I. Ievads

II. Tiesiskais regulējums

A. Bernes konvencija

B. Savienības tiesības

1. Dzīvotņu direktīva

2. Putnu direktīva

3. Direktīva par atbildību vides jomā

C. Zviedrijas tiesības

III. Fakti un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu

IV. Juridiskais vērtējums

A. Ar Putnu direktīvas 5. pantu aizsargājamās sugas (pirmais jautājums)

B. Vairošanās areāls (ceturtais un piektais jautājums)

C. Aizliegumi apzināti nodarīt kaitējumu (otrais jautājums)

1. Par aizliegumiem nonāvēt un iznīcināt

a) Par Dzīvotņu direktīvu

b) Par Putnu direktīvu

– aa) Sugas aizsardzības statuss

– bb) “Nodoms” Putnu direktīvas izpratnē

c) Starpsecinājumi

2. Par traucēšanas aizliegumiem

a) Par Putnu direktīvu

b) Par Dzīvotņu direktīvu

D. Aizsardzības statusa novērtējuma līmenis (3. jautājums)

V. Secinājumi

1.

Dzīvotņu direktīvā ( 2 ) un Putnu direktīvā ( 3 ) ir ietvertas tiesību normas par aizsargājamām teritorijām, bet ir arī paredzēta konkrētu dzīvnieku un augu sugu aizsardzība, tostarp ārpus aizsargājamajām teritorijām ( 4 ). Ar aizsardzības sistēmu tiek pieļautas atkāpes, ja attiecīgi ir izpildīti nosacījumi, kas ir jāinterpretē stingri.

2.

Šajā gadījumā Tiesai ir jāsaskaras ar jautājumiem par sugu aizsardzību, kas tai līdzīgā veidā bija jau jāizskata arī saistībā ar teritorijas aizsardzību. Attiecībā uz teritoriju aizsardzību lielā mērā nesekmīgi tika mēģināts izmantot teritorijas apdraudējuma kompensācijas pasākumus, lai izslēgtu aizsardzības tiesību normas piemērošanu. Tomēr šādi kompensācijas pasākumi ir daļa no atkāpes pieļaušanas nosacījumiem, kas turklāt paredz izsvēršanu un alternatīvu izvērtēšanu ( 5 ).

3.

Šajā gadījumā tagad ir jānoskaidro, vai tādu aizliegumu piemērošana, kas izriet no sugu aizsardzības tiesībām, var būt atkarīga no tā, vai ar attiecīgo pasākumu tiek nodarīts kaitējums attiecīgās sugas aizsardzības statusam. Vismaz Dzīvotņu direktīvā labvēlīgs aizsardzības statuss tomēr ir skaidri noteikts nosacījums, lai piešķirtu atkāpi. Turklāt atkāpes tajā ir paredzēts piešķirt, ja pastāv konkrēti iemesli un alternatīva izvērtēšana. Attiecībā uz putnu aizsardzību situācija ir līdzīga.

4.

Tomēr vienlaikus ir jāatzīst, ka sugu aizsardzībai, kā to ir interpretējusi Tiesa, var būt nepieciešami ļoti plaši ierobežojumi attiecībā uz cilvēku darbību. Tādējādi pastāv leģitīmas intereses izvairīties no nesamērīgiem ierobežojumiem.

5.

Līdz ar to šis gadījums piedāvā labu iespēju tuvāk izvērtēt šo konfliktsituāciju.

6.

Bernes konvencijas ( 6 ) 6. pantā ir noteikti galvenie aizliegumi sugu aizsardzības tiesību jomā:

“Katra dalībvalsts uzņemsies atbilstošus un nepieciešamus tiesiskus un administratīvus pasākumus II pielikumā iekļauto savvaļas faunas sugu īpašas aizsardzības nodrošināšanai. Īpaši attiecībā uz šīm sugām būs aizliegta:

7.

Atkāpes ir paredzētas konvencijas 9. panta 1. punktā:

“Katra dalībvalsts drīkst ieviest izņēmumus 4., 5., 6. un 7. panta nosacījumos un aizliegumos lietot 8. pantā minētos līdzekļus un pasākumus, ja nav cita apmierinoša risinājuma un ja izņēmums nekaitēs aplūkojamās populācijas izdzīvošanai:

8.

Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 1. panta i) punktu sugas aizsardzības statuss ir “uz attiecīgo sugu iedarbojošos ietekmju kopums, kas ilgtermiņā var ietekmēt šīs sugas populāciju izplatību un skaitlisko daudzumu 2. pantā minētajā teritorijā.

Aizsardzības statusu uzskata par labvēlīgu, ja:

9.

Dzīvotņu direktīvas 1. panta m) punktā jēdziens “īpatnis” ir definēts kā “dzīvs vai nedzīvs IV pielikumā un V pielikumā uzskaitītas sugas dzīvnieks vai augs, tā daļa vai atvasinājums, kā arī pārējās preces, kuras pavaddokumentā, uz iepakojuma vai marķējuma vai etiķetes, vai jebkuros citos apstākļos norādītas kā minēto sugu dzīvnieku vai augu daļas vai atvasinājumi”.

10.

Dzīvotņu direktīvas 2. pantā ir noteikti tās mērķi:

“1.   Šīs direktīvas mērķis ir sekmēt bioloģisko daudzveidību, aizsargājot dabiskās dzīvotnes un savvaļas faunu un floru Eiropā esošajā dalībvalstu teritorijā, uz kuru attiecas Līgums.

2.   Pasākumus, ko veic saskaņā ar šo direktīvu, izstrādā tā, lai saglabātu vai atjaunotu to dabisko dzīvotņu un savvaļas faunas un floras sugu labvēlīgu aizsardzības statusu, kas ir Kopienā nozīmīgas.

3.   Veicot pasākumus saskaņā ar šo direktīvu, ņem vērā ekonomiskās, sociālās un kultūras prasības, kā arī reģionālās un vietējās īpatnības.”

11.

Dzīvotņu direktīvas 12. pantā ir ietverti sugu aizsardzības pamatpienākumi:

“1.   Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai IV pielikuma a) daļā uzskaitītajām dzīvnieku sugām to dabiskās izplatības areālā izveidotu stingras aizsardzības sistēmu, aizliedzot:

2.   Attiecībā uz minētajām sugām dalībvalstis aizliedz savvaļā iegūtu īpatņu turēšanu, transportēšanu un pārdošanu vai apmaiņu, un to piedāvāšanu pārdošanai vai apmaiņai, izņemot gadījumus, kad īpatnis likumīgi iegūts pirms šīs direktīvas ieviešanas.

[..]”

12.

Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punktā ir noteiktas atkāpes no 12. pantā noteiktā:

“Ja nav apmierinošas alternatīvas un ja netiek kaitēts attiecīgo sugu populāciju saglabāšanai labvēlīgā aizsardzības statusā to dabiskās izplatības areālā, dalībvalstis drīkst atkāpties no 12., 13., 14. panta un 15. panta a) un b) punkta noteikumiem, lai:

13.

Dzīvotņu direktīvas IV pielikuma a) daļā tostarp ir minēta purva varde (Rana arvalis) kā Kopienā nozīmīga dzīvnieku suga, kam vajadzīga stingra aizsardzība.

14.

Putnu direktīvas 10. apsvērumā tostarp ir prasīts, lai putnu sugas tiktu uzturētas “pietiekamā skaitliskā līmenī”:

“Dažas sugas drīkst medīt, un tas nepārsniedz pieļaujamos dabas izmantošanas apmērus, ņemot vērā to populāciju lielumu, ģeogrāfisko izplatību un vairošanās spēju Kopienā kopumā, ja vien ir noteikti un tiek ievēroti daži ierobežojumi, un šādas medības netraucē uzturēt šo sugu populācijas pietiekamā skaitliskā līmenī.”

15.

