—

atcelt 2019. gada 28. jūnija lēmumu lietā CMS 12/042 ar atsauci Ares(2019)4110741 par prasītāja atstādināšanu no amata saskaņā ar Civildienesta noteikumu IX pielikuma 9. panta 1. punkta h) apakšpunktu, nesamazinot pensijas tiesības;

—

atcelt 2020. gada 30. janvāra lēmumu ar atsauci Ares(2020)577152, kurš paziņots šajā pašā dienā un ar kuru iecēlējinstitūcija noraida prasītāja par apstrīdēto lēmumu 2019. gada 28. septembrī iesniegto sūdzību ar numuru R/538/19;

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus atbilstoši Eiropas Savienības Vispārējās tiesas Reglamentam.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvota pārmesto faktu patiesuma neesamība, pierādījumu sagrozīšana, acīmredzamas kļūdas vērtējumā, nepietiekams pamatojums un pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde. Prasītājs it īpaši apgalvo, ka ir sagrozīts vienīgais pret viņu izmantotais pierādījums, jo iecēlējinstitūcija apgalvo iespējamu “neatļautu cenu apspriešanu”, kas balstās tikai uz vienu elektroniskā pasta vēstuli, lai gan tās teksts pierāda, ka prasītājs ir vienīgi nosūtījis līgumslēdzējam, pilnībā ievērojot pamatlīgumu, skaidru un nepārprotamu norādījumu, kas nebūt nebija “apspriešana”, kurai būtu nepieciešams vismaz apspriežu par līgumu kopums, lai vajadzības gadījumā atteiktos no abu pušu iebildumiem. Prasītājs piebilst, ka starp viņu un līgumslēdzēju notikusī sarakste ir vienīgi uz sadarbību un atkārtošanos balstīts darba process, kura mērķis ir izveidot anketas un saistīto pakalpojumu gala versiju, un nekādā ziņā nav “apspriešana”. Tādējādi iecēlējinstitūcija esot pārmetusi nepierādītus faktus un esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots saprātīga termiņa principa pārkāpums, pārmesto faktu senums un disciplinārās atbildības noilgums. Prasītāja skatījumā, viņam pārmestie fakti ir notikuši attiecīgi 2001. gada septembrī un 2003. gada jūnijā, t.i., 18 un 16 gadus pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienas. Disciplinārlieta tika uzsākta 2013. gada 7. februārī, t.i., jau attiecīgi 11 un 9 gadus pēc pārmesto faktu rašanās laika. Prasītājs uzskata, ka laika posms starp pārmestajiem faktiem un apstrīdēto lēmumu ir acīmredzami nesamērīgs. Viņš piebilst, ka faktu senuma dēļ iecēlējinstitūcijai būtu vajadzējis uzskatīt, ka viņa disciplināratbildība ir samazināma, pat piemērojot šai atbildībai noilgumu.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots tiesību uz aizstāvību un pušu procesuālo tiesību vienlīdzības pārkāpums. Prasītājs apgalvo, ka Komisija nav apmierinājusi vairākus viņa lūgumus, kas tika iesniegti kopš lietas ierosināšanas 2013. gadā, par tādu dokumentu iesniegšanu, kurus viņš uzskatīja par nepieciešamiem savai aizstāvībai, proti, it īpaši visas viņa elektroniskā pasta vēstules attiecībā uz diviem viņam pārmestajiem iebildumiem, pamatlīgums, attiecīgās aptaujas starpposma un beigu anketas, kā arī ar to saistītā finanšu dokumentācija. Esot pārkāptas tiesības uz aizstāvību un pušu procesuālo tiesību vienlīdzība.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvoti formāli un procesuāli trūkumi un pienākuma veikt rūpīgu izmeklēšanu neizpilde, vācot pierādījumus gan pret attiecīgo personu, gan tai par labu. Prasītājs apgalvo, ka no 2018. gada 16. aprīļa [konfidenciāli] (1) Krimināllietu tiesa ir nospriedusi, ka neesot pierādīts neviens no faktiem, un attaisnojusi prasītāju “attiecībā uz visām viņam izvirzītajām apsūdzībām”, precizējot, ka šī tiesa ir spriedusi tieši par tiem pašiem faktiem, uz kuriem ir balstīts apstrīdētais lēmums, un nospriedusi, ka tie nav pierādīti. Tādējādi prasītājs uzskata, ka iecēlējinstitūcija, nenosūtot Disciplinārlietu kolēģijai tik svarīgu informāciju kā tiesas lēmums, kas ir kļuvis galīgs un ar ko prasītājs ir pilnībā attaisnots, nav izpildījusi savu pienākumu nodot Disciplinārlietu kolēģijai visus dokumentus, kas ir atbilstoši un noderīgi tās atzinuma sagatavošanā, un ir pārkāpusi procesuālu noteikumu.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots nevainīguma prezumpcijas un objektivitātes pienākuma pārkāpums. Prasītāja skatījumā, ģenerālsekretāre ir rakstījusi Komisijas priekšsēdētāja vietniekiem, diviem Komisijas locekļiem, ģenerāldirektoram, ar kuru viņš ir saistīts, Cilvēkresursu ģenerāldirektorei, kā arī iecēlējinstitūcijai, ka izmeklēšana “ir apstiprinājusi interešu konfliktu un izgaismojusi dažādus ieinteresētās personas pārkāpumus”, kas esot nevainīguma prezumpcijas un objektivitātes pienākuma pārkāpums.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvota tāda dokumenta izmantošana, kas no juridiskā viedokļa ir jāuzskata par neesošu, šī paša dokumenta neesamība un Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) IX pielikuma 1. panta 1. punkta pārkāpums. Prasītājs norāda, ka OLAF par attiecīgajiem faktiem laikposmā no 2011. gada 3. maija līdz 2012. gada 18. aprīlim, t.i., datumam, kad ir nosūtīts tā ziņojums, viņu vispār nav uzklausījis un ka šim pienākuma uzklausīt prasītāju pirms tā ziņojuma pabeigšanas pārkāpumam ir jāizraisa šī ziņojuma juridiskā neesamība.

7.

Ar septīto pamatu tiek apgalvoti Civildienesta noteikumu IX pielikuma 10. panta, tiesiskās drošības un samērīguma principu, kā arī tiesiskās paļāvības pārkāpumi un acīmredzama kļūda vērtējumā, pamatojoties uz to, ka sods neatbilst norādītajiem faktiem. Šajā ziņā prasītājs apgalvo, ka iecēlējinstitūcijas noteiktais sods esot acīmredzami nesamērīgs. Viņa ieskatā, pret viņu izvirzīto faktu nozīmīgums ir ļoti relatīvs, jo strīdīgā summa ir EUR 2000. Turklāt šie fakti ir ļoti seni. Piemērotais sods atņemtu prasītāja ģimenei jebkādus [iztikas] līdzekļus un veselības apdrošināšanu, kas būtu acīmredzami nesamērīgi.