Back to EUR-Lex homepage

EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Use quotation marks to search for an "exact phrase". Append an asterisk (*) to a search term to find variations of it (transp*, 32019R*). Use a question mark (?) instead of a single character in your search term to find variations of it (ca?e finds case, cane, care).
Search tips
Need more search options? Use the Advanced search
You are here

Document 62020TN0735

Lieta T-735/20: Prasība, kas celta 2020. gada 15. decembrī – Planistat Europe un Charlot/Komisija

OV C 53, 15.2.2021, p. 49–50 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, HR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)

15.2.2021   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 53/49

Prasība, kas celta 2020. gada 15. decembrī – Planistat Europe un Charlot/Komisija

(Lieta T-735/20)

(2021/C 53/65)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Prasītāji: Planistat Europe (Parīze, Francija), Hervé-Patrick Charlot (Parīze) (pārstāvis: F. Martin Laprade, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasījumi

Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—

konstatēt, ka Eiropas Komisijai ir ārpuslīgumiskā atbildība saskaņā ar LESD 340. pantu par:

—

pietiekami būtisku pārkāpumu, neizpildot rūpības pienākumu un labas pārvaldības principu;

—

tiesību uz aizstāvību pietiekami būtisku pārkāpumu;

—

pienākuma ievērot konfidencialitāti pietiekami būtisku pārkāpumu;

—

tādējādi mantisko zaudējumu un/vai morālā kaitējuma radīšanu sabiedrībai Planistat un tās vadītājam Hervé-Patrick Charlot;

līdz ar to:

—

piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt Hervé-Patrick Charlot nodarīto morālo kaitējumu 150 000 EUR apmērā;

—

piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt prasītājam radītos mantiskos zaudējumus 11 600 000 EUR apmērā;

—

piespriest Eiropas Komisijai segt pilnībā visus tiesāšanās izdevumus, kas radušies Planistat un Hervé-Patrick Charlot.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāji izvirza četrus pamatus.

1.

Pirmais pamats ir balstīts uz rūpības pienākuma un tiesību uz labu pārvaldību neizpildi, kā iemesls ir Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) un pēc tam Eiropas Komisijas paustie apmelojošie paziņojumi, kas vērsti pret prasītājiem, kuru nevainību Francijas kasācijas tiesa esot ar galīgu nolēmumu apstiprinājusi 2016. gada 16. jūnijā. Šajā ziņā prasītāji apgalvo:

—

Eiropas Savienības administrācija neesot ņēmusi vērā prasītāju likumīgās intereses, kuri esot tikuši nepatiesi apsūdzēti noziedzīgu nodarījumu pastrādāšanā, un tādējādi tā pret viņiem nav izpildījusi savu rūpības pienākumu;

—

konkrētajā gadījumā laba pārvaldība ietverot ikviena indivīda tiesības netikt pakļautam apmelošanai no Savienības iestāžu ierēdņu puses.

2.

Otrais pamats ir balstīts uz tiesību uz labu pārvaldību neievērošanu, kā arī tiesību uz aizstāvību un nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu saistībā ar nosodāmo bezatbildību, ar kādu 2003. gada 19. martāOLAF par prasītājiem sniedza apmelojošu paziņojumu Francijas iestādēm. Šajā ziņā prasītāji apgalvo:

—

OLAF esot rīkojies steigā, kas neatbilst pienākumam ievērot saprātīgu termiņu, nosūtot Francijas iestādēm informāciju nākamajā dienā pēc tam, kad attiecībā uz prasītājiem tika uzsākta ārējā izmeklēšana;

—

OLAF esot vajadzējis pret prasītājiem attiekties identiski kā pret Eiropas Savienības ierēdņiem un sagaidīt, kad tā rīcībā nonāk papildu informācija, lai pieņemtu lēmumu, pamatojoties uz labāku informētību;

—

OLAF esot bijis jārīkojas piesardzīgi, informējot iepriekš prasītājus, lai, uzklausot abas puses, saņemtu viņu paskaidrojumus;

—

OLAF esot bijis jāizvairās no apgalvojumiem, kuri rada priekštatu, ka prasītāji ir vainojami savienības līdzekļu “izlaupīšanā”.

3.

Trešais pamats ir balstīts uz konfidencialitātes pienākuma attiecībā uz personas datiem neievērošanu, tiesību uz labu pārvaldību pārkāpumu, kā arī uz nevainīguma prezumpcijas principa neievērošanu attiecībā uz informācijas “noplūdēm” no OLAF par tā 2003. gada 19. marta apmelojošā paziņojuma saturu. Šajā ziņā prasītāji uzskata, ka:

—

OLAF neesot ievērojusi konfidencialitātes pienākumu, kas tai ir saistošs, veicot izmeklēšanas;

—

OLAF esot pārkāpis labas pārvaldības principu, jo šis princips ietver tiesības uz to, lai lietas tiktu izskatītas, ievērojot konfidencialitāti;

—

OLAF esot pārkāpis nevainīguma prezumpcijas principu, ļaujot izplatīties informācijai par tā apmelojošo paziņojumu, kas ir vērsts pret prasītājiem.

4.

Ceturtais pamats ir balstīts uz tiesību uz labu pārvaldību pārkāpumu, kā arī uz nevainīguma principa pārkāpumu, Komisijai, iestājoties lietā kā civilprasītājai un sniedzot publisku paziņojumu 2003. gada jūlijā. Prasītāji apgalvo:

—

Komisija esot rīkojusies steigā, kas neatbilst pienākumam ievērot saprātīgu termiņu;

—

Komisijai esot bijis jāsagaida OLAF izmeklēšanas rezultāti, lai tā spētu pieņemt lēmumu, pamatojoties uz labāku informētību, par iespējamo iestāšanos lietā kā civilprasītājai;

—

Komisija nav demonstrējusi objektivitāti pret prasītājiem, jo tā ir lielāku nozīmi piedēvējusi savām finanšu interesēm, pat ja tās nav tikušas nopietni apdraudētas;

—

Komisija esot pārkāpusi nevainīguma prezumpciju, publicēdama savu 2003. gada 9. jūlija paziņojumu presei.
Top