1.

Ja ieguldītājs iegādājas sabiedrības daļas tādā apjomā, ka tas turpmāk var kontrolēt tās uzņēmējdarbību, šis fakts ietekmē ne vien šīs sabiedrības vadību, bet arī tās akcionārus. Proti, tie savu lēmumu veikt ieguldījumus nav pieņēmuši šādos apstākļos, un tātad attiecīgajā situācijā tie var vairs nevēlēties būt par sabiedrības dalībniekiem. Šī iemesla dēļ ar Eiropas Pārņemšanas direktīvu ( 2 ) ieguldītājam, kurš iegūst kontroli pār sabiedrību – tā saucamajam piedāvātājam –, ir uzlikts pienākums izteikt pārējiem mazākumakcionāriem piedāvājumu par to daļu pārņemšanu par atbilstīgu cenu. Saskaņā ar direktīvu par atbilstīgu cenu tiek uzskatīta augstākā cena, ko noteiktā laikposmā pirms sabiedrības pārņemšanas piedāvātājs ir pats maksājis par tās vērtspapīriem.

2.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir saistīts, pirmkārt, ar jautājumu, vai un kādos apstākļos dalībvalstis var uzlikt pienākumu piedāvātājam maksāt pārējiem akcionāriem nevis šo piedāvātāja maksāto augstāko cenu, bet citu cenu. Dažus šīs problemātikas aspektus Tiesa jau ir izvērtējusi citas tiesvedības ietvaros ( 3 ).

3.

Otrkārt, rodas jautājums, vai un – apstiprinošas atbildes gadījumā – kādi prasījumi piedāvātājam ir pret dalībvalsti, kura tam ir uzlikusi pienākumu maksāt pārmērīgu cenu.

4.

Direktīvas 2004/25 6.–9. apsvērums izvilkuma veidā ir izteikti šādā redakcijā:

[..]

5.

Direktīvas 2004/25 3. pantā ir noteikts:

“1.   Lai īstenotu šo direktīvu, dalībvalstis nodrošina, ka ir ievēroti šādi principi:

[..]

2.   Lai nodrošinātu 1. punktā noteikto principu ievērošanu, dalībvalstis:

6.

Šīs direktīvas 4. panta 6. punkts ir izteikts šādā redakcijā:

“Šī direktīva neskar dalībvalstu tiesības izraudzīties tiesu iestādes vai citas iestādes, kas ir atbildīgas par strīdu izšķiršanu un piedāvājumu laikā veikto pārkāpumu izvērtēšanu, vai dalībvalstu pilnvar[as] noteikt, vai un kādos apstākļos piedāvājuma puses ir tiesīgas uzsākt administratīvu tiesvedību vai tiesvedību. Šī direktīva jo īpaši neskar dalībvalsts tiesu iespējamās pilnvaras atteikties uzsākt tiesvedību un izlemt, vai šāda tiesvedība ietekmē piedāvājuma rezultātu. Šī direktīva neskar dalībvalstu pilnvaras noteikt juridisko nostāju attiecībā uz uzraudzības iestāžu atbildību vai piedāvājuma pušu tiesas prāvām.”

7.

Šīs pašas direktīvas 5. pantā “Mazākumdalībnieku aizsardzība, obligātais piedāvājums un atbilstīgā cena” ir paredzēts:

“1.   Ja fiziska vai juridiska persona vai personas, kas rīkojas saskaņoti ar šo personu, iegādājas [..] uzņēmuma vērtspapīrus, kuri [..] nodod šai personai tādu konkrētu balsstiesību procentuālo daļu uzņēmumā, kas nodrošina kontroli minētajā uzņēmumā, dalībvalstis nodrošina, ka šādai personai, lai aizsargātu minētā uzņēmuma mazākumdalībniekus, ir jānāk klajā ar piedāvājumu. Šādu piedāvājumu pēc iespējas drīz adresē visiem minēto vērtspapīru turētājiem attiecībā uz visiem viņu vērtspapīriem par atbilstīgu cenu, kā noteikts 4. punktā.

[..]

4.   Par atbilstīgu cenu uzskata augstāko cenu, ko par tiem pašiem vērtspapīriem maksājis piedāvātājs vai personas, kas rīkojas saskaņoti ar piedāvātāju, termiņā, kas jānosaka dalībvalstīm, bet kas nav mazāks par sešiem mēnešiem un nav ilgāks kā 12 mēneši pirms 1. punktā minētā piedāvājuma. Ja pēc tam, kad piedāvājums darīts zināms atklātībai, un pirms tā pieņemšanas termiņa beigām piedāvātājs vai persona, kas rīkojas saskaņoti ar piedāvātāju, nopērk vērtspapīrus par augstāku cenu nekā piedāvājuma cena, piedāvātājs paaugstina sava piedāvājuma cenu, lai tā nav zemāka par augstāko cenu, kas maksāta par šādi iegādātiem vērtspapīriem.

Ja ir ievēroti 3. panta 1. punktā minētie vispārējie principi, dalībvalstis var ļaut savām uzraudzības iestādēm pielāgot pirmajā daļā minēto cenu tādos apstākļos un saskaņā ar tādiem kritērijiem, kas ir skaidri noteikti. Tādēļ dalībvalstis var izveidot to apstākļu sarakstu, kādos augstāko cenu var pielāgot uz augšu vai leju, piemēram, ja augstākā cena ir bijusi noteikta, pārdevējam un pircējam vienojoties, ja ir notikušas manipulācijas ar attiecīgo vērtspapīru tirgus cenām, ja tirgus cenas vispār vai konkrētas tirgus cenas ir ietekmējuši ārkārtas apstākļi vai lai varētu saglabāt uzņēmumus, kam ir grūtības. Dalībvalstis var arī noteikt kritērijus, kas piemērojami šādos gadījumos, piemēram, vidējo tirgus cenu konkrētā laika posmā, uzņēmuma likvidācijas vērtību vai citus objektīvus novērtēšanas kritērijus, ko parasti izmanto finanšu analīzē.

Visus uzraudzības iestādes lēmumus pielāgot atbilstīgo cenu pamato un dara zināmu[s] atklātībai.

[..]”

8.

Komisijas Regula (ES) Nr. 1254/2012 (2012. gada 11. decembris), ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1126/2008, ar ko pieņem vairākus starptautiskos grāmatvedības standartus saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1606/2002, attiecībā uz 10. starptautisko finanšu pārskatu standartu, 11. starptautisko finanšu pārskatu standartu, 12. starptautisko finanšu pārskatu standartu, 27. starptautisko grāmatvedības standartu (2011. gads) un 28. starptautisko grāmatvedības standartu (2011. gads) ( 4 ), reglamentē noteiktu starptautisko grāmatvedības standartu pārņemšanu Savienības tiesībās.

9.

Šīs regulas pielikuma par 10. starptautisko finanšu pārskatu standartu “Konsolidētie finanšu pārskati” (turpmāk tekstā – “SFPS 10:22”) 22. punktā zem virsraksta “Nekontrolējoša līdzdalība” ir paredzēts:

“Konsolidētajā finansiālā stāvokļa pārskatā mātesuzņēmums uzrāda nekontrolējošu līdzdalību pašu kapitāla ietvaros, atsevišķi no mātesuzņēmuma īpašnieku pašu kapitāla.”

10.

Minētā pielikuma A pielikumā “Terminu definīcijas” jēdziens “konsolidētie finanšu pārskati” ir definēts kā “grupas finanšu pārskati, kuros mātesuzņēmuma un tā meitasuzņēmumu aktīvi, saistības, pašu kapitāls, ienākumi, izdevumi un naudas plūsmas uzrādīti kā vienas saimnieciskas vienības aktīvi, saistības, pašu kapitāls, ienākumi, izdevumi un naudas plūsmas” ( 5 ).

11.

Jēdziens “nekontrolējoša līdzdalība” tajā ir definēts kā “pašu kapitāls meitasuzņēmumā, ko ne tieši, ne netieši neattiecina uz mātesuzņēmumu” ( 6 ).

12.

Finanšu instrumentu tirgus likuma (turpmāk tekstā – “FITL”) 74. panta 1. punktā ir noregulēta piedāvājuma cena obligātā publiskā piedāvājuma gadījumā. Atbilstoši šai tiesību normai šī cena nedrīkst būt zemāka par:

13.

Ja mērķa sabiedrībai ir jāsagatavo konsolidētais gada pārskats, tad, aprēķinot akciju vērtību atbilstoši FITL 74. panta pirmās daļas 3) punktā paredzētajai metodei, saskaņā ar FITL 74. panta otro daļu ir jāņem par pamatu no šī pārskata izrietošie dati.

14.

Konsolidēto gada pārskatu likuma 14. panta pirmajā daļā konsolidētie gada pārskati ir definēti kā koncerna mātessabiedrības gada pārskatu un tās meitassabiedrību gada pārskatu apvienošanas rezultāts attiecībā uz gada pārskatos norādītajām līdzekļu, saistību, pašu kapitāla, ieņēmumu un izdevumu summām. Saskaņā ar šo pantu konsolidācijā iesaistīto sabiedrību bilanču aktīva un pasīva posteņus pilnībā iekļauj konsolidētajā bilancē.

15.

Šī paša likuma 21. panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka konsolidācijā iesaistīto meitassabiedrību pašu kapitāla attiecīgo daļu tādā apmērā, kādā tā attiecas uz mazākumakcionāriem piederošajām akcijām un daļām, norāda atsevišķā pašu kapitāla postenī “Mazākumakcionāru līdzdalības daļa”.

16.

FITL 5. pantā ir noregulēts Finanšu un kapitāla tirgus komisijas, kā arī tās darbinieku un pilnvarnieku pienākums atlīdzināt zaudējumus. Saskaņā ar šo tiesību normu tie nav atbildīgi par zaudējumiem, kas radušies finanšu instrumentu tirgus dalībniekiem vai trešajām personām. Turklāt tos nevar saukt pie atbildības par darbībām, kuras tie tiesiski, precīzi, pamatoti un labticīgi veikuši, pienācīgi pildot uzraudzības funkcijas likumā un citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

17.

Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma (turpmāk tekstā – “VPINZAL”) 13. panta trešajā daļā valsts iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzības prasījumu apmērs ir noregulēts šādi:

“Mantiskais zaudējums no summas, kas aprēķināta saskaņā ar šā likuma 12. pantu, parasti tiek atlīdzināts šādā apmērā:

[..]”

18.

Prasītāja pamatlietā – Euromin Holdings (Cyprus) Limited (turpmāk tekstā – “Euromin”) –, iegādājoties biržā kotētās akciju sabiedrības “Ventspils nafta” (turpmāk tekstā – “mērķa sabiedrība”) akcijas, kļuva par 93,24 % no visām šī uzņēmuma balsstiesīgajām akcijām īpašniece. Iegādes rezultātā radās pienākums izteikt visiem pārējiem mērķa sabiedrības akcionāriem to akciju obligāto atpirkšanas piedāvājumu. Šajā nolūkā Euromin nosūtīja Finanšu tirgu un kapitāla tirgus komisijai (turpmāk tekstā – “FKTK”) apstiprināšanai akciju obligātā atpirkšanas piedāvājuma prospektu, norādot piedāvājuma cenu 3,12 EUR par akciju.

19.

Ar 2015. gada 15. oktobra lēmumu FKTK šo prospektu noraidīja. Tā uzskatīja, ka Euromin ir jāizsaka mērķa sabiedrības mazākumakcionāriem obligātais piedāvājums ar piedāvājuma cenu 4,56 EUR par akciju (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Pēc šī lēmuma Euromin izteica piedāvājumu ar šādu saturu un tā rezultātā ieguva mazākumakcionāru akcijas par cenu 4,56 EUR par akciju.

20.

FKTK uzskata, ka cena 4,56 EUR tiek iegūta, ja pareizi tiek piemērota FITL 74. panta pirmās daļas 3) punktā paredzētā aprēķina metode. Saskaņā ar šo tiesību normu ir jābalstās uz piedāvājuma cenu, kas tiek iegūta, dalot mērķa sabiedrības tīros aktīvus ar emitēto akciju skaitu. Tīrie aktīvi šajā tiesību normā ir definēti kā mērķa sabiedrības kopējie aktīvi, atskaitot tai piederošās pašas akcijas un saistības, turklāt saskaņā ar FITL 74. panta otro daļu koncerna gadījumā par pamatu ir jāņem konsolidēta gada pārskata dati. Turklāt FKTK, pretēji Euromin nostājai, uzskata, ka konsolidētā gada pārskatā norādītās tā sauktās nekontrolējošās daļas, kas trešajām personām pieder mērķa sabiedrības meitasuzņēmumos, ir jāpieskaita mērķa sabiedrības tīrajiem aktīviem. Proti, šīs daļas mērķa sabiedrības konsolidētajā gada pārskatā esot norādītas atsevišķā postenī kā pašu kapitāls, nevis saistības, tādējādi saskaņā ar FITL 74. panta pirmās daļas 3) punktu tās nedrīkstot tikt atskaitītas.

21.

Euromin par šo lēmumu cēla prasību Administratīvajā apgabaltiesā, izvirzot prasījumu atlīdzināt zaudējumus par summu, kas atbilst no starpības starp sākotnējo un paaugstināto piedāvājuma cenu izrietošajiem atpirkšanas papildizdevumiem, kuru kopsumma ir 7236243,36 EUR.

22.

Ar 2017. gada 10. marta spriedumu Administratīvā apgabaltiesa daļēji apmierināja prasību, atzīstot apstrīdēto lēmumu par prettiesisku un piespriežot FKTK samaksāt zaudējumu atlīdzību 50 % apmērā no starpības summas. Zaudējumu atlīdzības prasījuma samazinājumu tā pamatoja ar VPINZAL 13. panta trešajā daļā paredzēto regulējumu.

23.

Pret šo spriedumu Euromin un FKTK iesniedza kasācijas sūdzības Augstākajā tiesā (Senātā).

24.

Šai tiesai, pirmkārt, ir šaubas par FITL 74. panta pirmās daļas 3) punkta piemērošanas pamatlietā saderību ar Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta noteikumiem. Otrkārt, tai rodas jautājums, vai ar Tiesas judikatūru attiecībā uz dalībvalstu atbildību par Savienības tiesību kļūdainu transponēšanu un piemērošanu tiek liegta VPINZAL 13. panta trešās daļas 3) punkta piemērošana.

25.

Šādos apstākļos Augstākā tiesa (Senāts) nolēma apturēt tiesvedību un saskaņā ar LESD 267. pantu uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

26.

Par prejudiciālajiem jautājumiem rakstveida apsvērumus iesniedza Euromin, Latvijas Republika, Polijas Republika, Vācijas Federatīvā Republika un Eiropas Komisija.

27.

Euromin, Latvijas Republika un Komisija piedalījās tiesas sēdē, kas notika 2020. gada 9. jūlijā.

28.

Augstākās tiesas (Senāta) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz divām atsevišķām tēmām. No vienas puses, šī tiesa uzdod jautājumu par Direktīvas 2004/25 5. panta pareizo interpretāciju. Tajā ir noregulēta kārtība, kāda piemērojama obligātajam piedāvājumam, kurš piedāvātājam, iegūstot kontroli nodrošinošu daļu sabiedrībā, ir jāizsaka tās mazākumakcionāriem. No otras puses, rodas jautājums, kādām sekām ir jāizriet no šīs tiesību normas eventuāli kļūdainas transponēšanas Latvijas tiesībās. It īpaši tai ir jāizlemj, vai un kādā mērā piedāvātājam pamatlietā ir prasījumi par zaudējumu atlīdzību pret Latvijas iestādēm saistībā ar pārmērīgas piedāvājuma cenas samaksu.

29.

Pirmie četri jautājumi attiecas uz obligātā piedāvājuma “atbilstīgas cenas” noteikšanu Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta izpratnē. Latvijas uzraudzības iestādes skatījumā, šajā lietā attiecībā uz piedāvājuma cenu ir jābalstās nevis uz augstāko cenu, ko likumā noteiktajā laikposmā pirms pārņemšanas piedāvājuma piedāvātājs ir maksājis par tiem pašiem vērtspapīriem (turpmāk tekstā – “piedāvātāja maksātā augstākā cena”), bet drīzāk – pretēji tam, kas ir noteikts 5. panta 4. punkta pirmajā daļā, – uz akciju vērtību, kas izriet no mērķa sabiedrības tīro aktīvu, kuri ir noteikti atbilstoši valsts prasībās paredzētajam, dalīšanas ar emitēto akciju skaitu. Proti, šī cena esot augstāka par piedāvātāja maksāto augstāko cenu.

30.

Šajā sakarā vispirms, lai atbildētu uz trešo un ceturto prejudiciālo jautājumu, ir jānosaka, vai ar Direktīvu 2004/25 vispār ir saderīgi balstīties nevis uz piedāvātāja maksāto augstāko cenu, bet uz citu vērtību, ja šī vērtība pārsniedz piedāvātāja maksāto augstāko cenu (šajā ziņā skat. turpinājumā A daļu). Tikai pēc tam ir jāizskata pirmā un otrā prejudiciālā jautājuma priekšmets, proti, mērķa sabiedrības tīro aktīvu pareizs aprēķins, lai noteiktu atbilstīgo piedāvājuma cenu. Šajā sakarā ir jāizskata prasības, kas direktīvā attiecīgajā gadījumā ir izvirzītas šādas alternatīvas vērtības aprēķinam (šajā ziņā skat. B daļu).

31.

Pēc tam ir jāizvērtē sekas, kas pamatlietā varētu izrietēt no direktīvas nepareizas transponēšanas. Šajā ziņā sestais prejudiciālais jautājums ir saistīts ar jautājumu, vai direktīvas noteikumu mērķis ir piešķirt tiesības piedāvātājai pamatlietā, kā rezultātā tai varētu būt prasījums sakarā ar valsts atbildību par Savienības tiesību pārkāpumu (šajā ziņā skat. C daļu).

32.

Visbeidzot, ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša, tad, atbildot uz piekto prejudiciālo jautājumu, vēl ir jāizskata, vai ar līdzvērtības un efektivitātes principiem netiek pieļauta šī prasījuma paušāla samazināšana pamatlietā (šajā ziņā skat. D daļu).

33.

Ar trešo un ceturto jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ar Direktīvu 2004/25 netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru piedāvājuma cenai par pamatu vienmēr ir jāņem augstākā no trijām atbilstoši atšķirīgām aprēķina metodēm vai kritērijiem noteiktajām cenām, turklāt tikai viens no šiem kritērijiem ir 5. panta 4. punkta pirmajā daļā minētā augstākā cena, ko attiecīgās dalībvalsts noteiktajā laikposmā pirms pārņemšanas piedāvājuma piedāvātājs ir maksājis par tiem pašiem vērtspapīriem.

34.

Būtībā šo abu jautājumu mērķis ir noskaidrot, vai un – attiecīgajā gadījumā – ar kādiem nosacījumiem dalībvalsts, likumā nosakot obligātā piedāvājuma “atbilstīgu cenu”, Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta pirmajā daļā paredzētās cenas vietā drīkst paredzēt citas vērtības vai aprēķina metodes. Šajā ziņā vispirms ir jāaplūko 5. panta 4. punkta pirmajā daļā paredzētais noteikums (šajā ziņā skat. turpinājumā 1. sadaļu) un pēc tam ir jāizvērtē atkāpes iespējas (šajā ziņā skat. 2. sadaļu). Visbeidzot tiks pārbaudīts, kādas sekas no tā izriet attiecībā uz pamatlietā piemērojamo tiesību normu (šajā ziņā skat. 3. sadaļu).

35.

Mērķa sabiedrības akcionāru aizsardzība pārņemšanas gadījumā saskaņā ar Direktīvas 2004/25 koncepciju vispārīgi tiek nodrošināta ar apjomīgiem informēšanas pienākumiem, kuru mērķis ir ļaut akcionāriem novērtēt pārņemšanas ietekmi uz sabiedrību vai attiecīgi uz akcionāru tiesībām uz šo sabiedrību un tādējādi pieņemt patstāvīgus lēmumus uz savu atbildību ( 7 ). Atlikušie mazākumakcionāri turklāt tiek īpaši aizsargāti ar piedāvātāja pienākumu izteikt obligāto piedāvājumu ( 8 ). Tas dod mazākumakcionāriem iespēju pārdot savus vērtspapīrus ar taisnīgiem nosacījumiem, it īpaši par atbilstīgu cenu ( 9 ). Ar to tiek ņemti vērā ar kontroles maiņu grozītie nosacījumi, un tas ļauj izvairīties no tā, ka mazākumakcionāri pārņemšanas rezultātā uzņemas kursa krituma risku.

36.

Saskaņā ar Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta pirmo daļu šajā obligātajā piedāvājumā par atbilstīgu cenu uzskata augstāko cenu, ko par tiem pašiem vērtspapīriem regulētā tirgū piedāvātājs attiecīgās dalībvalsts noteiktajā termiņā maksājis pirms atbilstoši šīs normas 1. punktam izteiktā piedāvājuma. Šī cena ir obligātā piedāvājuma zemākā robeža, kas piedāvātājam ir jāievēro kā minimums.

37.

Šī sistēma, manuprāt, ir balstīta uz apsvērumu, ka pareizi funkcionējošs kapitāla tirgus rada tādu akcijas cenu, ar kuru uzņēmums netiek nedz novērtēts par zemu, nedz arī pārvērtēts, un kas līdz ar to atspoguļo daļas attiecīgajā uzņēmumā faktisko vērtību. Šajā ziņā Eiropas likumdevējs par pamatu ņem efektīvā, pārskatāmā un likvīdā tirgus vadmotīvu ( 10 ).

38.

Turklāt, ja par pamatu tiek ņemta augstākā cena, ko ir maksājis piedāvātājs, mazākumakcionārs attiecīgajā gadījumā ( 11 ) iegūst tā saukto kontroles prēmiju ( 12 ), savukārt piedāvātājam ir pārliecība, ka obligātā piedāvājuma ietvaros tam nav jāmaksā vairāk, nekā tas bija gatavs maksāt iepriekšējā laikposmā ( 13 ).

39.

Attiecībā uz Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta pirmo daļu Tiesa jau ir nospriedusi, ka šī tiesību norma dalībvalstīm ir saistoša, nevis fakultatīva ( 14 ). Tas nozīmē, ka dalībvalstis nevar a priori noteikt citu (atbilstīgo) cenu kā vien piedāvātāja maksāto augstāko cenu.

40.

Tomēr rodas jautājums, vai dalībvalstis kā obligāto piedāvājumu minimālo cenu drīkst paredzēt augstāku cenu nekā Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta pirmajā daļā minētā cena, lai nodrošinātu augstāku mazākumakcionāru aizsardzības līmeni.

41.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Direktīva 2004/25, kā izriet no tās 25. apsvēruma, ir vērsta uz to, lai noteiktu minimālās prasības vērtspapīru turētāju pietiekamas aizsardzības nodrošināšanai. Tādējādi saskaņā ar Direktīvas 2004/25 3. panta 2. punkta b) apakšpunktu dalībvalstis piedāvājumu reglamentēšanai tostarp var noteikt “papildu nosacījumus un noteikumus, kas ir stingrāki”.

42.

Tomēr rodas jautājums, vai Direktīvas 2004/25 3. panta 2. punkts ir piemērojams arī atbilstīgas piedāvājuma cenas noteikšanai obligātā piedāvājuma ietvaros. Stingrāki noteikumi un papildu nosacījumi ir iedomājami it īpaši attiecībā uz akcionāriem saistībā ar pārņemšanas piedāvājumu sniedzamajiem dokumentiem un informāciju. Gadījumā, ja 5. panta 4. punkta pirmajā daļā minētā obligātā piedāvājuma cena nav atbilstīga, šīs pašas tiesību normas otrajā daļā tomēr ir paredzēts, ka uzraudzības iestādes koriģē šo cenu ne tikai uz augšu, bet arī uz leju ( 15 ). Tas liecina pret minimālo prasību [attiecībā uz cenu].

43.

Tomēr maksātās augstākās cenas noteikuma kvalificēšana par minimālo prasību 3. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē būtu pretrunā vispirms jau Pārņemšanas direktīvas vispārējai koncepcijai ( 16 ). Proti, tās mērķis, radot lielāku pārskatāmību un tiesisko drošību pārrobežu pārņemšanas gadījumā ( 17 ), ir īstenot brīvību veikt uzņēmējdarbību. Šajā kontekstā brīvības veikt uzņēmējdarbību īstenošanas priekšnosacījums ir augsta līmeņa paredzamība attiecībā uz ieguldītājiem, jo nedrošība saistībā ar pārņemšanas izmaksām varētu kavēt pārrobežu ieguldījumus ( 18 ). Šajā ziņā ar šajā lietā piemērojamo tiesisko pamatu – LESD 50. panta 2. punkta g) apakšpunktu – tiek uzskatīts par vajadzīgu koordinēt garantijas sabiedrību dalībniekiem, lai aizsargājošo garantiju vienādošanas ceļā atvieglotu pārrobežu pārņemšanas. No tā izriet, ka sabiedrību dalībnieku aizsardzība ir paredzēta nevis kā brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums, bet gan kalpo tās īstenošanai ( 19 ). Tiešo šo iemeslu dēļ Direktīvas 2004/25 9. apsvērumā ir paredzēts, ka atbilstīgai cenai Savienībā ir jābūt definētai vienoti ( 20 ).

44.

No tā izriet, ka Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta pirmajā daļā paredzētais noteikums par maksāto augstāko cenu ir princips, kas visām dalībvalstīm ir jāievēro, lai, veicot pārrobežu pārņemšanas, visu ieinteresēto pušu interesēs stiprinātu tiesiskās drošības līmeni, vienlaikus nodrošinot mazākumakcionāru aizsardzību ( 21 ).

45.

Tomēr Tiesa ir nospriedusi, ka piedāvātāja maksātā augstākā cena primāri ( 22 ), tātad tikai parastā gadījumā, ir uzskatāma par atbilstīgu Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta pirmās daļas izpratnē ( 23 ).

46.

Saskaņā ar Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta otro daļu dalībvalstis var ļaut savām uzraudzības iestādēm pielāgot šo cenu uz augšu vai uz leju tādos apstākļos un saskaņā ar tādiem kritērijiem, kas ir skaidri noteikti. Kā tādu situāciju piemēri kurās, šāda pielāgošana var būt vajadzīga, šajā tiesību normā ir minēta vienošanās starp pārdevēju un pircēju, ārkārtas apstākļi vai manipulācijas ar attiecīgo vērtspapīru tirgus cenām ( 24 ). Šīm situācijām kopīgs ir tas, ka piedāvātāja maksātā augstākā cena neatbilst tai, kas būtu izveidojusies pareizi funkcionējošā kapitāla tirgū. Saskaņā ar Direktīvas 2004/25 3. panta 1. punkta d) apakšpunktu šāds rezultāts ir jānovērš.

47.

Tomēr pieņēmums, ka piedāvātāja maksātā augstākā cena ir atbilstīga, ir attaisnots tikai pareizi funkcionējoša tirgus gadījumā ( 25 ). Turpretim Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta otrā daļa parāda, ka atbilstoši Eiropas likumdevēja viedoklim šo cenu šajā tiesību normā piemēra pēc minētajos gadījumos attiecīgajos apstākļos nevar uzskatīt par atbilstīgu ( 26 ). No iespējas veikt korekciju uz augšu un uz leju izriet, ka neatbilstīgums var būt saistīts gan ar akcijas nepietiekamu novērtējumu, gan arī ar tās pārvērtējumu. Šajā ziņā ir jāuzsver, ka vērtējums attiecībā uz to, kad piedāvātāja maksātā augstākā cena nav atbilstīga, konkrētos gadījumos ir atstāts dalībvalstu ziņā. Tas tāpēc, ka Direktīvā šajā sakarā nav izsmeļoši uzskaitītas to gadījumu grupas, kuros var būt vajadzīga uzraudzības iestāžu veikta pielāgošana ( 27 ).

48.

Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta otrajā daļā paredzētā uzraudzības iestādēm piešķiramā atļauja konkrētā gadījumā pielāgot piedāvājumu ir tikai fakultatīva ( 28 ), tas ir, dalībvalstīm nav pienākuma piešķirt šīs pilnvaras savām uzraudzības iestādēm. Tomēr fakultatīvs ir tikai instruments, nevis pienākums nodrošināt atbilstīgu piedāvājuma cenu. Līdz ar to dalībvalstij tādos gadījumos kā direktīvas 5. panta 4. punkta otrajā daļā minētais ir jābūt iespējai paredzēt arī citus mehānismus vai attiecīgi procedūras šādas cenas nodrošināšanai ( 29 ). Proti, Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta pirmajā daļā paredzētās cenas neatbilstīguma gadījumā dalībvalsts var arī ipso iure paredzēt atkāpi no šīs cenas. Turklāt dalībvalstīm ir jābūt iespējai paredzēt atbilstīgas piedāvājuma cenas noteikšanas mehānismu, ja Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta pirmajā daļā paredzēto cenu nevar noskaidrot ( 30 ).

49.

Par to liecina arī Direktīvas 2004/25 4. panta 5. punkta otrās daļas i) apakšpunktā paredzētais regulējums un tās sestais apsvērums ( 31 ). Turklāt pretējā gadījumā – pretēji Direktīvas 2004/25 3. panta 1. punkta d) apakšpunktā ietvertajam principam – tiktu iedibināta situācija, kuras pamatā būtu tirgus izkropļošana vai tā normālās darbības traucēšana.

50.

Tomēr, lai nodrošinātu šāda tiesiskā regulējuma pārskatāmību un paredzamību ( 32 ), cita aprēķina metode tajā – analoģiski Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta otrajā daļā noteiktajām prasībām attiecībā uz piedāvājuma cenas pielāgošanu, ko veic uzraudzības iestādes, – var tikt paredzēta tikai tādos apstākļos un saskaņā ar tādiem kritērijiem, kas ir skaidri noteikti. Tas tāpēc, ka šajā ziņā nevar būt atšķirības atkarībā no tā, vai valsts uzraudzības iestādei konkrētā gadījumā ir ļauts pielāgot piedāvājuma cenu saskaņā ar šī regulējuma otro daļu vai arī tās uzdevums ir īstenot abstraktus vispārīgus noteikumus direktīvas 5. panta 4. punkta pirmās daļas izpratnē.

51.

Tādējādi no likumiskā regulējuma, no vienas puses, ir precīzi jāizriet, kādos gadījumos obligātā piedāvājuma minimālā cena ir jābalsta nevis uz piedāvātāja maksāto augstāko cenu, bet uz citu cenu. Turklāt vērtējuma ziņā šiem gadījumiem ir jābūt salīdzināmiem ar Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta otrajā daļā minētajām situācijām ( 33 ). No otras puses, tiesiskajā regulējumā ir jābūt viennozīmīgi paredzētam, kā šajos gadījumos ir nosakāma cita cena.

52.

Šajā sakarā Tiesa jau ir nospriedusi, ka abstraktu juridisku jēdzienu izmantošana to neizslēdz, ja vien attiecīga jēdziena interpretāciju no tiesiskā regulējuma var izsecināt pietiekami skaidri, precīzi un paredzami, izmantojot valsts tiesībās atzītas interpretācijas metodes ( 34 ).

53.

Pamatlietā piemērojamajā tiesību normā – FITL 74. panta pirmajā daļā – pirmšķietami nav paredzēts tās 1) punktā minētā kritērija, proti, piedāvātāja maksātās augstākās cenas, principiāls pārākums. Tāpat šķiet, ka tajā nav paredzēti noteikti priekšnoteikumi vai situācijas, kuru dēļ būtu jāpiemēro viena vai otra aprēķina metode. Drīzāk pienākums izvēlēties augstāko no attiecīgi izrietošajām cenām liecina par to, ka ikviena obligātā piedāvājuma gadījumā visas trīs aprēķina metodes tiek piemērotas paralēli. Ņemot vērā iepriekš norādītos apsvērumus, ar Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta pirmo daļu netiktu pieļauts šādi izprasts regulējums.

54.

Tomēr no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Administratīvā apgabaltiesa pirmajā instancē par iespējamu un nepieciešamu uzskatīja tādu FITL 74. panta pirmās daļas interpretāciju, saskaņā ar kuru tā 1) punkts principā tiek piemērots prioritāri. Savukārt 2) un 3) punktā paredzētās aprēķina metodes ir piemērojamas tikai izņēmuma gadījumos, ja pastāv ārkārtas apstākļi. Šķiet, ka šī tiesa šo prasību ir izsecinājusi no FITL 74. panta astotās daļas, kurā ir paredzētas uzraudzības iestāžu pilnvaras ārkārtas apstākļos grozīt piedāvājuma cenu un šajā gadījumā izmantot FITL 74. panta pirmās daļas 3) punktā paredzēto aprēķina metodi.

55.

Par ārkārtas apstākli Administratīvā apgabaltiesa savukārt uzskatīja mērķa sabiedrības vērtspapīru trūkstošo likviditāti. Šajā ziņā Latvijas valdība ir apstiprinājusi, ka, izstrādājot FITL 74. panta pirmās daļas 2) un 3) punktu, Latvijas likumdevējs bija ņēmis vērā īpašo Latvijas akciju tirgus situāciju, kas esot ārkārtīgi nelikvīds un pastāvīgi neaktīvs.

56.

Iesniedzējtiesas uzdevums ir izvērtēt, vai FITL 74. panta pirmo daļu var interpretēt šādā nozīmē. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka iesniedzējtiesai ir jāvadās no premisas, ka likumdevējam bijis nodoms īstenot direktīvu, pat ja attiecīgā tiesību norma nav tikusi izstrādāta īpaši direktīvas īstenošanas mērķim vai tā ir pastāvējusi jau pirms direktīvas stāšanās spēkā ( 35 ).

57.

Ja iesniedzējtiesa, veicot pārbaudi, nonāktu pie secinājuma, ka FITL 74. panta pirmās daļas interpretācija iepriekš minētajā izpratnē ir iespējama, vēl ir jāpārbauda, vai ir izpildītas 51. un 52. punktā minētās prasības. It īpaši FITL 74. panta pirmās daļas 2) un 3) punktā paredzēto aprēķina metožu piemērošanas nosacījumiem ir jābūt pietiekami skaidriem, precīziem un paredzamiem, proti, ir jābūt saprotamam, kad runa ir par ārkārtas apstākļiem.

58.

Par minēto, pirmkārt, ir jānorāda, ka, protams, dalībvalstīm ar Direktīvu 2004/25 piešķirtajai rīcības brīvībai ir jākalpo tieši tam, lai varētu pietiekami ņemt vērā dažādu kapitāla tirgu īpašas iezīmes un dalībvalstīs pastāvošus īpašus apstākļus ( 36 ). Šajā ziņā nelikvīds un neaktīvs kapitāla tirgus noteikti neatbilst vadmotīvam, pēc kura ir vadījies Eiropas likumdevējs, pieņemot Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta pirmajā daļā paredzēto noteikumu ( 37 ) Tāpēc šādos apstākļos izveidojusies cena varētu nebūt atbilstīga. Tomēr konkrētā gadījumā šis vērtējums ir jāveic iesniedzējtiesai.

59.

Otrkārt, ar norādi uz kapitāla tirgus “nelikviditāti” vai “neaktivitāti” ārkārtas apstākļi vēl nav skaidri definēti. Proti, no ekonomiskā viedokļa ar šiem jēdzieniem nav aprakstīts stabils scenārijs. Tāpēc, lai Latvijas tiesības būtu “skaidri noteiktas” šo secinājumu 52. punktā minētās judikatūras izpratnē, tajās būtu jābūt paredzētam vismaz noteiktam tirdzniecības apjomam vai regularitātei, kuru nesasniegšanas gadījumā vērtspapīrs tiek uzskatīts par nelikvīdu. Tas, vai pastāv šāda situācija, tāpat ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

60.

Turklāt rodas jautājums, vai noteikums, saskaņā ar kuru no ārkārtas apstākļu gadījumā izmantojamajām aprēķina metodēm vienmēr ir jāizvēlas tā, kura noved pie augstākā rezultāta, ir pietiekami skaidrs, precīzs un paredzams. Manuprāt, tas tā ir, jo divu konstatētu vērtību salīdzinājums var viennozīmīgi parādīt, kura no tām ir augstāka. Jautājums, vai savukārt pašas alternatīvās aprēķina metodes ir skaidri noteiktas iepriekš minētajā nozīmē, kā rezultātā šīs vērtības var tikt nepārprotami noteiktas un salīdzinātas, ir pirmā un otrā prejudiciālā jautājuma priekšmets, kas ir jāizskata turpinājumā.

61.

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka parastā gadījumā dalībvalstīm šīs tiesību normas pirmajā daļā paredzētā cena ir jāparedz kā obligāto piedāvājumu minimālā cena. Tas nav piemērojams tādos gadījumos kā tie, kuri ir minēti šīs pašas tiesību normas otrajā daļā, kuros attiecīgās dalībvalsts noteiktajā laikposmā pirms piedāvājuma izteikšanas piedāvātāja maksātā augstākā cena nav uzskatāma par atbilstīgu, un tas ir jāizvērtē iesniedzējtiesai. Līdz ar to šīs direktīvas 5. panta 4. punkta pirmajā daļā netiek liegts valsts tiesiskais regulējums, kurā attiecībā uz šādu gadījumu par pamatu tiek ņemta nevis šajā tiesību normā noteiktā cena, bet cita cena, ja, pirmkārt, priekšnosacījumi, kādos tiek uzskatīts, ka šī cena nav atbilstīga, un, otrkārt, alternatīvas vērtības noteikšanas kritēriji atbilstoši valsts tiesībās atzītajām interpretācijas metodēm ir pietiekami skaidri, precīzi un paredzami.

Mērķa sabiedrības vērtspapīru “nelikviditāte” netiek uzskatīta par ārkārtas apstākļu pastāvēšanas pietiekami skaidru, precīzu un paredzamu priekšnosacījumu, kas var attaisnot atkāpi no Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta pirmajā daļā paredzētā noteikuma, ja likumā nav skaidri paredzēts, kāda tirdzniecības apjoma vai regularitātes nesasniegšanas gadījumā vērtspapīrs tiek uzskatīts par nelikvīdu.

62.

Gadījumā, ja iesniedzējtiesa, veicot uz to attiecināto pārbaudi, nonāktu pie secinājuma, ka ir iespējama tāda FITL 74. panta pirmās daļas interpretācija, saskaņā ar kuru šīs tiesību normas 3) punkts ir piemērojams tikai izņēmuma gadījumos un šīs piemērošanas priekšnosacījumi ir skaidri noteikti, tad, ņemot vērā minēto, pirmais un otrais prejudiciālais jautājums skar prasības, kas ar Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punktu ir izvirzītas attiecībā uz tādas cenas aprēķināšanas kritērijiem, kura atšķiras no šīs tiesību normas pirmajā daļā paredzētās cenas ( 38 ).

63.

FITL 74. panta pirmās daļās 3) punktā ir paredzēts, ka obligātā piedāvājuma cena tiek aprēķināta, dalot mērķa sabiedrības tīros aktīvus ar emitēto akciju skaitu. Savukārt, lai aprēķinātu mērķa sabiedrības neto (vai tīros) aktīvus, saskaņā ar šo tiesību normu no tās kopējā īpašuma (aktīviem) ir jāatskaita mērķa sabiedrībai piederošās pašas akcijas un saistības. Proti, saistību apmērā mērķa sabiedrības aktīvi ekonomiski tai nav pieskaitāmi ( 39 ). Ja mērķa sabiedrība ir koncerna mātessabiedrība, saskaņā ar FITL 74. panta 2. punktu par pamatu aprēķinam tiek izmantoti pēdējā konsolidētā gada pārskata dati. Tajā ir uzskaitīti visi bilancē ierakstītie mērķa sabiedrības aktīvi un pasīvi, kā arī visu tās kontrolēto meitassabiedrību bilances vērtības ( 40 ).

64.

Šajā lietā mērķa sabiedrībai nepieder 100 % kapitāldaļu nevienā no tās meitassabiedrībām. Tomēr tai pieder vairākas vairākuma dalības, līdz ar to tika izveidots koncerna gada pārskats saskaņā ar SFPS. Šajā ziņā saskaņā ar SFPS 10:22 meitassabiedrību mazākumakcionāru daļas (tā saucamā nekontrolējošā līdzdalība) mērķa sabiedrības konsolidētā gada pārskata pasīvā tiek ierakstītas nevis kā daļa no aizņemtā kapitāla, bet kā atsevišķs pašu kapitāla postenis. Šī iemesla dēļ FKTK uzskata, ka arī šīs daļas ietilpst mērķa sabiedrības tīrajos aktīvos. Proti, saskaņā ar FITL 74. panta pirmās daļas 3) punktu, aprēķinot tīros aktīvus, līdzās pašu akcijām var atskaitīt tikai saistības, nevis arī pašu kapitālu.

65.

Ņemot vērā šo kontekstu, ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ar Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punktu netiek pieļauts regulējums, atbilstoši kuram, nosakot atbilstīgu piedāvājuma cenu, uz meitassabiedrības mazākumakcionāriem attiecinātie aktīvi ir pilnībā jāpieskaita mērķa sabiedrības tīrajiem aktīviem arī tad, ja mērķa sabiedrības dalība šajā meitassabiedrībā nav simtprocentīga. Gadījumā, ja tas nebūtu pieļaujams, ar otro prejudiciālo jautājumu tā vēlas noskaidrot, vai no Savienības tiesību viedokļa ir atļauta FITL 74. panta pirmās daļas 3) punkta teleoloģiskā redukcija. Iesniedzējtiesa uzskata, ka tad, ja šāda redukcija būtu nepieciešama, tas varētu izraisīt to, ka tiesību normu vairs nevar uzskatīt par pietiekami skaidru, precīzu un paredzamu šo secinājumu 52. punktā minētās judikatūras izpratnē.

66.

Arī šajā gadījumā analīzes sākumpunktam ir jābūt diviem aspektiem. Pirmkārt, dalībvalstīm, ja piedāvājuma cenu tās izņēmuma kārtā balsta nevis uz 5. panta 4. punkta pirmajā daļā minēto, bet citu cenu, ir jānodrošina, ka šī cena ir atbilstīga (šajā ziņā skat. turpinājumā 1. sadaļu). Otrkārt, šīs cenas aprēķināšanas kritērijiem ir jābūt skaidri noteiktiem, tas ir, ir jābūt iespējai pietiekami skaidri, precīzi un paredzami izsecināt tos no regulējuma atbilstoši valsts tiesībās atzītajām interpretācijas metodēm (šajā ziņā skat. 2. sadaļu).

67.

Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta otrajā daļā ir minēti kritēriju piemēri, kuru piemērošana valsts uzraudzības iestādei var tikt atļauta, nosakot cenu, kas ir atšķirīga no šīs direktīvas 5. panta 4. punkta pirmajā daļā norādītās cenas. To skaitā, piemēram, ir mērķa sabiedrības likvidācijas vērtība vai citi objektīvi novērtēšanas kritēriji, kas parasti tiek izmantoti finanšu analīzē. Saskaņā ar to, kas ticis norādīts iepriekš ( 41 ), arī likuma regulējumam par atšķirīgas atbilstīgas cenas noteikšanu ir jābūt orientētam atbilstoši šiem kritērijiem. Šie piemēri norāda uz to, ka tiktāl, ciktāl ir izslēgta iespēja izmantot biržas kursu, atšķirīgas akciju cenas noteikšanas izejas punktam ir jābūt ar citiem paņēmieniem nosakāmai mērķa sabiedrības uzņēmuma vērtībai.

68.

Uzņēmuma vērtība var tikt noteikta, pamatojoties uz daudziem atšķirīgiem kritērijiem un procedūrām. No direktīvas 5. panta 4. punkta otrās daļas formulējuma šajā ziņā izriet, ka attiecībā uz piemērotas procedūras izvēli Eiropas likumdevējs ir vēlējies atzīt dalībvalstīm plašu rīcības brīvību ( 42 ), ja vien tās izvēlas vienu vai vairākus kritērijus, kas tiek parasti izmantoti finanšu analīzē.

69.

Tomēr dalībvalstu rīcības brīvību, nosakot kritērijus, ierobežo tiesību normas jēga un mērķis. Tas ir vērsts uz atbilstīgas akciju cenas noteikšanu, izsakot obligāto piedāvājumu pārņemamās mērķa sabiedrības mazākumakcionāriem.

70.

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka no prasības par cenas atbilstīgumu Direktīvas 5. panta 4. punkta nozīmē neizriet, ka ir obligāti jābalstās uz augstāko iespējamo akciju cenu ( 43 ). Atbilstīgai akciju cenai Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta izpratnē drīzāk ir jāatspoguļo mērķa sabiedrības daļas faktiskā ekonomiskā vērtība. Proti, no vienas puses, pārņemšanai ir jābūt atvieglotai, lai īstenotu brīvību veikt uzņēmējdarbību, no otras puses, tai nebūtu jārada neizdevīgas sekas mazākumakcionāriem un it īpaši ar to nedrīkstētu pārkāpt to pamattiesības uz īpašumu. Tas izskaidro arī likumdevēja pamatizvēli parastajā gadījumā par atbilstīgu cenu uzskatīt piedāvātāja maksāto augstāko cenu. Tas tāpēc, ka pareizi funkcionējošā kapitāla tirgū, kas kalpo par vadmotīvu, uzņēmums tiek nedz novērtēts par zemu, nedz arī pārvērtēts ( 44 ).

71.

No tā izriet, ka dalībvalstis, lai noteiktu cenu, kas izņēmuma kārtā atšķiras no Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta pirmajā daļā noteiktās cenas, var paredzēt ikvienu finanšu analīzē atzītu novērtēšanas kritēriju, kas ir piemērots, lai atspoguļotu dalības mērķa sabiedrībā faktisko ekonomisko vērtību.

72.

Ievērojot šo kontekstu, iesniedzējtiesai, pirmkārt, ir jāpārbauda, vai uzņēmuma novērtējums atbilstoši tā tīrajiem aktīviem, izmantojot konsolidētā gada pārskatā iekļautos datus saskaņā ar International Financial Reporting Standard 10 (SFPS 10) noteikumiem, ir finanšu analītiķu vidū atzīta metode. Otrkārt, tai ir jāpārbauda, vai šajā ziņā valsts tiesībās paredzētā aprēķināšanas kārtība ir piemērota, lai atspoguļotu dalības attiecīgajā uzņēmumā faktisko ekonomisko vērtību.

73.

Attiecībā uz pirmo aspektu Komisija tiesvedībā Tiesā ir norādījusi, ka uz bilanci balstītā novērtēšanas metode atkarībā no uzņēmuma veida varētu tikai nepietiekami uzrādīt uzņēmuma faktisko vērtību ( 45 ).

74.

Tomēr, kā pamatoti ir norādījusi Latvijas valdība, regulējums, saskaņā ar kuru, lai noteiktu piedāvājuma cenu, mērķa sabiedrības tīrie aktīvi ir jādala ar emitēto akciju skaitu, būtībā ir salīdzināms ar regulējumu, kas ir balstīts uz attiecīgās sabiedrības likvidācijas vērtību. Šis kritērijs ir tieši minēts direktīvā un tādējādi, ņemot vērā ar direktīvu dalībvalstīm piešķirto plašo rīcības brīvību, manuprāt, pēc būtības nav apstrīdams.

75.

Turklāt uzskatu, ka ir grūti apstrīdēt to, ka atbilstoši SFPS 10 izveidota konsolidēta gada pārskata dati pamatā ir novērtēšanas kritēriji, kas parasti tiek izmantoti finanšu analīzē. Proti, šie starptautiskie grāmatvedības standarti Savienības tiesībās ir pārņemti ar Regulu Nr. 1254/2012, un saskaņā ar Regulas Nr. 1606/2002 ( 46 ) 9. apsvērumu to mērķis ir sniegt patiesu un godīgu skatījumu uz uzņēmuma finansiālo stāvokli un darbību.

76.

Tomēr attiecībā uz otro aspektu pamatlietas īpatnība tomēr ir tā, ka koncerna mātessabiedrības pārņemšanas vērtības noteikšanai tiek izmantots pēdējais saskaņā ar SFPS 10 noteikumiem izveidotais koncerna gada pārskats. Taču konsolidētajos gada pārskatos tiek apkopoti visi mātessabiedrības un visu meitassabiedrību aktīvu daļā ietvertie aktīvi neatkarīgi no mātessabiedrības līdzdalības meitassabiedrībās procentuālā lieluma. Trešo personu nekontrolējoša līdzdalība koncerna mātessabiedrības meitassabiedrībās pasīvu daļā tiek norādīta kā atsevišķs pašu kapitāla postenis ( 47 ).

77.

Iemesls tam ir tas, ka SFPS 10 pirmām kārtām ir vērsts uz to, lai sniegtu kreditoriem pēc iespējas realitātei atbilstošāku priekšstatu par koncerna mantisko stāvokli. Šajā nolūkā atbilstoši SFPS 10 A pielikumam mātesuzņēmuma un tā meitasuzņēmumu aktīvi, saistības, pašu kapitāls, ienākumi, izdevumi un naudas plūsmas tiek uzrādīti tādējādi, it kā tie būtu tikai vienas saimnieciskās vienības daļa ( 48 ). Tādējādi mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu aplūkošana kopsakarā tiek pamatota, ņemot vērā īpašo SFPS 10 mērķu uzstādījumu. Šajā ziņā tas, ka nekontrolējošas līdzdalības daļas tiek norādītas atsevišķi kā “pašu kapitālas”, ir paredzēts kreditoru informēšanai, lai darītu zināmu, ka attiecīgā meitassabiedrība nepieder 100 % apmērā mātessabiedrībai un tādējādi to nevar pielīdzināt “parastajam” pašu kapitālam.

78.

Ņemot vērā šo kontekstu, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai visu mātessabiedrību un meitassabiedrību aktīvu konsolidēšana, neparedzot iespēju veikt korekciju nekontrolējošu daļu proporcionālas atskaitīšanas formā, ir piemērota, lai noteiktu mātessabiedrības daļas ekonomisko vērtību. Šajā ziņā tai it īpaši ir jāņem vērā, ka saskaņā ar SFPS 10 ( 49 ) A pielikumu trešo personu nekontrolējoša līdzdalība ir definēta kā meitasuzņēmuma pašu kapitāls, ko ne tieši, ne netieši neattiecina uz mātesuzņēmumu un kas tādēļ koncerna gada pārskatā ir jānorāda atsevišķi. Tas varētu liecināt par to, ka, aprēķinot mātessabiedrības pārņemšanas vērtību, šīs trešo personu daļas būtu jāaplūko kā aizņemtais kapitāls.

79.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka ikviens objektīvs novērtēšanas kritērijs, kas parasti tiek izmantots finanšu analīzē, lai noteiktu pārņemšanas darījuma mērķa sabiedrības daļas faktisko ekonomisko vērtību, var tikt ņemts vērā kā kritērijs, lai likumā paredzētu atbilstīgu cenu, kura atšķiras no Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta pirmajā daļā noteiktās cenas. Iesniedzējtiesas uzdevums ir novērtēt, vai cena, kas ir noteikta, piemērojot valsts tiesisko regulējumu, atspoguļo šo vērtību.

80.

Turklāt aprēķina metodi, kas atbilstoši iesniedzējtiesas viedoklim atspoguļo mērķa sabiedrības daļas faktisko ekonomisko vērtību, būtu jāspēj pietiekami skaidri, precīzi un paredzami izsecināt no valsts tiesiskā regulējuma saskaņā ar valsts tiesībās atzītajām interpretācijas metodēm ( 50 ).

81.

Šķiet, ka iesniedzējtiesa pamatojas uz to, ka no pienākuma izmantot konsolidēto gada pārskatu datus obligāti izriet, ka, veicot aprēķinu saskaņā ar FITL 74. panta pirmās daļas 3) punktu, var tikt atskaitīts tikai tas, kas konsolidētajā gada pārskatā ir norādīts kā “saistības”. Tomēr, ja šādi nevar tikt noteikta mērķa sabiedrības daļas faktiskā ekonomiskā vērtība, tā uzskata, ka ir spiesta veikt FITL 74. panta pirmās daļas 3) punkta teleoloģisko redukciju. Šajā kontekstā tā šaubās, vai šajā tiesību normā paredzētā aprēķina metode ir skaidra.

82.

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka interpretācijas atbilstoši Savienības tiesībām princips prasa, lai iesniedzējtiesa ņemtu vērā visas valsts tiesību normas un piemērotu visas valsts tiesībās atzītās interpretācijas metodes nolūkā tās interpretēt, cik vien iespējams, atbilstoši attiecīgas direktīvas tekstam un mērķim, lai sasniegtu tajā paredzēto rezultātu un tādējādi panāktu atbilstību LESD 288. panta trešajai daļai ( 51 ).

83.

Līdz ar to iesniedzējtiesai vispirms ir jāpārbauda, vai FITL 74. panta pirmās daļas 3) punktu var interpretēt tādējādi, ka, lai noteiktu mērķa sabiedrības tīros aktīvus, no tajā minētās kopējo aktīvu summas ir jāatskaita summa, kas atbilst meitassabiedrību grāmatvedības vērtības daļai, kura ekonomiski nav pieskaitāma mērķa sabiedrībai (tātad nekontrolējoša līdzdalība). Par to pirmšķietami, šķiet, liecina apstāklis, ka valsts tiesībās, ciktāl var spriest, nav iekļauta tieša norāde uz saistībām SFPS 10 izpratnē.

84.

Ja atbilstoši iesniedzējtiesas viedoklim šādu risinājumu nevarētu panākt, izmantojot klasisku interpretāciju, tai ir jāapsver arī teleoloģiskā redukcija, ciktāl Latvijas tiesību sistēmā šāds tiesību institūts ir pazīstams. Tāpat attiecīgajā situācijā tai konfliktējošā valsts tiesību norma ir jāuzskata par (daļēji) nepiemērojamu, lai sasniegtu Savienības tiesībām atbilstošu rezultātu ( 52 ).

85.

Tomēr, ja būtu nepieciešams veikt šādu tiesību normas teleoloģisko redukciju vai uzskatīt normu par (daļēji) nepiemērojamu, tad aprēķina metodi, manuprāt, nevar uzskatīt par pietiekami skaidru, precīzu un paredzamu šo secinājumu 52. punktā minētās judikatūras izpratnē. Proti, šīs prasības jēga ir nodrošināt piedāvātājam tiesisko drošību saistībā ar tā maksājamo piedāvājuma cenu.

86.

Līdz ar to ir jāizdara secinājums, ka kritērijs, lai likumā noteiktu atbilstīgu cenu, kura atšķiras no Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta pirmajā daļā noteiktās cenas, nevar tikt uzskatīts par pietiekami skaidru, precīzu un paredzamu, ja tā piemērošanai tiesību norma ir teleoloģiski jāreducē vai ir jāuzskata par nepiemērojamu tādēļ, ka tā netiek pieļauta ar Savienības tiesībām.

87.

Ar sesto jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2004/25, it īpaši tās 5. panta 4. punkta, noteikumu mērķis ir piešķirt tiesības piedāvātājam pārņemšanas ietvaros.

88.

Šī jautājuma konteksts ir tāds, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dalībvalsts atbildība par privātpersonai nodarīto kaitējumu šīs dalībvalsts pieļauta Savienības tiesību pārkāpuma dēļ ir atkarīga no trīs nosacījumu izpildes: pārkāptās Savienības tiesību normas mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, šīs tiesību normas pārkāpums ir pietiekami būtisks un pastāv tieša cēloņsakarība starp šo pārkāpumu un nodarīto kaitējumu ( 53 ).

89.

Šīs lietas apstākļos pastāv īpatnība, ka saskaņā ar Direktīvas 2004/25 4. panta 6. punktu dalībvalstis var noteikt, vai un kādos apstākļos piedāvājuma puses ir tiesīgas uzsākt administratīvu tiesvedību vai tiesvedību. It īpaši dalībvalstis var atteikties uzsākt tiesvedību un izlemt, vai šāda procedūra ietekmē piedāvājuma iznākumu. Turklāt direktīva neietekmē dalībvalstu pilnvaras noteikt juridisko nostāju attiecībā uz uzraudzības iestāžu atbildību.

90.

Šādu piedāvājuma pušu tiesību ierobežojumu pamato apsvērums, saskaņā ar kuru pārņemšanu nedrīkst kavēt tādi ilglaicīgi strīdi kā, piemēram, saistībā ar piedāvājuma cenas atbilstīgumu ( 54 ). Tomēr direktīvas mērķis nav ietekmēt cietušās personas tiesības griezties tiesā vismaz saistībā ar zaudējumu atlīdzību ( 55 ).

91.

Līdz ar to, lai gan šajā kontekstā dalībvalstis var reglamentēt kārtību, kādā piedāvājuma puses īsteno savas tiesības, un attiecīgā gadījumā atsevišķās pārņemšanas procedūras stadijās ierobežot šīs tiesības, tomēr, manuprāt, no Direktīvas 2004/25 4. panta 6. punkta nevar secināt, ka dalībvalstis varētu vienkārši izslēgt subjektīvās tiesības, lai gan šajā direktīvā tās ir paredzētas.

92.

Proti, jautājums par to, vai kādas tiesību normas mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, vienmēr ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrētu tiesību normu. Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka uz šo jautājumu nevar sniegt vispārēju atbildi, atsaucoties uz direktīvas, kurā ietverta šī tiesību norma, mērķiem ( 56 ). Turklāt apstāklis, ka tiesību norma ir paredzēta arī citām interesēm, neizslēdz, ka tās mērķis ir arī privātpersonu aizsardzība ( 57 ).

93.

Pamatlietā tas nozīmē, ka Direktīvas 2004/25 deklarētais mērķis aizsargāt mērķa sabiedrības mazākumakcionārus ( 58 ) neizslēdz, ka šīs direktīvas 5. panta 4. punkta mērķis ir arī piedāvātāja aizsardzība. Šajā ziņā jau ir konstatēts, ka direktīvas 5. panta 4. punkta pirmajā daļā paredzētajam noteikumam saistībā ar maksāto augstāko cenu ir jānodrošina tiesiskā drošība piedāvātājam ( 59 ). Turklāt piedāvājuma cenas atbilstīguma kritērija mērķis, protams, ir nodrošināt, lai mazākumdalībniekam tiktu kompensēta tā dalības mērķa sabiedrībā faktiskā ekonomiskā vērtība ( 60 ). Tomēr direktīvas 5. panta 4. punkta otrajā daļā paredzētā iespēja piedāvātāja maksāto augstāko cenu pielāgot uz leju parāda, ka piedāvātājam vienlaikus ir jābūt aizsargātam pret nepieciešamību maksāt vairāk nekā atbilstīga cena.

94.

Tomēr, manuprāt, noteicoši ir tas, ka ar Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punktu tiek tieši ietekmēts piedāvātāja tiesiskais stāvoklis un it īpaši tā tiesības uz īpašumu, jo tam ir pienākums maksāt atbilstīgu piedāvājuma cenu. Šajā ziņā Tiesa, lai atbildētu uz jautājumu, vai tiesību normas mērķis ir privātpersonas aizsardzība, ir piešķīrusi nozīmi tam, vai tās piemērošana tieši ietekmē privātpersonas tiesisko stāvokli ( 61 ).

95.

Latvijas valdība tiesvedībā Tiesā tomēr ir iebildusi, ka no Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta nevarot izsecināt nekādu konkrētu piedāvājuma cenu, bet dalībvalstīm saistībā ar “atbilstīgumu” joprojām paliekot rīcības brīvība. Tomēr līdz ar to tā jauc jautājumu par normas individuāli aizsargājošo raksturu ar jautājumu par tās tiešu piemērojamību. Proti, tikai attiecībā uz pēdējo minēto aspektu ir nepieciešams, lai attiecīgā norma būtu beznosacījuma un pietiekami precīza ( 62 ). Runājot pat valsts atbildību, pārkāpta noteikuma skaidrības un precizitātes pakāpei un rīcības brīvības, kas ar to ir piešķirta valsts iestādēm, apjomam gan ir nozīme, izvērtējot jautājumu par pietiekami būtiska pārkāpuma esamību ( 63 ). Tomēr šī priekšnosacījuma esamība nav sestā prejudiciālā jautājuma priekšmets, un tā ir jāizvērtē iesniedzējtiesai.

96.

Taču tiesību normas tieša piemērojamība nav priekšnosacījums pieņēmumam, ka tās mērķis ir aizsargāt privātpersonas ( 64 ). Tieši pretēji, privātpersonai ir jābūt iespējai izvirzīt valsts atbildības prasījumu situācijā, kad tā nevar tieši atsaukties uz Savienības tiesībām ( 65 ).

97.

Jautājumu, kā ar 5. panta 4. punktu paredzētā piedāvātāja aizsardzība piedāvājuma procedūrā tiek konkrēti nodrošināta, dalībvalstis noregulē saskaņā ar savām valsts administratīvajām, civilajām un procesuālajām tiesībām, īstenojot tām ar Direktīvas 2004/25 4. panta 6. punktu piešķirtās pilnvaras. Attiecībā uz pamatlietu šajā ziņā pietiek konstatēt, ka ar Latvijas tiesībām pieteicējam acīmredzami ir piešķirts tiesību aizsardzības līdzeklis pret uzraudzības iestādes lēmumu.

98.

Līdz ar to uz sesto prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs tiesību normas mērķis ir aizsargāt piedāvājuma procedūras piedāvātāju pret to, lai obligātajā piedāvājumā tam nebūtu jāmaksā vairāk nekā piedāvājuma atbilstīga cena.

99.

Visbeidzot, ar piekto prejudiciālo jautājumu Augstākā tiesa (Senāts) vēlas noskaidrot, vai ar Savienības tiesībām netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā, sasniedzot noteiktu zaudējumu apmēru, ir paredzēta iespēja paušāli samazināt tiesību uz zaudējumu atlīdzību Savienības tiesību pārkāpuma dēļ apjomu.

100.

Pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka Savienības tiesību normu attiecīgajā jomā neesamības apstākļos katras dalībvalsts kompetencē ir saskaņā ar valsts tiesību aktiem atbildības jomā atlīdzināt Savienības tiesību pārkāpuma dēļ radušos kaitējumu sekas. Šajā ziņā vienīgi ir jānodrošina, pirmkārt, ka valsts tiesību aktos paredzētie zaudējumu atlīdzības priekšnosacījumi nav mazāk labvēlīgi kā tie, kas attiecas uz līdzīgām prasībām, kuras ir saistītas tikai ar valsts tiesībām (līdzvērtības princips). Otrkārt, tie nedrīkst būt izstrādāti tā, ka atlīdzības saņemšanu tie padara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtinātu (efektivitātes princips) ( 66 ). Tas principā attiecas arī uz tiesību uz zaudējumu atlīdzību apjoma noteikšanu ( 67 ).

101.

Runājot par līdzvērtības principu, no piektā prejudiciālā jautājuma izriet, ka VPINZAL 13. panta trešās daļas 3) punktā paredzētā paušālā samazinājuma iespēja ir vienlīdz piemērojama prasījumiem sakarā ar valsts atbildību valsts tiesību un Savienības tiesību pārkāpuma dēļ.

102.

Tātad atliek pārbaudīt, vai zaudējumu atlīdzības ierobežojums rada nesamērīgas nelabvēlīgas sekas attiecībā uz prasījumu par valsts atbildību Savienības tiesību pārkāpuma dēļ efektivitāti.

103.

Šajā sakarā no Tiesas judikatūras izriet, ka ar Savienības tiesību pārkāpumu privātpersonām radīto zaudējumu atlīdzībai ir jābūt atbilstošai, lai atlīdzinātu nodarīto kaitējumu, tādējādi nodrošinot to tiesību efektīvu aizsardzību ( 68 ) Latvijas valdība no tā secina, ka kaitējums neesot obligāti jāatlīdzina pilnībā, ciktāl atlīdzība var tikt uzskatīta par atbilstošu.

104.

Jautājums, vai Tiesa iepriekš attiecībā uz noteiktiem gadījumiem par pietiekamu ir uzskatījusi atbilstošu atlīdzību pilnīgas atlīdzības vietā, šajā lietā nav jāizskata ( 69 ). Proti, pamatlietas vajadzībām pietiek konstatēt, ka viennozīmīgi aprēķināmu finansiālu zaudējumu gadījumā tādas zaudējumu summas atlīdzība, kas ir mazāka par pilnu zaudējumu summu, katrā ziņā nevar tikt uzskatīta par atbilstošu ( 70 ). Šajā nozīmē Tiesa ir arī nospriedusi, ka noteiktu zaudējumu posteņu paušālas izslēgšanas no atlīdzināmajiem zaudējumiem gadījumā nevar būt runas par atbilstošu atlīdzību ( 71 ).

105.

Ciktāl Latvijas valdība tiesas sēdē arī šajā ziņā ir apgalvojusi, ka tiesību uz zaudējumu atlīdzību ierobežošanu varot attaisnot Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta relatīva nenoteiktība un dalībvalstu plašā rīcības brīvība, tās argumentiem nevar piekrist. Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka šiem apstākļiem labākajā gadījumā ir nozīme, izvērtējot jautājumu, vai pastāv pietiekami būtisks pārkāpums ( 72 ).

106.

Turklāt Latvijas valdība norāda, pirmkārt, ka tiesību apjoma ierobežošana kalpojot mērķim nesamērīgi neapgrūtināt valsts budžetu ar prasījumiem sakarā ar valsts atbildību. Otrkārt, piedāvātājs varot atgūt pārmaksāto summu no mazākumakcionāriem atbilstoši noteikumiem par nepamatotu iedzīvošanos.

107.

Attiecībā uz šiem iebildumiem ir jānorāda, pirmkārt, ka dalībvalsts pienākuma atjaunot Savienības tiesībām atbilstošu situāciju ierobežojumu Tiesa ir aplūkojusi, lielākais, tikai pavisam ārkārtas apstākļu esamības gadījumā un ka nolēmuma pieņemšana šajā jautājumā katrā ziņā ir atstāta Tiesas ziņā ( 73 ). Savukārt VPINZAL 13. pantā ir paredzēta tiesību uz zaudējumu atlīdzību samazināšana vispārējā gadījumā. Turklāt pamatlietā nešķiet, ka samazinājums būtu pamatots ar iespējamiem draudiem valsts finanšu stabilitātei ( 74 ). Līdz ar to šie vienīgi budžeta politikas apsvērumi nevar pamatot piedāvātāja tiesību uz zaudējumu atlīdzību ierobežošanu.

108.

Otrkārt, piedāvātājai nevar tikt norādīts celt prasību pret mazākumakcionāriem sakarā ar nepamatotu iedzīvošanos. Dalībvalstis gan drīkst, kā jau ir izklāstīts, saskaņā ar Direktīvas 2004/25 4. panta 6. punktu noteikt juridisko nostāju attiecībā uz uzraudzības iestāžu atbildību vai piedāvājuma pušu tiesas prāvām. Tomēr šiem noteikumiem pašiem ir jāatbilst efektivitātes principam. Tādējādi valsts tiesībās būtu jānodrošina saprātīgs mehānisms pārmaksātas summas atgūšanai no mazākumakcionāriem. Tomēr no piedāvātājas nevar gaidīt, ka tā īstenos lielu skaitu tiesību strīdu pret katru atsevišķu mazākumakcionāru. Šādi rīkojoties, tā turklāt pilnībā uzņemtos risku par pretējās puses mantiskā stāvokļa pasliktināšanos un maksātnespēju. Tātad attiecīgajā gadījumā atlīdzības saņemšana būtu izslēgta un katrā ziņā pārmērīgi apgrūtināta. Tāpēc arī Savienības tiesībās šajā kontekstā netiek prasīts, lai cietušās personas sistemātiski izmantotu visus tām pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, ja tas rada pārmērīgas grūtības vai to no šīm personām nevar saprātīgi gaidīt ( 75 ). Minētais, pats par sevi saprotams, neizslēdz iespēju noraidīt prasījumu par zaudējumu atlīdzību gadījumā, ja pārmaksātas summas piedāvātājai patiešām tiktu atlīdzinātas no citas puses ( 76 ).

109.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz iesniedzējtiesas piekto jautājumu ir jāatbild, ka ar Savienības tiesībām netiek pieļauta tāda valsts tiesiskā regulējuma piemērošana, kurā viennozīmīgi aprēķināmu finansiālu zaudējumu gadījumā, ko privātpersonai tieši ir radījis attiecīgas dalībvalsts pieļauts būtisks šo privātpersonu aizsargājošas Savienības tiesību normas pārkāpums, sasniedzot noteiktu zaudējumu apmēru, tiek piemērots paušāls samazinājums 50 % apmērā.

110.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Augstākās tiesas (Senāts) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: