1.

Tiesai tiek lūgts noteikt, vai Īrijai ir pienākums izpildīt Apvienotās Karalistes izsniegtos Eiropas apcietināšanas orderus, neraugoties uz šīs valsts izstāšanos no Eiropas Savienības.

2.

Pirmajā mirklī šķiet, ka 2020. gada Izstāšanās līguma ( 2 ) un 2021. gada Tirdzniecības un sadarbības nolīguma ( 3 ) starp Eiropas Savienību un Apvienoto Karalisti noteikumi ir piemērojami attiecīgo apcietināšanas orderu izpildei.

3.

Tomēr LES un LESD Protokols Nr. 21 ( 4 ), kas pieņemts 2007. gada Lisabonas līguma kontekstā un ir spēkā kopš 2009. gada 1. decembra, paredz, ka Īrijai nav saistoši ES pasākumi saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, ja vien šī dalībvalsts neizsaka skaidru piekrišanu attiecīgajam pasākumam. Īrija neizteica piekrišanu abu attiecīgo nolīgumu atbilstošajiem noteikumiem. Tādēļ būs nepieciešams pārbaudīt, vai Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības dēļ Īrijai bija jāizsaka piekrišana noteikumiem, kas attiecas uz Eiropas apcietināšanas orderi, lai šos noteikumus varētu piemērot. Tas savukārt ir atkarīgs no tā, vai šiem noteikumiem ir piemērojams Protokols Nr. 21.

4.

Protokols Nr. 21 tomēr nav piemērojams, ja Eiropas Savienība šos nolīgumus pareizi ir pamatojusi ar savām ārējām pilnvarām noslēgt izstāšanās līgumu (LES 50. panta 2. punkts) un asociācijas nolīgumu (LESD 217. pants), nevis ar kompetenci attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu. Centrālais elements šajā ziņā ir tas, ka šie divi izdošanas režīmi nerada jaunus pienākumus, jo īpaši Īrijai, bet tikai paplašina esošos.

5.

LES 50. pants paredz noteikumus attiecībā uz izstāšanos no Eiropas Savienības:

“1.   Jebkura dalībvalsts var nolemt izstāties no Savienības saskaņā ar savām konstitucionālajām prasībām.

2.   Dalībvalsts, kura nolemj izstāties, par savu nodomu paziņo Eiropadomei. Ievērojot Eiropadomes paustās nostādnes, Savienība risina sarunas un noslēdz līgumu ar šo valsti, nosakot tās izstāšanās kārtību un ņemot vērā tās turpmākās attiecības ar Savienību. Par šo līgumu veic sarunas saskaņā ar [LESD] 218. panta 3. punktu. To noslēdz Padome ar kvalificētu balsu vairākumu, saņēmusi Eiropas Parlamenta piekrišanu.

3.   Līgumi attiecīgai valstij vairs nav saistoši no dienas, kad stājas spēkā izstāšanās līgums, vai, ja tāds nav noslēgts, divus gadus pēc 2. punktā minētā paziņojuma, ja vien Eiropadome, vienojoties ar attiecīgo dalībvalsti, vienprātīgi nenolemj šo laikposmu pagarināt.

4.   Piemērojot 2. un 3. punktu, Eiropadomes vai Padomes loceklis no tās dalībvalsts, kura izstājas, nepiedalās nedz Eiropadomes vai Padomes pārrunās, nedz lēmumu pieņemšanā attiecībā uz šo valsti.

Minēto locekļu kvalificēto balsu vairākumu nosaka saskaņā ar [LESD] 238. panta 3. punkta b) apakšpunktu.

5.   [..]”

6.

LESD 217. pants ir juridiskais pamats asociācijas nolīgumu noslēgšanai:

“Savienība ar vienu vai vairākām trešām valstīm vai starptautiskām organizācijām var slēgt asociācijas nolīgumus, kas nosaka savstarpējas tiesības un pienākumus, kopīgu rīcību un īpašu procedūru.”

7.

LESD 218. panta 6. un 8. punktā ir izklāstīti procedūras noteikumi starptautisku nolīgumu un jo īpaši asociācijas nolīgumu noslēgšanai:

“6.   Padome pieņem lēmumu par nolīguma slēgšanu pēc nolīguma sarunu vadītāja priekšlikuma.

Izņemot gadījumus, kad nolīgumi attiecas vienīgi uz kopējo ārpolitiku un drošības politiku, Padome lēmumu par nolīgumu noslēgšanu pieņem:

[..].

8.   Padome, īstenojot šo procedūru, pieņem lēmumus ar kvalificētu balsu vairākumu.

Tā tomēr pieņem lēmumus vienprātīgi, ja nolīgums attiecas uz jomu, kurā Savienības akta pieņemšanai nepieciešama vienprātība, kā arī attiecībā uz asociācijas nolīgumiem [..].”

8.

Saskaņā ar Protokola Nr. 21 1. pantu Īrija nepiedalās pasākumos, kas pieņemti attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu:

“Ievērojot 3. pantu, Apvienotā Karaliste un Īrija nepiedalās ierosināto pasākumu pieņemšanā, ko veic Padome saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību Trešās daļas V sadaļu. [..]”

9.

Protokola Nr. 21 2. pants nosaka 1. panta sekas:

“Saskaņā ar 1. pantu un ievērojot 3., 4. un 6. pantu, nekādi Līguma par Eiropas Savienības darbību Trešās daļas V sadaļas noteikumi, nekādi pasākumi, kas noteikti, piemērojot šo sadaļu, nekādi noteikumi starptautiskos nolīgumos, ko Savienība noslēgusi, piemērojot šo sadaļu, nedz arī kādi Eiropas Savienības Tiesas lēmumi, kas interpretē šos noteikumus vai pasākumus, Apvienotajai Karalistei vai Īrijai nav saistoši vai piemērojami; un neviens no šiem noteikumiem, pasākumiem vai lēmumiem neietekmē minēto dalībvalstu kompetenci, tiesības un pienākumus; un neviens no šiem noteikumiem, pasākumiem vai lēmumiem, ja tie attiecas uz Apvienoto Karalisti vai Īriju, negroza nedz acquis communautaire, nedz arī Savienības acquis, un tie nav Savienības tiesību daļa.”

10.

Tomēr saskaņā ar Protokola Nr. 21 3. pantu Īrija var paziņot Padomei, ka tā vēlas piedalīties šāda pasākuma noteikšanā un īstenošanā, un saskaņā ar 4. pantu šī dalībvalsts var pieņemt šādu pasākumu pēc tā noteikšanas.

11.

Saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienību un jo īpaši atsaucoties uz 31. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 34. panta 2. punkta b) apakšpunktu, Padome vienprātīgi ir pieņēmusi Pamatlēmumu 2002/584 ( 5 ) un grozošo Pamatlēmumu 2009/299 ( 6 ), pirms 2009. gada 1. decembrī stājās spēkā Lisabonas līguma grozījumi un Protokols Nr. 21. Tādēļ abi pamatlēmumi ir saistoši Īrijai, kaut arī Īrija nebija skaidri paziņojusi Padomei, ka tā vēlas piedalīties to noteikšanā un īstenošanā vai ka tā tos ir pieņēmusi.

12.

Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 1. un 2. punkts nosaka dalībvalstu pamatpienākumus attiecībā uz Eiropas apcietināšanas orderi:

“1.   Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu attiecīgo personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.

2.   Dalībvalstis izpilda ikvienu Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem.”

13.

Tā kā Apvienotā Karaliste brīdī, kad tās iestādes izsniedza attiecīgos aresta orderus, vairs nebija dalībvalsts, Pamatlēmums 2002/584 nevar tieši kalpot par pamatu to izpildei.

14.

Izstāšanās līguma pamatā ir LES 50. panta 2. punkts ( 7 ). Tas stājās spēkā 2020. gada 1. februārī ( 8 ).

15.

Saskaņā ar Izstāšanās līguma 126. pantu bija noteikts pārejas periods, kas sākās Izstāšanās līguma spēkā stāšanās dienā un beidzās 2020. gada 31. decembrī. Šā līguma 127. pants paredz, ka pārejas periodā Apvienotajā Karalistē un attiecībā uz to būtu jāpiemēro ES tiesību akti, ja vien Izstāšanās līgums neparedz citādi. Tā kā Izstāšanās līgums neparedz atkāpi no 127. panta noteikumiem attiecībā uz Eiropas apcietināšanas orderi, šie noteikumi turpināja tikt piemēroti pārejas periodā.

16.

Izstāšanās līguma 185. pantā citastarp ir noteikts, ka “šā līguma Otro un Trešo Daļu, izņemot 19. pantu, 34. panta 1. punktu, 44. pantu un 96. panta 1. punktu, kā arī Sestās Daļas I sadaļu un 169. līdz 181. pantu piemēro no pārejas perioda beigām”.

17.

Izstāšanās līguma trešajā daļā ir iekļauts 62. panta 1. punkts, kurš attiecas uz notiekošām tiesu iestāžu sadarbības procedūrām krimināllietās un kurā noteiks:

“Apvienotajā Karalistē, kā arī dalībvalstīs situācijās, kurās ir iesaistīta Apvienotā Karaliste, turpmāk minētos tiesību aktus piemēro šādi:

[..].”

18.

Izstāšanās līguma 185. pants arī paredz, ka dalībvalstis var nolemt, ka tās neizdos savus valstspiederīgos Apvienotajai Karalistei. Vācijas Federatīvā Republika, Austrijas Republika un Slovēnijas Republika ir izmantojušas šo iespēju ( 9 ).

19.

Tirdzniecības un sadarbības nolīgums starp Eiropas Savienību un Eiropas Atomenerģijas kopienu, no vienas puses, un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti, no otras puses, ir asociācijas nolīgums, pamatojoties uz LESD 217. pantu ( 10 ). Tas stājās spēkā 2021. gada 1. maijā pēc Eiropas Savienības un Apvienotās Karalistes veiktās ratifikācijas ( 11 ).

20.

Tirdzniecības un sadarbības nolīguma trešās daļas VII sadaļa (596.–632. pants) nosaka izdošanas režīmu starp dalībvalstīm un Apvienoto Karalisti.

21.

Tirdzniecības un sadarbības nolīguma 632. pants noteic, ka VII sadaļu “piemēro Eiropas apcietināšanas orderiem, kas izsniegti saskaņā ar Padomes Pamatlēmumu 2002/584/TI [..] un ko kāda valsts ir izsniegusi pirms pārejas perioda beigām gadījumos, kad pieprasītā persona nav apcietināta ar nolūku izpildīt orderi pirms pārejas perioda beigām”.

22.

Attiecībā uz SD ir izdots Eiropas apcietināšanas orderis, kas datēts ar 2020. gada 20. martu un ko izsniegusi Apvienotās Karalistes tiesu iestāde, kura lūdz viņa nodošanu Apvienotajai Karalistei astoņu gadu cietumsoda izciešanai. SD tika arestēts 2020. gada 9. septembrī Īrijā. 2021. gada 8. februārī High Court [Augstā tiesa] (Īrija) izdeva rīkojumu par SD nodošanu Apvienotajai Karalistei un tam sekojošu rīkojumu par viņa atrašanos ieslodzījuma vietā līdz viņa nodošanai.

23.

Attiecībā uz SN ir izdots Eiropas apcietināšanas orderis, kas datēts ar 2020. gada 5. oktobri un ko arī ir izsniegusi Apvienotās Karalistes tiesu iestāde, kura lūdz viņa nodošanu kriminālvajāšanai par 14 noziedzīgiem nodarījumiem. SN tika arestēts 2021. gada 25. februārī Īrijā un tika turēts apcietinājumā līdz viņa nodošanas pieteikuma izskatīšanai.

24.

2021. gada 16. februārī SD vārdā High Court tika iesniegts pieteikums ar lūgumu saskaņā ar Īrijas Konstitūcijas 40.4.2. pantu veikt pārbaudi jautājumā par SD apcietinājuma likumību. Tika apgalvots, ka SD ir nelikumīgi ieslodzīts, pamatojoties uz to, ka starp Īriju un Apvienoto Karalisti vairs netiek piemērots Eiropas apcietināšanas ordera režīms. 2021. gada 5. martā tika iesniegts līdzīgs pieteikums SN vārdā.

25.

High Court atzina, ka gan SD, gan SN tiek turēti likumīgā apcietinājumā, un tāpēc atteicās likt viņus atbrīvot. Abiem tika piešķirtas tiesības vērsties ar pārsūdzību tieši Supreme Court [Augstākajā tiesā] (Īrija), bet abiem bija jāpaliek apcietinājumā, kamēr nav saņemts attiecīgo Supreme Court iesniegto pārsūdzību iznākums.

26.

Supreme Court uzskata par iespējamu, ka Izstāšanās līgumā un Tirdzniecības un sadarbības nolīgumā ietvertie pasākumi, ciktāl tie attiecas uz Eiropas apcietināšanas ordera režīmu, Īrijai nav saistoši. Ja tas tā būtu, valsts pasākumi, ko Īrija pieņēmusi nolūkā saglabāt Eiropas apcietināšanas ordera režīmu attiecībā uz Apvienoto Karalisti, nebūtu spēkā, un līdz ar to arī apelācijas sūdzības iesniedzēju ieslodzījuma turpināšana būtu nelikumīga.

27.

Šajos apstākļos Supreme Court uzdod Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“Ņemot vērā, ka Īrija ir saglabājusi suverenitāti [brīvības, drošības un tiesiskuma telpā], ar nosacījumu, ka tai ir tiesības izvēlēties, vai piedalīties pasākumos, ko Savienība pieņēmusi šajā jomā saskaņā ar LESD trešās daļas V sadaļu;

ņemot vērā, ka Izstāšanās līguma (un lēmuma par tā noslēgšanu) noteiktais materiāltiesiskais pamats ir LES 50. pants;

ņemot vērā, ka Tirdzniecības un sadarbības nolīguma (un lēmuma par tā noslēgšanu) noteiktais materiāltiesiskais pamats ir LESD 217. pants; un

ņemot vērā, ka tādēļ netika uzskatīts, ka Īrijai ir pienākums vai tiesības pieņemt lēmumu par dalību, un tāpēc tā nav izmantojusi šādas tiesības piedalīties:

28.

Iesniedzējtiesa šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu lūdza izskatīt Tiesas Reglamenta 107. pantā paredzētajā steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā. 2021. gada 18. augustā Tiesas pirmā palāta nolēma apmierināt šo lūgumu. 2021. gada 7. septembrī Tiesas Ģenerālā asambleja nodeva lietu virspalātai.

29.

SD un SN, Īrija, Eiropas Savienības Padome un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Šie lietas dalībnieki un Dānijas Karaliste piedalījās arī 2021. gada 27. septembra tiesas sēdē.

30.

Šajā lietā jautājums ir par to, vai Īrijai ir saistoši Izstāšanās līgumā un Tirdzniecības un sadarbības nolīgumā iekļautie noteikumi par Eiropas apcietināšanas orderu izpildi.

31.

Supreme Court paskaidro, ka saskaņā ar Īrijas tiesību aktiem Apvienotās Karalistes izsniegtā Eiropas apcietināšanas ordera izpilde un pieprasītās personas aizturēšana ir pieļaujama tikai tad, ja saskaņā ar ES tiesību aktiem ir noteikts attiecīgs pienākums, kas ir saistošs Īrijai.

32.

Pirms Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības spēkā stāšanās 2020. gada 31. janvārī šis pienākums izrietēja tieši no Pamatlēmuma 2002/584. Tam sekojošā pārejas periodā, kas beidzās 2020. gada 31. decembrī, pamatlēmumu turpināja piemērot saskaņā ar Izstāšanās līguma 127. pantu. Tomēr šie noteikumi neattiecas uz SD un SN gadījumiem, jo viņi nebija nodoti Apvienotajai Karalistei pirms pārejas perioda beigām.

33.

Tā kā SD tika arestēts pirms pārejas perioda beigām, uz viņa situāciju attiecas Izstāšanās līguma 62. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 185. pants. Saskaņā ar šīm normām attiecībā uz viņa Eiropas apcietināšanas orderi jāturpina piemērot Pamatlēmumu 2002/584.

34.

Turpretī SN Īrijas varas iestādes arestēja pēc pārejas perioda beigām, lai gan Apvienotās Karalistes iestādes Eiropas apcietināšanas orderi bija izdevušas pārejas periodā saskaņā ar Pamatlēmumu 2002/584. Attiecībā uz šo situāciju Tirdzniecības un sadarbības nolīguma 632. pants paredz, ka jāpiemēro jaunais izdošanas režīms, kas noteikts minētā nolīguma trešās daļas VII sadaļā.

35.

SD un SN iebilst pret abu nolīgumu minēto noteikumu piemērošanu. Viņi apgalvo, ka šie noteikumi rada jaunus pienākumus attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu. Saskaņā ar Protokolu Nr. 21 šie pienākumi Īrijai būtu saistoši tikai tad, ja šī dalībvalsts būtu skaidri piekritusi tos ievērot (t.i., ja tā būtu izmantojusi savas tiesības piedalīties). Tā kā Īrija nav izmantojusi šīs tiesības, SD un SN apgalvo, ka ES nav kompetences pieņemt tādus attiecīgos noteikumus, kas rada sekas Īrijai, jo šī dalībvalsts nav nodevusi šo kompetenci Eiropas Savienībai.

36.

Izskatīšu šo nostāju divos posmos. Pirmkārt, izklāstīšu nosacījumus Protokola Nr. 21 piemērošanai, kā noteikts Tiesas judikatūrā, proti, tā piemērošana ir atkarīga no attiecīgā pasākuma juridiskā pamata (A). Otrkārt, apspriedīšu, vai attiecīgās normas, proti, Izstāšanās līguma 62. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 185. pants, kā arī Tirdzniecības un sadarbības nolīguma trešās daļas VII sadaļa, jo īpaši tā 632. pants, būtu jāpamato ar kompetenci attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu (B.1. un B.2.).

37.

Saskaņā ar Protokolu Nr. 21 Īrija nepiedalās pasākumos, kuri ir pieņemti saskaņā ar LESD trešās daļas V sadaļu un kuri attiecas uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, ja vien tā neizsaka nepārprotamu piekrišanu šādiem pasākumiem.

38.

Tomēr, kā esmu jau paskaidrojusi divos iepriekšējos secinājumos, Protokola Nr. 21 materiālā darbības joma ir skaidri ierobežota un attiecas tikai uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu. Turklāt šis protokols kā izņēmuma regulējums ir jāinterpretē šauri. Šā protokola gars un mērķis nav dot Īrijai pilnīgu rīcības brīvību attiecībā uz tās līdzdalību ES iestāžu pieņemtajos pasākumos vai attiecībā uz šādu pasākumu saistošo ietekmi uz citām ES tiesību jomām ( 12 ).

39.

Līdz ar to Tiesa ir nospriedusi, ka tieši pasākuma juridiskais pamats nosaka to, vai protokols ir jāpiemēro, nevis otrādi ( 13 ). Citiem vārdiem, Protokols Nr. 21 ir piemērojams tikai tādiem pasākumiem, kuri ir bijuši vai kuriem vajadzēja būt balstītiem uz kompetenci, kas izriet no LESD trešās daļas V sadaļas. Savukārt šis protokols neattiecas uz pasākumu, kas skar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, ja to nav nepieciešams pamatot ar šādu kompetenci.

40.

Abi nolīgumi nav pamatoti ar kompetenci attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, bet gan ar kompetenci attiecībā uz izstāšanās kārtību (LES 50. panta 2. punkts) un kompetenci noslēgt asociācijas nolīgumus (LESD 217. pants).

41.

Līdz ar to ir jānosaka, vai Izstāšanās līguma 62. panta 1. punkta b) apakšpunkts vai Tirdzniecības un sadarbības nolīguma trešās daļas VII sadaļa un jo īpaši tā 632. pants – tā vietā vai papildus – bija jāpamato ar kompetenci attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, proti, LESD 82. panta 1. punkta d) apakšpunktu.

42.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ES tiesību akta, tostarp tāda, kas pieņemts starptautiska nolīguma noslēgšanas nolūkā, juridiskā pamata izvēle ir jābalsta uz objektīviem elementiem, kurus var pārbaudīt tiesā, tostarp uz tiesību akta mērķi un saturu. Ja analīzē par kādu ES tiesību aktu atklājas, ka tam ir divi mērķi vai divas sastāvdaļas, un ja vienu no šiem mērķiem vai sastāvdaļām var atzīt par galveno, bet otram ir tikai palīgraksturs, tad tiesību akts ir jāpamato tikai ar vienu juridisko pamatu, proti, ar to, ar ko ir saistīts galvenais vai izšķirošais mērķis vai sastāvdaļa. Izņēmuma kārtā, ja turpretī ir pierādīts, ka tiesību aktam ir vairāki mērķi vai vairākas sastāvdaļas, kas ir nesaraujami saistītas un kam attiecībā pret citām nav palīgrakstura, līdz ar ko ir piemērojamas dažādas Līgumu tiesību normas, šāds pasākums ir pamatojams ar dažādiem atbilstošiem juridiskiem pamatiem. Tomēr vairāku juridisko pamatu norādīšana nav pieļaujama, ja procedūras, kas ir paredzētas vienam vai otram juridiskajam pamatam, nav savstarpēji saderīgas ( 14 ).

43.

Turklāt Tiesa ir vairākkārt nospriedusi, ka Protokols Nr. 21 nevar ietekmēt pareizā juridiskā pamata noteikšanu starptautisku nolīgumu pieņemšanai ( 15 ). Šī judikatūra atbilst vispārējiem principiem, kas izklāstīti iepriekšējā punktā, un pats protokols nepieļauj nekādu citu pieeju. Tādēļ SD un SN arguments, ka svarīgākā nolūka pārbaudi nevar piemērot gadījumos, kad pasākumi skar Protokolu Nr. 21, ir jānoraida.

44.

Ņemot vērā šos apsvērumus, tagad izskatīšu abu nolīgumu noteikumu par apcietināšanas orderiem juridiskos pamatus.

45.

Izstāšanās līguma, tostarp tā 62. panta 1. punkta b) apakšpunkta, pamatā ir LES 50. panta 2. punkts. Saskaņā ar LES 50. panta 2. punkta otro teikumu Eiropas Savienība risina sarunas un noslēdz līgumu ar izstājušos valsti, kurā noteikta tās izstāšanās kārtība un ņemtas vērā tās turpmākās attiecības ar Eiropas Savienību. Tā ceturtais teikums paredz, ka līgumu noslēdz Padome ar kvalificētu balsu vairākumu pēc Eiropas Parlamenta piekrišanas saņemšanas.

46.

Šajā nolūkā, kā to īpaši paskaidro Komisija, LES 50. panta 2. punkts paredz kompetenci noslēgt vienu visaptverošu nolīgumu, pamatojoties uz īpašu vienoto procedūru, kas aptver visas jomas, uz kurām attiecas Līgumi un kuras ir saistītas ar izstāšanos. Šāds nolīgums attiecas uz to procedūru pabeigšanu, kuras tiek veiktas, pamatojoties uz ES tiesību aktiem, un kuras turpinās izstāšanās brīdī attiecībā uz to valsti, kas izstājas. Tam ir vajadzīgi sīki izstrādāti noteikumi un kārtība daudzās dažādās jomās, kas ietilpst ES acquis. Lai nodrošinātu sakārtotu izstāšanos no Eiropas Savienības, tās dalībvalstu un – patiešām – izstājušās valsts interesēs, šie noteikumi un kārtība var ietvert pārejas periodus, kuros ierobežotu laikposmu pēc izstāšanās spēkā stāšanās ES tiesību akti joprojām tiek piemēroti tai valstij, kas izstājas.

47.

Tādēļ pirmajā Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības posmā Izstāšanās līguma 127. pants paredz, ka lielākā daļa ES tiesību aktu turpina tikt piemēroti Apvienotajā Karalistē un attiecībā uz to laikposmā no tās izstāšanās dienas līdz pārejas perioda beigām.

48.

Pēc tam izstāšanās otrajā posmā, proti, pēc pārejas perioda beigām, ir jāpiemēro īpaši Izstāšanās līgumā paredzēti noteikumi saskaņā ar Izstāšanās līguma 185. panta ceturto līdz septīto daļu.

49.

Tiesa, ka šie īpašie otrajā posmā piemērojamie noteikumi, tāpat kā lielākās daļas ES tiesību aktu turpināta piemērošana pārejas periodā, aptver daudzas un dažādas politikas, tostarp un jo īpaši nodošanas režīmu krimināllietās saskaņā ar Izstāšanās līguma 62. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Parasti, lai īstenotu šīs politikas, Eiropas Savienība rīkotos saskaņā ar īpašām pilnvarām un tai būtu jāievēro šīm pilnvarām noteiktie ierobežojumi, piemēram, Protokols Nr. 21.

50.

Tomēr, ņemot vērā Izstāšanās līguma mērķi, visas šīs īpašās politikas ir nepieciešamas, lai veicinātu svarīgāko visaptverošo mērķi – nodrošināt visaptverošu režīmu pārejai no dalības Eiropas Savienībā uz trešās valsts statusu. Tas ir ārkārtīgi plašs mērķis tādā ziņā, ka tā sasniegšanai vajadzīgajiem pasākumiem ir jāspēj attiekties uz ļoti daudziem specifiskiem jautājumiem ( 16 ). Līgumam patiešām ir jāspēj aptvert visas jomas, uz kurām attiecas Savienības tiesību akti.

51.

Procedūras, kas noteiktas Izstāšanās līgumā ietverto īpašo politiku juridiskajā pamatā, apstiprina to papildinošo būtību saistībā ar dalībvalsts izstāšanos.

52.

Tas ir acīmredzami attiecībā uz politiku, kas parasti prasa vienprātību, lai Padome varētu rīkoties, piemēram, uz netiešo nodokļu jomu, uz kuru attiecas Izstāšanās līguma 51. līdz 53. pants. Saskaņā ar LESD 113. pantu Padome ar vienprātīgu lēmumu pieņem noteikumus par netiešo nodokļu saskaņošanu, bet vienprātība nav savienojama ar kvalificētu balsu vairākumu ( 17 ), kā tas paredzēts LES 50. panta 2. punktā. Turklāt saskaņā ar LESD 113. pantu Padomei ir jākonsultējas tikai ar Eiropas Parlamentu, savukārt saskaņā ar LES 50. panta 2. punktu ir nepieciešama Parlamenta piekrišana.

53.

Šo likumdošanas procedūru nesaderību nevar atrisināt, izslēdzot no Izstāšanās līguma jautājumus, kas paredz nesaderīgas procedūras, jo LES 50 panta 2. punkts nepieļauj nekādus izņēmumus attiecībā uz izstāšanās kārtību.

54.

Kā to uzsvērusi Padome, LES 50. panta 2. punktā noteiktā visaptverošā pieeja, kā arī paredzētā likumdošanas procedūra ir nepieciešama, ņemot vērā izstāšanās īpašo situāciju. Kā to parādīja Apvienotās Karalistes izstāšanās, šādi plaši noteikumi ir jāpieņem spēcīga politiskā spiediena ietekmē un ļoti īsā laikā. Gan vienprātības prasība Padomei, gan dažu jautājumu izslēgšana no vispārējās procedūras padarītu šo procesu sarežģītāku un palielinātu risku, ka netiks panākta vienošanās.

55.

Tādēļ pieprasīt, ka izstāšanās līgums būtu jāpamato arī ar citām normām, ne tikai ar LES 50. panta 2. punktu, ikvienā situācijā, kad nolīgums skar kādu specifisku jomu, praksē varētu novest pie tā, ka LES 50. panta 2. punktā noteiktā kompetence un procedūra pēc būtības vairs nebūtu spēkā ( 18 ).

56.

Līdz ar to fakts, ka izstāšanās līgums ietver normas, kas attiecas uz dažādiem konkrētiem jautājumiem, nevar mainīt līguma raksturojumu kopumā, ko nosaka, ņemot vērā tā galveno priekšmetu, nevis atsevišķas normas ( 19 ).

57.

Tiesa ir pieņēmusi līdzīgu pieeju attiecībā uz attīstības sadarbības nolīgumiem, bet ir pievienojusi kvalifikācijas prasības, proti, ka normas par konkrētiem jautājumiem nedrīkst uzlikt tik plašus pienākumus, ka šie pienākumi patiesībā rada no attīstības sadarbības priekšmetiem atšķirīgu priekšmetu ( 20 ).

58.

Neatkarīgi no tā, vai šī kvalifikācija attiecas uz izstāšanās līgumiem, Izstāšanās līguma 62. panta 1. punkta b) apakšpunktā noteiktais nodošanas režīms nekādā gadījumā nerada tādus plašus pienākumus, kuri veido priekšmetu, kas ir atšķirīgs no mērķa nodrošināt sakārtotu izstāšanās procesu. Tas tikai pagarina un maina esošos pienākumus, ņemot vērā izstāšanos, uz ierobežotu pārejas periodu.

59.

Izstāšanās līguma 62. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošana ir lielisks piemērs šādam pagarinājumam, jo no tā izrietošais pienākums ir atkarīgs no tā, ka Īrija piedalās Eiropas apcietināšanas ordera režīmā un tādēļ var saņemt šādus orderus no Apvienotās Karalistes pirms pārejas perioda beigām. Turpretim Īrija nepiedalās Eiropas aizsardzības rīkojuma ( 21 ) režīmā, un tādēļ tā nevarēja saņemt tādus rīkojumus, kuru rezultātā tiktu uzlikti pienākumi saskaņā ar 62. panta 1. punkta k) apakšpunktu.

60.

Jo īpaši – tas nav veiksmīgs apgalvojums, ka Izstāšanās līguma 62. panta 1. punkta b) apakšpunkts Īrijai rada jaunus pienākumus, jo šai dalībvalstij pirms līguma stāšanās spēkā bija līdzīgi pienākumi saskaņā ar Pamatlēmumu 2002/584.

61.

Pretēji SD un SN apgalvojumiem ģenerāladvokāta Dž. Hogana [G. Hogan] argumentācija ( 22 ) attiecībā uz Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija) ( 23 ) nav attiecināma uz šo lietu. Eiropas Savienība apsver iespēju noslēgt šo konvenciju, atsaucoties uz tai piešķirtām īpašām pilnvarām saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu. Ģenerāladvokāts Dž. Hogans piekrīt šai pieejai ( 24 ). Saskaņā ar šo pieņēmumu Stambulas konvencija pilnībā ietilpst Protokola Nr. 21 darbības jomā.

62.

SD un SN apgalvo, ka tas nozīmē, ka arī Izstāšanās līgumam bija jābūt noslēgtam ar šādām pilnvarām un tam jāpiemēro protokols. Tomēr Stambulas konvencija ir pilnīgi atšķirīga vienošanās, un apskatāmais juridiskais pamats to atspoguļo. Proti, ģenerāladvokāts Dž. Hogans nerunā par LES 50. panta 2. punkta interpretāciju vai atbilstošu Izstāšanās līguma juridisko pamatu.

63.

Tādēļ Izstāšanās līguma 62. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir pareizi pamatots tikai ar LES 50. panta 2. punktu. Nav nepieciešams apvienot šo kompetenci ar kompetenci, kas saistīta ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu.

64.

Eiropas Savienība, pamatojoties uz LESD 217. pantu, ir noslēgusi Tirdzniecības un sadarbības nolīgumu. Šī norma ļauj noslēgt nolīgumus ar trešām valstīm, lai izveidotu apvienību, kas paredz savstarpējas tiesības un pienākumus, kopīgu rīcību un īpašu procedūru.

65.

Šī kompetence piešķir Eiropas Savienībai pilnvaras uzņemties saistības pret trešām valstīm visās jomās, uz kurām attiecas Līgumi ( 25 ). Tās plašo tvērumu pamato mērķis izveidot īpašas, privileģētas saiknes ar trešo valsti, kurai vismaz zināmā mērā jāpiedalās ES sistēmā ( 26 ). Šis plašais, horizontālais mērķis atšķiras no konkrētu vienošanos mērķiem, kas paredz noteikumus attiecībā uz skaidri definētiem jautājumiem. Tomēr Tiesa ir konstatējusi, ka šādas vispārējās kompetences piešķiršana saskaņā ar LESD 217. pantu neļauj Eiropas Savienībai, ņemot vērā tai LES 5. panta 2. punktā noteikto piešķirto pilnvaru principu, asociācijas nolīguma ietvaros pieņemt tiesību aktus, kas pārsniedz tai dalībvalstu piešķirtās kompetences robežas šajos Līgumos noteikto mērķu sasniegšanai ( 27 ).

66.

Šajā lietā dalība ES sistēmā nozīmē piedalīšanos nodošanas režīmā, kas noteikts attiecībā uz Eiropas apcietināšanas orderi saskaņā ar Pamatlēmumu 2002/584. Šis režīms attiecas uz Īriju.

67.

Lai saglabātu dalībvalstu leģitīmās intereses un nodrošinātu augstu demokrātiskās leģitimitātes līmeni šādām potenciāli tālejošām saistībām, asociācijas nolīgumu noslēgšanai LESD 218. panta 6. un 8. punktā prasīta Padomes vienprātīga lēmuma pieņemšana un Eiropas Parlamenta piekrišana.

68.

Starp citu, vienprātības prasība nozīmē, ka Īrija ir piekritusi Tirdzniecības un sadarbības nolīgumā noteiktā nodošanas režīma saistošajam raksturam. Ņemot vērā to, ka attiecībā uz Īriju nav izņēmumu, šai dalībvalstij bija jābūt skaidram saistošajam raksturam.

69.

Taisnība, Tiesa ir arī konstatējusi, ka Padome, pamatojoties uz LESD 217. pantu, var pieņemt tiesību aktu asociācijas nolīguma ietvaros ar nosacījumu, ka šis tiesību akts ir saistīts ar specifisku Savienības kompetences jomu un ka tas arī ir balstīts uz šai jomai atbilstošu juridisko pamatu, it īpaši, ņemot vērā tā mērķi un saturu ( 28 ). Tādēļ SD un SN apgalvo, ka Tirdzniecības un sadarbības nolīgumam bija jābūt balstītam uz LESD 82. panta 1. punkta d) apakšpunktu kā papildu juridisko pamatu un ka līdz ar to ir piemērojams Protokols Nr. 21. Tieši tāpēc, viņuprāt, nolīgumā paredzētais nodošanas režīms Īrijai būtu saistošs tikai tad, ja šī dalībvalsts būtu izteikusi piekrišanu šim režīmam.

70.

Tomēr Tiesas secinājums par papildu īpaša juridiskā pamata nepieciešamību attiecas tikai uz lēmumu par Eiropas Savienības nostāju struktūrās, kas izveidotas ar asociācijas nolīgumu, – šajā gadījumā nostāju, kas jāieņem attiecībā uz sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu ar EEK un Turcijas nolīgumu izveidotajā Asociācijas padomē ( 29 ). Saskaņā ar LESD 218. panta 8. un 9. punktu Padome šādus jautājumus lemj ar kvalificētu balsu vairākumu, nepiedaloties Eiropas Parlamentam. Īpaša iekšējā juridiskā pamata pievienošana garantētu, ka netiek apietas stingrākas procesuālās prasības ES darbībai attiecīgajā jomā.

71.

Atšķirībā no nostājas par specifiskiem jautājumiem asociācijas nolīguma ietvaros Tirdzniecības un sadarbības nolīguma noslēgšana nebija saistīta ar specifisku politikas jomu, kurai būtu bijis nepieciešams apvienot īpašo kompetenci ar LESD 217. pantu. Tirdzniecības un sadarbības nolīgums tāpat kā Izstāšanās līgums regulē daudzas jomas, uz kurām attiecas Līgumi. Tirdzniecības un sadarbības nolīguma trešās daļas VII sadaļā noteiktais nodošanas režīms ir tikai viena no šīm daudzajām jomām.

72.

Šajā ziņā pilnvaras noslēgt asociācijas nolīgumus saskaņā ar LESD 217. pantu vismaz zināmā mērā ir līdzīgas pilnvarām noslēgt izstāšanās līgumus saskaņā ar LES 50. panta 2. punktu vai nolīgumus par sadarbību attīstības jomā saskaņā ar LESD 209. panta 2. punktu. Tos visus raksturo visaptverošs mērķis, ko veicina īpaši pasākumi, kurus varētu pieņemt, atsaucoties uz īpašām kompetencēm.

73.

Tomēr, ja par juridisko pamatu tiktu pieprasīta visu attiecīgo kompetenču pievienošana, starptautiskā nolīguma noslēgšanas vispārējā kompetence un procedūra pēc būtības, iespējams, nebūtu spēkā ( 30 ). Turklāt pieprasīt, ka Tirdzniecības un sadarbības nolīguma juridiskajam pamatam jāpievieno visas attiecīgās kompetences, nebūtu iespējams arī atšķirīgo un bieži vien nesaderīgo ( 31 ) procesuālo prasību dēļ ( 32 ).

74.

Jāatzīmē arī tas, ka vismaz saistībā ar attiecībām starp Īriju un Apvienoto Karalisti Tirdzniecības un sadarbības nolīgumā noteiktais nodošanas režīms neradītu materiāli jaunus pienākumus, bet tikai turpinātu lielāko daļu to pienākumu, kuri pastāvēja saskaņā ar iepriekšējo Pamatlēmumā 2002/584 un Izstāšanās līgumā paredzēto režīmu. Tādēļ, ja iepriekš minētā kvalifikācija attīstības sadarbības jomā ( 33 ) būtu piemērojama arī kompetencei attiecībā uz asociācijas nolīgumiem, tā nebūtu piemērojama šajā konkrētajā lietā.

75.

Tādēļ Tirdzniecības un sadarbības nolīguma trešās daļas VII sadaļa un jo īpaši tā 632. pants ir pareizi pamatots tikai ar LESD 217. pantu. Nav nepieciešams apvienot šo kompetenci ar kompetenci, kas saistīta ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu.

76.

Iepriekš minētie apsvērumi liecina, ka Protokols Nr. 21 neattiecas uz abu nolīgumu nodošanas režīmiem, un tādēļ šie režīmi ir saistoši Īrijai bez īpašas piekrišanas dalībai.

77.

Tādēļ ierosinu Tiesai nospriest:

Līguma par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas 62. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 185. pants un Tirdzniecības un sadarbības nolīguma starp Eiropas Savienību un Eiropas Atomenerģijas kopienu, no vienas puses, un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti, no otras puses, trešās daļas VII sadaļa un jo īpaši tā 632. pants, kas paredz turpināt Eiropas apcietināšanas ordera režīmu attiecībā uz Apvienoto Karalisti, ir saistoši Īrijai.