Putnu direktīvas 1. pantā ir definēta tās piemērošanas joma:

“Šī direktīva attiecas uz visu savvaļas putnu sugu aizsardzību, kas sastopamas to dalībvalstu Eiropas teritorijā, uz kurām attiecas Līgums. Tajā atrunāta šo sugu aizsardzība, pārzināšana un uzraudzīšana un noteiktas to izmantošanas normas.”

16.

Putnu direktīvas 2. pantā ir ietverts dalībvalstu pamatpienākums attiecībā uz putnu sugu aizsardzību:

“Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai skaitliski uzturētu 1. pantā minēto sugu populācijas tādā līmenī, kas pirmām kārtām atbilst ekoloģijas, zinātnes un kultūras prasībām, tajā pašā laikā ņemot vērā saimnieciskās un rekreatīvās prasības, vai lai tuvinātu šo sugu populācijas minētajam līmenim.”

17.

Attiecībā uz konkrētām Putnu direktīvas I pielikumā uzskaitītām sugām, kā arī attiecībā uz migrējošiem putniem 4. pantā ir paredzēta īpaši aizsargājamo teritoriju izveidošana. Iesniedzējtiesa norāda, ka no I pielikumā minētajām sugām tas attiecas uz medni (Tetrao urogallus). Zviedrijas mazā dzeņa (Dryobates minor) un zeltgalvīša populācijas (Regulus regulus), iespējams, ir jāuzskata par migrējošiem putniem.

18.

Putnu direktīvas 5. pantā ir noteikti aizliegumi, kas nav atkarīgi no kādas teritorijas:

“Neskarot 7. un 9. pantu, dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai izveidotu vispārēju aizsardzības sistēmu visām 1. pantā minētajām putnu sugām, cita starpā aizliedzot:

19.

Putnu direktīvas 9. panta 1. punktā ir atļautas atkāpes no 5. pantā noteiktajiem aizliegumiem:

“1.   Ja nevar rast citu pieņemamu risinājumu, dalībvalstis var atkāpties no 5. līdz 8. panta noteikumiem šādu iemeslu dēļ:

20.

Direktīvas par atbildību vides jomā ( 7 ) 2. panta pirmās daļas a) punktā jēdziens “kaitējums videi” attiecībā uz aizsargājamajām sugām ir definēts šādi:

“kaitējums aizsargājamajām sugām un dabiskajiem biotopiem, kas ir jebkādi postījumi, kuriem ir būtiska nelabvēlīga ietekme uz šādu biotopu vai sugu labvēlīga aizsardzības statusa sasniegšanu vai uzturēšanu. Šādas ietekmes būtiskums jānovērtē attiecībā pret pamatstāvokli, ņemot vērā I pielikumā noteiktos kritērijus.

[..]”

21.

Saskaņā ar Direktīvas par atbildību vides jomā 5. panta 1. punktu kaitējums videi ir jānovērš:

“Ja kaitējums videi vēl nav noticis, bet pastāv tieši draudi tam, ka tāds kaitējums notiks, uzņēmējam nekavējoties jāveic vajadzīgie aizsargpasākumi.”

22.

Ar Artskyddsförordning (2007:845) (Sugu aizsardzības rīkojums) 4. pantu ir transponēti Dzīvotņu direktīvas 12. pantā un Putnu direktīvas 5. pantā noteiktie aizliegumi:

“Attiecībā uz savvaļas putniem, kā arī savvaļas dzīvnieku sugām, kas šī rīkojuma 1. pielikumā ir atzīmētas ar simbolu “N” vai “n”, ir aizliegta:

1.   dzīvnieku medīšana vai nogalināšana;

2.   dzīvnieku apzināta traucēšana, it īpaši to vairošanās, mazuļu attīstības, ziemas guļas un migrāciju laikā;

3.   apzināta postīšana vai olu vākšana savvaļā, un

4.   dzīvnieku vairošanās vai atpūtas vietu noplicināšana vai iznīcināšana.

Aizliegumus piemēro visos dzīvnieku dzīves posmos.

Pirmo daļu nepiemēro putnu un zīdītāju medībām. Tām piemēro analoģiska satura normas, kas ietvertas Medību likumā (1987:259) un Rīkojumā (1987:905) par medībām. Tāpat pirmo daļu nepiemēro zvejai. Tai piemēro analoģiska satura normas, kas ietvertas Rīkojumā (1994:1716) par zvejas un akvakultūras darbībām, kā arī par zvejniecības nozari.”

23.

Sugu aizsardzības rīkojuma 1. pielikumā ir ietverts visu to sugu saraksts, kuras ir uzskaitītas Putnu direktīvas I līdz III pielikumā un Dzīvotņu direktīvas II, IV un V pielikumā. Tādējādi no šajā gadījumā aplūkotajām sugām tajā ir minēts mednis (Tetrao urogallus) un purva varde (Rana arvalis).

24.

Šajā Sugu aizsardzības rīkojuma pielikumā sugas, kas minētas Dzīvotņu direktīvas IV pielikumā, piemēram, šajā gadījumā aplūkotā purva varde, Rana arvalis, ir apzīmēta ar simbolu “N”. Sugai, kas ir apzīmēta ar simbolu “n”, ir nepieciešama stingra aizsardzība, pamatojoties uz Zviedrijas veikto valsts novērtējumu vai starptautiskām saistībām. Šāda suga nav norādīta Dzīvotņu direktīvas IV pielikumā.

25.

Saskaņā ar Sugu aizsardzības rīkojuma 14. pantu reģionālā administratīvā padome atsevišķos gadījumos var atļaut atkāpi no 4. pantā minētajiem aizliegumiem.

26.

Abas lietas attiecas uz paziņojumu par atmežošanu, kas iesniegts Mežu aģentūrā attiecībā uz meža platību Zviedrijas Heridas [Härryda] pašvaldībā. Pasākumi paredz, ka attiecīgajās teritorijās visi koki tiek izcirsti, izņemot ierobežotu koku skaitu, kas ir jāsaglabā saskaņā ar Mežu aģentūras pamatnostādnēm.

27.

Meža platībā atrodas šādu putnu sugu dzīvotnes: mazā dzeņa (Dryobates minor vai Dendrocopos minor), medņa (Tetrao urogallus), pelēkās zīlītes (Poecile montanus vai Parus montanus), zeltgalvīša (Regulus regulus) un meža zīlītes (Periparus ater vai Parus ater). Arī purva varde (Rana arvalis) ir sastopama šajā platībā.

28.

Saskaņā ar Zviedrijas ziņojumiem, kas sagatavoti saistībā ar Putnu direktīvu ( 8 ) un Dzīvotņu direktīvu ( 9 ), purva vardes aizsardzības statuss šajā dalībvalstī ir labvēlīgs un mazā dzeņa, medņa un meža zīlītes populācijas ir stabilas. Savukārt zeltgalvīša un pelēkās zīlītes populācijas nedaudz samazinās.

29.

Ir ļoti ticams, ka minētās sugas izmanto platību vairošanās nolūkos. Atkarībā no tā, kurā katras sugas dzīves cikla posmā notiek atmežošana, tās rezultātā tiks traucēti vai nonāvēti šo sugu īpatņi. Olas, kas atrodas platībā atmežošanas laikā, tiks iznīcinātas.

30.

Mežu aģentūra kā uzraudzības iestāde sniedza īpašas norādes par veicamajiem piesardzības pasākumiem un uzskatīja – ja tiek ievērotas norādes, atmežošana nav pretrunā nevienam no Sugu aizsardzības rīkojumā noteiktajiem aizliegumiem. Mežu aģentūras norādes attiecībā uz piesardzības pasākumiem nav juridiski saistošas, bet tās ir tikai rekomendācijas.

31.

2016. gada 22. decembrīFöreningen Skydda Skogen (Mežu aizsardzības asociācija) un Göteborgs Ornitologiska Förening (Gēteborgas Ornitoloģijas asociācija) pieprasīja Länsstyrelsen i Västra Götalands län (Vesterjētlandes lēnes Reģionālā administratīvā padome), kas ir reģionālā uzraudzības iestāde saskaņā ar Sugu aizsardzības rīkojumu, rīkoties, pamatojoties uz paziņojumu par atmežošanu un Mežu aģentūras īpašajām norādēm (lieta C‑473/19). 2018. gada 17. janvārīNaturskyddsföreningen i Härryda (Heridas Dabas aizsardzības asociācija) un Gēteborgas Ornitoloģijas asociācija reģionālajai administratīvajai padomei iesniedza vēl vienu šādu lūgumu (lieta C‑474/19).

32.

Asociācijas uzskata, ka, neraugoties uz Mežu aģentūras sniegtajām norādēm, atmežošana ir Sugu aizsardzības rīkojumā noteikto aizliegumu pārkāpums.

33.

Reģionālā administratīvā padome uzskata, ka saskaņā ar Sugu aizsardzības rīkojumu nav nepieciešams atkāpes novērtējums. Tas nozīmē, ka reģionālās administratīvās padomes ieskatā pasākumi nav pretrunā Sugu aizsardzības rīkojumā noteiktajiem aizliegumiem ar nosacījumu, ka tiek veikti īpašajās pamatnostādnēs noteiktie piesardzības pasākumi.

34.

Asociācijas ar prasību iesniedzējtiesā vērsās pret reģionālās administratīvās padomes lēmumu neveikt nekādus izpildes pasākumus. Asociāciju galvenais prasījums ir atcelt reģionālās administratīvās padomes lēmumu un izdot rīkojumu, ka plānotie mežsaimniecības pasākumi nav pieļaujami, jo tie ir pretrunā Sugu aizsardzības rīkojumā noteiktajiem aizliegumiem.

35.

Šī tiesa lietās C‑473/19 un C‑474/19 attiecīgi uzdod Tiesai šādus jautājumus:

Otrais un ceturtais iesniedzējtiesas uzdotais jautājums ietver jautājumu par to, vai direktīvu stingro aizsardzību vairs nepiemēro sugām, attiecībā uz kurām ir sasniegts direktīvas mērķis (labvēlīgs aizsardzības statuss).

36.

Tiesa abas lietas ir apvienojusi. Prasītājas vides asociācijas, Čehijas Republika un Eiropas Komisija ir iesniegušas rakstveida apsvērumus.

37.

Putnu direktīvas 5. panta a) līdz d) punktā un Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punkta a) līdz c) apakšpunktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums pieņemt aizsardzības sistēmu noteiktām sugām, ar kuru ir aizliegta noteikta apzināta kaitējuma nodarīšana. Aizliegta it īpaši ir gūstīšana vai nonāvēšana (attiecīgi [Putnu direktīvas] a) punkts un [Dzīvotņu direktīvas] a) apakšpunkts), postīšana vai olu vākšana savvaļā (Putnu direktīvas 5. panta b) punkts un Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punkta c) apakšpunkts), putnu ligzdu iznīcināšana, bojāšana vai pārvietošana (Putnu direktīvas 5. panta b) punkts), putnu olu lasīšana dabā un to paturēšana pat tad, ja olas ir tukšas (Putnu direktīvas 5. panta c) punkts), kā arī traucēšana (Putnu direktīvas 5. panta d) punkts un Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punkta b) apakšpunkts). Tikai Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētajam aizliegumam noplicināt vai iznīcināt vairošanās vai atpūtas vietas nav nepieciešama nodoma esamība ( 10 ).

38.

Galu galā lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, vai ir pieļaujams šo aizliegumu piemērošanu pakļaut nosacījumam, ka attiecīgās sugas aizsardzības statuss ir nelabvēlīgs vai ir pasliktinājies attiecīgās darbības dēļ. Lai gan šādi nosacījumi izriet no Zviedrijas tiesību normām, kā arī no Zviedrijas judikatūras, lielākoties tiem nav pamatojuma Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas tekstā. Tādēļ tie vismaz daļēji ir apšaubāmi.

39.

Tomēr šie nosacījumi būtībā ir vismaz saprātīgs mēģinājums novērst to, ka ar Eiropas sugu aizsardzību pārmērīgi tiek ierobežota cilvēku darbība. Šādu ierobežojumu risks izriet no Tiesas judikatūras, kurā nodoma jēdziens – vismaz attiecībā uz Dzīvotņu direktīvā noteiktajiem aizliegumiem – ir interpretēts tādējādi, ka tas ietver arī aizliegta kaitējuma nodarīšanas pieļaušanu. Ja šī interpretācija tiek neierobežoti attiecināta uz Putnu direktīvu, tad patiešām pastāv risks, ka cilvēku darbība tiks būtiski ierobežota.

40.

Par to it īpaši liecina atbilde uz pirmo jautājumu, ar kuru ir jāprecizē, ka sugu aizsardzība saskaņā ar Putnu direktīvu aptver visas Eiropas putnu sugas (par to A iedaļā). Savukārt nedaudz mazāk strīdus izraisoša, šķiet, ir Dzīvotņu direktīvā paredzētā vairošanās areālu aizsardzība, kas ir aplūkota ceturtajā un piektajā jautājumā. Šī aizsardzības sistēma kā vienīgā saskaņā ar tās formulējumu neattiecas uz apzinātu kaitējuma nodarīšanu, tomēr tā attiecas tikai uz Dzīvotņu direktīvā minētajām retāk sastopamajām sugām (par to B iedaļā). Tomēr būtiski ir interpretēt aizliegumus par apzinātu kaitējuma nodarīšanu, kas ir otrā jautājuma priekšmets (par to C iedaļā). Visbeidzot, saistībā ar trešo jautājumu ir jāatgādina par konstatējumiem attiecībā uz sugas aizsardzības statusa novērtējumu, kurus Tiesa nesen pieņēmusi otrajā spriedumā par vilku (Lupus lupus) medībām Somijā ( 11 ) (par to D iedaļā).

41.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Putnu direktīvas 5. pants attiecas tikai uz tām sugām, kuras ir uzskaitītas direktīvas I pielikumā vai ir pakļautas noteiktam riskam, vai ilgtermiņā cieš no populācijas samazināšanās. Pēc lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa un Zviedrijas kompetentās iestādes uzskata, ka Zviedrija ir transponējusi Putnu direktīvas 5. pantu tikai attiecībā uz šīm putnu sugām.

42.

Tomēr, kā uzskata arī iesniedzējtiesa, Putnu direktīvas 5. pantam ir ievērojami plašāka piemērošanas joma. Proti, saskaņā ar šo tiesību normu ir nepieciešama aizsardzības sistēma visām 1. pantā minētajām putnu sugām. Tās ir visas savvaļas putnu sugas, kuras ir sastopamas to dalībvalstu Eiropas teritorijā, uz kurām attiecas Līgums ( 12 ).

43.

Tam, vai sugas ir uzskaitītas Putnu direktīvas I pielikumā, saskaņā ar 5. panta formulējumu nav nozīmes. Drīzāk I pielikumā minētajām sugām saskaņā ar 4. panta 1. punktu ir jāpiemēro īpaši, tātad papildus aizsardzības pasākumi attiecībā uz to dzīvotni. Turklāt Putnu direktīvā ir ietvertas vispārīgas aizsardzības tiesību normas, kā, piemēram, 5. pants, kā arī 2. un 3. pants, kas attiecas uz visām Eiropas putnu sugām.

44.

Tāpat saistībā ar Putnu direktīvas 5. pantu nav nozīmes tam, vai putnu sugas ir pakļautas noteiktam riskam, vai arī to populācijas ilgtermiņā cieš no samazināšanās. Tieši pretēji – Čehijas Republika pamatoti atgādina, ka aizsardzības pienākumi pastāv, vēl pirms ir tikusi konstatēta putnu skaita samazināšanās vai ir īstenojies aizsargājamas putnu sugas izmiršanas risks ( 13 ).

45.

Tādēļ Tiesa jau ļoti sen ir nospriedusi, ka ar Putnu direktīvas 5. pantu nav saderīga dažu putnu sugu izslēgšana no aizsardzības ( 14 ) vai aizsardzības ierobežošana, atsaucoties uz valsts bioloģisko mantojumu ( 15 ). Turklāt tā šo tiesību normu jau ir piemērojusi dažādām sugām, kas neatbilst nevienam no Zviedrijas nosacījumiem, kā, piemēram, vārnām (Corvus corone corone un Corvus corone cornix), strazdiem (Sturnus vulgaris) un melnajiem meža strazdiem (Turdus merula) ( 16 ), zivju gārņiem (Ardea cinerea) un jūras kraukļiem (Phalacrocorax carbo) ( 17 ), vai dažādām žubīšu sugām ( 18 ).

46.

Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka saskaņā ar Putnu direktīvas 1. un 5. pantu dalībvalstīm ir pienākums pieņemt aizsardzības sistēmu visām savvaļas putnu sugām, kas sastopamas to dalībvalstu Eiropas teritorijā, uz kurām attiecas Līgums. Aizsardzības sistēma, kas ietver tikai direktīvas I pielikumā minētās sugas vai sugas, kuras ir pakļautas noteiktam riskam, vai to populācijas ilgtermiņā cieš no samazināšanās, neatbilst šīm prasībām.

47.

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Dzīvotņu direktīvas 12. panta [1. punkta] d) apakšpunktā paredzētais dzīvnieku vairošanās vietu noplicināšanas vai iznīcināšanas aizliegums attiecas tikai uz tiem gadījumiem, kuros attiecīgās sugas dzīvotnes nepārtraukta ekoloģiskā funkcionalitāte tiek zaudēta, neraugoties uz piesardzības pasākumiem, un vienlaikus draud pasliktināties attiecīgās sugas aizsardzības statuss. Turklāt tiek jautāts, vai aizlieguma piemērojamība ir izslēgta gadījumā, ja sugai ir labvēlīgs aizsardzības statuss. Piektā jautājuma mērķis ir precizēt, kādā līmenī ir jānovērtē aizsardzības statuss.

48.

Šajā tiesvedībā nav jāprecizē, vai aizliegums ir piemērojams tikai tad, ja vairošanās vietu iznīcināšana vai noplicināšana ir saistīta ar to, ka zūd tās nepārtrauktā ekoloģiskā funkcionalitāte. Komisija šādu Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punkta d) apakšpunktā noteiktā aizlieguma interpretācija ir iestrādājusi savās vadlīnijās ( 19 ), bet Tiesa par šo vēl nav lēmusi. Lai gan rodas iespaids, ka iesniedzējtiesa piekrīt šai izpratnei, tomēr tam nav nozīmes pamatlietas izspriešanā, jo lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir balstīts uz pieņēmumu, ka šis nosacījums pamatlietā ir izpildīts.

49.

Drīzāk tas attiecas tikai uz sugas aizsardzības statusa nozīmi vairošanās vietu iznīcināšanas vai noplicināšanas aizlieguma piemērošanai. Proti, Zviedrijas judikatūrā, kas izklāstīta lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, šis aizliegums tiek piemērots tikai tad, ja pastāv risks, ka varētu tikt apdraudēts šo sugu aizsardzības statuss platībā.

50.

Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punkta d) apakšpunktā ir noteikts, ka dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai IV pielikuma a) daļā uzskaitītajām dzīvnieku sugām to dabiskās izplatības areālā izveidotu stingras aizsardzības sistēmu, aizliedzot vairošanās vai atpūtas vietu noplicināšanu vai iznīcināšanu.

51.

Ar šo aizliegumu Savienības likumdevējs tādējādi, ka – pretēji Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punkta a) līdz c) apakšpunktā paredzētajam – tas neaizliedz tikai apzinātas darbības, ir paudis vēlmi piešķirt vairošanās vai atpūtas vietām lielāku aizsardzību pret darbībām, kas izraisa to noplicināšanu vai iznīcināšanu ( 20 ).

52.

Šīs tiesību normas ievērošana uzliek dalībvalstīm pienākumu ne tikai pieņemt pilnīgu tiesisko regulējumu, bet arī īstenot konkrētus un īpašus aizsardzības pasākumus. Tāpat stingrās aizsardzības sistēma paredz, ka tiek noteikti konsekventi un koordinēti preventīvie pasākumi. Tādējādi šādai stingras aizsardzības sistēmai jāļauj efektīvi novērst Dzīvotņu direktīvas IV pielikuma a) daļā uzskaitīto dzīvnieku sugu vairošanās vai atpūtas vietu noplicināšanu vai iznīcināšanu ( 21 ).

53.

Šis aizliegums saskaņā ar tiesību normas formulējumu nav atkarīgs no tā, vai kaitējuma nodarīšana ietekmē populācijas aizsardzības statusu. Drīzāk Tiesa jau ir nospriedusi, ka ne populācijas stabilitāte ( 22 ), ne arī tās lielums ( 23 )nav noteicošais aizlieguma spēkā esamībai.

54.

Turklāt valsts tiesa pamatoti uzsver, ka aizsardzības statuss ir noteicošais, piešķirot Dzīvotņu direktīvā paredzēto atkāpi saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 16. pantu. Proti, atkāpē saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 16. pantu ir paredzēts, ka ar šo atkāpi nedrīkst kaitēt attiecīgo sugu populāciju saglabāšanai labvēlīgā aizsardzības statusā to dabiskās izplatības areālā. Tādēļ, kā apgalvo Komisija, būtu pretrunīgi jau Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punktā paredzēto aizliegumu piemērošanu pakārtot attiecīgās sugas aizsardzības statusa pasliktināšanās draudiem. Tas tādēļ, ka šādā gadījumā atkāpe nekad nedrīkstētu tikt piešķirta, kā rezultātā 16. pants zaudētu jebkādu lietderīgo iedarbību.

55.

Līdz ar to ar Dzīvotņu direktīvas 12. panta [1. punkta] d) apakšpunktā paredzēto dzīvnieku, kas noteikti IV pielikuma a) daļā, vairošanās vietu iznīcināšanas vai noplicināšanas aizliegumu netiek paredzēts, ka attiecīgās sugas populāciju aizsardzības statuss draudētu pasliktināties attiecīgās darbības dēļ. Attiecīgās sugas labvēlīgs aizsardzības statuss arī neietekmē aizlieguma piemērošanu.

56.

Līdz ar to nav jāatbild uz piekto jautājumu par līmeni, kādā Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punkta d) apakšpunkta piemērošanas nolūkā ir jānovērtē aizsardzības statuss.

57.

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kā ir jāsaprot Putnu direktīvas 5. panta a) līdz d) punktā un Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punkta a) līdz c) apakšpunktā ietvertie jēdzieni “apzināta nonāvēšana/traucēšana/iznīcināšana”. Tiesai it īpaši tiek lūgts precizēt, vai ar to ir saderīga valsts prakse, saskaņā ar kuru, ja pasākuma mērķis acīmredzami nav sugas nonāvēšana vai traucēšana (piemēram, mežsaimniecības pasākumi vai zemes attīstīšana), ir jāpastāv riskam, ka pasākumi apdraudēs sugu aizsardzības statusu, lai pasākumiem piemērotu aizliegumu. Turklāt tiek jautāts, vai aizlieguma piemērojamība ir izslēgta tad, ja sugai ir labvēlīgs aizsardzības statuss. Trešā jautājuma mērķis ir precizēt, kādā līmenī ir jānovērtē aizsardzības statuss.

58.

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, ir jāveic nošķiršana starp nonāvēšanu un iznīcināšanu, no vienas puses, un traucēšanu, no otras puses, kā arī attiecīgi starp abām direktīvām.

59.

Ir jāprecizē, vai Putnu direktīvas 5. panta a) punktā un Dzīvotņu direktīvas 12. panta [1. punkta] a) apakšpunktā paredzētais nonāvēšanas aizliegums, kā arī olu (un putnu ligzdu) iznīcināšanas aizliegums, kas paredzēts Putnu direktīvas 5. panta b) punktā un Dzīvotņu direktīvas 12. panta [1. punkta] c) apakšpunktā, ir atkarīgs no attiecīgo sugu aizsardzības statusa. Savukārt Putnu direktīvas 5. panta c) punktā paredzētajam olu lasīšanas un paturēšanas aizliegumam nav nozīmes attiecībā uz konkrēto gadījumu un līdz ar to tam nav nepieciešams plašāks izklāsts.

60.

Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktu dalībvalstis aizliedz aizsargājamo sugu īpatņu jebkāda veida apzinātu nonāvēšanu savvaļā, kā arī jebkādu to olu apzinātu postīšanu.

61.

Ja saistībā ar šiem aizliegumiem nodoma jēdziens tiktu saprasts tādējādi, ka tas attiecas tikai uz tīša kaitējuma nodarīšanu aizsargājamajām sugām, tad par šo prejudiciālo jautājumu vairs nebūtu jāsniedz papildu apsvērumi. Proti, šis gadījums attiecas tikai uz pasākumiem, kuru mērķis acīmredzami nav sugu nonāvēšana (vai to olu postīšana).

62.

Tomēr, kā es jau norādīju ( 24 ), Tiesa attiecībā uz nonāvēšanu ir nospriedusi, ka nosacījums par nodomu ir īstenojies, ja ir pierādīts, ka akta darbības veicējs ir vēlējies aizsargātās dzīvnieku sugas īpatņa nonāvēšanu vai vismaz ir pieļāvis šādas nonāvēšanas iespējamību ( 25 ). Darbībām, ar kurām tiek pieļauta kaitējuma nodarīšana, parasti ir citi mērķi, nevis kaitējuma nodarīšana.

63.

Tiesvedības, kurās šī interpretācija tika izstrādāta, to parāda diezgan skaidri. Šajā ziņā jautājums bija par to, vai ar lapsu (Vulpes vulpes) medībām, izmantojot lamatas, varēja pārkāpt aizliegumu, kas paredzēts ūdru (Lutra lutra) aizsardzībai ( 26 ) un par to, vai noteikti celtniecības pasākumi, kā arī izklaides un zvejas darbības varēja tikt uzskatītas par apzinātu jūras bruņurupuču Caretta caretta traucēšanu ( 27 ). Visbeidzot, šīs judikatūras pamatā ir cits spriedums, kurā Tiesa ir brīdinājusi, ka noteiktas izklaides darbības traucē iepriekš minēto jūras bruņurupuci ( 28 ), tuvāk neapskatot nodoma jēdzienu.

64.

Šī judikatūra gan attiecas tikai uz Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā paredzētajiem nonāvēšanas un traucēšanas aizliegumiem. Taču attiecībā uz olu postīšanu nav iemesla nodoma jēdzienu izprast citādi.

65.

No tā izriet, ka ar strīdīgajiem mežsaimniecības pasākumiem noteikti var tikt pārkāpti Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktā paredzētie aizliegumi. Tādēļ ir jāpārbauda, vai šāds pārkāpums drīkst tikt pakārtots attiecīgo sugu aizsardzības statusam.

66.

Kā jau tika konstatēts saistībā ar Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzēto aizliegumu nodarīt kaitējumu vairošanās vietām, sugu aizsardzības statuss, kā tas izriet no šīs tiesību normas teksta, neietekmē aizliegumu, bet tam ir nozīme tikai atkāpju kontekstā atbilstoši 16. pantam. Tas pats principā ( 29 ) attiecas uz citiem 12. panta 1. punktā paredzētajiem aizliegumiem, kā Tiesa to jau ir netieši atzinusi attiecībā uz nonāvēšanas aizliegumu saskaņā ar a) apakšpunktu ( 30 ).

67.

It īpaši attiecībā uz Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto sugu īpatņu nonāvēšanas aizliegumu tas tiek apstiprināts tādējādi, ka ar jēdzienu “īpatnis” atbilstoši 1. panta m) punktā ietvertajai definīcijai patiešām domāts ir katrs atsevišķais dzīvnieks.

68.

Savukārt Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētais olu postīšanas aizliegums tieši neattiecas uz atsevišķiem īpatņiem. Tomēr šādu aizliegumu tā būtības dēļ īsti nevar saprast citādi, ja vien nav norādīta robežvērtība, no kuras sāk piemērot aizliegumu. Turklāt pret pieņēmumu, ka attiecībā uz šo aizliegumu pastāv de minimis slieksnis, liecina Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punkta e) apakšpunktā paredzētā atkāpe, kas pieļauj “IV pielikumā uzskaitīto sugu atsevišķu īpatņu ieguvi vai turēšanu ierobežotā skaitā”, šajā sakarā nosakot papildu nosacījumus. Šī atkāpe būtu lieka, ja olu vākšanas aizliegums nelielos daudzumos nebūtu piemērojams.

69.

Tādējādi ar Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktā paredzētajiem nonāvēšanas un postīšanas aizliegumiem netiek paredzēts risks, ka attiecīgais pasākums apdraudēs attiecīgās dzīvnieku sugas aizsardzības statusu. Arī labvēlīgs attiecīgās sugas aizsardzības statuss neizslēdz šo aizliegumu piemērošanu.

70.

Attiecībā uz Putnu direktīvas 5. pantu situācija pirmajā mirklī šķiet līdzīga. Arī attiecībā uz nonāvēšanas (a) punkts) un putnu ligzdu un olu iznīcināšanas vai bojāšanas (b) punkts) aizliegumiem, tāpat kā Dzīvotņu direktīvas 12. panta [1. punkta] 1. apakšpunktā, nav nekādu norāžu par to, ka tie būtu saistīti ar aizsardzības statusu. Drīzāk šiem aizliegumiem saskaņā ar to būtību ir jāattiecas uz katru atsevišķo īpatni, jo netiek norādīta robežvērtība.

71.

Pret pieņēmumu, ka pastāv de minimis slieksnis, liecina arī Putnu direktīvas 9. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētā atkāpe. Ar to ir īpaši atļauta konkrētu putnu sugu izmantošana nelielā skaitā, un tajā ir ietverti arī citi nosacījumi.

72.

Turklāt valsts tiesa arī attiecībā uz Putnu direktīvas 5. pantu pamatoti norāda uz apsvērumu, kas ir nozīmīgs jau Dzīvotņu direktīvas kontekstā, ka visas atkāpes no aizliegumiem ir saistītas ar attiecīgās sugas aizsardzības statusu. Šādai nostājai gan Putnu direktīvas 9. panta tekstā nav atrodams nekāds pamatojums. Tomēr no tās desmitā apsvēruma izriet, ka atkāpes saskaņā ar Putnu direktīvas 9. pantu var piešķirt tikai tad, ja ir nodrošināta attiecīgo sugu populācijas uzturēšana “pietiekamā skaitliskā līmenī” ( 31 ). Nesen Tiesa tajā ir skaidri saskatījusi paralēles ar Dzīvotņu direktīvas 16. pantu ( 32 ).

73.

Šis secinājums atbilst Bernes konvencijas 9. pantam, kas ir transponēts ar Putnu direktīvas 9. pantu ( 33 ) un kas tādējādi ir jāņem vērā tās interpretācijā ( 34 ). Saskaņā ar konvenciju atkāpe no konvencijā paredzētajiem salīdzināmajiem aizliegumiem nedrīkst kaitēt attiecīgās populācijas izdzīvošanai.

74.

Tādējādi principā ( 35 ) līdzīgi kā Dzīvotņu direktīvas gadījumā arī saistībā ar Putnu direktīvu būtu pretrunīgi ņemt vērā attiecīgās sugas aizsardzības statusa apdraudējuma risku jau kā nosacījumu direktīvas 5. pantā paredzēto aizliegumu piemērošanai, un līdz ar to padarīt atkāpes piemērošanu praktiski neiespējamu.

75.

Tomēr arī šajā gadījumā rodas jautājums, vai aizliegumi vispār attiecas uz pasākumiem, kuru mērķis acīmredzami nav sugu nonāvēšana vai to ligzdu un olu iznīcināšana.

76.

Atbilde uz šo jautājumu ir mazāk acīmredzama nekā saistībā ar Dzīvotņu direktīvas 12. pantu, jo attiecībā uz Putnu direktīvas 5. pantā paredzēto nodoma jēdzienu līdz šim brīdim nav pieejami salīdzināmi un skaidri Tiesas konstatējumi.

77.

Tomēr līdzīgi kā pirmajā gadījumā ar iepriekš minēto jūras bruņurupuci, Tiesa jau spriedumā par Belovežas gāršu ir iebildusi pret bojātu, mirušu vai mirstošu koku ciršanu, jo šādas darbības attiecīgās aizsargājamās teritorijas apsaimniekošanas plānā tika identificētas kā potenciālas briesmas dažām tajā īpaši aizsargājamām putnu sugām ( 36 ). Tādēļ tā kvalificēja šo pasākumu kā apzinātu putnu ligzdu un olu iznīcināšanu vai bojāšanu, kā arī kā ligzdu pārvietošanu (Putnu direktīvas 5. panta b) punkts) un kā apzinātu putnu traucēšanu, it īpaši vairošanās un ligzdošanas laikā (5. panta d) punkts) ( 37 ). Šķiet neticami, ka attiecīgo pasākumu mērķis bija šī kaitējuma nodarīšana putniem.

78.

Tādējādi, ņemot vērā to, ka Tiesa arī Putnu direktīvas 5. panta gadījumā nav uzskatījusi, ka nodoma jēdziens ir jāinterpretē šauri, ir piemēroti šī jēdziena interpretāciju saistībā ar gandrīz identiskajiem aizliegumiem, kas paredzēti Dzīvotņu direktīvas 12. panta [1. punkta] 1. apakšpunktā, attiecināt uz Putnu direktīvas 5. pantu. Turklāt tāda ir arī Komisijas nostāja šajā tiesvedībā.

79.

Tomēr šādai pieejai būtu daudz plašākas sekas nekā attiecīgajai Dzīvotņu direktīvas 12. panta [1. punkta] 1. apakšpunkta interpretācijai.

80.

Dzīvotņu direktīvā paredzētā sugu aizsardzība attiecas uz dažām, parasti ( 38 ) ļoti retām, sugām. Tā kā šīs sugas ir retas, ir stingri jāaizsargā katrs atsevišķais īpatnis, kas Dzīvotņu direktīvas 12. pantā ir skaidri izteikts ar stingras aizsardzības sistēmas ( 39 ) jēdzienu. Vienlaikus šo sugu retums nozīmē arī to, ka konfliktsituācijas ar tām nenotiek ļoti bieži.

81.

Savukārt, kā jau minēts iepriekš ( 40 ), Putnu direktīvas 5. pantā noteiktie aizliegumi ir piemērojami visiem Eiropas putniem, tātad arī plaši sastopamām sugām, kuras pastāvīgi ir sastopamas gandrīz visur. Ir grūti apgalvot, ka mūsdienu sabiedrība nepieļauj kaitējuma nodarīšanu šīm sugām. Drīzāk ir vispārzināms, ka visdažādākās cilvēku darbības, kā, piemēram, ēku būvniecība ( 41 ) vai ceļu satiksme ( 42 ) nodara nopietnu kaitējumu šīm sugām.

82.

Jau pieņemot Putnu direktīvu, likumdevējs ir atbilstoši precizējis, ka tās mērķis nav katra atsevišķā putna beznosacījuma aizsardzība. Drīzāk saskaņā ar direktīvas 2. pantu sugu populācijas ir skaitliski jāuztur tādā līmenī, kas pirmām kārtām atbilst ekoloģijas, zinātnes un kultūras prasībām, tajā pašā laikā ņemot vērā saimnieciskās un rekreatīvās prasības, vai jātuvina šo sugu populācijas minētajam līmenim.

83.

Taču plaši sastopamo sugu aizsardzībai parasti nav nepieciešami aizliegumi, kas jau tiek piemēroti, ja kaitējuma nodarīšana tiek tikai pieļauta. Lai gan pastāv sugas, kas ir atkarīgas no šādiem aizliegumiem, tomēr plaši sastopamās sugas ir tik bieži sastopamas, tāpēc ka cilvēku darbības neapdraud to populāciju.

84.

Ciktāl dažu, agrāk biežāk sastopamu, sugu populācijas tomēr samazinās, kļūs arvien svarīgāk aizsargāt to dzīvotnes un pienācīgi apsaimniekot. Tas tādēļ, ka šāda samazināšanās parasti izriet no cilvēku radītajām izmaiņām šo dzīvotņu izmantošanā. Turpretim Putnu direktīvas 5. pantā paredzētos aizliegumus piemērot jau gadījumā, kad tiek tikai pieļauta šajā tiesību normā uzskaitītā kaitējuma nodarīšana, bieži būtu mazāk piemērots veids šo populāciju aizsardzībai, un līdz ar to arī ne vismazāk ierobežojošais līdzeklis.

85.

Putnu direktīvā šie apsvērumi ir visnotaļ nostiprināti. Tādējādi 5. pantā nav paredzēts stingrs aizsardzības režīms, bet gan vispārēja aizsardzības sistēma visu Eiropas putnu aizsardzībai. Papildu pienākums, kas paredzēts plaši sastopamo sugu dzīvotņu aizsardzībai, ir nostiprināts 3. pantā ( 43 ). Retāk sastopamu un īpaši aizsargājamu sugu, kā arī migrējošo putnu dzīvotnēm saskaņā ar Putnu direktīvas 4. pantu, skatot to kopsakarā ar Dzīvotņu direktīvas 6. un 7. pantu, ir jāpiešķir lielāka aizsardzība, tostarp ierīkojot īpaši aizsargājamas teritorijas. Ja noteiktas darbības patiešām apdraudētu putnu sugu aizsardzības statusu, papildus tiktu piemērots Direktīvas par atbildību vides jomā 5. pants un 2. panta 1. punkta a) apakšpunkts.

86.

Turklāt atšķirībā no Dzīvotņu direktīvas Putnu direktīvā nav paredzēta piemērota atkāpe, lai līdzsvarotu izvērtējamās intereses. Lai gan ar pēdējo minēto direktīvu tiek pieļautas atkāpes, lai ievērotu visas citas iespējamās sevišķi svarīgās sabiedrības intereses (16. panta 1. punkta c) apakšpunkts), pirmās minētās direktīvas gadījumā, izņemot ļoti īpašus iemeslus, iespējama ir tikai dažu putnu sugu saprātīga izmantošana nelielā skaitā, kurai turklāt jānotiek arī stingri kontrolētos apstākļos un izlases veidā (9. panta 1. punkta c) apakšpunkts).

87.

Līdz ar to man nešķiet saprātīgi nodoma jēdziena interpretāciju, kas sniegta attiecībā uz Dzīvotņu direktīvas 12. panta [1. punkta] 1. apakšpunktu, bez ierobežojumiem attiecināt uz Putnu direktīvas 5. pantā noteikto nodoma jēdzienu.

88.

Tomēr, ņemot vērā to, kas tika nospriests spriedumā par Belovežas gāršu ( 44 ), nav arī iespējams izvairīties no šāda secinājuma, attiecinot Putnu direktīvas 5. panta a) un b) punktā paredzētos aizliegumus vienīgi uz tīša kaitējuma nodarīšanu putniem, bet izslēdzot to attiecināšanu tikai uz pieļautu kaitējuma nodarīšanu. Šis secinājums būtu arī nepiemērots, ja tas attiektos uz retām un nopietni apdraudētām sugām, jo šādu retu sugu gadījumā aizliegumu apjoms praktiski ir ierobežots, tomēr pozitīvais ieguldījums šo sugu aizsardzības statusam var būt ļoti nozīmīgs.

89.

Piemērots līdzsvars starp attiecīgajām darbībām un direktīvas mērķiem drīzāk būtu attiecināt šos aizliegumus uz pieļautu kaitējuma nodarīšanu tikai, ciktāl tas ir nepieciešams, ņemot vērā Putnu direktīvas 2. pantā izvirzīto mērķi. Līdz ar to ir jāpieņem, ka šī interpretācija ir sarežģītāka piemērošanā, jo tā tomēr prasa ņemt vērā putnu sugu aizsardzības statusu. Katrā ziņā tā galu galā atbilst minētajā spriedumā par Belovežas gāršu ietverto aizliegumu plašai piemērošanai, jo tajā bija iesaistītas ļoti reti sastopamas putnu sugas teritorijā, kas noteikta to īpašajai aizsardzībai ( 45 ).

90.

Tādējādi ar Putnu direktīvas 5. panta a) un b) punktā paredzētajiem nonāvēšanas un postīšanas aizliegumiem principā netiek paredzēts risks, ka attiecīgais pasākums apdraudēs attiecīgās dzīvnieku sugas aizsardzības statusu. Arī attiecīgās sugas labvēlīgs aizsardzības statuss neizslēdz šo aizliegumu piemērošanu. Tomēr, ja kaitējuma nodarīšana putniem bija nevis mērķtiecīga, bet tikai pieļauta, Putnu direktīvas 5. panta a) un b) punktā paredzētie aizliegumi ir piemērojami tikai, ciktāl tas ir nepieciešams, lai šīs sugas 2. panta izpratnē skaitliski uzturētu tādā līmenī, kas pirmām kārtām atbilst ekoloģijas, zinātnes un kultūras prasībām, tajā pašā laikā ņemot vērā saimnieciskās un rekreatīvās prasības, vai lai tuvinātu šo sugu populācijas minētajam līmenim.

91.

Turklāt ir jāatgādina, ka aizliegumiem ir jābūt skaidri formulētiem, it īpaši, ja tiem ir krimināltiesisks raksturs ( 46 ). Tādēļ dalībvalstīm, transponējot valsts tiesībās Putnu direktīvas 5. panta a) un b) punktā paredzētos aizliegumus, tie ir atbilstoši jākonkretizē. Tālab ir jāpieņem attiecīgs tiesiskais regulējums. Turklāt bieži vien ir nepieciešamas konkrētas norādes par to, kāda rīcība ir aizliegta, un kādās vietās ir vajadzīga īpaša piesardzība.

92.

Tādējādi ar Putnu direktīvas 5. panta a) un b) punktā un Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktā paredzētajiem nonāvēšanas un iznīcināšanas aizliegumiem netiek paredzēts risks, ka attiecīgais pasākums apdraudēs attiecīgās dzīvnieku sugas aizsardzības statusu. Arī attiecīgās sugas labvēlīgs aizsardzības statuss neizslēdz šo aizliegumu piemērošanu.

93.

Tomēr, ja kaitējuma nodarīšana putniem nebija mērķtiecīga, bet tikai pieļauta, Putnu direktīvas 5. panta a) un b) punktā paredzētie aizliegumi ir piemērojami tikai, ciktāl tas ir nepieciešams, lai šīs sugas 2. panta izpratnē skaitliski uzturētu tādā līmenī, kas pirmām kārtām atbilst ekoloģijas, zinātnes un kultūras prasībām, tajā pašā laikā ņemot vērā saimnieciskās un rekreatīvās prasības, vai lai tuvinātu šo sugu populācijas minētajam līmenim.

94.

Attiecībā uz traucēšanas aizliegumu Putnu direktīva un Dzīvotņu direktīva, šķiet, ir atšķirīgas. Tomēr abi aizliegumi galu galā ir jāinterpretē līdzīgā veidā tādējādi, ka attiecīgo sugu aizsardzības statusam ir nozīme.

95.

Saskaņā ar Putnu direktīvas 5. panta d) punktu putnu sugu traucēšanas aizliegums, it īpaši vairošanās un ligzdošanas laikā, ir piemērojams tikai, ciktāl šis traucējums būtiski ietekmē direktīvas mērķus. Šāds ierobežojums ir nepieciešams tieši attiecībā uz putnu traucēšanu, jo pēc pieredzes tā parasti tiek jau pieļauta, pārvietojoties to dzīvotnēs, piemēram, pastaigu laikā, ceļā uz darbu vai arī pat uz sava balkona.

96.

Putnu direktīvas mērķis saskaņā ar tās 1. pantu ir visu Eiropas putnu sugu aizsardzība. Šajā nolūkā dalībvalstīm saskaņā ar 2. pantu sugu populācijas ir skaitliski jāuztur tādā līmenī, kas pirmām kārtām atbilst ekoloģijas, zinātnes un kultūras prasībām, tajā pašā laikā ņemot vērā saimnieciskās un rekreatīvās prasības, vai jātuvina šo sugu populācijas minētajam līmenim.

97.

Lai gan šajā ziņā dalībvalstīm, ievērojot īpašus noteikumus, ir novērtējuma brīvība ( 47 ), direktīvas trešais, piektais, septītais, astotais un it īpaši desmitais apsvērums liecina, ka dalībvalstīm visu savvaļas putnu sugu populācijas Savienībā ir jāuztur “pietiekamā skaitliskā līmenī” ( 48 ).

98.

Tomēr aizsardzības statuss ir tikai elements, kas ir noteicošs traucējuma novērtēšanā. Putnu direktīvas 5. panta d) punkta formulējums jau liecina, ka katrā ziņā būtu jāizvairās no traucējumiem vairošanās un ligzdošanas laikā. Šāds precizējums ir lietderīgs, jo vairošanās procesam un ligzdošanai ir izšķiroša nozīme attiecībā uz aizsardzības statusu. Tomēr arī traucējumi šajos laikposmos ir aizliegti tikai tad, ja tie ir būtiski. Tas tā ir jāuzskata vismaz tad, ja traucējums nodara tiešu kaitējumu retiem putniem vairošanās vai ligzdošanas laikā. Attiecīgi Tiesa jau ir nospriedusi, ka atmežošana, kas nodara kaitējumu retu putnu sugu nozīmīgai dzīvotnei, var būt aizliegts traucējums ( 49 ).

99.

Ņemot vērā, ka tādējādi aizliegums pēc būtības ietver ietekmi uz attiecīgās sugas aizsardzības statusu, šajā ziņā nav nepieciešams precizēt nodoma jēdzienu attiecībā uz Dzīvotņu direktīvu.

100.

Līdz ar to saskaņā ar Putnu direktīvas 5. panta d) punktu traucējumi ir jāaizliedz, ja tie būtiski ietekmē mērķi uzturēt putnu sugu populācijas pietiekamā skaitliskā līmenī vai tuvināt tās šādam līmenim, un it īpaši, ja tie nodara kaitējumu reti sastopamiem putniem to vairošanās vai ligzdošanas laikā.

101.

Dzīvotņu direktīvas mērķis ir formulēts līdzīgi Putnu direktīvas mērķim. Proti, saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 2. panta 2. punktu tās mērķis ir saglabāt vai atjaunot to dabisko dzīvotņu un savvaļas faunas un floras sugu labvēlīgu aizsardzības statusu, kas ir Kopienā nozīmīgas. Vienlaikus atbilstoši 2. panta 3. punktam, veicot pasākumus saskaņā ar minēto direktīvu, jāņem vērā ekonomiskās, sociālās un kultūras prasības, kā arī reģionālās un vietējās īpatnības.

102.

Tomēr atšķirībā no Putnu direktīvas 5. panta d) punkta Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais traucēšanas aizliegums netiek tieši saistīts ar direktīvas mērķiem un it īpaši ar attiecīgo sugu aizsardzības statusu. Taču paralēles slēpjas tajā, ka aizliegums ir jāpiemēro it īpaši vairošanās, mazuļu attīstības, ziemas guļas un migrāciju laikā. Šie laikposmi tiek uzskatīti par tādiem, kas ir īpaši jutīgi pret traucējumiem ( 50 ), tādējādi parasti tiem ir īpaša nozīme attiecībā uz sugu aizsardzības statusu. Turklāt nevar nepamanīt, ka sugu traucēšana ir jāaizliedz, savukārt nonāvēšanas aizliegums saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punkta a) apakšpunktu un definīciju 1. panta m) punktā attiecas uz aizsargājamo sugu katru atsevišķo īpatni.

103.

Attiecīgi Komisija ierosina – lai gan ne šajā tiesvedībā, bet savās vadlīnijās – ņemt vērā traucējumus tikai tad, ja ar attiecīgo darbību tiek samazinātas aizsargājamas sugas izdzīvošanas iespējas, vairošanās procesa sekmīgs iznākums vai reproduktīvās spējas, vai arī, ja šādas darbības rezultātā samazinās izplatības areāls ( 51 ).

104.

Tāpat kā putnu aizsardzības gadījumā, šāds ierobežojums ir nepieciešams, lai novērstu to, ka traucēšanas aizliegums nesamērīgi ierobežo cilvēku darbības, neņemot vērā Dzīvotņu direktīvas 2. panta 3. punktā minētās ekonomiskās, sociālās un kultūras prasības. Lai gan IV pielikuma a) daļā uzskaitītās aizsargājamās dzīvnieku sugas ir sastopamas retāk nekā plaši sastopamās putnu sugas, tomēr tas nešķiet nedz nepieciešams, nedz arī piemēroti, ka cilvēkam, lai izslēgtu jebkādu traucējumu, vienmēr būtu jāizvairās no šīm sugām, tiklīdz viņš pamana, ka atrodas šo sugu tuvumā. Tieši sikspārņu vai dažu abinieku un taureņu gadījumā šādas sastapšanās visnotaļ var notikt.

105.

Arī līdzšinējā judikatūra par traucēšanas aizlieguma pārkāpumu var tikt saprasta šajā izpratnē. Tiesa gan arī attiecībā uz traucēšanas aizliegumu ir uzsvērusi, ka populācijas stabilitāte, kā arī attiecīgo populāciju lielums neizslēdz tā piemērošanu. Tomēr attiecīgie gadījumi saistībā ar jūras bruņurupuci Caretta caretta attiecās uz darbībām aizsargājamajās teritorijās, kas bija tikušas noteiktas, ņemot vērā to īpašo nozīmi attiecīgajām sugām ( 52 ), savukārt sprieduma lietā par odzi priekšmets bija šai sugai būtiska teritorija ( 53 ). Spriedums par Kipras parasto zalkti savukārt attiecās uz teritoriju, par kuru nebija šaubu, ka tā bija jāatzīst par aizsargājamu ( 54 ). Šādās vietās pastiprināti piesardzības pasākumi, lai novērstu traucējumus, ir visnotaļ piemēroti.

106.

Tomēr traucēšanas aizlieguma saistīšana ar Dzīvotņu direktīvas mērķi ierobežo ne tikai tā piemērošanu saistībā ar izolētu un galu galā nenozīmīgu traucējumu nodarīšanu atsevišķiem īpatņiem. Tajā savukārt ir arī norādīts, ka ar traucēšanas aizliegumu tiek aizsargātas nozīmīgas sugu dzīvotnes neatkarīgi no tā, vai tajās ir tieši atsevišķi īpatņi vai tajās atrodas vairošanās un atpūtas vietas, vai arī tajās ir noteiktas aizsargājamās teritorijas. Tas tādēļ, ka kaitējuma nodarīšana dzīvotnei vai tās iznīcināšana, tieši ņemot vērā direktīvas mērķus, neatkarīgi no šiem faktoriem var radīt nozīmīgus traucējumus attiecīgajai sugai.

107.

Tādējādi Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais traucēšanas aizliegums ir jāattiecina tikai uz darbībām, kas visvairāk var nodarīt kaitējumu aizsargājamo sugu aizsardzības statusam, it īpaši šīm sugām īpaši nozīmīgās vietās vai kur tām tiktu nodarīts kaitējums vairošanās, mazuļu attīstības, ziemas guļas un migrāciju laikā.

108.

Ņemot vērā, ka attiecībā uz traucēšanas aizliegumiem un daļēji arī attiecībā uz pārējiem Putnu direktīvā paredzētajiem aizliegumiem attiecīgās sugas aizsardzības statusam ir nozīme, ir jāatbild uz trešo jautājumu par novērtējuma līmeni.

109.

Attiecībā uz šo problemātisko jautājumu lietderīgi ir jaunākie konstatējumi, kas ietverti otrajā spriedumā par vilku aizsardzību Somijā. Tajā bija jānovērtē attiecīgās sugas aizsardzības statuss, piešķirot atkāpi saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 16. pantu. Ja tajā izdarītos konstatējumus attiecina uz kaitējuma nodarīšanas novērtējumu, tad tam ir jābalstās uz kritērijiem, kas nodrošina attiecīgās sugas populācijas dinamikas un sociālās stabilitātes saglabāšanu ilgtermiņā ( 55 ).

110.

Šajā ziņā ir jāņem vērā gan dalībvalsts teritorija, gan attiecīgais bioģeogrāfiskais reģions, lai vispirms noteiktu attiecīgo sugu populāciju aizsardzības statusu un pēc tam – ģeogrāfisko un demogrāfisko ietekmi, kādu tām var radīt traucējumi ( 56 ).

111.

Šajā sakarā novērtējums par kaitējuma nodarīšanas ietekmi uz vietējas populācijas teritoriju parasti ir nepieciešams, lai noteiktu tās ietekmi uz attiecīgās populācijas aizsardzības statusu plašākā mērogā. Turklāt kādas populācijas aizsardzības statuss valsts vai bioģeogrāfiskā mērogā ir atkarīgs arī no dažādo traucējumu, kas attiecas uz vietējiem apvidiem, kumulatīvās ietekmes ( 57 ).

112.

Tādējādi, ciktāl Putnu direktīvas 5. pantā un Dzīvotņu direktīvas 12. panta [1. punkta] 1. apakšpunktā paredzēto aizliegumu piemērošanai ir nozīme attiecīgās sugas populāciju aizsardzības statusam, tas ir jānovērtē attiecīgās dalībvalsts teritorijā vai attiecīgā bioģeogrāfiskā reģiona līmenī, ja šīs dalībvalsts robežas pārklājas ar vairākiem bioģeogrāfiskajiem reģioniem, vai arī, ja sugas dabiskās izplatības areālam tas ir nepieciešams un ciktāl tas iespējams, – pārrobežu līmenī ( 58 ).

113.

Tādēļ ierosinu Tiesai spriest šādi: