–

Stichting Cartel Compensation vārdā – J. van den Brande un J. T. Verheij, advocaten,

–

Equilib Netherlands BV vārdā – J. W. Fanoy, M. H. J. van Maanen un T. Raats, advocaten,

–

Koninklijke Luchtvaart Maatschappij NV vārdā – S. L. Boersen, M. Smeets, J. S. Kortmann, T. Heikens, S. Goldstein un T. M. Welling, advocaten,

–

Martinair Holland NV vārdā – S. L. Boersen, M. Smeets, J. S. Kortmann, T. Heikens un S. Goldstein, advocaten,

–

Deutsche Lufthansa AG vārdā – P. N. Malanczuk, A. Koeman, J. P. van der Klein un M. J. Schaufeli, advocaten,

–

Lufthansa Cargo AG un Swiss International Air Lines AG vārdā – P. N. Malanczuk un J. P. van der Klein, advocaten,

–

British Airways plc, Air Canada un Cathay Pacific Airways Ltd vārdā – J. K. de Pree un S. J. The, advocaten,

–

Air France SA vārdā – D. A. M. H. W. Strik un T. M. Welling, advocaten,

–

Singapore Airlines Ltd un Singapore Airlines Cargo Pte Ltd vārdā – I. VerLoren van Themaat, M. van Heezik, N. T. Dempsey, L. N. M. van Uden un V. E. J. Dijkstra, advocaten,

–

Scandinavian Airlines System Denmark‑Norway‑Sweden, SAS AB un SAS Cargo Group A/S vārdā – E. Pijnacker Hordijk, W. Heemskerk un S. R. Kingma, advocaten,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Dawes un T. Franchoo, kā arī F. van Schaik un C. Zois, pārstāvji,

–

EBTA Uzraudzības iestādes vārdā – C. Simpson un I. O. Vilhjálmsdóttir, kā arī C. Zatschler un M. Sánchez Rydelski, pārstāvji,

–

Norvēģijas valdības vārdā – E. Sandaa un H. Kolderup, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt EKL 81., 84. un 85. pantu, 1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (OV 1994, L 1, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “EEZ līgums”) 53. pantu, kā arī Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 6. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Stichting Cartel Compensation (turpmāk tekstā – “SCC”) un Equilib Netherlands BV (turpmāk tekstā – “Equilib”), no vienas puses, un Koninklijke Luchtvaart Maatschappij NV, Martinair Holland NV, Deutsche Lufthansa AG, Lufthansa Cargo AG, British Airways plc, Air France SA, Singapore Airlines Ltd, Singapore Airlines Cargo Pte Ltd, Swiss International Air Lines AG, Air Canada, Cathay Pacific Airways Ltd, Scandinavian Airlines System Denmark‑Norway‑Sweden, SAS AB un SAS Cargo Group A/S, no otras puses, par tā kaitējuma atlīdzināšanu, kas izriet no EKL 81. panta pārkāpuma, kuru esot pieļāvušas šīs lidsabiedrības.

3

Padomes Regulas Nr. 17 (1962. gada 6. februāris), pirmā regula par [EKL 81. un 82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.), 5. panta 1. punktā bija noteikts:

“[EKL] [81]. panta 1. punktā aprakstītie līgumi, lēmumi un saskaņota darbība, kas pastāv šīs regulas spēkā stāšanās brīdī un attiecībā uz ko puses lūdz piemērot [EKL] [81]. panta 3. punktu, jādara zināmi Komisijai līdz 1962. gada 1. augustam.”

4

Atbilstoši šīs regulas 6. pantam:

“1.   Kad Komisija pieņem lēmumu, ievērojot [EKL] [81]. panta 3. punktu, tā norāda lēmuma spēkā stāšanās dienu. Šī diena nedrīkst būt pirms paziņošanas dienas.

2.   Šā panta 1. punkta otrais teikums neattiecas uz tiem līgumiem, lēmumiem un saskaņotu darbību, uz kuriem attiecas [..] 5. panta 1. punkts un kuri paziņoti 5. panta 1. punktā noteiktajā termiņā.”

5

Padomes Regulas Nr. 141 (1962. gada 26. novembris), ar ko transporta nozarei nepiemēro Regulu Nr. 17 (OV 1962, 124, 2751. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Regulu Nr. 1002/67/EEK (1967. gada 14. decembris) (OV 1967, 306, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 141”), 1. pantā bija paredzēts:

“Regula Nr. 17 nav piemērojama nolīgumiem, lēmumiem un saskaņotām darbībām transporta nozarē, kuru mērķis vai sekas ir pārvadājumu cenu un nosacījumu noteikšana, transporta piedāvājuma ierobežošana vai kontrole vai transporta tirgu sadalīšana, kā arī dominējošais stāvoklis transporta tirgū [EKL 82. panta] izpratnē.”

6

Šīs regulas 3. pantā bija noteikts:

“Šīs regulas [1.] pantā paredzētais noteikums attiecībā uz pārvadājumiem pa dzelzceļu, autoceļiem un iekšējiem ūdensceļiem ir spēkā līdz 1968. gada 30. jūnijam.”

7

Padomes Regulas (EEK) Nr. 3975/87 (1987. gada 14. decembris) par procedūru konkurences noteikumu piemērošanai attiecībā uz uzņēmumiem gaisa transporta nozarē (OV 1987, L 374, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 2410/92 (1992. gada 23. jūlijs) (OV 1992, L 240, 18. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 3975/87”), 1. pants bija formulēts šādi:

“1.   Šī regula paredz sīki izstrādātas normas [EKL 81. un 82.] panta piemērošanai gaisa transporta pakalpojumiem.

2.   Šī regula attiecas vienīgi uz starptautisko gaisa transportu starp [Eiropas Savienības] lidostām.”

8

Padomes Regulas (EEK) Nr. 3976/87 (1987. gada 14. decembris) par [EKL 81.] panta 3. punkta piemērošanu dažām nolīgumu un saskaņotu darbību kategorijām gaisa transporta nozarē (OV 1987, L 374, 9. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 2411/92 (1992. gada 23. jūlijs) (OV 1992, L 240, 19. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 3976/87”), 1. pantā bija paredzēts:

“Šo regulu piemēro starptautiskajam gaisa transportam starp [Savienības] lidostām.”

9

Regulas Nr. 1/2003 6. pantā ir noteikts:

“Valstu tiesām ir pilnvaras piemērot [EKL] 81. un 82. pantu.”

10

Šīs regulas 16. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Ja valstu tiesas atbilstoši [EKL] 81. pantam vai 82. pantam lemj par līgumiem, lēmumiem vai darbībām, uz kurām jau attiecas Komisijas lēmums, tās nevar pieņemt lēmumus, kuri ir pretrunā ar Komisijas pieņemto lēmumu. Tām arī jāizvairās no to lēmumu pieņemšanas, kas var būt pretrunā ar lēmumu, kuru iecerējusi Komisija tādu lietu izskatīšanā, ko tā uzsākusi. [..]”

11

Minētās regulas 32. pantā “Izņēmumi” ir paredzēts:

“Šī regula neattiecas uz:

[..]

12

Šīs pašas regulas 43. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Regulu Nr. 17 atceļ, izņemot tā[s] 8. panta 3. punktu, ko turpina piemērot attiecībā uz lēmumiem, kuri pieņemti atbilstoši [EKL] 81. panta 3. punktam pirms šīs regulas piemērošanas dienas, līdz šo lēmumu termiņu beigām.

2.   Regulu Nr. 141 atceļ.”

13

Regulas Nr. 1/2003 45. panta pirmajā un otrajā daļā ir noteikts:

“Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro no 2004. gada 1. maija.”

14

Padomes Regulas (EK) Nr. 411/2004 (2004. gada 26. februāris), ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 3975/87 un groza Regulas (EEK) Nr. 3976/87 un (EK) Nr. 1/2003 saistībā ar gaisa satiksmi starp [Savienību] un trešām valstīm (OV 2004, L 68, 1. lpp.), 1. pantā ir paredzēts:

“Regulu [Nr. 3975/87] atceļ, izņemot 6. panta 3. punktu, ko turpina piemērot lēmumiem, kuri, ievērojot [EKL] 81. panta 3. punktu, pieņemti līdz Regulas (EK) Nr. 1/2003 piemērošanai, līdz minēto lēmumu spēkā esamības beigām.”

15

Atbilstoši Regulas Nr. 411/2004 2. pantam:

“Regulas [Nr. 3976/87] 1. pantā svītro vārdus “starp [Savienības] lidostām”.

16

Regulas Nr. 411/2004 3. pantā ir noteikts:

“Regulas (EK) Nr. 1/2003 32. pantā svītro c) punktu.”

17

Regulas Nr. 411/2004 4. panta pirmās un otrās daļas teksts ir šāds:

“Šī regula stājas spēkā trešajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro no 2004. gada 1. maija.”

18

Nolīguma starp Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par gaisa transportu, kas 1999. gada 21. jūnijā parakstīts Luksemburgā un Eiropas Kopienas vārdā apstiprināts ar Padomes un attiecībā uz nolīgumu par zinātnisku un tehnoloģisku sadarbību arī Komisijas Lēmumu 2002/309/EK (2002. gada 4. aprīlis) par septiņu nolīgumu noslēgšanu ar Šveices Konfederāciju (OV 2002, L 114, 1. lpp.), 1. panta 2. punktā ir noteikts:

“Šim mērķim šajā Nolīgumā izklāstītos noteikumus, kā arī regulas un direktīvas, kas precizētas pielikumā, piemēro saskaņā ar šeit paredzētajiem nosacījumiem. [..]”

19

Šī nolīguma pielikums bija formulēts šādi:

“Šajā Nolīgumā:

[..].

2. Konkurences noteikumi

Visas atsauces uzskaitītajos dokumentos uz [EKL] 81. un 82. pantu jāsaprot šā Nolīguma 8. un 9. panta nozīmē.

[..]

Nr. 3975/87

Padomes 1987. gada 14. decembra Regula, ar ko nosaka konkurences noteikumu piemērošanas procedūras uzņēmējsabiedrībām gaisa transporta nozarē, kas grozīta ar Regulām (EEK) Nr. 1284/91 un (EEK) Nr. 2410/92 (sk. turpmāk tekstā).

(1.–7. pants, 8. panta 1. un 2. punkts, 9.–11. pants, 12. panta 2., 4. un 5. punkts, 13. panta 1. un 2. punkts, 14.–19. pants)

[..]

Nr. 3976/87

Padomes 1987. gada 14. decembra Regula par [EKL 81.] panta 3. punkta piemērošanu dažām nolīgumu, lēmumu un saskaņotu darbību kategorijām gaisa transporta nozarē, kas grozīta ar Regulām (EEK) Nr. 2344/90 un (EEK) Nr. 2411/92 (sk. turpmāk tekstā).

(1.–5., 7. pants)

[..]”

20

Saskaņā ar tā 36. panta 1. punktu un informāciju par to septiņu nolīgumu stāšanos spēkā, kuri tika noslēgti ar Šveices Konfederāciju tādās nozarēs kā personu brīva pārvietošanās, gaisa un sauszemes transports, publiskais iepirkums, sadarbība zinātnes un tehnoloģiju jomā, atbilstības novērtējuma savstarpēja atzīšana un tirdzniecība ar lauksaimniecības produktiem (OV 2002, L 114, 480. lpp.), Nolīgums starp Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par gaisa transportu stājās spēkā 2002. gada 1. jūnijā.

21

No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka ar Lēmumu C(2010) 7694, galīgā redakcija (2010. gada 9. novembris), par [LESD] 101. panta, EEZ līguma 53. panta un Nolīguma starp Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par gaisa transportu 8. panta piemērošanu (lieta COMP/39258 – Kravu aviopārvadājumi) (turpmāk tekstā – “2010. gada lēmums”) Eiropas Komisija konstatēja, ka 21 juridiskā persona, kas darbojas gaisa transporta nozarē, ir pārkāpusi LESD 101. pantu un/vai EEZ līguma 53. pantu un Nolīguma starp Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par gaisa transportu 8. pantu, koordinējot to cenu politiku attiecībā uz kravu aviopārvadājumu pakalpojumiem saistībā ar degvielas piemaksām, drošības piemaksām un komisijas maksām par šīm piemaksām, un piemēroja šīm juridiskajām personām naudas sodus par darbībām, kuras tika veiktas:

22

Ar 2015. gada 16. decembra spriedumiem Eiropas Savienības Vispārējā tiesa procesuāla pārkāpuma dēļ atcēla 2010. gada lēmumu daļā, kurā tas attiecās uz dažām juridiskajām personām, kurām bija piemērots naudas sods.

23

Komisija atsāka procedūru un ar Lēmumu C(2017) 1742 final (2017. gada 17. marts) par LESD 101. panta, EEZ līguma 53. panta un Nolīguma starp Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par gaisa transportu 8. panta piemērošanu (lieta AT.39258 – Kravu aviopārvadājumi) (turpmāk tekstā – “2017. gada lēmums”) piemēroja naudas sodus 19 no 21 šī sprieduma 21. punktā minētajām juridiskajām personām, tostarp atbildētājām pamatlietā.

24

SCC un Equilib, kas ir Nīderlandē reģistrētas juridiskas personas un ir izveidotas ar mērķi tiesas ceļā saņemt atlīdzību par zaudējumiem, kuri radušies konkurences tiesību pārkāpumu dēļ, cēla iesniedzējtiesā prasības, kuru mērķis būtībā bija panākt, lai iesniedzējtiesa, pirmkārt, atzītu, ka atbildētājas pamatlietā, laikā no 1999. līdz 2006. gadam koordinējot to cenu politiku attiecībā uz kravu aviopārvadājumiem, ir rīkojušās prettiesiski attiecībā pret kravu nosūtītājiem, kuri bija iegādājušies šos pakalpojumus, un, otrkārt, piespriestu šīm lidsabiedrībām solidāri pilnībā – kopā ar procentiem – atlīdzināt kaitējumu, kas minētajiem nosūtītājiem esot radies šīs rīcības dēļ, jo šie nosūtītāji faktiski ir nodevuši savus ar šo kaitējumu saistītos atlīdzības prasījumus SCC un Equilib.

25

Iesniedzējtiesa būtībā ir norādījusi, ka pamatlietās it īpaši ir izvirzīts jautājums par to, vai tās kompetencē ir piemērot EKL 81. panta 1. punktā paredzēto aizliegumu attiecībā uz darbībām, ko atbildētājas pamatlietā ir īstenojušas pirms 2004. gada 1. maija maršrutos starp lidostām Savienībā un lidostām ārpus EEZ, pirms 2005. gada 19. maija maršrutos starp lidostām valstīs, kas ir EEZ līguma līgumslēdzējas puses, bet nav dalībvalstis, un trešām valstīm un pirms 2002. gada 1. jūnija maršrutos starp lidostām Savienībā un lidostām Šveicē.

26

Iesniedzējtiesā SCC un Equilib galvenokārt apgalvoja, ka šīs tiesas kompetencē ir piemērot EKL 81. pantu šīm darbībām, jo šai tiesību normai ir bijusi tieša horizontāla iedarbība visā aizliegtās vienošanās laikposmā. Pakārtoti SCC un Equilib apgalvo, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 6. pantu iesniedzējtiesa šīs regulas spēkā stāšanās brīdī katrā ziņā ir ieguvusi kompetenci ar atpakaļejošu spēku piemērot EKL 81. pantu pamatlietā aplūkotajām darbībām.

27

Atbildētājas pamatlietā būtībā apstrīd iesniedzējtiesas kompetenci, apgalvojot, ka EKL 81. pantam nebija tiešas iedarbības laikposmos, kad tika veiktas pamatlietā apstrīdētās darbības, un ka šajā lietā nav iepriekšēja Komisijas vai valsts konkurences iestādes lēmuma EKL 84. un 85. panta izpratnē, kurš attiektos uz šīm darbībām. To ieskatā atzīt EKL 81. pantam atpakaļejošu spēku būtu pretrunā tiesiskās drošības principam un to nevarētu pamatot ar Regulas Nr. 1/2003 formulējumu, mērķi vai sistēmu.

28

Iesniedzējtiesas skatījumā no Tiesas judikatūras izriet, ka EKL 81. panta 1. punktā un 82. pantā paredzētie aizliegumi pēc sava rakstura var radīt tiešas sekas attiecībās starp privātpersonām un ka šīs tiesību normas tādējādi tieši rada privātpersonām tiesības, kuras valsts tiesām ir jāaizsargā neatkarīgi no šo tiesību normu īstenošanas, ko veic dalībvalstu iestādes vai Komisija.

29

Tādējādi valstu tiesu kompetence piemērot EKL 81. panta 1. punktu un 82. pantu strīdā starp privātpersonām izrietot no šo tiesību normu tiešās iedarbības. Šī kompetence neesot saistīta ar konkurences noteikumu administratīvo īstenošanu, kas paredzēta EKL 84. un 85. pantā, un tā neesot atkarīga no tā, vai pastāv iepriekšējs valsts konkurences iestāžu vai Komisijas lēmums par attiecīgo nolīgumu vai praksi.

30

Valstu tiesu kompetence piemērot EKL 81. pantu esot ierobežota tikai tajās situācijās, kurās vēl var tikt piešķirts atbrīvojums saskaņā ar EKL 81. panta 3. punktu. Šis ierobežojums esot nepieciešams, ņemot vērā tiesiskās drošības apdraudējumu, ko izraisītu valsts tiesas nolēmums, kurā ir konstatēta tāda nolīguma spēkā neesamība, par kuru vēlāk varētu tikt pieņemts administratīvs lēmums saskaņā ar šo pēdējo minēto tiesību normu, kurā tiktu konstatēts, ka EKL 81. panta 1. punkts uz to nevar tikt attiecināts.

31

No tā izrietot, ka valsts tiesa var un tai ir jāizvērtē nolīgumi vai darbības, ņemot vērā EKL 81. pantu, ja jautājums par EKL 81. panta 3. punkta piemērošanu vairs nav aktuāls. Tā tas esot šajā gadījumā. Nav strīda par to, ka aizliegtās vienošanās darbības laikā atbildētājas pamatlietā nebija lūgušas valsts konkurences iestādes vai Komisiju piemērot EKL 81. panta 3. punktu un ka šīs sabiedrības to vairs nevar lūgt, jo Regulā Nr. 1/2003 šāda iespēja nav paredzēta. Šādos apstākļos saistībā ar šo rīcību vairs nepastāvot risks, ka valsts tiesas nolēmums varētu būt pretrunā administratīvam lēmumam.

32

Līdz ar to iesniedzējtiesa uzskata, ka tās kompetencē ir a posteriori lemt par pamatlietā aplūkoto rīcību. Tās ieskatā, ja tiktu atzīts pretējais, tas nozīmētu, ka vairāk neviena iestāde nevarētu izvērtēt EKL 81. panta piemērošanu šai rīcībai, ar ko tiktu atalgota līdzīgas rīcības “neizpaušana”.

33

Tomēr iesniedzējtiesa norāda, ka 2017. gada 4. oktobra nolēmumā ([2017] EWHC 2420 (Ch)), ko esot apstiprinājusi Court of Appeal (England and Wales) (Apelācijas tiesa (Anglija un Velsa), Apvienotā Karaliste), High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kanclera kompetences lietu departaments, Apvienotā Karaliste), lemjot par prasību, kuras mērķis bija panākt to zaudējumu atlīdzību, kas izrietēja no pamatlietā aplūkotās aizliegtās vienošanās, ir atzinusi, ka, nepastāvot valsts kompetento iestāžu vai Komisijas pieņemtam lēmumam, kurā konstatēts pārkāpums, tai nav kompetences lemt par prasību saistībā ar pamatlietā aplūkoto rīcību. Iesniedzējtiesas ieskatā šādā situācijā, ņemot vērā mērķi nodrošināt Savienības tiesību vienveidīgu piemērošanu, ir jāvēršas Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

34

Šādos apstākļos rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai strīdā starp cietušajām personām (šajā gadījumā – nosūtītājiem, proti, kravu aviopārvadājumu pakalpojumu saņēmējiem) un gaisa pārvadātājiem valsts tiesām ir kompetence – pamatojoties uz LESD 101. panta tiešo iedarbību vai vismaz uz [EEZ līguma] 53. pantu vai pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 6. pantu (un tā tiešo iedarbību) – neierobežoti piemērot LESD 101. pantu vai vismaz [EEZ līguma] 53. pantu attiecībā uz gaisa pārvadātāju nolīgumiem vai saskaņotām darbībām saistībā ar kravu pārvadājumiem pirms 2004. gada 1. maija veiktajos lidojumos starp lidostām [Savienībā] un lidostām ārpus EEZ vai attiecīgi pirms 2005. gada 19. maija veiktajos lidojumos starp Islandi, Lihtenšteinu un Norvēģiju, no vienas puses, un lidostām ārpus EEZ, no otras puses, vai attiecīgi pirms 2002. gada 1. jūnija veiktajos lidojumos starp lidostām [Savienībā] un lidostām Šveicē, pat ja runa ir par laikposmu, uz kuru attiecās LESD 104. un 105. pantā noteiktais pārejas režīms, vai tomēr šis pārejas režīms to liedz darīt?”

35

Uzdodot šo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai EKL 81., 84. un 85. pants, kā arī EEZ līguma 53. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai civiltiesiskā strīdā saistībā ar prasību atlīdzināt zaudējumus, kas tajā ir celta pēc Regulas Nr. 1/2003 stāšanās spēkā, ir kompetence piemērot EKL 81. pantu vai EEZ līguma 53. pantu pirms 2004. gada 1. maija īstenotai uzņēmumu rīcībai gaisa transporta nozarē starp dalībvalsti un trešo valsti, kas nav Šveice, pirms 2002. gada 1. jūnija īstenotai uzņēmumu rīcībai gaisa transporta nozarē starp dalībvalsti un Šveici un pirms 2005. gada 19. maija īstenotai uzņēmumu rīcībai gaisa transporta nozarē starp EEZ valsti, kura nav dalībvalsts, un trešo valsti, pat ja attiecīgi dalībvalstu iestādes vai Komisija saistībā ar minēto rīcību nav pieņēmusi nekādu lēmumu atbilstoši EKL 84. vai 85. pantam.

36

Šajā ziņā, pirmkārt, saistībā ar EK līguma noteikumu interpretāciju ir jāatgādina, ka saskaņā ar EEK līguma 87. pantu (tagad – EKL 83. panta 1. punkts) nepieciešamās regulas vai direktīvas EKL 81. un 82. pantā noteikto principu piemērošanai izstrādā Padome pēc Komisijas priekšlikuma un pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu.

37

Atbilstoši šai kompetencei Padome vispirms pieņēma Regulu Nr. 17 un pēc tam, pieņemot Regulu Nr. 141, izslēdza no minētās regulas piemērošanas jomas konkurences ierobežojumus, kas tieši ietekmēja transporta pakalpojumu tirgu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 24. oktobris, Aéroports de Paris/Komisija, C‑82/01 P, EU:C:2002:617, 18. punkts, kā arī 2018. gada 1. februāris, Deutsche Bahn u.c./Komisija, C‑264/16 P, nav publicēts, EU:C:2018:60, 25.–29. punkts).

38

Turpinājumā, lai gan Padome, pieņemot Regulas Nr. 3975/87 un Nr. 3976/87, noteica EEK līguma 85. un 86. panta (tagad – EKL 81. un 82. pants) piemērošanas noteikumus darbībām, kas ir tieši saistītas ar gaisa transporta pakalpojumu sniegšanu, šīs regulas ir piemērojamas tikai gaisa transportam starp Savienības lidostām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1989. gada 11. aprīlis, Saeed Flugreisen un Silver Line Reisebüro, 66/86, EU:C:1989:140, 11. punkts).

39

Visbeidzot Padome pieņēma, pirmām kārtām, Regulu Nr. 1/2003, ar kuras 43. pantu, lasot to kopā ar tās 45. pantu, daļēji tika atcelta Regula Nr. 17 un no 2004. gada 1. maija pilnībā – Regula Nr. 141, kā arī, otrām kārtām, Regulu Nr. 411/2004, ar kuras 1. pantu, lasot to kopā ar tās 4. pantu, no šī paša datuma daļēji tika atcelta Regula Nr. 3975/87 un ar kuras 2. un 3. pantu, lasot tos kopā ar tās 4. pantu, attiecīgi Regulu Nr. 3976/87 un Nr.o1/2003 piemērošanas joma no minētā datuma tika attiecināta arī uz gaisa transportu starp Savienības un trešo valstu lidostām.

40

No tā izriet, ka to konkurences ierobežojumu gadījumā, kuri tieši ietekmē gaisa transporta pakalpojumu starp Savienības un trešo valstu lidostām tirgu, noteikumi, kas tika pieņemti, piemērojot EKL 83. panta 1. punktu, stājās spēkā tikai 2004. gada 1. maijā.

41

Līdz ar to, nepastāvot šādiem noteikumiem, šiem pakalpojumiem pirms minētā datuma bija piemērojami tikai EKL 84. un 85. pantā paredzētie konkurences noteikumu īstenošanas režīmi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1986. gada 30. aprīlis, Asjes u.c., no 209/84 līdz 213/84, EU:C:1986:188, 52. punkts, kā arī 1989. gada 11. aprīlis, Saeed Flugreisen un Silver Line Reisebüro, 66/86, EU:C:1989:140, 21. punkts).

42

Šajā gadījumā, tā kā pamatlietā aplūkotā rīcība, kura tika īstenota laikā no 1999. gada līdz 2004. gada 1. maijam, tieši attiecās uz transporta pakalpojumiem starp Savienības un trešo valstu lidostām un varēja ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm EKL 81. panta 1. punkta izpratnē – tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai –, uz šo rīcību ir attiecināmi nevis noteikumi, kas ir pieņemti, piemērojot EKL 83. pantu, bet vienīgi EKL 84. panta un 85. pantā paredzētie konkurences noteikumu īstenošanas režīmi.

43

Tas pats attiecas uz pamatlietā aplūkoto rīcību, kura tika īstenota laikā no 1999. gada līdz dienai, kad stājās spēkā Nolīgums starp Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par gaisa transportu, proti, 2002. gada 1. jūnijam, ciktāl tā tieši attiecās uz gaisa transporta pakalpojumiem starp Savienības un Šveices lidostām un varēja ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, – tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai. Kā izriet no šī nolīguma 1. panta 2. punkta, lasot to kopā ar tā pielikumu, tieši pēc minētā nolīguma stāšanās spēkā iepriekš minētajā datumā lidostas, kas atrodas Šveices teritorijā, tika uzskatītas par “[Savienības] lidostām” Regulas Nr. 3975/87 1. panta 2. punkta un Regulas Nr. 3976/87 1. panta izpratnē, nevis kā iepriekš – par trešo valstu lidostām.

44

Atbildētājas pamatlietā gan Tiesai iesniegtajos rakstveida apsvērumos, gan tiesas sēdē būtībā apgalvoja, ka gaisa transporta nozare bija izslēgta no EKL 81. panta piemērošanas jomas līdz pat Regulas Nr. 1/2003 spēkā stāšanās brīdim 2004. gada 1. maijā. Minētie lietas dalībnieki un Komisija ir arī norādījuši, ka, pamatojoties uz EKL 84. un 85. pantu, EKL 81. panta 1. punktam katrā ziņā nebija tiešas iedarbības, jo valsts tiesas nevarēja piemērot šo pēdējo minēto tiesību normu, ja kompetentās valsts iestādes vai Komisija nebija pieņēmusi lēmumu, kurā ir konstatēts minētās tiesību normas pārkāpums. Tādējādi, Regulas Nr. 1/2003 6. pantā paredzot, ka valstu tiesas tagad var pilnībā piemērot EKL 81. un 82. pantu, ar Regulu Nr. 1/2003 esot izveidota jauna materiālo tiesību sistēma, kuru nevarot ar atpakaļejošu spēku piemērot rīcībai, kas tāpat kā pamatlietā aplūkotā rīcība ir īstenota pirms šīs regulas stāšanās spēkā un piemērojot EKL 84. un 85. pantu.

45

Šajā ziņā ir jāatgādina, pirmām kārtām, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka uz gaisa transportu tāpat kā uz citiem transporta veidiem ir attiecināmi Līgumu vispārējie noteikumi, sākot no to spēkā stāšanās brīža, tostarp noteikumi konkurences jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1986. gada 30. aprīlis, Asjes u.c., no 209/84 līdz 213/84, EU:C:1986:188, 35.–45. punkts).

46

Turklāt, kā secinājumu 72.–77. punktā būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts, Padome nav izmantojusi savu kompetenci, kas izriet no EKL 83. panta 2. punkta c) apakšpunkta, lai ierobežotu EKL 81. panta materiālās piemērošanas jomu gaisa transporta nozarē.

47

Otrām kārtām, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesības privātpersonām ne tikai uzliek pienākumus, bet to mērķis ir arī radīt tiesības, kas ir daļa no privātpersonu tiesību un pienākumu kopuma. Šīs tiesības rodas ne tikai tad, ja tās ir skaidri piešķirtas Līgumos, bet tās izriet arī no pienākumiem, kas Līgumos ir tieši un skaidri noteikti gan privātpersonām, gan dalībvalstīm un arī Savienības iestādēm (spriedumi, 2001. gada 20. septembris, Courage un Crehan, C‑453/99, EU:C:2001:465, 19. punkts, kā arī 2013. gada 6. jūnijs, Donau Chemie u.c., C‑536/11, EU:C:2013:366, 20. punkts).

48

Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka EKL 81. panta 1. punktam ir tieša iedarbība attiecībās starp privātpersonām un tas attiecīgajiem tiesību subjektiem rada tiesības, kuras valstu tiesām ir jāaizsargā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 12. decembris, Otis Gesellschaft u.c., C‑435/18, EU:C:2019:1069, 21. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2021. gada 6. oktobris, Sumal, C‑882/19, EU:C:2021:800, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

Ikvienai personai ir tiesības vērsties tiesā par EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu un līdz ar to atsaukties uz šajā tiesību normā aizliegtās vienošanās vai darbības spēkā neesamību, kas paredzēta EKL 81. panta 2. punktā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 13. jūlijs, Manfredi u.c., no C‑295/04 līdz C‑298/04, EU:C:2006:461, 59. punkts), kā arī lūgt atlīdzināt nodarīto kaitējumu, ja starp minēto kaitējumu un attiecīgo aizliegto vienošanos vai darbību pastāv cēloņsakarība (spriedums, 2019. gada 12. decembris, Otis Gesellschaft u.c., C‑435/18, EU:C:2019:1069, 23. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

50

Turklāt it īpaši attiecībā uz valstu tiesās celtajām prasībām par zaudējumu atlīdzību par Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu Tiesa ir nospriedusi, ka šīs prasības nodrošina EKL 81. panta pilnīgu efektivitāti, it īpaši tā 1. punktā noteiktā aizlieguma lietderīgo iedarbību, un tādējādi pastiprina Savienības konkurences tiesību normu darbības raksturu, jo tās var atturēt no nolīgumiem vai darbībām, kuras bieži vien ir slēptas un kuras var ierobežot vai izkropļot konkurenci (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 14. marts, Skanska Industrial Solutions u.c., C‑724/17, EU:C:2019:204, 25., 43. un 44. punkts; 2019. gada 12. decembris, Otis Gesellschaft u.c., C‑435/18, EU:C:2019:1069, 22., 24. un 26. punkts, kā arī 2021. gada 6. oktobris, Sumal, C‑882/19, EU:C:2021:800, 33. un 35. punkts).

51

Tādējādi valstu tiesām ir kompetence piemērot EKL 81. pantu tostarp civiltiesiskos strīdos, jo šī kompetence izriet no šī panta tiešās iedarbības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1974. gada 30. janvāris, BRT un Société belge des auteurs, compositeurs et éditeurs, 127/73, EU:C:1974:6, 15. punkts).

52

Kā izriet no pastāvīgās judikatūras, valstu tiesām, kurām atbilstoši to kompetencei ir jāpiemēro Savienības tiesību normas, ir jānodrošina ne vien šo tiesību normu pilnīga iedarbība, bet ir arī jāaizsargā tiesības, ko tās piešķir privātpersonām (spriedums, 2013. gada 6. jūnijs, Donau Chemie u.c., C‑536/11, EU:C:2013:366, 22. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Tieši šīm tiesām ir uzticēts nodrošināt tiesisko aizsardzību, kas attiecīgajām privātpersonām izriet no Savienības tiesību normu tiešās iedarbības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1976. gada 16. decembris, Rewe‑Zentralfinanz un Rewe‑Zentral, 33/76, EU:C:1976:188, 5. punkts).

53

Trešām kārtām, ir jāuzsver, kā secinājumu 43. un 44. punktā būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts, ka EKL 84. un 85. panta piemērošana neietekmē šī sprieduma 51. punktā minēto valstu tiesu kompetenci, jo neviena no šīm abām tiesību normām, kuras attiecas uz Savienības konkurences tiesību normu administratīvo piemērošanu, ko veic attiecīgi dalībvalstu iestādes un Komisija, neierobežo valstu tiesu veikto EKL 81. panta piemērošanu, tostarp civiltiesiskās lietās.

54

No šī sprieduma 45.–53. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet – nevar uzskatīt, ka, Regulas Nr. 1/2003 6. pantā paredzot, ka valstu tiesām ir kompetence piemērot EKL 81. un 82. pantu, ar minēto regulu ir izveidota jauna materiālo tiesību sistēma, kas ir piemērojama ekonomikas nozarēm, kurās pirms šīs regulas stāšanās spēkā nebija tiesību normu, kas pieņemtas, piemērojot EKL 83. pantu. Minētais 6. pants būtībā ir tikai atgādinājums par kompetenci, kas šīm tiesām ir EKL 81. un 82. panta tiešās iedarbības dēļ.

55

Paturot to prātā, ir jāprecizē, ka šādi valstu tiesām piešķirtās kompetences īstenošanu var ierobežot it īpaši tiesiskās drošības princips, konkrēti, nepieciešamība izvairīties no tā, ka šīs tiesas un struktūras, kurām ir uzdots veikt Savienības konkurences tiesību aktu administratīvu piemērošanu, pieņem pretrunīgus lēmumus, kā arī nepieciešamība saglabāt Savienības iestāžu, kurām ir uzticēts piemērot šos noteikumus, it īpaši EKL 81. panta 3. punktu, lēmumpieņemšanas vai likumdošanas pilnvaras un nodrošināt to pieņemto tiesību aktu saistošo iedarbību.

56

Tieši ņemot vērā šos apsvērumus, Tiesa tostarp ir nospriedusi, ka valstu tiesām, lemjot par nolīgumiem vai darbībām, par kuriem vēl var tikt pieņemts Komisijas lēmums, ir jāizvairās pieņemt lēmumus, kas ir pretrunā plānotajam Komisijas lēmumam EKL 81. panta 1. punkta, 82. panta, kā arī 81. panta 3. punkta piemērošanai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1991. gada 28. februāris, Delimitis, C‑234/89, EU:C:1991:91, 47. punkts, kā arī 2000. gada 14. decembris, Masterfoods un HB, C‑344/98, EU:C:2000:689, 51. punkts), un ka a fortiori, lemjot par nolīgumiem vai darbībām, par kuriem jau ir pieņemts Komisijas lēmums, tās nevar pieņemt lēmumus, kas ir pretrunā šim lēmumam (spriedums, 2000. gada 14. decembris, Masterfoods un HB, C‑344/98, EU:C:2000:689, 52. punkts).

57

Šī judikatūra pašlaik ir kodificēta arī Regulas Nr. 1/2003 16. panta 1. punktā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 6. novembris, Otis u.c., C‑199/11, EU:C:2012:684, 50. punkts, kā arī 2020. gada 9. decembris, Groupe Canal +/Komisija, C‑132/19 P, EU:C:2020:1007, 112. punkts).

58

Tomēr, tā kā Komisija gan 2010. gada lēmumā, gan 2017. gada lēmumā būtībā ir atzinusi, ka tai nav kompetences piemērot EKL 81. panta 1. punktu pamatlietā aplūkotajām darbībām, atbildētājas pamatlietā nevar atsaukties uz risku, ka iesniedzējtiesa šajā gadījumā varētu pieņemt lēmumu, kas būtu pretrunā lēmumam, kuru Komisija ir pieņēmusi vai plāno pieņemt tās uzsāktajā procedūrā Regulas Nr. 1/2003 16. panta 1. punkta izpratnē.

59

Šī sprieduma 55. punktā atgādinātie apsvērumi ir arī likuši Tiesai ierobežot valstu tiesu iespēju atbilstoši EKL 81. panta 2. punktam atzīt noteiktu nolīgumu un lēmumu ipso jure spēkā neesamību situācijā, kad šie nolīgumi un lēmumi ir pastāvējuši pirms EKL 83. panta 1. punktā paredzēto noteikumu, kuri tām kļuva piemērojami vēlāk, stāšanās spēkā.

60

Tiesa ir nospriedusi, ka nolīgumi, kuri ir pastāvējuši pirms Regulas Nr. 17 stāšanās spēkā un par kuriem tika paziņots Komisijai saskaņā ar šīs regulas noteikumiem, ir provizoriski spēkā esoši un tas nozīmē, ka valstu tiesas, nepastāvot Komisijas vai dalībvalstu iestāžu lēmumam, kas ir pieņemts saskaņā ar minētās regulas noteikumiem, nevar konstatēt šo nolīgumu ipso jure spēkā neesamību atbilstoši EKL 81. panta 2. punktam (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1962. gada 6. aprīlis, de Geus, 13/61, EU:C:1962:11, 105. lpp.; 1973. gada 6. februāris, Brasserie de Haecht, 48/72, EU:C:1973:11, 8. un 9. punkts; 1980. gada 10. jūlijs, Lancôme un Cosparfrance Nederland, 99/79, EU:C:1980:193, 16. punkts, kā arī 1991. gada 28. februāris, Delimitis, C‑234/89, EU:C:1991:91, 48. punkts).

61

Jāuzsver, ka šī pagaidu spēkā esamība bija nepieciešama tādēļ, ka Regulas Nr. 17 5. panta 1. punktā un 6. panta 2. punktā, skatot tos kopā, Komisijai bija paredzēta iespēja ar atpakaļejošu spēku atzīt EEK līguma 85. panta 1. punktu (tagad – EKL 81. panta 1. punkts) par nepiemērojamu minētajiem nolīgumiem saskaņā ar EEK līguma 85. panta 3. punktu (tagad – EKL 81. panta 3. punkts), un ka būtu bijis pretrunā vispārējam tiesiskās drošības principam atzīt šos pašus nolīgumus par spēkā neesošiem ipso jure, pirms vispār bija iespējams noskaidrot, vai EEK līguma 85. pants tiem ir piemērojams vai ne (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1962. gada 6. aprīlis, de Geus, 13/61, EU:C:1962:11, 104. lpp.).

62

Tomēr šajā gadījumā tādi apsvērumi kā šī sprieduma 55. punktā minētie neliek analoģiski šī sprieduma 60. punktā minētajai judikatūrai ierobežot valstu tiesu iespēju piemērot EKL 81. pantu tādai uzņēmumu rīcībai, kas tāpat kā pamatlietā ir īstenota pirms Regulas Nr. 1/2003 stāšanās spēkā un EKL 84. un 85. panta spēkā esamības laikā, attiecīgā gadījumā neskarot piemērojamās noilgumu reglamentējošās tiesību normas.

63

Regulā Nr. 1/2003, kas ir kļuvusi piemērojama nozarē, kurā ir īstenota pamatlietā aplūkotā rīcība, nav ietverta tiesību norma, kas ļautu ar atpakaļejošu spēku apstiprināt nolīgumus vai darbības, kuras ir pastāvējušas pirms šīs regulas stāšanās spēkā. Turklāt minētās regulas 34. panta 1. punktā ir paredzēts, ka Komisijai, tostarp piemērojot Regulu Nr. 17, izdarītie paziņojumi par nolīgumiem zaudē spēku no 2004. gada 1. maija. No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka atbildētājas pamatlietā katrā ziņā nebija sniegušas paziņojumu saistībā ar pamatlietā aplūkoto rīcību.

64

Šī sprieduma 55. punktā atgādināto apsvērumu dēļ Tiesa turklāt ir ierobežojusi valstu tiesu iespēju atzīt noteiktus nolīgumus par spēkā neesošiem pirms EKL 83. panta 1. punktā paredzēto noteikumu, kuriem bija jākļūst tiem piemērojamiem, stāšanās spēkā. Tādējādi 1986. gada 30. aprīļa spriedumā Asjes u.c. (no 209/84 līdz 213/84, EU:C:1986:188, 68. punkts) un 1989. gada 11. aprīļa spriedumā Saeed Flugreisen un Silver Line Reisebüro (66/86, EU:C:1989:140, 20. punkts), uz kuriem ir atsaukušās atbildētājas pamatlietā un Komisija, Tiesa būtībā nosprieda, ka līdz brīdim, kad stājas spēkā EKL 83. panta 1. punktā paredzētais tiesiskais regulējums, valstu tiesas nevar pašas pēc savas ierosmes konstatēt nolīguma vai darbības nesaderību ar EKL 81. panta 1. punktu un var atzīt tos par spēkā neesošiem ipso jure atbilstoši EKL 81. panta 2. punktam tikai tad, ja dalībvalstu iestādes, ievērojot EKL 84. pantu, ir nospriedušas, ka tiem ir piemērojams EKL 81. panta 1. punkts un nav piemērojams EKL 81. panta 3. punktā noteiktais aizlieguma izņēmums, vai ja Komisija saistībā ar tiem ir konstatējusi EKL 85. panta 2. punktā paredzēto pārkāpumu.

65

Tomēr no 1989. gada 11. aprīļa sprieduma Saeed Flugreisen un Silver Line Reisebüro (66/86, EU:C:1989:140) 20. un 32. punkta izriet, ka šī valstu tiesu iespējas piemērot EKL 81. pantu ierobežojuma vienīgais pamatojums bija nepieciešamība aizsargāt to iestāžu pilnvaras, kuras saskaņā ar piemērošanas noteikumiem, ko bija paredzēts pieņemt, pamatojoties uz EKL 83. pantu, bija jāatzīst par kompetentām izstrādāt konkurences politiku, piešķirot vai atsakot piešķirt atbrīvojumus saskaņā ar EKL 81. panta 3. punktu. Tā kā minētā sprieduma pasludināšanas dienā Savienības likumdevējs vēl nebija īstenojis kompetenci, kas tam saskaņā ar EKL 83. pantu un 85. panta 3. punktu ir attiecībā uz gaisa transporta pakalpojumu starp Savienības un trešo valstu lidostām nozari, nevarēja tikt izslēgts, ka, ievērojot EKL 81. panta 3. punktu, ar atpakaļejošu spēku varētu tikt pieņemta EKL 81. panta 1. punkta nepiemērojamības noteiktiem nolīgumiem atzīšanas sistēma, kas būtu līdzīga ar Regulu Nr. 17 ieviestajai sistēmai.

66

Atšķirībā no šī sprieduma 64. punktā minētās judikatūras, kura attiecas uz valstu tiesu iespēju atzīt noteiktus nolīgumus par spēkā neesošiem pirms EKL 83. panta 1. punktā paredzēto noteikumu, kuriem bija jākļūst tiem piemērojamiem, stāšanās spēkā, pamatlietas, kā tas izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, attiecas uz rīcības, kas īstenota pirms Regulas Nr. 1/2003 stāšanās spēkā un EKL 84. un 85. panta spēkā esamības laikā, atbilstības EKL 81. panta 1. punktam pārbaudi pēc šīs regulas stāšanās spēkā. Tādējādi brīdī, kad tika celtas pamatlietā aplūkotās prasības, Savienības likumdevējs, pieņemot minēto regulu un Regulu Nr. 411/2004, jau bija īstenojis savu šī sprieduma 65. punktā minēto kompetenci attiecībā uz gaisa transporta pakalpojumu starp Savienības un trešo valstu lidostām nozari, un līdz ar to nav pamata ierobežot iesniedzējtiesas iespēju piemērot EKL 81. panta 1. punktu pamatlietā aplūkotajai rīcībai.

67

Šādos apstākļos iesniedzējtiesas norādītais apstāklis, ka saistībā ar šo rīcību nav pieņemts neviens lēmums saskaņā ar EKL 84. vai 85. pantu, neliedz šai tiesai piemērot EKL 81. pantu minētajai rīcībai, lai izvērtētu šā pēdējā minētā panta pārkāpuma esamību un attiecīgā gadījumā uzdotu atlīdzināt no tā izrietošo kaitējumu.

68

Otrkārt, saistībā ar EEZ līguma 53. panta interpretāciju ir jāatgādina, ka ar šo pantu ar tādu pašu formulējumu kā EKL 81. pantā ir aizliegti nolīgumi starp uzņēmumiem, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības, kuras var iespaidot tirdzniecību starp šā līguma līgumslēdzējām pusēm un kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci EEZ teritorijā.

69

Turklāt ir jāuzsver, ka EEZ līgums ir Savienības tiesību sastāvdaļa (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 2. aprīlis, Ruska Federacija, C‑897/19 PPU, EU:C:2020:262, 49. punkts).

70

Šajā līgumā ir no jauna apstiprinātas Savienības, tās dalībvalstu un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) valstu privileģētās attiecības, kuras balstās uz tuvumu, senām kopīgām vērtībām un Eiropas identitāti. Viens no galvenajiem EEZ līguma mērķiem, proti, iekļaut iekšējā tirgū, kas ir izveidots Savienības teritorijā, arī EBTA valstis, ir izprotams, ņemot vērā tieši šīs privileģētās attiecības. Šādā perspektīvā daudzu minētā līguma normu mērķis ir nodrošināt pēc iespējas vienveidīgāku tā interpretāciju visā EEZ. Tiesai šajā ziņā ir jānodrošina, lai EEZ līguma normas, kuras būtībā ir identiskas LESD normām, dalībvalstīs tiktu interpretētas vienveidīgi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 2. aprīlis, Ruska Federacija, C‑897/19 PPU, EU:C:2020:262, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

71

No tā izriet, ka, tā kā EEZ līguma 53. pants būtībā ir identisks EKL 81. pantam, tas ir jāinterpretē tāpat kā EKL 81. pants.

72

Turklāt Regulas Nr. 1/2003 un Nr. 411/2004 kļuva piemērojamas EEZ līguma ietvaros pēc tam, kad 2005. gada 19. maijā stājās spēkā EEZ Apvienotās komitejas Lēmums Nr. 130/2004 (2004. gada 24. septembris), ar ko groza EEZ līguma XIV pielikumu (Konkurence), 21. protokolu (par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas attiecas uz uzņēmumiem) un 23. protokolu (par uzraudzības iestāžu sadarbību) (OV 2005, L 64, 57. lpp.), un EEZ Apvienotās komitejas Lēmums Nr. 40/2005 (2005. gada 11. marts), ar ko groza EEZ līguma XIII pielikumu (Transports) un 21. protokolu (par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas attiecas uz uzņēmumiem) (OV 2005, L 198, 38. lpp.).

73

Šādos apstākļos, tā kā pamatlietā aplūkotā rīcība var ietekmēt tirdzniecību starp EEZ līgumslēdzējām pusēm – tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai –, šī sprieduma 47.–67. punktā izklāstītie apsvērumi mutatis mutandis ir piemērojami šī līguma 53. panta interpretācijai pamatlietās.

74

Šajā ziņā, kā būtībā ir norādījusi Norvēģijas valdība un EBTA Uzraudzības iestāde un kā secinājumu 88. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, tas, ka EEZ līgumā nav EKL 84. pantam līdzvērtīga noteikuma, nevar atspēkot šo secinājumu, jo, kā ir precizēts šī sprieduma 53. punktā, šī tiesību norma neietekmē kompetenci, kas valstu tiesām ir, ievērojot EKL 81. panta tiešo iedarbību.

75

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka EKL 81., 84. un 85. pants, kā arī EEZ līguma 53. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai civiltiesiskā strīdā saistībā ar prasību atlīdzināt zaudējumus, kas tajā ir celta pēc Regulas Nr. 1/2003 stāšanās spēkā, ir kompetence piemērot EKL 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu pirms 2004. gada 1. maija īstenotai uzņēmumu rīcībai gaisa transporta nozarē starp dalībvalsti un trešo valsti, kas nav Šveice, pirms 2002. gada 1. jūnija īstenotai uzņēmumu rīcībai gaisa transporta nozarē starp dalībvalsti un Šveici un pirms 2005. gada 19. maija īstenotai uzņēmumu rīcībai gaisa transporta nozarē starp EEZ valsti, kura nav dalībvalsts, un trešo valsti, pat ja saistībā ar šo rīcību nav pieņemts nekāds lēmums atbilstoši EKL 84. vai 85. pantam un ja minētā rīcība var ietekmēt attiecīgi tirdzniecību starp dalībvalstīm un tirdzniecību starp EEZ līguma līgumslēdzējām pusēm.

76

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

EKL 81., 84. un 85. pants, kā arī 1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu 53. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai civiltiesiskā strīdā saistībā ar prasību atlīdzināt zaudējumus, kas tajā ir celta pēc Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā, stāšanās spēkā, ir kompetence piemērot EKL 81. pantu un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu 53. pantu pirms 2004. gada 1. maija īstenotai uzņēmumu rīcībai gaisa transporta nozarē starp dalībvalsti un trešo valsti, kas nav Šveice, pirms 2002. gada 1. jūnija īstenotai uzņēmumu rīcībai gaisa transporta nozarē starp dalībvalsti un Šveici un pirms 2005. gada 19. maija īstenotai uzņēmumu rīcībai gaisa transporta nozarē starp Eiropas Ekonomikas zonas valsti, kura nav dalībvalsts, un trešo valsti, pat ja saistībā ar šo rīcību nav pieņemts nekāds lēmums atbilstoši EKL 84. vai 85. pantam, un ja minētā rīcība var ietekmēt attiecīgi tirdzniecību starp dalībvalstīm un tirdzniecību starp Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu līgumslēdzējām pusēm.