–

DB Station & Service AG vārdā – M. Köhler un M. Weitner, Rechtsanwälte,

–

ODEG Ostdeutsche Eisenbahn GmbH vārdā – A. R. Schüssler un B. Uhlenhut, Rechtsanwälte,

–

Eiropas Komisijas vārdā – B. Ernst un G. Meessen, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 102. pantu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/14/EK (2001. gada 26. februāris) par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksājumu iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras izmantošanu (OV 2001, L 75, 29. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Direktīvu 2007/58/EK (OV 2007, L 315, 44. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2001/14”), 4., 7.–12. un 30. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp DB Station & Service AG (turpmāk tekstā – “DB Station & Service”) un ODEG Ostdeutsche Eisenbahn GmbH (turpmāk tekstā – “ODEG”) par maksu, kas ODEG ir jāmaksā par DB Station & Service staciju izmantošanu.

3

Direktīvas 2001/14 5., 11., 16., 32., 40. un 46. apsvērums bija formulēti šādi:

[..]

[..]

[..]

[..]

[..]

4

Šīs direktīvas 1. panta 1. punktā bija paredzēts:

“Šī direktīva attiecas uz principiem un procedūrām, kas piemērojamas attiecībā uz dzelzceļa infrastruktūras maksas noteikšanu un iekasēšanu un dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu.

[..]”

5

Minētās direktīvas 2. pantā bija ietvertas definīcijas. Tās bija formulēts šādi:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..]

[..]

[..]”

6

Minētās direktīvas 4. pantā “Maksas ieviešana, noteikšana un iekasēšana” bija paredzēts:

“1.   Dalībvalstis izveido maksāšanas sistēmu, ievērojot vadības neatkarību, kas noteikta [Padomes] Direktīvas 91/440/EEK [(1991. gada 29. jūlijs) par Kopienas dzelzceļa attīstību (OV 1991, L 237, 25. lpp.)] 4. pantā.

Saskaņā ar minēto vadības neatkarības nosacījumu dalībvalstis paredz arī konkrētus maksāšanas noteikumus vai deleģē šādas pilnvaras infrastruktūras pārvaldītājam. Maksu par infrastruktūras lietošanu nosaka un iekasē infrastruktūras pārvaldītājs.

[..]

5.   Infrastruktūras pārvaldītāji nodrošina, ka maksāšanas shēmas piemērošanas iznākums ir līdzvērtīgas un nediskriminējošas maksas piemērošana dažādiem dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem, kas sniedz līdzīgus pakalpojumus līdzīgās tirgus daļās, un ka faktiski piemērojamā maksa ir saskaņā ar noteikumiem, kas izklāstīti tīkla pārskatā.

[..]”

7

Direktīvas 2001/14 5. panta 1. punkts bija izteikts šādi:

“Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem ir tiesības bez diskriminācijas saņemt minimālo piekļuves pakalpojumu kompleksu un sliežu ceļa piekļuvi apkalpes iekārtām, kā aprakstīts II pielikumā. To pakalpojumu sniegšanu, kas minēti II pielikuma 2. punktā, veic bez diskriminācijas, un dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma pieprasījumu var noraidīt vienīgi tad, ja tirgū ir atbilstīgas alternatīvas. [..]”

8

Šīs direktīvas 7. pants attiecās uz maksas iekasēšanas principiem, un tā 7. punktā bija paredzēts:

“Šis pants neaptver to pakalpojumu sniegšanu, kas minēti II pielikuma 2. punktā. Neierobežojot iepriekšminēto, nosakot II pielikuma 2. punktā norādīto pakalpojumu cenas, ņem vērā dzelzceļa transporta konkurētspēju.”

9

Minētās direktīvas 9. panta 1. punkts bija formulēts šādi:

“Neierobežojot [EK līguma] 81., 82., 86. un 87. pantu un neatkarīgi no šīs direktīvas 7. panta 3. punkta, visām atlaidēm no tās maksas, ko par jebkādiem pakalpojumiem dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam piemēro infrastruktūras pārvaldītājs, jāatbilst šajā pantā izklāstītajiem kritērijiem.”

10

Šīs pašas direktīvas 17. panta “Pamata vienošanās” 1. punktā bija noteikts:

“Neierobežojot [EK līguma] 81., 82. un 86. pantu, ar pretendentu var noslēgt pamata vienošanos. Šāda pamata vienošanās konkretizē pieteikuma iesniedzēja pieprasītās un tam piedāvātās infrastruktūras jaudas raksturlielumus laikposmā, kas pārsniedz viena kustības grafika spēkā esamības ilgumu. Pamata vienošanās detalizēti nenorāda vilcienu ceļu, bet tā ir tāda, kas apmierina pieteikuma iesniedzēja likumīgās komerciālās vajadzības. [..]”

11

Direktīvas 2001/14 24. panta 2. punktā bija paredzēts:

“Ja ir piemēroti alternatīvi maršruti, infrastruktūras pārvaldītājs pēc apspriešanās ar ieinteresētajām personām var paredzēt, ka konkrētu infrastruktūru izmanto norādītiem satiksmes veidiem. Neskarot [EK līguma] 81., 82. un 86. pantu, ja notikusi šāda izvēle, tad infrastruktūras pārvaldītājs, iedalot infrastruktūras jaudu, var dot priekšroku šim satiksmes veidam.”

12

Saskaņā ar minētās direktīvas 30. pantu “Regulatīvā iestāde”:

“1.   Neierobežojot 21. panta 6. punktu, dalībvalstis izveido regulatīvo iestādi. Šī iestāde, kas var būt par transporta jautājumiem atbildīgā ministrija vai jebkura cita iestāde, savā uzbūvē, finansējuma saņemšanā, juridiskajā formā un lēmumu pieņemšanā nav atkarīga ne no viena infrastruktūras pārvaldītāja, par maksas iekasēšanu atbildīgās iestādes, par jaudas iedalīšanu atbildīgās iestādes vai pretendenta. Turklāt tā savu funkciju izpildē ir neatkarīga no jebkuras kompetentas iestādes, kas iesaistīta pakalpojumu valsts līguma piešķiršanā. Iestāde darbojas saskaņā ar šajā pantā izklāstītajiem principiem, kas ļauj pārsūdzības un regulatīvās funkcijas piešķirt atsevišķām struktūrām.

2.   Pretendentam ir tiesības iesniegt apelāciju regulatīvajā iestādē, ja tas uzskata, ka notikusi netaisnība, diskriminācija vai pretendents ir cietis jebkādā citā veidā, un jo īpaši var pārsūdzēt lēmumus, ko pieņēmis infrastruktūras pārvaldītājs vai, attiecīgā gadījumā, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums par:

[..]

3.   Regulatīvā iestāde nodrošina, ka infrastruktūras pārvaldītāja noteiktā maksa atbilst II nodaļas prasībām un nav diskriminējoša. Pretendentu un infrastruktūras pārvaldītāja pārrunas par infrastruktūras maksas apjomu ir pieļaujamas vienīgi tad, ja tās notiek regulatīvās iestādes uzraudzībā. Regulatīvā iestāde iejaucas, ja pārrunās varētu tikt pārkāptas šīs direktīvas prasības.

[..]

5.   Regulatīvajai iestādei ne vēlāk kā divu mēnešu laikā pēc visas tās informācijas saņemšanas, kas attiecas uz jebkuru sūdzību, ir jāpieņem lēmums un jārīkojas, lai stāvokli uzlabotu.

Neskarot 6. punktu, regulatīvās iestādes lēmums ir saistošs visām pusēm, uz ko lēmums attiecas.

[..]

6.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka regulatīvās iestādes pieņemtie lēmumi ir pakļauti tiesu iestāžu uzraudzībai.”

13

Minētās direktīvas II pielikuma 2. punkts bija formulēts šādi:

“Sliežu ceļa piekļuve apkalpes iekārtām un pakalpojumu sniegšanai ietver:

[..]

c) pasažieru dzelzceļa stacijas, to ēkas un citu aprīkojumu;

[..].”

14

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2012/34/ES (2012. gada 21. novembris), ar ko izveido vienotu Eiropas dzelzceļa telpu (OV 2012, L 343, 32. lpp.), 55. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Katra dalībvalsts izveido vienu valsts regulatīvo iestādi dzelzceļa nozarē. Neskarot 2. punktu, šī iestāde ir atsevišķa institūcija, kas organizatoriskā, funkcionālā, hierarhijas un lēmumu pieņemšanas ziņā ir juridiski nošķirta un neatkarīga no jebkuras citas privātas vai valsts struktūras. Tā arī savas uzbūves, finansējuma saņemšanas, juridiskās formas un lēmumu pieņemšanas ziņā nav atkarīga ne no viena infrastruktūras pārvaldītāja, par maksas aprēķināšanu atbildīgās iestādes, jaudas sadales iestādes vai pieteikuma iesniedzēja. Turklāt tā savu funkciju izpildē ir neatkarīga no jebkuras kompetentas iestādes, kas iesaistīta sabiedrisko pakalpojumu līgumu piešķiršanā.”

15

Šīs pašas direktīvas 56. pantā “Regulatīvās iestādes funkcijas” ir paredzēts:

“1.   Neskarot 46. panta 6. punktu, pieteikuma iesniedzējam ir tiesības iesniegt apelāciju regulatīvajā iestādē, ja tas uzskata, ka notikusi netaisnība, diskriminācija vai ja pieteikuma iesniedzējs ir cietis jebkādā citā veidā, un jo īpaši var pārsūdzēt lēmumus, ko pieņēmis infrastruktūras pārvaldītājs vai, attiecīgā gadījumā, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums, vai apkalpes vietas operators par:

[..]

[..]

2.   Neskarot valstu konkurences iestāžu pilnvaras attiecībā uz konkurences nodrošināšanu dzelzceļa pakalpojumu tirgos, regulatīvajai iestādei ir pilnvaras uzraudzīt konkurences situāciju dzelzceļa pakalpojumu tirgos, un pēc pašas iniciatīvas un nolūkā nepieļaut pieteikuma iesniedzēju diskrimināciju tā jo īpaši kontrolē 1. punkta a) līdz g) apakšpunktu. Tā jo īpaši pārbauda, vai tīkla pārskatā nav iekļautas diskriminējošas klauzulas vai infrastruktūras pārvaldītājam piešķirta rīcības brīvība, ko var izmantot pieteikuma iesniedzēju diskriminēšanai.

[..]

6.   Regulatīvā iestāde nodrošina, ka infrastruktūras pārvaldītāja noteiktā maksa atbilst IV nodaļas 2. iedaļas prasībām un nav diskriminējoša. [..]

[..]

9.   Regulatīvā iestāde izskata visas sūdzības un attiecīgā gadījumā pieprasa vajadzīgo informāciju, un vienā mēnesī pēc sūdzības saņemšanas sāk apspriedes ar visām iesaistītajām pusēm. Tā pieņem lēmumu par sūdzībām, rīkojas, lai stāvokli uzlabotu, un informē attiecīgās personas par savu pamatoto lēmumu iepriekš noteiktā un saprātīgā termiņā, bet ne vēlāk kā sešas nedēļas pēc visas attiecīgās informācijas saņemšanas. Neskarot valstu konkurences iestāžu pilnvaras nodrošināt konkurenci dzelzceļa pakalpojumu tirgos, regulatīvā iestāde attiecīgā gadījumā pēc pašas iniciatīvas lemj par piemērotiem pasākumiem, lai koriģētu diskrimināciju pret pieteikuma iesniedzējiem, tirgus izkropļojumus un citas nevēlamas tendences šajos tirgos, jo īpaši atsaucoties uz 1. punkta a) līdz g) apakšpunktu.

Regulatīvās iestādes lēmums ir saistošs visām personām, uz ko minētais lēmums attiecas, un tas nav pakļauts citas administratīvas instances kontrolei. Regulatīvajai iestādei ir iespēja ar piemērotām sankcijām, tostarp naudas sodiem, nodrošināt tās lēmumu izpildi.

[..]”

16

Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102. pantā] (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 3. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir izteikts šādi:

“Ja dalībvalstu konkurences iestādes vai valstu tiesas piemēro valsts konkurences tiesību aktus attiecībā uz līgumiem, uzņēmumu apvienību lēmumiem vai saskaņotām darbībām [LESD 101. panta 1. punkta] nozīmē, kas minētā noteikuma nozīmē var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, tās attiecībā uz šādiem līgumiem, lēmumiem vai saskaņotām darbībām piemēro arī [LESD 101. pantu]. Dalībvalstu konkurences iestādēm vai valstu tiesām piemērojot valsts konkurences tiesību aktus jebkurai ļaunprātīgai izmantošanai, kas aizliegta ar [LESD 102. pantu], tās arī piemēro [LESD 102. pantu].”

17

Allgemeines Eisenbahngesetz (Vispārīgais dzelzceļa likums), kas grozīts ar 2005. gada 27. aprīļaDrittes Gesetz zur Änderung eisenbahnrechtlicher Vorschriften (Trešais likums, ar ko groza dzelzceļa tiesisko regulējumu; BGBl. 2005 I, 1138. lpp.), redakcijā, kas bija piemērojama līdz 2016. gada 1. septembrim (turpmāk tekstā – “AEG”), 14.b pantā bija paredzēts:

“(1)   Regulatīvās iestādes uzdevums ir uzraudzīt, lai tiktu ievērots dzelzceļa nozares tiesiskais regulējums, kas reglamentē piekļuvi dzelzceļa infrastruktūrai, it īpaši attiecībā uz:

[..]

(2)   Tas neskar konkurences iestāžu uzdevumus un pilnvaras, kas noteiktas [Gesetz gegen Wettbewerbsbeschränkungen (Likums par konkurences ierobežojumu novēršanu)]. Regulatīvā iestāde un dzelzceļa uzraudzības iestādes, kā arī konkurences iestādes un kompetentās uzraudzības iestādes saskaņā ar [Telekommunikationsgesetz (Telekomunikāciju likums)] un [Energiewirtschaftsgesetz (Enerģētikas likums)] savstarpēji apmainās ar informāciju, kas var būt svarīga to attiecīgo uzdevumu izpildei. Tām citastarp ir savstarpēji jāapmainās ar informāciju par paredzētajiem lēmumiem, kuru mērķis ir aizliegt dzelzceļa infrastruktūras uzņēmumu ļaunprātīgu vai diskriminējošu rīcību. Tām ir savstarpēji jādod iespēja iesniegt apsvērumus, pirms kompetentā iestāde ir pabeigusi procedūru.”

18

AEG 14.d pantā bija noteikts:

“Valsts dzelzceļa infrastruktūras uzņēmumiem ir jāinformē regulatīvā iestāde par:

[..]

19

Šā likuma 14.e panta 1. punktā ir paredzēts:

“Pēc 14.d pantā minētās informācijas saņemšanas regulatīvā iestāde var:

[..]

ja ar plānotajiem lēmumiem tiek pārkāptas dzelzceļa tiesību normas par piekļuvi dzelzceļa infrastruktūrai.”

20

Minētā likuma 14.f pants bija formulēts šādi:

“(1)   Regulatīvā iestāde var pēc savas ierosmes pārbaudīt:

[..]

kuras iekasē dzelzceļa infrastruktūras uzņēmuma. Regulatīvā iestāde var ar iedarbību nākotnē:

ja ar tiem tiek pārkāptas dzelzceļa tiesību normas par piekļuvi dzelzceļa infrastruktūrai.

(2)   Ja netiek panākta vienošanās par 14. panta 6. punktā minēto piekļuvi vai pamata vienošanos, kas minēta 14.a pantā, dzelzceļa infrastruktūras uzņēmuma lēmumus var pārbaudīt regulatīvā iestāde pēc pieprasījuma vai pēc savas ierosmes. Šajā ziņā ir tiesības iesniegt pieteikumu piekļuves atļaujas īpašniekiem, kuru tiesības piekļūt dzelzceļa infrastruktūrai var tikt ierobežotas. Pieteikums ir jāiesniedz termiņā, kurā var tikt pieņemts pirmajā teikumā minētais priekšlikums slēgt nolīgumus. Pārbaude citastarp var attiekties uz:

[..]

(3)   Ja 2. punktā minētajā gadījumā dzelzceļa infrastruktūras uzņēmuma lēmums pārkāpj tās personas tiesības, kura lūdz piekļuvi dzelzceļa infrastruktūrai,

21

DB Station & Service, proti, Deutsche Bahn AG meitassabiedrība, kas pati ir vēsturiskais dzelzceļa operators Vācijā, šajā dalībvalstī apsaimnieko aptuveni 5400 staciju. Šīs infrastruktūras izmantošanas noteikumi ir paredzēti pamatlīgumos, kurus tā noslēdz ar konkrētajiem dzelzceļa uzņēmumiem. Saskaņā ar tiem maksas apmēru nosaka, pamatojoties uz DB Station & Service izveidoto skalu.

22

ODEG ir dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums, kas DB Station & Service infrastruktūru izmanto saistībā ar savu darbību dzelzceļa pasažieru tuvsatiksmes pārvadājumu jomā. Abi uzņēmumi ir noslēguši attiecīgu pamata vienošanos.

23

2005. gada 1. janvārīDB Station & Service ieviesa jaunu cenu skalu, to apzīmējot ar saīsinājumu “SPS 05”. Šīs skalas dēļ pieauga ODEG veicamās maksas par infrastruktūru – tas šīs maksas samaksāja, taču neatzina to apmēru par pamatotu.

24

Ar 2009. gada 10. decembra lēmumu Bundesnetzagentur (Federālā tīklu aģentūra, Vācija) kā kompetentā regulatīvā iestāde atzina SPS 05 par spēkā neesošu no 2010. gada 1. maija. DB Station & Service pārsūdzēja šo lēmumu. 2010. gada 23. martāOberverwaltungsgericht Nordrhein‑Westfalen (Ziemeļreinas–Vestfālenes Augstākā administratīvā tiesa, Vācija) atzina šīs pārsūdzības apturošo iedarbību. Tomēr brīdī, kad iesniedzējtiesa šajā lietā iesniedza lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, minētā tiesa vēl nebija lēmusi par lietas būtību.

25

Vairākos prasības pieteikumos, kuri iesniegti Landgericht Berlin (Berlīnes apgabaltiesa, Vācija), ODEG lūdza atmaksāt maksas, kas, pamatojoties uz SPS 05, bija samaksātas laikposmā no 2006. novembra līdz 2010. gada decembrim, jo to apmērs pārsniedz summu, kuru būtu bijis jāmaksā atbilstoši iepriekš spēkā esošajai cenu skalai, proti, SPS 99. Šīs prasības tika apmierinātas “taisnīguma apsvērumu” dēļ, pamatojoties uz Bürgerliches Gesetzbuch (Vācijas Civilkodekss) 315. pantu, kurā tiesnesim ir ļauts atjaunot līgumisko līdzsvaru. DB Station & Service iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā, proti, Kammergericht Berlin (Berlīnes Augstākā tiesa, Vācija), kura ar 2015. gada 30. novembra rīkojumu šīs dažādās lietas apvienoja.

26

Iesniedzējtiesa norāda, ka ar 2019. gada 11. oktobra lēmumu Bundesnetzagentur kā nepieņemamus noraidīja vairāku dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu pieteikumus, kuros tie bija pieprasījuši a posteriori pārbaudīt uz SPS 05 pamata iekasēto maksu likumību. Šis lēmums tika pārsūdzēts, un laikā, kad tika iesniegts šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, attiecīgā lieta vēl atradās izskatīšanā Verwaltungsgericht Köln (Ķelnes Administratīvā tiesa, Vācija).

27

Iesniedzējtiesa uzskata, ka tajā izskatāmā strīda atrisinājums ir atkarīgs no tā, kā ir interpretējama Direktīva 2001/14, kura laika ziņā un pēc būtības ir piemērojama tajā izskatāmajam strīdam. Konkrēti – iesniedzējtiesa šaubās par šīs direktīvas 30. pantā minēto regulatīvo iestāžu kompetences saikni ar valsts civillietu tiesu kompetenci, kad šīm tiesām ir jāpiemēro LESD 102. pants.

28

Šajā ziņā iesniedzējtiesa atgādina, ka Tiesa 2017. gada 9. novembra sprieduma CTL Logistics (C‑489/15, EU:C:2017:834) 103. punktā ir nospriedusi, ka Direktīva 2001/14 nepieļauj, ka vispārējās jurisdikcijas tiesas veiktu infrastruktūras maksas taisnīguma pārbaudi katrā atsevišķā gadījumā, neatkarīgi no regulatīvās iestādes, kas izveidota saskaņā ar šīs direktīvas 30. pantu, veiktās uzraudzības. Tomēr neesot skaidrs, vai šajā spriedumā paustās atziņas varētu tikt piemērotas arī gadījumā, kad šīm tiesām ir jāpārbauda šo pašu maksu tiesiskums, raugoties no LESD 102. panta un valsts konkurences tiesību normu, kuras aizliedz dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, skatupunkta

29

Vairākas Vācijas tiesas esot nospriedušas, ka principi, kas izriet no 2017. gada 9. novembra sprieduma CTL Logistics (C‑489/15, EU:C:2017:834), liedz tām lemt par atmaksāšanas prasībām, pirms kompetentā regulatīvā iestāde šajā ziņā ir pieņēmusi galīgo lēmumu. Turpretī tā dēvētajā spriedumā “Trassenentgelte”, kas pasludināts 2019. gada 29. oktobrī, Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) esot nospriedusi, ka civillietu tiesas var piemērot LESD 102. pantu un ka nav nepieciešams pirms tam sagaidīt kompetentās regulatīvās iestādes lēmumu.

30

Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka ir pamatoti iemesli atkāpties no Vācijas augstākās civillietu tiesas paustās nostājas.

31

Pirmām kārtām, civillietu tiesu veiktā pārbaude varētu apdraudēt regulatīvās iestādes ekskluzīvo kompetenci, kas minēta 2017. gada 9. novembra spriedumā CTL Logistics (C‑489/15, EU:C:2017:834).

32

Otrām kārtām, no Tiesas judikatūras, it īpaši no 1974. gada 30. janvāra sprieduma BRT un Société belge des auteurs, compositeurs et éditeurs (127/73, EU:C:1974:6) izrietot, ka valsts tiesām LESD 102. pants ir jāpiemēro tieši. Tomēr Tiesa vēl neesot lēmusi par šā pienākuma saikni ar tās regulatīvās iestādes pilnvarām, kurai saskaņā ar Direktīvu 2001/14 ir uzticēts pārraudzīt maksas.

33

Trešām kārtām, lai gan 2014. gada 10. jūlija sprieduma Telefónica un Telefónicade España/Komisija (C‑295/12 P, EU:C:2014:2062) 135. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka LESD 102. panta piemērošana, ko veic Eiropas Komisija, nebija pakļauta valsts regulatīvās iestādes veiktai attiecīgo pasākumu iepriekšējai pārbaudei, iesniedzējtiesas ieskatā šis lēmums ir pamatots ar apstākli, ka – pretēji civillietu tiesu veiktai šo normu interpretācijai – Komisijas iesaiste nerada risku, ka tiks pieņemti vairāki, iespējams, atšķirīgi lēmumi.

34

Visbeidzot, ceturtām kārtām, tā dēvētajā spriedumā “Stationspreissystem II”, kas pasludināts 2020. gada 1. septembrī, Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) esot nospriedusi, ka ar Direktīvas 2001/14 30. panta 3. punktu regulatīvajai iestādei nav piešķirta kompetence lemt par jau samaksātām maksām un – vēl jo mazāk – uzdot to atmaksāšanu. Minētā tiesa no tā esot secinājusi, ka kontrole, vai nav notikusi LESD 102. pantā minētā ļaunprātīgā izmantošana, neietekmē regulatīvās iestādes pilnvaras, jo šāda pārbaude, pamatojoties uz LESD 102. pantu, esot ierobežota ar to, ka ex post tiek piespriesta zaudējumu atlīdzība saistībā ar rīcību, ko uzņēmumi veikuši pagātnē.

35

Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka šī Savienības tiesību normu analīze ir kļūdaina. Pirmkārt, Direktīva 2001/14 neietver neko, kas varētu pamatot interpretāciju, ka regulatīvā iestāde lemj tikai pro futuro. Otrkārt, LESD 102. pants ļaujot pieņemt lēmumu, ar ko konstatēta darbības spēkā neesamība, vai uzdot izbeigt konkrētu rīcību. Turklāt pat pagātnē iekasētu maksu atmaksāšana varētu izraisīt konkurences izkropļojumu un apgrūtināt Direktīvas 2001/14 mērķu sasniegšanu.

36

Šādos apstākļos Kammergericht Berlin (Berlīnes Augstākā tiesa, Vācija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

37

Vispirms jānorāda, ka iesniedzējtiesā vērsās dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums ODEG, lūdzot DB Station & Service atmaksāt infrastruktūras maksu, ko tas ir pārmaksājis par pakalpojumiem, kuri minēti Direktīvas 2001/14 II pielikuma 2. punktā, proti, par piekļuvi “pasažieru dzelzceļa stacijām”.

38

Šis lūgums attiecas tikai uz maksām, kuras ODEG jau bija samaksājis, proti, laikposmā no 2006. gada novembra līdz 2010. gada decembrim. Savukārt šis uzņēmums nelūdz grozīt maksas, kuras tam bija vai vēl ir jāmaksā kopš šā datuma.

39

Turpinājumā – ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā vai civillietu tiesas ir tiesīgas piemērot, pirmkārt, LESD 102. pantu un vienlaikus atbilstošās valsts konkurences tiesību normas, vai arī, otrkārt, tikai pēdējās minētās tiesību normas.

40

Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 3. panta 1. punktu, ja valsts konkurences iestādes vai valsts tiesas piemēro valsts konkurences tiesību aktus tāda uzņēmuma, kam ir dominējošs stāvoklis tirgū, ļaunprātīgai rīcībai, kura var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, tām ir jāpiemēro arī LESD 102. pants (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 3. maijs, Tele2 Polska, C‑375/09, EU:C:2011:270, 20. punkts).

41

Šajā gadījumā saskaņā ar informāciju, ko iesniedzējtiesa sniegusi savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, šķiet, ka tas ir šāds gadījums.

42

Savukārt no pamatlietas apraksta nekādi neizriet, ka šai tiesai būtu iespēja vai nodoms piemērot tikai valsts konkurences tiesību normas, kurās ir aizliegta uzņēmuma vienpusēja rīcība. Līdz ar to šī jautājuma daļa ir hipotētiska un nav pieņemama.

43

Visbeidzot – no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka interpretācijas grūtības, ar kurām saskaras iesniedzējtiesa, būtībā attiecas uz saikni starp regulatīvās iestādes kompetenci, kas noteikta Direktīvas 2001/14 30. pantā, un valsts tiesu kompetenci piemērot LESD 102. pantu.

44

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāuzskata, ka ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai Direktīvas 2001/14 30. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tas, ka – neatkarīgi no kompetentās regulatīvās iestādes veiktās uzraudzības – valsts tiesas, pamatojoties vienlaikus uz LESD 102. pantu un uz valsts konkurences tiesību normām, lemj par prasību atmaksāt infrastruktūras maksu.

45

Ir jāatgādina, ka LESD 102. panta a) un c) punkts attiecas uz ļaunprātīgu rīcību, kura izpaužas kā, piemēram, tieši vai netieši uzspiestas iepirkuma vai pārdošanas cenas vai citi netaisnīgi tirdzniecības nosacījumi un kā atšķirīgu nosacījumu piemērošana līdzvērtīgos darījumos ar dažādiem tirdzniecības partneriem.

46

LESD 102. pantam ir tieša iedarbība attiecībās starp privātpersonām un ar to attiecīgajām personām tiek radītas tiesības, kuras valsts tiesām ir jāaizsargā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1974. gada 30. janvāris, BRT un Société belge des auteurs, compositeurs et éditeurs, 127/73, EU:C:1974:6, 16. punkts, kā arī 2019. gada 28. marts, Cogeco Communications, C‑637/17, EU:C:2019:263, 38. punkts).

47

Ja neviena persona nevarētu prasīt atlīdzinājumu par zaudējumiem, kuri tai nodarīti ar dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma ļaunprātīgu rīcību, kas var ierobežot vai izkropļot konkurenci, varētu tikt apdraudēta LESD 102. panta pilnīga iedarbība un, it īpaši, šajā pantā minētā aizlieguma lietderīgā iedarbība (spriedums, 2019. gada 28. marts, Cogeco Communications, C‑637/17, EU:C:2019:263, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

Tādējādi ikviens ir tiesīgs prasīt atlīdzību par zaudējumiem, ja pastāv cēloņsakarība starp attiecīgajiem zaudējumiem un dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kas aizliegta LESD 102. pantā (spriedums, 2019. gada 28. marts, Cogeco Communications, C‑637/17, EU:C:2019:263, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

Ikvienas personas tiesības prasīt šādu zaudējumu atlīdzību faktiski stiprina Savienības konkurences tiesību normu iedarbīgumu un attur no dominējoša stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas, kas var ierobežot vai izkropļot konkurenci; tādējādi tās veicina efektīvas konkurences saglabāšanu Eiropas Savienībā (spriedums, 2019. gada 28. marts, Cogeco Communications, C‑637/17, EU:C:2019:263, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

50

Tieši šo apsvērumu gaismā jāizvērtē Direktīvas 2001/14 30. panta 2. punkta tvērums un no tā izrietošās prasības valsts tiesai, kurā ir iesniegts pieteikums par infrastruktūras maksas atmaksu uz LESD 102. panta pamata.

51

Attiecībā uz regulatīvo iestādi, pirmām kārtām, ir jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/14 46. apsvērumu dzelzceļa infrastruktūras efektīvai apsaimniekošanai un taisnīgai un nediskriminējošai lietošanai ir jāizveido regulatīvā iestāde, kas pārrauga šo Savienības tiesību normu piemērošanu un pilda pārsūdzības iestādes funkcijas neatkarīgi no iespējas, ka pārbaudi veic tiesa.

52

Saskaņā ar šīs direktīvas 30. panta 1. punktu dalībvalstīm ir jāizveido šāda iestāde, kurā atbilstoši minētās direktīvas 30. panta 2. punktam ir tiesības vērsties pretendentam, kas uzskata, ka “notikusi netaisnība, diskriminācija vai [tas] ir cietis jebkādā citā veidā” (spriedums, 2017. gada 9. novembris, CTL Logistics, C‑489/15, EU:C:2017:834, 56. punkts).

53

Vispirms jānorāda, ka Direktīvas 2001/14 30. panta 2. punktā paredzētā pārsūdzība ir pieejama tikai “pretendentiem”. Jēdziens “pretendents”, kas definēts tās 2. panta b) punktā, ietver tostarp jebkuru licencētu dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 24. februāris, ORLEN KolTrans, C‑563/20, EU:C:2022:113, 55. punkts), kā arī citas fiziskās vai juridiskās personas vai struktūras, kam ir komerciāli vai ar sabiedriskiem pakalpojumiem saistīti iemesli iegūt infrastruktūras jaudu.

54

Turpinājumā jānorāda, ka no Direktīvas 2001/14 30. panta 2. punkta a)–f) apakšpunktā ietvertā uzskaitījuma izriet, ka šī pārsūdzība attiecas uz infrastruktūras pārvaldītāju vai attiecīgā gadījumā dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu lēmumiem un rīcību, ciktāl tie attiecas uz piekļuvi dzelzceļa infrastruktūrai, tostarp pakalpojumiem, kas minēti šīs direktīvas II pielikuma 2. punktā. Konkrēti – saskaņā ar 30. panta 2. punkta d) un e) apakšpunktu ir iespējams apstrīdēt lēmumus par maksas iekasēšanas sistēmu vai infrastruktūras izmantošanas maksas, kura pretendentam ir vai varētu būt jāmaksā, apmēru vai struktūru.

55

Visbeidzot, ir jāatgādina, ka regulatīvās iestādes kompetence izskatīt 30. panta 2. punktā paredzēto pārsūdzību ir ekskluzīva – gan neskarot tiesības attiecīgā gadījumā valsts tiesām, kurām ir jāizskata prasības par tās lēmumiem, vēlāk veikt to pārbaudi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 9. novembris, CTL Logistics, C‑489/15, EU:C:2017:834, 86. punkts).

56

Tādējādi pretendentiem ir jāvēršas šajā iestādē, ja tie vēlas saņemt atlīdzību par jebkādu kaitējumu, kas saistīts ar infrastruktūras pārvaldītāja vai Direktīvas 2001/14 II pielikuma 2. punktā minēto pakalpojumu sniedzēja noteikto infrastruktūras maksu.

57

Otrām kārtām, ir jānorāda, ka regulatīvās iestādes ekskluzīvā kompetence izskatīt visus strīdus, uz kuriem attiecas Direktīvas 2001/14 30. panta 2. punkts, ir cieši saistīta ar īpašiem tehniskiem ierobežojumiem dzelzceļa nozarē.

58

Proti – kā Savienības likumdevējs ir atgādinājis it īpaši Direktīvas 2001/14 40. apsvērumā – dzelzceļa infrastruktūra ir dabisks monopols. Tās ierobežoto jaudu var izmantot tikai noteikts skaits uzņēmumu, ievērojot laika nišas, ko tiem piešķīruši šīs infrastruktūras pārvaldītāji, proti, iestādes vai uzņēmumi, kuru pienākumos tostarp ir organizēt piekļuvi šai infrastruktūrai. Tādējādi pēdējie minētie jau pēc savas uzbūves ir dominējošā stāvoklī salīdzinājumā ar dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem.

59

Šajā aspektā, kā izriet tostarp no Direktīvas 2001/14 5. un 11. apsvēruma, tās mērķis ir nodrošināt nediskriminējošu piekļuvi dzelzceļa infrastruktūrai. Šīs direktīvas 16. apsvērumā šajā ziņā ir noteikts, ka maksas iekasēšanas un jaudas iedalīšanas shēmām būtu jāļauj uzņēmējiem godīgi konkurēt dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 9. novembris, CTL Logistics, C‑489/15, EU:C:2017:834, 36. un 37. punkts).

60

Kā izriet no Tiesas judikatūras, ekskluzīvo kompetenci, kas piešķirta dzelzceļa regulatīvajām iestādēm, pamato tieši šie mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 9. novembris, CTL Logistics, C‑489/15, EU:C:2017:834, 87. punkts), un tā ietver īpašas pilnvaras, kuras tām ir piešķirtas ar Direktīvas 2001/14 30. panta 2., 3. un 5. punktu.

61

Proti, šīs pilnvaras ļauj regulatīvajām iestādēm īstenot minētos mērķus un izpildīt šā sprieduma 58. punktā minētās dzelzceļa infrastruktūras tehniskās prasības.

62

Šajā ziņā attiecībā uz Direktīvu 2012/34, ar kuru atcelta un aizstāta Direktīva 2001/14, Tiesa ir nospriedusi, ka regulatīvās iestādes pilnvaras uzraudzīt šajā direktīvā paredzēto noteikumu piemērošanu var īstenot pēc savas ierosmes un tādējādi to īstenošana nav atkarīga no sūdzības vai pārsūdzības iesniegšanas. Tā arī precizēja, ka dzelzceļa infrastruktūras efektīvai apsaimniekošanai, kā arī taisnīgai un nediskriminējošai lietošanai, kas ir šīs direktīvas pamatā, ir jāizveido iestāde, kuras kompetencē ir vienlaikus pēc savas ierosmes uzraudzīt minētajā direktīvā paredzēto noteikumu piemērošanu, ko veic dzelzceļa nozares dalībnieki, un darboties kā pārsūdzības iestādei (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 3. maijs, CityRail, C‑453/20, EU:C:2022:341, 57. un 60. punkts).

63

Tādējādi, ja valsts regulatīvajā iestādē, kas izveidota saskaņā ar Direktīvas 2012/34 55. pantu, ir iesniegta pārsūdzība, šis apstāklis neskar šīs pašas iestādes kompetenci vajadzības gadījumā pēc savas ierosmes veikt atbilstošus pasākumus, lai novērstu jebkuru piemērojamā tiesiskā regulējuma pārkāpumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 3. maijs, CityRail, C‑453/20, EU:C:2022:341, 61. punkts).

64

Šie apsvērumi ir piemērojami arī Direktīvai 2001/14, kuras 30. pants būtībā atbilst Direktīvas 2012/34 56. pantam, kas minēts 2022. gada 3. maija sprieduma CityRail (C‑453/20, EU:C:2022:341) 57., 60. un 61. punktā.

65

No tā it īpaši izriet, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/14 30. panta 2. un 3. punktu regulatīvajai iestādei ir gan pienākums rīkoties kā pārsūdzības iestādei, gan pēc savas ierosmes uzraudzīt, kā šajā direktīvā paredzētos noteikumus piemēro dzelzceļa nozares dalībnieki. Saskaņā ar tās 30. panta 5. punktu tās kompetencē ir veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai novērstu minētās direktīvas pārkāpumus – vajadzības gadījumā pēc savas ierosmes.

66

Turklāt pēdējā minētajā tiesību normā ir paredzēts, ka regulatīvās iestādes pieņemto lēmumu sekas attiecas ne tikai uz tajā izskatāmās lietas pusēm, bet ir saistošas visiem attiecīgajiem dzelzceļa nozares dalībniekiem neatkarīgi no tā, vai tie būtu pārvadājumu uzņēmumi vai infrastruktūras pārvaldītāji. Šādā veidā regulatīvā iestāde var nodrošināt visu attiecīgo uzņēmumu vienlīdzīgu piekļuvi infrastruktūrai un taisnīgas konkurences saglabāšanu dzelzceļa pakalpojumu sniegšanas jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 9. novembris, CityRail, C‑489/15, EU:C:2017:834, 94. un 96. punkts).

67

Trešām kārtām, Direktīvas 2001/14 30. panta 2. punktā paredzētā pārsūdzība, kurai vajadzības gadījumā seko regulatīvās iestādes šajā kontekstā pieņemto lēmumu pārbaude tiesā, ļauj nodrošināt, ka tiek ievērots LESD 102. pants, kurā ir aizliegta dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana.

68

Proti, no pašiem Direktīvas 2001/14 mērķiem, kuri vērsti uz to, lai garantētu nediskriminējošu piekļuvi infrastruktūrai godīgas konkurences apstākļos, kā arī no pienākumiem, kas šajā ziņā ir uzlikti infrastruktūras pārvaldītājiem, izriet, ka dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi regulatīvajā iestādē var norādīt uz LESD 102. panta pārkāpumu.

69

Direktīvā 2001/14 paredzētās materiālo tiesību normas, it īpaši attiecībā uz infrastruktūras maksas noteikšanu, tostarp maksas, kas piemērojama šīs direktīvas II pielikuma 2. punktā minētajiem pakalpojumiem, palīdz sasniegt LESD 102. panta mērķus.

70

Šajā ziņā – kā Tiesa ir vairākkārt atzinusi – infrastruktūras pārvaldītājiem, kuriem nediskriminējošā veidā jānosaka un jāiekasē maksas, ir ne tikai vienādi visiem jāpiemēro dzelzceļa tīkla izmantošanas nosacījumi, bet arī jāraugās, lai faktiski iekasētās maksas atbilstu šiem nosacījumiem (spriedums, 2022. gada 24. februāris, ORLEN KolTrans, C‑563/20, EU:C:2022:113, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

71

Turklāt, kā izriet no Direktīvas 2001/14 9., 17. un 24. panta, noteikumu par piekļuvi dzelzceļa infrastruktūrai piemērošana neskar konkurences noteikumus, kas tieši izriet no LESD, it īpaši no LESD 102. panta. Tādējādi Savienības likumdevējs ir vēlējies apstiprināt, ka infrastruktūras pārvaldītājiem, pieņemot lēmumus par jaudas iedalīšanu un infrastruktūras maksām, ir jāievēro šīs Savienības primāro tiesību normas.

72

Šis konstatējums it īpaši attiecas uz pakalpojumiem, kuri minēti Direktīvas 2001/14 II pielikuma 2. punktā. Proti, no šīs direktīvas 5. panta 1. punkta un 7. panta 7. punkta izriet ne vien tas, ka šie pakalpojumi ir jāsniedz nediskriminējoša veidā, bet arī tas, ka piemērojamo tarifu noteikšanas nolūkos, ir jāņem vērā konkurences situācija dzelzceļa jomā.

73

Šādos apstākļos, kad tai ir iesniegts dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma pieteikums regulatīvajai iestādei, kurai jānodrošina, ka gan infrastruktūras pārvaldītāji, gan dzelzceļa pakalpojumu operatori ievēro savus pienākumus, – kā izriet jau no paša Direktīvas 2001/14 30. panta 2. punkta formulējuma – ir jāizvērtē netaisnīga vai diskriminējoša attieksme, kā arī jebkurš cits kaitējums; tas ietver jautājumus, kuri attiecas gan uz maksas iekasēšanu par infrastruktūru vai pakalpojumiem, gan uz konkurenci.

74

No tā izriet, ka, izskatot lietu, pamatojoties uz Direktīvas 2001/14 30. panta 2. punktu, kompetentā valsts regulatīvā iestāde nevar pamatoti noliegt savu kompetenci izskatīt apgalvoto LESD 102. panta pārkāpumu tāpēc, ka tāda valsts tiesību norma kā AEG 14.f pants neļaujot tai lemt par jau iekasētās infrastruktūras maksas tiesiskumu.

75

Direktīvas 2001/14 30. panta 5. punkta otrajā daļā paredzēts, ka regulatīvās iestādes pieņemtie lēmumi ir saistoši visām pusēm, uz kurām lēmums attiecas, bet tajos nav ietverti noteikumi par to, ka lēmums iespējams būtu saistošs tiesām, kurās ir iesniegts pieteikums atmaksāt pārmaksāto infrastruktūras maksu uz LESD 102. panta pamata.

76

Protams, 2017. gada 9. novembra sprieduma CTL Logistics (C‑489/15, EU:C:2017:834) 97. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka civillietu tiesu jurisdikcija saskaņā ar valsts civiltiesību normām lemt par infrastruktūras maksas atmaksu ir iedomājama tikai tādā gadījumā, kad saskaņā arī ar valsts tiesību normām maksas prettiesisko raksturu, ņemot vērā noteikumus par piekļuvi dzelzceļa infrastruktūrai, ir iepriekš konstatējusi regulatīvā iestāde vai tiesa, kas ir pārbaudījusi šīs iestādes lēmumu. Turklāt no šā paša sprieduma 84. un 86. punkta izriet, ka, uzticot visām valsts civillietu tiesām uzdevumu tieši piemērot dzelzceļa tiesisko regulējumu, kas izriet no Direktīvas 2001/14, netiktu ievērota ekskluzīvā kompetence, kura regulatīvajai iestādei ir piešķirta ar šīs direktīvas 30. pantu.

77

Tomēr lieta, kurā tika taisīts šis spriedums, un līdz ar to Tiesai iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecās uz strīdu starp dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu un infrastruktūras pārvaldītāju par lūgumu atlīdzināt dzelzceļa maksas, pamatojoties uz Vācijas civiltiesību normām, kas būtībā ļāva civillietu tiesai veikt šīs maksas apmēra ex æquo et bono novērtējumu. Savukārt šajā gadījumā, lai lemtu par ODEG iesniegto infrastruktūras maksas atmaksas pieteikumu, iesniedzējtiesai ir jāpiemēro nevis Vācijas civiltiesību normas, bet gan Savienības primāro tiesību norma, proti, LESD 102. pants un vienlaikus atbilstošās valsts konkurences tiesību normas.

78

Turklāt – lai arī infrastruktūras maksas kontrole no tādu dalībvalsts civiltiesību normu viedokļa, kuras nav saistītas ar Direktīvā 2001/14 paredzētajiem noteikumiem, pēc savas būtības nav saderīga ar dzelzceļa pārvadājumu nozares tehniskajām prasībām, ar šīs direktīvas mērķiem un ar regulatīvās iestādes uzdevumiem, kas atgādināti šā sprieduma 58.–60. punktā, – tas nevar attiekties uz to summas apstrīdēšanu uz LESD 102. panta pamata, kā tas tostarp izriet no šā sprieduma 71.–73. punkta.

79

Līdz ar to, lai saglabātu LESD 102. panta pilnīgu efektivitāti un, it īpaši, lai garantētu pretendentiem efektīvu aizsardzību pret kaitējošām sekām, ko rada konkurences tiesību normu pārkāpums, ekskluzīvā kompetence, kas ar Direktīvas 2001/14 30. pantu piešķirta regulatīvajai iestādei, nevar liegt kompetentajām valsts tiesām izskatīt prasības atmaksāt apgalvoto infrastruktūras maksas pārmaksu uz LESD 102. panta pamata.

80

Tomēr pēdējai minētajai tiesību normai – ņemot vērā dzelzceļa tīkla saskaņotas pārvaldības prasības, kas tostarp atgādinātas šā sprieduma 57.–66. punktā, – nav pretrunā tas, ka, neskarot turpmākos apsvērumus, tiek saglabāta regulatīvās iestādes ekskluzīvā kompetence izskatīt visus to strīdu aspektus, kuri nodoti tās izskatīšanā saskaņā ar Direktīvas 2001/14 30. panta 2. punktu.

81

Tādējādi, ja dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums uz LESD 102. panta pamata vēlas saņemt to infrastruktūras maksu atmaksu, kuras esot pārmaksātas, tam pirms vēršanās kompetentajās valsts tiesās ir jāvēršas valsts regulatīvajā iestādē un jāapstrīd šo maksu tiesiskums.

82

Turklāt Tiesa jau ir nospriedusi, ka tiesiskajā regulējumā paredzēts pienākums var būt nozīmīgs, lai novērtētu dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma, uz kuru attiecas nozaru tiesiskais regulējums, ļaunprātīgu rīcību LESD 102. panta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 14. oktobris, Deutsche Telekom/Komisija, C‑280/08, EU:C:2010:603, 224. punkts, un 2021. gada 25. marts, Deutsche Telekom/Komisija, C‑152/19 P, EU:C:2021:238, 57. punkts).

83

Tādējādi, lai izpildītu tehniskās prasības saistībā ar dzelzceļa nozares darbību un saglabātu noteikumu par piekļuvi infrastruktūrai lietderīgo iedarbību, vienlaikus nodrošinot LESD 102. panta ievērošanu un tā pilnīgu efektivitāti, valsts tiesām, kurās ir iesniegts pieteikums par pārmaksātās infrastruktūras maksas atmaksu, ir pienākums lojāli sadarboties ar valsts regulatīvajām iestādēm. No tā izriet, ka, pat ja šīm tiesām nav saistoši minēto iestāžu lēmumi, tām šie lēmumi ir jāņem vērā un jāpamato savi nolēmumi, ņemot vērā faktiskos un tiesiskos vērtējumus, ko šīs regulatīvās iestādes ir izdarījušas to izskatīšanā nodotajos strīdos, un it īpaši par attiecīgā nozares tiesiskā regulējuma piemērošanu šajā lietā.

84

Šajā ziņā jāuzsver, ka šā sprieduma 81. un 83. punktā norādītās prasības saistībā ar iepriekšēju vēršanos valsts regulatīvajā iestādē un lojālu sadarbību starp to un valsts tiesām ļauj izvairīties – atšķirībā no situācijas, kas aplūkota lietā, kurā tika taisīts 2021. gada 8. jūlija spriedums Koleje Mazowieckie (C‑120/20, EU:C:2031:553) un uz kuru Tiesa norādīja šā sprieduma 54. punktā –, ka tiek apdraudēti regulatīvās iestādes uzdevumi un līdz ar to Direktīvas 2001/14 30. panta lietderīgā iedarbība, kad valstu tiesās tiek celtas prasības uz LESD 102. panta pamata.

85

Lai nodrošinātu pēdējās minētās tiesību normas pilnīgu iedarbīgumu, valsts tiesām, kurās uz šā pamata ir iesniegts pieteikums atlīdzināt iespējamo pārmaksāto infrastruktūras maksu, nav jāgaida to tiesvedību iznākums, kuras sāktas par kompetentās regulatīvās iestādes lēmumiem.

86

Šie paši apsvērumi attiecas uz gadījumu, kad valsts tiesai saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 3. panta 1. punktu ir vienlaikus jāpiemēro LESD 102. pants un atbilstošās valsts konkurences tiesību normas.

87

Turklāt attiecībā uz pamatlietu jāatgādina, ka ar šā sprieduma 24. un 26. punktā minētajiem lēmumiem Bundesnetzagentur tikai konstatēja, ka pamatlietā aplūkotais tarifs par piekļuvi infrastruktūrai ir prettiesisks vienīgi attiecībā uz nākotni. Tomēr – kā izriet no šā sprieduma 74. punkta –, ja šajā iestādē ir iesniegts pieteikums uz Direktīvas 2001/14 30. panta 2. punkta pamata, tā nevar pamatoti noliegt savu kompetenci lemt par iepriekš iekasētās infrastruktūras maksas likumību.

88

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2001/14 30. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tas, ka valsts tiesas, lai izskatītu pieteikumu par infrastruktūras maksas atmaksu, piemēro LESD 102. pantu un vienlaikus valsts konkurences tiesību normas, tomēr ar nosacījumu, ka kompetentā regulatīvā iestāde iepriekš ir lēmusi, ka attiecīgās maksas ir likumīgas. Šajā ziņā šīm tiesām ir jāievēro lojālas sadarbības pienākums, un tām ir jāņem vērā šīs iestādes pieņemtie lēmumi kā vērtējuma elements un savi nolēmumi jāpamato, ņemot vērā visus tām iesniegtos lietas materiālus.

89

Ņemot vērā atbildi uz pirmo jautājumu, uz otro jautājumu nav jāatbild.

90

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/14/EK (2001. gada 26. februāris) par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksājumu iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras izmantošanu, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Direktīvu 2007/58/EK, 30. pants

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tam nav pretrunā tas, ka valsts tiesas, lai izskatītu pieteikumu par infrastruktūras maksas atmaksu, piemēro LESD 102. pantu un vienlaikus valsts konkurences tiesību normas, tomēr ar nosacījumu, ka kompetentā regulatīvā iestāde iepriekš ir lēmusi, ka attiecīgās maksas ir likumīgas. Šajā ziņā šīm tiesām ir jāievēro lojālas sadarbības pienākums, un tām ir jāņem vērā šīs iestādes pieņemtie lēmumi kā vērtējuma elements un savi nolēmumi jāpamato, ņemot vērā visus tām iesniegtos lietas materiālus.