–

MT vārdā – P. Ruth un D. Pinzger, Rechtsanwälte,

–

Austrijas valdības vārdā – A. Posch un J. Schmoll, pārstāvji,

–

Beļģijas valdības vārdā – L. Van den Broeck un M. Jacobs, pārstāves, kurām palīdz P. Vlaemminck, advocaat, un M. Thibault, advokāte,

–

Ungārijas valdības vārdā – B. R. Kissné, kā arī M. Z. Fehér un G. Koós, pārstāvji,

–

Portugāles valdības vārdā – P. Barros da Costa un A. Silva Coelho, kā arī L. Inez Fernandes, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Braun un L. Malferrari, kā arī L. Armati, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 56. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 49. panta 3. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp MT un Landespolizeidirektion Steiermark (Štīrijas federālās zemes policijas pārvalde, Austrija) par sodiem, kas tam ir uzlikti par pārkāpumiem, kuri izpaužas kā aizliegtu izložu pieejamības nodrošināšana komerciālos nolūkos.

3

1989. gada 28. novembraGlücksspielgesetz (Federālais azartspēļu likums; BGBl. 620/1989) redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “GSpG”), 2. pantā “Izlozes” ir paredzēts:

“(1)   Izlozes ir azartspēles

[..]

(4)   Aizliegtās izlozes ir izlozes, par kurām, pamatojoties uz šo federālo likumu, nav izsniegta koncesija vai atļauja un kuras nav izslēgtas no federatīvās valsts azartspēļu monopola saskaņā ar 4. pantu.

[..]”

4

GSpG 52. pants “Noteikumi par administratīvajiem sodiem” ir formulēts šādi:

“(1)   Administratīvu pārkāpumu izdara tāda persona un pārvaldes iestāde uzliek naudas sodu līdz 60000 EUR 1. punktā minētajos gadījumos un naudas sodu līdz 22000 EUR 2.–11. punktā minētajos gadījumos:

[..].

(2)   Par 1. punkta 1. apakšpunktā paredzēto pārkāpumu, izmantojot ne vairāk kā trīs spēļu automātus vai citus tiesiskajam regulējumam pretējus objektus, par katra azartspēļu automāta vai cita tiesiskajam regulējumam pretēja objekta izmantošanu uzliek naudas sodu no 1000 līdz 10000 EUR pirmā pārkāpuma gadījumā vai no 3000 līdz 30000 EUR atkārtota pārkāpuma gadījumā; ja pārkāpums ir izdarīts vairāk nekā ar trim azartspēļu automātiem vai citiem tiesiskajam regulējumam pretējiem objektiem, par katra azartspēļu automāta vai cita tiesiskajam regulējumam pretēja objekta izmantošanu uzliek naudas sodu no 3000 līdz 30000 EUR pirmā pārkāpuma gadījumā vai naudas sodu no 6000 līdz 60000 EUR atkārtota pārkāpuma gadījumā.”

5

Verwaltungsstrafgesetz (Administratīvo sodu likums; BGBl. 52/1991) redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “VStG”), 9. pantā “Īpaši atbildības gadījumi” ir noteikts:

“(1)   Attiecībā uz to, kā juridiskas personas ievēro administratīvās tiesību normas [..], ja vien administratīvās tiesību normas nenosaka citādi un ja nav norādīti atbildīgie pilnvarotie pārstāvji (2. punkts), par atbildīgo ir uzskatāma persona, kura ir pilnvarota pārstāvēt sabiedrību attiecībās ar trešām personām.

[..]

(7)   Juridiskās personas [..], kā arī 3. punktā minētās fiziskās personas ir solidāri atbildīgas par naudas sodiem, kas uzlikti personām, kuras ir pilnvarotas pārstāvēt sabiedrību attiecībā pret trešām personām, vai atbildīgajam pilnvarotajam pārstāvim, par citiem naudas izteiksmē izteiktiem zaudējumiem un tiesāšanās izdevumiem.”

6

VStG 16. pantā “Aizstājošs brīvības atņemšanas sods” ir paredzēts:

“(1)   Ja tiek uzlikts naudas sods, vienlaikus ir jānosaka aizstājošs brīvības atņemšanas sods gadījumam, ja naudas sodu nav iespējams iekasēt.

(2)   Aizstājošais brīvības atņemšanas sods nedrīkst pārsniegt par administratīvo pārkāpumu piespriesto maksimālo brīvības atņemšanas sodu un gadījumā, ja nav paredzēts nekāds brīvības atņemšanas sods vai kāda cita tiesību norma, divas nedēļas. Aizstājošs brīvības atņemšanas sods, kas ilgāks par sešām nedēļām, ir prettiesisks. Šāds sods ir jānosaka saskaņā ar noteikumiem par soda noteikšanu, neņemot vērā 12. pantu.

[..]”

7

VStG 19. pants “Soda noteikšana” ir formulēts šādi:

“(1)   Sodu nosaka atkarībā no aizsargājamo juridisko interešu nozīmīguma un pārkāpuma rezultātā šīm interesēm nodarītā kaitējuma smaguma.

[..]”

8

VStG 20. pantā “Ārkārtas soda mīkstināšana” ir paredzēts:

“Ja atbildību mīkstinošu apstākļu ir ievērojami vairāk nekā atbildību pastiprinošu apstākļu vai ja iespējamais pārkāpuma izdarītājs ir nepilngadīgs, minimālo sodu var samazināt uz pusi.”

9

VStG 64. pantā “Soda procedūras izdevumi” ir paredzēts:

“(1)   Ikvienā lēmumā, ar kuru tiek noteikts sods, ir jāuzliek sodītajai personai pienākums veikt iemaksu soda procedūras izmaksu segšanai.

(2)   Šīs iemaksas summu attiecībā uz [administratīvo] procesu aprēķina 10 % apmērā no piemērotā soda, tomēr tā nevar būt mazāka par 10 EUR; brīvības atņemšanas sodu gadījumā izdevumus aprēķina, vienu brīvības atņemšanas dienu pielīdzinot 100 EUR. [..]

[..]”

10

Verwaltungsgerichtsverfahrensgesetz (Likums par administratīvo procesu tiesā; BGBl. I, 33/2013) redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 38. pantā ir paredzēta tostarp VStG tiesību normu piemērošana administratīvajā procesā tiesā.

11

No 2016. gada 30. aprīļa līdz 3. maijam sabiedrība, ko pārstāvēja MT, komerciāliem mērķiem noteiktās telpās darīja pieejamus desmit azartspēļu automātus. Attiecīgo azartspēļu organizators ir Slovākijā reģistrēta sabiedrība.

12

Ar administratīvu lēmumu prasītājs pamatlietā saskaņā ar VStG 9. pantu tika atzīts par vainīgu GSpG 52. panta 1. punkta 1. apakšpunkta trešā gadījuma pārkāpumā, ko izdarījusi šī sabiedrība. Saskaņā ar šī likuma 52. panta 2. punktu administratīvā tiesībsargājošā iestāde par katru pārkāpumu tam uzlika administratīvu sodu 10000 EUR, kā arī, pamatojoties uz VStG 16. pantu, kas ir piemērojams administratīvajā tiesvedībā saskaņā ar Likuma par administratīvo procesu tiesā redakcijā, kas piemērojama pamatlietai, 38. pantu, aizstājošu brīvības atņemšanas sodu trīs dienas, proti, kopumā par desmit spēļu automātiem naudas sodu 100000 EUR un aizstājošo brīvības atņemšanas sodu 30 dienas. Saskaņā ar VStG 64. panta 2. punktu šī iestāde arī uzlika viņam pienākumu veikt iemaksu procesuālo izdevumu segšanai 10000 EUR.

13

Par šo lēmumu tika iesniegta sūdzība Landesverwaltungsgericht Steiermark (Štīrijas federālās zemes Administratīvā tiesa, Austrija), kas tika noraidīta.

14

Prasītājs pamatlietā par šīs tiesas spriedumu iesniedza pirmo revīzijas sūdzību Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa, Austrija). Pēdējā minētā apstiprināja šo spriedumu attiecībā uz lēmumu par vainu, bet atcēla to attiecībā uz lēmumu par sodu.

15

Pēc lietas nodošanas atpakaļ Landesverwaltungsgericht Steiermark (Štīrijas federālās zemes Administratīvā tiesa) par katru pārkāpumu uzliktā naudas soda apmēru samazināja līdz 4000 EUR un noteica aizstājošu brīvības atņemšanas sodu vienu dienu, proti, kopumā par desmit spēļu automātiem – naudas sodu 40000 EUR un aizstājošo brīvības atņemšanas sodu desmit dienas. Tā arī noteica iemaksu procesuālo izdevumu segšanai 4000 EUR.

16

Prasītājs pamatlietā no jauna iesniedza revīzijas sūdzību par šī soda noteikšanu iesniedzējtiesā.

17

Iesniedzējtiesa norāda, ka tajā iesniegtajā revīzijas tiesvedībā Landesverwaltungsgericht Steiermark (Štīrijas federālās zemes Administratīvā tiesa) pirmajā instancē ir izvērtējusi pakalpojumu sniegšanas brīvības aizskārumu, kas radīts ar aplūkoto monopola sistēmu, veicot visaptverošu vērtējumu, ņemot vērā Tiesas noteiktos kritērijus, un secināja, ka GSpG tiesību normas, kurās paredzēti sodi par automatizēto azartspēļu organizēšanu bez vajadzīgās koncesijas, nav pretrunā Savienības tiesībām.

18

Tomēr iesniedzējtiesa norāda, ka tās soda tiesiskuma vērtējums ir atkarīgs no tā, vai GSpG tiesību normas, skatot tās kopā ar VStG tiesību normām, kas jāpiemēro Landesverwaltungsgericht Steiermark (Štīrijas federālās zemes Administratīvā tiesa), lai noteiktu sodu, atbilst LESD 56. pantam un attiecīgā gadījumā Hartas 49. panta 3. punktam.

19

Šādos apstākļos Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

20

Prasītājs pamatlietā apgalvo, ka pirmais jautājums ir hipotētisks, jo pamatlietā un pretēji tam, ko ierosina šī jautājuma formulējums, iesniedzējtiesa pati nav pārbaudījusi attiecīgo monopola sistēmu atbilstoši Tiesas noteiktajiem kritērijiem.

21

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD 267. pantā noteiktās sadarbības starp Tiesu un valstu tiesām ietvaros tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas lēmumu, ir tā, kurai, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jānovērtē gan prejudiciālā nolēmuma nepieciešamība sprieduma taisīšanai, gan Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība. Līdz ar to Tiesai principā ir jāsniedz nolēmums, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju (spriedumi, 2018. gada 13. novembris, Čepelnik, C‑33/17, EU:C:2018:896, 20. punkts, un 2020. gada 2. aprīlis, Coty Germany, C‑567/18, EU:C:2020:267, 23. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

22

No tā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesībām attiecas atbilstības prezumpcija. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesiskā regulējuma interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedumi, 2018. gada 13. novembris, Čepelnik, C‑33/17, EU:C:2018:896, 21. punkts, un 2020. gada 2. aprīlis, Coty Germany, C‑567/18, EU:C:2020:267, 24. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

23

Šajā gadījumā, kā ir minēts šī sprieduma 17. punktā, iesniedzējtiesa norāda, ka Landesverwaltungsgericht Steiermark (Štīrijas federālās zemes Administratīvā tiesa) pirmajā instancē ir izvērtējusi GSpG tiesību normu, kurās paredzēti sodi par automatizēto azartspēļu organizēšanu bez vajadzīgās koncesijas, saderību ar Savienības tiesībām. Ņemot vērā šo konstatējumu, kurš Tiesai nav jāapšauba uz LESD 267. pantu balstītā procedūrā, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tai, pārbaudot prasītājam pamatlietā uzliktā soda, piemērojot GSpG tiesību normas, lasot tās kopā ar VStG tiesību normām, tiesiskumu, konkrēti ir jāizvērtē šis sods, ņemot vērā LESD 56. pantu. Līdz ar to nevar apstrīdēt, ka valsts tiesas pieņemamā lēmuma atbilstība Savienības tiesībām ir atkarīga no atbildes uz uzdoto jautājumu, kas tādējādi nav hipotētisks.

24

No tā izriet, ka pirmais jautājums ir pieņemams.

25

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka procedūrā, kas attiecas uz sodu uzlikšanu par monopola azartspēļu jomā pārkāpumu, valsts tiesai, kurai ir jāizvērtē par šādu pārkāpumu piemērotā soda tiesiskums, ir konkrēti jāizvērtē piemērojamajā tiesiskajā regulējumā paredzēto sodu saderība ar LESD 56. pantu, ja šādas monopola sistēmas ieviešana jau ir tikusi atzīta par saderīgu ar šo tiesību normu.

26

Austrijas un Beļģijas valdības, kā arī būtībā Ungārijas valdība apgalvo, ka attiecībā uz LESD 56. pantu nav atsevišķi jāizvērtē valsts tiesību normas sodu piemērošanas jomā, kuru mērķis ir garantēt monopola ievērošanu, jo tās principā jau ir pārbaudītas, visaptveroši izvērtējot apstākļus, kas ir saistīti ar attiecīgā ierobežojošā tiesiskā regulējuma pieņemšanu un īstenošanu. Savukārt Portugāles valdība, Eiropas Komisija un būtībā MT apgalvo, ka šādi noteikumi ir jāpārbauda atsevišķi, ievērojot šo tiesību normu un it īpaši samērīguma principu.

27

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesa attiecībā uz dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā darbības azartspēļu jomā veikšana šajā valstī ir pakļauta it īpaši pienākumam saņemt koncesiju un policijas atļauju un paredz kriminālsodus attiecīgo tiesību aktu neievērošanas gadījumā, jau ir nospriedusi, ka attiecībā uz katru ierobežojumu, kas ir noteikts valsts tiesību aktos, tostarp tajā paredzēto sodu, ir jāpārbauda atsevišķi, it īpaši vai tas ir piemērots, lai nodrošinātu attiecīgās dalībvalsts izvirzītā mērķa vai mērķu īstenošanu, un vai tas nepārsniedz to, kas nepieciešams šī mērķa vai mērķu sasniegšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 6. marts, Placanica u.c., C‑338/04, C‑359/04 un C‑360/04, EU:C:2007:133, 40. un 49. punkts). Šo prasību Tiesa vēlāk ir vairākkārt atgādinājusi (spriedumi, 2010. gada 8. septembris, Stoß u.c., C‑316/07, no C‑358/07 līdz C‑360/07, C‑409/07 un C‑410/07, EU:C:2010:504, 93. punkts; 2018. gada 28. februāris, Sporting Odds, C‑3/17, EU:C:2018:130, 22. punkts, kā arī rīkojums, 2021. gada 18. maijs, Fluctus u.c., C‑920/19, nav publicēts, EU:C:2021:395, 29. punkts).

28

No tā izriet, ka valsts tiesai, kam ir jāveic par monopola azartspēļu jomā pārkāpumu uzlikta soda tiesiskuma vērtējums, ir konkrēti jāizvērtē šī ierobežojuma saderīgums ar LESD 56. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 12. septembris, Maksimovic u.c., C‑64/18, C‑140/18, C‑146/18 un C‑148/18, EU:C:2019:723, 33. punkts), pat ja pārējie ar šī monopola izveidošanu saistītie ierobežojumi jau ir tikuši atzīti par saderīgiem ar minēto tiesību normu.

29

Protams, no Tiesas judikatūras izriet, ka, pārbaudot ierobežojoša tiesiskā regulējuma saderību ar LESD 56. pantu, valsts tiesai jau ir pienākums visaptveroši izvērtēt apstākļus, kas ir saistīti ne tikai ar šī tiesiskā regulējuma pieņemšanu, bet arī tā īstenošanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 30. jūnijs, Admiral Casinos & Entertainment, C‑464/15, EU:C:2016:500, 31. punkts, un2017. gada 14. jūnijs, Online Games u.c., C‑685/15, EU:C:2017:452, 52. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra), un tas noteikti ietver konkrēti šajā tiesiskajā regulējumā īpaši paredzēto sodu sistēmu, uz kuru pamatojoties tika pieņemts lēmums par soda uzlikšanu.

30

Iesniedzējtiesa šajā ziņā ir precizējusi, ka Landesverwaltungsgericht Steiermark (Štīrijas federālās zemes Administratīvā tiesa) pamatlietā saistībā ar Tiesas noteiktajiem kritērijiem ir uzskatījusi, ka GSpG tiesību normas, kurās paredzēti sodi par automatizēto azartspēļu organizēšanu bez vajadzīgās koncesijas, nav pretrunā Savienības tiesībām.

31

Austrijas valdība savukārt ir uzsvērusi, ka Landesverwaltungsgericht Steiermark (Štīrijas federālās zemes Administratīvā tiesa) izdarītais secinājums atbilst Austrijas augstāko tiesu pastāvīgajai judikatūrai, kurā, veicot šādu pārbaudi, sistemātiski tiek ņemtas vērā tiesību normas, kas attiecas uz GSpG 52. pantā paredzētajiem sodiem, kuru mērķis ir efektīvi apkarot prettiesiskās azartspēles.

32

Tomēr, pirmkārt, iesniedzējtiesa nav norādījusi, vai šis vērtējums konkrēti attiecas uz šo pantu. Otrkārt, katrā ziņā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka prasītājam pamatlietā uzliktie sodi tika noteikti, pamatojoties ne tikai uz GSpG 52. pantu, bet arī pamatojoties uz VStG 16. un 64. pantu, kas ir piemērojami administratīvajās strīdu procedūrās un kas vienlaikus ar jebkuru lēmumu par soda uzlikšanu paredz aizstājoša brīvības atņemšanas soda piemērošanu un iemaksas veikšanu administratīvā soda procedūras izmaksu segšanai.

33

Attiecībā uz apstākli, ka tie ir paredzēti nevis GSpG, bet VStG ietvertajos vispārīgajos noteikumos, ir jāatgādina, ka šādiem sodiem katrā atsevišķā gadījumā, ņemot vērā konkrēto to noteikšanas kārtību, ir jāatbilst Savienības tiesībām un jāievēro šajās tiesībās garantētās pamatbrīvības (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 6. marts, Placanica u.c., C‑338/04, C‑359/04 un C‑360/04, EU:C:2007:133, 68. punkts; 2017. gada 20. decembris, Global Starnet, C‑322/16, EU:C:2017:985, 61. punkts, un 2021. gada 11. februāris, K. M. (Kuģa kapteinim noteiktas sankcijas), C‑77/20, EU:C:2021:112, 36. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

34

Līdz ar to pamatlietā aplūkotā sodu sistēma ir īpaši jāizvērtē, ņemot vērā LESD 56. pantu.

35

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka LESD 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka procedūrā, kas attiecas uz sodu uzlikšanu par monopola azartspēļu jomā pārkāpumu, valsts tiesai, kurai ir jāizvērtē par šādu pārkāpumu piemērotā soda tiesiskums, ir konkrēti jāizvērtē piemērojamajā tiesiskajā regulējumā paredzēto sodu saderība ar LESD 56. pantu, ņemot vērā konkrēto to noteikšanas kārtību.

36

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā par aizliegtu izložu komerciālas pieejamības nodrošināšanu ir paredzēts obligāti:

37

Vispirms ir jāatgādina, ka, lai gan tiesiskais regulējums attiecībā uz sodiem azartspēļu jomā ietilpst dalībvalstu kompetencē, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesībās ir noteikti šīs kompetences ierobežojumi, jo šādi tiesību akti nevar ierobežot šajās pašās tiesībās garantētās pamatbrīvības (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 8. jūlijs, Sjöberg un Gerdin, C‑447/08 un C‑448/08, EU:C:2010:415, 49. punkts, un 2020. gada 19. novembris, ZW, C‑454/19, EU:C:2020:947, 27. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

38

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru par pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumiem ir jāuzskata visi pasākumi, kas aizliedz, apgrūtina vai padara mazāk pievilcīgu šīs brīvības īstenošanu (spriedums, 2019. gada 12. septembris, Maksimovic u.c., C‑64/18, C‑140/18, C‑146/18 un C‑148/18, EU:C:2019:723, 30. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

39

Šajā ziņā valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts sods attiecīgajam pakalpojumu sniedzējam tādu pienākumu neizpildes gadījumā, kuri paši par sevi ir tādi pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumi kā pamatlietā aplūkotie, var padarīt mazāk pievilcīgu šādas brīvības izmantošanu un līdz ar to ir uzskatāms par pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 12. septembris, Maksimovic u.c., C‑64/18, C‑140/18, C‑146/18 un C‑148/18, EU:C:2019:723, 33. un 34. punkts).

40

Tomēr no Tiesas iedibinātās judikatūras arī izriet, ka valsts pasākumi, kas var apgrūtināt vai padarīt mazāk pievilcīgu LESD garantēto pamatbrīvību īstenošanu, var tikt pieļauti ar nosacījumu, ka tie atbilst primārajiem vispārējo interešu apsvērumiem, ir piemēroti ar tiem izvirzītā mērķa īstenošanai un nepārsniedz to, kas nepieciešams, lai šo mērķi sasniegtu (spriedums, 2019. gada 12. septembris, Maksimovic u.c., C‑64/18, C‑140/18, C‑146/18 un C‑148/18, EU:C:2019:723, 35. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

41

Tiesa turklāt ir precizējusi, ka dalībvalstis var brīvi noteikt savas politikas mērķus azartspēļu jomā un vajadzības gadījumā precīzi definēt nepieciešamo aizsardzības līmeni. Tomēr to noteiktajiem ierobežojumiem ir jāatbilst no Tiesas judikatūras izrietošajām to samērīguma prasībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 8. jūlijs, Sjöberg un Gerdin, C‑447/08 un C‑448/08, EU:C:2010:415, 39. punkts).

42

Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka tad, ja dalībvalsts norāda primārus vispārējo interešu apsvērumus, lai pamatotu tiesisko regulējumu, kas var radīt šķēršļus pakalpojumu sniegšanas brīvībai, šis Savienības tiesībās paredzētais pamatojums ir jāinterpretē, ņemot vērā Savienības tiesību vispārējos principus un tostarp tagad Hartā garantētās pamattiesības. Tādējādi attiecīgajam valsts tiesiskajam regulējumam paredzētos izņēmumus var piemērot vienīgi tad, ja tas atbilst pamattiesībām, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa (spriedums, 2014. gada 30. aprīlis, Pfleger u.c., C‑390/12, EU:C:2014:281, 35. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

43

Šajā ziņā ir jāuzskata, pirmkārt, ka, ciktāl Savienības tiesībās dalībvalstīm ir atļauts atkāpties no LESD 56. panta un noteikt ierobežojumus attiecībā uz azartspēļu pakalpojumu sniegšanu un ciktāl šie ierobežojumi atbilst primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, tie ir piemēroti, lai nodrošinātu ar tiem izvirzītā mērķa īstenošanu, un tie nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai šo mērķi sasniegtu, administratīvo sodu vai kriminālsodu piemērošana, lai nodrošinātu šo ierobežojumu piemērošanu, ir jāuzskata par tādu, kas atbilst tādiem pašiem primāro vispārējo interešu apsvērumiem kā minētie ierobežojumi.

44

Otrkārt, ir jākonstatē, ka principā administratīvo sodu vai kriminālsodu noteikšana par azartspēļu pakalpojumu sniegšanas ierobežojošā tiesiskā regulējuma pārkāpumu var nodrošināt šī tiesiskā regulējuma ievērošanu un līdz ar to tā ir piemērota, lai nodrošinātu šajā ziņā izvirzītā mērķa sasniegšanu.

45

Vēl, treškārt, ir nepieciešams, lai piemēroto sodu bargums būtu atbilstošs pārkāpumu, kuri ar tiem tiek sankcionēti, smagumam, it īpaši – nodrošinot patiesi preventīvu iedarbību, nepārsniedzot to, kas ir nepieciešams minētā mērķa sasniegšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 5. marts, OPR‑Finance, C‑679/18, EU:C:2020:167, 26. punkts un tajā minētā judikatūra), jo šāda prasība izriet tostarp no Hartas 49. panta 3. punktā paredzētā sodu samērīguma principa (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 20. marts, Menci, C‑524/15, EU:C:2018:197, 55. punkts).

46

Pirmām kārtām, attiecībā uz minimālā naudas soda uzlikšanu par katru neatļautu azartspēļu automātu šāds sods pats par sevi nešķiet nesamērīgs ar attiecīgo pārkāpumu smagumu, jo prettiesiski azartspēļu piedāvājumi, izmantojot spēļu automātus, kuri pēc savas būtības ir ārpus administratīvo iestāžu kontroles un attiecībā uz kuriem nav iespējams pārbaudīt, kā tiek ievēroti likumā paredzētie pasākumi spēlētāju aizsardzībai, kā norāda Austrijas valdība, var radīt īpaši smagas kaitīgas sekas sabiedrībai, jo Tiesa jau ir norādījusi, ka izlozes ir stimuls tērēt naudu un tam var būt kaitīgas individuālas un sociālas sekas (spriedums, 1994. gada 24. marts, Schindler, C‑275/92, EU:C:1994:119, 60. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumus, 2007. gada 6. marts, Placanica u.c., C‑338/04, C‑359/04 un C‑360/04, EU:C:2007:133, 47. punkts; 2010. gada 3. jūnijs, Sporting Exchange, C‑203/08, EU:C:2010:307, 27. punkts, kā arī 2011. gada 15. septembris, Dickinger un Ömer, C‑347/09, EU:C:2011:582, 45. punkts).

47

Attiecībā uz šī minimālā naudas soda apmēru valsts tiesai, lai novērtētu tā samērīgumu, ir jāņem vērā saikne starp uzliekamā naudas soda apmēru un ekonomisko priekšrocību, kas izriet no izdarītā pārkāpuma, lai atturētu pārkāpējus no šāda pārkāpuma izdarīšanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 11. februāris, K. M. (Kuģa kapteinim noteiktas sankcijas), C‑77/20, EU:C:2021:112, 49. punkts). Tomēr tai, ņemot vērā visus lietas apstākļus, ir jāpārliecinās, ka šādi noteiktā minimālā summa nav nesamērīga ar šo priekšrocību.

48

Attiecībā uz apstākli, ka pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā nav paredzētas uzlikto naudas sodu kopsummas maksimālās robežas, ir jānorāda, ka, protams, minimālās naudas soda summas piemērošana kopā ar naudas sodu kumulāciju bez maksimālās robežas, ja pārkāpums attiecas uz vairākiem neatļautiem azartspēļu automātiem, var izraisīt ievērojama apmēra finansiālu sankciju noteikšanu.

49

Tomēr, kā to ir norādījusi gan iesniedzējtiesa, kas pamatojas uz iemesliem, kuri izklāstīti valdības likuma projektā, ar ko tika ieviestas attiecīgo sodu summas GSpG 52. panta 2. punktā, gan Austrijas un Beļģijas valdības, kā arī Komisija, šāds pasākums tostarp ļauj novērst ekonomisko priekšrocību, ko varētu radīt pārkāpumi, par kuriem ir noteikts sods, un tādējādi padarīt prettiesisko piedāvājumu arvien mazāk un mazāk pievilcīgu, kā rezultātā ar to pašu par sevi netiek pārkāpts samērīguma princips. Tomēr valsts tiesai ir arī jāpārliecinās, ka kopējais uzlikto naudas sodu apmērs nav pārmērīgs salīdzinājumā ar šo priekšrocību.

50

Otrām kārtām, attiecībā uz aizstājoša brīvības atņemšanas soda noteikšanu ir jāuzskata, ka šādas sankcijas piemērošana pati par sevi arī nešķiet nesamērīga salīdzinājumā ar attiecīgo pārkāpumu raksturu un smagumu, jo tā mērķis, kā to norāda Austrijas valdība, ir nodrošināt, ka šie pārkāpumi var tikt efektīvi sankcionēti gadījumā, ja naudas sodu nav iespējams iekasēt.

51

Tomēr jāatzīmē, ka šāda soda piemērošanai katrā gadījumā jābūt pamatotai ar nopietniem apsvērumiem sabiedrības interesēs (šajā nozīmē skat. ECT spriedumu, 2021. gada 19. janvāris, Lacatus pret Šveici, ECLI:CE:ECHR:2021:0119JUD001406515, 110. punkts), jo tai ir īpaši bargs raksturs attiecībā uz sekām, kas no tās izriet attiecīgajai personai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 12. septembris, Maksimovic u.c., C‑64/18, C‑140/18, C‑146/18 un C‑148/18, EU:C:2019:723, 45. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

52

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka attiecībā uz tādiem pārkāpumiem kā pamatlietā aplūkotie aizstājošais brīvības atņemšanas sods nedrīkst pārsniegt divas nedēļas par katru pārkāpumu.

53

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, tā kā katrs azartspēļu automāts vai cits tiesiskajam regulējumam pretējs objekts var pamatot šāda brīvības atņemšanas soda noteikšanu un tā kā piemērojamajā tiesiskajā regulējumā nav paredzētas kopējā aizstājošā brīvības atņemšanas soda, kas var tikt piemērots, apmēra maksimālās robežas, kumulatīvi piemērojot šādus sodus, var tikt noteikts ievērojama ilguma aizstājošs brīvības atņemšanas sods, kas varētu nebūt atbilstošs to konstatēto pārkāpumu smagumam, par kuriem piemērojamās tiesību normas paredz vienīgi naudas sodus. Iesniedzējtiesai ir jānosaka, vai tas tā ir, ņemot vērā faktiski noteiktā aizstājošā brīvības atņemšanas soda ilgumu.

54

Šajā kontekstā Austrijas valdība norādīja, ka nepastāv vispārējs minimālais slieksnis aizstājošajiem brīvības atņemšanas sodiem, jo šādam sodam ir jābūt samērīgam ar uzlikto naudas sodu.

55

Tomēr šādam apstāklim nevar būt izšķirošas nozīmes, jo aizstājošs brīvības atņemšanas sods nevar būt saderīgs ar samērīguma principu tikai tāpēc vien, ka dalībvalsts iestādes var pēc savas izvēles samazināt tā ilgumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 3. marts, Google Ireland, C‑482/18, EU:C:2020:141, 53. punkts).

56

Trešām kārtām, attiecībā uz iemaksām procesuālo izdevumu segšanai, kas ir 10 % no uzliktajiem naudas sodiem, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru ar tiesas izdevumu iekasēšanu principā tiek dots ieguldījums tiesu sistēmas pareizā darbībā, jo šīs iemaksas ir dalībvalstu tiesu darbības finansējuma avots (spriedums, 2016. gada 30. jūnijs, Toma un Biroul Executorului Judecătoresc Horațiu‑Vasile Cruduleci, C‑205/15, EU:C:2016:499, 49. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Līdz ar to nevar uzskatīt, ka šādas iemaksas noteikšana pati par sevi būtu pretrunā samērīguma principam.

57

Tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārliecinās, ka, tā kā iemaksa minēto izdevumu segšanai tiek noteikta, pamatojoties uz uzliktā naudas soda summas procentuālu daļu, šāda iemaksa, konkrēti nosakot tās apmēru un ņemot vērā šī naudas soda maksimālās robežas neesamību, nav pārmērīga salīdzinājumā ar šādas procedūras faktiskajām izmaksām un ar to netiek pārkāptas Hartas 47. pantā paredzētās tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 6. novembris, Otis u.c., C‑199/11, EU:C:2012:684, 48. punkts).

58

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka LESD 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kurā par aizliegtu izložu komerciālas pieejamības nodrošināšanu ir paredzēts obligāti:

59

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz trešo jautājumu nav jāatbild.

60

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: