1.

Direktīvas 2014/104/ES ( 2 ) mērķis ir it īpaši saskaņot pierādījumu izprasīšanas noteikumus, īstenojot Eiropas Savienības konkurences tiesības pēc privātas iniciatīvas (“private enforcement”). Šajos apstākļos tiesvedībās, kurās tiek izskatītas zaudējumu atlīdzināšanas prasības, pušu spēja faktiski īstenot savas tiesības var būt atkarīga no iespējas piekļūt būtiskiem pierādījumiem. Tomēr šie pierādījumi ne vienmēr ir tās puses rīcībā, kurai ir pierādīšanas pienākums, vai arī šī puse nevar tiem piekļūt ( 3 ).

2.

Turklāt var izrādīties, ka arī pretējās puses rīcībā nav attiecīgo pierādījumu tā iemesla dēļ, ka šādi pierādījumi iepriekš nepastāvēja. Lai izpildītu šādu pierādījumu izprasīšanas lūgumu, šai pusei tie būtu jārada ex novo, apkopojot vai klasificējot tās rīcībā esošu informāciju, zināšanas vai datus.

3.

Tieši uz šādu situāciju attiecas šis iesniedzējtiesas nolēmums, kas dod Tiesai iespēju precizēt jautājumu par to, vai lietā iesaistītā puse saskaņā ar Direktīvu 2014/104 var pieprasīt, ka pretējai pusei tiek uzdots iesniegt pierādījumus, kas tai jārada ex novo.

4.

Direktīvas 2014/104 5. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka procedūrā, kas saistīta ar zaudējumu atlīdzināšanas prasību Savienībā, pēc prasītāja lūguma, kurš iesniedzis argumentētu pamatojumu ar pamatoti pieejamiem faktiem un pierādījumiem, kas ir pietiekami, lai pamatotu tā zaudējumu atlīdzināšanas prasījuma ticamību, valstu tiesas var atbildētājam vai trešai personai izprasīt būtiskos pierādījumus, kuri ir to rīcībā, ievērojot šajā nodaļā paredzētos nosacījumus. Dalībvalstis nodrošina, ka valstu tiesas pēc atbildētāja pieprasījuma var izprasīt būtiskos pierādījumus arī no prasītāja vai trešās personas.

[..]”

5.

Direktīva 2014/104 Spānijas tiesībās transponēta ar 2017. gada 26. maijaReal Decreto‑ley 9/2017, por el que se transponen directivas de la Unión Europea en los ámbitos financiero, mercantil y sanitario, y sobre el desplazamiento de trabajadores (Dekrētlikums 9/2017, ar ko transponē Eiropas Savienības direktīvas finanšu, tirdzniecības un veselības jomā, kā arī par darba ņēmēju norīkošanu darbā) (2017. gada 27. maijaBOE Nr. 126).

6.

2016. gada 19. jūlijā Eiropas Komisija pieņēma Lēmumu C(2016) 4673 final par procedūru saskaņā ar [LESD] 101. pantu un Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) līguma 53. pantu (Lieta AT.39824 – Kravas automobiļi) (OV 2017, C 108, 6. lpp.; turpmāk tekstā – “2016. gada 19. jūlija lēmums”). Šis lēmums bija adresēts tostarp prasītājām pamatlietā – PACCAR Inc, DAF TRUCKS NV un DAF Trucks Deutschland GmbH.

7.

Ar šo lēmumu Komisija atzina tādas aizliegtas vienošanās esamību, kurā ir piedalījušies piecpadsmit starptautiski kravas automobiļu ražotāji attiecībā uz divām preču kategorijām, proti, kravas automobiļiem, kuru svars ir no 6 līdz 16 tonnām, un kravas automobiļiem, kas sver vairāk nekā 16 tonnu – gan kravas automobiļiem bez piekabes, gan autovilcējiem.

8.

Lai arī iesniedzējtiesa to neprecizē, no 2016. gada 19. jūlija lēmuma izriet, ka atbildētāju pamatlietā LESD 101. panta pārkāpums ir konstatēts laikposmā no 1997. gada 17. janvāra līdz 2011. gada 18. janvārim.

9.

2019. gada 25. martā prasītājas pamatlietā, AD u.c., kuras bija nopirkušas kravas automobiļus, kas varēja ietilpt 2016. gada 19. jūlija lēmumā konstatētā pārkāpuma piemērošanas jomā, lūdza saskaņā ar Ley de Enjuiciamiento Civil (Civilprocesa kodekss) 283.bis pantu piekļuvi atbildētāju pamatlietā rīcībā esošajiem pierādījumiem. Šajā ziņā tās norāda uz nepieciešamību iegūt noteiktus pierādījumus, lai skaitļos izteiktu cenu mākslīgu palielinājumu, it īpaši, lai salīdzinātu ieteicamās cenas pirms aizliegtās vienošanās noslēgšanas, tās īstenošanas laikā un pēc tās izbeigšanas. Precīzāk, to lūgums attiecas, pirmkārt, uz piekļuvi laikposmā no 1990. gada 1. janvāra līdz 2018. gada 30. jūnijam saražoto modeļu sarakstam, kurā tie klasificēti pa gadiem un noteiktiem raksturlielumiem, otrkārt, cenām no rūpnīcas (bruto cenas) par katru no šajā sarakstā uzskaitītajiem modeļiem un, treškārt, “total delivery cost” par šiem modeļiem.

10.

Atbildētājas pamatlietā apstrīdēja šo lūgumu, it īpaši apgalvojot, ka daži pieprasītie dokumenti būtu jāizstrādā ad hoc.

11.

Uzklausīšanā par iespēju uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu atbildētājas pamatlietā norādīja, ka Direktīvas 2014/104 5. panta 1. punkta minētie pierādījumu izprasīšanas lūgumi nevar attiekties uz pierādījumiem, kas nav pastāvējuši iepriekš. Tādējādi saskaņā ar šo tiesību normu nevar pieprasīt sagatavot pierādījumus, jo saskaņā ar nepieciešamības, samērīguma un mazāka sloga principiem tas varētu nozīmēt pārmērīgu slogu atbildētājam, kas pārsniedz vienkāršu dokumentu izprasīšanu. Prasītājas pamatlietā savukārt aizstāv šīs tiesību normas pretēju interpretāciju.

12.

Šajos apstākļos Juzgado de lo Mercantil no 7 de Barcelona (Barselonas Komerclietu tiesa Nr. 7, Spānija) ar 2020. gada 21. februāra lēmumu, kas Tiesā reģistrēts 2021. gada 11. martā, nolēma apturēt tiesvedību un iesniegt Tiesas vērtējumam šādu jautājumu:

“Vai [Direktīvas 2014/104] 5. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka būtisko pierādījumu izprasīšana attiecas tikai uz atbildētājas puses vai kādas trešās personas rīcībā esošajiem jau pastāvošiem dokumentiem, vai, gluži pretēji, 5. panta 1. punkts ietver arī iespēju izprasīt dokumentus, kuri pusei, kurai adresēts informācijas pieprasījums, ir jārada ex novo, apkopojot vai klasificējot tās rīcībā esošu informāciju, zināšanas vai datus?”

13.

Rakstveida apsvērumus iesniedza pamatlietas dalībnieki, Spānijas un Nīderlandes valdības, kā arī Komisija. Tiesas sēde netika rīkota.

14.

Ar savu vienīgo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2014/104 5. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka būtisko pierādījumu izprasīšana attiecas tikai uz atbildētājas puses vai kādas trešās personas rīcībā esošajiem dokumentiem, vai, gluži pretēji, 5. panta 1. punkts ietver arī iespēju izprasīt dokumentus, kas pusei, kurai adresēts informācijas pieprasījums, ir jārada ex novo, apkopojot vai klasificējot tās rīcībā esošu informāciju, zināšanas vai datus.

15.

Pirms tiks izskatīts šis jautājums, vispirms ir jāpārbauda šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība un turpinājumā Direktīvas 2014/104 piemērojamība pamatlietā.

16.

Prasītājas pamatlietā uzskata, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāuzskata par nepieņemamu. Proti, pēc to domām, šis lūgums attiecas uz hipotētisku gadījumu, kurā pārkāpējam dokumenti ir jāizstrādā ex novo. Taču šajā lietā, lai pamatlietā izpildītu pierādījumu izprasīšanas lūgumu, šāda izstrāde neesot nepieciešama.

17.

Neapstrīdot šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, atbildētājas pamatlietā norāda, ka Direktīvas 2004/48/EK ( 4 ) 6. panta 1. punktā ir atļauts izdot rīkojumu par pretējās puses rīcībā esošu pierādījumu izprasīšanu. Tās atgādina, ka Komisijas skatījumā ar šo tiesību normu lietas pusei var noteikt pienākumu meklēt pierādījumus savā organizācijā, tostarp vēršoties pie juridiskām personām, kuras tā kontrolē ( 5 ). Atbildētājas pamatlietā uzskata, ka tas ir attiecināms arī uz Direktīvu 2014/104. Tomēr tās apgalvo, ka, lai apmierinātu iesniedzējtiesā iesniegto lūgumu, tām esot jārada nevis neesoši dokumentāri pierādījumi, bet informācija ex novo.

18.

Attiecībā uz šiem diviem argumentiem man ir jānorāda, ka iesniedzējtiesa tikai norāda, ka pierādījumu izprasīšanas lūgums šajā lietā attiecas uz dokumentiem, kas tādi, kā tie ir pieprasīti, var iepriekš nepastāvēt un tie būtu jāizstrādā.

19.

Tomēr ir jāatgādina, ka jautājumiem, kas attiecas uz Savienības tiesībām, piemēro atbilstības prezumpciju un ka Tiesai principā ir jāsniedz nolēmums.

20.

Turklāt LESD 267. pantā minētajā tiesvedībā, tā kā vienīgi iesniedzējtiesa ir kompetenta konstatēt un izvērtēt tajā izskatāmās lietas faktus, principā Tiesas analīzei jāaprobežojas ar apstākļiem, ko iesniedzējtiesa iesniegusi tās vērtēšanai, un tai jāņem vērā situācija, kuru valsts tiesa uzskata par noteiktu, un tai nav saistoši apgalvojumi, ko sniedz viena vai otra pamatlietas puse ( 6 ).

21.

No tā izriet, ka šis prejudiciālais jautājums ir pieņemams.

22.

Jautājums par Direktīvas 2014/104 piemērojamību pamatlietā iesniedzējtiesai, šķiet, nerada šaubas, un attiecīgie lietas dalībnieki tiesvedībā Tiesā to nav apsprieduši. Tomēr izskatīšu šo jautājumu, jo, ņemot vērā dažas neskaidrības saistībā ar pamatlietas apstākļiem, rodas šaubas par šīs direktīvas ratione materiae un ratione temporis piemērojamību šajā lietā.

23.

Iesniedzējtiesa norāda, ka pierādījumu izprasīšanas lūgums iesniegts saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 283.bis pantu pēc 2016. gada 19. jūlija lēmuma pieņemšanas.

24.

Šajā ziņā ir jānorāda, ka pēc dažu komentētāju domām Civilprocesa kodeksa 283.bis pantā paredzēto pierādījumu izprasīšanas lūgumu var iesniegt arī pirms prasības pēc būtības celšanas ( 7 ). Šajā gadījumā pusei, kas iesniegusi šādu lūgumu, prasība pēc būtības ir jāceļ 20 dienu laikā ( 8 ).

25.

No šī iesniedzējtiesas nolēmuma skaidri neizriet, ka pierādījumu izprasīšanas lūgums pamatlietā ir iesniegts tiesvedībā, saistībā ar kuru jau bija celta zaudējumu atlīdzināšanas prasība iesniedzējtiesā. No tā tikai izriet, ka prasītājas pamatlietā šī lūguma pamatojumam apgalvoja, ka ir izpildīti visi nosacījumi, kas vajadzīgi, lai saprātīgi izvērtētu zaudējumu atlīdzināšanas prasību (“acciones de daños que se pretenden ejercitar”) ticamību.

26.

Tieši neatsaucoties uz jautājumu par to, vai pierādījumu izprasīšanas lūgums pamatlietā iesniegts tiesvedībā, saistībā ar kuru iesniedzējtiesā jau bija celta zaudējumu atlīdzināšanas prasība, prasītājas pamatlietā norāda, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz procedūru par piekļuvi pierādījumu avotiem.

27.

Savukārt Spānijas valdība norāda, ka prasītājas pamatlietā ir cēlušas zaudējumu atlīdzināšanas prasību, pamatojoties uz 2016. gada 19. jūlija lēmumu. Šajā ziņā Komisija norāda, ka, tāsprāt, iesniedzējtiesa vaicā, kā ir jāinterpretē Direktīvas 2014/104 5. panta 1. punkts saistībā ar prasību atlīdzināt konkurences noteikumu pārkāpuma dēļ radītos zaudējumus. Savukārt atbildētājas pamatlietā ne tik nepārprotami norāda, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegts pēc privātās iniciatīvas saistībā ar tiesvedību par konkurences tiesību īstenošanu, kuras pamatā ir 2016. gada 19. jūlija lēmums. Turklāt savos rakstveida apsvērumos tās atsaucas uz zaudējumu atlīdzināšanas prasību, ko cēlušas prasītājas pamatlietā (“to prasība”).

28.

Tādējādi, pat ņemot vērā attiecīgo lietas dalībnieku rakstveida apsvērumus, no šī iesniedzējtiesas nolēmuma nevar nepārprotami secināt, ka pierādījumu izprasīšanas lūgums pamatlietā ir iesniegts nevis pirms zaudējumu atlīdzināšanas prasības celšanas, bet kopā ar šādu prasību vai pēc tās celšanas.

29.

Direktīva 2014/104 1. panta “Priekšmets un darbības joma” 2. punktā ir noteikts, ka šajā direktīvā ir paredzēta konkurences noteikumu izpilde “zaudējumu atlīdzināšanas prasībās, kas celtas valstu tiesās”. Šajā ziņā minētās direktīvas 22. panta 2. punktā, kas attiecas uz tādu valsts transponējošo noteikumu piemērošanu laikā, kas nav noteikumi, ar ko transponē šīs direktīvas materiālās tiesību normas, to piemērošanas jomu ratione temporis nosaka, atsaucoties uz datumu, kurā valsts tiesā celta zaudējumu atlīdzināšanas prasība ( 9 ).

30.

A priori nešķiet, ka šādi definētā Direktīvas 2014/104 piemērošanas jomā ietilpst pierādījumu izprasīšanas lūgumi, kas iesniegti pirms zaudējumu atlīdzināšanas prasības celšanas. Daži valstu likumdevēji ( 10 ), kā arī daži juridiskās literatūras autori ( 11 ), šķiet, šo direktīvu interpretē šādā nozīmē. Tomēr saskaņā ar šo interpretāciju dalībvalstis var ieviest noteikumus par šādiem pierādījumu izprasīšanas lūgumiem. Proti, ar minētās direktīvas 5. panta 8. punktu dalībvalstīm, neskarot tās 5. panta 4. un 7. punktu un 6. pantu, ir atļauts ieviest noteikumus par lielāka daudzuma pierādījumu izprasīšanu.

31.

Ņemot vērā šaubas par to, vai iesniedzējtiesā jau ir celta zaudējumu atlīdzināšanas prasība, man ir jāaplūko šo secinājumu iepriekšējā punktā sniegtās interpretācijas pamatotība.

32.

Dažās valodu redakcijās ( 12 ) Direktīvas 2014/104 5. panta 1. punkta, kura interpretāciju lūdz sniegt iesniedzējtiesa, formulējums ir ne tik šaurs un kategorisks salīdzinājumā ar šīs direktīvas 1. panta 2. punkta formulējumu.

33.

Tāpat Direktīvas 2014/104 2. panta 13. punktā lietotais jēdziens “pierādījums” dažās valodu redakcijās ( 13 ) ir definēts, atsaucoties uz visiem pierādīšanas līdzekļu veidiem, kas ir pieļaujami “valsts tiesā, kurā ir celta prasība”, un citās redakcijās ( 14 ) tas ir attiecināts uz pierādījumiem, kas tiek pieņemti “valsts tiesā, kurā ir ierosināta lieta [juridiction nationale saisie]”, neprecizējot, vai runa ir par zaudējumu atlīdzināšanas prasību (mans izcēlums).

34.

Vēl svarīgāk, Savienības likumdevēja vēlme neierobežot Direktīvas 2014/104 5. panta piemērošanas jomu ar pierādījumu izprasīšanas lūgumiem, kas iesniegti kopā ar zaudējumu atlīdzināšanas prasību vai pēc tās iesniegšanas, šķiet, sasaucas ar šīs direktīvas 5. panta 3. punktu un 6. panta 4. punkta b) apakšpunktu.

35.

Direktīvas 2014/104 5. panta 3. punktā neizsmeļoši noteikti kritēriji, kas piemērojami, veicot pierādījumu izprasīšanas lūguma samērīguma pārbaudi.

36.

Saskaņā ar šo loģiku Direktīvas 2014/104 6. panta 4. punkta b) apakšpunktā, kas attiecas uz konkurences iestādes lietas materiālos iekļautu pierādījumu izprasīšanu, ir atsauce uz šīs direktīvas 5. panta 3. punktu un ir precizēts, ka valstu tiesas, novērtējot informācijas izprasīšanas rīkojuma samērīgumu, saskaņā ar šo pēdējo minēto tiesību normu apsver arī to, vai informācijas izprasīšanas lūgums iesniegts saistībā ar valsts tiesā celtu zaudējumu atlīdzināšanas prasību.

37.

Šajā ziņā Direktīvas 2014/104 22. apsvērumā ir norādīts, ka, lai nodrošinātu, ka tiesības uz atlīdzinājumu tiek efektīvi aizsargātas, nav nepieciešams prasītājam atklāt jebkuru dokumentu, kas saistīts ar LESD 101. vai 102. pantā noteikto procedūru, tikai tāpēc, ka prasītājs “plāno celt prasību par zaudējumu atlīdzināšanu”, jo ir ļoti maz ticams, ka šo prasību būs nepieciešams pamatot ar visiem pierādījumiem, kas atrodas ar minēto procedūru saistītās lietas materiālos. Tāpat šīs direktīvas 27. apsvērumā ir atsauce uz [cietušajiem nodrošināto] “pieeju būtiskajiem pierādījumiem, kas tām nepieciešami, lai sagatavotu savas prasības par zaudējumu atlīdzināšanu”.

38.

No Direktīvas 2014/104 6. panta 4. punkta b) apakšpunkta, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas 22. un 27. apsvērumu, izriet, ka daži ar konkurences iestāžu procedūrām saistīti pierādījumi var tikt paziņoti prasītājam atbilstoši tā pierādījumu izprasīšanas lūgumam, kas iesniegts saskaņā ar šīs direktīvas 6. pantu, ja tas plāno celt zaudējumu atlīdzināšanas prasību. Tas pats būtu attiecināms uz minētās direktīvas 5. pantu.

39.

Proti, Savienības likumdevējs nevar izveidot sistēmu, kurā persona, kurai nodarīts kaitējums konkurences tiesību pārkāpuma dēļ, var iesniegt pierādījumu izprasīšanas lūgumu, neceļot prasību pēc būtības, ja dokumenti ir iekļauti konkurences iestādes lietas materiālos, bet var iesniegt šādu lūgumu tikai saistībā ar šādu prasību, ja šie pierādījumi tajā nav iekļauti. Turklāt tas, ka konkurences iestāde uzsāk procedūru, nepamatotu šādu nošķiršanu. Proti, šajos divos gadījumos, kā tas izriet no Direktīvas 2014/104 5. panta 1. punkta, lai varētu iesniegt pierādījumu izprasīšanas lūgumu, prasītājam ir jāspēj pamatot savas zaudējumu atlīdzināšanas prasības ticamību.

40.

Pilnīguma labad piebildīšu, ka, lai arī šajos divos gadījumos ir jābūt saiknei starp pierādījumiem, kas tiek izprasīti, un prasību, ko plāno celt persona, kurai nodarīts kaitējums šī konkurences tiesību pārkāpuma dēļ, pieprasītajiem pierādījumiem vispirms ir jābūt būtiskiem.

41.

Savukārt, šķiet, ka Direktīvā 2014/104 nav noteikts, kādai saiknei tehniski procesuālā līmenī ir jāpastāv starp pierādījumu izprasīšanas lūgumu un zaudējumu atlīdzināšanas prasību (pierādījumu izprasīšanas lūgums kā pasākums tiesvedībā pēc būtības, lūgums, kas tiek izskatīts blakusprocesā, vai pat atsevišķā tiesvedībā).

42.

Direktīvā 2014/104 arī nav noteikts laiks, kad valsts tiesā tiek celta zaudējumu atlīdzināšanas prasība.

43.

Tādējādi, pat pieņemot, ka Direktīva 2014/104 attiecas tikai uz pierādījumu izprasīšanas lūgumiem, kas iesniegti saistībā ar zaudējumu atlīdzināšanas prasību, varētu uzskatīt, ka gadījumā, ja zaudējumu atlīdzināšanas prasība ir jāceļ īsā laikā pēc pierādījumu izprasīšanas lūguma iesniegšanas – pretējā gadījumā tiktu piemērotas sankcijas –, saskaņā ar kuru ir tikusi pārbaudīta zaudējumu atlīdzināšanas prasības ticamība, vai, iespējams, īsā laikā pēc šī lūguma saņemšanas, pierādījumu izprasīšanas lūgums ir iesniegts saistībā ar zaudējumu atlīdzināšanas prasību un/vai nosacīti tiek celta šāda prasība.

44.

Direktīvas 2014/104 interpretāciju, kas ir pretēja šo secinājumu 38. punktā sniegtajai, a priori varētu atbalstīt.

45.

Proti, var apgalvot, ka Direktīva 2014/104 principā neattiecas uz pierādījumu izprasīšanas lūgumiem, kas iesniegti pirms prasības pēc būtības celšanas. Saskaņā ar šo interpretāciju šīs direktīvas 6. panta 4. punkta b) apakšpunkts attiektos tikai uz gadījumiem, kuros valsts likumdevējs saskaņā ar minētās direktīvas 5. panta 8. punktu ir nolēmis ieviest noteikumus par pierādījumu plašāku atklāšanu un, precīzāk, par to, ka pierādījumu izprasīšanas lūgumu drīkst iesniegt pirms prasības pēc būtības celšanas. Ciktāl dalībvalstis var izmantot iespēju ieviest šādus noteikumus, neskarot šīs direktīvas 6. pantu, dalībvalsts nevar atļaut iesniegt pierādījumu izprasīšanas lūgumu ex ante, attiecībā uz kuru varētu netikt veikta samērīguma pārbaude, ciktāl šī pārbaude ļauj aizsargāt konkurences noteikumu īstenošanas intereses publiskajā sfērā.

46.

Tomēr, pirmkārt, izvērtējot Direktīvas 2014/104 sagatavošanas darbus, šāda interpretācija nevar tikt atbalstīta.

47.

Priekšlikumā direktīvai Komisija, atsaucoties uz apspriešanās rezultātiem, norādīja, ka “respondenti atzinīgi novērtēja pieeju, ka pamatprincips ir atlīdzības nodrošināšana un ka attiecīgi nav ierosināti tādi pasākumi kā ASV [..] plašas piemērojamības noteikumi par pierādījumu atklāšanas pieprasīšanu pirmstiesas procesā [(“pre‑trial discovery”)]” ( 15 ). No tā neizriet, ka pierādījumus nevarētu izprasīt valsts tiesas uzraudzībā pirms prasības pēc būtības celšanas, ja prasītājs var pierādīt savas zaudējumu atlīdzināšanas prasības ticamību.

48.

Vēl svarīgāk, saskaņā ar sagatavošanas darbiem spriedums Pfleiderer ( 16 ) radīja būtisku neskaidrību par to dokumentu kategorijām, kurus var atklāt, un Direktīvā 2014/104 ir mēģināts novērst šo neskaidrību ( 17 ). Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, par kuru ir pasludināts šis spriedums, bija iesniegts saistībā ar procedūru, kurā tika lūgta pilnīga piekļuve valsts konkurences iestādes lietas materiāliem, lai sagatavotu zaudējumu atlīdzināšanas prasību. Šķiet, ka, ņemot vērā vēlmi novērst šo neskaidrību, šajā direktīvā ir minēta iespēja iesniegt pierādījumu izprasīšanas lūgumu, ja tiek plānots celt zaudējumu atlīdzināšanas prasību nevis saskaņā ar minētās direktīvas 5. pantu “Pierādījumu izprasīšana”, bet tikai saskaņā ar tās 6. pantu “Konkurences iestādes lietas materiālos iekļautu pierādījumu izprasīšana” ( 18 ).

49.

Otrkārt, saiknes starp Direktīvas 2014/104 5. un 6. pantu dēļ nevar uzskatīt, ka šīs otrās tiesību normas piemērošanas joma ir plašāka nekā pirmās minētās tiesību normas piemērošanas joma. Proti, pirmām kārtām, šīs direktīvas 6. pantu piemēro “zaudējumu atlīdzināšanas prasību nolūkā”“papildus [tās] 5. pantam” ( 19 ). Otrām kārtām, valstu tiesas veic pierādījumu izprasīšanas lūguma samērīguma pārbaudi saskaņā ar minētās direktīvas 5. panta 3. punktu. Taču, tā kā atbilstoši šīs direktīvas 6. pantam valstu tiesām ir jāņem vērā jautājums par to, ka lūgums ir iesniegts saistībā ar zaudējumu atlīdzināšanas prasību (“valstu tiesas [..] apsver arī”), attiecīgā gadījumā šo jautājumu var ņemt vērā arī tad, kad tiek veikta samērīguma pārbaude tikai atbilstoši Direktīvas 2014/104 5. pantam. Tas, ka likumdevējs uz šo jautājumu ir tieši atsaucies šīs direktīvas 6. panta 4. punkta b) apakšpunktā, norāda uz tā vēlmi nostiprināt saikni, kurai ir jāpastāv starp konkurences iestādes lietas materiālos iekļautu pierādījumu izprasīšanas lūgumu un zaudējumu atlīdzināšanas prasību.

50.

Treškārt, dažkārt var rasties nepieciešamība pēc pierādījumu izprasīšanas pirms prasības pēc būtības celšanas, lai varētu celt šādu prasību. Šī iespēja veicina LESD 101. un 102. panta lietderīgo iedarbību. Šajā ziņā, ja uzskata, ka pierādījumu izprasīšanas lūgums, kas iesniegts pirms zaudējumu atlīdzināšanas prasības celšanas, ar zināmiem nosacījumiem arī ietilpst Direktīvas 2014/104 piemērošanas jomā, tas ļauj mazināt atšķirības starp dalībvalstu sistēmām un saskaņot noteikumus, lai varētu efektīvi īstenot Savienības konkurences tiesības ( 20 ).

51.

Ņemot vērā šo secinājumu 38.–43. punktā izklāstītos apsvērumus, ir jāuzskata, ka pierādījumu izprasīšanas lūgums, kas tehniski iesniegts pirms zaudējumu atlīdzināšanas prasības celšanas, vismaz atsevišķos gadījumos ( 21 ) var ietilpt Direktīvas 2014/104 piemērošanas jomā.

52.

Prasītājas pamatlietā aplūkoto pierādījumu izprasīšanas lūgumu iesniedza 2019. gada 25. martā, proti, pēc Direktīvas 2014/104 transponēšanas termiņa beigām, kas bija noteikts 2016. gada 27. decembrī, saskaņā ar valsts tiesību normām, ar ko šī direktīva tika transponēta Spānijas tiesībās.

53.

Turklāt, kā esmu minējis šo secinājumu 8. punktā, no 2016. gada 19. jūlija lēmuma izriet, ka atbildētāju pamatlietā pārkāpums tika konstatēts laikposmā no 1997. gada 17. janvāra līdz 2011. gada 18. janvārim, proti, pirms Direktīvas 2014/104 transponēšanas termiņa beigām.

54.

Šajos apstākļos atbilde uz jautājumu, vai Direktīva 2014/104 ir piemērojama ratione temporis, ir rodama šīs direktīvas 22. pantā.

55.

Proti, saskaņā ar Direktīvas 2014/104 22. panta 1. punktu valsts tiesību normas, ar ko ir transponētas šīs direktīvas materiālās tiesību normas, nav piemērojamas ar atpakaļejošu spēku. Tomēr šis noteikums nav piemērojams valsts tiesību normām, ar ko ir transponētas “citas” minētās direktīvas tiesību normas. Dalībvalstis saskaņā ar šīs direktīvas 22. panta 2. punktu attiecībā uz šiem pēdējiem minētajiem transponējošiem noteikumiem nodrošina tikai to, ka tie netiek piemēroti zaudējumu atlīdzināšanas prasībām, kas valsts tiesā ir celtas līdz 2014. gada 26. decembrim. Tādējādi minētās tiesību normas ir jāpiemēro tiesvedībās, kas valsts tiesā ierosinātas pēc Direktīvas 2014/104 transponēšanas termiņa beigām. Šāda šīs direktīvas tiesību normu, kas nav materiālas, piemērojamības loģika saskaņā ar valsts tiesībām ir raksturīga procesuālajām tiesību normām. No tā es secinu, ka atsauce uz “valsts pasākumu [..], kas nav [materiāls noteikums]” minētās direktīvas 22. panta 2. punkta izpratnē, attiecas uz procesuālo tiesību normu.

56.

Iesniedzējtiesa norāda, ka lūguma sniegt prejudiciālu nolēmuma mērķis ir izprast “procesuāla rakstura” pierādījumu izprasīšanas sistēmu, kas reglamentēta Direktīvas 2014/104 5.–8. pantā un ir iestrādāta Spānijas tiesību sistēmā Civilprocesa kodeksa 283.bis pantā. Tomēr šīs direktīvas 22. panta vajadzībām un, ņemot vērā šajā tiesību normā lietoto jēdzienu autonomo raksturu, Tiesai ir jāveic to tiesību normu, kas var ietilpt minētās direktīvas piemērošanas jomā, rakstura galīga kvalifikācija.

57.

Lai arī var apgalvot, ka tirgus dalībniekiem, kas iesaistīti Savienības konkurences tiesību normu īstenošanā, ar Direktīvas 2014/104 tiesību normām par pierādījumu izprasīšanu ir piešķirtas zināmas tiesības, šīs tiesības tomēr var īstenot tikai tiesvedībā valsts tiesā, un būtībā procesuālie pasākumi ļauj šai tiesai konstatēt faktus, uz kuriem atsaucas lietas puses. Tas pats, vismaz atsevišķos gadījumos, ir attiecināms uz pierādījumu izprasīšanas lūgumu, kas tehniski iesniegts pirms zaudējumu atlīdzināšanas prasības celšanas ( 22 ).

58.

Tādējādi Direktīvas 2014/104 5. panta 1. punkts ir piemērojams ratione temporis pamatlietā.

59.

Iesniedzējtiesa konstatē argumentus par labu interpretācijai, saskaņā ar kuru Direktīvas 2014/104 5. panta 1. punkts attiecas tikai uz iepriekš pastāvošiem pierādījumiem, un argumentus, kas ir pretrunā šai interpretācijai.

60.

No vienas puses, attiecībā uz interpretāciju, saskaņā ar kuru Direktīvas 2014/104 5. panta 1. punkts attiecas tikai uz iepriekš pastāvošiem pierādījumiem, tā apgalvo, pirmkārt, ka to apstiprina šīs tiesību normas formulējums un šīs direktīvas 14. apsvērumā sniegtie paskaidrojumi. Proti, šī tiesību norma un šis apsvērums attiecas uz atbildētāja vai trešās personas rīcībā esošajiem pierādījumiem.

61.

Otrkārt, iesniedzējtiesa apgalvo, ka Direktīvas 2014/104 5. panta 2. punktā ir atsauce uz konkrētu pierādījumu vai attiecīgu pierādījumu kategoriju izprasīšanu, kas tiek ierobežota, pamatojoties uz saprātīgi pieejamajiem faktiem. Šīs direktīvas 16. apsvērumā ir norādīts, ka pierādījumu kategorija būtu jāidentificē, atsaucoties it īpaši uz laiku, kurā pieprasītie dokumenti bijuši izstrādāti.

62.

Treškārt, tā norāda, ka Direktīvā 2014/104 ir atsauce nevis uz “informācijas” izprasīšanu, bet uz “pierādījumu” izprasīšanu.

63.

Šajā ziņā Nīderlandes valdība min vairākus Direktīvas 2014/104 apsvērumus ( 23 ) un priekšlikumu direktīvai ( 24 ), lai apgalvotu, ka šī direktīva attiecas tikai uz pastāvošu vai vienas lietas puses vai trešo personu rīcībā esošu pierādījumu izprasīšanu.

64.

Prasītājas pamatlietā atbalsta šo interpretāciju tādu pašu iemeslu dēļ, kurus ir minējusi iesniedzējtiesa. Tās piebilst, ka saskaņā ar Direktīvas 2014/104 5. panta 8. punktu dalībvalstis drīkst ieviest noteikumus par pierādījumu plašāku atklāšanu. Pēc atbildētāju pamatlietā domām, Spānijas likumdevējs nav izmantojis šo iespēju, lai atļautu iesniegt neesošu pierādījumu izprasīšanas lūgumus.

65.

No otras puses, iesniedzējtiesas argumenti par labu interpretācijai, saskaņā ar kuru Direktīvas 2014/104 5. panta 1. punkts attiecas arī uz ex novo radītajiem pierādījumiem, ir izvirzīti, pamatojoties uz šīs tiesību normas teleoloģisko interpretāciju un sistēmisko interpretāciju. Pirmkārt, pēc šīs tiesas domām, pierādījumu izprasīšanas sistēmā paredzētais ierobežojums var apdraudēt tiesības uz pilnīgu atlīdzību un efektivitātes principu. Otrkārt, šīs direktīvas noteikumi par pierādījumu izprasīšanas izdevumiem un izmaksām kā samērīguma principa elements, kas paredzēti, lai pārbaudītu pierādījumu izprasīšanas lūgumu, var nozīmēt, ka pieteikuma saņēmējai pusei būtu jāveic jaunu dokumentu izstrādes darbs.

66.

Prasītājas pamatlietā, Spānijas valdība un Komisija iesniedzējtiesas minēto iemeslu dēļ it īpaši atbalsta šo interpretāciju.

67.

Būtībā Direktīvas 2014/104 5. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir noteikts, ka persona, kas apgalvo, ka ir cietusi konkurences tiesību pārkāpuma dēļ, var izprasīt būtiskus pierādījumus, kas ir atbildētāja vai trešās personas rīcībā. Šīs tiesību normas otrajā teikumā ir paredzēts, ka atbildētājam ir jāspēj likt pieprasīt prasītājam vai trešajai personai iesniegt būtiskus pierādījumus, neprecizējot, ka šiem pierādījumiem ir jābūt to rīcībā.

68.

Direktīvas 2014/104 5. panta 1. punkta formulējums var likt domāt, ka šīs tiesību normas pirmajā teikumā minētie prasītāju lūgumi attiecas tikai uz iepriekš pastāvošiem pierādījumiem. Proti, no gramatiskā skatpunkta prasītāju lūgumiem atšķirībā no otrajā teikumā minētajiem atbildētāju lūgumiem, šķiet, ir jāattiecas uz citas personas rīcībā esošajiem pierādījumiem.

69.

Tomēr šāda interpretācija ir apstrīdēta ar Direktīvas 2014/104 15. un 39. apsvērumu un pretēji tam, ko apgalvo Nīderlandes valdība, to nekādā ziņā neatspēko šīs direktīvas 14. un 28. apsvērums.

70.

Proti, pirmkārt, no vienas puses, Direktīvas 2014/104 15. apsvērumā attiecībā uz pierādījumu turēšanu prasītāja lūgumi un atbildētāja lūgumi netiek nošķirti (“prasītājiem ir tiesības panākt, lai tiktu izprasīti pierādījumi, kuri ir būtiski to prasījumam, neliekot tiem precizēt konkrētās pierādījumu vienības, [un] atbildētājiem [ir jādod iespēja] lūgt, lai minētie prasītāji atklāj pierādījumus”). No otras puses, šīs direktīvas 39. apsvērumā ir norādīts, ka pārkāpējam ir jābūt iespējai izmantot citu pušu vai trešo personu “rīcībā esošus” pierādījumus.

71.

Otrkārt, Direktīvas 2014/104 39. apsvērums nav izsmeļošs, ciktāl tas attiecas uz “[pārkāpēja iespēju izmantot] pierādījumus, kas nav viņa rīcībā esošie pierādījumi, piemēram, tādus pierādījumus, kuri jau ir iegūti tiesvedībā, vai pierādījumus, kuri ir citu pušu vai trešo personu rīcībā” ( 25 ). Jebkurā gadījumā atsauce uz pierādījumiem, kuri ir citu pušu vai trešo personu rīcībā, šķiet, izriet nevis no vēlmes ierobežot pierādījumus, kurus var izprasīt, bet no vēlmes atsevišķi apkopot pārkāpēja rīcībā esošos pierādījumus un citu personu rīcībā esošos pierādījumus.

72.

Treškārt, Direktīvas 2014/104 14. apsvērumā saistībā ar pierādījumiem, kas ir vajadzīgi, lai pierādītu zaudējumu atlīdzināšanas prasības pamatotību, ir minēts, ka pierādījumi ne vienmēr, bet “bieži vien” ir tikai un vienīgi pretējās puses vai trešo personu rīcībā. Izskatāmajā lietā runa ir par piemēru, kas vēlāk tiek izmantots, lai izklāstītu problēmu, kuru mēģināts novērst ar Direktīvu 2014/104. Proti, no 14. apsvēruma izriet, ka stingras juridiskās prasības prasītājiem sīki apliecināt visus lietas faktus jau tiesvedības sākumā un iesniegt precīzi noteiktus apliecinošus pierādījumus var nepamatoti traucēt tiesību uz atlīdzinājumu efektīvai īstenošanai. Jebkurā gadījumā, šķiet, ka šajā apsvērumā drīzāk ir atbalstīta apstiprinoša atbilde uz šo prejudiciālo jautājumu.

73.

Ceturtkārt, Direktīvas 2014/104 28. apsvērumā, kas attiecas uz šīs direktīvas 6. panta 9. punktu, ir lietota vārdkopa “pierādījumi, kas pastāv neatkarīgi no konkurences iestādes procedūras”, lai atsauktos uz pierādījumiem, kas nav šīs direktīvas 6. panta 5. un 6. punktā minētie pierādījumi. Tādējādi tas ir jebkurš pierādījums, kura izprasīšana saskaņā ar šīm tiesību normām nav automātiski aizliegta ar minēto direktīvu, ņemot vērā konkurences tiesību īstenošanas intereses publiskajā sfērā ( 26 ).

74.

Tādējādi, lai varētu sniegt atbildi uz šo prejudiciālo jautājumu, nepietiek atsevišķi izskatīt Direktīvas 2014/104 5. panta 1. punktu un tās apsvērumus par šajā tiesību normā aplūkoto problemātiku.

75.

Direktīvā 2014/104 ir vairākas definīcijas, kas ir jāizmanto, lai noteiktu tās tiesību normu, it īpaši tās 5. panta 1. punkta, kas attiecas uz būtisku pierādījumu izprasīšanu, nozīmi.

76.

Pierādījumu atbilstība, šķiet, izpaužas kā saiknes esamība starp pieprasīto pierādījumu un zaudējumu atlīdzināšanas prasību ( 27 ), savukārt jēdziens “pierādījums”, kura interpretācijai ir svarīga nozīme, lai atbildētu uz šo prejudiciālo jautājumu, ir definēts Direktīvas 2014/104 2. panta 13. punktā.

77.

Saskaņā ar definīciju jēdziens “pierādījumi” attiecas uz “visi[em] pierādīšanas līdzekļu veid[iem], kādi ir pieļaujami valsts tiesā, kurā celta prasība, jo īpaši dokumenti un visi citi priekšmeti, kas satur informāciju, neatkarīgi no attiecīgā datu nesēja veida”. Tādējādi a priori šajā definīcijā, šķiet, ir lietoti trīs savstarpēji aizvietojami jēdzieni, proti, “pierādījums”, “pierādīšanas līdzekļi” un “citi priekšmeti, kas satur informāciju”.

78.

Turklāt jēdziena “iepriekšpastāvējusi informācija” definīcijā, kas sniegta Direktīvas 2014/104 2. panta 17. punktā, šiem trim savstarpēji aizvietojamiem jēdzieniem ir pievienots jēdziens “informācija”. Proti, šis jēdziens ir definēts kā “pierādījumi”, kas pastāv neatkarīgi no konkurences iestādes ierosinātās procedūras.

79.

Tādējādi arī Direktīvā 2014/104 izmantotie jēdzieni, kas šajā direktīvā ir lietoti nekonsekventi un kā savstarpēji aizvietojami jēdzieni, un to definīcija neļauj sniegt nepārprotamu atbildi uz šo prejudiciālo jautājumu. Tomēr, tā kā Direktīvā 2014/104 jēdzieni “pierādījums” un “informācija”, šķiet, ir lietoti kā savstarpēji aizvietojami jēdzieni, šīs direktīvas gramatiskā interpretācija principā nav pretrunā tam, ka tās 5. panta 1. punkts, ciktāl šī tiesību norma attiecas uz [atbildētāja vai trešo personu rīcībā esošu] “būtisku pierādījumu izprasīšanu”, tiktu interpretēta tādējādi, ka saskaņā ar minēto direktīvu valstu tiesas drīkst izdot tādu dokumentu izprasīšanas rīkojumus, kas pusei, kurai adresēts informācijas pieprasījums, būtu jārada ex novo, apkopojot vai klasificējot tās rīcībā esošo informāciju, zināšanas vai datus. Jebkurā gadījumā, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī tās konteksts un tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, mērķis.

80.

Direktīvas 2014/104 6. panta “Konkurences iestādes lietas materiālos iekļautu pierādījumu izprasīšana” 4. punktā ir precizēts, ka valstu tiesas izdod informācijas izprasīšanas rīkojumus, kad tās lemj par pušu iesniegtajiem lūgumiem ( 28 ).

81.

Turklāt saskaņā ar Direktīvas 2014/104 5. panta 2. punktu atbilstoši šādam rīkojumam var izprasīt attiecīgas pierādījumu kategorijas.

82.

Kā norāda iesniedzējtiesa ( 29 ), Direktīvas 2014/104 16. apsvērumā ir noteikts, ka šāda būtisku pierādījumu kategorija būtu jāidentificē pēc to veidojošo elementu kopīgajām iezīmēm un šajā ziņā tiek minēts “laiks, kurā [dokumenti, kuru izprasīšana ir lūgta,] bijuši sastādīti”. Šajā apsvērumā ir ietvertas vairākas atsauces, kas attiecīgā gadījumā var būt lietderīgas, lai identificētu attiecīgas pierādījumu kategorijas, tomēr tās nav izsmeļošas. Turklāt tas ir attiecināms arī uz būtisko pierādījumu kategorijas veidojošo elementu priekšmetu vai saturu. Lai izpildītu rīkojumu par šādi identificēto pierādījumu kategoriju, personai, uz kuru attiecas šis rīkojums, principā ir jāveic pētījums saistībā ar pieprasīto informāciju.

83.

Atbilstoši šai loģikai saskaņā ar Direktīvas 2014/104 5. panta 3. punkta b) apakšpunktu, izskatot pierādījumu izprasīšanas lūgumu samērīgumu, valstu tiesām it īpaši jāņem vērā “pierādījumu izprasīšanas apjom[s] un izmaksas, īpaši attiecīgajām trešām personām, tostarp, lai novērstu vispārēju informācijas meklēšanu, par ko maz ticams, ka tā ir būtiska procedūrā iesaistītajām pusēm”. No tā izriet, ka Savienības likumdevējs ir ņēmis vērā to, ka, lai izpildītu informācijas izprasīšanas rīkojumu, dažkārt ir jāspēj veikt uzdevumus, kas pārsniedz vienkāršu informāciju saturošu elementu paziņošanu.

84.

Tādējādi rodas jautājums, vai šādi uzdevumi var būt datu, zināšanu un informācijas klasificēšana un apkopošana. Tā kā atbildi uz šo jautājumu nevar sniegt, pamatojoties uz Direktīvas 2014/104 gramatisko interpretāciju, it īpaši ņemot vērā atšķirības starp tās valodu redakcijām ( 30 ), un tā kā sistēmiskā interpretācija sniedz tikai norādi par labu apstiprinošai atbildei uz šo jautājumu, tagad ir jāsniedz šīs direktīvas teleoloģiskā interpretācija.

85.

Kā apgalvo prasītājas pamatlietā, atbilstoši Direktīvas 2014/104 teleoloģiskajai interpretācijai, kurā ņemts vērā tās mērķis, esot jāsecina, ka konkurences noteikumi ir jāpiemēro efektīvi un cietušajām pusēm šajā nolūkā ir jāsniedz efektīvi līdzekļi, lai līdzsvarotu informācijas asimetriju. Proti, šajā direktīvā vairākkārt ir atsauce uz diviem tās mērķiem: nodrošināt šādu noteikumu īstenošanas efektivitāti privātajā sfērā ( 31 ) un novērst šādu asimetriju ( 32 ).

86.

Spānijas valdība un Komisija, kas atbalsta prasītāju pamatlietā ierosināto pieeju, norāda, ka piekļuve lietderīgai un autentiskai informācijai atbilst vajadzībai nodrošināt LESD 101. un 102. panta lietderīgo iedarbību un tiesības uz pilnīgu atlīdzinājumu, kā tas atkārtoti apstiprināts Direktīvas 2014/104 3. pantā.

87.

Turklāt šie lietas dalībnieki apgalvo, ka nepieciešamība pēc efektīviem procesuālajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, kā norādīts Direktīvas 2014/104 4. apsvērumā, izriet arī no tiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību, kas paredzētas LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta pirmajā daļā.

88.

Savukārt Nīderlandes valdība apgalvo, ka, ja, pamatojoties uz Direktīvas 2014/104 5. panta 1. punktu, lietas pusei vai trešām personām tiktu uzlikts pienākums sagatavot pierādījumus ex novo, tas izjauktu līdzsvaru starp prasītāja interesēm iegūt būtisku informāciju un personas, kas sagatavo informāciju, interesēm.

89.

Tomēr Direktīva 2014/104, ciktāl tā attiecas uz pierādījumu izprasīšanu, satur attiecīgo interešu līdzsvarošanas mehānismu stingrā valstu tiesu uzraudzībā, it īpaši attiecībā uz pieprasīto pierādījumu atbilstību ( 33 ) un to izprasīšanas pasākumu nepieciešamību un samērīgumu ( 34 ). Šajā nolūkā minētās direktīvas 5. pantā ir noteikti šādas uzraudzības īstenošanas kritēriji. Tādējādi valsts tiesām arī ir pienākums ņemt vērā pušu un trešo personu ( 35 ) likumīgās intereses un pamattiesības ( 36 ).

90.

Vēl svarīgāk, no teleoloģiskās interpretācijas skatpunkta: ja jau sākotnēji tiktu izslēgta iespēja izprasīt dokumentus, kas pusei, kurai adresēts informācijas pieprasījums, būtu jāsagatavo ex novo, atsevišķos gadījumos tas radītu nepārvaramus šķēršļus Savienības konkurences tiesību normu īstenošanai privātajā sfērā. Tādējādi Direktīvas 2014/104 mērķa jēgai, kas ir novērst informācijas asimetriju, labāk atbilst šīs iespējas atzīšana un tās praktiskā pielietojuma norobežošana, veicot pierādījumu izprasīšanas lūgumu pārbaudi, vienlaikus piešķirot galveno lomu valstu tiesām.

91.

Turklāt šajā lietā atbildētājas pamatlietā atzīst, ka tām var tikt pieprasīti pietiekami precīzi dati, kas pieejami to sistēmās, ievērojot nepieciešamības un samērīguma principus un nodrošinot atbilstošu informācijas konfidencialitātes aizsardzību. Tiklīdz šī informācija ir izpausta, prasītājas pamatlietā var to apstrādāt jebkādā veidā, kādu tās uzskata par piemērotu, lai pamatotu savu prasību.

92.

Tomēr iespējams, ka daudzu dokumentu izpaušana pretēji atbilstības, samērīguma un nepieciešamības prasībām varētu radīt procesuālus šķēršļus un faktiski nenovērst informācijas asimetriju, kas raksturo konkurences noteikumu īstenošanu privātajā sfērā. Kā apgalvo prasītājas pamatlietā, ja tiek nodoti neapstrādāti, iespējams, ļoti daudzi dokumenti, kas tikai nepilnīgi atbilst pieprasījumam un ir apkopoti atbilstoši tikai to autoram zināmām metodēm, tas faktiski var atņemt Direktīvas 2014/104 5. panta 1. punktam praktisko iedarbību. Šādā situācijā var rasties nepieciešamība norīkot ekspertu, lai veiktu darbu, ko dokumentu autors būtu varējis veikt ar mazāku piepūli un izmaksām.

93.

Tādējādi atbilstoši Direktīvas 2014/104 teleoloģiskajai interpretācijai uz šo prejudiciālo jautājumu ir jāsniedz apstiprinoša atbilde.

94.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, gramatiskās interpretācijas neapmierinošos rezultātus un nepārprotamus secinājumus, kas izriet no sistemātiskas interpretācijas un teleoloģiskās interpretācijas, Direktīvas 2014/104 5. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka “būtisku pierādījumu” izprasīšana šīs tiesību normas pirmā teikuma izpratnē attiecas arī uz dokumentiem, kurus pusei, kam adresēts informācijas pieprasījums, var nākties sagatavot ex novo, apkopojot vai klasificējot tās rīcībā esošu informāciju, zināšanas vai datus. Jebkurā gadījumā valstu tiesām ir jāierobežo pierādījumu izprasīšana līdz tam, kas ir būtisks, samērīgs un nepieciešams, ņemot vērā šīs puses likumīgās intereses un pamattiesības.

95.

Šajos apstākļos ( 37 ) valstu tiesas, piemēram, var ņemt vērā laikposmu, par kuru tiek izprasīti pierādījumi ( 38 ), kā arī tādu alternatīvu esamību kā tādas informācijas apkopošana un klasifikācija, ko ar eksperta palīdzību iesniegusi puse, uz kuru attiecas informācijas izprasīšanas rīkojums, vai arī puse, kas to ir pieprasījusi ( 39 ).

96.

Šo interpretāciju neatspēko pārējie argumenti, kurus ir izvirzījušas atbildētājas pamatlietā un Nīderlandes valdība.

97.

Atbildētājas pamatlietā konstatē, ka, īstenojot konkurences tiesības publiskajā sfērā, Komisija var tikai lūgt uzņēmumiem, uz kuriem attiecas izmeklēšana, iesniegt ar to saistītos dokumentus, kas ir to rīcībā ( 40 ). Šajā ziņā tās atsaucas uz Tiesas judikatūru, kā arī secinājumiem lietā HeidelbergCement/Komisija, kuros ģenerāladvokāts N. Vāls [N. Wahl] ir norādījis, ka “informācijas” jēdziens nevar tikt paplašināts tik ļoti, lai tas nozīmētu, ka uzņēmumiem varētu tikt pieprasīts izpildīt uzdevumus, kas pieder pie lietas materiālu veidošanas ( 41 ).

98.

Es izprotu šo argumentu, ar ko atbildētājas pamatlietā, šķiet, apgalvo, ka pierādījumu izprasīšanas gadījumā tās personas tiesības, kurai konkurences tiesību pārkāpuma dēļ ir radies attiecīgais kaitējums, principā nevar būt plašākas nekā pilnvaras, kas ir piešķirtas Komisijai, īstenojot konkurences tiesības pēc šīs iestādes iniciatīvas.

99.

Tomēr, pirmkārt, ir jānorāda, ka šīs Komisijas pilnvaras ietver plašas izmeklēšanas pilnvaras ( 42 ) un ka uzņēmumiem, uz kuriem attiecas izmeklēšana, ir pienākums aktīvi sadarboties ar šo iestādi.

100.

Otrkārt, judikatūra, uz ko atsaucas atbildētājas pamatlietā, attiecas uz juridisku problēmu, kas atšķiras no šajā iesniedzējtiesas nolēmumā aplūkotās. Proti, tajā tika izskatīts jautājums par to, vai Komisija var pieprasīt iesniegt dokumentus, kas ir izmeklējamā uzņēmuma rīcībā, pat ja tie varētu tikt izmantoti, lai attiecībā uz šo uzņēmumu pierādītu pretkonkurences rīcības esamību. Tiesa uz šo jautājumu atbildēja apstiprinoši. Protams, šī atbilde ir pakārtota nosacījumam, ka Komisija nevar pieprasīt atbildes, kas uzņēmumam liktu atzīt pārkāpuma esamību. Tomēr no tā nevar secināt, ka, a contrario, nekādā gadījumā nevar pieprasīt iesniegt dokumentus, apkopojot vai klasificējot tā rīcībā esošu informāciju, zināšanas vai datus.

101.

Treškārt, turklāt no ģenerāladvokāta N. Vāla secinājumiem, uz kuriem atsaucas atbildētājas pamatlietā, neizriet, ka Komisija nekādā gadījumā nevar pieprasīt iesniegt šādus dokumentus. Proti, juridiskā problēma, ko izskatīja ģenerāladvokāts, attiecās uz jautājumu, vai Komisija ir tiesīga pieprasīt uzņēmumiem iesniegt informāciju saskaņā ar īpašiem un saistošiem norādījumiem. Lietā, kurā sniegti šie secinājumi, tika aplūkoti īpaši apstākļi, kurus ģenerāladvokāta ieskatā raksturoja tas, ka lietas materiālu izveide tika nodota kā “ārpakalpojums” uzņēmumam, pret kuru tika veikta izmeklēšana ( 43 ). Taču pat šādos apstākļos ģenerāladvokāts neizslēdza iespēju Komisijai pieprasīt informāciju, kas šim uzņēmumam bija jāsakārto ( 44 ).

102.

Tādējādi Direktīvas 2014/104 5. panta 1. punkta interpretācija, saskaņā ar kuru šī tiesību norma attiecas arī uz ex novo radītiem pierādījumiem, nevar tikt ierobežota ar argumentu, kura pamatā ir apgalvojums, ka Komisijas pilnvaras ir ierobežotākas.

103.

No tā, ka Direktīvas 2014/104 8. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzētas sankcijas par pierādījumu iznīcināšanu, Nīderlandes valdība secina, ka tikai iepriekš pastāvoši pierādījumi var būt būtiski pierādījumi šīs direktīvas 5. panta 1. punkta izpratnē.

104.

Šis arguments mani nepārliecina. Lai arī nav iespējams iznīcināt neesošus pierādījumus, tomēr var atteikties iesniegt šādus pierādījumus un attiecīgā gadījumā neizpildīt valsts tiesas izdotu pierādījumu izprasīšanas rīkojumu, jo šāda situācija ir minēta Direktīvas 2014/104 8. panta 1. punkta a) apakšpunktā. Tādējādi nevar apgalvot, ka šajā direktīvā nav paredzētas sankcijas saistībā ar pierādījumiem, kas ir jārada ex novo, un no tā secināt, ka uz šiem pierādījumiem neattiecas tās 5. panta 1. punkts.

105.

Neskarot iepriekš minētās papildpiezīmes par argumentiem, kurus izvirzījušas atbildētājas pamatlietā un Nīderlandes valdība, uzturu šo secinājumu 94. punktā pausto nostāju.

106.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Juzgado de lo Mercantil no 7 de Barcelona (Barselonas Komerclietu tiesa Nr. 7, Spānija) uzdoto vienīgo prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/104/ES (2014. gada 26. novembris) par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem, 5. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka “būtisku pierādījumu” izprasīšana šīs tiesību normas pirmā teikuma izpratnē attiecas arī uz dokumentiem, kurus pusei, kam adresēts informācijas pieprasījums, var nākties sagatavot ex novo, apkopojot vai klasificējot tās rīcībā esošu informāciju, zināšanas vai datus.

Jebkurā gadījumā valstu tiesām ir jāierobežo pierādījumu izprasīšana līdz tam, kas ir būtisks, samērīgs un nepieciešams, ņemot vērā šīs puses likumīgās intereses un pamattiesības.