25

Prasītāja iebilst pret ECB atteikumu dot maksātnespējas administratoram lūgto norādījumu. Piekļuve prasītājas telpām, informācijai, personālam un līdzekļiem esot nepieciešama, lai tās valde varētu pildīt prasītājas pārstāvības funkcijas saskaņā ar 2019. gada 5. novembra spriedumu ECB u.c./Trasta Komercbanka u.c. (C‑663/17 P, C‑665/17 P un C‑669/17 P, EU:C:2019:923). Prasītāja apgalvo, ka valde nespēj to efektīvi pārstāvēt, ja minētās valdes pilnvarotam advokātam ir atteikta piekļuve prasītājas rīcībā esošajai informācijai un dokumentiem, kā arī līdzekļiem, it īpaši tās finanšu līdzekļiem, kas ļautu segt ārējās juridiskas pārstāvības izmaksas.

26

Savas prasības pamatojumam prasītāja izvirza piecus pamatus. Ar pirmo pamatu tiek apgalvota ECB pieļauta kļūda, ciktāl tā esot atzinusi, ka tās kompetencē nav dot maksātnespējas administratoram lūgto norādījumu. Otrais pamats attiecas uz prasītājas tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību pārkāpumu. Ar trešo pamatu prasītāja apgalvo, ka ir pārkāptas tās tiesības tikt uzklausītai. Ceturtais pamats attiecas uz pienākuma norādīt pienācīgu pamatojumu neizpildi. Ar piekto pamatu prasītāja apgalvo, ka ECB ir pārkāpusi principu nemo auditur propriam turpitudinem allegans.

27

Pirmajā pamatā prasītāja apgalvo, ka ECB – kā prasītājas tiešās uzraudzības iestādei kopš tās kvalificēšanas par “nozīmīgu kredītiestādi” – ir kompetence dot maksātnespējas administratoram lūgto norādījumu, tostarp pamatojoties uz Latvijas tiesībām, it īpaši 1995. gada 5. oktobra Kredītiestāžu likuma (Latvijas Vēstnesis, 1995. gads, Nr. 163) 1321. panta trešo daļu, kurā ir noteikts:

“[FKTK] atbilstoši šajā likumā noteiktajai kompetencei ir tiesīga kontrolēt administratora darbību un atbilstību šajā likumā noteiktajiem ierobežojumiem. Šajā nolūkā [FKTK] pilnvarotai personai ir tiesības iepazīties ar visu kredītiestādes dokumentāciju, visu administratora dokumentāciju, kas saistīta ar kredītiestādi, kā arī saņemt no administratora paskaidrojumus un jebkuru citu nepieciešamo informāciju, kas saistīta ar kredītiestādes maksātnespējas procesu.”

28

Līdz ar to ECB esot jākontrolē maksātnespējas administratora darbība, lai tiktu nodrošināta prasītājas pienācīgas iekšējās pārvaldības ievērošana. Viens no būtiskiem uzraudzības iestādes uzdevumiem esot nodrošināt, ka valde var faktiski pildīt savus pienākumus. Prasītāja uzsver, ka tās vadībai nav iespējams pildīt savus pienākumus, jo tai nav piekļuves šīs kredītiestādes telpām un līdzekļiem.

29

Prasītāja balstās arī uz Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta e) apakšpunktu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/36/ES (2013. gada 26. jūnijs) par piekļuvi kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību prudenciālo uzraudzību, ar ko groza Direktīvu 2002/87/EK un atceļ Direktīvas 2006/48/EK un 2006/49/EK (OV 2013, L 176, 338. lpp.), 67. un 74. pantu, t.i., tiesību normām, kas attiecas uz prasībām saistībā ar kredītiestādes iekšējās pārvaldības kārtību. Tā uzsver, ka it īpaši no Direktīvas 2013/36 67. panta 1. un 2. punkta izriet, ka situācijā, kad kredītiestāde nav ieviesusi pārvaldības kārtību, kuru pieprasa kompetentās iestādes saskaņā ar valsts tiesību normām, ar kurām transponēts šīs pašas direktīvas 74. pants, uzraudzības iestāde var izdot rīkojumu, ar ko atbildīgajai fiziskajai vai juridiskajai personai pieprasa pārtraukt attiecīgo rīcību un atturēties no šādas rīcības atkārtošanas.

30

No šīm tiesību normām izrietot, ka ECB, tai aizstājot FKTK, ir pilnvaras dot maksātnespējas administratoram lūgto norādījumu, lai garantētu efektīvu prasītājas pārstāvību regulējuma mērķiem. Konkrētajā gadījumā ECB pati liedzot ievērot prasītājas iekšienē uzraudzības noteikumus, kas tai būtu jākontrolē.

31

Turklāt ECB esot atzinusi, ka prasītājas valde ir saglabājusi prasītājas pārstāves statusu. Piemēram, ECB prasītājas valdes pilnvarotajam advokātam esot devusi iespēju iesniegt apsvērumus par lēmuma projektu attiecībā uz prasītājas licences anulēšanu.

32

Savā iebildē par nepieņemamību ECB šos argumentus noraida.

33

Vispirms ir jākonstatē, ka ar 2020. gada 17. februāra lēmumu ECB anulēja prasītājas bankas licenci. Sākot no šī datuma, prasītāja principā vairs nav kredītiestāde Regulas Nr. 1024/2013 izpratnē, kas būtu pakļauta ECB prudenciālajai uzraudzībai. Līdz ar to rodas jautājums, vai prasītāja tās pašreizējā situācijā joprojām var pamatoti apgalvot un atsaukties uz ECB pienākumiem saistībā ar tās kompetenci prudenciālās uzraudzības jomā. Tomēr nav strīda par to, ka brīdī, kad ECB atteicās dot maksātnespējas administratoram lūgto norādījumu, t.i., 2019. gada 19. novembrī, prasītāja bija kredītiestāde. Tādēļ ir jāpārbauda, vai prasītājai ir pamats uzskatīt, ka tobrīd ECB kompetencē bija apmierināt tās lūgumu.

34

Iesākumā ir jānorāda, ka prasītāja šo pamatu būtībā balsta uz Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta e) apakšpunktu, Direktīvas 2013/36 67. un 74. pantu un Kredītiestāžu likuma 1321. panta trešo daļu. Proti, prasītāja norāda, ka ar šīm tiesību normām ECB ir piešķirtas pilnvaras dot lūgto norādījumu.

35

Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punktu ECB, veicot prudenciālās uzraudzības uzdevumus, tādus kā minētās regulas 4. panta 1. punkta e) apakšpunktā paredzētais, piemēro visus attiecīgos Eiropas Savienības tiesību aktus un – gadījumos, kad Savienības tiesību akti ir direktīvas, – valsts tiesību aktus, ar kuriem ir transponētas šīs direktīvas.

36

Atbilstoši Regulas Nr. 1024/2013 1. panta pirmajai daļai ar šo regulu “ECB tiek uzticēti īpaši uzdevumi attiecībā uz politikas nostādnēm, kas saistītas ar kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību, lai veicinātu kredītiestāžu drošumu un stabilitāti un finanšu sistēmas stabilitāti Savienībā un katrā dalībvalstī, pilnībā ņemot vērā iekšējā tirgus vienotību un integritāti un pienākumu tās nodrošināt, pamatojoties uz vienlīdzīgu attieksmi pret kredītiestādēm, lai novērstu regulējuma arbitrāžu”.

37

Minētās regulas 1. panta piektajā daļā ir paredzēts, ka tā “neskar iesaistīto dalībvalstu kompetento iestāžu atbildību un saistītās pilnvaras veikt uzraudzības uzdevumus, kas ECB nav uzticēti ar šo regulu”.

38

Saskaņā ar šīs pašas regulas 4. panta 1. punkta e) apakšpunktu “ECB atbilstīgi šā panta 3. punktam ir ekskluzīvi kompetenta prudenciālās uzraudzības vajadzībām veikt šādus uzdevumus attiecībā uz visām kredītiestādēm, kas veic uzņēmējdarbību iesaistītajās dalībvalstīs: [..] nodrošināt atbilstību 4. panta 3. punkta pirmajā daļā minētajiem tiesību aktiem, ar ko piemēro prasības, ka kredītiestādēm jābūt stingriem pārvaldības pasākumiem, tostarp par visu to personu atbilstību un piemērotību, kuras vada kredītiestādes, riska pārvaldības procesiem, iekšējās kontroles mehānismiem, atalgojuma politiku un praksi un efektīviem iekšējiem kapitāla pietiekamības izvērtējuma procesiem, tostarp uz iekšējiem reitingiem balstītiem modeļiem”.

39

Pirmkārt, šīs tiesību normas formulējums tādējādi nosaka ECB veiktās prudenciālās uzraudzības apjomu, kas neietver šīs iestādes pilnvaras maksātnespējas administratoram, kurš saskaņā ar valsts tiesībām ir iecelts maksātnespējas procesā, kas uzsākts pret tādu iestādi kā prasītāja, dot norādījumus, kuriem nav saistības ar minēto uzraudzību, tādus kā prasītājas lūgtais – piešķirt šādas iestādes valdes advokātam piekļuvi šīs iestādes telpām, informācijai, personālam un līdzekļiem.

40

Tas vien, ka ECB ir vienīgā iestāde, kurai ir uzticēti Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punktā uzskaitītie uzdevumi attiecībā uz “visām kredītiestādēm”, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, nekādi nenozīmē, ka tai attiecībā uz tā sauktajām “nozīmīgajām” kredītiestādēm, kuras tātad ir tās tiešā uzraudzībā, piemēram, attiecībā uz prasītāju, būtu plašāka kompetence nekā Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta e) apakšpunktā paredzētā.

41

Protams, ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1024/2013 4. panta “ECB uzticētie uzdevumi” 1. punktā ir paredzēts, ka saistībā ar šīs regulas 6. pantu ECB ir “ekskluzīvi kompetenta” prudenciālās uzraudzības vajadzībām veikt šajā 4. panta 1. punktā uzskaitītos uzdevumus attiecībā uz “visām” kredītiestādēm. Tādējādi no Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka ECB ir ekskluzīva kompetence veikt šajā tiesību normā paredzētos uzdevumus attiecībā uz visām šīm iestādēm, tostarp gan uz “nozīmīgajām iestādēm”, gan “mazāk nozīmīgajām” iestādēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 8. maijs, Landeskreditbank Baden‑Württemberg/ECB, C‑450/17 P, EU:C:2019:372, 37. un 38. punkts).

42

Tomēr Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta kontekstā, lasot to kopsakarā ar šīs pašas regulas 6. panta 4.–6. punktu, atšķirībai starp abām kredītiestāžu kategorijām ir nozīme nevis saistībā ar ECB pilnvaru apjomu prudenciālās uzraudzības jomā, bet gan tikai saistībā ar uzdevumu sadalījumu starp ECB un valstu uzraudzības iestādēm, ciktāl tās palīdz ECB veikt tai ar minēto regulu uzticētos uzdevumus, decentralizēti pildot dažus no šiem uzdevumiem attiecībā uz mazāk nozīmīgām kredītiestādēm šīs regulas 6. panta 4. punkta pirmās daļas izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 8. maijs, Landeskreditbank Baden‑Württemberg/ECB, C‑450/17 P, EU:C:2019:372, 41. punkts).

43

Proti, ir taisnība, ka atbilstoši Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 1. punktam ECB veic savus uzdevumus vienotajā uzraudzības mehānismā, ko veido ECB un valstu kompetentās iestādes, un atbild par šī mehānisma efektīvu un saskaņotu darbību (spriedums, 2019. gada 8. maijs, Landeskreditbank Baden‑Württemberg/ECB, C‑450/17 P, EU:C:2019:372, 39. punkts).

44

Tieši šajā kontekstā saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 6. punktu valsts kompetentās iestādes veic šīs regulas 4. panta 1. punkta b), d)–g) un i) apakšpunktā minētos uzdevumus un ir atbildīgas par šiem uzdevumiem un visu attiecīgo uzraudzības lēmumu pieņemšanu saistībā ar 6. panta 4. punkta pirmajā daļā minētajām kredītiestādēm, proti, kredītiestādēm, kas atbilstoši pēdējā minētajā tiesību normā paredzētajiem kritērijiem ir uzskatāmas par “mazāk nozīmīgām” (spriedums, 2019. gada 8. maijs, Landeskreditbank Baden‑Württemberg/ECB, C‑450/17 P, EU:C:2019:372, 40. punkts). Tomēr šis apsvērums nevar tikt attiecināts uz tā sauktajām “nozīmīgajām” kredītiestādēm, tādām kā prasītāja, attiecībā uz kurām ECB pati tieši veic visus atbilstošos uzraudzības uzdevumus, pamatojoties uz Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktu.

45

Tajā pašā laikā atbilstošās Regulas Nr. 1024/2013 normas neliecina, ka uzraudzības uzdevumi, kas ECB uzticēti attiecībā uz “nozīmīgām” kredītiestādēm, ietvertu pilnvaras dot maksātnespējas administratoram norādījumus, kuriem nav saistības ar šiem uzdevumiem, tādus kā prasītājas lūgtais, kā tas ir konstatēts šā sprieduma 39. punktā. Tāpat ir acīmredzams, ka šo tiesību normu tekstā nav nevienas norādes uz šādu pilnvaru esamību. Tādēļ prasītājas arguments šajā ziņā ir jānoraida.

46

Otrkārt, saistībā ar Regulas Nr. 1024/2013 un tās 4. panta 1. punkta e) apakšpunkta mērķi vispirms ir jānorāda, ka LESD 127. panta 6. punktā, kas ir juridiskais pamats, uz kura tika pieņemta Regula Nr. 1024/2013, ir paredzēts, ka Eiropas Savienības Padome var noteikt ECB konkrētus uzdevumus saistībā ar politiku, kas attiecas uz kredītiestāžu un citu finanšu iestāžu – izņemot apdrošināšanas sabiedrības – prudenciālo uzraudzību (spriedums, 2019. gada 2. oktobris, Crédit mutuel Arkéa/ECB, C‑152/18 P un C‑153/18 P, EU:C:2019:810, 52. punkts).

47

Tālāk ir jānorāda, ka LESD 127. pants ir iekļauts LESD trešās daļas VIII sadaļas 2. nodaļā “Monetārā politika” un tajā ir noteikti Eiropas Centrālo banku sistēmas (ECBS) un ECB mērķi un pamatuzdevumi (spriedums, 2019. gada 2. oktobris, Crédit mutuel Arkéa/ECB, C‑152/18 P un C‑153/18 P, EU:C:2019:810, 54. punkts).

48

LESD 127. panta 6. punktā minēto prudenciālās uzraudzības uzdevumu īstenošanas mērķis ir nodrošināt kredītiestāžu, it īpaši lielu kredītiestāžu un banku grupu, drošumu un stabilitāti, lai palīdzētu garantēt Savienības finanšu sistēmas stabilitāti kopumā (spriedums, 2019. gada 2. oktobris, Crédit mutuel Arkéa/ECB, C‑152/18 P un C‑153/18 P, EU:C:2019:810, 55. punkts).

49

Turklāt šo mērķu sasniegšana ir tieši minēta Regulas Nr. 1024/2013 16., 26., 30. un 65. apsvērumā, kā arī šīs regulas 1. panta pirmajā daļā (spriedums, 2019. gada 2. oktobris, Crédit mutuel Arkéa/ECB, C‑152/18 P un C‑153/18 P, EU:C:2019:810, 56. punkts).

50

No tā izriet, ka Regulā Nr. 1024/2013, it īpaši tās 4. panta 1. punktā, paredzētās prudenciālās uzraudzības, ko veic ECB, mērķis ir samazināt konkrētus riskus, kuri saistīti ar ekonomisko un finanšu stabilitāti eurozonā, izvairoties it īpaši no kredītiestādes maksātnespējas. ECB kompetence veikt tai uzticētos uzraudzības uzdevumus ir nepieciešama, lai atklātu riskus, kas apdraud banku dzīvotspēju, un liktu tām veikt nepieciešamos pasākumus.

51

Konkrētajā gadījumā attiecībā uz prasītāju tiek veikts maksātnespējas process, kuru vada maksātnespējas administrators saskaņā ar Latvijas tiesībām, un lūgtais norādījums, kura mērķis ir vienīgi sniegt prasītājas valdes advokātam piekļuvi tās telpām, informācijai, personālam un līdzekļiem, nevar sekmēt to risku pārvaldību, kurus ir paredzēts samazināt ar Regulu Nr. 1024/2013. Proti, lūgtais norādījums neietekmē ne attiecīgās kredītiestādes dzīvotspēju, ne arī ekonomisko vai finansiālo stabilitāti.

52

Līdz ar to ir acīmredzams, ka ne attiecīgo Regulas Nr. 1024/2013 normu formulējums, ne to mērķis, kas it īpaši atspoguļots LESD ietvertajā minētās regulas juridiskajā pamatā, ne arī šo normu konteksts neļauj secināt, ka izskatīt prasītājas valdes lūgumu, lai ECB dod maksātnespējas administratoram lūgto norādījumu, ietilpst ECB kompetencē.

53

Saskaņā ar Direktīvas 2013/36 74. panta 1. punktu “iestādēm ir noturīga pārvaldības kārtība, kas aptver skaidru organizatorisko struktūru ar precīzi definētu, pārredzamu un konsekventu atbildības sadalījumu, efektīvus procesus esošo vai varbūtējo risku noteikšanai, pārvaldībai, pārraudzībai un ziņošanai par tiem, piemērotus iekšējās kontroles mehānismus, tostarp pareizas administratīvās un grāmatvedības procedūras, un tāda atalgojuma politika un prakse, kas atbilst pareizai un efektīvai riska pārvaldībai un veicina to”.

54

Saskaņā ar Direktīvas 2013/36 67. panta 1. punkta d) apakšpunktu šis pants ir piemērojams tostarp “iestādei, kam nav pārvaldības kārtības, kuru pieprasa kompetentās iestādes saskaņā ar valsts noteikumiem, ar kuriem transponē [minētās direktīvas] 74. pantu”. No šīs direktīvas 67. panta 2. punkta b) apakšpunkta izriet, ka “dalībvalstis nodrošina, ka administratīvie sodi un citi administratīvie pasākumi, ko var piemērot 1. punktā minētajos gadījumos, ietver vismaz: [..] rīkojumu, ar ko fiziskajai vai juridiskajai personai pieprasa pārtraukt šādu rīcību un atturēties no šādas rīcības atkārtošanas”.

55

Saistībā ar kredītiestāžu korporatīvo pārvaldību Direktīvas 2013/36 mērķi skaidri izriet no tās preambulas, it īpaši no 53. un 54. apsvēruma (spriedums, 2018. gada 24. aprīlis, Caisse régionale de crédit agricole mutuel Alpes Provence u.c./ECB, no T‑133/16 līdz T‑136/16, EU:T:2018:219, 73. punkts).

56

Direktīvas 2013/36 53. apsvērumā ir uzsvērts, ka “vairāku iestāžu korporatīvās pārvaldības nepilnības ir veicinājušas pārmērīgu un nepārdomātu riska uzņemšanos banku nozarē, kas ir novedusi pie atsevišķu iestāžu maksātnespējas un sistēmiskām problēmām dalībvalstu un pasaules mērogā [..]” (spriedums, 2018. gada 24. aprīlis, Caisse régionale de crédit agricole mutuel Alpes Provence u.c./ECB, no T‑133/16 līdz T‑136/16, EU:T:2018:219, 74. punkts).

57

Šajā ziņā likumdevējs tajā pašā apsvērumā ir norādījis, ka “dažos gadījumos efektīvu kontroles un līdzsvara pasākumu trūkums iestādēs radīja pārvaldības lēmumu pieņemšanas efektīvas pārraudzības trūkumu, kas sekmēja īstermiņa un pārmērīgi riskantas pārvaldības stratēģijas” (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 24. aprīlis, Caisse régionale de crédit agricole mutuel Alpes Provence u.c./ECB, no T‑133/16 līdz T‑136/16, EU:T:2018:219, 74. punkts).

58

Jānorāda, ka Direktīvas 2013/36 74. panta 1. punkta mērķi ir līdzīgi Regulas Nr. 1024/2013 mērķiem. Tādējādi, lai gan ECB ir iestāde, kuras kompetencē ir pārliecināties par šīs tiesību normas ievērošanu attiecībā uz prasītāju, minētā tiesību norma tāpat nepiešķir ECB pilnvaras dot tādus norādījumus kā lūgtais norādījums, un līdz ar to prasītājas lūguma, lai ECB liek maksātnespējas administratoram rīkoties atbilstoši lūgtajam norādījumam, priekšmets acīmredzami ir ārpus ECB kompetences jomas. Proti, prasītājas valdes lūguma vienīgais mērķis patiesībā ir ļaut minētajai valdei piekļūt prasītājas līdzekļiem, lai izmaksātu atlīdzību savam advokātam, un piekļūt dokumentiem un informācijai, kas ļautu tai izmantot savas tiesības tikt uzklausītai un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību. Tātad šim lūgumam nav saiknes ar Direktīvas 2013/36 74. panta priekšmetu, kas attiecas uz attiecīgās kredītiestādes pārvaldību un pareizas un efektīvas riska pārvaldības ieviešanu minētajā iestādē.

59

Iepriekš minētais nevar tikt apšaubīts ar Direktīvas 2013/36 67. panta 1. punkta d) apakšpunktu un 2. punkta b) apakšpunktu. Proti, no šīm tiesību normām it īpaši izriet, ka situācijā, kad iestāde nav ieviesusi pārvaldības kārtību, kuru pieprasa kompetentās iestādes saskaņā ar valsts tiesību normām, ar kurām transponēts šīs pašas direktīvas 74. pants, uzraudzības iestāde tostarp var izdot rīkojumu, ar ko atbildīgajai fiziskajai vai juridiskajai personai pieprasa pārtraukt attiecīgo rīcību un atturēties no šādas rīcības atkārtošanas.

60

Šajos apstākļos nevar uzskatīt, ka lūgtais norādījums attiecas uz šajās tiesību normās paredzēto prudenciālo uzraudzību, kuras mērķis it īpaši ir ierobežot to, ka attiecīgā kredītiestāde uzņemas pārmērīgus riskus.

61

Prasītāja uzskata, ka ECB, kas ir atbildīga par tās tiešo uzraudzību, kopš tā tikusi kvalificēta kā nozīmīga iestāde, konkrētajā gadījumā ir tādas pašas pilnvaras kā FKTK saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 1321. panta trešo daļu, kurā ir noteikts:

“[FKTK] atbilstoši šajā likumā noteiktajai kompetencei ir tiesīga kontrolēt administratora darbību un atbilstību šajā likumā noteiktajiem ierobežojumiem. Šajā nolūkā [FKTK] pilnvarotai personai ir tiesības iepazīties ar visu kredītiestādes dokumentāciju, visu administratora dokumentāciju, kas saistīta ar kredītiestādi, kā arī saņemt no administratora paskaidrojumus un jebkuru citu nepieciešamo informāciju, kas saistīta ar kredītiestādes maksātnespējas procesu.”

62

Kā būtībā ir norādīts šā rīkojuma 35. punktā, no Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkta pirmās daļas izriet:

“Lai veiktu ar šo regulu uzticētos uzdevumus un ar mērķi nodrošināt augstus uzraudzības standartus, ECB piemēro visus attiecīgos Savienības tiesību aktus, un gadījumos, kad Savienības tiesību akti ir direktīvas, – valsts tiesību aktus, kas transponē šīs direktīvas. Ja attiecīgie Savienības tiesību akti ir regulas un ja ar šīm regulām šobrīd tiek skaidri piešķirtas iespējas dalībvalstīm, ECB piemēro arī tos valsts tiesību aktus, ar kuriem minētās iespējas īsteno.”

63

Ir jānorāda, ka Kredītiestāžu likums ir viens no Latvijas leģislatīvajiem instrumentiem, ar kuriem ir paredzēts transponēt Direktīvu 2013/36.

64

Taču no Kredītiestāžu likuma 1321. panta trešās daļas, lasot to kopsakarā ar atbilstošajām Regulas Nr. 1024/2013 un Direktīvas 2013/36 normām, neizriet, ka ECB kompetencē būtu dot maksātnespējas administratoram lūgto norādījumu. Proti, maksātnespējas procesi ietilpst valsts iestāžu kompetencē, it īpaši tad, ja nav tiesību normu, ar kurām ECB būtu piešķirta šāda kompetence.

65

Turklāt prasītājas apgalvojums, ka tās valdei esot liegts pildīt savus pienākumus, jo maksātnespējas administrators atteicās atjaunot piekļuvi tās telpām un līdzekļiem, nevar atspēkot iepriekš minēto, ņemot vērā, pirmkārt, ECB kompetences neesamību šajā ziņā un, otrkārt, pret prasītāju uzsāktā maksātnespējas procesa raksturu un mērķi. Proti, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/59/ES (2014. gada 15. maijs), ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012 (OV 2014, L 173, 190. lpp.), 2. panta 1. punkta 47. apakšpunktu “parastā maksātnespējas procedūra” ir “kolektīva maksātnespējas procedūra, kuru paredz daļēju vai pilnīgu debitora mantas atsavināšanu un likvidatora vai administratora iecelšanu, kuru iestādēm parasti piemēro saskaņā ar valsts tiesību aktiem un kura ir vai nu specifiska šīm iestādēm, vai arī vispārēji piemērojama jebkurai fiziskai vai juridiskai personai”.

66

Līdz ar to ir acīmredzams, ka ne Regulā Nr. 1024/2013, ne Direktīvā 2013/36, ne valsts tiesību aktos ECB nav piešķirta kompetence dot maksātnespējas administratoram lūgto norādījumu.

67

Saistībā ar prasītājas argumentu, ka ECB neesot ievērojusi pienākumus, kas izriet no 2019. gada 5. novembra sprieduma ECB u.c./Trasta Komercbanka u.c. (C‑663/17 P, C‑665/17 P un C‑669/17 P, EU:C:2019:923), ir jānorāda, ka minētais spriedums attiecās uz juridiskās personas “Trasta Komercbanka”, kas bija kredītiestāde, tiesību aizsardzību tiesā specifiskā situācijā, proti, kad ieceltais likvidators bija atsaucis šīs iestādes valdes pilnvarotā advokāta pilnvaru pārsūdzēt Savienības tiesā lēmumu par licences anulēšanu, kas ticis pieņemts attiecībā uz šo banku. Būtībā no minētā sprieduma izriet, ka, ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantā paredzētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, Savienības tiesa šajos apstākļos nevarēja ņemt vērā attiecīgā advokāta pilnvaras atsaukumu un ka tātad tai bija jālemj par prasību.

68

Šajā ziņā 2019. gada 5. novembra sprieduma ECB u.c./Trasta Komercbanka u.c. (C‑663/17 P, C‑665/17 P un C‑669/17 P, EU:C:2019:923) 55. punktā Tiesa atgādināja, ka tiesību, kuras indivīdi gūst no Savienības tiesībām, efektīvas aizsardzības tiesā princips, uz ko ir atsauce arī LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā, ir Savienības tiesību vispārējs princips, kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām. Šis princips ir atzīts Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. un 13. pantā. Tas šobrīd ir apstiprināts Hartas 47. pantā.

69

Turklāt Tiesa uzskatīja, ka tādas juridiskas personas kā “Trasta Komercbanka” – kurai licence ir anulēta ar tādas Savienības iestādes kā ECB lēmumu, kas pieņemts, pamatojoties uz tādu Savienības tiesību aktu kā Regula Nr. 1024/2013, – tiesību efektīva aizsardzība tiesā tiek nodrošināta ar šai personai piemītošām tiesībām saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu celt Savienības tiesā prasību par minētā lēmuma atcelšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 5. novembris, ECB u.c./Trasta Komercbanka u.c., C‑663/17 P, C‑665/17 P un C‑669/17 P, EU:C:2019:923, 56. punkts).

70

Aplūkojamajā gadījumā ir jākonstatē, ka ECB ir ievērojusi prasības, ka izriet no 2019. gada 5. novembra sprieduma ECB u.c./Trasta Komercbanka u.c. (C‑663/17 P, C‑665/17 P un C‑669/17 P, EU:C:2019:923). Pirmkārt, pēc minētā sprieduma pasludināšanas ECB atzina, ka prasītājas valde joprojām pārstāv prasītāju, lai celtu prasību par lēmumu anulēt licenci. Tādējādi tā vietā, lai pieņemtu apsvērumus tikai no maksātnespējas administratora, ECB, ievērojot minēto Tiesas spriedumu, aicināja arī prasītājas valdes pilnvaroto advokātu iesniegt savus apsvērumus par lēmuma projektu attiecībā uz prasītājas licences anulēšanu. Otrkārt, vēstulē, kurā bija ietverts arī ECB atteikums dot maksātnespējas administratoram lūgto norādījumu, ECB piešķīra termiņa pagarinājumu, ko bija lūdzis prasītājas valdes pilnvarotais advokāts savu apsvērumu iesniegšanai. Treškārt, ECB šajā vēstulē paziņoja, ka prasītājas valdes pilnvarotajam advokātam tiks sniegta piekļuve lietas materiāliem par prudenciālo uzraudzību (supervisory file). Tātad prasītājas arguments, ka ECB, atsakoties dot maksātnespējas administratoram lūgto norādījumu, neesot ņēmusi vērā sekas, kas izriet no 2019. gada 5. novembra sprieduma ECB u.c./Trasta Komercbanka u.c. (C‑663/17 P, C‑665/17 P un C‑669/17 P, EU:C:2019:923), ir acīmredzami nepamatots.

71

Tomēr katrā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka dalībvalsts iestādēm attiecīgā gadījumā ir jāveic visi vispārīgie vai īpašie pasākumi, lai savā teritorijā nodrošinātu Savienības tiesību ievērošanu. Lai gan tās saglabā iespēju izvēlēties veicamos pasākumus, minētajām iestādēm it īpaši ir jāraugās, lai pilnībā tiktu nodrošinātas tiesības, kas attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām, tostarp Hartas 47. pantā nostiprinātās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 21. jūnijs, Jonkman u.c., no C‑231/06 līdz C‑233/06, EU:C:2007:373, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

72

Šajā ziņā ir jānorāda, ka apstāklis, ka ECB nav kompetences dot administratoram lūgto norādījumu, ipso facto neliedz tādām ieinteresētajām personām kā prasītāja efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Proti, lēmumi, ko valsts iestādes ir pieņēmušas saistībā ar tādu maksātnespējas procesu kā pret prasītāju uzsāktais, atbildot uz iespējamu pieprasījumu par piekļuvi attiecīgās kredītiestādes dokumentiem, telpām, personālam vai līdzekļiem, principā ir pakļauti kontrolei valsts tiesās, kuras attiecīgā gadījumā var uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus saskaņā ar LESD 267. pantu, ja tām rodas grūtības ar Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu.

73

No tā izriet, ka ECB acīmredzami nebija kompetences apmierināt prasītājas valdes lūgumu dot lūgto norādījumu.

[..]

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (desmitā palāta)

izdod rīkojumu: