—

atcelt atbilstoši LESD 263. pantam Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) klusējot izteikto 2020. gada 26. maija lēmumu, ar ko tika noraidīts prasītāju pieteikums par advokāta un klienta saziņas konfidencialitāti attiecībā uz saziņu starp prasītājiem un viņu advokātu, ja vien prasītāji neizskaidro šādas konfidenciālās saziņas kontekstu un saturu;

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka prasītāju tiesības uz advokāta un klienta saziņas konfidencialitāti ir Savienības tiesībās paredzētas – lai arī nerakstītas –, pamattiesības, kā tas ir atzīts Tiesas judikatūrā. Prasītāji norāda, ka šo tiesību īstenošana nevar būt atkarīga no tā, vai prasītāji pierāda, ka starp šo saziņu un pašu izmeklēšanu, saistībā ar kuru ir jāievēro konfidencialitāte, pastāv būtiska saikne; tas atņemtu advokāta un klienta saziņas konfidencialitātei jēgu.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka tiesības uz advokāta un klienta saziņas konfidencialitāti atsevišķi izriet gan no ECPAK, gan no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”), it īpaši no tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību saskaņā ar ECPAK 8. pantu (Hartas 7. pants) un tiesībām uz aizstāvību saskaņā ar ECPAK 6. pantu (Hartas 47. pants). Prasītāji apgalvo, ka advokāta un klienta saziņas konfidencialitātes aizsardzība neesot atkarīga no attiecīgās saziņas mērķa un satura, bet gan vienīgi no saziņā iesaistīto dalībnieku identitātes.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka, pat ja tiesības uz advokāta un klienta saziņas konfidencialitāti saskaņā ar ECPAK un Hartu var tikt ierobežotas ar vispārējo interešu mērķi, šādiem ierobežojumiem ir jābūt paredzētiem tiesību aktos. Prasītāji apgalvo, ka šie ierobežojumi nevar tikt pamatoti ar administratīvās iestādes diskrecionāru lēmumu.