lūgumus par uzņemšanu vai atpakaļuzņemšanu.

13.

2020. gada 9. janvārī, 8. februārī un 2021. gada 16. februārī valsts sekretārs atteicās izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumus, pamatojoties uz to, ka par šo pieteikumu izskatīšanu ir atbildīgas citu dalībvalstu iestādes un ka E. N., S. S. un J. Y. ir jāpārsūta šīm iestādēm. E. N., S. S. un J. Y. iesniedza prasības atcelt šos lēmumus. No attiecīgo personu paziņojumiem tiesas sēdē izriet, ka tās nav lūgušas apturēt minēto lēmumu izpildi līdz brīdim, kad kļūs zināms viņu pārsūdzību rezultāts ( 5 ).

14.

2020. gada 25. februārī un 16. septembrī ( 6 ), un 2021. gada 1. aprīlī pirmās instances tiesas atcēla lēmumus, ar kuriem atteikts izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumus un pārsūtīšanas lēmumus, un uzdeva valsts sekretāram pieņemt jaunus lēmumus par E. N., S. S. un J. Y. iesniegtajiem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem.

15.

Valsts sekretārs pārsūdzēja šos spriedumus Raad van State (Valsts padome). Šīm pārsūdzībām viņš pievienoja lūgumus par pagaidu pasākumu noteikšanu, lai, pirmkārt, panāktu, ka viņam nav jāpieņem jauns lēmums par starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kamēr nav pieņemts lēmums par pārsūdzību, un, otrkārt, lai tiktu apturēts pārsūtīšanas termiņš. Iesniedzējtiesa šos lūgumus apmierināja 2020. gada 17. martā un 16. novembrī, un 2021. gada 28. maijā.

16.

Iesniedzējtiesa precizē, ka tai būs jākonstatē, ka pārsūtīšanas termiņš ir beidzies un ka līdz ar to Nīderlandes Karaliste ir atbildīga par E. N., S. S. un J. Y. iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu, ja jāuzskata, ka ar Dublinas III regulas 27. panta 3. punktu un 29. panta 1. punktu netiek pieļauts, ka apelācijas instancē tiek apmierināts valsts sekretāra lūgums par pagaidu pasākumu noteikšanu, lai apturētu pārsūtīšanas termiņu.

17.

Šī tiesa atgādina, ka Nīderlandes Karaliste ir izvēlējusies īstenot Dublinas III regulas 27. panta 3. punkta c) apakšpunktu, saskaņā ar kuru attiecīgajai personai ir tiesības saprātīgā termiņā pieprasīt, lai tiesa aptur pārsūtīšanas lēmuma izpildi līdz brīdim, kad kļūs zināms tās iesniegtās pārsūdzības vai pārskatīšanas pieteikuma rezultāts.

18.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka risinājumu, saskaņā ar kuru ar Dublinas III regulas 27. un 29. pantu netiek pieļauts, ka apelācijas instancē tiek apmierināts valsts sekretāra lūgums par pagaidu pasākumu noteikšanu nolūkā apturēt pārsūtīšanas termiņu, varētu pamatot, pirmkārt, jēdziena “attiecīgā persona” definīcija šīs regulas 27. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē un, otrkārt, mērķis ātri noteikt dalībvalsti, kas ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu.

19.

Tomēr tā norāda uz apstākļiem, kas pamatotu secinājumu, ka ar šo regulu tiek pieļauts tas, ka apelācijas instancē tiek apmierināts valsts sekretāra lūgums par pagaidu pasākumu noteikšanu ar mērķi apturēt pārsūtīšanas termiņu.

20.

Pirmām kārtām, iesniedzējtiesa no 2018. gada 26. septembra sprieduma Staatssecretaris van Veiligheid en justitie (Apelācijas sūdzības apturošā iedarbība) ( 7 ) secina, ka, lai arī direktīvā ir paredzēts pienākums nodrošināt efektīvas tiesību aizsardzības pastāvēšanu pirmajā instancē, šis pienākums neliedz paredzēt procedūru otrajā instancē vai apelācijas instancē.

21.

Otrām kārtām, iesniedzējtiesa apgalvo, ka, lai gan viens no Dublinas III regulas mērķiem ir ātri noteikt dalībvalsti, kas atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ir jāgarantē efektīva tiesību aizsardzība saistībā ar lēmumiem par pārsūtīšanu atbildīgajai dalībvalstij. Attiecīgā persona šajā ziņā varētu dot priekšroku papildu tiesiskajai aizsardzībai, nevis ātrai atbildīgās dalībvalsts noteikšanai.

22.

Šīs tiesas ieskatā šāda interpretācija ļautu izvairīties no divām nevēlamām situācijām, proti, pirmkārt, ka attiecīgo personu pārsūta uz atbildīgo dalībvalsti, lai gan pārsūdzība tiek izskatīta, lai pēc tam viņu pārsūtītu atpakaļ uz pieprasījuma iesniedzēju valsti, ja pārsūdzība ir pamatota, vai, otrkārt, ka attiecīgo personu nevar pārsūtīt uz atbildīgo dalībvalsti un ka pārsūtīšanas termiņš beidzas apelācijas tiesvedībā tādējādi, ka starptautiskās aizsardzības pieteikums būtu jāizskata pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij, pat ja attiecīgās personas pārsūdzība ir noraidīta.

23.

Trešām kārtām, minētā tiesa ņem vērā, ka valsts sekretāram ir arī iespēja apelācijas tiesvedībā lūgt pārsūtīšanas termiņa apturēšanu. Pretējs risinājums radītu risku, ka valsts sekretāram tiek liegta jebkāda konkrēta iespēja iesniegt pārsūdzību, jo pārsūtīšanas termiņš ne vienmēr ir pietiekams, lai ļautu tiesai, kas izskata lietu, pieņemt nolēmumu.

24.

Šādos apstākļos Raad van State (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Dublinas III] regulas 27. panta 3. punkts un 29. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj, ka situācijā, ja dalībvalsts tiesību sistēma tādās lietās kā izskatāmā lieta paredz otrās pakāpes pārsūdzības procesu, šīs pārsūdzības tiesa, izskatot lietu pēc dalībvalsts atbildīgās iestādes pieprasījuma, nosaka pagaidu noregulējuma pasākumu, kā rezultātā tiek apturēts pārsūtīšanas termiņš?”

25.

Rakstveida apsvērumus iesniedza E. N., S. S. un J. Y., Nīderlandes un Vācijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.

26.

Tiesas sēdē, kas bija kopīga ar izskatīšanā esošo lietu C‑338/21 un kas notika 2022. gada 14. jūlijā, tika uzklausīti E. N., S. S. un J.Y, Nīderlandes valdība, kā arī Komisija un visas šīs personas tika aicinātas atbildēt uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem mutvārdu atbildes sniegšanai.

27.

Ar savu prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesu lemt par to, vai Dublinas III regulas 27. panta 3. punkts un 29. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem tiek pieļauta valsts prakse, saskaņā ar kuru, ja dalībvalsts tiesību sistēma paredz otro instanci pārsūtīšanas lēmumu vai pieteikumu pārskatīt šos lēmumus pārsūdzēšanas procedūrā, kā paredzēts minētā 27. panta 3. punktā, apelācijas instances tiesa lietas izskatīšanas laikā un pēc dalībvalsts kompetentās iestādes pieprasījuma var izdot rīkojumu noteikt pagaidu pasākumu, kas izraisa pārsūtīšanas termiņa apturēšanu.

28.

Lai atbildētu uz iesniedzējtiesas jautājumiem, vispirms ir jāatgādina, ka Dublinas III regulā pašā par sevi valsts tiesai nav paredzēta iespēja apturēt sešu mēnešu termiņu, kura laikā pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij ir jāpārsūta starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs uz atbildīgo dalībvalsti.

29.

Taču Dublinas III regulas 27. panta 3. punktā valsts tiesai ir paredzēta iespēja apturēt pārsūtīšanas lēmuma izpildi vai nu ex officio ( 8 ), vai arī pēc attiecīgās personas pieprasījuma ( 9 ). Tieši šī apturēšana ietekmē pārsūtīšanas termiņa aprēķināšanu.

30.

Saskaņā ar minētās regulas 29. panta 1. punktu pārsūtīšanas termiņš principā sākas no brīža, kad cita dalībvalsts ir akceptējusi pieprasījumu uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu. Tomēr, ja attiecīgā persona ir cēlusi prasību par pārsūtīšanas lēmumu vai iesniegusi pieteikumu pārskatīt pārsūtīšanas lēmumu, šis termiņš sākas no brīža, kad pieņemts galīgais lēmums par šo pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja apturošā iedarbība ir piešķirta saskaņā ar šīs pašas regulas 27. panta 3. punktu.

31.

Pēdējā minētā tiesību norma paredz trīs noteikumus, ar kādiem ļauj apturēt pārsūtīšanas lēmuma izpildi. Dalībvalstīm ir jāparedz vai nu, pirmkārt, ka šī [pārsūtīšanas] lēmuma pārsūdzība attiecīgajai personai dod tiesības palikt dalībvalstī, kura pieņēmusi šo lēmumu, līdz brīdim, kad kļūst zināms pārsūdzības rezultāts ( 10 ), kas izraisa to, ka pārsūtīšanu nevar veikt; vai, otrkārt, ka pēc tam, kad ir pārsūdzēts pārsūtīšanas lēmums, pārsūtīšanu automātiski aptur uz saprātīgu termiņu, kura laikā tiesa nosaka, vai šai pārsūdzībai ir jāpiešķir apturošs spēks ( 11 ); vai arī, treškārt, ka attiecīgajai personai ir iespēja celt prasību ar mērķi panākt pārsūtīšanas lēmuma izpildes apturēšanu līdz brīdim, kad kļūs zināms šī lēmuma pārsūdzības rezultāts ( 12 ). No saistības, kas pastāv starp Dublinas III regulas 27. panta 3. punktu un 29. panta 1. punktu, izriet, ka tikai tad, ja pārsūtīšanas lēmuma izpildes apturēšana ir piešķirta saskaņā ar vienu no trim šīs regulas 27. panta 3. punktā minētajiem noteikumiem, pārsūtīšanas termiņa sākumu var atlikt saskaņā ar minētās regulas 29. panta 1. punktu.

32.

Jānorāda, ka, pirmām kārtām, Dublinas III regulas 27. panta 3. punktā nav paredzēts, ka pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts kompetentā iestāde var lūgt apturēt pārsūtīšanas lēmuma izpildi, un, otrām kārtām, Nīderlandes Karaliste no trim alternatīvajiem šādas apturēšanas noteikumiem, kas paredzēti šajā tiesību normā, ir izvēlējusies piemērot to, atbilstoši kuram starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs var celt prasību ar mērķi panākt šo apturēšanu ( 13 ).

33.

Tomēr Nīderlandes sistēma, kura ir aplūkota pamatlietā, paredz, ka pēc tam, kad pirmajā instancē ir atcelts pārsūtīšanas lēmums, kompetentā administratīvā iestāde var lūgt apelācijas instances tiesas pagaidu noregulējuma tiesnesim, lai tas paziņo, ka tai nav jāpieņem jauns lēmums par starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kamēr kļūst zināms pārsūdzības rezultāts, un lai tas nospriež, ka pārsūtīšanas termiņš ir apturēts līdz brīdim, kad apelācijas instances tiesa būs lēmusi par pārsūdzību, pat ja starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs pirmajā instancē nav lūdzis apturēt pārsūtīšanas lēmuma izpildi vai arī šāda apturēšana viņam nav piešķirta.

34.

Tādējādi ir jānosaka, vai, tā kā Nīderlandes Karaliste ir izvēlējusies piemērot Dublinas III regulas 27. panta 3. punkta c) apakšpunktu un tā kā starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs nav lūdzis apturēt pārsūtīšanas lēmuma izpildi pirmajā instancē, ar šīs regulas 27. panta 3. punktu un 29. panta 1. punktu netiek pieļauta šāda tiesiskā prakse.

35.

Šajā nolūkā jāatgādina, ka Dublinas III regulas 27. panta 3. punktā un 29. pantā minētajām tiesību normām ir īpašs mērķis.

36.

Pirmkārt, starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanas un atpakaļuzņemšanas procedūras jāveic, ievērojot virkni obligātu termiņu, tostarp sešu mēnešu termiņu, kura laikā pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij ir jāpārsūta attiecīgā persona uz atbildīgo dalībvalsti saskaņā ar Dublinas III regulas 29. panta 1. punktu ( 14 ).

37.

Šie termiņi, kuriem ir noteicoša nozīme, sekmē šīs regulas 5. apsvērumā minētā starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātras izskatīšanas mērķa īstenošanu, jo tiek garantēts, ka šīs procedūras tiek īstenotas bez nepamatotas kavēšanās ( 15 ).

38.

Otrkārt, pieņemot minētās regulas 27. panta 3. punktu, Savienības likumdevējs ir vēlējies nostiprināt procesuālās garantijas, kas piešķirtas starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam ( 16 ), un it īpaši tiesību aizsardzību tiesā, kas viņam ir paredzēta saskaņā ar Pamattiesību hartas 47. pantu ( 17 ).

39.

Citiem vārdiem sakot, lai attiecīgajai personai nodrošinātu pietiekamu tiesību aizsardzību tiesā, Dublinas III regulas 27. panta 3. punktā tai ir paredzēta iespēja panākt, ka pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts kompetentās iestādes nedrīkst pārsūtīt šo personu uz citu dalībvalsti.

40.

Kā Tiesa ir spriedusi savā 2009. gada 29. janvāra spriedumā Petrosian ( 18 ), no šo mērķu artikulācijas izriet, ka, lai saskaņotu attiecīgo personu efektīvas tiesību aizsardzības tiesā garantiju ar dalībvalstīm noteikto obligāto termiņu ievērošanu, ir jābūt iespējai atlikt pārsūtīšanas termiņa aprēķina sākumpunktu, sākot to aprēķināt no brīža, kad pieņemts tiesas nolēmums par procedūras pamatotību un kurš vairs nevar radīt šķērsli pārsūtīšanas lēmuma izpildei.

41.

Kopš tā laika pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka Savienības likumdevējs nav paredzējis upurēt tādu personu tiesisko aizsardzību tiesā, kuras lūdz starptautisko aizsardzību, par labu prasībai ātri izskatīt viņu pieteikumus ( 19 ).

42.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, manuprāt, ir lietderīgi atgādināt, ka, atliekot pārsūtīšanas termiņa aprēķina sākumpunktu, starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātras izskatīšanas mērķi var apdraudēt tikai tad, ja pārsūtīšanas lēmuma izpilde ir apturēta saskaņā ar Dublinas III regulas 27. panta 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem, lai starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam nodrošinātu pietiekamu tiesību aizsardzību tiesā. Tādēļ tikai un vienīgi šī pieteikuma iesniedzēja interesēs pastāv tiesiskās aizsardzības līdzekļi, lai pārsūdzētu pārsūtīšanas lēmumus, un var norīkot šo lēmumu izpildes apturēšanu, izraisot pārsūtīšanas termiņa apturēšanu.

43.

Tādēļ uzskatu – tas, ka apelācijas instances tiesa aptur pārsūtīšanas lēmuma izpildi pēc pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts kompetentās iestādes pieprasījuma, neļauj garantēt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

44.

Proti, pamatlietā E. N., S. S. un J. Y. pirmajā instancē bija panākuši pārsūtīšanas lēmuma atcelšanu, nelūdzot tā izpildes apturēšanu.

45.

Šajā ziņā var izteikt divas piezīmes.

46.

Pirmām kārtām, attiecībā uz pārsūtīšanas lēmuma atcelšanu ir jāatgādina, ka pārsūtīšanas lēmuma izpildes apturēšana saskaņā ar Dublinas III regulas 27. panta 3. punktu, lai arī tā nav obligāti automātiska, ir nesaraujami saistīta ar šī lēmuma pārsūdzības [iespējas] pastāvēšanu. Tieši tāpēc, ka pastāv pārsūtīšanas lēmums, tā izpildi var apturēt, lai starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs varētu lietderīgi apstrīdēt šo lēmumu.

47.

Turklāt jebkuru sešu mēnešu termiņa, kas paredzēts pārsūtīšanas veikšanai, aprēķina atlikšanu var pamatot tikai ar attiecīgās personas interesi, lai tiesu iestāde noskaidrotu pārsūtīšanas lēmuma likumību ( 20 ).

48.

Tādējādi, tā kā pirmās instances tiesas atcēla pārsūtīšanas lēmumu, E. N., S. S. un J. Y. vairs nedraud pārsūtīšana uz atbildīgo dalībvalsti visas pārsūdzības procedūras laikā. Nepastāv risks, ka tiktu apdraudēta šo personu tiesību aizsardzība tiesā, jo tās varēs palikt pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts teritorijā un likumīgi aizstāvēt savas tiesības apelācijas instances tiesā.

49.

Otrām kārtām, attiecībā uz pārsūdzības apturošās iedarbības neesamību Tiesa jau ir nospriedusi, ka, pieņemot Dublinas III regulas 27. panta 3. punktu, Savienības likumdevējs ir atzinis, ka dalībvalstis var nolemt, ka ar prasības par pārsūtīšanas lēmumu celšanu vien nepietiek, lai apturētu pārsūtīšanas lēmuma izpildi, kas tādējādi var norisināties, negaidot šīs pārsūdzības iznākumu, ciktāl apturēšana nav tikusi lūgta vai ja apturēšanas lūgums nav ticis apmierināts ( 21 ).

50.

Taču no viņu padomdevēju paziņojumiem tiesas sēdē izriet, ka E. N., J. Y. un S. S., ceļot prasības pirmajā instancē par attiecībā uz viņiem pieņemtajiem pārsūtīšanas lēmumiem, nebija lūguši, lai šīm pārsūdzībām tiktu piešķirta apturoša iedarbība ( 22 ).

51.

Šajā ziņā no tā var secināt, ka E. N., J. Y. un S. S. vēlējās dot priekšroku savu starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanas ātrumam un ka pārsūtīšanas lēmuma izpildes apturēšana, kas tika pieprasīta apelācijas kārtībā pēc valsts sekretāra iniciatīvas, drīzāk atbilst šīs administratīvās iestādes interesēm saglabāt pirmajā instancē atceltos pārsūtīšanas lēmumus un panākt šādi apturētā pārsūtīšanas lēmuma izpildi, kā arī – līdz ar to – atlikt pārsūtīšanas termiņa aprēķināšanu.

52.

Ir jākonstatē, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pagaidu pasākumu, kas piešķirti apelācijas instancē un pēc kompetentās valsts iestādes iniciatīvas, mērķis galvenokārt ir nepieļaut, ka pārsūtīšanas termiņš beidzas pirms pārsūdzības izskatīšanas. Tādēļ šie pasākumi ir piešķirti tikai šīs iestādes interesēs.

53.

Tomēr, kā tiesas sēdē precizēja Nīderlandes valdība, tā kā starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja pirmajā instancē iesniegto pārsūdzību nepapildina pagaidu pasākumi, kas apturētu pārsūtīšanas lēmuma izpildi, nekas neliedz kompetentajām valsts iestādēm pārsūtīt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uz atbildīgo dalībvalsti uz visu tiesvedības pirmajā instancē laiku ( 23 ).

54.

Protams, šāds scenārijs varētu novest pie tā, ka pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju pārsūta uz dalībvalsti, kura ir piekritusi viņu uzņemt vai uzņemt atpakaļ, pat ja pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts kompetentā tiesa pēc tam atceltu pārsūtīšanas lēmumu.

55.

Tomēr jānorāda, ka Dublinas III regulas 29. panta 3. punktā ir paredzēts, ka šādā gadījumā “dalībvalsts, kas veica pārsūtīšanu, tūlīt pieņem minēto personu atpakaļ” ( 24 ).

56.

Tādējādi, tā kā pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts ir izvēlējusies piemērot Dublinas III regulas 27. panta 3. punkta c) apakšpunktu un attiecīgā persona pirmajā instancē nav pieprasījusi pārsūtīšanas lēmuma izpildes apturēšanu, nekādi šī lēmuma izpildes šķēršļi neattaisno nepieciešamību attiecīgi apturēt pārsūtīšanas termiņu.

57.

No tā jāsecina, ka pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij nav neviena iemesla atkāpties no Dublinas III regulas 29. panta 1. punktā noteiktā sešu mēnešu termiņa, sākot ar brīdi, kad atbildīgā dalībvalsts ir akceptējusi pieprasījumu par attiecīgās personas uzņemšanu vai atpakaļuzņemšanu, ja šī persona pirmajā instancē nav lūgusi apturēt pārsūtīšanas lēmuma izpildi.

58.

Tādēļ valsts kompetento iestāžu iesniegtā pārsūdzība nevar izraisīt nedz pārsūtīšanas lēmuma izpildes apturēšanu, ko var lūgt tikai attiecīgā persona, nedz pārsūtīšanas termiņa apturēšanu.

59.

Tas tā nebūtu, ja E. N., J. Y. un S. S. būtu pieprasījuši un panākuši pārsūtīšanas lēmuma izpildes apturēšanu pirmajā instancē. Proti, apelācijas sūdzības ar apturošu iedarbību celšanas gadījumā, kas valsts tiesai ir jāpārbauda, šāds lēmums par apturēšanu paliktu spēkā līdz apelācijas instances tiesas nolēmuma pieņemšanai un līdz pārsūdzības iznākumam, neatkarīgi no valsts tiesībās paredzētā instanču skaita. Tikai tādā gadījumā pārsūtīšanas termiņš varētu sākties no brīža, kad pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzībai vai pieteikumam pārskatīt šo [pārsūtīšanas] lēmumu vairs nav apturošas iedarbības.

60.

Šādu interpretāciju apstiprina Dublinas III regulas 27. panta 3. punkts, kurā paredzēts, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs var lūgt apturēt pārsūtīšanas lēmuma izpildi līdz brīdim, “kad kļūs zināms apelācijas vai pārskatīšanas rezultāts”, un minētās regulas 29. panta 1. punkta pirmā daļa, kurā paredzēts, ka pārsūtīšanas termiņš sākas no dienas, “kad pieņemts galīgais lēmums par pārsūdzību vai pārskatīšanu”, ja pārsūtīšanas lēmuma izpilde ir apturēta saskaņā ar 27. panta 3. punktu.

61.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai nospriest, ka, tā kā pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts ir izvēlējusies piemērot Dublinas III regulas 27. panta 3. punkta c) apakšpunktu un starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs nav lūdzis apturēt pārsūtīšanas lēmuma izpildi saskaņā ar šo tiesību normu, apelācijas instances tiesa lietas izskatīšanas laikā un vienīgi pēc šīs dalībvalsts kompetentās iestādes pieprasījuma nevar izdot rīkojumu noteikt pagaidu pasākumu, kas izraisa pārsūtīšanas termiņa apturēšanu.

62.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Raad van State (Valsts padome, Nīderlande) uzdoto jautājumu atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, 27. panta 3. punkts un 29. pants

ir jāinterpretē tādējādi, ka,

tā kā pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts ir izvēlējusies piemērot šīs regulas 27. panta 3. punkta c) apakšpunktu un starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs nav lūdzis apturēt pārsūtīšanas lēmuma izpildi saskaņā ar šo tiesību normu, ar tiem netiek pieļauts, ka apelācijas instances tiesa lietas izskatīšanas laikā un vienīgi pēc šīs dalībvalsts kompetentās iestādes pieprasījuma izdod rīkojumu noteikt pagaidu pasākumu, kas izraisa minētās regulas 29. panta 1. punktā paredzētā pārsūtīšanas termiņa apturēšanu.