–

NG un OH vārdā – V. Lupu un G. Perju, avocaţi,

–

SC Banca Transilvania SA vārdā – S. Tîrnoveanu, L. Retegan un A. Iorgulescu, avocaţi,

–

Rumānijas valdības vārdā – sākotnēji E. Gane, L. Liţu un O.‑C. Ichim, kā arī C.‑R. Canţăr, pēc tam E. Gane, L. Liţu un O.‑C. Ichim, pārstāvji,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller, M. Hellmann un E. Lankenau, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – C. Gheorghiu un N. Ruiz García, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp NG un OH, no vienas puses, un SC Banca Transilvania SA (turpmāk tekstā – “Banca Transilvania”), no otras puses, jautājumā par ārvalsts valūtā izteikta refinansēšanas aizdevuma līguma, kas noslēgts starp pusēm, ietverta noteikuma apgalvoti negodīgo raksturu.

3

Direktīvas 93/13 trīspadsmitajā apsvērumā ir teikts:

“tā kā tiek uzskatīts, ka dalībvalstu likumi vai noteikumi, kas tieši vai netieši nosaka patērētāju līgumu noteikumus, nesatur negodīgus noteikumus; tā kā tādēļ neliekas vajadzīgi attiecināt uz šo direktīvu noteikumus, kas ietver obligātas tiesību normas un to starptautisko konvenciju principus vai noteikumus, kam ir pievienojušās dalībvalstis vai Kopiena; tā kā šajā sakarībā vārdi “obligātas tiesību [vai normatīvo aktu] normas” 1. panta 2. punktā ietver arī noteikumus, kas, saskaņā ar tiesību aktiem, attiecas uz līgumslēdzējām pusēm, ar nosacījumu, ka nav noteikta cita kārtība”.

4

Šīs direktīvas 1. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Šī direktīva neattiecas uz līguma noteikumiem, kas ietver obligātas tiesību normas un to starptautisko konvenciju principus vai noteikumus, kam ir pievienojušās dalībvalstis vai Kopiena, īpaši transporta jomā.”

5

Minētās direktīvas 3. pants ir formulēts šādi:

“1.   Līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.

2.   Noteikumu vienmēr uzskata par tādu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, ja tas sastādīts jau iepriekš un patērētājam tādēļ nav bijusi iespēja iespaidot to saturu, jo īpaši saistībā ar iepriekš noformulētiem standartlīgumiem.

[..]”

6

Cod Civil (Civilkodekss), redakcijā, kas bija spēkā pamatlietas faktu norises laikā (turpmāk tekstā – “Civilkodekss”), 1578. pantā bija paredzēts:

“No naudas aizdevuma izrietošās saistības vienmēr ir tikai līgumā noteiktā summa.

Ja pirms maksājuma termiņa beigām notiek valūtu cenas pieaugums vai samazinājums, parādniekam ir jāatdod aizņemtā summa, un viņam ir pienākums to atdot tikai tajā valūtā, kas valstī ir apgrozībā maksāšanas brīdī.”

7

NG un OH 2006. gada 31. martā noslēdza patēriņa kredīta līgumu ar SC Volksbank România SA – kas pēc tam kļuva par Banca Transilvania –, ar kuru šī pēdējā minētā aizdeva summu 90000 Rumānijas leju (RON) (aptuveni 18930 EUR) apmērā (turpmāk tekstā – “sākotnējais līgums”).

8

2008. gada 15. oktobrī šīs pašas puses noslēdza aizdevuma līgumu, kas izteikts Šveices frankos (CHF) un kas paredzēts sākotnējā līguma refinansēšanai (turpmāk tekstā – “refinansēšanas līgums”). Šis pēdējais līgums bija par summu 65000 CHF (aptuveni 42139 EUR), kas ir apmēram 159126 RON pēc maiņas kursa, kurš bija spēkā starp šīm divām valūtām minētā līguma parakstīšanas dienā.

9

Saskaņā ar Banca Transilvania reglamentu maksimālais pieļaujamais aizdevuma līmenis bija 55 % no aizņēmēju finansiālās spējas. Kas attiecas uz NG un OH, šī robežvērtība tika aprēķināta, ņemot vērā Šveices franka un Rumānijas lejas maiņas kursu (turpmāk tekstā – “CHF/ROM maiņas kurss”), kas bija spēkā pirms refinansēšanas līguma parakstīšanas un kas aizdevuma noslēgšanas datumā bija 35,04 % no viņu ienākumiem.

10

Refinansēšanas līguma vispārīgo darījuma noteikumu 4. sadaļas 1. punktā bija paredzēts, ka ikviens maksājums ir jāveic aizdevuma valūtā. Bija arī precizēts, ka aizņēmējs var lūgt bankai pie konkrētiem nosacījumiem, lai aizdevums tiktu izteikts jaunā valūtā, tomēr tai nav pienākuma apmierināt šādu pieteikumu. Tāpat bija paredzēts, ka banka nolūkā izpildīt maksājumus ar iestājušos maksājuma termiņu ir pilnvarota veikt valūtas maiņu aizņēmēja vārdā un uz viņa rēķina, izmantojot savu valūtas maiņas kursu.

11

CHF/RON valūtas maiņas kursa svārstību rezultātā laikā no 2008. gada oktobra līdz 2017. gada aprīlim NG un OH aizdevuma summa palielinājās par 117760 RON (aptuveni 24772 EUR).

12

2017. gada 23. martā NG un OH cēla prasību Tribunalul Specializat Cluj (Klužas specializētā tiesa, Rumānija), lai tā tostarp konstatētu, ka refinansēšanas līguma vispārīgo darījuma noteikumu 4. sadaļas 1. punktam ir negodīgs raksturs. NG un OH apgalvo arī, ka Banca Transilvania nav izpildījusi savu pienākumu viņiem sniegt informāciju, jo tā šī līguma apspriedes un noslēgšanas laikā nav brīdinājusi par risku, kādu ietver sākotnējā līguma pārveide uz ārvalstu valūtu. It īpaši, tā kā aizņēmējiem ir tikai tie ieņēmumi, kas gūti Rumānijas lejās, Banca Transilvania bija jāvērš viņu uzmanība uz šīs valūtas novērtēšanas ietekmi attiecībā uz to ārvalstu valūtu, kurā aizdevums ir jāatmaksā. Turklāt, noteikums par aizdevuma atmaksu ārvalsts valūtā esot radījis nelīdzsvarotību par sliktu aizņēmējiem, jo viņi bija vienīgie, kas uzņemas maiņas kursa risku. Tad NG un OH lūdza Tribunalul Specializat Cluj (Klužas specializētā tiesa) nofiksēt CHF/RON maiņas kursa likmi tādā vērtībā, kādā tā bija refinansēšanas līguma noslēgšanas dienā, kā arī atlīdzināt samaksātās summas pēc neizdevīgāka maiņas kursa.

13

Šī tiesa daļēji apmierināja NG un OH celto prasību. Tomēr tā noraidīja lūgumu nofiksēt CHF/RON maiņas kursa likmi uz to, kāda bija spēkā refinansēšanas līguma parakstīšanas dienā. Šajā nolūkā minētā tiesa, pirmkārt, uzskatīja – lai gan refinansēšanas līguma vispārīgo darījuma noteikumu 4. sadaļas 1. punktā esošais noteikums ataino tā saucamo “nominālās vērtības” principu, kas ir noteikts Civilkodeksa 1578. pantā, tas ir ietverams Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā, ievērojot šī noteikuma papildinošo nevis obligāto raksturu. Minētā tiesa tātad uzskatīja, ka tai bija iespēja izskatīt šī noteikuma negodīgumu. Pēc šīs izskatīšanas tā, otrkārt, konstatēja, ka minētais noteikums ir izteikts skaidri un saprotami un ka Banca Transilvania ir izpildījusi savu pienākumu sniegt informāciju, jo tā nevarēja paredzēt CHF/RON maiņas kursa būtiskās svārstības.

14

NG un OH, no vienas puses, kā arī Banca Transilvania, no otras puses, iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu iesniedzējtiesā, proti, Curtea de Apel Cluj (Klužas apelācijas tiesa, Rumānija). Banca Transilvania, atspēkojot NG un OH iesniegto apelācijas sūdzību, norāda, ka refinansēšanas līguma vispārīgo darījuma noteikumu 4. sadaļas 1. punkts, saskaņā ar kuru jebkurš maksājums, kas veikts atbilstoši šim līgumam, ir jāveic tajā valūtā, kurā ir izsniegts aizdevumus, ir šī līguma galvenais priekšmets. Turklāt šis līguma noteikums atspoguļo obligātu tiesību normu Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkta nozīmē, kura negodīgumu nevar pārbaudīt.

15

Iesniedzējtiesa uzskata, ka no 2017. gada 20. septembra sprieduma Andriciuc u.c. (C‑186/16, EU:C:2017:703) izriet, ka gadījumā, ja līguma noteikumā ir ietverta obligāta valsts tiesību norma, kas ir piemērojama starp pusēm neatkarīgi no viņu izvēles, vai papildinoša rakstura norma, un kas tātad ir piemērojama pēc noklusējuma, proti, ja šajā ziņā nepastāv citāda rakstura vienošanās starp pusēm, tā nav ietverama Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā.

16

Šī tiesa norāda, ka Civilkodeksa 1578. pantam ir papildinošs raksturs, bet ka Rumānijas tiesas to piemērojot citādi, nekā tas ir darīts 2017. gada 20. septembra spriedumā Andriciuc u.c. (C‑186/16, EU:C:2017:703).

17

Lielākā daļa no šīm tiesām esot nospriedušas, ka nevar pārbaudīt šo leģislatīvo tiesību normu atspoguļojošo līguma noteikumu – kā papildinošu noteikumu, kas piemērojami automātiski, ja starp pusēm nav panākta citāda vienošanās, – negodīgo raksturu. Tomēr konkrēts skaits Rumānijas tiesu uzskatot, ka šādu noteikumu patērētājam ir uzspiedis komersants. Tā kā šis pēdējais minētais nevar to nepiemērot, iekļaujot līgumā citādu noteikumu, tad nevar izslēgt tā iespējamā negodīgā rakstura pārbaudi.

18

Iesniedzējtiesa norāda, ka valsts tiesu vairākuma viedoklis ir samazinājis vai pat likvidējis atšķirību starp obligāto leģislatīvo tiesību normu un papildinoša rakstura normu, kā rezultātā uz tām tiek attiecināts – saistībā ar to iespējami negodīgā rakstura pārbaudi – vienāds tiesiskais režīms.

19

Šāda interpretācija rodoties no atšķirībām terminoloģijā starp Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkta rumāņu valodas versiju un šī paša panta franču valodas versiju. Šajā nozīmē iesniedzējtiesa precizē, ka, lai gan šī pēdējā versijā ir izmantots jēdziens “obligāts [imperatīvs]”, rumāņu valodas versijā ir atsauce uz “obligātām tiesību [vai normatīvo aktu] normām”. Šī tiesa uzsver, ka pretēji jēdzienam “obligāts [imperatīvs]”, kurš, pēc tās domām, izslēdzot papildinoša rakstura normas, jēdziens “obligāts” ietver šādas normas. Proti, lai gan imperatīvas normas esot obligātas, papildinoša rakstura normas arī kļūstot tādas pēc tam, kad līgumslēdzējas puses izvēlas no tām neatkāpties.

20

Iesniedzējtiesa turklāt jautā, kāds ir bankai noteiktā pienākuma informēt par valūtas maiņas kursa nākotnes svārstībām apjoms un kādi pasākumi ir jāpieņem, lai garantētu patērētajam Direktīvā 93/13 atzīto tiesību efektivitāti, ja nepastāv papildinošas normas, kas aizvietotu līguma noteikumu, kura negodīgums ir konstatēts.

21

Šādos apstākļos Curtea de Apel Cluj (Klužas apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

22

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka uz līguma noteikumu, kas nav atsevišķi apspriests, bet kas atspoguļo vispārējo normu, kura atbilstoši valsts tiesībām ir piemērojama starp līgumslēdzējām pusēm, ja šajā ziņā nav panākta nekāda cita vienošanās, ir attiecināma šīs direktīvas piemērošanas joma.

23

Jāatgādina, ka Direktīvas 93/13 1. panta 2. punktā, kurā ir aplūkotas obligātas tiesību [vai normatīvo aktu] normas, ir noteikts izņēmums no šīs direktīvas piemērošanas jomas (spriedums, 2018. gada 20. septembris, OTP Bank un OTP Faktoring, C‑51/17, EU:C:2018:750, 52. punkts).

24

Šī izslēgšana ir interpretējama šauri, un tās piemērošana paredz divu nosacījumu izpildi: proti, pirmkārt, līguma noteikumam ir jāatspoguļo tiesību norma un, otrkārt, šai tiesību normai ir jābūt obligātai [imperatīvai] (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 3. marts, Gómez del Moral Guasch, C‑125/18, EU:C:2020:138, 30. un 31. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

25

Tādējādi, kā izriet no Direktīvas 93/13 trīspadsmitā apsvēruma, vārdkopa “obligātas tiesību [vai normatīvo aktu] normas” tās 1. panta 2. punktā ietver arī noteikumus, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir piemērojami līgumslēdzējām pusēm, ar nosacījumu, ka nav noteikta cita kārtība (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 21. marts, RWE Vertrieb, C‑92/11, EU:C:2013:180, 26. punkts, un 2019. gada 3. aprīlis, Aqua Med, C‑266/18, EU:C:2019:282, 29. punkts).

26

Tiesa ir atkārtoti norādījusi, ka šī izslēgšana no Direktīvas 93/13 režīma piemērošanas tiek attaisnota ar to, ka principā ir tiesiski pieņemt, ka valsts likumdevējs ir izveidojis līdzsvaru starp visām konkrētu līgumu pušu tiesībām un pienākumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 21. marts, RWE Vertrieb, C‑92/11, EU:C:2013:180, 28. punkts, kā arī 2018. gada 20. septembris, OTPBank un OTP Faktoring, C‑51/17, EU:C:2018:750, 53. punkts).

27

Tātad apstāklis, ka valsts likumdevējs ir ieviesis līdzsvaru starp visiem konkrētu līgumu pušu tiesībām un pienākumiem, ir nevis nosacījums Direktīvas 93/13 1. panta 2. punktā paredzētā izņēmuma piemērošanai, bet šāda izņēmuma attaisnojums.

28

No tā izriet, ka, lai pierādītu, ka Direktīvas 93/13 1. panta 2. punktā paredzētā izņēmuma nosacījumi ir izpildīti, Tiesa ir nospriedusi, ka valsts tiesai ir jāpārbauda, vai konkrētais līguma noteikums atspoguļo valsts tiesību normas, kas ir imperatīvi piemērojamas starp līgumslēdzējām pusēm neatkarīgi no to izvēles vai papildinoša rakstura normas un kas ir piemērojamas automātiski, proti, ja šajā sakarā nepastāv citādas vienošanās starp pusēm (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 21. marts, RWE Vertrieb, C‑92/11, EU:C:2013:180, 26. punkts; 2014. gada 10. septembris, Kušionová, C‑34/13, EU:C:2014:2189, 79. punkts; 2017. gada 20. septembris, Andriciuc u.c., C‑186/16, EU:C:2017:703, 29. un 30. punkts, kā arī 2020. gada 3. marts, Gómez del Moral Guasch, C‑125/18, EU:C:2020:138, 32. punkts).

29

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka refinansēšanas līguma vispārīgo darījuma noteikumu 4. sadaļas 1. punktā noteiktajā klauzulā, kuras negodīgumu prasītāji izvirza pamatlietā, ir paredzēts, ka “jebkurš maksājums atbilstoši šim līgumam ir jāveic aizdevuma valūtā [..]”.

30

Turklāt iesniedzējtiesa ir uzsvērusi, ka šāda klauzula atspoguļo nominālās vērtības principu, kas noteikts Civilkodeksa 1578. pantā. Atbilstoši tam “parādniekam ir jāatdod aizņemtā summa, un viņam ir pienākums to atdot tikai tajā valūtā, kas valstī ir apgrozībā maksāšanas brīdī”. Turklāt šī tiesa Civilkodeksa 1578. pantu kvalificēja par papildinoša rakstura tiesību normu, proti, ka tā ir jāpiemēro aizdevuma līgumiem tad, ja puses nav izvēlējušās citādu risinājumu.

31

Tātad, pēc iesniedzējtiesas domām, ja vispārīgo darījuma noteikumu klauzula, kuras negodīgumu izvirzījuši prasītāji pamatlietā, atspoguļo papildinoša rakstura valsts tiesību normu, tā pieder pie Direktīvas 93/13 1. panta 2. punktā paredzētā izņēmuma.

32

Tomēr iesniedzējtiesa norāda, ka rumāņu valodas versijā Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkta tekstā ir izmantota vārdkopa “normă obligatorie” (“obligātā norma”), bet franču valodas versijā ir izmantota vārdkopa “imperatīva norma”. Pretēji jēdzienam “imperatīvs”, kas izslēdz papildinoša rakstura tiesību normas, jēdziens “obligāts” ietverot šādas normas. Tātad ir jānosaka, kura valodu versija ir pareiza, balstoties uz šīs direktīvas mērķiem.

33

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru vienā no Savienības tiesību normas valodu redakcijām lietotais formulējums nevar būt vienīgais pamats šīs tiesību normas interpretācijai vai arī tam nevar piešķirt prioritāru nozīmi salīdzinājumā ar pārējo valodu redakcijām. Savienības tiesību normas ir interpretējamas un piemērojamas vienveidīgi, ņemot vērā visu Savienības oficiālo valodu versijas. Gadījumā, ja Savienības tiesību aktu dažādu valodu redakcijas atšķiras, attiecīgā norma ir jāinterpretē saistībā ar tā tiesiskā regulējuma vispārējo struktūru un mērķi, kurā tā ietilpst (spriedumi, 2012. gada 15. novembris, Kurcums Metal, C‑558/11, EU:C:2012:721, 48. punkts, kā arī 2015. gada 15. oktobris, Grupo Itevelesa u.c., C‑168/14, EU:C:2015:685, 42. punkts).

34

Kā norādīts šī sprieduma 25. punktā, vārdkopa “obligātas tiesību [vai normatīvo aktu] normas” Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkta izpratnē ietver, ņemot vērā tās trīspadsmito apsvērumu, arī papildinoša rakstura tiesību normas, proti, tādas, kuras saskaņā ar likumu ir piemērojamas starp līgumslēdzējām pusēm, ja nepastāv citādas vienošanās. Taču no šī viedokļa šajā normā netiek nošķirti, no vienas puses, noteikumi, kas ir piemērojami neatkarīgi no līgumslēdzēju izvēles, un, no otras puses, papildinoša rakstura tiesību normas.

35

Šajā ziņā, pirmkārt, apstāklim, ka var atkāpties no papildinoša rakstura valsts tiesību normas, nav nozīmes, pārbaudot, vai līguma noteikums, kurā tiek atspoguļota šāda norma, atbilstoši Direktīvas 93/13 1. panta 2. punktam tiek izslēgts no šīs direktīvas piemērošanas jomas.

36

Otrkārt, tas, ka līguma noteikums, kurā tiek atspoguļota viena no Direktīvas 93/13 1. panta 2. punktā minētajām normām, netiek apspriests individuāli, neietekmē tā izslēgšanu no šīs direktīvas piemērošanas jomas. Proti, saskaņā ar Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktu individuālas apspriešanas neesamība ir ar noteikuma negodīguma pārbaudes uzsākšanu saistīts nosacījums, kura nevar notikt, ja uz līguma noteikumu neattiecas tās piemērošanas joma.

37

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka līguma noteikums, kurš nav individuāli apspriests, bet kurā tiek atspoguļota norma, kas saskaņā ar valsts likumu ir piemērojama starp līgumslēdzējām pusēm, ja nepastāv nekādas citas vienošanās šajā ziņā, nav ietverams šīs direktīvas piemērošanas jomā.

38

Tā kā iesniedzējtiesa uzskata, ka pamatlietā aplūkojamais līguma noteikums atspoguļo valsts tiesību normu, kurai ir atzīts papildinošs raksturs, no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka uz to neattiecas Direktīvas 93/13 piemērošanas joma atbilstoši tās 1. panta 2. punktam. Līdz ar to uz otro un trešo jautājumu nav jāatbild.

39

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 1. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka līguma noteikums, kurš nav individuāli apspriests, bet kurš atspoguļo normu, kas saskaņā ar valsts likumu ir piemērojama starp līgumslēdzējām pusēm, ja šajā ziņā nepastāv nekādas citas vienošanās, nav ietverams šīs direktīvas piemērošanas jomā.