–

SW vārdā – H. Mohrmann, Rechtsanwalt,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman, A. Hanje un J. Langer, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – C. Cattabriga un D. Schaffrin, pārstāves,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2003/86/EK (2003. gada 22. septembris) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (OV 2003, L 251, 12. lpp.) 2. panta f) punktu, 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu, kā arī 16. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu.

2

Šie lūgumi ir iesniegti saistībā ar tiesvedībām starp Bundesrepublik Deutschland (Vācijas Federatīvā Republika) un Sīrijas valstspiederīgajiem SW, kā arī BL un BC par viņu iesniegtajiem pieteikumiem izsniegt valsts vīzu ģimenes atkalapvienošanās nolūkā ar viņu attiecīgo dēlu, kuram Vācijā piešķirts bēgļa statuss.

3

Saskaņā ar Direktīvas 2003/86 2., 4., 6., 8. un 9. apsvērumu:

[..]

[..]

[..]

4

Direktīvas 2003/86 1. pants ir formulēts šādi:

“Šīs direktīvas mērķis ir paredzēt nosacījumus ģimenes atkalapvienošanās tiesību īstenošanai attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem, kas likumīgi uzturas dalībvalstu teritorijā.”

5

Saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta f) punktu:

“Šajā direktīvā ir šādas definīcijas:

[..]

6

Minētās direktīvas 4. pantā ir paredzēts:

“1.   Saskaņā ar šo direktīvu un ievērojot IV nodaļā izklāstītos noteikumus, kā arī 16. pantu, dalībvalstis atļauj šādu ģimenes locekļu iebraukšanu un uzturēšanos:

[..]

[..]

Šajā pantā minētie nepilngadīgie bērni nedrīkst būt pārsnieguši pilngadību, ko nosaka attiecīgās dalībvalsts tiesību akts, un nedrīkst būt precējušies.

[..]

2.   Saskaņā ar šo direktīvu un ievērojot IV nodaļā izklāstītos noteikumus, dalībvalstis ar tiesību aktiem vai noteikumiem var atļaut šādu ģimenes locekļu ieceļošanu un uzturēšanos:

[..].”

7

Šīs pašas direktīvas 5. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis paredz, vai apgādniekam vai viņa ģimenes locekļiem attiecīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm nepieciešams iesniegt pieteikumu par ieceļošanu un uzturēšanos, lai īstenotu ģimenes atkalapvienošanās tiesības.

[..]

5.   Izskatot pieteikumu, dalībvalstis pienācīgi izvērtē nepilngadīgo bērnu intereses.”

8

Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punktā ir precizēts:

“Ja bēglis ir nepilngadīgais bez pavadības, dalībvalstis:

[..].”

9

Saskaņā ar šīs direktīvas 13. panta 1. un 2. punktu:

“1.   Tiklīdz ir pieņemts pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos, attiecīgā dalībvalsts atļauj ģimenes locekļa vai locekļu ieceļošanu. Šajā sakarā attiecīgā dalībvalsts piešķir šīm personām visas iespējas, lai saņemtu vajadzīgās vīzas.

2.   Attiecīgā dalībvalsts piešķir ģimenes locekļiem pirmo uzturēšanās atļauju uz vismaz vienu gadu. Minēto uzturēšanās atļauju var atjaunot.”

10

Minētās direktīvas 15. pantā ir paredzēts:

“1.   Ne vēlāk kā pēc piecu gadu uzturēšanās, un pie nosacījuma, ka ģimenes locekļiem nav piešķirta uzturēšanās atļauja citu iemeslu, nevis ģimenes atkalapvienošanās dēļ, laulātais vai neprecējies partneris un bērns, kurš sasniedzis pilngadību, nepieciešamības gadījumā, iesniedzot pieteikumu, ir tiesīgs saņemt patstāvīgu uzturēšanās atļauju, kas nav saistīta ar apgādnieka uzturēšanās atļauju.

Dalībvalstis var ierobežot uzturēšanās atļauju piešķiršanu, kas noteiktas pirmajā daļā, laulātajam vai neprecētam partnerim ģimenes attiecību sabrukuma gadījumā.

2.   Dalībvalstis var izsniegt patstāvīgas uzturēšanās atļaujas pieaugušiem bērniem un radiniekiem taisnā augšupējā līnijā, uz kuriem attiecas 4. panta 2. punkts.

[..]

4.   Noteikumus, kas attiecas uz patstāvīgas uzturēšanās atļaujas piešķiršanu un derīguma termiņu, paredz attiecīgās valsts tiesību akti.”

11

Šīs pašas direktīvas 16. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Dalībvalstis var noraidīt pieteikumu par ieceļošanu un uzturēšanos ģimenes atkalapvienošanās nolūkos, vai, vajadzības gadījumā, atsaukt vai atteikties atjaunot ģimenes locekļu uzturēšanās atļauju, ja ir šādi apstākļi:

[..].”

12

Atbilstoši Direktīvas 2003/86 17. pantam:

“Dalībvalstis pienācīgi ņem vērā personas ģimenes attiecību veidu un pastāvību, viņa uzturēšanās laiku dalībvalstī un [..] ģimenes, kultūras vai sociālo saišu esamību ar savu izcelsmes valsti, ja pieteikumu noraida, atsauc vai atsaka pagarināt uzturēšanās atļauju, vai lemj par apgādnieka un viņa ģimenes locekļu izraidīšanu no valsts.”

13

2008. gada 25. februāraGesetz über den Aufenthalt, die Erwerbstätigkeit und die Integration von Ausländern im Bundesgebiet (Likums par ārvalstnieku uzturēšanos, nodarbinātību un integrāciju Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā; BGBl. 2008 I, 162. lpp.), redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietās (turpmāk tekstā – “AufenthG”), 6. panta 3. punktā ir paredzēts:

“Ilgtermiņa uzturēšanās gadījumā ir jāsaņem Vācijas Federatīvās Republikas teritorijas vīza (valsts vīza), ko izsniedz pirms ieceļošanas. Šo vīzu izsniedz atbilstoši spēkā esošajiem noteikumiem par uzturēšanās atļauju, ES zilo karti, ICT karti, pastāvīgā iedzīvotāja karti un ES pastāvīgā iedzīvotāja uzturēšanās atļauju. [..]”

14

Šī likuma 25. panta “Ārvalstnieku uzturēšanās humānu apsvērumu dēļ” 2. punktā ir noteikts:

“Ārvalstniekam ir jāpiešķir uzturēšanās atļauja, ja Bundesamt für Migration und Flüchtlinge (Federālā migrācijas un bēgļu lietu pārvalde) viņam ir piešķīrusi bēgļa statusu Asylgesetz (Patvēruma likums) 3. panta 1. punkta izpratnē vai alternatīvās aizsardzības statusu Patvēruma likuma 4. panta 1. punkta izpratnē. [..]”

15

AufenthG 36. pantā “Vecāku un citu ģimenes locekļu ieceļošana ģimenes atkalapvienošanās nolūkā” ir noteikts:

“(1)   Atkāpjoties no 5. panta 1. punkta 1. apakšpunkta un 29. panta 1. punkta 2. apakšpunkta, tāda nepilngadīga ārvalstnieka vecākiem, kuram ir uzturēšanās atļauja saskaņā ar 23. panta 4. punktu, 25. panta 1. punktu vai 2. punkta pirmajā teikumā minēto pirmo alternatīvu, pastāvīgā iedzīvotāja karte saskaņā ar 26. panta 3. punktu vai pastāvīgā iedzīvotāja karte saskaņā ar 26. panta 4. punktu, kas saņemta pēc uzturēšanās atļaujas piešķiršanas saskaņā ar 25. panta 2. punkta pirmajā teikumā minēto otro alternatīvu, ir jāpiešķir uzturēšanās atļauja, ja Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā neuzturas neviens no vecākiem, kam ir aizgādības tiesības.

(2)   Citiem ārvalstnieka ģimenes locekļiem var tikt piešķirta uzturēšanās atļauja ģimenes atkalapvienošanās nolūkos, ja tas ir nepieciešams, lai izvairītos no pārmērīgām grūtībām. Attiecībā uz pilngadīgiem ģimenes locekļiem mutatis mutandis ir jāpiemēro 30. panta 3. punkts un 31. pants, uz nepilngadīgiem ģimenes locekļiem – 34. pants.”

16

Sīrijas valstspiederīgie SW, kā arī BL un BC lūdz izsniegt valsts vīzu ģimenes atkalapvienošanās nolūkā ar viņu attiecīgo dēlu, kurš ieguvis bēgļa statusu.

17

SW dēls, kā arī BL un BC dēls, kuri dzimuši attiecīgi 1999. gada 18. janvārī un 1999. gada 1. janvārī, Vācijas Federatīvajā Republikā ieceļoja 2015. gadā. Atbildot uz viņu patvēruma pieteikumiem, kas iesniegti attiecīgi 2015. gada 10. decembrī un 2015. gada 5. oktobrī, Federālā migrācijas un bēgļu lietu pārvalde viņiem piešķīra bēgļa statusu attiecīgi 2016. gada 15. jūlijā un 2015. gada 10. decembrī. Ārvalstnieku jomā kompetentā iestāde viņiem piešķīra uzturēšanās atļauju uz trim gadiem attiecīgi 2016. gada 15. augustā un 2016. gada 26. maijā.

18

Attiecīgi 2016. gada 4. oktobrī un 2016. gada 9. novembrī Vācijas Federatīvās Republikas vēstniecībā Beirutā SW, kā arī BL un BC lūdza sev un citiem bērniem, kuri ir viņu dēlu, kas dzīvo Vācijas teritorijā, brāļi un māsas, izsniegt valsts vīzas ģimenes atkalapvienošanās nolūkā ar savu attiecīgo dēlu. Kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma lietā C‑355/20, ar 2016. gada 29. janvāra elektroniskā pasta vēstuli BL un BC dēli šajā pašā vēstniecībā jau bija iesnieguši pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos ar saviem vecākiem.

19

Ar 2017. gada 2. marta un 2017. gada 28. marta lēmumiem vēstniecība šos vīzu pieteikumus noraidīja, pamatojoties uz to, ka SW dēls, kā arī BL un BC dēls pa to laiku attiecīgi 2017. gada 18. janvārī un 2017. gada 1. janvārī bija sasnieguši pilngadību.

20

Verwaltungsgericht Berlin (Berlīnes Administratīvā tiesa, Vācija) ar 2019. gada 1. februāra un 2019. gada 30. janvāra spriedumiem uzdeva Vācijas Federatīvajai Republikai izsniegt valsts vīzas ģimenes atkalapvienošanās nolūkā attiecīgi SW, kā arī BL un BC saskaņā ar AufenthG 6. panta 3. punkta otro teikumu un 36. panta 1. punktu, aplūkojot tos kopsakarā, pamatojoties uz to, ka viņu dēli saskaņā ar Tiesas iedibināto judikatūru, it īpaši 2018. gada 12. aprīļa spriedumu A un S (C‑550/16, EU:C:2018:248), bija jāuzskata par nepilngadīgiem.

21

Vācijas Federatīvā Republika iesniedza revīzijas sūdzību par Verwaltungsgericht Berlin (Berlīnes Administratīvās tiesa) spriedumiem Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija), norādot uz AufenthG 36. panta 1. punkta pārkāpumu. Tā būtībā apgalvo, ka saskaņā ar Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) judikatūru atbilstošajā datumā, kad pēdējā instance, kas lietu izskata pēc būtības, pieņēma nolēmumu, SW dēls un BL un BC dēls nebija nepilngadīgi bēgļi. Tā uzskata, ka judikatūra, kas izriet no 2018. gada 12. aprīļa sprieduma A un S (C‑550/16, EU:C:2018:248), nav attiecināma uz izskatāmo lietu, jo lietā, kurā tika pieņemts minētais spriedums, galīgais lēmums tika pieņemts tikai attiecībā uz to, vai ir ievērota Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunktā, lasot to kopsakarā ar tās 2. panta f) punktu, minētā prasība saistībā ar attiecīgā bēgļa nepilngadīgā statusu. Tā apgalvo, ka minētajā lietā nav spriests par to, vai pilngadību sasnieguša bēgļa vecākiem ir jāpiešķir ieceļošanas un uzturēšanās vīza arī tad, ja saskaņā ar valsts tiesībām viņiem nav no nepilngadīgā bēgļa neatkarīgu uzturēšanās tiesību un viņiem tūlīt atkal būtu jāizceļo no attiecīgās dalībvalsts teritorijas.

22

Iesniedzējtiesa uzskata, ka, pamatojoties uz valsts tiesībām, SW, kā arī BL un BC nav tiesību saņemt vīzu ģimenes atkalapvienošanās nolūkā ar viņu attiecīgo dēlu.

23

Konkrētāk – šī tiesa uzskata, ka šajā gadījumā nav izpildīti AufenthG 36. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi. Proti, saskaņā ar Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) pastāvīgo judikatūru nepilngadīga bēgļa vecākiem, pamatojoties uz šo noteikumu, ir tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos ar viņu tikai tad, ja bērns vēl ir nepilngadīgs brīdī, kad pieņemts administratīvais lēmums vai tiesas, kas lietu izskata pēc būtības, nolēmums attiecībā uz pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos. Šajā ziņā vecāku ieceļošana ģimenes atkalapvienošanās nolūkā atšķiroties no bērnu ieceļošanas ģimenes atkalapvienošanās nolūkā, kas nav ierobežota laikā, jo uzturēšanās atļauja uz noteiktu laiku, kura izsniegta bērnam, līdz ar pilngadības sasniegšanu kļūst par patstāvīgām uzturēšanās tiesībām, kas ir neatkarīgas no ģimenes atkalapvienošanās. Savukārt Vācijas tiesībās nepilngadīga bēgļa vecākiem, kuri ir izmantojuši ģimenes atkalapvienošanos ar viņu, šādas patstāvīgas uzturēšanās tiesības saistībā ar attiecīgā bērna pilngadību netiek piešķirtas, jo valsts likumdevējs nav izmantojis šajā ziņā Direktīvas 2003/86 15. panta 2. punktā paredzēto fakultatīvo pilnvarojumu.

24

Turklāt šī tiesa vēlas noskaidrot, pēc kādiem kritērijiem tai jāizvērtē, vai ir izpildīta prasība par faktisku ģimenes dzīvi, kurai minētās direktīvas 16. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir pakārtotas tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos.

25

Šādos apstākļos Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus, kuri lietās C‑273/20 un C‑355/20 ir formulēti identiski:

26

Ar 2020. gada 3. augusta lēmumu Tiesas priekšsēdētājs iesniedzējtiesai lietā C‑273/20 uzdeva jautājumu, vai tā vēlas uzturēt savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ņemot vērā 2020. gada 16. jūlija spriedumu État belge (Ģimenes atkalapvienošanās – Nepilngadīgs bērns) (C‑133/19, C‑136/19 un C‑137/19, EU:C:2020:577). Ar 2020. gada 20. augusta lēmumu, kas Tiesas kancelejā saņemts 2020. gada 27. augustā, minētā tiesa informēja Tiesu, ka vēlas uzturēt savu lūgumu, jo uzskata, ka šajā spriedumā nav sniegtas pietiekamas atbildes uz izskatāmajā lietā uzdotajiem jautājumiem, precizējot, ka tās nostāja attiecas arī uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas iesniegts lietā C‑355/20.

27

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2020. gada 10. septembra lēmumu lietas C‑273/20 un C‑355/20 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai.

28

Ar pirmā jautājuma pirmo daļu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2003/86 16. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka vecāku ģimenes atkalapvienošanās gadījumā ar nepilngadīgu bēgli bez pavadības saskaņā ar šīs direktīvas 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu, lasot to kopsakarā ar tās 2. panta f) punktu, fakts, ka šis bēglis vēl ir nepilngadīgs datumā, kurā tiek pieņemts lēmums attiecībā uz apgādnieka vecāku iesniegto pieteikumu par ieceļošanu un uzturēšanos ģimenes atkalapvienošanās nolūkā, ir “nosacījums” šī 16. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, kura neievērošana ļauj dalībvalstīm šādu pieteikumu noraidīt. Šī tiesa arī jautā, vai šīs tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka tās pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru šādā gadījumā attiecīgo vecāku uzturēšanās tiesības izbeidzas, tiklīdz bērns sasniedz pilngadību.

29

Šajā ziņā vispirms ir jāuzsver, kā tas atgādināts šī sprieduma 17.–19. punktā, ka attiecīgi 2016. gada 15. jūlijā un 2015. gada 10. decembrī Vācijas iestādes piešķīra bēgļa statusu SW dēlam un BL un BC dēlam. 2016. gada 4. oktobrī, proti, trīs mēnešus pēc bēgļa statusa atzīšanas viņas dēlam, SW iesniedza valsts vīzas pieteikumu ģimenes atkalapvienošanās nolūkā ar savu dēlu, kamēr viņš vēl bija nepilngadīgs. Tāpat attiecībā uz BL un BC, lai gan viņu valsts vīzas pieteikums iesniegts tikai 2016. gada 9. novembrī, saskaņā ar iesniedzējtiesas paskaidrojumiem viņu dēli bija iesnieguši pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos jau 2016. gada 29. janvārī, proti, triju mēnešu laikā pēc viņu nepilngadīgā dēla bēgļa statusa atzīšanas. Tikai ar 2017. gada 2. marta un 2017. gada 28. marta lēmumiem šie pieteikumi tika noraidīti, pamatojoties uz to, ka SW dēls, kā arī BL un BC dēls pa to laiku attiecīgi 2017. gada 18. janvārī un 2017. gada 1. janvārī bija kļuvuši pilngadīgi.

30

Lai atbildētu uz pirmā jautājuma pirmo daļu, jāatgādina, ka Direktīvas 2003/86 mērķis saskaņā ar tās 1. pantu ir paredzēt nosacījumus ģimenes atkalapvienošanās tiesību īstenošanai, kādas ir trešo valstu valstspiederīgajiem, kas likumīgi uzturas dalībvalstu teritorijā.

31

Šajā ziņā no šīs direktīvas 8. apsvēruma izriet, ka ar to bēgļiem ir paredzēti labvēlīgāki nosacījumi ģimenes atkalapvienošanās tiesību īstenošanai, jo viņu situācijai ir pievēršama īpaša uzmanība, ņemot vērā iemeslus, kuru dēļ viņi bija spiesti pamest savu valsti un nevar dzīvot parastu ģimenes dzīvi šajā valstī.

32

Viens no šiem labvēlīgākajiem nosacījumiem attiecas uz ģimenes atkalapvienošanos attiecībā uz bēgļa pirmās pakāpes radiniekiem taisnā augšupējā līnijā. Proti, kā Tiesa jau ir konstatējusi, lai gan saskaņā ar Direktīvas 2003/86 4. panta 2. punkta a) apakšpunktu šādas atkalapvienošanās iespēja principā ir atstāta katras dalībvalsts rīcības brīvības jomā un uz to tostarp attiecas nosacījums, ka pirmās pakāpes radiniekiem taisnā augšupējā līnijā ir jābūt atkarīgiem no apgādnieka un tie nesaņem pienācīgu ģimenes atbalstu izcelsmes valstī, šīs direktīvas 10. panta 3. punkta a) apakšpunktā, atkāpjoties no šī principa, ir paredzētas pirmās pakāpes radinieku taisnā augšupējā līnijā tiesības uz šādu atkalapvienošanos ar nepilngadīgu bēgli bez pavadības, kas nav pakļautas nedz dalībvalstu rīcības brīvības īstenošanai, nedz arī šī 4. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem (spriedums, 2018. gada 12. aprīlis, A un S, C‑550/16, EU:C:2018:248, 33. un 34. punkts).

33

Šajā ziņā “nepilngadīgā bez pavadības” jēdziens, kas Direktīvā 2003/86 izmantots tikai 10. panta 3. punkta a) apakšpunktā, ir definēts šīs direktīvas 2. panta f) punktā. Lai gan pēdējā minētajā tiesību normā norādīts, ka ar “nepilngadīgiem bez pavadības” tiek saprasti trešās valsts valstspiederīgie vai bezvalstnieki, kas jaunāki par astoņpadsmit gadiem, tajā nav precizēts brīdis, uz kuru ir jāatsaucas, lai novērtētu, vai šis nosacījums ir izpildīts, un šajā ziņā tajā nav norādes uz dalībvalstu tiesībām, jo šādos apstākļos Tiesa jau ir atzinusi, ka dalībvalstīm nav piešķirta nekāda rīcības brīvība attiecībā uz tā brīža noteikšanu, uz kuru ir jāatsaucas, lai izvērtētu nepilngadīgā bēgļa bez pavadības vecumu Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunkta piemērošanas nolūkā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 12. aprīlis, A un S, C‑550/16, EU:C:2018:248, 39.–45. punkts).

34

Turklāt jāatgādina, ka gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa prasībām izriet, ka, lai noteiktu šo tiesību normas, kurā nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, saturu un piemērošanas jomu, tā visā Eiropas Savienībā parasti ir interpretējama autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā it īpaši tiesību normas kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi (spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, État belge (Ģimenes atkalapvienošanās – Nepilngadīgs bērns), C‑133/19, C‑136/19 un C‑137/19, EU:C:2020:577, 29. un 30. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

35

Šajā ziņā jāatgādina, ka Direktīvas 2003/86 mērķis ir veicināt ģimeņu atkalapvienošanos un ka šī direktīva turklāt ir vērsta uz to, lai piešķirtu aizsardzību trešo valstu valstspiederīgajiem, tostarp nepilngadīgajiem (spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, État belge (Ģimenes atkalapvienošanās – Nepilngadīgs bērns), C‑133/19, C‑136/19 un C‑137/19, EU:C:2020:577, 25. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

36

Turklāt saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 51. panta 1. punktu, īstenojot Savienības tiesību aktus, dalībvalstis ievēro Hartā noteiktās tiesības un principus un veicina to piemērošanu saskaņā ar savām atbilstīgajām pilnvarām un ievērojot Savienības kompetenci, kas tai piešķirta Līgumos.

37

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dalībvalstīm, it īpaši to tiesām, ir ne tikai jāinterpretē savas valsts tiesības Savienības tiesībām atbilstošā veidā, bet arī jārūpējas, lai tās nepamatotos uz tādu atvasināto tiesību akta interpretāciju, kas būtu pretrunā Savienības tiesību sistēmā aizsargātajām pamattiesībām (spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, État belge (Ģimenes atkalapvienošanās – Nepilngadīgs bērns), C‑133/19, C‑136/19 un C‑137/19, EU:C:2020:577, 33. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

38

It īpaši Hartas 7. pantā ir atzītas tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Šis 7. pants saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jāskata kopsakarā ar pienākumu ņemt vērā bērna interešu prioritāti, kas atzīta Hartas 24. panta 2. punktā, un ievērojot tās 24. panta 3. punktā minēto bērna vajadzību regulāri uzturēt personiskas attiecības ar abiem vecākiem (spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, État belge (Ģimenes atkalapvienošanās – Nepilngadīgs bērns), C‑133/19, C‑136/19 un C‑137/19, EU:C:2020:577, 34. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

39

No tā secināms, ka Direktīvas 2003/86 tiesību normas ir jāinterpretē un jāpiemēro atbilstoši Hartas 7. pantam un 24. panta 2. un 3. punktam, kā tas turklāt izriet no šīs direktīvas 2. apsvēruma un 5. panta 5. punkta teksta, saskaņā ar kuru dalībvalstīm pieteikumi par ģimenes atkalapvienošanos ir jāizskata attiecīgo bērnu interesēs un rūpējoties par ģimenes dzīves sekmēšanu (spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, État belge (Ģimenes atkalapvienošanās – Nepilngadīgs bērns), C‑133/19, C‑136/19 un C‑137/19, EU:C:2020:577, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Šajā gadījumā no lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Vācijas tiesībās nepilngadīgam bēglim bez pavadības ir jābūt jaunākam par 18 gadiem ne tikai brīdī, kad pirmās pakāpes radinieks taisnā augšupējā līnijā iesniedz savu pieteikumu par ieceļošanu un uzturēšanos ģimenes atkalapvienošanās nolūkā, bet arī datumā, kurā kompetentās valsts iestādes vai, iespējams, iesaistītās valsts tiesas lemj par šādu pieteikumu.

41

Tiesa jau ir atzinusi, ka Direktīvas 2003/86 2. panta f) punkts, lasot to kopsakarā ar tās 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka par “nepilngadīgo” šīs tiesību normas izpratnē ir jākvalificē trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kurš savas ieceļošanas dalībvalsts teritorijā un patvēruma pieteikuma iesniegšanas šajā valstī brīdī ir bijis jaunāks par 18 gadiem, bet kurš patvēruma procedūras laikā sasniedz pilngadības vecumu un kuram vēlāk tiek atzīts bēgļa statuss (spriedums, 2018. gada 12. aprīlis, A un S, C‑550/16, EU:C:2018:248, 64. punkts).

42

Šādā kontekstā jākonstatē, pirmām kārtām, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru datuma, kurā attiecīgās dalībvalsts kompetentā iestāde lemj par pieteikumu par ieceļošanu un uzturēšanos šīs valsts teritorijā ģimenes atkalapvienošanās nolūkā, atzīšana par datumu, uz ko ir jāatsaucas, lai izvērtētu pieteikuma iesniedzēja vecumu vai – atkarībā no konkrētā gadījuma – apgādnieka vecumu Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunkta piemērošanas nolūkā, neatbilstu ne šīs direktīvas mērķiem, ne prasībām, kas izriet no Hartas 7. panta un 24. panta 2. punkta, jo pēdējā minētajā tiesību normā ir prasīts, lai visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, it īpaši tajās, ko veic dalībvalstis, piemērojot minēto direktīvu, prioritāri tiktu ņemtas vērā bērna intereses (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, État belge (Ģimenes atkalapvienošanās – Nepilngadīgs bērns), C‑133/19, C‑136/19 un C‑137/19, EU:C:2020:577, 36. punkts).

43

Proti, kompetentajām valsts iestādēm un tiesām nebūtu pamudinājuma prioritāri izskatīt nepilngadīgu bērnu vecāku iesniegtos pieteikumus ar nepieciešamo steidzamību, lai ņemtu vērā šo nepilngadīgo neaizsargātību, un tādējādi tām būtu iespēja rīkoties veidā, kas apdraudētu gan vecāka tiesības uz ģimenes dzīvi ar savu nepilngadīgo bērnu, gan arī bērna – ar viņa ģimenes locekli (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 9. septembris, Bundesrepublik Deutschland (Ģimenes loceklis), C‑768/19, EU:C:2021:709, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Otrām kārtām, šāda interpretācija atbilstoši vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskās drošības principiem arī neļautu garantēt identisku un paredzamu attieksmi pret visiem pieteikuma iesniedzējiem, kuri hronoloģiski atrodas vienādā situācijā, jo tās rezultātā pieteikuma par ģimenes atkalapvienošanos apmierināšana galvenokārt tiktu padarīta atkarīga no apstākļiem, kuri ir attiecināmi uz administrāciju vai valsts tiesu, it īpaši no lielāka vai mazāka ātruma, ar kādu tiek izskatīts pieteikums vai tiek pieņemts nolēmums par prasību, kas celta par lēmumu, ar kuru noraidīts šāds pieteikums, un nevis no apstākļiem, kas ir atkarīgi no pieteikuma iesniedzēja (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, État belge (Ģimenes atkalapvienošanās – Nepilngadīgs bērns), C‑133/19, C‑136/19 un C‑137/19, EU:C:2020:577, 42. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

45

Turklāt minētā interpretācija, tā kā ar to tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos tiktu padarītas atkarīgas no nejaušiem un neparedzamiem apstākļiem, kuri ir pilnībā attiecināmi uz konkrētās dalībvalsts kompetentajām valsts iestādēm un tiesām, varētu izraisīt būtiskas atšķirības pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos izskatīšanā starp dalībvalstīm un vienas un tās pašas dalībvalsts ietvaros (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, État belge (Ģimenes atkalapvienošanās – Nepilngadīgs bērns), C‑133/19, C‑136/19 un C‑137/19, EU:C:2020:577, 43. punkts).

46

Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka vecāku ģimenes atkalapvienošanās gadījumā ar nepilngadīgu bēgli bez pavadības Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunkta, lasot to kopsakarā ar tās 2. panta f) punktu, izpratnē lēmuma pieņemšanas datums attiecībā uz apgādnieka vecāku iesniegto pieteikumu par ieceļošanu un uzturēšanos ģimenes atkalapvienošanās nolūkā nav noteicošais, lai izvērtētu attiecīgā bēgļa nepilngadīgā statusu.

47

Tādējādi fakts, ka šis bēglis šajā datumā vēl ir nepilngadīgs, nevar būt tāds “nosacījums” šīs direktīvas 16. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, kura neievērošana ļauj dalībvalstīm šādu pieteikumu noraidīt, neradot pretrunu ar šī sprieduma 41. punktā atgādināto interpretāciju, ko Tiesa sniegusi attiecībā uz Direktīvas 2003/86 2. panta f) punktu, lasot to kopsakarā ar tās 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu.

48

Šajā ziņā jānorāda, kā Tiesa jau ir atzinusi, ka pieteikuma iesniedzēja vecumu vai – atkarībā no konkrētā gadījuma – apgādnieka vecumu nevar uzskatīt par tādu materiālu nosacījumu tiesību uz ģimenes atkalapvienošanos īstenošanai Direktīvas 2003/86 6. apsvēruma un 1. panta izpratnē, kas līdzinātos it īpaši šīs direktīvas IV nodaļā paredzētajiem nosacījumiem, uz kuriem norādīts tās 16. panta 1. punkta a) apakšpunktā. Proti, pretēji pēdējiem minētajiem, nosacījums par vecumu ir paša pieteikuma par ģimenes atkalapvienošanos pieņemamības nosacījums, kura attīstība ir droša un paredzama un kuru tādējādi var novērtēt tikai šī pieteikuma iesniegšanas brīdī (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, État belge (Ģimenes atkalapvienošanās – Nepilngadīgs bērns), C‑133/19, C‑136/19 un C‑137/19, EU:C:2020:577, 46. punkts).

49

No tā izriet, ka Direktīvas 2003/86 16. panta 1. punkta a) apakšpunkts nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā vecāku ģimenes atkalapvienošanās gadījumā ar nepilngadīgu bēgli bez pavadības saskaņā ar šīs direktīvas 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu, lasot to kopsakarā ar tās 2. panta f) punktu, tiek prasīts, lai šis bēglis vēl būtu nepilngadīgs datumā, kad tiek pieņemts lēmums attiecībā uz apgādnieka vecāku iesniegto pieteikumu par ieceļošanu un uzturēšanos ģimenes atkalapvienošanās nolūkā.

50

Attiecībā uz jautājumu, vai ir pieļaujams ierobežot attiecīgo vecāku uzturēšanās tiesības līdz laikposmam, kurā turpinās apgādnieka nepilngadība, jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/86 13. panta 2. punktu, lasot to kopsakarā ar šī panta 1. punktu, tiklīdz ir pieņemts pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos, dalībvalstīm ir pienākums piešķirt ģimenes locekļiem pirmo uzturēšanās atļauju vismaz uz vienu gadu.

51

No šīs tiesību normas izriet, ka pat gadījumā, ja ģimenes atkalapvienošanos ir lūguši tāda nepilngadīga bēgļa vecāki, kurš pa to laiku ir kļuvis pilngadīgs, šiem vecākiem, ja viņu pieteikums ir pieņemts, ir jāsaņem uzturēšanās atļauja, kas ir derīga vismaz vienu gadu, un tas, ka bērns, kuram ir bēgļa statuss, sasniedz pilngadības vecumu, nevar izraisīt šādas uzturēšanās atļaujas ilguma samazināšanu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 9. septembris, Bundesrepublik Deutschland (Ģimenes loceklis),C‑768/19, EU:C:2021:709, 63. punkts). Tādējādi minētajai tiesību normai pretrunā ir tas, ka šādos apstākļos vecākiem uzturēšanās tiesības tiek piešķirtas tikai tik ilgi, kamēr bērns faktiski ir nepilngadīgs.

52

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmā jautājuma pirmo daļu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/86 16. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka vecāku ģimenes atkalapvienošanās gadījumā ar nepilngadīgu bēgli bez pavadības saskaņā ar šīs direktīvas 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu, lasot to kopsakarā ar tās 2. panta f) punktu, fakts, ka šis bēglis ir nepilngadīgs datumā, kurā tiek pieņemts lēmums attiecībā uz apgādnieka vecāku iesniegto pieteikumu par ieceļošanu un uzturēšanos ģimenes atkalapvienošanās nolūkā, nav “nosacījums” 16. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, kura neievērošana ļauj dalībvalstīm šādu pieteikumu noraidīt. Turklāt šīs tiesību normas, lasot tās minētās direktīvas 13. panta 2. punkta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tās nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru šādā gadījumā attiecīgo vecāku uzturēšanās tiesības izbeidzas, tiklīdz bērns sasniedz pilngadību.

53

Ņemot vērā atbildi uz pirmā jautājuma pirmo daļu, uz šī jautājuma otro daļu nav jāatbild, jo iesniedzējtiesa to ir uzdevusi tikai gadījumā, ja uz minētā jautājuma pirmo daļu tiek sniegta apstiprinoša atbilde.

54

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, kādi ir nosacījumi, kam jābūt izpildītiem, lai uzskatītu, ka pastāv faktiska ģimenes dzīve Direktīvas 2003/86 16. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē vecāka ģimenes atkalapvienošanās gadījumā ar nepilngadīgu bērnu, kurš ieguvis bēgļa statusu, ja šis bērns ir kļuvis pilngadīgs pirms lēmuma pieņemšanas attiecībā uz šī vecāka iesniegto pieteikumu par ieceļošanu un uzturēšanos ģimenes atkalapvienošanās nolūkā.

55

Iesniedzējtiesa it īpaši lūdz Tiesu precizēt, vai šajā nolūkā pietiek ar pirmās pakāpes radniecību taisnā augšupējā līnijā vai ir nepieciešama arī faktiska ģimenes dzīve, un šajā gadījumā – kādai jābūt tās intensitātei. Šī tiesa arī jautā, vai attiecībā uz ģimenes atkalapvienošanos tiek prasīts, lai pēc vecāka ieceļošanas attiecīgās dalībvalsts teritorijā ģimenes dzīve pēdējā minētajā tiktu atjaunota.

56

Šajā ziņā jāatgādina, ka Direktīvas 2003/86 16. panta 1. punkta b) apakšpunktā dalībvalstīm ir atļauts noraidīt pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos, atsaukt uzturēšanās atļauju, kas piešķirta šajā ziņā, vai atteikties to atjaunot, ja apgādnieks un viņa/viņas ģimenes loceklis(-i) vairs faktiski nedzīvo laulības vai ģimenes dzīvi. Tomēr šajā tiesību normā nav ne noteikti kritēriji, kas ļautu novērtēt šādu faktisku ģimenes saišu esamību, ne arī izvirzītas kādas īpašas prasības saistībā ar attiecīgo ģimenes attiecību intensitāti. Turklāt šajā jautājumā tajā nav arī norādes uz dalībvalstu tiesībām.

57

Kā atgādināts šī sprieduma 34. punktā, gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa prasībām izriet, ka, lai noteiktu šo tiesību normas, kurā nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, saturu un piemērošanas jomu, tā visā Eiropas Savienībā parasti ir interpretējama autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā it īpaši tiesību normas kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi.

58

Ir jānorāda, ka Direktīvas 2003/86 mērķis saskaņā ar tās 6. apsvērumu ir nodrošināt ģimenes aizsardzību un ģimenes dzīves saglabāšanu vai nodibināšanu, izmantojot ģimenes atkalapvienošanos. Turklāt saskaņā ar šīs direktīvas 4. apsvērumu ģimeņu atkalapvienošanās ir līdzeklis, lai padarītu iespējamu ģimenes dzīvi un palīdzētu radīt kultūrsociālo stabilitāti.

59

Papildus tam, kā tas atgādināts šī sprieduma 39. punktā, ar ģimenes atkalapvienošanos saistītajiem pasākumiem, tostarp šīs direktīvas 16. pantā paredzētajiem pasākumiem, ir jāatbilst pamattiesībām, it īpaši tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kas garantētas Hartas 7. pantā un 24. panta 2. un 3. punktā, saskaņā ar kuriem dalībvalstīm pieteikumi par ģimenes atkalapvienošanos ir jāizskata attiecīgo bērnu interesēs un rūpējoties par ģimenes dzīves sekmēšanu.

60

Tāpat jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/86 8. apsvērumu īpaša uzmanība jāpievērš bēgļu situācijai, ņemot vērā iemeslus, kuru dēļ viņi bija spiesti pamest savu valsti un nevar dzīvot parastu ģimenes dzīvi šajā valstī. Tieši tāpēc šajā direktīvā ir paredzēti labvēlīgāki nosacījumi bēgļiem un viņu pirmās pakāpes radiniekiem taisnā augšupējā līnijā attiecībā uz viņu tiesību uz ģimenes atkalapvienošanos īstenošanu.

61

Visbeidzot – lai izvērtētu nosacījumus, kam jābūt izpildītiem, lai uzskatītu, ka pastāv faktiska ģimenes dzīve Direktīvas 2003/86 16. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, ir jāizvērtē katrs gadījums atsevišķi, kā tas turklāt izriet no šīs direktīvas 17. panta, katrā gadījumā apsverot visus atbilstošos faktorus un ņemot vērā šajā direktīvā izvirzītos mērķus.

62

Šajā nolūkā, lai konstatētu faktiskas ģimenes saites, nepietiek tikai ar pirmās pakāpes radniecību taisnā augšupējā līnijā. Proti, lai gan atbilstošās Direktīvas 2003/86 un Hartas tiesību normas aizsargā tiesības uz ģimenes dzīvi un veicina tās saglabāšanu, tās, ja vien ieinteresētās personas turpina dzīvot faktisku ģimenes dzīvi, atstāj šo tiesību īpašnieku ziņā lēmuma pieņemšanu, kā viņi vēlas dzīvot savu ģimenes dzīvi, un it īpaši nenosaka nekādas prasības attiecībā uz viņu ģimenes attiecību intensitāti (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 9. septembris, Bundesrepublik Deutschland (Ģimenes loceklis), C‑768/19, EU:C:2021:709, 58. punkts).

63

Šajā gadījumā, pirmkārt, nav strīda, ka SW bērns, kā arī BL un BC bērns vēl bija nepilngadīgi brīdī, kad šie bērni bija spiesti pamest savu izcelsmes valsti, un ka tādējādi viņi veidoja tādas kodolģimenes kopumu, kura minēta Direktīvas 2003/86 9. apsvērumā un uz kuru saskaņā ar šo pašu apsvērumu “visos gadījumos” attiecas ģimenes atkalapvienošanās. Taču, neskarot pārbaudi, kas jāveic iesniedzējtiesai, nekas neliecina par to, ka ieinteresētajām personām laikposmā pirms viņu attiecīgā bērna bēgšanas nebija faktiskas ģimenes dzīves.

64

Otrkārt, ir jāņem vērā fakts, ka šajā gadījumā SW, kā arī BL un BC un viņu attiecīgais bērns nevarēja dzīvot patiesu ģimenes dzīvi viņu atšķirtības laikposmā, kura radās it īpaši viņu bērna kā bēgļa īpašās situācijas dēļ, un līdz ar to šis apstāklis vien pats par sevi nevar būt pamats konstatējumam par faktiskas ģimenes dzīves neesamību Direktīvas 2003/86 16. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Turklāt nevar arī pieņemt, ka jebkāda ģimenes dzīve starp vecāku un viņa bērnu pārstāj pastāvēt uzreiz pēc tam, kad nepilngadīgais bērns sasniedz pilngadību.

65

Šādos apstākļos faktiskas ģimenes dzīves pastāvēšana ir saistīta ar prasību konstatēt reālas ģimenes saites vai vēlmi izveidot vai uzturēt šādas saites.

66

Tādējādi fakts, ka attiecīgās personas plāno laiku pa laikam, cik vien tas ir iespējams, apmeklēt viena otru un uzturēt jebkāda veida regulārus kontaktus, it īpaši, ņemot vērā materiālos apstākļus, kas raksturo attiecīgo personu situāciju, tostarp bērna vecumu, var būt pietiekams, lai uzskatītu, ka šīs personas atjauno personiskās un emocionālās attiecības, un lai apliecinātu faktiskas ģimenes dzīves pastāvēšanu.

67

Turklāt, kā arī ir atzinusi Tiesa, nedrīkst arī prasīt, lai bērns, kas ir apgādnieks, un viņa vecāks finansiāli atbalstītu viens otru, jo ir iespējams, ka viņiem nav materiālo līdzekļu šādam atbalstam (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 1. augusts, Bundesrepublik Deutschland (Ģimenes atkalapvienošanās ar pilngadību sasniegušu bērnu), C‑279/20, EU:C:2022:XXX, 68. punkts).

68

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/86 16. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai uzskatītu, ka pastāv faktiska ģimenes dzīve šīs tiesību normas izpratnē vecāka ģimenes atkalapvienošanās gadījumā ar nepilngadīgu bērnu, kurš ieguvis bēgļa statusu, ja šis bērns ir sasniedzis pilngadību pirms lēmuma pieņemšanas attiecībā uz šī vecāka iesniegto pieteikumu par ieceļošanu un uzturēšanos ģimenes atkalapvienošanās nolūkā, nepietiek tikai ar pirmās pakāpes radniecību taisnā augšupējā līnijā. Tomēr, lai šis vecāks varētu izmantot ģimenes atkalapvienošanos, nav nepieciešams, lai bērns, kas ir apgādnieks, un attiecīgais vecāks dzīvotu vienā kopīgā mājsaimniecībā vai zem viena jumta. Lai uzskatītu, ka šīs personas atjauno personiskās un emocionālās attiecības, un lai apliecinātu faktiskas ģimenes dzīves pastāvēšanu, var pietikt ar atsevišķiem apmeklējumiem, cik vien tie ir iespējami, un jebkāda veida regulāriem kontaktiem. Turklāt nedrīkst arī prasīt, lai bērns, kas ir apgādnieks, un attiecīgais vecāks finansiāli atbalstītu viens otru.

69

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: