1.

Ar apelācijas sūdzību, kas ir šo secinājumu priekšmets, sabiedrība NeXovation, Inc. (turpmāk tekstā – “apelācijas sūdzības iesniedzēja” vai “prasītāja”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2019. gada 19. jūnija spriedumu NeXovation/Komisija (T‑353/15, EU:T:2019:434; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tika noraidīta tās prasība atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2016/151 (2014. gada 1. oktobris) par valsts atbalstu SA.31550 (2012/C) (ex 2012/NN), ko Vācija īstenojusi par labu Nürburgring kompleksam (turpmāk tekstā – “galīgais lēmums”) ( 2 ).

2.

Šajā lietā ir izvirzīti jautājumi par Vispārējās tiesas pienākuma norādīt spriedumu pamatojumu apjomu, kā arī par ieinteresēto personu, kuras iesniedz Komisijai sūdzību valsts atbalsta jomā, procesuālo tiesību apjomu.

3.

Strīda faktiskie apstākļi ir izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 1.–15. punktā, un šīs tiesvedības nolūkiem tos var apkopot šādi.

4.

Nirburgringas [Nürburgring] kompleksā (turpmāk tekstā – “Nürburgring”), kas atrodas Reinzemes‑Pfalcas federālajā zemē Vācijā, ietilpst auto sacīkšu trase, atpūtas parks, viesnīcas un restorāni.

5.

Laikposmā no 2002. līdz 2012. gadam Nürburgring īpašnieki (turpmāk tekstā – “pārdevēji”) galvenokārt no Reinzemes‑Pfalcas federālās zemes saņēma atbalsta pasākumus atpūtas parka, viesnīcu un restorānu būvniecībai un Formula 1 sacīkšu organizēšanai.

6.

2012. gadā – pēc sūdzības saņemšanas – attiecībā uz minētajiem atbalsta pasākumiem Komisija sāka formālu izmeklēšanas procedūru LESD 108. panta 2. punkta izpratnē.

7.

Tajā pašā gadā Amtsgericht Bad Neuenahr‑Ahrweiler (Bādneienāras‑Ārveileres pirmās instances tiesa, Vācija) pasludināja pārdevēju maksātnespēju un nolēma pārdot to aktīvus (turpmāk tekstā – “Nürburgring aktīvi”). Tika sākta iepirkuma procedūra (turpmāk tekstā – “iepirkuma procedūra”), kas noslēdzās ar minēto aktīvu pārdošanu Capricorn Nürburgring Besitzgesellschaft GmbH (turpmāk tekstā – “Capricorn”).

8.

2014. gada 10. aprīlī apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza Komisijai sūdzību, apgalvojot, ka iepirkuma procedūra nav bijusi atklāta, pārredzama, nediskriminējoša un beznosacījumu un ka tās rezultātā Nürburgring aktīvi nav pārdoti par tirgus cenu, jo šie aktīvi tika nodoti pretendentam – Capricorn –, kura piedāvājums bija zemāks par apelācijas sūdzības iesniedzējas piedāvājumu un kuram iepirkuma procedūrā tika piešķirta priekšrocība. Atbilstoši minētajai sūdzībai Capricorn tādējādi bija saņēmusi atbalstu, kas atbilst starpībai starp Nürburgring aktīvu tirgus cenu un cenu, kura tika samaksāta par minēto aktīvu iegādi, un bija nodrošinājusi pārdevēju saimnieciskās darbības pēctecību. Tādējādi rīkojums par pārdevēju saņemtā atbalsta atgūšanu bija jāattiecina uz minēto sabiedrību.

9.

2014. gada 1. oktobrī Komisija pieņēma galīgo lēmumu. Šajā lēmumā Komisija, pirmkārt, no vienas puses, konstatēja dažu atbalsta pasākumu, kurus Vācija bija piešķīrusi pārdevējiem, nelikumību un nesaderību ar iekšējo tirgu un, no otras puses, atzina, ka uz Capricorn un tās meitasuzņēmumiem neattiecas šī atbalsta atgūšana ( 3 ) (turpmāk tekstā – “pirmais apstrīdētais lēmums”).

10.

Otrkārt, galīgajā lēmumā Komisija noteica, ka Nürburgring aktīvu pārdošana Capricorn nav valsts atbalsts ( 4 ). Komisija uzskatīja, ka minētā pārdošana ir notikusi atklātā, pārredzamā un nediskriminējošā iepirkuma procedūrā un ka šīs procedūras rezultātā minētie aktīvi tika pārdoti par tirgus cenu (turpmāk tekstā – “otrais apstrīdētais lēmums”).

11.

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 26. jūnijā, prasītāja cēla prasību atcelt gan pirmo, gan otro apstrīdēto lēmumu.

12.

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa vispirms atzina prasības pieteikumu par nepieņemamu daļā, kas attiecas uz pirmā apstrīdētā lēmuma atcelšanu. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka prasītāja nav pierādījusi, ka minētais lēmums to būtu skāris individuāli LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē ( 5 ).

13.

Attiecībā uz prasību atcelt otro apstrīdēto lēmumu Vispārējā tiesa vispirms konstatēja, ka prasītājai kā ieinteresētajai personai ir locus standi, lai nodrošinātu procesuālās tiesības, kas tai ir garantētas saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu ( 6 ), kā arī – ka tai ir interese celt prasību. Pēc tam Vispārējā tiesa izskatīja prasības pieteikuma pamatus pēc būtības, tos visus noraidot, un tādējādi pilnībā noraidīja prasības pieteikumu ( 7 ).

14.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz Tiesu atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 3) un 4) punktu un atcelt pirmo un otro apstrīdēto lēmumu vai – pakārtoti – nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

15.

Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

16.

Apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza sešus pamatus.

17.

Pirmais pamats skar pārsūdzētā sprieduma daļu, kas attiecas uz pirmo apstrīdēto lēmumu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Vispārējā tiesa kļūdaini esot secinājusi, ka minētais lēmums apelācijas sūdzības iesniedzēju neskar individuāli.

18.

Savukārt pārējie pieci apelācijas sūdzības pamati skar pārsūdzētā sprieduma daļu, kas attiecas uz otro apstrīdēto lēmumu. Konkrētāk, otrais pamats attiecas uz valsts atbalsta jēdziena kļūdainu piemērošanu; trešais pamats attiecas uz jēdziena “būtiskas grūtības” kļūdainu piemērošanu; ceturtais pamats attiecas uz Regulas Nr. 659/1999 ( 8 ) 20. panta 2. punkta kļūdainu piemērošanu; piektais pamats attiecas uz to, ka tika kļūdaini izvērtēta apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniegtās sūdzības izskatīšanas objektivitāte; un, beidzot, sestajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka otrā apstrīdētā lēmuma pamatojuma pietiekamības vērtējumā tika pieļautas tiesību kļūdas.

19.

Atbilstoši Tiesas lūgumam savā analīzē pievērsīšos otrajam līdz sestajam pamatam, kuri attiecas uz prasību atcelt otro apstrīdēto lēmumu.

20.

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka nav strīda par to, ka otrais apstrīdētais lēmums ir lēmums, kas tika pieņemts pēc iepriekšējas izskatīšanas stadijas ( 9 ), kurā Komisija konstatēja, ka attiecīgie pasākumi nav valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, un tāpēc nolēma nesākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru ( 10 ).

21.

Šajā ziņā ir arī jāatgādina, kā ir norādīts pārsūdzētā sprieduma 77.–82. punktā, ka saskaņā ar judikatūru, ja prasītājs lūdz atcelt iepriekšējas izskatīšanas stadijā pieņemto lēmumu, ar kuru ir atzīts, ka attiecīgais pasākums nav valsts atbalsts, vai lēmumu necelt iebildumus, tas galvenokārt apstrīd to, ka Komisija nav sākusi formālu izmeklēšanas procedūru, tādējādi pārkāpjot procesuālās tiesības, kuras prasītājam būtu minētajā procedūrā. Lai tiktu apmierināta prasītāja prasība atcelt tiesību aktu, tas var izvirzīt jebkādu pamatu, lai pierādītu, ka Komisijai, izskatot informāciju un pierādījumus, kas bija vai varēja būt tās rīcībā, bija jārodas šaubām par šī pasākuma kvalificēšanu par valsts atbalstu vai par tā saderību ar iekšējo tirgu ( 11 ).

22.

Otrais apelācijas sūdzības pamats ir sadalīts četrās daļās.

23.

Pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 122.–128. punktā Vispārējā tiesa kļūdaini ir uzskatījusi, ka Komisijai nebūtu bijis jāšaubās par Deutsche Bank2014. gada 10. marta vēstules, kuru Capricorn iesniedza kā sava piedāvājuma finanšu garantiju, saistošo raksturu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka vairāki elementi, un it īpaši minētās vēstules pielikumā ietvertā tiešā norāde uz nesaistošo raksturu, norāda, ka tā esot bijusi vienīgi nodomu vēstule. Replikas rakstā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka jautājums par minētās vēstules saistošā rakstura noteikšanu ir tiesību jautājums, kuru Tiesa var izskatīt apelācijas tiesvedībā, un pakārtoti tā apgalvo, ka Vispārējā tiesa katrā ziņā esot sagrozījusi minēto vēstuli.

24.

Otrās daļas mērķis ir apstrīdēt Vispārējās tiesas secinājumu, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pierādījusi, ka Komisijai būtu bijis jāšaubās par iepirkuma procedūras pārredzamo raksturu saistībā ar termiņiem piedāvājumu iesniegšanai.

25.

Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā apstākli, ka saistībā ar minētajiem termiņiem pārdevēji esot to maldinājuši, tai paziņojot, ka šie termiņi ir pagarināti līdz 2014. gada 31. martam. Tāpat Vispārējā tiesa esot ignorējusi, ka šāda veida procedūras nosacījumu izmaiņas bija jāpiemēro visiem pretendentiem.

26.

Otrkārt, Vispārējā tiesa esot ignorējusi arī to, kā to apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, ka šāda veida iepirkuma procedūra novirzoties no pieejas, kuru būtu ievērojis parasts privāts ieguldītājs. Tas esot apstiprināts Komisijas Paziņojuma par valsts atbalsta jēdzienu ( 12 ) 93. punktā, no kura izriet, ka Savienības tiesību normu iepirkumu jomā neievērošanai būtu jāizraisa šaubas par saderību ar tiesību normām valsts atbalsta jomā. Šajā gadījumā minētās tiesību normas neesot ievērotas, jo Savienības tiesības nepieļaujot brīvu apspriešanu pēc termiņa beigām. Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā šos jautājumus.

27.

Treškārt, Vispārējā tiesa esot ignorējusi, kā to apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, ka galīgajā lēmumā ir ietverti pretrunīgi apgalvojumi – attiecīgi 272. apsvērumā un 275. apsvēruma c) punktā – attiecībā uz jautājumu, vai pārdevēji pagarināja vai nepagarināja termiņu piedāvājumu iesniegšanai.

28.

Trešajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot ignorējusi trīs tās argumentus par tikpat daudzām iepirkuma procedūras laikā notikušām izmaiņām, par kurām tomēr netika informēti visi potenciālie pretendenti.

29.

Pirmkārt, lai gan sākotnēji apelācijas sūdzības iesniedzējai tika piedāvāts iegādāties Nürburgring aktīvus, pamatojoties uz “tīru bilanci” (clean balance sheet), proti, nepārņemot pašreizējos un iepriekšējos parādus un maksājumus, kas gulstas uz šiem aktīviem, vēlāk izrādījās, ka visas būtiskās vienošanās, kas ir saistītas ar Nürburgring pārvaldību, bija noslēgusi trešā persona, pamatojoties uz uzņēmuma nomas (business lease) līgumu ar pārdevējiem, kurš Nürburgring iegādes gadījumā apelācijas sūdzības iesniedzējai būtu bijis pilnībā jāpārņem. Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa nekādā veidā neesot ņēmusi vērā šajā saistībā izvirzīto argumentu.

30.

Otrkārt, Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā prasītājas izvirzīto argumentu par uzņēmuma nomas (business lease) līgumu, kas tika noslēgts ar Capricorn un sākotnēji tika uzskatīts par “rezerves variantu” gadījumā, ja iepirkuma procedūra nebūtu veiksmīga vai ja Komisijas lēmums attiecībā uz to tiktu apstrīdēts. Lai gan minētais rezerves variants bija acīmredzami būtisks galīgās cenas noteikšanai, tas netika paziņots pārējiem pretendentiem. Līdz ar to iepirkuma procedūras norises laikā sniegtā informācija bija nepilnīga, un tāpēc šajā procedūrā netika ievērota pārredzamības prasība, kas ir paredzēta tiesiskajā regulējumā valsts atbalsta jomā.

31.

Treškārt, Vispārējā tiesa neesot izskatījusi argumentu, ar kuru prasītāja norādīja, ka iepirkuma procedūras laikā pārdevēji bija ieviesuši vides aizsardzības rakstura atlases kritēriju, nepaziņojot par to visiem pretendentiem.

32.

Ceturtajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot ignorējusi vairākus argumentus, kurus tā izvirzīja, pirmkārt, par iepirkuma procedūras pārredzamību un, otrkārt, par šīs procedūras diskriminējošo raksturu.

33.

Komisija uzskata, ka otrais apelācijas sūdzības pamats ir pilnībā jānoraida. Pirmā daļa un otrajā daļā izvirzītie argumenti esot nepieņemami, jo daļēji to mērķis ir apšaubīt Vispārējās tiesas izdarīto faktisko apstākļu konstatējumu un daļēji tajos nav precizētas pārsūdzētā sprieduma apstrīdētās daļas. Runājot par trešo daļu, Komisija uzskata, ka pirmie divi argumenti pamatojas uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma interpretāciju. Runājot par trešo argumentu, Vispārējai tiesai neesot bijis pienākuma uz to atbildēt, jo konstatējumu par prasītājas iesniegtā piedāvājuma neuzticamo un nesaistošo raksturu tā pamatoja ar citiem elementiem. Runājot par argumentiem, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza ceturtajā daļā, tie esot nepieņemami vai neefektīvi.

34.

Otrā pamata pirmās daļas mērķis ir apstrīdēt pārsūdzētā sprieduma 124.–127. punktā iekļauto Vispārējās tiesas analīzi, kuras rezultātā sprieduma 128. punktā tā secināja, ka Komisijai nebūtu bijis jāšaubās par Deutsche Bank2014. gada 10. marta vēstules, kas attiecās uz Capricorn piedāvājuma finansējumu, saistošo raksturu.

35.

Šajā saistībā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē ir konstatēt un izvērtēt faktus un principā pārbaudīt pierādījumus, ar kuriem tā šos faktus pamato. Proti, ja šie pierādījumi ir iegūti atbilstoši un ja ir ievēroti vispārējie tiesību principi, kā arī piemērojamie procesuālie noteikumi pierādīšanas pienākuma un pierādījumu sniegšanas jomā, tikai Vispārējā tiesa var noteikt vērtību, kāda piešķirama tai iesniegtajiem pierādījumiem. Tādēļ šis izvērtējums, ja vien šie pierādījumi nav sagrozīti, nav tiesību jautājums, kas apelācijas tiesvedībā pats par sevi ir jāpārbauda Tiesai ( 13 ).

36.

Šajā lietā to argumentu mērķis, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza otrā pamata pirmajā daļā, ir apstrīdēt Vispārējās tiesas izdarīto vērtējumu par Deutsche Bank2014. gada 10. marta vēstules saistošo raksturu. Tāpēc apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā lūdz Tiesu apelācijas tiesvedībā izdarīt Vispārējā tiesā iesniegtā pierādīšanas elementa jaunu vērtējumu, kas saskaņā ar iepriekšējā punktā minēto judikatūru nav pieļaujams.

37.

Turklāt ir jānorāda, ka apelācijas sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzēja nekādā veidā nav apgalvojusi, ka Vispārējā tiesa būtu sagrozījusi minēto pierādīšanas elementu. Tikai replikas rakstā un turklāt vienīgi pakārtoti apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi minēto vēstuli. Šajā ziņā tomēr ir jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 127. pantu, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā saskaņā ar šī reglamenta 190. panta 1. punktu, tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesiskajiem un faktiskajiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā ( 14 ), tomēr šajā gadījumā tas tā nav noticis.

38.

Manā skatījumā no iepriekš minētā izriet, ka otrā pamata pirmā daļa ir jāatzīst par nepieņemamu.

39.

Otrā pamata otrajā, trešajā un ceturtajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa dažādos aspektos ir ignorējusi un nav ņēmusi vērā vairākus argumentus, kurus tā izvirzīja pirmajā instancē. Pirms minēto [otrā pamata] daļu analīzes ir lietderīgi atgādināt judikatūras principus, kurus Tiesa ir izstrādājusi attiecībā uz Vispārējās tiesas pienākuma norādīt spriedumu pamatojumu apjomu.

40.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Vispārējās tiesas pienākums norādīt pamatojumu, kas izriet no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 36. panta, kurš ir piemērojams Vispārējai tiesai saskaņā ar minēto statūtu 53. panta pirmo daļu un Vispārējās tiesas Reglamenta 117. pantu, paredz, ka pārsūdzētā sprieduma pamatojumā ir skaidri un nepārprotami jāatspoguļo Vispārējās tiesas argumentācija, lai ieinteresētās personas varētu saprast pieņemtā nolēmuma pamatojumu un Tiesa – īstenot savu pārbaudi ( 15 ).

41.

No judikatūras arī izriet, ka [apelācijas sūdzības] pamats saistībā ar to, ka Vispārējā tiesa nav atbildējusi uz pirmajā instancē izvirzītiem argumentiem, būtībā veido norādi uz to, ka ir pārkāpts pienākums norādīt pamatojumu ( 16 ), un ka jautājums par to, vai Vispārējās tiesas sprieduma pamatojums ir pretrunīgs vai nepietiekams, ir tāds tiesību jautājums, kas var tikt izvirzīts apelācijas tiesvedībā ( 17 ).

42.

Apelācijas ietvaros Tiesas kontroles mērķis it īpaši ir pārbaudīt, vai Vispārējā tiesa no tiesību viedokļa pietiekami ir atbildējusi uz visiem prasītāja izvirzītajiem argumentiem ( 18 ).

43.

Tomēr joprojām saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākums norādīt pamatojumu neliek Vispārējai tiesai savā argumentācijā izsmeļoši un secīgi aplūkot visus lietas dalībnieku paustos argumentus, un tādēļ Vispārējās tiesas pamatojums var būt netiešs ar nosacījumu, ka tas ļauj ieinteresētajām personām saprast, kādu iemeslu dēļ Vispārējā tiesa nav apstiprinājusi to argumentus, un Tiesai iegūt pietiekami daudz informācijas, lai veiktu savu pārbaudi ( 19 ). Vispārējai tiesai tomēr nav jāizsaka viedoklis par acīmredzami otršķirīgiem apstākļiem vai priekšlaikus jāatspēko iespējamie iebildumi ( 20 ).

44.

No iepriekš izklāstītajiem principiem izriet – lai gan saskaņā ar judikatūru Vispārējā tiesa ar iepriekš minētajiem nosacījumiem var izpildīt savu pienākumu norādīt spriedumu pamatojumu, norādot netiešu pamatojumu, tomēr uz tajā izvirzītajiem argumentiem, kas nav acīmredzami neatbilstoši, tā nevar “pavisam” neatbildēt, nedz tieši, nedz netieši, vai sagrozīt tos pēc būtības. Faktiski šāds izlaidums ir uzskatāms par pamatojuma trūkumu, kas ir pretrunā Vispārējās tiesas pienākumam norādīt pamatojumu, kā arī par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā garantēto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu ( 21 ).

45.

Tātad argumenti, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza otrā pamata otrajā, trešajā un ceturtajā daļā, ir jāanalizē, ņemot vērā šos principus.

46.

Otrā pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā vai esot ignorējusi vairākus argumentus, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzīja par termiņa piedāvājumu iesniegšanai noteikšanu iepirkuma procedūras laikā; tie ir argumenti, kuru mērķis ir pierādīt minētās procedūras nepārredzamo raksturu.

47.

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa analizēja iebildumu par iepirkuma procedūras nepārredzamo raksturu pārsūdzētā sprieduma 119.–121. punktā. Konkrētāk, minētā sprieduma 119. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka no KPMG2013. gada 17. decembra vēstules izriet, ka pēdējais termiņš apstiprinājuma piedāvājumu iesniegšanai tika noteikts 2014. gada 17. februārī. Tomēr Vispārējā tiesa norādīja arī, ka šajā vēstulē ir precizēts, ka tiks ņemti vērā arī pēc šī termiņa beigām iesniegtie piedāvājumi, bet ka pārdevēji var pieņemt lēmumu par savu izvēli īsi pēc piedāvājumu iesniegšanas termiņa beigām. Pārsūdzētā sprieduma 120. punktā Vispārējā tiesa faktiski konstatēja arī apstākli, ka iespēja iesniegt piedāvājumu pēc 2014. gada 17. februāra bija zināma visiem pretendentiem.

48.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja, pirmkārt, apgalvo, ka Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā, ka saistībā ar minētajiem termiņiem pārdevēji esot to maldinājuši, tai paziņojot, ka minētie termiņi ir pagarināti līdz 2014. gada 31. martam, un ka Vispārējā tiesa tāpat esot ignorējusi, ka šāda veida procedūras nosacījumu izmaiņas bija jāpiemēro visiem pretendentiem.

49.

Manuprāt, šie divi argumenti ir nepieņemami, jo to mērķis būtībā ir apšaubīt faktisko apstākļu konstatējumu, ko Vispārējā tiesa ir izdarījusi pārsūdzētā sprieduma 119. un 120. punktā un kas ir minēts iepriekš šo secinājumu 47. punktā, attiecībā uz datumu, kurā tika noteikts pēdējais termiņš piedāvājumu iesniegšanai, un attiecībā uz visu pretendentu zināšanu par šo termiņu. Šajā saistībā ir jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja apelācijas sūdzībā nav apgalvojusi faktu sagrozīšanu, bet ir izvirzījusi šo pamatu vienīgi savā replikā, proti, kā tas izriet no šo secinājumu 37. punkta, – novēloti.

50.

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot ignorējusi argumentus, ar kuriem tā bija juridiski apgalvojusi, ka iepirkuma procedūrā izmantotā pieeja, kas ir norādīta galīgajā lēmumā ( 22 ), termiņu ziņā neatbilst pārredzamības prasībām un ka neviens privāts ieguldītājs neizmantotu šādu pieeju.

51.

Faktiski no lietas dokumentiem tiesvedībā pirmajā instancē izriet, ka prasītāja savā prasības pieteikumā apstrīd tādas iepirkuma procedūras atbilstību procedūras pārredzamības prasībām, kurā netika noteikts faktiskais termiņš, proti, procedūras faktiskais beigu punkts, bet kurā pārdevēji varēja atlasīt kvalificētus pretendentus īsi pēc datuma, kas tika norādīts kā termiņš, un kurā kvalificētiem pretendentiem netika liegts grozīt to piedāvājumu vai iesniegt finansējuma pierādījumus arī pēc minētā datuma.

52.

Šajā saistībā ir jānorāda, ka no pārsūdzētā sprieduma un it īpaši tā 119.–121. punkta, kurā Vispārējā tiesa lēma par iebildumu par iepirkuma procedūras nepārredzamo raksturu, neizriet, ka Vispārējā tiesa būtu atbildējusi uz šo juridisko argumentu, ar kuru prasītāja apstrīdēja pēc būtības attiecīgās iepirkuma procedūras atbilstību Savienības tiesībām saistībā ar beigu termiņa noteikšanu piedāvājumu iesniegšanai. Atbilde uz šo argumentu arī netiešā veidā neizriet no pārsūdzētā sprieduma 119.–121. punktā ietvertās Vispārējās tiesas argumentācijas. Faktiski, lai atbildētu uz juridisku argumentu, ar kuru tiek apgalvots, ka faktiskā beigu termiņa neparedzēšana iepirkuma procedūrā neatbilst pārredzamības principam, manā skatījumā nepietiek faktiski konstatēt apstākli, ka visi pretendenti zināja par iespēju iesniegt piedāvājumu arī pēc pagarinātā termiņa.

53.

Tādējādi es uzskatu, ka šajā aspektā pārsūdzētajā spriedumā nav norādīts pamatojums.

54.

Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot ignorējusi tās argumentu, ar kuru tā norādīja, ka galīgajā lēmumā ir ietverti pretrunīgi apgalvojumi – attiecīgi 272. apsvērumā un 275. apsvēruma c) punktā – attiecībā uz jautājumu, vai pārdevēji pagarināja termiņu piedāvājumu iesniegšanai.

55.

Šajā ziņā norādu, ka, lai gan faktiski pārsūdzētajā spriedumā nav tiešas atbildes uz šo argumentu, no pārsūdzētā sprieduma 119. punkta var secināt, ka Vispārējā tiesa faktiski konstatēja, ka minētais termiņš praksē tika pagarināts ar tajā norādītiem paņēmieniem un nosacījumiem, un ar to, manuprāt, pietiek, lai atbildētu uz iebildumu par pārsūdzētā sprieduma pamatojuma neesamību attiecībā uz minētā termiņa pagarināšanu. Savukārt, ciktāl ar šo argumentu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz Vispārējās tiesas pieļauto tiesību kļūdu, jo tā nekonstatēja pretrunu otrā apstrīdētā lēmuma pamatojumā, minētais arguments ietilpst sestajā apelācijas sūdzības pamatā, kas ir aplūkots šo secinājumu 118. un nākamajos punktos.

56.

Ar otrā pamata trešo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir ignorējusi trīs argumentus, ko tā izvirzīja iebildumā, kura mērķis bija norādīt uz iepirkuma procedūras nepārredzamo raksturu. Minētie trīs argumenti attiecas uz tikpat daudzām iepirkuma procedūras laikā notikušām izmaiņām, par kurām saskaņā ar apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumiem netika informēti visi potenciālie pretendenti, pārkāpjot pārredzamības prasību.

57.

Runājot par pirmo no minētajiem argumentiem, no pirmās instances tiesvedības lietas materiāliem izriet, ka Vispārējā tiesā prasītāja norādīja, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, galīgā lēmuma 275. apsvēruma a) punktā atzīstot, ka iepirkuma procedūras laikā nav notikušas izmaiņas darījuma koncepcijā. Apelācijas sūdzības iesniedzējas skatījumā faktiski, lai gan sākotnēji pārdošanas darījums tika strukturēts, pamatojoties uz pārdošanu ar “tīru bilanci” (clean balance sheet), vēlāk šī darījuma struktūra tika izmainīta, neinformējot par to pretendentus, tādējādi pārkāpjot pārredzamības prasības.

58.

Runājot par otro argumentu, no pirmās instances tiesvedības lietas materiāliem izriet, ka Vispārējā tiesā prasītāja norādīja, ka iepirkuma procedūras laikā sniegtā informācija bija nepilnīga un ka tāpēc minētajā procedūrā netika ievērota pārredzamības prasība tiesiskā regulējuma valsts atbalsta jomā izpratnē. Prasītāja apgalvoja, ka ne visi pretendenti tika informēti par uzņēmuma nomas (business lease) līgumu, kas tika noslēgts ar Capricorn un sākotnēji tika uzskatīts par “rezerves variantu” gadījumā, ja iepirkuma procedūra nebūtu veiksmīga vai ja Komisijas lēmums attiecībā uz to tiktu apstrīdēts. Prasītāja apgalvoja, ka Komisija, tās skatījumā kļūdaini, nebija ņēmusi vērā apstākli, ka iepirkuma procedūras laikā minētā informācija netika paziņota pārējiem pretendentiem, kaut gan šī informācija bija būtiska piedāvājuma cenas noteikšanai.

59.

Runājot par trešo argumentu, no pirmās instances tiesvedības lietas materiāliem izriet, ka Vispārējā tiesā prasītāja norādīja, ka galīgā lēmuma 275. apsvēruma i) punktā esošais Komisijas vērtējums par vides aizsardzības aspektiem ir kļūdains, jo – prasītājas skatījumā – pārdevēji bija ieviesuši vides aizsardzības rakstura atlases kritēriju iepirkuma procedūras laikā, nepaziņojot par to visiem pretendentiem, tādējādi pārkāpjot pārredzamības prasības.

60.

No pārsūdzētā sprieduma neizriet, ka Vispārējā tiesa būtu tieši atbildējusi uz kādu no minētajiem argumentiem, kuru mērķis ir apšaubīt iepirkuma procedūras atbilstību pārredzamības prasībai. Turklāt minētā sprieduma pamatojums – manā skatījumā – arī netiešā veidā neļauj uzzināt iemeslus, kuru dēļ Vispārējā tiesa neapmierināja minētos argumentus. Netieša atbilde uz šiem argumentiem un it īpaši uz pirmo un otro argumentu faktiski nav nekādā veidā izsecināma no pārsūdzētā sprieduma 119.–121. punkta, kuros Vispārējā tiesa lēma par iebildumu par iepirkuma procedūras nepārredzamo raksturu. Tā neizriet arī no pārsūdzētā sprieduma 146.–150. punkta, kuros Vispārējā tiesa, patiesību sakot, diezgan lakoniski pievērsās argumentiem, kas ir saistīti ar uzņēmuma nomas līgumu.

61.

Pretēji tam, ko uzskata Komisija, atbilde uz pirmo no šiem argumentiem pat netiešā veidā neizriet no pārsūdzētā sprieduma 9. punkta ceturtajā ievilkumā ietvertās norādes, saskaņā ar kuru pretendenti varēja iesniegt piedāvājumu attiecībā uz visiem aktīviem, noteiktām aktīvu kopām vai atsevišķiem aktīviem. Šī norāde, kas ir ietverta iepirkuma procedūru aprakstošajā daļā, nekādā veidā, pat netieši, neatbild uz iebildumu, kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza attiecībā uz iepirkuma procedūras nepārredzamo raksturu.

62.

Manuprāt, no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, tā kā Vispārējā tiesa nav tieši vai netieši izskatījusi vairākus argumentus, kurus prasītāja izvirzīja, lai pamatotu iebildumu, kas attiecas uz iepirkuma procedūras iespējamo nepārredzamību, pārsūdzētā sprieduma pamatojums neļauj ieinteresētajām personām saprast, kādu iemeslu dēļ Vispārējā tiesa nav apmierinājusi minēto iebildumu, kā arī neļauj Tiesai iegūt pietiekami daudz informācijas, lai tā veiktu savu pārbaudi. Tādējādi es uzskatu, ka šajā aspektā pārsūdzētajā spriedumā nav norādīts pamatojums.

63.

Otrā pamata ceturtajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav izskatījusi divas argumentu grupas – vienu, kas tāpat kā trešajā daļā minētie argumenti attiecas uz iebildumu par iepirkuma procedūras apgalvoti nepārredzamo raksturu, un otru, kas attiecas uz iebildumu par minētās procedūras apgalvoti diskriminējošo raksturu.

64.

Runājot, pirmkārt, par argumentiem, kuri attiecas uz iebildumu par iepirkuma procedūras nepārredzamo raksturu, no pirmās instances tiesvedības lietas materiāliem izriet, ka Vispārējā tiesā prasītāja norādīja: pirmām kārtām, ka iepirkuma procedūra netika izsludināta ārpus Eiropas Savienības; otrām kārtām, ka vairāki pārdošanas darījumam būtiskie dokumenti netika paziņoti vai tika paziņoti pārāk vēlu vai maldinoši; trešām kārtām, ka Komisija ir kļūdījusies, uzskatot, ka aktīvu pirkuma līguma versijas ar piezīmēm iesniegšana bija tikai komercsarunu daļa un tādējādi nebija jautājums, kas ir saistāms ar valsts atbalstu; ceturtām kārtām, ka Komisija ir kļūdījusies, uzskatot, ka novēlota informācijas paziņošana iepirkuma procedūras laikā nav ietekmējusi pretendentu galīgo piedāvājumu iesniegšanu vai šim nolūkam nepieciešamo ekonomisko aprēķinu veikšanu; un, piektām kārtām, ka Komisija ir kļūdījusies, secinot, ka KPMG bija sniegusi visiem pretendentiem visu informāciju, kas ir nepieciešama, lai tie varētu pienācīgi novērtēt Nürburgring aktīvus.

65.

Tāpat kā šī pamata trešajā daļā minēto argumentu gadījumā no pārsūdzētā sprieduma neizriet, ka Vispārējā tiesa būtu tieši atbildējusi uz kādu no iepriekšējā punktā minētajiem argumentiem, tāpat minētā sprieduma pamatojums neļauj netiešā veidā uzzināt, kādu iemeslu dēļ Vispārējā tiesa nav tos apmierinājusi. Konkrētāk, netieša atbilde uz minētajiem argumentiem nekādā veidā neizriet no pārsūdzētā sprieduma 119.–121. punkta, kuros Vispārējā tiesa lēma par iebildumu par iepirkuma procedūras nepārredzamo raksturu, ierobežojot savu analīzi ar jautājumu par termiņu, kas tika paredzēts piedāvājumu iesniegšanai.

66.

Runājot, otrkārt, par argumentiem, kuri attiecas uz iebildumu par iepirkuma procedūras diskriminējošo raksturu, no pirmās instances tiesvedības lietas materiāliem izriet, ka Vispārējā tiesā prasītāja norādīja, ka Komisija nav izmeklējusi: pirmām kārtām, apstākli, ka prasītāja tika diskriminēta, jo tai netika sniegta visas iepirkuma procedūras dokumentācijas kopija angļu valodā; otrām kārtām, apstākli, ka Capricorn tika piešķirta privileģēta piekļuve informācijai salīdzinājumā ar pārējiem pretendentiem; trešām kārtām, apstākli, ka viens un tas pats ievērojama ASV advokātu biroja partneris konsultēja vispirms pārdevējus un pēc tam Capricorn; ceturtām kārtām, apstākli, ka Capricorn esot izmantojusi privileģētu atbalstu gan pēc 2014. gada 17. februāra, gan saistībā ar finansējuma iegūšanu Deutsche Bank.

67.

Norādu, ka arī attiecībā uz šiem argumentiem no pārsūdzētā sprieduma neizriet, ka Vispārējā tiesa būtu tieši pēc būtības atbildējusi uz kādu no minētajiem argumentiem, tāpat minētā sprieduma pamatojums neļauj netiešā veidā uzzināt, kādu iemeslu dēļ Vispārējā tiesa nav tos apmierinājusi. Konkrētāk, manuprāt, netieša atbilde uz minētajiem argumentiem nekādā veidā neizriet no pārsūdzētā sprieduma daļas, proti, no 122.–134. punkta, kurā Vispārējā tiesa analizēja iebildumu par iepirkuma procedūras diskriminējošo raksturu, ierobežojot savu analīzi ar jautājumu par saistošas finanšu garantijas esamības prasību. Tādējādi es uzskatu, ka arī šajā aspektā pārsūdzētajā spriedumā nav norādīts pamatojums.

68.

Manuprāt, no iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka pārsūdzētajā spriedumā nav norādīts pamatojums attiecībā uz vairākiem aspektiem un ka tādējādi ir jāapmierina otrā apelācijas sūdzības pamata otrā, trešā un ceturtā daļa.

69.

Trešais apelācijas sūdzības pamats ir sadalīts trijās daļās.

70.

Pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, lai gan pārsūdzētā sprieduma 91. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka iepriekšējas izskatīšanas stadija ilga mazāk nekā sešus mēnešus (no sūdzības iesniegšanas dienas 2014. gada aprīlī līdz galīgā lēmuma pieņemšanai 2014. gada oktobrī) un ka tajā netika pierādīta būtisku grūtību esamība, kas attaisnotu formālas izmeklēšanas procedūras sākšanu, tomēr tā nav atbildējusi uz dažiem prasības pieteikumā izvirzītajiem argumentiem, kuru mērķis bija pierādīt minēto būtisko grūtību esamību. Faktiski prasītāja apgalvoja, ka būtiskas grūtības ir radījis arī, pirmkārt, apstāklis, ka galīgā lēmuma pieņemšana bija vairākkārt jāatliek, un apstāklis, ka 2015. gada 13. aprīlī Komisija publicēja lēmuma labojumu, un, otrkārt, apstāklis, ka Komisija bija sākusi izskatīt Nürburgring aktīvu pārdošanas procesu jau 2012. gada rudenī un bija ciešā kontaktā ar pārdevējiem kopš 2013. gada. Šādos apstākļos prasītāja apgalvoja, ka turpmāka sešu mēnešu kavēšanās, lemjot par iepirkuma procedūras īstenošanu, ir pārmērīga, un tas ir arguments, kuru Vispārējā tiesa nav izskatījusi.

71.

Trešā pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd pārsūdzētā sprieduma 98. punktā ietverto Vispārējās tiesas argumentāciju par Deutsche Bank2014. gada 10. marta vēstuli. Tā apgalvo, ka šajā sprieduma punktā ietvertie konstatējumi ir vairākos aspektos jālabo. Komisija esot kļūdījusies, izvērtējot nosacījumus atklātas, pārredzamas un beznosacījumu iepirkuma procedūras esamībai, un patiesībā esot sastapusies ar būtiskām grūtībām. Konkrētāk, 2014. gada jūlijā Komisijai esot bijusi nepieciešama šīs vēstules grozīta versija; tā atzina, ka nezina, vai šī nodomu vēstule ir parakstīta vai atsaukta, un atzina, ka tā ir analizējusi tikai iepirkuma procedūras struktūru; turklāt Vācijas prokuratūra iebilda pret šīs vēstules saistošo raksturu.

72.

Trešajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir ignorējusi tās argumentu, kas attiecas uz Nürburgring aktīvu pārdošanas procesa turpināšanu un kas savukārt esot norādījis uz būtisku grūtību esamību iepriekšējas izmeklēšanas posmā. Pārsūdzētā sprieduma 102.–104. punktā Vispārējā tiesa aprobežojās ar norādi, ka minētā pārdošana, pamatojoties uz 2014. gada 5. oktobra fiduciāru līgumu, ir notikusi 2014. gada 28. oktobrī, proti, pēc galīgā lēmuma pieņemšanas. Vispārējā tiesa tomēr neņēma vērā, ka jau 2014. gada 22. septembrī prasītāja Komisijai bija iesniegusi informāciju par šo jautājumu un ka šī informācija bija iekļauta rakstā presē, kas publicēts 2014. gada 30. septembrī, proti, pirms galīgā lēmuma pieņemšanas. Turklāt vēlāk Komisija apsolīja ņemt vērā šī jautājuma turpmāko attīstību.

73.

Komisija apgalvo, ka trešais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

74.

Tāpat kā otrā pamata otrajā, trešajā un ceturtajā daļā trešā pamata pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav izskatījusi dažus pirmajā instancē izvirzītos argumentus. Šajā kontekstā runa ir par argumentiem, kuri ir saistīti ar iepriekšējas izskatīšanas posma ilgumu, kas esot liecinājis par būtisku grūtību esamību.

75.

Šajā ziņā ir jānorāda – atšķirībā no argumentiem, kuri ir iekļauti iepriekš minētajās otrā pamata daļās un no kuriem pārsūdzētajā spriedumā nav ne miņas, pārsūdzētā sprieduma 88. punktā Vispārējā tiesa savukārt ir norādījusi, ka prasītāja apgalvo, pirmkārt, ka lēmuma pieņemšana tika vairākkārt atlikta un, otrkārt, ka galīgā lēmuma labojums tika pieņemts vairāk nekā gadu pēc sūdzības iesniegšanas Komisijā.

76.

Atbildot uz iebildumu par iepriekšējas izskatīšanas stadijas ilgumu, kas tika izvirzīts pamatā par būtisku grūtību esamību Nürburgring aktīvu pārdošanas novērtēšanā, pārsūdzētā sprieduma 91. punktā Vispārējā tiesa tomēr tiešā veidā nav atbildējusi uz šiem argumentiem, bet ir aprobežojusies ar konstatējumu, ka, tā kā galīgais lēmums tika pieņemts 2014. gada 1. oktobrī, proti, mazāk nekā sešus mēnešus pēc prasītājas sūdzības saņemšanas, šāds iepriekšējas izskatīšanas stadijas ilgums neliecina par tādu būtisku novērtēšanas grūtību esamību, kas varētu pamatot formālas izmeklēšanas procedūras sākšanu.

77.

Manuprāt, šādā kontekstā pārsūdzēto spriedumu var saprast tādējādi, ka, lai gan Vispārējā tiesa tiešā veidā nav noraidījusi abus iepriekš 75. punktā minētos argumentus, ņemot vērā apstākli, ka iepriekšējas izmeklēšanas posma ilgums bija mazāks nekā seši mēneši, tā uzskatīja, ka, lai noteiktu būtisku novērtēšanas grūtību esamību, nebija svarīgi divi prasītājas norādītie apstākļi, proti, pirmkārt, ka minētajā laikposmā galīgā sprieduma pieņemšana tika vairākkārt atlikta un, otrkārt, ka gadu vēlāk šajā lēmumā tika izdarīts labojums.

78.

Šī analīze, kas netiešā veidā ir izsecināma no pārsūdzētā sprieduma, manuprāt, nav kļūdaina. Faktiski, no vienas puses, apstāklis, ka lēmuma pieņemšana ir atlikta, var notikt dažādu iemeslu dēļ, un tas pats par sevi nav pierādījums nopietnu novērtēšanas grūtību esamībai, kas pamatotu formālas izmeklēšanas procedūras sākšanu. To it īpaši apstiprina tik īsa iepriekšējas izskatīšanas stadija, kā rezultātā tika pieņemts galīgais lēmums.

79.

No otras puses, lēmuma labojums ir darbība, kuras mērķis ir labot neuzmanības vai pārrakstīšanās kļūdas, piemēram, tipogrāfiskas kļūdas, nevis mainīt lēmuma saturu; līdz ar to labojums noteikti neizraisa procedūras ilguma pagarināšanu. Katrā ziņā norādu, ka prasītāja nav iesniegusi pierādījumus, kas šajā aspektā pamatotu tās argumentu.

80.

Visbeidzot, runājot par apelācijas sūdzības iesniedzējas minēto apstākli, ka Komisija sāka izskatīt Nürburgring aktīvu pārdošanas procesu jau 2012. gadā, tas ir pretrunā Vispārējās tiesas izdarītajam faktiskā apstākļa konstatējumam, ka iepriekšējas izskatīšanas stadijas ilgums bija mazāks nekā seši mēneši; tas ir konstatējums, kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja neapstrīd.

81.

Manuprāt, no iepriekš minētā izriet, ka trešā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa ir jānoraida.

82.

Runājot par trešā pamata otro daļu, norādu, ka pārsūdzētā sprieduma 98. punktā, kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisija ir pierādījusi, ka kopš 2014. gada aprīļa tās rīcībā bija Deutsche Bank2014. gada 10. marta vēstule, un ka līdz ar to nav iemesla apšaubīt Komisijas apgalvojumu, saskaņā ar kuru tā bija veikusi minētās vēstules analīzi un atzinusi to par finansējuma garantiju, kuras saistošo raksturu bija apstiprinājušas Vācijas iestādes.

83.

Runa ir par faktisko apstākļu konstatējumu saistībā ar minētās Deutsche Bank vēstules saistošo raksturu, kas, kā minēts iepriekš 34.–37. punktā, nevar tikt apšaubīts apelācijas tiesvedībā, ja nav norādīts uz faktu sagrozīšanu, un tas ir pamats, kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzīja novēloti, vienīgi savā replikas rakstā, un turklāt nemaz neprecizējot, kādi pierādījumi pamato iespējamo sagrozīšanu. Tādējādi šī daļa, manuprāt, ir jāatzīst par nepieņemamu.

84.

Savukārt trešā pamata trešās daļas mērķis ir apstrīdēt secinājumu, kuru Vispārējā tiesa izdarīja pārsūdzētā sprieduma 104. punktā, saskaņā ar kuru Komisijai nevar pārmest, ka galīgajā lēmumā tā nav izteikusies par pārdošanas procesa turpināšanu, nododot pārpircējam Capricorn līdzdalību Nürburgring aktīvu iegādes starpnieksabiedrībā, jo šī nodošana notika tikai pēc galīgā lēmuma pieņemšanas.

85.

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa nav ignorējusi prasītājas argumentu, kas attiecas uz Nürburgring aktīvu pārdošanas procesa turpināšanu, bet ir konstatējusi faktu, ka šī pārdošana notika pēc galīgā lēmuma pieņemšanas, un no tā atbilstoši pārsūdzētā sprieduma 102. punktā minētajai judikatūrai ir secinājusi, ka Komisijai nevar pārmest, ka tā nav izteikusies par minēto apstākli pēc galīgā lēmuma pieņemšanas.

86.

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā apstākli, ka dažas dienas pirms galīgā lēmuma pieņemšanas tā informēja Komisiju par attiecīgo aktīvu pārdošanas pārpircējam procesa turpināšanu un ka minētā pārdošana tika minēta rakstā presē, arī dažas dienas pirms minētā lēmuma pieņemšanas. Tomēr šajā saistībā ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 165. punktā Vispārējā tiesa atbildēja uz šo argumentu un konstatēja, ka prasītāja nav pierādījusi, ka šī informācija bija vai varēja būt Komisijas rīcībā brīdī, kad tā pieņēma galīgo lēmumu. Arī šeit runa ir par faktisko apstākļu vērtējumu, kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja nevar apšaubīt apelācijas tiesvedībā, izņemot faktu sagrozīšanas gadījumu ( 23 ). Apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzīja faktu sagrozīšanu vienīgi savā replikā un tātad novēloti, turklāt precīzi nenorādot, kādi elementi ir sagrozīti un kas veido to sagrozīšanu. Tādējādi trešā pamata trešā daļa, manuprāt, ir jānoraida kā daļēji nepamatota un daļēji nepieņemama.

87.

Manuprāt, no iepriekš minētā izriet, ka trešais apelācijas sūdzības pamats ir pilnībā jānoraida.

88.

Ar ceturto apelācijas sūdzības pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd pārsūdzētā sprieduma daļu, kurā Vispārējā tiesa noraidīja pamatu, ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja norādīja uz Regulas Nr. 659/1999 20. panta 2. punkta pārkāpumu, ciktāl Komisija neinformēja prasītāju par savu nodomu noraidīt tās sūdzību, kā arī neuzaicināja to sniegt šajā saistībā apsvērumus ( 24 ).

89.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa ir nepareizi piemērojusi Regulas Nr. 659/1999 20. panta 2. punktu, jo no šīs tiesību normas skaidri izrietot Komisijas pienākums informēt ieinteresēto personu par savu nodomu noraidīt šīs personas sūdzību un uzaicināt to iesniegt šajā saistībā apsvērumus. Šajā gadījumā, neinformējot apelācijas sūdzības iesniedzēju par savu iepriekšējo novērtējumu, Komisija esot liegusi apelācijas sūdzības iesniedzējai iespēju ietekmēt lēmuma pieņemšanu un vajadzības gadījumā atbalstīt Komisijas izmeklēšanu ar citiem faktiem. Aplūkojamajā tiesību normā paredzēto tiesību iesniegt apsvērumus mērķis esot cik vien iespējams ātrāk aizsargāt pušu tiesības procedūras laikā, un to pārkāpums tātad esot nopietns pārkāpums, kas kaitē apelācijas sūdzības iesniedzējai.

90.

Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 188. punktā iekļautā atsauce uz 2010. gada 18. novembra spriedumu NDSHT/Komisija (C‑322/09 P, EU:C:2010:701) esot kļūdaina un nepiemērota. Apelācijas sūdzības iesniedzējas skatījumā faktiski minētajā lietā Tiesa nesaskārās ar jautājumu par nepieciešamību ļaut iesniegt papildu apsvērumus pirms lēmuma pieņemšanas. Turklāt no 2008. gada 17. jūlija sprieduma Athinaïki Techniki/Komisija (C‑521/06 P, EU:C:2008:422) izrietot, ka ieinteresētajām personām ir tiesības pienācīgā veidā iesaistīties procedūrā, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus.

91.

Komisija apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus un uzskata, ka ceturtais pamats ir jānoraida.

92.

Ar ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāva tiesību kļūdu, piemērojot Regulas Nr. 659/1999 20. panta 2. punktu.

93.

Šajā saistībā vispirms ir jāatgādina, ka šajā lietā piemērojamajā Regulas Nr. 659/1999 20. panta 2. punkta ( 25 ) – redakcijā ar grozījumiem, kas ir izdarīti ar Regulu (ES) Nr. 734/2013 ( 26 ), – pirmajā daļā bija paredzēts, ka “jebkura ieinteresētā persona var iesniegt sūdzību, lai informētu Komisiju par jebkādu iespējami nelikumīgu atbalstu vai jebkādu iespējamu atbalsta ļaunprātīgu izmantošanu. Šim nolūkam ieinteresētā persona pienācīgi aizpilda veidlapu [..] un iesniedz visu tajā pieprasīto obligāto informāciju”, un otrajā daļā – ka tad, “ja Komisija uzskata, ka ieinteresētā persona nav pienācīgi aizpildījusi sūdzības iesnieguma obligāto veidlapu vai ka faktiskie un tiesiskie apstākļi, ko norādījusi ieinteresētā persona, nav pietiekams pamats, lai, balstoties uz sākotnējo pārbaudi, pierādītu nelikumīga atbalsta esību vai atbalsta ļaunprātīgu izmantošanu, Komisija par to informē ieinteresēto personu un aicina to iesniegt apsvērumus noteiktā termiņā, kas parasti nepārsniedz vienu mēnesi. Ja ieinteresētā persona noteiktajā termiņā nedara zināmu savu viedokli, uzskata, ka sūdzība ir atsaukta. Komisija informē attiecīgo dalībvalsti, ja sūdzību uzskata par atsauktu”. Saskaņā ar šīs tiesību normas trešo daļu “Komisija sūdzības iesniedzējam nosūta ar sūdzību saistītās lietas lēmuma kopiju”.

94.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Regulas Nr. 659/1999 20. panta 2. punkts un it īpaši tā otrā daļa piešķir tai procesuālas tiesības pirms lēmuma pieņemšanas tikt informētai no Komisijas puses par pēdējās minētās nodomu noraidīt tās iesniegto sūdzību, aicinot to iesniegt šajā saistībā apsvērumus. Tā kā Komisija neinformēja apelācijas sūdzības iesniedzēju un neļāva tai iesniegt apsvērumus pirms lēmuma par tās sūdzības noraidīšanu pieņemšanas, Komisija esot pārkāpusi minēto tiesību normu, un tādējādi Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, neatzīstot šo pārkāpumu.

95.

Es neatbalstu apelācijas sūdzības iesniedzējas piedāvāto Regulas Nr. 659/1999 20. panta 2. punkta otrās daļas interpretāciju.

96.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī konteksts, kurā tā iekļaujas, kā arī tiesību akta, kura sastāvdaļa ir šī norma, mērķi. Viens no Savienības tiesību normas interpretācijā vērā ņemamajiem elementiem var būt arī tās rašanās vēsture ( 27 ).

97.

Gramatiska, kontekstuāla un teleoloģiska interpretācija, ņemot vērā Regulas Nr. 659/1999 20. panta 2. punkta otrās daļas grozītā formulējuma rašanās vēsturi, liek man domāt, ka tās mērķis nav, kā to apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, vispārīgā veidā pirms negatīva lēmuma par sūdzību pieņemšanas piešķirt sūdzības iesniedzējam procesuālas tiesības tikt informētam par Komisijas nodomu pieņemt šādu lēmumu un iesniegt šajā saistībā apsvērumus. Manuprāt, minētā tiesību norma turpretī ir piemērojama pašā sākotnējā procedūras posmā un tās mērķis ir ļaut Komisijai administratīvās efektivitātes apsvērumu dēļ ātri izskatīt sūdzības, kuras acīmredzami (prima facie) neatbilst minimālajām formas vai satura prasībām, lai varētu sākt administratīvu procesu valsts atbalsta jomā un tātad iespējami apstrīdēto pasākumu iepriekšējas izskatīšanas stadiju.

98.

Faktiski no Regulas Nr. 659/1999 20. panta 2. punkta otrās daļas formulējuma izriet, ka tā attiecas uz diviem gadījumiem: pirmkārt, sūdzības iesniegšanai nepieciešamo formas prasību, proti, pienākuma “aizpildī[t] sūdzības iesnieguma obligāto veidlapu”, neievērošanas gadījumu un, otrkārt, gadījumu, kad sūdzība, kas atbilst formas prasībām, neatbilst minimālajām satura prasībām, jo “faktiskie un tiesiskie apstākļi, ko norādījusi ieinteresētā persona, nav pietiekams pamats, lai, balstoties uz sākotnējo pārbaudi, pierādītu nelikumīga atbalsta esamību vai atbalsta ļaunprātīgu izmantošanu”.

99.

Attiecībā uz abiem gadījumiem (minimālo formas vai satura prasību neievērošanu) šajā tiesību normā ir paredzēta vienāda procesuālā kārtība un vienādas juridiskās sekas. Pirmkārt, abu gadījumu procesuālā kārtība ir vienāda, proti, sūdzības iesniedzējam ir dota iespēja iesniegt apsvērumus, lai labotu formas vai satura nepilnību, sniedzot būtisku informāciju, kas ļautu sākt analīzi valsts atbalsta jomā. Otrkārt, ja sūdzības iesniedzējs nerīkojas vai turpina neievērot minimālās formas vai satura prasības sūdzības iesniegšanai, sekas ir tādas, ka Komisija var uzskatīt sūdzību par atsauktu.

100.

Šādu attiecīgās tiesību normas interpretāciju apstiprina arī tās teleoloģiskā analīze, ņemot vērā šīs tiesību normas grozījuma, kas tika ieviests ar Regulu Nr. 734/2013, rašanās vēsturi. Faktiski no Komisijas ierosinātā priekšlikuma Padomes regulai, kura rezultātā tika pieņemta iepriekš minētā regula ( 28 ), izriet, ka ierosinātā grozījuma mērķis bija, pirmkārt, ieviest formas prasības sūdzības valsts atbalsta jomā iesniegšanai Komisijai un, otrkārt, ļaut Komisijai ātri un efektīvi izskatīt “lielu daļu” sūdzību, kuras šī iestāde saņem valsts atbalsta jomā un kuras “vai nu nav saistītas ar patiesām konkurences problēmām, vai arī nav pietiekami pamatotas” ( 29 ). Šādā kontekstā attiecīgā tiesību norma tādējādi ļauj Komisijai minimālajām formas un satura prasībām neatbilstošus paziņojumus neuzskatīt par patiesu un faktisku sūdzību, ja subjektam, kas ir iesniedzis minētos paziņojumus, ir bijusi dota iespēja “labot” sava paziņojuma neatbilstību minimālajām formas vai satura prasībām. Tāpēc attiecībā uz šāda veida paziņojumiem Komisijai nav pienākuma pieņemt formālu lēmumu; tie tiek uzskatīti par atsauktām sūdzībām un vajadzības gadījumā tiek reģistrēti kā tirgus informācija, kuru Komisija varēs izmantot vēlākā posmā, lai veiktu izmeklēšanu pēc savas ierosmes ( 30 ).

101.

Šāda aplūkojamās tiesību normas interpretācija ir apstiprināta arī Paraugprakses kodeksa par valsts atbalsta pārbaudes procedūru izpildi 2009. gada versijas ( 31 ) 48. punkta b) apakšpunktā, uz kuru pārsūdzētā sprieduma 187. punktā, manuprāt, pamatoti atsaucas Vispārējā tiesa un kurš turklāt ir minēts iepriekšējā punktā norādītajā priekšlikumā regulai ( 32 ).

102.

Runājot par spriedumiem Athinaïki Techniki/Komisija un NDSHT/Komisija, uz kuriem atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzēja, pietiek norādīt, ka tie attiecas uz aplūkojamās tiesību normas redakciju, kas bija spēkā pirms grozījumiem, kas tika ieviesti ar Regulu Nr. 734/2013, un tātad – manā skatījumā – tie nevar tikt izmantoti, lai apšaubītu sniegto aplūkojamās tiesību normas grozītās redakcijas interpretāciju, nedz lai apšaubītu iepriekšējā punktā norādīto secinājumu.

103.

Tātad no iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka ir jānoraida tāda interpretācija, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 659/1999 20. panta 2. punkts un it īpaši tā otrā daļa piešķir ieinteresētajām personām procesuālas tiesības pirms lēmuma pieņemšanas no Komisijas saņemt informāciju par tās nodomu noraidīt to iesniegto sūdzību, aicinot tās iesniegt šajā saistībā apsvērumus.

104.

Šajā saistībā ir atkal jāatgādina – no pastāvīgās judikatūras izriet, ka ar valsts atbalstu saistītās lietās ieinteresētajām personām nav tiesību uz aizstāvību vai tiesību iesaistīties sacīkstes procesā ar Komisiju un tās tikai var sniegt visu informāciju, kas ir vajadzīga Komisijas nostājas formulēšanai ( 33 ).

105.

Saskaņā ar judikatūru valsts atbalsta kontroles procedūrā ieinteresētajām personām, izņemot attiecīgo dalībvalsti, ir ierobežotas procesuālās tiesības, kuras neietver tiešas debates ar Komisiju, kas ir balstītas uz sacīkstes principu, kādās var piedalīties minētā dalībvalsts, bet ietver vienīgi tiesības tikt pienācīgi iesaistītām Komisijas īstenotajā administratīvajā procedūrā, ņemot vērā lietas apstākļus ( 34 ).

106.

Šajā gadījumā, kā minēts iepriekš 20. punktā, nav strīda par to, ka otrais apstrīdētais lēmums ir lēmums, kas ir pieņemts pēc iepriekšējas izskatīšanas stadijas, un netiek apstrīdēts tas, kā turklāt tas izriet no galīgā lēmuma 13. apsvēruma, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja aktīvi piedalījās minētajā procedūrā, kas noslēdzās ar lēmumu, ar kuru pēc būtības tika noraidīta tās sūdzība, kas nekādā ziņā netika uzskatīta par atsauktu. Manuprāt, no tā izriet, ka Regulas Nr. 659/1999 20. panta 2. punkta otrā daļa nav piemērojama apelācijas sūdzības iesniedzējas situācijai un tātad apelācijas sūdzības iesniedzēja nevar apgalvot, ka Komisija to ir pārkāpusi vai ka Vispārējā tiesa šajā saistībā būtu pieļāvusi tiesību kļūdu.

107.

Manuprāt, no iepriekš minētā izriet, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu Regulas Nr. 659/1999 20. panta 2. punkta piemērošanā un ka līdz ar to ceturtais pamats ir jānoraida.

108.

Ar piekto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd to, ka pārsūdzētā sprieduma 209.–212. punktā Vispārējā tiesa noraidīja tās pamatu, kas attiecās uz tās sūdzības iespējami neobjektīvu izskatīšanu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini un nepamatoti uzskatījusi, ka procedūrām valsts atbalsta jomā pēc analoģijas ir piemērojama judikatūra konkurences jomā.

109.

Katrā ziņā, pat ja minētā judikatūra būtu piemērojama, apelācijas sūdzības iesniedzēja uzsver, ka tā esot atsaukusies uz apstākļiem, kuri liecina, ka Komisija nav grasījusies turpināt lietas izskatīšanu vai iegūt precīzāku vai papildu informāciju.

110.

Komisija uzskata, ka piektais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida.

111.

Pārsūdzētā sprieduma 207.–213. punktā Vispārējā tiesa noraidīja prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru tās sūdzības objektīvu izskatīšanu Komisijā padarīja neiespējamu paziņojums, kuru sniedza par konkurenci atbildīgā Komisijas locekļa runaspersona un saskaņā ar kuru Nürburgring aktīvu pārdošanai Vācijas iestādes esot pildījušas minētā Komisijas locekļa pamatnostādnes un šie aktīvi esot pārdoti labākā piedāvājuma iesniedzējam pēc likumīgas iepirkuma procedūras un par tirgus cenu.

112.

Vispārējā tiesa būtībā noraidīja minēto pamatu, pēc analoģijas piemērojot judikatūru, saskaņā ar kuru konkurences noteikumu pārkāpumu jomā šāds pārkāpums var novest pie tā, ka Savienības tiesa atceļ tajā pārsūdzēto lēmumu vienīgi tad, ja tiek pierādīts, ka, šādam pārkāpumam nepastāvot, minētā lēmuma saturs būtu bijis citāds. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka prasītāja nav iesniegusi nevienu pierādījumu vai faktisku norādi par to, ka gadījumā, ja strīdīgais paziņojums netiktu izdarīts, galīgā lēmuma saturs būtu citāds.

113.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd, pirmkārt, minētās judikatūras, kas tika izstrādāta konkurences jomā, piemērošanu pēc analoģijas valsts atbalsta jomā. Tomēr šajā saistībā ir jānorāda, ka minētā judikatūra – kas attiecas uz juridiskām sekām, kuras rodas, kļūdaini atklājot to lēmumu elementus – arī būtiskus –, kurus grasās pieņemt Komisija, – ir vispārpiemērojama un tādējādi nav iemesla tās piemērošanu ierobežot tikai ar konkurences jomu ( 35 ).

114.

Turklāt minētā judikatūra atspoguļo tādas vispārēja rakstura judikatūras piemērošanu konkrētam gadījumam, saskaņā ar kuru pastāv princips, ka procedūras pārkāpums izraisa lēmuma pilnīgu vai daļēju atcelšanu tikai tad, ja tiek konstatēts, ka šāda pārkāpuma neesamības gadījumā apstrīdētajam lēmumam varētu būt atšķirīgs saturs; tā ir judikatūra, kas neapšaubāmi ir piemērojama arī valsts atbalsta jomā ( 36 ).

115.

Otrkārt, runājot par elementiem, par kuriem apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka tos ir iesniegusi Vispārējā tiesā kā norādes, kas varētu pierādīt, ka apgalvotā pārkāpuma neesamības gadījumā otrajam apstrīdētajam lēmumam būtu atšķirīgs saturs, tie nekādā ziņā nevar pierādīt apgalvoto Komisijas neobjektivitāti. Faktiski runa ir par elektronisko vēstuļu apmaiņu starp apelācijas sūdzības iesniedzējas advokātiem un Komisijas dienestiem par minēto dienestu apgalvoto bezdarbību attiecībā uz paziņojumiem, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza 2014. un 2015. gadā, tātad pēc galīgā lēmuma pieņemšanas, kā arī par apgalvoto neiespējamību iesniegt papildu komentārus Regulas Nr. 659/1999 20. panta 2. punkta izpratnē, kuras apgalvotā nelikumība jau tika izslēgta ceturtā pamata vērtējumā ( 37 ).

116.

Manuprāt, šāda veida norādēm nav nekāda sakara ar apgalvoto Komisijas neobjektivitāti un tās nevar pierādīt, ka tad, ja nebūtu apelācijas sūdzības iesniedzējas minētā paziņojuma, kuru sniedza par konkurenci atbildīgā Komisijas locekļa runaspersona, otrajam apstrīdētajam lēmumam būtu bijis atšķirīgs saturs. Runājot it īpaši par Vispārējās tiesas vērtējumu attiecībā uz iepriekš minēto elektronisko vēstuļu apmaiņu, saskaņā ar iepriekš 35. punktā atgādināto judikatūru to nevar apstrīdēt apelācijas instancē, ja nav izvirzīta iebilde par pierādījumu sagrozīšanu.

117.

Manuprāt, no iepriekš minētā izriet, ka piektais pamats ir jānoraida.

118.

Ar sesto apelācijas sūdzības pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd pārsūdzētā sprieduma daļu ( 38 ), kurā Vispārējā tiesa noraidīja pirmajā instancē izvirzīto pamatu, ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvoja, ka otrajā apstrīdētajā lēmumā nav norādīts pamatojums. Tā apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu LESD 296. panta 2. punkta piemērošanā. Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka pirmajā instancē bija minējusi piemērus, kuri pierādīja četru veidu Komisijas izlaidumus: atbildes nesniegšanu uz dažiem tās būtiskajiem iebildumiem; skaidra un nepārprotama pamatojuma nesniegšanu; detalizētāka pamatojuma nesniegšanu attiecībā uz atkāpēm no lēmumu pieņemšanas prakses; un, visbeidzot, attiecīgā faktiskā un tiesiskā konteksta neņemšanu vērā.

119.

Runājot par pirmo no minētajiem pirmajā instancē izvirzītajiem iebildumiem, apelācijas sūdzības iesniedzēja it īpaši apstrīd pārsūdzētā sprieduma 179. punktā ietverto Vispārējās tiesas argumentāciju, saskaņā ar kuru Komisijas rīcībā bija ierobežots laiks, ņemot vērā iepriekšējas izskatīšanas stadijas īsos termiņus. Faktiski – apelācijas sūdzības iesniedzējas skatījumā – Komisija sāka analizēt pārdošanas procesu jau 2012. gadā, proti, ievērojamu laiku pirms sūdzību iesniegšanas. Turklāt Vispārējā tiesa esot ignorējusi būtisko prasītājas kritiku, proti, ka Komisija neizdarīja savus secinājumus un vienīgi atsaucās uz citu subjektu izdarītajiem paziņojumiem.

120.

Savukārt pārējos trīs iebildumus un tajos izvirzītos argumentus Vispārējā tiesa esot pilnībā ignorējusi.

121.

Komisija uzskata, ka sestais pamats ir jānoraida.

122.

Saskaņā ar iedibināto judikatūru LESD 296. pantā prasītais pamatojums attiecībā uz Savienības iestāžu aktiem ir jāpielāgo attiecīgā tiesību akta raksturam un tajā skaidri un nepārprotami ir jānorāda tās iestādes argumentācija, kas ir izdevusi tiesību aktu, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un lai kompetentā tiesa varētu veikt attiecīgu kontroli. Pienākums norādīt pamatojumu ir izvērtējams, ņemot vērā visus attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un interesi saņemt paskaidrojumus, kas var būt akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā noteikti tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī kontekstu, kā arī visas tās tiesību normas, kuras reglamentē attiecīgo jomu ( 39 ).

123.

Runājot konkrēti par Komisijas lēmumu, kurā ir secināts, ka pasākums, par ko iesniegta sūdzība, nav uzskatāms par valsts atbalstu, saskaņā ar judikatūru Komisijai katrā ziņā ir pietiekamā apmērā jānorāda sūdzības iesniedzējam iemesli, uz kuriem pamatojoties sūdzībā minētie faktiskie un tiesiskie apstākļi nav pietiekami, lai pierādītu valsts atbalsta esamību. Tomēr Komisijai nav jāizsaka viedoklis par apstākļiem, kas ir acīmredzami nevietā, kam nav nozīmes vai kas neapšaubāmi ir otršķirīgi ( 40 ).

124.

Vajadzīgā saikne starp sūdzības iesniedzēja izvirzītajiem pamatiem un Komisijas lēmuma pamatojumu nevar nozīmēt, ka Komisijai ir pienākums noraidīt ikvienu argumentu, kas ir izvirzīti šo pamatu atbalstam. Pietiek ar to, ka Komisija izklāsta faktus un juridiskos apsvērumus, kam ir būtiska nozīme lēmumā ( 41 ).

125.

Turklāt ir jāatgādina, ka pienākums pamatot lēmumus ir būtiska formas prasība, kas ir jānošķir no jautājuma par pamatojuma pamatotību, kurš attiecas uz strīdīgā akta likumību pēc būtības. Lēmuma pamatojumu faktiski veido formāla to pamatu izklāstīšana, uz kuriem šis lēmums balstīts. Ja šajos pamatos ir pieļautas kļūdas, tās skar lēmuma likumību pēc būtības, nevis tā pamatojumu, kas var būt pietiekams, pat izklāstot kļūdainus pamatus, tādējādi, lai Vispārējai tiesai nebūtu neiespējams veikt pārbaudi tiesā ( 42 ).

126.

Aplūkojamajā apelācijas sūdzības pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd, pirmkārt, Vispārējās tiesas izdarīto atsauci uz apstākli, ka Komisijas lēmums tika pieņemts “īsā termiņā” pēc iepriekšējas izskatīšanas stadijas pabeigšanas, jo tās skatījumā Komisija bija sākusi analizēt aplūkojamo pārdošanas procedūru jau ilgu laiku pirms sūdzību iesniegšanas ( 43 ). Šajā ziņā es tomēr piekrītu Komisijas nostājai, ka šis arguments katrā ziņā ir neefektīvs, jo ar to tiek apstrīdēts sprieduma punkts, kuru Vispārējā tiesa ir izklāstījusi ad abundantiam. Savukārt ar šo argumentu kā tādu nevar apšaubīt Vispārējās tiesas secinājumu, kurš izriet no pārsūdzētā sprieduma 176. un 178. punkta un saskaņā ar kuru galīgā lēmuma 266.–281. apsvērumā ietvertie apsvērumi ir pietiekami, lai uzzinātu pieņemtā lēmuma iemeslus, un tādējādi Komisija, neatbildot uz dažiem iebildumiem, nav pārkāpusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, jo ir uzskatījusi, ka lēmumā tiem nav būtiskas nozīmes.

127.

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir ignorējusi tās izvirzīto fundamentālo kritiku, proti, ka Komisija neesot izdarījusi savus secinājumus un esot atsaukusies vienīgi uz citu subjektu paziņojumiem. Šajā ziņā, neskarot apstākli, ka šis arguments Vispārējā tiesā tika izvirzīts ļoti vispārīgā un abstraktā veidā, kas neļauj precīzi identificēt Vispārējai tiesai pārmesto kļūdu, ir jānorāda – katrā ziņā apstāklis, ka cita subjekta paziņojumi tiek izmantoti lēmuma pamatošanai, pats par sevi nenozīmē, ka lēmuma pamatojums ir nepietiekams vai neesošs. Tādēļ šis arguments ir ne tikai visdrīzāk nepieņemams, bet arī neefektīvs.

128.

Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja iebilst, ka Vispārējā tiesa neesot atbildējusi uz dažiem pirmajā instancē izvirzītajiem argumentiem.

129.

Šajā ziņā, ciktāl ar šo argumentu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz pārsūdzētā sprieduma pamatojuma neesamību, manuprāt, tas ir jānoraida. Faktiski no pārsūdzētā sprieduma 175.–180. punkta skaidri un nepārprotami izriet argumentācija, ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja prasītājas izvirzīto pamatu, proti, tā uzskatīja, ka galīgā lēmuma 266.–281. apsvērumā ietvertie apsvērumi bija pietiekami, lai uzzinātu pieņemtā lēmuma iemeslus, un ka Komisija ir izklāstījusi faktus un juridiskos apsvērumus, kam ir būtiska nozīme otrajā apstrīdētajā lēmumā.

130.

Savukārt, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja ar šo argumentu apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi LESD 296. panta 2. punktu, neuzskatīdama, ka galīgajā lēmumā nav norādīts pamatojums, jo pati Komisija nav ņēmusi vērā elementus, kas pirmajā instancē bija norādīti otrajā, trešajā un ceturtajā iebildumā, šis arguments varētu būt apmierināms vienīgi gadījumā, ja minētie elementi būtu jāuzskata par faktiem vai juridiskiem apsvērumiem, kuriem ir būtiska nozīme lēmumā. Šādā gadījumā saskaņā ar iepriekš 123. un 124. punktā minēto judikatūru Komisijai būtu bijis pienākums tos izskatīt.

131.

Tomēr, pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja pilnīgi nepaskaidro, kāpēc elementi, kas pirmajā instancē bija norādīti otrajā, trešajā un ceturtajā iebildumā, būtu jāuzskata par faktiem vai juridiskiem apsvērumiem, kuriem ir būtiska nozīme lēmumā un kuri Komisijai būtu bijuši noteikti jāņem vērā. Otrkārt, ar minētajos iebildumos norādītajiem argumentiem būtībā tiek apstrīdēta pamatojuma pamatotība, kas attiecas uz aplūkojamā lēmuma likumību pēc būtības, nevis uz tā pamatojumu. Kaut gan Vispārējā tiesa var ar zināmiem nosacījumiem pārkvalificēt lietas dalībnieka izvirzīto argumentāciju, uzskatot, ka tā tiek izvirzīta cita pamata pamatojumam ( 44 ), neesmu pārliecināts, ka gadījumā, ja apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza argumentus, lai pamatotu savu pamatu par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, varētu apgalvot, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nepārkvalificējot minēto argumentāciju kā argumentāciju, kas ir izvirzīta attiecībā uz pamatojuma pamatotību, kura saskaņā ar iepriekš 125. punktā norādīto judikatūru ir nošķirts jautājums.

132.

Manuprāt, no iepriekš minētā izriet, ka ir jānoraida arī sestajā pamatā izvirzītais trešais arguments un tātad sestais pamats ir pilnībā jānoraida.

133.

Pamatojoties uz visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, iesaku Tiesai: