1.

Vai Vācijas administratīvā iestāde ( 2 ), kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir pilnvarota īstenot prokuratūras tiesības un pienākumus attiecībā uz konkrētiem pārkāpumiem, var izdot Eiropas izmeklēšanas rīkojumu (turpmāk tekstā – “EIR”), nesaņemot Direktīvas 2014/41/ES 2. panta c) punkta ii) apakšpunktā prasīto apstiprinājumu ( 3 )?

2.

Būtībā šādu jautājumu Tiesai uzdod Itālijas prokuratūra ( 4 ), kas ir saņēmusi vienas no šādām Vācijas iestādēm izdotu EIR, par kura atzīšanu un izpildi tai ir jālemj. Pirms tiks kliedētas šīs šaubas, vispirms ir jānoskaidro, vai Trento prokuratūra ir tiesīga izmantot tiesu iestāžu sadarbības mehānismu, kas izveidots ar LESD 267. pantu.

3.

Tādējādi Tiesai atkal ir jāizskata jautājums par to, vai prokuratūra ir uzskatāma par “tiesu iestādi” ( 5 ), bet tagad no pilnīgi jauna skatpunkta. Būs jānoskaidro: a) vai šī iestāde ir tiesīga iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecībā uz EIR; ( 6 ) un b) vai administratīvo iestādi, kurai saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir piešķirtas prokuratūras pilnvaras veikt kriminālvajāšanu par noteiktiem pārkāpumiem, var pielīdzināt prokuratūrai attiecībā uz EIR izdošanu.

4.

Direktīvas 12. un 15. apsvērums ir formulēts šādi:

[..]

5.

Direktīvas 1. pantā (“[EIR] un pienākums to izpildīt”) ir noteikts:

“1.   [EIR] ir tiesas lēmums, ko izdevusi vai apstiprinājusi kādas dalībvalsts (“izdevējvalsts”) tiesu iestāde, lai panāktu, ka kādā citā dalībvalstī (“izpildvalsts”) veic vienu vai vairākus konkrētus izmeklēšanas pasākumus, lai iegūtu pierādījumus saskaņā ar šo direktīvu.

EIR var arī izdot, lai iegūtu pierādījumus, kas jau ir izpildvalsts kompetento iestāžu rīcībā.

2.   Ikvienu EIR dalībvalstis izpilda, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šo direktīvu.

[..]”

6.

Direktīvas 2. panta c) punktā “izdevējiestāde” ir definēta šādi:

7.

Direktīvas 6. pantā (“EIR izdošanas un nosūtīšanas nosacījumi”) ir noteikts:

“1.   Izdevējiestāde EIR var izdot tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka ir izpildīti šādi nosacījumi:

2.   Šos 1. punktā minētos apstākļus ikvienā gadījumā izvērtē izdevējiestāde.

3.   Ja izpildiestādei ir iemesls uzskatīt, ka 1. punktā paredzētie nosacījumi nav izpildīti, tā var apspriesties ar izdevējiestādi par EIR izpildes svarīgumu. Pēc šādas apspriešanās izdevējiestāde var nolemt atsaukt EIR.”

8.

Direktīvas 9. pantā (“Atzīšana un izpilde”) ir noteikts:

“1.   Izpildiestāde atzīst saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem nosūtītu EIR, neprasot nekādas papildu formalitātes, un nodrošina tā izpildi tieši tāpat un atbilstīgi tādiem pašiem nosacījumiem kā tad, ja attiecīgo izmeklēšanas pasākumu būtu prasījusi kāda izpildvalsts iestāde, ja vien minētā iestāde nepieņem lēmumu atsaukties uz kādu no šajā direktīvā paredzētajiem EIR neatzīšanas vai nepildīšanas pamatiem vai uz kādu no šajā direktīvā paredzētajiem izpildes atlikšanas pamatiem.

2.   Izpildiestāde ievēro formalitātes un procedūras, ko nepārprotami norādījusi izdevējiestāde, ja vien šajā direktīvā nav paredzēts citādi un ja minētās formalitātes un procedūras nav pretrunā izpildvalsts tiesību pamatprincipiem.

3.   Ja izpildiestāde ir saņēmusi EIR, ko izdevējiestāde [..] nav izdevusi saskaņā ar 2. panta c) punkta noteikumiem, izpildiestāde EIR nosūta atpakaļ izdevējvalstij.

[..]”

9.

Direktīvas 11. pantā ir minēti “neatzīšanas vai neizpildes pamati”.

10.

Nodokļu kodeksa 386. pantā ir noteikts:

“1.   Ja rodas aizdomas par pārkāpumu nodokļu jomā, izmeklēšanu veic nodokļu iestāde. Šajā iedaļā iestāde ir Hauptzollamt [Galvenā muitas pārvalde], Finanzamt [Finanšu pārvalde], Bundeszentralamt für Steuern [Federālā centrālā nodokļu pārvalde] un Familienkasse [Ģimenes pabalstu kase].

2.   Nodokļu iestāde veic izmeklēšanu neatkarīgi, ievērojot 399. panta 1. punktā, 400. un 401. pantā noteiktos ierobežojumus, ja nodarījums

3.   Šā panta 2. punktu nepiemēro, ja ir pieņemts lēmums piemērot apcietinājumu kriminālvajāšanai nodotajai personai vai par tās turēšanu apsardzībā tās izdarīto nodarījumu dēļ.

4.   Nodokļu iestāde jebkurā brīdī var nodot lietu prokuratūrai. Prokuratūra var pārņemt lietu jebkurā brīdī. Abos gadījumos prokuratūra, vienojoties ar nodokļu iestādi, var nodot atpakaļ lietu nodokļu iestādei.”

11.

Nodokļu kodeksa 399. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja nodokļu iestāde rīkojas neatkarīgi saskaņā ar 386. panta 2. punktu, tā īsteno tādas pašas tiesības un pienākumus, kas izmeklēšanas stadijā ir piešķirtas prokuratūrai.”

12.

2017. gada 14. martā Vācijas Republikas pastāvīgā pārstāvniecība Eiropas Savienībā attiecībā uz Vācijas administratīvo iestāžu izdotajiem EIR sniedza šādu deklarāciju:

“Atbilstoši direktīvas [2014/41] 2. panta c) punktam Vācijas administratīvo iestāžu lūgumi parasti ir jāapstiprina prokuratūrai, kas ir piesaistīta apgabaltiesai, kuras jurisdikcijā atrodas administratīvā iestāde. Tomēr federālās zemes var piešķirt apstiprināšanas pilnvaras tiesai vai citādi vietējā līmenī regulēt prokuratūras apstiprināšanas pilnvaras. Tiesu iestādēm vai tiesām nav jāapstiprina pieprasījumi, ko iesniegušas Vācijas nodokļu iestādes, kurām saskaņā ar Vācijas Nodokļu kodeksa 386. panta 2. punktu ir pilnvaras veikt kriminālizmeklēšanu. Šādos gadījumos nodokļu iestādes īsteno prokuratūras tiesības un pienākumus saskaņā ar Vācijas Nodokļu kodeksa 399. panta 1. punktu [..] un rīkojas kā tiesu iestāde Direktīvas [2014/41] 2. panta c) punkta izpratnē.”

13.

Leģislatīvā dekrēta 4. panta 1. punktā ir noteikts, ka “apgabala, kurā ir jāveic pieprasītās darbības, galvaspilsētas tiesas prokurors ar motivētu lēmumu atzīst izmeklēšanas rīkojumu trīsdesmit dienu laikā no tā saņemšanas vai citā izdevējiestādes norādītā termiņā un katrā ziņā ne vēlāk kā sešdesmit dienu laikā”.

14.

Tā 5. panta 1. punktā ir piebilsts, ka, “ja izdevējiestāde lūdz tiesnesim veikt attiecīgo darbību vai ja lūgtā darbība saskaņā ar Itālijas tiesību aktiem ir jāveic tiesnesim, prokurors atzīst izmeklēšanas rīkojumu un lūdz izmeklētājtiesnesi to izpildīt”.

15.

Saskaņā ar 10. panta 3. punktu “izmeklēšanas rīkojumu, kuru izdevusi iestāde, kas nav tiesu iestāde, vai kuru nav apstiprinājusi tiesu iestāde, nosūta atpakaļ izdevējiestādei”.

16.

2019. gada 14. novembrī Trento prokuratūra saņēma EIR, kuru tajā pašā dienā saskaņā ar Vācijas Nodokļu kodeksa 369. un 370. pantu bija izdevusi Minsteres Finanzamt, lūdzot veikt kratīšanu dažās komerctelpās saistībā ar izmeklēšanu par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.

17.

EIR bija parakstījis Minsteres Finanzamt ģenerāldirektors, un to nebija apstiprinājusi tiesa.

18.

2019. gada 20. decembrī Trento prokuratūra apstiprināja Minsteres Finanzamt, ka tā bija saņēmusi EIR, un nosūtīja tai vēstuli, kurā lūdza šī EIR eksemplāru, ko būtu apstiprinājusi tiesu iestāde. Trento prokuratūras ieskatā apstiprinājums bija nepieciešams, jo izdevējiestāde bija administratīva iestāde.

19.

2020. gada 8. janvārī Minsteres Finanzamt Trento prokuratūrai paziņoja, ka tiesu iestādei nebija jāapstiprina EIR, jo saskaņā ar Nodokļu kodeksa 399. panta 1. punktu tiesvedībās saistībā ar pārkāpumiem nodokļu jomā Finanzamt pilda prokuratūras funkcijas un ka tā ir kvalificējama kā tiesu iestāde Direktīvas 2014/41 2. panta izpratnē.

20.

Šajos apstākļos Trento prokuratūra uzdeva Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [..] Direktīvas 2014/41 [..] 2. panta [..] c) punkta ii) apakšpunkts, ciktāl tajā ir paredzēts, ka izdevējiestāde var būt arī “jebkura cita izdevējvalsts noteikta kompetenta iestāde, kura konkrētajā lietā darbojas kā izmeklēšanas iestāde kriminālprocesā un kurai saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetence izdot rīkojumu par pierādījumu vākšanu”, tomēr nosakot, ka šādā gadījumā “pirms EIR nosūta izpildiestādei, to apstiprina pēc tam, kad izdevējvalsts tiesnesis, tiesa, izmeklēšanas tiesnesis vai prokurors ir izskatījis tā atbilstību Eiropas izmeklēšanas rīkojuma izdošanas nosacījumiem saskaņā ar šo direktīvu, it īpaši nosacījumiem, kas izklāstīti šīs direktīvas 6. panta 1. punktā”, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ļauj dalībvalstij atbrīvot administratīvo iestādi no pienākuma apstiprināt Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, kvalificējot minēto administratīvo iestādi kā “tiesu iestādi direktīvas 2. panta izpratnē”?”

21.

Trento prokuratūras skatījumā pasīvajā EIR atzīšanas procedūrā saskaņā ar Direktīvas 2014/41 9. pantu un Leģislatīvā dekrēta Nr. 108/17 4. un 10. pantu tai ir uzticēts uzdevums “izšķirt strīdu pilnīgi neatkarīgi”. Tāpēc tā esot tiesīga iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu.

22.

Attiecībā uz lietas būtību Trento prokuratūra norāda, ka EIR ir obligāti jāizdod vai jāapstiprina tiesu iestādei. Tas izrietot, ņemot vērā analoģiju starp EIR un EAO ( 11 ), no 2016. gada 10. novembra sprieduma Özçelik ( 12 ).

23.

Tādējādi ir jānoskaidro, vai tāda administratīvā iestāde kā Finanzamt, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem konkrētos gadījumos ir pilnvarota īstenot prokuratūras funkcijas, var izdot EIR bez tiesas apstiprinājuma.

24.

Pēc Trento prokuratūras domām, risinājums ir jārod, balstoties uz Tiesas judikatūru par EAO, proti, pamatojoties uz to, ka: a) jēdziens “tiesu iestāde” ir vienots jēdziens un tas nevar būt atkarīgs no situācijas dažādās dalībvalstīs; un b) minētais jēdziens ir attiecināms tikai uz tām iestādēm, kas nav pakļautas ārējiem, it īpaši izpildvaras, rīkojumiem vai norādījumiem.

25.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā ir reģistrēts 2020. gada 24. janvārī.

26.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Vācijas, Itālijas un Portugāles valdības, kā arī Komisija.

27.

Tiesa neuzskatīja par nepieciešamu rīkot tiesas sēdi, bet lūdza lietas dalībniekus atbildēt uz diviem jautājumiem, kas attiecas uz EIR ( 13 ) kontroli tiesā un piemērojamiem Itālijas tiesību aktiem ( 14 ).

28.

Saskaņā ar LESD 267. pantu tikai “tiesas” var – vai tām ir pienākums – iesniegt Tiesai “lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par Līgumu interpretāciju” vai Savienības atvasināto tiesību aktu “spēkā esamību un interpretāciju”.

29.

Šajos apstākļos jautājums par to, kas ir jāsaprot ar jēdzienu “tiesa”, ir jāatrisina, pamatojoties vienīgi uz Savienības tiesību aktiem: prasības par Savienības tiesību vienotu un vienveidīgu piemērošanu liek to aplūkot kā autonomu jēdzienu, ko neietekmē dažādu valstu tiesības ( 15 ).

30.

Definējot šī jēdziena tvērumu, Tiesa tradicionāli ņēma vērā virkni faktoru, kas vispirms tika noteikti spriedumā Vaassen‑Göbbels ( 16 ). “Tiesas” statuss tika rezervēts iestādēm, kuras izveidotas kā pastāvīgas iestādes saskaņā ar likumu, kuras piemēro tiesību normas uz sacīkstes principu balstītā procedūrā, kuru jurisdikcija ir obligāta un kuras rīkojas pilnīgi neatkarīgi ( 17 ).

31.

Principā nupat minētos nosacījumus vienlaikus izpilda tikai dalībvalstu tiesu varas sistēmā integrēti tiesneši un tiesas. Tomēr Tiesa bija diezgan elastīga, vērtējot šo nosacījumu izpildi, un tas ļāva par “tiesām” atzīt tādas ar tiesu varu nesaistītas iestādes kā profesionālas kolēģijas apelācijas komisija ( 18 ) vai pašvaldības sūdzību izskatīšanas komiteja ( 19 ).

32.

Pret formālismu vērstā Tiesas nostāja šajā jomā tika kritizēta, norādot, ka laika gaitā spriedumā Vaassen‑Göbbels noteiktie priekšnosacījumi tika “sagrozīti” ( 20 ). Tomēr nesen Tiesa grozīja savu iepriekšējo pārmērīgi atļaujošo nostāju ( 21 ).

33.

Faktiski Tiesas judikatūra balstās uz dziļāku iemeslu, kas ir ar LESD 267. pantu izveidotā tiesu iestāžu sadarbības mehānisma pamatā: “garantēt [Savienības] tiesību sistēmas īpašo iezīmju un autonomijas saglabāšanu” ( 22 ).

34.

Šī mērķa sasniegšanai ir izveidota tiesu sistēma, kuras “stūrakmens ir radīts ar LESD 267. pantā paredzēto prejudiciālā nolēmuma tiesvedību, kuras mērķis, izveidojot tiesnešu dialogu tieši starp Tiesu un dalībvalstu tiesām, ir nodrošināt Savienības tiesību vienveidīgu interpretāciju [..], tādējādi ļaujot nodrošināt to saskanību, pilnīgu iedarbību un autonomiju, kā arī – galu galā – pašu ar Līgumiem izveidoto tiesību raksturu” ( 23 ).

35.

LESD 267. pantā paredzētā tiesvedība ir noteikta kā “tiesnešu dialogs” tāpēc, ka tiesnešiem parasti ir pēdējais vārds par tiesību normām, kas iekļautas dalībvalstu tiesību sistēmās. Ja Savienības tiesību normas ietekmē šīs tiesību sistēmas un turpmākās tiesvedības, prejudiciāla nolēmuma tiesvedības ierosināšana Tiesā ir vērsta uz to, lai novērstu ar Savienības tiesībām nesaderīgus galīgus risinājumus ( 24 ).

36.

Iepriekš minētais izskaidro to, ka valsts tiesas vēršas Tiesā, cenšoties rast atbildi uz jautājumiem par to Savienības tiesību normu pareizo nozīmi, kas ietekmē strīdu.

37.

Valsts tiesās – izmantojot tiesiskās aizsardzības mehānismus – tiek nodrošināta vienotība attiecībā uz dažādām tiesību interpretācijām, kuras sniedz valsts tiesību sistēmas iestādes, kas nav tiesas (ieskaitot administratīvās iestādes). Galu galā, ir spēkā tikai tās interpretācijas, ko apstiprina tiesu iestādes, tāpēc ir loģiski, ka saskaņā ar LESD 267. pantu tās ir Tiesas dabiski (un ekskluzīvi) sarunu biedri.

38.

Taču ir vēl kas vairāk. Kā esmu uzsvēris, mērķis ir saglabāt “Savienības tiesību interpretācijas vienotību” ( 25 ). Ar LESD 267. pantu valsts tiesām tiek sniegts atbalsts to Savienības tiesību normu interpretācijā, kuras tām ir jāpiemēro tajās izskatīto strīdu atrisināšanai. Tomēr tā mērķis ir arī nodrošināt, ka nav tādas Savienības tiesību normas, attiecībā uz kuru nebūtu iespējams saņemt Tiesas apstiprinātu interpretāciju.

39.

LESD 267. panta mērķis ir novērst to, ka valstu tiesību sistēmās iesakņojas Savienības tiesību interpretācijas, kuras Tiesa nav varējusi apstiprināt. Ja tas tā notiktu, nepareizas interpretācijas risku papildinātu gandrīz neizbēgama Savienības tiesību normu interpretāciju daudzveidība dažādās dalībvalstīs, tādējādi kaitējot Savienības tiesību vienotībai. Tāpēc pēdējās instances valsts tiesām ar LESD 267. pantu ne tikai ir piešķirtas tiesības uzdot prejudiciālus jautājumus, bet arī tām ir noteikts pienākums tos uzdot.

40.

Ja savā judikatūrā Tiesa ir izvēlējusies funkcionālo pieeju, pieņemot izskatīšanai tos lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu, kurus iesniegušas iestādes, kas nav tiesu iestādes šaurā nozīmē, manuprāt, tas ir tā paša mērķa dēļ. Ja valsts tiesību sistēmā šo iestāžu aktus nevar pārsūdzēt tiesā, rodas risks konsolidēt galīgas Savienības tiesību interpretācijas bez Tiesas iesaistīšanās.

41.

Proti, kā esmu norādījis iepriekš, dalībvalstu tiesību sistēmās tieši tiesām parasti ir pēdējais vārds ( 26 ). Tāpēc atkārtoti uzsveru, ka LESD 267. pants attiecas pret tām kā Tiesas dabiskiem sarunu biedriem.

42.

Tomēr izņēmuma gadījumos, kuros tiesu iesaistīšanās nav iespējama valsts tiesību sistēmas raksturiezīmju dēļ, šis noteikums var tikt niansēts, lai novērstu sadrumstalotības risku Savienības tiesību interpretācijā.

43.

Kā norādīja ģenerāladvokāts D. Ruiss Harabo Kolomers, “tiesu iekārta divdesmit septiņu dalībvalstu [Kopienā] atbilst gaužām atšķirīgiem kritērijiem un mērķiem”, tāpēc “ir grūti iedomāties modeli, kurā kopumā tiktu atspoguļota tik daudzu valstu tiesu varas funkcija”. Tāpēc spriedumā Vaassen‑Göbbels paredzētie kritēriji tika interpretēti “tik vispārīgi un plaši” ( 27 ).

44.

Tiesa tādējādi izmantoja ideālo modeli, kura pamatā ir iezīmes, kas parasti ir raksturīgas tiesu iestādēm (būtībā spriedumā Vaassen‑Göbbels paredzētās) ( 28 ). Tomēr gadu gaitā Tiesai tika iesniegtas lietas, kuras tai lika relativizēt minētajā spriedumā noteikto kritēriju nozīmīgumu, jo jēdziens “tiesa” bija jāpielāgo iestādēm, kas īstenoja tiesu kompetenci ( 29 ), lai arī darbojās ārpus tiesu varas sistēmas.

45.

Bet vienmēr tika ievērota prasība par to, ka lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedz [tikai] tas, kurš faktiski īsteno tiesu kompetenci, proti, neatsaucami spriež tiesu konkrētajā lietā.

46.

Kā jau esmu norādījis, Tiesa bez grūtībām atzina profesionālās kolēģijas apelācijas komisiju par “tiesu”, lai arī tās lēmumus varēja pārsūdzēt tiesās. Ar šo pēdējo minēto apstākli būtu jāpietiek, lai secinātu, ka tieši šīm tiesām attiecīgā gadījumā, iespējams, būtu jāiesniedz lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tomēr, tā kā par komisijas lēmumiem praksē netika celtas prasības, ar to pietika, lai Tiesa nospriestu, ka de facto minētajiem lēmumiem bija tiesu nolēmumu raksturs ( 30 ).

47.

Tādējādi saistībā ar LESD 267. pantu svarīga nozīme ir tam, ka Tiesā drīkst vērsties tie, kam saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir pēdējais vārds, ja tiem rodas jautājums saistībā ar Savienības tiesību normu interpretāciju. Tas ir attiecināms gan uz tiesu iestādēm šaurā nozīmē, gan uz citām iestādēm, kurām nav šāda statusa, bet kuras izņēmuma kārtā de facto galīgi spriež tiesu strīdā. Gan vienām, gan otrām iestādēm ir jādod vārds Tiesai, lai tā sniegtu Savienības tiesību apstiprinātu interpretāciju.

48.

Tādējādi ir saprotams, ka LESD 267. pantā lietotais jēdziens “sniegt spriedumu” tika interpretēts plaši, lai novērstu “to, ka daži procesuāli jautājumi tiks uzskatīti par nepieņemamiem un nevarēs būt Tiesas interpretācijas priekšmets, un lai Tiesa varētu lemt par visu to Savienības tiesību normu interpretāciju, kas iesniedzējtiesai ir jāpiemēro” ( 31 ).

49.

Tādējādi Tiesa, ņemot vērā, ka tai ir pēdējais vārds attiecībā uz visu Savienības tiesību interpretāciju, paredzēja divus izņēmumus, kurus savā laikā minēja ģenerāladvokāts D. Ruiss Harabo Kolomers: i) tiesību aizsardzības līdzekļa tiesās neesamība; un ii) tiesas spriešanas funkciju piešķiršana struktūrām, kas nav tiesas, ar konstitucionālām tiesību normām ( 32 ).

50.

Balstoties uz šīm premisām, ir jāizskata iebildes par Trento prokuratūras iesniegtā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību. Šī iestāde atbilst kritērijiem par tās izveidi ar likumu, tās pastāvīgumu, tās jurisdikcijas saistošo raksturu un tiesību normu piemērošanu.

51.

Lai arī EIR atzīšanas un izpildes procedūra nenotiek atbilstoši sacīkstes principam – tomēr arī tas ir apšaubāms – šīs iezīmes nozīmi jau ir mazinājusi Tiesa, neatzīstot to par “absolūtu kritēriju” ( 33 ).

52.

Tāpēc viss, šķiet, norāda uz to, ka atbilstoši Trento prokuratūras un Itālijas valdības sniegtajai informācijai ( 34 ) ir jāpiemēro pirmais izņēmums, ko minēju iepriekš, jo, lai arī prokuratūras lēmumu atzīt EIR var pārbaudīt tiesā, tomēr nav iespējams celt prasību tiesās, lai apstrīdētu lēmumu atteikt EIR atzīšanu, kas ir nepieciešama tā izpildei.

53.

Šajos apstākļos es uzskatu, ka Trento prokuratūrai būtu jāpiešķir tiesības iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

54.

Tomēr varētu iebilst, ka, ja prokuratūra atzītu EIR spēkā esamību, tās lēmums varētu tikt apstrīdēts tiesā, kurai ir pēdējais vārds, tāpēc šai tiesai tiktu rezervētas tiesības iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

55.

Pašreizējā tiesvedības stadijā, kurā ir iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, Trento prokuratūra tomēr nevarēja spriest par EIR dzīvotspēju, par kura atzīšanu tai būs jālemj. Tā nevarēja to izdarīt tieši tā iemesla dēļ, ka tai radās šaubas par to, vai saskaņā ar Direktīvu 2014/41 ir izpildīti strīdīgā EIR atzīšanas nosacījumi.

56.

Tādējādi Trento prokuratūra var iesaistīt tiesu tikai tad, kad tā nolemj atzīt EIR, neatkarīgi no tā, vai, pēc tās domām, EIR izdevusi iestāde, kurai nav kompetences (Minsteres Finanzamt). Būtībā tā būtu spiesta pieņemt lēmumu, zinot, ka, iespējams, tas ir nepareizs, un pārliecībā par tiesu iestāžu iesaistīšanos, ko turklāt nevar uzskatīt par garantētu.

57.

Trento prokuratūra var rast risinājumu, tikai balstoties uz savām labākajām zināšanām un pārliecību, ka tai ir garantija, ka tās lēmumu neatzīt EIR arī var pārbaudīt tiesā. Lai sasniegtu LESD 267. pantā paredzēto mērķi, nebūtu nozīmes tam, ka minēto pārskatīšanu veiktu EIR izdevējas dalībvalsts (Vācija) tiesa, kurai vienmēr būtu iespēja vērsties Tiesā ( 35 ).

58.

Tomēr šajā lietā aplūkoto strīdīgo EIR izdeva nevis tiesa, bet administratīvā iestāde, kurai turklāt nav pilnvaru vērsties Tiesā saskaņā ar LESD 267. pantu.

59.

Ņemot vērā apstākļus, kādos iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, Trento prokuratūra sliecas uzskatīt, ka Minsteres Finanzamt izdotajam EIR ir nepieciešams strīdīgais apstiprinājums. Balstoties uz šo premisu, Tiesai tiek lūgts apstiprināt savu Direktīvas 2014/41 interpretāciju.

60.

Ja lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nebūtu pieņemams, Trento prokuratūra varētu rīkoties saskaņā ar savu Direktīvas 2014/41 interpretāciju un atteikt Minsteres Finanzamt prasīto atzīšanu. Tā kā minētā iestāde, atkārtošu, arī nevarētu iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu un nav droši, ka par EIR izdošanu tiktu nolemts tiesas procesā ( 36 ), tad neviena tiesu iestāde nevarētu lūgt Tiesai lemt par šīs direktīvas interpretāciju.

61.

Ja šo risinājumu vispārinātu un secinātu, ka Trento prokuratūra šīs lietas apstākļos nevar iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, Savienības tiesību normas interpretācijā rastos “aklā zona”. Tieši tas ir jānovērš, lai nodrošinātu šīs tiesību sistēmas vienotību, kā tas tika uzsvērts spriedumā Gradbeništvo Korana.

62.

Turklāt, lai rastu risinājumu šajā lietā, nav izšķirošas nozīmes tam, ka Tiesa savā laikā neatzina Turīnas prokuratūru par iestādi, kas ir tiesīga iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu (spriedums X).

63.

Protams, sprieduma X judikatūra joprojām ir spēkā. Taču tā ir jāpiemēro, ņemot vērā, ka prokuratūras institucionālas un organizatoriskas iezīmes nav vienīgā svarīgā informācija, bet nozīme ir arī tās izpildiestādes funkcijai Direktīvā 2014/41 paredzētajā procedūrā.

64.

Atšķirībā no spriedumā X aplūkotā gadījuma, kurā Turīnas prokuratūra rīkojās tiesā kā kriminālprocesa dalībniece, šajā lietā Trento prokuratūra ir iesaistīta kā iestāde, kas valstī galīgi piemēro Savienības tiesību normas. Funkcionāli tā rīkojas tāpat, kā to darītu tiesa, un tās lēmumu neatzīt EIR nevar pārsūdzēt tiesā. Ja tā šādi rīkojas, manuprāt, nav nekādu šķēršļu atzīt tai “tiesas” statusu LESD 267. panta izpratnē.

65.

Manuprāt, ir jāmin vēl viens svarīgs apsvērums.

66.

Tas, ka Trento prokuratūra faktiski vai funkcionāli rīkojas kā tiesa, varētu norādīt uz kādu valsts tiesību nepilnību, jo principā visas publiskas darbības ir jāspēj kontrolēt tiesā ( 37 ).

67.

Tomēr Tiesai tagad nav jālemj par šo problēmu, jo uz to neattiecas lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu. Pat ja valsts tiesību aktos būtu jāparedz iespēja pārsūdzēt tiesā Trento prokuratūras lēmumu neatzīt EIR (uzsveru, ka šajā tiesvedībā minētais jautājums nav aplūkots un ka turklāt, pēc Komisijas un Itālijas valdības domām, uz to būtu jāsniedz noraidoša atbilde) ( 38 ), konkrētajos faktiskajos apstākļos, saistībā ar kuriem tika iesniegts šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, tas neļautu pārvarēt ar Tiesas nepieejamību saistītās grūtības.

68.

Kopumā, tā kā Trento prokuratūra ir izvelēta, lai rīkotos kā “tiesa”, kas pieņem nepārsūdzamu lēmumu par EIR noraidīšanu, kā tas izklāstīts iepriekš, tā ir tiesīga uzdot Tiesai šo prejudiciālo jautājumu.

69.

Saskaņā ar Direktīvas 2014/41 1. panta 1. punktu EIR ir “tiesas lēmums” ( 39 ). Saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta c) punktu šādu lēmumu var pieņemt un izdot tiesnesis vai prokurors ( 40 ), kā arī tas, kurš “darbojas kā izmeklēšanas iestāde kriminālprocesā un kurai saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetence izdot rīkojumu par pierādījumu vākšanu” ( 41 ).

70.

Šajā pēdējā minētajā gadījumā “izmeklēšanas iestāžu” izdoto EIR vispirms izskata “[..] tiesnesis, tiesa, izmeklēšanas tiesnesis vai prokurors” ( 42 ), proti, tie, kas var izdot EIR motu proprio.

71.

Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta ii) apakšpunkta formulējumam, manuprāt, ir izšķiroša nozīme, lai uz uzdoto jautājumu sniegtu noliedzošu atbildi. Tādējādi es piekrītu Itālijas un Portugāles valdību, kā arī Komisijas apgalvojumam.

72.

Vācijas valdības minētie iemesli, lai attaisnotu saskaņā ar valsts tiesību aktiem Finanzamt piešķirtās izmeklēšanas pilnvaras nodokļu jomā, manuprāt, nav nesaderīgi ar Savienības tiesībām.

73.

It īpaši šī pilnvaru piešķiršana atbilst Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta ii) apakšpunktā ietvertajam noteikumam, kurā ir norāde uz “jebkuru citu izdevējvalsts noteiktu kompetentu iestādi”, kas “konkrētajā lietā darbojas kā izmeklēšanas iestāde kriminālprocesā un kurai saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetence izdot rīkojumu par pierādījumu vākšanu” ( 43 ).

74.

Taču jautājums nav par to.

75.

Jautājums attiecas uz to, ka, lai arī dalībvalstīm ir atzītas tiesības piešķirt pilnvaras iestādēm veikt izmeklēšanu kriminālprocesos un izdot rīkojumu par pierādījumu iegūšanu, ar Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta ii) apakšpunktu šādi izraudzītajām iestādēm ir uzticēts tikai uzdevums izdot EIR, kuru, “pirms [to] nosūta izpildiestādei, [..] apstiprina”. It īpaši tas ir jāapstiprina tiesai, tiesnesim vai prokuroram.

76.

Minsteres Finanzamt nepārprotami ir administratīva iestāde, kas tātad saskaņā ar Direktīvu 2014/41 nav pilnvarota viena pati izdot EIR. Precīzāk, tā nav pilnvarota “nosūtīt to” izpildiestādei, ja saskaņā ar Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta ii) apakšpunktu to nav iepriekš apstiprinājusi kāda tiesu iestāde, saprotot ar to tiesu, tiesnesi vai prokuroru.

77.

Vācijas valdība apgalvo, ka, izmantojot savu procesuālo autonomiju, tā nodokļu jomā uzticēja Finanzamt tipiskas prokuratūras funkcijas, piešķirot tai attiecīgas tiesības un pienākumus. Tiesību aktos paredzētais izņēmums ir atkāpe no prokuratūras monopola kriminālizmeklēšanā.

78.

Vai šīs piešķiršanas dēļ Finanzamt kļūst par “prokuroru” Direktīvas 2014/41 izpratnē? Manuprāt, tas tā nav.

79.

Lai arī valsts tiesību aktos par nodokļu pārkāpumu vajāšanu Finanzamt ir piešķirtas tādas pašas izmeklēšanas pilnvaras kā prokuratūrai, ar to nepietiek, lai abas iestādes pielīdzinātu vienu otrai atbilstoši Direktīvai 2014/41.

80.

Kā norāda Komisija, Finanzamt ir administratīva iestāde, kas pārvalda lietas nodokļu jomā un ir izpildvaras iestāde. Lai arī Vācijas tiesiskajā regulējumā tai ir piešķirtas ierobežotas pilnvaras izmeklēt noteiktus pārkāpumus, nodokļu iestāde tajā ir skaidri nošķirta no prokuratūras. Finanzamt nav visu prokuratūras pilnvaru, tāpēc to nevar tai pielīdzināt kā EIR izdevējiestādi.

81.

Ratio, kas ir Direktīvas 2014/41 2. panta pamatā, ir tāds, ka administratīvās iestādes neatkarīgi no pilnvarām, kas tām ir piešķirtas valsts tiesību aktos, ir jālūdz tiesu (tostarp šajā gadījumā prokuroram) apstiprināt EIR.

82.

Šis ratio izzustu, ja dalībvalstis vienkārši varētu atļaut izpildvaras iestādēm nosūtīt EIR, kurus nav apstiprinājušas tiesu iestādes (tostarp prokurors), izmantojot mehānismu, kas šajā ziņā ļauj vienas iestādes pielīdzināt otrajām minētajām.

83.

Papildus ir jāmin vēl viens arguments attiecībā uz uzdevumu, kuru tiesu iestādes šaurā nozīmē (ieskaitot prokuroru) pilda saistībā ar EIR.

84.

Saskaņā ar Direktīvas 2014/41 12. apsvērumu izdevējiestādei īpaša uzmanība ir jāpievērš tam, lai nodrošinātu pamattiesību ievērošanu, jo “nevainīguma prezumpcija un tiesības uz aizstāvību kriminālprocesā ir pamattiesību stūrakmens krimināltiesību telpā, kā atzīts Hartā”.

85.

Tāpēc Savienības likumdevējs ir uzsvēris, ka “jebkuram šādu tiesību ierobežojumam ar izmeklēšanas pasākumu, kurš noteikts saskaņā ar šo direktīvu, būtu pilnīgi jāatbilst prasībām, kas paredzētas Hartas 52. pantā attiecībā uz nepieciešamību, proporcionalitāti un tās mērķiem, it īpaši vajadzību aizsargāt citu personu tiesības un brīvības” ( 44 ).

86.

Tāpat saskaņā ar Direktīvas 2014/41 6. panta 1. punktu EIR izdošana ir atļauta tikai tad, ja tā ir “vajadzīga un samērīga [..], ievērojot aizdomās turētā vai apsūdzētā tiesības”. Papildus tam izdevējiestādei saskaņā ar 6. panta 2. punktu ir jāievēro vairākas direktīvas par procesuālajām tiesībām kriminālprocesos ( 45 ).

87.

Tāpēc EIR izdevējiestādei, atbilstīgi izsverot vispārējās intereses un, iespējams, aizskartās pamattiesības, ir jāpieņem lēmums par tā vajadzību un samērīgumu, un tam ir nepieciešams tāds institucionālais statuss, kura nav administratīvajām iestādēm.

88.

Lai arī tādai administratīvai iestādei kā Finanzamt ir piešķirtas prokuratūrai raksturīgas pilnvaras, šīs piešķiršanas dēļ tā nekļūst par tādu “tiesu iestādi” Direktīvas 2014/41 izpratnē, kas var lemt par vajadzību un samērīgumu.

89.

Kvalificēta materiālā kompetence, kuras dēļ Vācijas likumdevējs uzticēja Finanzamt pilnvaras veikt nodokļu pārkāpumu izmeklēšanu, parāda, ka šajā konkrētajā jomā tās ir ļoti specializētas struktūras. Taču atbilstoši Direktīvai 2014/41 ar šo specializāciju nepietiek, lai tām atzītu vispārīgāku perspektīvu vai kompetenci, kas tiek prasīta, lai pirms lēmuma izdot EIR pieņemšanas izvērtētu tiesības un intereses.

90.

Tiesa ir nospriedusi, ka “termins “tiesu iestāde” nav ierobežots ar to, ka ar to tiktu apzīmēti vienīgi dalībvalsts tiesneši vai tiesas, bet tas ļauj – plašākā nozīmē – ietvert iestādes, kas attiecīgajā dalībvalstī piedalās tiesvedības īstenošanā krimināllietās” ( 46 ), bet tas nekad nav attiecināms uz izpildvarā ietilpstošajām administratīvajām iestādēm ( 47 ).

91.

Lai arī prokuratūrai ne vienmēr ir tiesai raksturīga neatkarība, pakļautības un subordinācijas ziņā tā nav tāda pati izpildvarai pakļauta iestāde kā administratīvās iestādes. Protams, dažās tiesību sistēmās tās dalībnieki var saņemt konkrētus izpildvaras norādījumus, bet tām arī ir autonomijas statuss, kas nošķir tās no izpildvaras iestādēm ( 48 ).

92.

Prokuratūras institucionālais statuss būt par tiesiskuma garantu tiesās padara to par patiesu dalībnieku tiesas spriešanā, ciktāl tā nedarbojas tikai vai galvenokārt valsts pārvaldes interesēs, bet vispārēji nodrošina likuma ievērošanu. Tāpēc Direktīvas 2014/41 2. pantā prokuratūra tiek pielīdzināta tiesai ( 49 ).

93.

Lai arī Finanzamt īsteno ad casum izmeklēšanas funkcijas, kas ir līdzīgas prokuratūras funkcijām, tā joprojām ir administratīvā iestāde un tādējādi ir strukturāli un funkcionāli pakļauta administrācijas hierarhijai, un it īpaši tai nav tādas kompetences, kas ir vajadzīga, lai spriestu par vajadzību un veiktu izsvēršanu, kas prasīta Direktīvā 2014/41. Šis vērtējums pārsniedz nodokļu iestādes konkrētās intereses un ietver valsts vispārējās intereses kopumā un pilsoņu pamattiesību garantēšanu.

94.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ierosinu Tiesai sniegt Procura Distrettuale della Repubblica presso il Tribunale Ordinario di Trento (Trento tiesai piesaistītais republikas apgabala prokurors, Itālija) šādu atbildi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/41/ES (2014. gada 3. aprīlis) par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās 2. panta c) punkta ii) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neļauj dalībvalstij atbrīvot valsts administratīvās iestādes, kurām ir kompetence nodokļu jomā, tostarp tās, kas ir pilnvarotas veikt izmeklēšanu noteiktos kriminālprocesos, no pienākuma lūgt izdevējvalsts tiesnesim, tiesai, prokuroram vai izmeklētājtiesnesim apstiprināt Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, pirms to nosūta izpildiestādei.