1.

Vai dalībvalsts federālo daļu, kurai saskaņā ar šīs valsts konstitūciju ir noteiktas pilnvaras aizsargāt vidi un kura, īstenojot piešķirtās pilnvaras, ir aizliegusi glifosāta izmantošanu savā teritorijā, jo tās ieskatā šī darbīgā viela ir kaitīga, tieši skar Komisijas Īstenošanas regula (ES) 2017/2324 ( 2 ), ar kuru atjaunots minētās darbīgās vielas apstiprinājums un šī viela paziņota par faktiski drošu?

2.

Vispārējā tiesa ir secinājusi, ka šādu reģionu, konkrētajā lietā – Région de Bruxelles‑Capitale (Briseles galvaspilsētas reģions), minētais Savienības akts tieši neskar. Attiecīgi Vispārējā tiesa šī reģiona iesniegto prasību atcelt aktu ir atzinusi par nepieņemamu ( 3 ). Manuprāt, liedzot Briseles galvaspilsētas reģionam tiesības celt prasību tiesā, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu un kļūdaini interpretējusi LESD 263. panta ceturto daļu, kā arī vairākas piemērojamo sekundāro tiesību normas.

3.

Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (turpmāk tekstā – “Orhūsas konvencija”), kas Eiropas Kopienas vārdā apstiprināta ar Padomes Lēmumu 2005/370/EK (2005. gada 17. februāris) ( 4 ), 2. panta 2. un 4. punktā, kurā sniegtas definīcijas, ir norādīts:

“Šajā konvencijā:

[..]

2.   “Valsts iestāde” ir:

[..]

4.   “Sabiedrība” ir viena vai vairākas fiziskas vai juridiskas personas un – saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem vai praksi – to apvienības, organizācijas vai grupas.”

4.

Orhūsas konvencijas 9. panta 3. un 4. punktā par iespēju griezties tiesu iestādēs noteikts:

“3.   [..] katra Puse nodrošina to, ka sabiedrības pārstāvjiem, kas atbilst attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem, ja tādi būtu, ir pieejamas administratīvas vai tiesas procedūras, lai apstrīdētu fizisku personu vai valsts iestāžu darbību vai bezdarbību, kas pārkāpj attiecīgās valsts tiesību aktus vides jomā.

4.   [..] šā panta 1., 2. un 3. punktā minētajām procedūrām ir jānodrošina pamatoti un efektīvi tiesiskie līdzekļi, tostarp, vajadzības gadījumā, pagaidu tiesiskās aizsardzības līdzekļi, un tām ir jābūt taisnīgām, objektīvām un ātrām, kā arī tās nav saistītas ar pārmērīgām izmaksām. [..]”

5.

Ar Komisijas Direktīvu 2001/99/EK (2001. gada 20. novembris), ar ko groza I pielikumu Padomes Direktīvai 91/414/EEK par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū, lai iekļautu glifosātu un tifensulfuronu kā aktīvās vielas ( 5 ), darbīgā viela glifosāts ir iekļauta Padomes Direktīvas 91/414/EEK (1991. gada 15. jūlijs) par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū ( 6 ) I pielikumā, un tādējādi apstiprinājums šai darbīgajai vielai saskaņā ar minēto direktīvu ir spēkā no 2002. gada 1. jūlija.

6.

Direktīva 91/414 no 2011. gada 14. jūnija ir atcelta, tostarp nosakot zināmus pārejas noteikumus, ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1107/2009 (2009. gada 21. oktobris) par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū, ar ko atceļ Padomes Direktīvas 79/117/EEK un 91/414 ( 7 ).

7.

Regulas Nr. 1107/2009 10., 23. un 29. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

8.

Regulas Nr. 1107/2009 20. panta 2. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka gadījumā, ja “apstiprinājumu atsauc vai ja apstiprinājumu neatjauno tādēļ, ka radušās bažas par cilvēku vai dzīvnieku veselību vai vidi, attiecīgos augu aizsardzības līdzekļus nekavējoties izņem no tirgus”.

9.

Regulas Nr. 1107/2009 36. panta 3. punkta otrajā daļā ir noteikts:

“Ja dalībvalsts rūpes saistībā ar cilvēku vai dzīvnieku veselību vai vides aizsardzību nevar apmierināt, īstenojot pirmajā apakšpunktā minētos valsts mēroga riska samazināšanas pasākumus, dalībvalsts drīkst nepiešķirt atļauju augu aizsardzības līdzekļa lietošanai savā teritorijā, ja attiecīgās valsts konkrēto vides vai lauksaimniecības apstākļu dēļ tai ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka attiecīgais līdzeklis joprojām nevēlami apdraud cilvēku vai dzīvnieku veselību vai vidi.”

10.

Regulas Nr. 1107/2009 40. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Saskaņā ar 29. pantu izsniegtās atļaujas turētājs drīkst iesniegt pieteikumu atļaujas piešķiršanai tam pašam augu aizsardzības līdzeklim, tai pašai lietošanai un salīdzināmas lauksaimniecības prakses gadījumā citā dalībvalstī saskaņā ar savstarpējās atzīšanas procedūru, kas paredzēta šajā apakšiedaļā, šādos gadījumos:

[..].”

11.

Savukārt minētās regulas 41. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalsts, kurai saskaņā ar 40. pantu iesniedz pieteikumu, [..] attiecīgā gadījumā ņemot vērā apstākļus savā teritorijā, piešķir atļauju augu aizsardzības līdzeklim saskaņā ar tiem pašiem noteikumiem kā dalībvalstī, kas izskata pieteikumu, izņemot gadījumus, kad piemēro 36. panta 3. punktu.”

12.

Regulas Nr. 1107/2009 43. pantā ir paredzēts:

“1.   Atļauju atjauno pēc atļaujas turētāja iesnieguma ar noteikumu, ka 29. pantā minētās prasības joprojām ir izpildītas.

[..]

5.   Dalībvalstis pieņem lēmumu par augu aizsardzības līdzekļa atļaujas atjaunošanu vēlākais 12 mēnešu laikā pēc tā sastāvā esošās darbīgās vielas, aizsargvielas vai sinerģista apstiprinājuma atjaunošanas.

6.   Ja tādu iemeslu dēļ, kurus atļaujas turētājs nespēj ietekmēt, nav pieņemts lēmums par atļaujas atjaunošanu pirms tās termiņa beigām, attiecīgā dalībvalsts pagarina atļauju uz laiku, kas vajadzīgs, lai pabeigtu pārbaudi un pieņemtu lēmumu par atjaunošanu.”

13.

Regulas Nr. 1107/2009 78. panta 3. punktā ir paredzēts, ka jāpieņem regula, kurā iekļauts to darbīgo vielu saraksts, kuras minētas Direktīvas 91/414/EEK I pielikumā, un šīs vielas ir uzskatāmas par apstiprinātām saskaņā ar Regulu Nr. 1107/2009.

14.

Ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) Nr. 540/2011 (2011. gada 25. maijs), ar ko īsteno Regulu (EK) Nr. 1107/2009 attiecībā uz darbīgo vielu sarakstu ( 8 ), ir pieņemts Regulas Nr. 1107/2009 78. panta 3. punktā norādītais saraksts. Šajā sarakstā iekļauts arī glifosāts, paredzot, ka apstiprinājuma periods šai vielai beidzas 2015. gada 31. decembrī.

15.

Pieteikums par apstiprinājuma atjaunošanu tika iesniegts noteiktajā termiņā. Komisija, pamatojoties uz Regulas Nr. 1107/2009 17. panta pirmo daļu, divreiz pagarināja apstiprinājuma periodu glifosātam, jo procedūra apstiprinājuma atjaunošanai tika atlikta ( 9 ).

16.

2017. gada 12. decembrī Komisija pieņēma apstrīdēto regulu, saskaņā ar kuru, ievērojot zināmus nosacījumus, līdz 2022. gada 15. decembrim tiek atjaunots apstiprinājums darbīgajai vielai glifosātam.

17.

Atbilstoši Beļģijas Karalistes Konstitūcijas 1. pantam “Beļģija ir federāla valsts, kuru veido kopienas un reģioni”. Atbilstoši Konstitūcijas 3. pantam “Beļģiju veido trīs reģioni: Flandrijas reģions, Valonijas reģions un Briseles reģions”.

18.

Saskaņā ar Konstitūcijas 39. pantu “tiesību akti piešķir uz to pamata izveidotajām reģionālajām iestādēm, kuras sastāv no vēlētiem pārstāvjiem, pilnvaras tiesību aktos norādītajos jautājumos [..] tiesību aktos noteiktajos ietvaros un noteiktajā veidā [..]”.

19.

Saskaņā ar 1980. gada 8. augustaLoi spéciale de réformes institutionnelles (Speciālais institucionālās reformas likums) (turpmāk tekstā – “Speciālais likums”) ( 10 ) 6. panta 1. punkta II sadaļas 1. apakšpunktu jautājumi, kuri ir reģionu kompetencē, tostarp ir “vides aizsardzība, jo sevišķi augsnes, augsnes apakškārtas, ūdens un gaisa aizsardzība pret piesārņojumu un ļaunprātīgu rīcību [..]”. Atbilstoši minētajai tiesību normai reģioniem ir piešķirta kompetence regulēt augu aizsardzības līdzekļu izmantošanu attiecīgajā teritorijā.

20.

Saskaņā ar Speciālā likuma 6. panta 1. punkta II sadaļas 1. apakšpunktu federālajai iestādei ir kompetence “noteikt līdzekļiem piemērojamos standartus”. Tādējādi tieši federālā iestāde izskata pieteikumus augu aizsardzības līdzekļu tirgus atļauju saņemšanai un izsniedz atļaujas līdzekļu laišanai Beļģijas tirgū saskaņā ar Regulas Nr. 1107/2009 28. panta 1. punktu. Tomēr atbilstoši Speciālā likuma 6. panta 4. punkta 1. apakšpunktam šīs kompetences īstenošanā ir iesaistīti arī reģioni.

21.

Beļģijas 1994. gada 28. februāraArrêté royal relative à la conservation, à la mise sur le marché et à l’utilisation des pesticides à usage agricole (Karaļa dekrēts par dabas aizsardzību un lauksaimniecības pesticīdu laišanu tirgū un izmantošanu) (turpmāk tekstā – “Karaļa dekrēts”) ( 11 ) 7. pantā ir noteikts, ka ir aizliegts laist tirgū, sagatavot, transportēt, importēt, piedāvāt, izlikt, piedāvāt pārdošanā, turēt, iegādāties vai izmantot tādus lauksaimniecības pesticīdus, kurus iepriekš nav apstiprinājis ministrs. Saskaņā ar minētā dekrēta 8. pantu “ministrs vai ministra speciāli šim nolūkam iecelta amatpersona piešķir atļauju pēc konsultācijām ar [9. pantā norādīto Apstiprināšanas komiteju]”. Saskaņā ar Karaļa dekrēta 9. pantu Apstiprināšanas komiteja sastāv no divpadsmit ministra ieceltiem komitejas locekļiem, tostarp no “Briseles reģiona eksperta, kuru pārstāv Briseles galvaspilsētas reģiona ministru prezidents”.

22.

2013. gada 20. jūnijā Briseles galvaspilsētas reģions pieņēma Rīkojumu par pesticīdu ilgtspējīgu izmantošanu Briseles galvaspilsētas reģionā (turpmāk tekstā – “2013. gada rīkojums”) ( 12 ). Saskaņā ar 1. panta pirmo daļu ar šo rīkojumu ir transponēta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/128/EK (2009. gada 21. oktobris), ar kuru nosaka Kopienas sistēmu pesticīdu ilgtspējīgas lietošanas nodrošināšanai ( 13 ). Saskaņā ar 1. panta trešo daļu Briseles galvaspilsētas reģions “var noteikt pesticīdus, kuru lietošana ir aizliegta, ņemot vērā to radīto apdraudējumu veselībai vai videi”.

23.

2016. gada 10. novembrī Briseles galvaspilsētas reģions, pamatojoties uz 2013. gada rīkojumu, pieņēma Rīkojumu par glifosātu saturošu pesticīdu izmantošanas aizliegumu Briseles galvaspilsētas reģionā (turpmāk tekstā – “2016. gada rīkojums”) ( 14 ). 2016. gada rīkojuma 1. pantā ir noteikts: “Glifosātu saturošu pesticīdu izmantošana Briseles galvaspilsētas reģiona teritorijā ir aizliegta.”

24.

2018. gada 8. martā Briseles galvaspilsētas reģions Vispārējā tiesā cēla prasību atcelt apstrīdēto regulu. Prasības pamatošanai Briseles galvaspilsētas reģions izvirzīja divus pamatus.

25.

Ar pirmo prasības pamatu Briseles galvaspilsētas reģions apgalvo, ka nav izpildīts pienākums nodrošināt augstu veselības un vides aizsardzības līmeni. Tas norādījis, ka Regula 2017/2324 ir pamatota uz veselībai un videi radīto risku zinātnisku novērtējumu, kas neatbilst piesardzības principa prasībām. Pieņemot apstrīdēto regulu, nav nodrošināts politikas novērtējums un risku vadība, kas būtu atbilstoši piesardzības principam.

26.

Otrajā prasības pamatā Briseles galvaspilsētas reģions apgalvo, ka nav izpildīts pienākums norādīt pamatojumu, kā arī ir pārkāpts labas pārvaldības princips. Apstrīdētajā regulā ir iekšējas pretrunas. Briseles galvaspilsētas reģions norādījis, ka minētās regulas preambula un regulas panti ļauj noprast, ka glifosātam nav kaitīgu seku uz cilvēku vai dzīvnieku veselību, nedz nepieņemamas ietekmes uz vidi, lai gan īpašie noteikumi regulas I pielikumā liecina par šādas kaitīgas ietekmes esamību.

27.

2019. gada 28. februārī Vispārējā tiesa ar pārsūdzēto rīkojumu Briseles galvaspilsētas reģiona celto prasību atzina par nepieņemamu, pamatojot ar to, ka Briseles galvaspilsētas reģionam nebija tiesību ierosināt šādu tiesvedību. Vispārējā tiesa jo īpaši norādīja, ka Briseles galvaspilsētas reģionu apstrīdētā regula neskar tieši LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.

28.

2019. gada 1. maijā Tiesā iesniegtajā apelācijas sūdzībā Briseles galvaspilsētas reģions lūdza Tiesu atzīt apelācijas sūdzību par pieņemamu un pamatotu, atcelt pārsūdzēto rīkojumu, spriest par apelācijas sūdzības iesniedzēja celtās prasības atcelt tiesību aktu pieņemamību, nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā, kā arī piespriest Komisijai segt tiesāšanās izdevumus.

29.

Komisija lūdz Tiesu noraidīt pieteikumu un piespriest Briseles galvaspilsētas reģionam segt tiesāšanās izdevumus.

30.

Saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu fiziskas vai juridiskas personas celta prasība pret tiesību aktu, kas nav adresēts šai personai, var būt pieņemama divos gadījumos. Pirmkārt, persona var celt prasību, ja tiesību akts šo personu skar tieši un individuāli. Otrkārt, attiecīgā persona var celt prasību pret reglamentējošu aktu, kas neietver īstenošanas pasākumus, ja tas šo personu skar tieši.

31.

Pārsūdzētajā rīkojumā Vispārējā tiesa nav izvērtējusi apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesības celt prasību kādā no minētajām situācijām. Vispārējās tiesas analīze aprobežojās ar secinājumu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju apstrīdētā regula neskar tieši – nosacījums, kas ir kopīgs abiem iepriekš norādītajiem gadījumiem.

32.

Savā apelācijas sūdzībā tās iesniedzējs apstrīd šo secinājumu, izvirzot vienīgo apelācijas sūdzības pamatu, ar kuru apgalvots, ka Vispārējā tiesa pieļāvusi tiesību kļūdu, kļūdaini interpretējot un piemērojot LESD 263. panta ceturto daļu. Šis apelācijas sūdzības pamats savukārt sadalīts divos pamatos. Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs norādījis, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi un tādējādi nav pienācīgi ņēmusi vērā Orhūsas konvencijas 9. pantu. Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs norādījis, ka Vispārējā tiesa, kļūdaini interpretējot Savienības sekundāro tiesību (proti, Regulas Nr. 1107/2009) normas, ir izvērtējusi apjomu, kādā apelācijas sūdzības iesniedzēju ietekmē apstrīdētā regula.

33.

Šos secinājumus esmu strukturējis šādi – analīzi uzsākšu ar apelācijas sūdzības iesniedzēja norādītā otrā pamata izvērtēšanu, ar kuru apgalvots, ka tiesa ir kļūdaini interpretējusi attiecīgās Savienības sekundāro tiesību normas un tā rezultātā nepareizi piemērojusi LESD 263. panta ceturto daļu (A). Secinot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja argumenti šajā saistībā ir pamatoti, pabeigtības labad es īsi izvērtēšu pirmo pamatu (B). Tad izmantošu iespēju izteikties par prasības celšanas nosacījumu pārmērīgi ierobežojošo interpretāciju, kuras automātiska un formāla piemērošana konkrētām dalībvalstu reģionu vai citu federālo vienību situācijai rada apšaubāmus rezultātus, kā to skaidri parāda arī konkrētā apelācijas sūdzība (C). Noslēgumā pievērsīšos apelācijas sūdzības vērtējuma sekām (D).

34.

Apelācijas sūdzības izvērtējumu iesākšu ar apelācijas sūdzības iesniedzēja norādīto otro pamatu. Šo apelācijas sūdzības daļu dalībnieki ir ne tikai pamatīgāk apsprieduši savā attiecīgajā argumentācijā, bet šī sūdzības daļa raisa arī noteiktus konstitucionālas nozīmes jautājumus.

35.

Pēc tam, kad būšu izklāstījis lietas dalībnieku argumentus (1), aplūkošu judikatūru par “tieša skāruma” jēdzienu (2). Tad konkrētāk pievērsīšos tam, kā šis jēdziens ir ticis piemērots reģioniem un citām vietēja līmeņa struktūrām (3). Uz šī pamata attiecīgi izvērtēšu apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentus pēc būtības (4).

36.

Otrajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējās tiesas konstatējums, ka apstrīdētā regula viņu neskar tieši, izriet no LESD 263. panta ceturtās daļas kopsakarā ar Regulas Nr. 1107/2009 20. panta 2. punkta, 32. panta 1. punkta, 36. panta 3. punkta, 41. panta 1. punkta un 43. panta 5. un 6. punkta nepareizas interpretācijas.

37.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs pirmkārt un galvenokārt kritizē to, ka Vispārējā tiesa esot ignorējusi vairākus argumentus par pieņemamību, kurus sūdzības iesniedzējs ir norādījis pirmajā instancē. Apelācijas sūdzības iesniedzējs ir norādījis, ka apstrīdētā regula viņu ietekmē tieši, pamatojoties uz to, ka: i) sūdzības iesniedzējam ir kompetence regulēt pesticīdu izmantošanu savā teritorijā; ii) sūdzības iesniedzējs piedalās Beļģijā īstenotās federāla līmeņa procedūrās, kurās tiek izlemts jautājums par atļauju atjaunošanu augu aizsardzības līdzekļu laišanai tirgū. Tomēr pārsūdzētajā rīkojumā Vispārējā tiesa būtībā ir atstājusi bez ievērības pirmo aspektu un pievērsusies tikai otrajam aspektam. Attiecīgi vairāki apelācijas sūdzības iesniedzēja argumenti nav izvērtēti.

38.

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs kritizē pārsūdzētā rīkojuma 50.–55. punktu – glifosāta apstiprinājuma atjaunošanai bija tūlītēja ietekme uz esošo atļauju glifosātu saturošu līdzekļu laišanai tirgū saglabāšanu spēkā. Apstrīdētā regula ļāva saglabāt spēkā minētās atļaujas, savukārt, ja atjaunošana nebūtu notikusi, šīs atļaujas ipso facto zaudētu spēku.

39.

Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, pārsūdzētā rīkojuma 56.–59. punktā noraidot tā argumentu, ka apstrīdētā regula apelācijas sūdzības iesniedzēju ietekmē tieši, jo tam ir pienākums iesaistīties valsts līmeņa lēmumu pieņemšanas procedūrās par atļauju atjaunošanu. Kompetentais federālais ministrs galīgo lēmumu pieņem pēc Komitejas lauksaimniecībā izmantojamo pesticīdu apstiprināšanai (turpmāk tekstā – “Apstiprināšanas komiteja”) viedokļa uzklausīšanas, kuras loceklis ir apelācijas sūdzības iesniedzējs.

40.

Ceturtkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs kritizē Vispārējās tiesas norādīto pamatojumu, balstoties uz kuru tiesa pārsūdzētā rīkojuma 60.–63. punktā noraidīja sūdzības iesniedzēja argumentu, ka, ņemot vērā Regulā Nr. 1107/2009 paredzēto savstarpējās atzīšanas procedūru, apstrīdētās regulas dēļ Apstiprināšanas komitejas iespējas un attiecīgi arī apelācijas sūdzības iesniedzēja iespējas iebilst pret glifosātu saturošu līdzekļu laišanu tirgū faktiski ir līdzvērtīgas nullei gadījumā, ja šī līdzekļa lietošana ir tikusi atļauta citā dalībvalstī. Regula neatstāj nekādu rīcības brīvību valsts iestādēm, jo tajā izsmeļoši ir noregulēts jautājums par to, vai glifosāts atbilst Regulas Nr. 1107/2009 prasībām. Tādējādi apstrīdētā regula automātiski piešķir tiesības ražotājiem un no šīm tiesībām izrietošus pienākumus valsts iestādēm.

41.

Piektkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd pārsūdzētā rīkojuma 66.–77. punktā norādīto pamatojumu, ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja argumentu par apstrīdētās regulas tiesiskajām sekām uz 2016. gada rīkojuma tiesiskumu. Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Vispārējā tiesa ir sajaukusi kritēriju “tieša skāruma” konstatēšanai ar kritēriju “individuāla skāruma” konstatēšanai, tādējādi nepareizi piemērojot Savienības tiesu judikatūru. Apelācijas sūdzības iesniedzējs norādījis, ka šīs kļūdas dēļ Vispārējā tiesa ir ignorējusi to, ka apstrīdētā regula var kalpot par pamatu tam, lai atzītu 2016. gada rīkojumu par nederīgu un spēkā neesošu.

42.

Komisija aizstāv pārsūdzēto rīkojumu. Tā apgalvo, ka apstrīdētās regulas radītās sekas apelācijas sūdzības iesniedzējam nav tiešas, jo glifosātu saturošu līdzekļu laišanai tirgū ir nepieciešams federālās iestādes lēmums.

43.

Komisija norāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja dalība lēmumu pieņemšanas procedūrās par atļauju atjaunošanu līdzekļu laišanai tirgū izriet tikai un vienīgi no valsts tiesībām. Tādējādi tam nav nozīmes konkrētajā tiesvedībā. Jebkurā gadījumā pārsūdzētais lēmums nekādā veidā neatņem apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesības kā konsultantam piedalīties Beļģijā īstenotajās atļauju piešķiršanas procedūrās.

44.

Saskaņā ar Komisijas apgalvoto pārsūdzētā rīkojuma 61. punktā ir pareizi norādīts, ka pat jau pieteikuma gadījumā par izsniegtas atļaujas laišanai tirgū savstarpēju atzīšanu dalībvalstij nav automātiski jāizsniedz atļauja un tādējādi tai nav liegta jebkāda rīcības brīvība. Turklāt Komisijas ieskatā apelācijas sūdzības iesniedzēja kritika, kas balstīta uz Regulas Nr. 1107/2009 43. pantu, ir nevietā. Saskaņā ar minēto tiesību normu atļaujas laišanai tirgū turētājiem ir jāiesniedz iesniegums šo atļauju atjaunošanai, savukārt dalībvalstīm noteiktajā termiņā ir jāpieņem lēmums par atjaunošanas iesniegumiem.

45.

Noslēgumā Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa ir pareizi interpretējusi Savienības Tiesas judikatūru par tiesībām celt prasību un nav sajaukusi tieša skāruma un individuāla skāruma nosacījumus. Turklāt apstrīdētā regula nav attiecināma uz valsts tiesu lēmumiem, kuri varētu tikt pieņemti saistībā ar 2016. gada rīkojuma tiesiskumu.

46.

Lai pienācīgi izvērtētu lietas dalībnieku izvirzītos argumentus, ir svarīgi paturēt prātā, ka LESD 263. panta izpratnē prasītāju Savienības akts skar tieši, ja šis akts ietekmē viņa tiesisko stāvokli. Prasītāja tiesiskais stāvoklis ir ietekmēts, ja ar aktu tiek grozītas viņa tiesības un pienākumi, neatkarīgi no tā, vai tie ir privāta vai publiska rakstura ( 15 ).

47.

Konkrētā apelācijas sūdzība attiecas uz “tieša skāruma” jēdzienu. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “tāds nosacījums kā LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētais, ka lēmumam, kas ir prasības priekšmets, fiziska vai juridiska persona ir jāskar tieši, nozīmē, ka ir jāizpilda divi kumulatīvi kritēriji, proti, pirmkārt, lai apstrīdētais pasākums tieši ietekmētu attiecīgās personas tiesisko stāvokli un, otrkārt, lai tas nepieļautu nekādu rīcības brīvību šā pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā īstenošanu, kas ir pavisam automātiska un izriet tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus” ( 16 ).

48.

Minētais pēc būtības nozīmē, ka apstrīdētā tiesību akta tiesiskās sekas iestājas pašas par sevi, automātiski, bez nepieciešamības, lai Savienība vai dalībvalstis pieņemtu kādu citu tiesību aktu ( 17 ). Attiecīgi tieša skāruma nosacījums ir izpildīts, ja var konstatēt tiešu cēloņsakarību starp apstrīdēto Savienības tiesību aktu un izmaiņām prasītāja tiesiskajā stāvoklī. Tieša skāruma nosacījums nav izpildīts, ja ir notikusi kāda papildu iejaukšanās no Savienības iestāžu vai valsts iestāžu puses, kas var izjaukt šo cēloņsakarību ( 18 ).

49.

Piemērojot iepriekš norādītos nosacījumus, Savienības tiesas reizēm (tomēr ne vienmēr) ir atteikušās no pārlieku neelastīgas tieša skāruma nosacījumu interpretācijas. Savienības tiesas reizēm ir paraudzījušās aiz šķietamības plīvura, noraidot iestāžu atbildētāju izvirzītos sofismus, lai in concreto izvērtētu to, kā apstrīdētais Savienības tiesību akts ir ietekmējis prasītāja tiesisko stāvokli ( 19 ). Attiecīgi tās savā analīzē pievērsās tam, vai konkrētais tiesību akts ir ierobežojis prasītāju materiālās ( 20 ) vai procesuālās ( 21 ) tiesības vai arī ir uzlicis prasītājiem zināmus pienākumus ( 22 ).

50.

Iesākumā jānorāda, ka nosacījums par īstenošanas pasākumu neesamību nenozīmē to, ka jebkurš īstenošanas pasākums nekavējoties un obligāti izslēdz tiešu skārumu. Savienības tiesas ir secinājušas, ka tieša skāruma nosacījums ir izpildīts gadījumā, kad Savienības vai valsts īstenošanas pasākums gan bija, tomēr realitātē Savienības vai valsts iestādēm nebija nekādas reālas rīcības brīvības jautājumā par to, kā īstenot galveno tiesību aktu ( 23 ).

51.

Piemēram, Tiesa ir konstatējusi tieša skāruma esamību gadījumā, kad attiecīgais Savienības akts izsmeļoši regulēja jautājumu par to, kādā veidā valsts iestādēm ir jāpieņem lēmumi ( 24 ), vai regulēja sasniedzamo mērķi ( 25 ), un valsts iestāžu loma šajos gadījumos bija ārkārtīgi nenozīmīga un tām bija tikai izpildītāju loma ( 26 ) vai šī loma bija tīri mehāniska ( 27 ) un dalībvalstis galvenokārt pieņēma papildu pasākumus papildus attiecīgajam Savienības aktam ( 28 ), pat tādā gadījumā, ja šie pasākumi bija skaidri norādīti attiecīgajā Savienības aktā ( 29 ).

52.

Savienības tiesas turklāt ir norādījušas, ka jautājums par to, vai Savienības tiesību akts, kas nav adresēts prasītājam, prasītāju skar tieši, ir izvērtējams arī “šā tiesību akta mērķa kontekstā” ( 30 ). Tas nozīmē, ka apstāklim, ka citas apstrīdētā Savienības tiesību akta sekas var iestāties tikai pēc īstenošanas pasākumu pieņemšanas, nav nozīmes, ciktāl prasītāja norādītās sekas tieši un automātiski izriet no šī tiesību akta ( 31 ).

53.

Līdzīga pieeja ir īstenota arī saistībā ar nosacījumu, ka iestādēm, kuras īsteno attiecīgo Savienības tiesību aktu, nav rīcības brīvības. Arī šai prasībai bieži ir piemēroti saprātīgi reālisma standarti. Piemēram, Tiesa ir konsekventi atzinusi, ka tiešs skārums pastāv arī tad, “ja tiesību akta adresātu iespēja neieviest attiecīgo aktu ir tikai teorētiska rakstura un nav nekādu šaubu par to nodomu rīkoties saskaņā ar to” ( 32 ). Lai īstenotu šo principu, ir jāizvērtē visus īpašos apstākļus katrā konkrētā gadījumā, lai pārliecinātos par to, ka Savienības akta īstenošana ir neapšaubāma ( 33 ).

54.

Vispārējā tiesa vienā no saviem spriedumiem ir labi uztvērusi šādas judikatūras loģisko pamatojumu: “Ja Kopienas tiesību aktu dalībvalstij ir adresējusi iestāde, ja dalībvalsts rīcība saistībā ar šo tiesību aktu ir automātiska vai, visos gadījumos – jau iepriekš izlemta, šis tiesību akts tieši skar jebkuru personu, kuru ietekmē dalībvalsts rīcība. Savukārt, ja akts dalībvalstij atstāj iespēju rīkoties vai nerīkoties, tā ir šīs dalībvalsts darbība vai bezdarbība, kas tieši skar ietekmēto personu, nevis pats tiesību akts. Citiem vārdiem, attiecīgā tiesību akta sekas nav atkarīgas no tā, ka trešās personas īsteno savu rīcības brīvību, izņemot, ja rīcības brīvība šīm personām acīmredzami ir jāīsteno kādā noteiktā veidā” ( 34 ).

55.

Līdzīgi Savienības tiesas ir atzinušas, ka apstāklis, ka prasītājs var ierosināt tiesvedību kompetentajās valsts tiesās, neizslēdz tieša skāruma pastāvēšanu, ja īstenošana valsts līmenī ir tikai automātiska un tiek veikta tikai saskaņā ar Savienības tiesību normām, nevis saskaņā ar valsts līmeņa starpnoteikumiem ( 35 ). Tiešu skārumu neizslēdz arī tas, ka prasītāja tiesiskais stāvoklis ar attiecīgo Savienības tiesību aktu ticis ietekmēts arī zināmu šā tiesību akta adresātu veiktu izvēļu rezultātā ( 36 ).

56.

Šie principi acīmredzami ir piemērojami visām fiziskajām un juridiskajām personām, kas LESD 263. panta izpratnē ir uzskatāmas par “neprivileģētiem” prasītājiem, to skaitā arī jebkurai reģionāla vai vietēja līmeņa struktūrai, ar nosacījumu, ka tai saskaņā ar valsts tiesībām ir juridiskās personas statuss ( 37 ).

57.

Vienlaikus ir pamatoti atzīt, ka dalībvalstu federālās iestādes pēc sava rakstura nav gluži kura katra (privāta) fiziska vai juridiska persona, kas darbojas neprivileģētā prasītāja statusā. Tādējādi šobrīd būtu lietderīgi izvērtēt, kā Savienības tiesas šos principus ir piemērojušas attiecībā pret reģioniem un citām vietēja līmeņa struktūrām.

58.

Lietā Vlaams Gewest Vispārējā tiesa atzina, ka Komisijas lēmumam par valsts atbalstu bija tieša un individuāla ietekme uz Flandrijas reģiona tiesisko stāvokli. Minētais lēmums tieši liedza reģionam īstenot savas pilnvaras, proti, pēc saviem ieskatiem piešķirt valsts atbalstu, kā arī saskaņā ar šo lēmumu reģionam bija jāgroza ar valsts atbalsta saņēmēju noslēgtais līgums ( 38 ). Līdzīgus secinājumus var atrast arī citos Savienības tiesu spriedumos, piemēram, Diputación Foral de Guipúzcoa: “apstrīdētie [Komisijas] lēmumi tieši un individuāli skar prasītājus[, ciktāl tie] attiecas uz nodokļu pasākumiem, kuru autori ir paši prasītāji. Vēl jo vairāk, pēc prasītāju domām, tie kavē prasītājus īstenot viņu pašu pilnvaras atbilstoši Spānijas likumiem” ( 39 ).

59.

Lietā Freistaat Sachsen Vispārējā tiesa atzina, ka Saksijas brīvvalsti tieši skar Vācijas Federatīvajai Republikai adresēts Komisijas lēmums – ciktāl Vācijas Federatīvajai Republikai nebija rīcības brīvības šā lēmuma paziņošanā Saksijas brīvvalstij ( 40 ). Līdzīgi arī lietā Regione Friuli‑Venezia Giulia Tiesa norādīja, ka Komisijas lēmums liedza reģionam prasītājam turpināt piemērot attiecīgo tiesību aktu, anulēja šā tiesību akta radītās sekas, kā arī pieprasīja administratīvo procedūru uzsākšanu, lai nodrošinātu atbilstību Komisijas lēmumam. Minētajam reģionam attiecīgi bija tiesības celt prasību Savienības tiesās ( 41 ). Līdzīgi arī lietā Nederlandse Antillen Vispārējā tiesa secināja, ka divas Komisijas regulas par aizjūras zemju un teritoriju izcelsmes rīsu importu prasītāju skar tieši, galvenokārt tādēļ, ka šīs regulas paredzēja visaptverošus un saistošus noteikumus, kas dalībvalstij neatstāja nekādu rīcības brīvības iespēju ( 42 ).

60.

Norādīto spriedumu virkne liek izdarīt secinājumu, ka reģionāla vai vietēja līmeņa struktūru skar Savienības akts, ja tai ir uzticētas pilnvaras, kuras īstenojamas attiecīgās dalībvalsts nacionālās konstitucionālās sistēmas ietvaros, savukārt Savienības akts šai struktūrai liedz šīs pilnvaras īstenot pēc saviem ieskatiem ( 43 ). Šķiet, ka Savienības tiesas šo testu (kas bieži vien tiek saukts par “Vlaams Gewest testu”) ir izmantojušas, lai konstatētu gan tiešu, gan individuālu skārumu reģioniem un vietēja līmeņa struktūrām.

61.

Lai arī abi iepriekš minētie nosacījumi teorētiski nebūtu jāsapludina kopā, tomēr Vlaams Gewest tests ļauj nošķirt pasākumus, kas reģionālo struktūru ietekmē tieši (proti, automātiski groza tās tiesisko stāvokli), un pasākumus, kas to ietekmē individuāli (t.i., īpašu apstākļu dēļ, kas šo struktūru nošķir no citām juridiskajām un fiziskajām personām). Abus minētos nosacījumus vieno tas, ka reģionālajai struktūrai ir liegtas iespējas īstenot īpašas pilnvaras, kas tai paredzētas valsts tiesību aktos. Tādējādi, lai arī tas netiek publiski atzīts, praksē pret reģionāla un vietēja līmeņa struktūrām, kas izpilda Vlaams Gewest testa prasības, nav tāda pati attieksme kā pret jebkuru citu neprivileģētu prasītāju ( 44 ).

62.

Vienlaikus tas apstāklis vien, ka reģionam, kas ir kompetentā iestāde ekonomikas, sociālajos vai vides jautājumos savā teritorijā, ir zināma kompetence vispārpiemērojama Savienības akta regulētajā jomā, pats par sevi nav pietiekams, lai pieņemtu, ka pastāv “skārums” LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē ( 45 ). Citiem vārdiem – reģioniem nav tiesību celt prasību pret Savienības aktu, kas viņu intereses skar tikai vispārēji ( 46 ). Nepieciešams kas vairāk, proti, tiešs ierobežojums īstenot īpašas pilnvaras, kas reģionam attiecīgajā dalībvalstī ir noteiktas konstitucionālā līmenī ( 47 ).

63.

Tieši minēto principu kontekstā es tagad izvērtēšu lietas dalībnieku izvirzītos argumentus.

64.

Vairāki apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzītie argumenti manā ieskatā ir pamatoti. Konkrētajā lietā patiešām pastāv cēloniska rakstura automātiska un tieša saikne starp apstrīdēto regulu un izmaiņām apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesiskajā stāvoklī.

65.

Pirmkārt, uzskatu, ka ir pamatota apelācijas sūdzības iesniedzēja pret pārsūdzēto rīkojumu vērstā vispārējā kritika, proti, ka vairāki rīkojumā norādītie argumenti par prasības pieņemamību izriet no kļūdainas interpretācijas.

66.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs Vispārējā tiesā izvirzīja divus argumentu kopumus, lai pamatotu apgalvojumu, ka apstrīdētā regula to ietekmē tieši. No vienas puses, apelācijas sūdzības iesniedzējs uzsvēra sekas, kādas apstrīdētajai regulai ir attiecībā uz sūdzības iesniedzēja kompetenci regulēt pesticīdu izmantošanu savā teritorijā. No otras puses, apelācijas sūdzības iesniedzējs norādīja uz sekām, kādas apstrīdētajai regulai ir attiecībā uz pilnvarām, kuras sūdzības iesniedzējs īsteno saistībā ar atļauju piešķiršanas procedūrām pesticīdu laišanai tirgū.

67.

Pirmā argumentu kopuma kontekstā un saskaņā ar judikatūrā novērojamo konsekvento pieeju ( 48 ) Vispārējai tiesai bija jāizvērtē, vai apstrīdētā regula tās tiesisko seku dēļ liedz prasītājam pēc saviem ieskatiem īstenot īpašas pilnvaras, kas tam noteiktas konstitucionālā līmenī.

68.

Tomēr Vispārējā tiesa to nav darījusi. Vispārējā tiesa ja ne gluži pilnībā ignorēja, tad vismaz samazināja pirmā argumentu kopuma (kas attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēja pilnvarām regulēt pesticīdu izmantošanu savā teritorijā plašākas – vides aizsardzības – kompetences, ietvaros) nozīmi un tad nekavējoties pievērsās jautājumam par to, vai apelācijas sūdzības iesniedzēja dalība atļauju piešķiršanas procedūrās ir pietiekama, lai konstatētu tiešu skārumu. Tādējādi Vispārējā tiesa nav piemērojusi atbilstošo juridisko testu. Ja Vispārējā tiesa to būtu izdarījusi, tad, manuprāt, tā būtu konstatējusi tiešu skārumu turpmāk norādīto iemeslu dēļ.

69.

Saskaņā ar Speciālā likuma 6. panta 1. punkta II sadaļas 1. apakšpunktu, skatot to kopsakarā ar Beļģijas Konstitūcijas 39. pantu, apelācijas sūdzības iesniedzējam ir vispārēja un autonoma kompetence vides aizsardzības jomā. Šajā kompetencē ietilpst pilnvaras regulēt augu aizsardzības līdzekļu izmantošanu savā teritorijā. Šādas no federālās konstitūcijas izrietošas kompetences piederība Beļģijas Karalistes reģioniem gluži nesen ir tikusi apstiprināta divos Cour constitutionelle (Konstitucionālā tiesa, Beļģija) spriedumos ( 49 ).

70.

Vai apstrīdētā regula ierobežo apelācijas sūdzības iesniedzēja iespējas īstenot šīs pilnvaras?

71.

Bet protams. Apelācijas sūdzības iesniedzējs, īstenojot minētās pilnvaras, vēlējās savā teritorijā aizliegt visu augu aizsardzības līdzekļu, kuru sastāvā ir darbīgā viela glifosāts, izmantošanu. Šajā sakarā apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka glifosāts ir kaitīga viela, kas neatbilst Regulā Nr. 1107/2009 noteiktajām prasībām.

72.

Tomēr apstrīdētā regula acīmredzami ierobežo apelācijas sūdzības iesniedzēja pilnvaras pieņemt šādu lēmumu. Šī regula vispirms un galvenokārt ir dokuments, kas apliecina faktu, ka viela glifosāts, atbilst Regulas Nr. 1107/2009 4. panta 2. un 3. punkta prasībām, proti, ņemot vērā pašreizējās zinātnes un tehnikas atziņas, šai vielai nav kaitīgas ietekmes uz cilvēku veselību un nevēlamas iedarbības uz vidi ( 50 ). Nav šaubu par to, ka šis jautājuma aspekts viennozīmīgi un izsmeļoši ir izlemts ar apstrīdēto regulu.

73.

Vai varētu būt vēl tiešāka un acīmredzamāka sadursme starp apelācijas sūdzības iesniedzēja spējām regulēt pesticīdu izmantošanu savā teritorijā un starp tiesiskajām sekām, kas izriet no tādas regulas, kāda ir apstrīdēta šajā lietā, ņemot vērā, ka nostāja Savienības līmenī ir tāda, ka “glifosāts ir drošs”? Ja apstrīdētā regula nebūtu pieņemta, apelācijas sūdzības iesniedzējs varētu tiesiski izmantot savas īpašās pilnvaras, lai aizliegtu jebkura glifosātu saturoša līdzekļa izmantošanu savā teritorijā.

74.

Vispārējā tiesa koncentrējās uz apelācijas sūdzības iesniedzēja lomu augu aizsardzības līdzekļu atļauju piešķiršanas procedūrās un tādējādi ignorēja šā jautājuma vides aspektu. Attiecīgas un visai apšaubāmas interpretācijas rezultātā patiešām varētu secināt, ka Regula Nr. 1107/2009 ir iekšējā tirgus tiesību akts, kas regulē tikai un vienīgi preču un līdzekļu atļaujas, bet ne vides jautājumus. Tādējādi apstāklim, ka apelācijas sūdzības iesniedzējam ir īpaša un autonoma kompetence vides aizsardzības jomā, nebūtu nozīmes attiecībā uz tā locus standi Savienības tiesās.

75.

Man jāatzīst, ka, manuprāt, šādas pieejas instrumentālā formālisma līmenis ir patiešām uzkrītošs.

76.

Pirmkārt, ciktāl tas skar tiesību sfēru, Regula Nr. 1107/2009 acīmredzami nav tikai pasākums līdzekļu izmantošanas atļaujas piešķiršanai, kas paredzēta tikai un vienīgi iekšējā tirgus regulēšanai. Regulu caurauž sabiedrības veselības un vides aizsardzības aspekti, un ne tikai mērķu un apsvērumu līmenī ( 51 ), bet arī juridiskā pamata līmenī ( 52 ). Tādējādi darbīgo vielu atļauju piešķiršanas sistēmas ietekme uz sabiedrības veselības aizsardzību un vides aizsardzību ir acīmredzama.

77.

Otrkārt, ciktāl tas attiecas uz speciālo mehānismu, no Regulas Nr. 1107/2009 loģikas izriet, ka darbīgo vielu apstiprinājums ir sagatavošanās posms līdzekļu atļaujas piešķiršanas procedūrai. Tomēr apstrīdētā regula rada nozīmīgas tiesiskas sekas arī pati par sevi, neatkarīgi no valsts līmeņa lēmuma, ar kuru atļauta attiecīgu līdzekļu izmantošana. Tas, ka lēmumi par glifosātu saturošu līdzekļu atļauju atjaunošanu nav automātiski un tie ir jāpieņem federālajām iestādēm, nemazina tā fakta nozīmi, ka, lai apstiprinātu šīs vielas drošumu, nav nepieciešams pieņemt nekādus īstenošanas pasākumus, kas ieviestu apstrīdētās regulas tiesiskās sekas ( 53 ).

78.

Šie divi aspekti ir skaidri nošķirti arī Regulas Nr. 1107/2009 tekstā. Tās 1. panta 1. un 2. punktā ir skaidrots, ka regula nosaka gan“Kopienā tirdzniecībai paredzētu augu aizsardzības līdzekļu atļaušanas, tirgū laišanas, lietošanas un kontroles noteikumus”, gan“noteikumus tādu darbīgo vielu [..] apstiprināšanai, kurus satur vai no kā sastāv augu aizsardzības līdzekļi”. Ciktāl tas attiecas uz regulējuma apjomu, Regulas Nr. 1107/2009 10. apsvērumā ir paredzēts, ka “lēmums par šādu vielu atļaušanu vai neatļaušanu būtu jāpieņem Kopienas mērogā, pamatojoties uz saskaņotiem kritērijiem”, savukārt 23. apsvērumā ir norādīts, ka “augu aizsardzības līdzekļu atļauju piešķiršana būtu jāuztic dalībvalstīm” ( 54 ). Tādējādi dažādām procedūrām ne tikai tiek piemēroti dažādi kritēriji, bet tās arī tiek īstenotas dažādos pārvaldes līmeņos.

79.

Treškārt, 2016. gada rīkojuma “sāga” ar diviem strīdiem par rīkojuma tiesiskumu, kurus Beļģijas Valsts padomē ierosinājuši uzņēmumi, kas ir iesaistīti saistīto produktu laišanā tirgū ( 55 ); atkārtota tiesvedība Beļģijas Konstitucionālajā tiesā pret līdzīgiem rīkojumiem, kurus pieņēmuši attiecīgi Valonijas reģions un Flandrijas reģions ( 56 ), kā arī Komisijas formālā opozīcija pret līdzīgu rīkojuma projektu, ar kuru paredzēts atcelt 2016. gada rīkojumu ( 57 ) – šie fakti apliecina apstrīdētās regulas tūlītējo, būtisko un neatkarīgo ietekmi uz apelācijas sūdzības iesniedzēja likumdošanas pilnvarām ( 58 ). Tie arī labi ilustrē to, ka ar Regulu Nr. 1107/2009 ieviestās sistēmas “iekšējā tirgus” dimensiju nav iespējams nošķirt no šīs sistēmas lauksaimniecības, vides, sabiedrības un dzīvnieku veselības dimensijas un ietekmes.

80.

Šo iemeslu dēļ es uzskatu Vispārējās tiesas argumentu kopējo struktūru, kas ignorēja citas apstrīdētās regulas un Regulas Nr. 1107/2009 dimensijas un pievērsās tikai tai, kas skar atļauju piešķiršanas procedūru augu aizsardzības līdzekļiem, lai apelācijas sūdzības iesniedzējam liegtu tiesības celt prasību, par ļoti apšaubāmu un zināmā mērā pragmatisku mērķu vadītu. Lojālai un patiesai sadarbībai, kas tiek pieprasīta no dalībvalstīm un to struktūrām, tostarp federālajām iestādēm, lai nodrošinātu, ka Savienības tiesības tiek piemērotas pareizi un tiek ievērotas, ir jānāk no abām pusēm. Tā nevar pastāvēt tikai brīdī, kad tiek noteikti ierobežojumi un pienākumi, un tad mistiski beigt pastāvēt, kad ir vajadzība celt prasību vai kad nepieciešama piekļuve Savienības tiesām.

81.

Kopumā apelācijas sūdzības iesniedzējam ir taisnība, apgalvojot, ka Vispārējā tiesa nav izvērtējusi tā argumentus, ka apstrīdētā regula pati par sevi liedza tam pēc saviem ieskatiem īstenot piešķirtās autonomās pilnvaras. Apelācijas sūdzības iesniedzējam ir taisnība arī par šo argumentu nozīmi.

82.

Šīs tiesību kļūdas pašas par sevi ir pietiekamas, lai atceltu pārsūdzēto rīkojumu. Tomēr pabeigtības labad un nolūkā sniegt Tiesai pilnīgu atbalstu šīs apelācijas sūdzības izskatīšanā es pievērsīšos arī apelācijas sūdzības iesniedzēja otrajā pamatā norādītajiem argumentiem.

83.

Pārsūdzētā rīkojuma 50.–55. punktā Vispārējā tiesa izslēdza jebkāda veida iespēju, ka apstrīdētajai īstenošanas regulai varētu būt automātiska ietekme uz esošajām atļaujām. Vispārējā tiesa būtībā apgalvoja, ka esošās atļaujas netiek atjaunotas automātiski, uz apstrīdētās regulas pamata. Atļauju var atjaunot tikai valsts iestādes pēc atļaujas turētāja īpaša iesnieguma saņemšanas. Beļģijā šīs iestādes ir federālās iestādes.

84.

Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzējs nevienā brīdī nav apgalvojis, ka esošās atļaujas, pamatojoties uz apstrīdēto regulu, tiks automātiski atjaunotas vai apstiprinātas ( 59 ). Apelācijas sūdzības iesniedzējs tikai norādīja, ka esošās atļaujas automātiski saglabās spēku laika periodā, kurā dalībvalstij ir jāpabeidz valsts procedūras šo atļauju atjaunošanai.

85.

Apelācijas sūdzības iesniedzējam šajā ziņā ir taisnība. Saskaņā ar Regulas Nr. 1107/2009 43. panta 6. punktu dalībvalsts “pagarina atļauju uz laiku, kas vajadzīgs, lai pabeigtu pārbaudi un pieņemtu lēmumu par atjaunošanu” ( 60 ). Ja apstrīdētā regula netiktu pieņemta, esošās atļaujas nekavējoties zaudētu spēku. Proti, kā noteikts Regulas Nr. 1107/2009 20. panta 2. punkta otrajā daļā, “ja apstiprinājumu atsauc vai ja apstiprinājumu neatjauno tādēļ, ka radušās bažas par cilvēku vai dzīvnieku veselību vai vidi, attiecīgos augu aizsardzības līdzekļus nekavējoties izņem no tirgus” ( 61 ).

86.

Esošo atļauju pro tempore saglabāšana spēkā tādējādi tieši izriet no apstrīdētās regulas. Jebkurš akts, kuru dalībvalstīm ir jāpieņem šajā jautājumā, ir pilnīgi automātisks, jo dalībvalstīm šajā ziņā nav nekādas rīcības brīvības. Tādējādi Vispārējā tiesa ne tikai ir sagrozījusi apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzīto argumentu, bet Vispārējās tiesas arguments satur arī non sequitur loģikas kļūdu – proti, apstāklis, ka atļaujas netiek automātiski atjaunotas, nebūt nenozīmē, ka atļaujas automātiski netiek saglabātas spēkā pro tempore.

87.

Tādējādi Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nepareizi interpretējot Regulas Nr. 1107/2009 20. panta 2. punktu un 43. panta 6. punktu.

88.

Pārsūdzētā rīkojuma 56.–59. punktā Vispārējā tiesa atzina par nebūtisku faktu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējam ir pienākums piedalīties valsts līmeņa atļauju atjaunošanas procedūrās. Vispārējā tiesa uzsvēra, ka Apstiprināšanas komitejas, kuras sastāvā ir arī apelācijas sūdzības iesniedzējs, sniegtais viedoklis nav saistošs, jo galīgo lēmumu pieņem federācija. Otrkārt, Vispārējā tiesa norādīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs tādējādi praktiski apstrīd Regulas Nr. 1107/2009, nevis apstrīdētās regulas, spēkā esamību.

89.

Lai arī, manuprāt, dalība Apstiprināšanas komitejā pats par sevi nav izšķirošs arguments, tomēr man daļēji jāpiekrīt apelācijas sūdzības iesniedzēja pret pārsūdzēto rīkojumu vērstajai kritikai.

90.

Iesākumā jānorāda, ka manā izpratnē tas, ka Apstiprināšanas komitejas viedoklis pēc sava rakstura nav saistošs, šajā kontekstā nav izšķiroši. Lietas dalībnieku starpā nav strīda par to, ka šā viedokļa pieņemšana ir būtiska procesuāla prasība, kas izriet no Beļģijas konstitucionālajiem noteikumiem. Bez komitejas viedokļa saņemšanas federācija nevarētu veikt nekādas turpmākas darbības. Tādējādi tas, ka minētais viedoklis nav saistošs, nebūt nenozīmē to, ka tas ir nebūtisks ( 62 ).

91.

Vispārējās tiesas apsvērumi šajā jautājumā ir īpaši pārsteidzoši tādēļ, ka tie pēc būtības ir pretrunā Tiesas judikatūrai saistībā ar līdzīgām procedūrām Savienības līmenī. Saskaņā ar šo judikatūru gadījumā, ja attiecīgās iestādes vai struktūras iejaukšanās ir paredzēta tiesību aktos, tad tās dalība ir būtiska šīs procedūras tiesiskas norises nodrošināšanai. Apstāklim, ka šai iestādei vai struktūrai, pašai par sevi vai ņemot vērā konkrētās procedūras īpašos nosacījumus, ir tikai konsultatīva vai padomdevēja loma, nav nozīmes. Tiesas pieeja vienmēr bijusi konsekventa, neatkarīgi no iestādes vai struktūras, kurai bija pienākums piedalīties procedūrā ( 63 ).

92.

Apstrīdētās regulas pieņemšana valsts līmenī iedarbina mehānismu atļauju piešķiršanas procedūras uzsākšanai dalībvalstīs. Beļģijā šīs procedūras norisei nepieciešama apelācijas sūdzības iesniedzēja dalība. Tādējādi apstrīdētās regulas pieņemšanas rezultātā apelācijas sūdzības iesniedzējam ir radies procesuāla rakstura un konstitucionālas nozīmes pienākums.

93.

Tomēr šis pienākums ietver ko vairāk nekā tikai esamību Apstiprināšanas komitejā. Komisijas arguments, ka apstrīdētā regula neliedz apelācijas sūdzības iesniedzējam tiesības piedalīties komitejā, bez šaubām, ir pareizs. Tomēr šis iebildums ignorē svarīgāko. Šajā saistībā izšķirošs ir apstāklis, ka apstrīdētā regula būtiski ierobežo apelācijas sūdzības iesniedzēja iespējas Apstiprināšanas komitejā īstenot tam piešķirtās prerogatīvas.

94.

Apelācijas sūdzības iesniedzējam, Beļģijas Karalistes reģionam, saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu ir jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no apstrīdētās regulas, kā arī jāatturas no jebkādiem pasākumiem, kuri varētu apdraudēt apstrīdētās regulas mērķu sasniegšanu.

95.

Attiecīgi Apstiprināšanas komitejai un tās locekļiem nav nekādas reālas manevrētspējas saistībā ar jautājumiem, kas jāpieņem apstrīdētās regulas sakarā. Ciktāl ar apstrīdēto regulu ir paziņots, ka glifosāts ir “droša” viela, valsts līmeņa procedūru rezultāts lielos vilcienos ir jau iepriekš izlemts ( 64 ) un apelācijas sūdzības iesniedzēja dalībai nav nekādas reālas ietekmes uz procedūras rezultātu. Jebkura pretēja nostāja vai iebildumi šajā kontekstā, visticamāk, būtu uzskatāmi par LESD 4. panta 3. punkta pārkāpumu, kas tostarp nozīmētu iespējamas pārkāpuma procedūras uzsākšanu pret Beļģiju saskaņā ar LESD 258. un 259. pantu ( 65 ) un/vai atļauju turētāju iesniegtas prasības par valsts atbildību, pamatojoties uz judikatūru Francovich lietā ( 66 ).

96.

Tomēr Komisija turpina apgalvot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja dalībai Apstiprināšanas komitejā šīs lietas kontekstā nav nozīmes, jo tā izriet tikai un vienīgi no valsts tiesībām.

97.

Šim iebildumam nevar piekrist. Savienības tiesības neregulē un nevar regulēt kompetenču pārdali dalībvalstīs, piemēram, starp centrālām, reģionālām vai vietējām iestādēm ( 67 ). Ja Savienības tiesībās ir atzītas dalībvalstu pilnvaras vai tām ir paredzēti pienākumi, lai piemērotu Savienības tiesības, veids, kā šo pilnvaru izmantošanu un pienākumu izpildi dalībvalstis var uzticēt konkrētām valsts struktūrām, ir noteikts tikai un vienīgi katras valsts konstitucionālajā sistēmā ( 68 ). LES 4. panta 2. punktā ir noteikts, ka Savienība tostarp respektē dalībvalstu “nacionālo identitāti, kas raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām, tostarp reģionālajām un vietējām pašvaldībām” ( 69 ). Savukārt šajā lietā Komisija šķiet ciešam no “reģionāla akluma” ( 70 ) – tās iebildumi norāda uz Beļģijas konstitucionālās struktūras nerespektēšanu un tādējādi tie ir pretrunā LES 4. panta 2. punktam.

98.

Noslēgumā vēlos piebilst, ka pārsūdzētā rīkojuma 58. punkts ir kļūdains, kā to norādījis apelācijas sūdzības iesniedzējs. Apelācijas sūdzības iesniedzējs šajā tiesvedībā nekādā veidā neapstrīd Regulas Nr. 1107/2009 iedibināto sistēmu. Piemēram, apelācijas sūdzības iesniedzējs nav norādījis, ka šajā regulā noteiktā procedūra ir prettiesiska vai konkrētajā lietā nepiemērojama. Apelācijas sūdzības iesniedzējs faktiski apstrīd šīs procedūras piemērošanas rezultātu vienā konkrētā lietā, norādot, ka ir pieļautas kļūdas, kas izriet no Regulas Nr. 1107/2009 nepareizas piemērošanas.

99.

Mani pārliecina arī apelācijas sūdzības iesniedzēja argumenti attiecībā uz pārsūdzētā rīkojuma 60.–64. punktu. Šajos punktos Vispārējā tiesa būtībā nav ņēmusi vērā Regulas Nr. 1107/2009 40.–42. pantā noteiktās savstarpējās atzīšanas procedūras automātiskumu. Vispārējās tiesas veiktā minēto tiesību normu interpretācija manā ieskatā ir kļūdaina.

100.

Saskaņā ar Regulas Nr. 1107/2009 40. panta 1. punktu dalībvalsts var atteikties atzīt atļauju, kuru piešķīrusi cita dalībvalsts, tomēr, ja minētā dalībvalsts atrodas tajā pašā zonā ( 71 ), šī dalībvalsts piešķir (imperatīvs pienākums) atļauju saskaņā ar tādiem pašiem noteikumiem kā atsauces dalībvalstī.

101.

Tas tiesa, ka saskaņā ar minētās regulas 36. panta 3. punktu dalībvalsts var atteikties atzīt dalībvalstu atļauju, kuras atrodas vienā un tajā pašā zonā. Tomēr tas ir iespējams tikai tad, ja i) citi pasākumi ir neefektīvi un ii) “ja attiecīgās valsts konkrēto vides vai lauksaimniecības apstākļu dēļ tai ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka attiecīgais līdzeklis joprojām nevēlami apdraud cilvēku vai dzīvnieku veselību vai vidi” ( 72 ).

102.

Tādējādi Regula Nr. 1107/2009 tādos apstākļos kā konkrētajā lietā neļauj nevienai Beļģijas iestādei, neatkarīgi no tā, vai tā ir centrāla vai reģionāla līmeņa, iebilst pret savstarpējās atzīšanas procedūras piemērošanu, ja to ieskatā attiecīgais līdzeklis pēc savas dabas ir kaitīgs cilvēku vai dzīvnieku veselībai vai videi (nevis to teritorijā pastāvošu īpašu vides vai lauksaimniecības apstākļu dēļ). Saskaņā ar Regulas Nr. 1107/2009 I pielikumu Beļģija ir iekļauta “B zonā – Centrs”, kas šķiet visai plaša un iekļauj arī tādas valstis kā Čehija, Vācija, Īrija, Luksemburga, Ungārija, Nīderlande, Austrija, Polija, Rumānija, Slovēnija un Slovākija (un līdz 2020. gada 31. janvārim iekļāva arī Apvienoto Karalisti).

103.

Tādējādi, lai nepieļautu savstarpēju atzīšanu gadījumā, kad atļauju ir piešķīrusi tai pašai zonai piederoša valsts, Beļģijas iestādēm pēc būtības būtu jāapiet Regula Nr. 1107/2009. Tām būtu jāizdomā fiktīvs pamatojums un jānorāda, ka glifosāts nav drošs kādu īpašu Beļģijas lauksaimniecības vai vides apstākļu dēļ, skaidri apzinoties, ka šis apgalvojums ir nepatiess un mākslīgs. Īsumā – šīm iestādēm būtu jāpārkāpj Savienības tiesības, lai ieinteresētās puses varētu ierosināt tiesvedību valsts tiesās ( 73 ), savukārt tiesas tad varētu iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par Regulas Nr. 1107/2009 spēkā esamību saskaņā ar LESD 267. pantu. Tieši šāda veida situācijas mēģināja novērst Līgumu izstrādātāji, grozot (tagadējo) LESD 263. pantu, jo īpaši saistībā ar neprivileģētiem prasītājiem ( 74 ). Tādēļ var diezgan droši apgalvot – ja tiesību aktu pārkāpšana netika uzskatīta par atbilstošu rīcību privāto fizisko vai juridisko personu gadījumā, tad šī opcija ir vēl mazāk atbilstoša dalībvalstu iestāžu gadījumā.

104.

Dalībvalstu iestāžu rīcības, kas tiek paģērēta saskaņā ar Savienības tiesībās nostiprinātajiem savstarpējās atzīšanas mehānismiem, un šīs rīcības tiesisko seku nozīmi nevar ignorēt, kā to ir darījusi Vispārējā tiesa pārsūdzētajā rīkojumā. Izvērtējot līdzīgus savstarpējās atzīšanas mehānismus, Savienības tiesas ir pienācīgi ņēmušas vērā šīs sekas, lai noteiktu, vai prasītāju tieši skar Savienības akts, kas iedarbina minētos mehānismus ( 75 ).

105.

Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka Vispārējā tiesa, izvērtējot tieša skāruma nosacījumu, ir kļūdaini interpretējusi un piemērojusi LESD 263. panta ceturto daļu.

106.

Apstrīdētās īstenošanas regulas radītās tiesiskās sekas izmainīja apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesisko stāvokli vismaz četros aspektos. Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs nevarēja pēc saviem ieskatiem īstenot tam piešķirtās autonomās pilnvaras regulēt augu aizsardzības līdzekļu izmantošanu savā teritorijā. Otrkārt, ievērojot apstrīdēto regulu, Beļģijas iestādēm un tai skaitā arī apelācijas sūdzības iesniedzējam bija jāsaglabā spēkā esošās atļaujas visā laika periodā, kas bija nepieciešams šo atļauju atjaunošanas procedūras pabeigšanai. Treškārt, uz apstrīdētās regulas pamata bija nepieciešams īstenot procedūru, kurā bija jāpiedalās arī apelācijas sūdzības iesniedzējam un kurā tas nedz de jure, nedz de facto nevarēja izmantot priekšrocības, kas tam paredzētas saskaņā ar Beļģijas Konstitūciju. Ceturtkārt, saskaņā ar apstrīdēto regulu apelācijas sūdzības iesniedzējam uz savstarpējās atzīšanas mehānisma pamata bija jāatzīst jebkura atļauja, kuru piešķīrusi tajā pašā zonā esoša dalībvalsts. Neraugoties uz apelācijas sūdzības iesniedzēja šaubām par glifosāta kaitīgumu, tam nav tiesību atteikt atzīšanu, jo pretējā gadījumā sūdzības iesniedzējs pārkāptu tam Savienības tiesībās noteiktos pienākumus.

107.

Turklāt svarīgi norādīt, ka minētās sekas izriet no apstrīdētās regulas. Nav tādu īstenošanas starpnoteikumu, kas sarauj cēloņsakarību ķēdi starp apstrīdēto regulu un izmaiņām apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesiskajā stāvoklī.

108.

Ņemot vērā to, ka esmu secinājis, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi LESD 263. panta ceturto daļu un Regulas Nr. 1107/2009 normas, it kā nebūtu vajadzības iedziļināties ar apelācijas sūdzības iesniedzēja pirmo pamatu izvirzītajos jautājumos. Tomēr gadījumā, ja Tiesa nepiekritīs maniem iepriekš norādītajiem secinājumiem, es vēlos īsumā norādīt savus apsvērumus par apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentiem saistībā ar Orhūsas konvenciju.

109.

Pirmajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējs kritizē Vispārējo tiesu par to, ka tā, izvērtējot prasības pieņemamību, pārsūdzētā rīkojuma 34.–37. punktā nav ņēmusi vērā Orhūsas konvencijas 9. pantu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja ieskatā, ņemot vērā to, ka prasība ietilpst minētās konvencijas piemērošanas jomā, LESD 263. panta ceturtajā daļā nostiprinātie pieņemamības nosacījumi ir jāinterpretē Orhūsas konvencijas 9. panta, kas nosaka iespēju griezties tiesu iestādēs, kontekstā. Minēto apgalvojumu apelācijas sūdzības iesniedzējs pamato ar diviem ziņojumiem, kurus 2011. un 2017. gadā izdevusi Atbilstības komiteja (Apvienoto Nāciju Organizācijas komiteja, kurai uzticēts pienākums pārbaudīt atbilstību minētajai konvencijai) – atbilstoši šiem ziņojumiem Tiesas judikatūra, ciktāl tas attiecas uz tiesībām celt prasību, nebūtu atbilstoša Konvencijas 9. panta 3. un 4. punktam ( 76 ).

110.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja ieskatā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, pieņemot, ka Orhūsas konvencijas 2. panta 2. un 4. punktā norādītie jēdzieni “sabiedrība” un “valsts iestāde” ir savstarpēji izslēdzoši un ka apelācijas sūdzības iesniedzējs šīs konvencijas izpratnē uzskatāms par “valsts iestādi”. Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tik stingrs nošķīrums ir pretrunā Orhūsas konvencijas vārdam un garam. Šādu interpretāciju netieši apstiprina arī 2. panta 2. punkta b) un c) apakšpunkts, kurā valsts iestādes jēdziens ir paplašināts arī uz atsevišķiem privāto tiesību subjektiem; tādējādi arī otrādi – sabiedrības jēdziena attiecināšana uz atsevišķām valsts iestādēm būtu pareiza.

111.

Noslēgumā apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka pretēji pārsūdzētajā rīkojumā apgalvotajam sūdzības iesniedzējs ir pietiekamā mērā izskaidrojis, kā LESD 263. panta ceturtās daļas interpretācija Orhūsas konvencijas kontekstā konkrētajā lietā varētu ietekmēt secinājumu par to, vai apelācijas sūdzības iesniedzēju apstrīdētā regula skar tieši.

112.

Komisija no savas puses uzskata, ka prasības par akta atcelšanu pieņemamības nosacījumi nevar būt atkarīgi no to interpretācijas Orhūsas konvencijas noteikumu kontekstā. Komisija jebkurā gadījumā piekrīt Vispārējai tiesai, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs pirmajā instancē nav pietiekami loģiski un konkrēti izskaidrojis, kā Orhūsas konvencijas noteikumi varētu ietekmēt pieņemamības izvērtējumu konkrētajā lietā.

113.

Turklāt Komisijas ieskatā pamatošanās uz abiem Atbilstības komitejas ziņojumiem ir nevietā. Pirmkārt, šos ziņojumus nav oficiāli pieņēmušas Orhūsas konvencijas puses. Otrkārt, šo ziņojumu materiāltiesiskā piemērošanas joma ir šaurāka, nekā to norādījis apelācijas sūdzības iesniedzējs. Treškārt, šajos ziņojumos nav specifisku prasību par nevalstiskajām organizācijām (NVO) un citām apvienībām piešķirto priekšrocību paplašināšanu, piešķirot tās arī vietējām iestādēm.

114.

Tiesa ir atkārtoti norādījusi, ka Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktam nav tiešas iedarbības ( 77 ). Tomēr šajā lietā Savienības tiesām nav lūgts pārbaudīt Savienības tiesību akta spēkā esamību, pamatojoties uz Orhūsas konvenciju, bet gan tikai interpretēt LESD noteikumus par tiesībām celt prasību šīs konvencijas kontekstā. Atbilstīgas interpretācijas pienākums nav atkarīgs no tā, vai attiecīgajai tiesību normai ir tieša iedarbība.

115.

Tiesa iepriekš ir norādījusi, ka valsts tiesām ir pienākums “cik vien iespējams, interpretēt procesuālās tiesības par nosacījumiem, kas jāizpilda, lai varētu iesniegt administratīvu sūdzību vai celt prasību tiesā atbilstoši gan Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkta mērķiem, gan efektīvas ar Savienības tiesībām piešķirto tiesību aizsardzības tiesā mērķiem, lai [vides aizsardzības organizācijām] ļautu tiesā apstrīdēt lēmumu, kas pieņemts administratīvā procesa rezultātā, kurš var būt pretrunā Savienības vides tiesībām” ( 78 ). Dažās lietās Tiesa gājusi pat tik tālu, ka paziņojusi, ka zināmas prasības, kas saskaņā ar valsts tiesībām ierobežo piekļuvi tiesai, ir pretrunā Savienības tiesībām, tās interpretējot Orhūsas konvencijas kontekstā ( 79 ).

116.

Lai arī Tiesai vēl nav bijis iespējas izteikt līdzīgus secinājumus saistībā ar Savienības tiesas procesiem, manā ieskatā šie principi vienlīdz labi darbojas arī tiesas procesu gadījumā. Komisijai ir taisnība tajā ziņā, ka ar starptautiskajiem līgumiem nevar izdarīt atkāpes no Savienības primārajiem tiesību aktiem un ka starptautiskie līgumi nevar būt augstāki par Savienības primārajiem tiesību aktiem. Tomēr primārie tiesību akti iespēju robežās jāinterpretē atbilstoši starptautiskajām tiesībām ( 80 ).

117.

Tādēļ man jāpiekrīt ģenerāladvokāta N. Jēskinena [N. Jääskinen] nostājai, kurš uzsvēra, ka šajā jautājumā ir vajadzīga konsekventa pieeja ( 81 ). Arī no Savienības tiesām jāprasa tas, kas tiek prasīts no valsts tiesām. LESD 263. pants ir Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantā nostiprinātā efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa izpausme. Arī Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkts savā darbības jomā ir tā paša principa izpausme. Tiesa savā judikatūrā ir skaidri norādījusi uz saikni starp šīm tiesību normām ( 82 ).

118.

Tomēr šiem apsvērumiem konkrētajā lietā nav nozīmes viena vienkārša iemesla dēļ.

119.

Orhūsas konvencijā ir skaidri nodalītas personas, kurām piemīt tiesības (“sabiedrība” vai “attiecīga sabiedrības daļa” saskaņā ar konvencijas 2. panta 4. un 5. punktā norādīto definīciju), no “valsts iestādēm” (saskaņā ar 2. panta 2. punktā norādīto definīciju), kurām savukārt ir attiecīgi pienākumi.

120.

Atsevišķas “sabiedrības” daļas īpašos gadījumos reizēm var pāriet otrā pusē un var tikt uzskatītas par “valsts iestādēm” Orhūsas konvencijas 2. panta 2. punkta b) vai c) apakšpunkta izpratnē. Piemēram, (fiziskas) personas gadījumā, kurai vides aizsardzības aģentūra ir deleģējusi attiecīgu uzdevumu izpildi. Šī persona var vienlaikus būt: i) “valsts iestāde”, kad tā īsteno valsts pārvaldes deleģētos uzdevumus, un ii) “attiecīga sabiedrības daļa”, kad tā darbojas kā privātpersona vides aizsardzības jautājumos, kas nav saistīti ar tās oficiālajām funkcijām.

121.

Tomēr pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējs, minētais nenozīmē, ka arī sabiedrības jēdzienu var paplašināt attiecībā uz atsevišķām valsts iestādēm. Manuprāt, Orhūsas konvencijā nav nekāda pavediena, kas ļautu secināt, ka īpašās situācijās valsts iestāde, jo īpaši reģionāla līmeņa pārvalde, uz kuru acīmredzami attiecas konvencijas 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā norādītā definīcija, varētu kļūt par “attiecīgu sabiedrības daļu”.

122.

Tas ir vēl mazāk iespējams jautājumos, kuros šī iestāde darbojas kā publisko tiesību subjekts, kas saistībā ar šo jautājumu nosaka aizliegumus un uzliek pienākumus citām personām, kā tas ir konkrētajā gadījumā. Es tagad neieslīgšu neapšaubāmi intriģējošās debatēs par to, vai publisko tiesību juridiskā persona pēc definīcijas kādā situācijā varētu darboties kā “sabiedrība/attiecīga sabiedrības daļa” jautājumos, kuros tā nevar izmantot valsts varas prerogatīvas ( 83 ). Manuprāt, iespējamība, ka valsts iestāde vienlaikus varētu būt arī “attiecīga sabiedrības daļa” jautājumos, kuri ietilpst šīs iestādes kā publisko tiesību subjekta kompetencē, ir pašsaprotami jāizslēdz.

123.

Tā tas ir Briseles galvaspilsētas reģiona gadījumā jautājumos par vides aizsardzību, pesticīdu izmantošanas noregulējumu, kā arī glifosāta aizliegumu reģiona teritorijā. Šajos jautājumos saskaņā ar iepriekšējā secinājumu punktā norādīto reģions ir kompetentā valsts iestāde. Tātad tas vienlaikus nevar būt arī sabiedrība/attiecīga sabiedrības daļa.

124.

Tādējādi, lai arī nav šaubu par to, ka Orhūsas konvencijas izstrādātāji vēlējās panākt pēc iespējas plašāku dalību lēmumu pieņemšanā par vides jautājumiem, kā arī pēc iespējas lielāku iespēju šajos jautājumos griezties tiesu iestādēs, es tomēr nedomāju, ka konvencijas izstrādātāju mērķis tostarp bija dot iespēju valsts iestādēm vērsties tiesās ar prasībām pret citām valsts iestādēm vai pat pašām pret sevi.

125.

Attiecīgi jāsecina, ka – atšķirībā no apelācijas sūdzības iesniedzēja otrā pamata – pirmais pamats ir noraidāms.

126.

Uzskatu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja pirmais pamats acīmredzami nevar tikt apmierināts. Tomēr šis arguments liecina par plašāka mēroga problēmu. Pirmajā mirklī valsts iestādes, kurai uzticēts uzdevums savā pārvaldes līmenī īstenot un piemērot Savienības tiesības (t.i., tā īsteno valsts varu), vēlme pēkšņi ķerties pie fiziskajām personām un NVO (proti, personām, kas savā ziņā vēlas sevi aizsargāt pret šo varu) paredzēta tiesību instrumenta ir savāda.

127.

Paraugoties uz šo situāciju vēlreiz, tā vairs nešķiet dīvaina. Tā drīzāk rada bažas. Reģionam, attiecībā pret kuru tiek piemēroti mehāniski un formāli pirms daudziem gadiem izstrādāti prasības celšanas noteikumi, kas bija paredzēti (galvenokārt privāto tiesību) fiziskajām un juridiskajām personām, nemaz nav citu iespēju: reģions nav nedz dalībvalsts stricto sensu, kura piekļuves Savienības tiesām izpratnē vienmēr ir nozīmējusi tikai centrālo pārvaldi, nedz arī (attiecīgā) sabiedrība.

128.

Es šobrīd izmantotu iespēju ieturēt pauzi un mazliet apdomāt plašāka mēroga problēmas, uz kurām norāda šī apelācijas sūdzība. “Tehniskā” rakstura argumenti nenovirza domas no dažām plašākām problēmām, kuras ir vērts iztirzāt: kādi noteikumi tādā gadījumā regulē dalībvalstu reģionu un citu federālo iestāžu piekļuvi Savienības tiesām (1) un kā šī iespējami plašāka mēroga piekļuve tiesām iekļautos pašreizējā Savienības tiesu struktūrā (2).

129.

LES 4. panta 2. punktā ir svinīgi paziņots, ka “Savienība respektē dalībvalstu vienlīdzību saistībā ar Līgumiem, kā arī to nacionālo identitāti, kas raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām, tostarp reģionālajām un vietējām pašvaldībām”.

130.

Tādējādi nav nekā pārsteidzoša, ka saskaņā ar daudziem citiem primāro tiesību aktu speciālajiem noteikumiem dažādu Eiropas reģionu īpašās iezīmes ir ne tikai Savienības ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas politikas pamatā ( 84 ), bet Savienības iestādēm tās ir jāņem vērā, risinot jautājumus, kas saistīti ar plašu politiku klāstu, tostarp vides politiku ( 85 ). Eiropas reģioniem ir būtiska loma Eiropas projektā. Kā vienu no piemēriem var minēt reģionu dalību Savienības likumdošanas procesos ar Reģionu komitejas starpniecību. Turklāt dalībvalstu reģioni vai citas federālās iestādes var būt atbildīgas par Savienības tiesību īstenošanu savas kompetences jomās.

131.

Nevēlos apgalvot, ka uz šā pamata reģioni vai citas zemāka līmeņa iestādes būtu automātiski jāpielīdzina dalībvalstij. Līgumu izpratnē šīs iestādes nav dalībvalstis. Tomēr paliek atklāts jautājums par dalībvalsts iestādēm, kuras saskaņā ar valsts konstitūciju, praktisku apsvērumu dēļ un īstenojot tām piešķirtās īpašās pilnvaras, darbojas kā dalībvalsts. Kas notiek gadījumā, ja šīs iestādes autonomi īsteno īpašas un konkrētas tām deleģētas kompetences un tādējādi ir uzskatāmas par iestādēm, kas īsteno Savienības publisko varu? Vai šāda konstitucionāla izšķiršanās valsts līmenī var tikt iekļauta Līgumos, ciktāl tas skar piekļuvi Savienības tiesām?

132.

Bez šaubām, turklāt daļēji tā tas bijis vienmēr. Manuprāt, atbilde ir ārkārtīgi vienkārša: Vlaams Gewest tests ( 86 ), kas piemērots lojālas un patiesas sadarbības principa atvērtā garā. Visos gadījumos, kad pirmajā acumirklī var secināt, ka dalībvalsts federālajai iestādei saskaņā ar valsts konstitūciju ir piešķirtas īpašas autonomas pilnvaras konkrētā jautājumā, kuras Savienības akta rezultātā tā nevar īstenot pēc saviem ieskatiem, šai iestādei ir jābūt tiesībām celt prasību un apstrīdēt šo aktu.

133.

Šajā sakarā jāuzsver divi elementi – “pirmajā acumirklī” un “lojālas un patiesas sadarbības principa atvērtā garā”.

134.

“Pirmajā acumirklī” nozīmē vienkārši noteikt, ka iestādei ir kompetence attiecīgajā jautājumā, kuras īstenošana ir tieši apgrūtināta: vai federālā iestāde var tiesiski pieņemt likumdošanas aktus šajā jautājumā? Nav nekādas nepieciešamības un nebūtu arī atbilstoši, ka Savienības tiesas iesaistītos detalizētās diskusijās par kompetenču sadali dalībvalstīs, sīki izpētot jautājumus, kas patiesībā ir valsts (konstitucionālo) tiesu ziņā. Turklāt salīdzināmā un strukturālā ziņā tāda pārbaudes tiesās sistēma, kas daudz vairāk enerģijas velta jautājumiem par pieņemamību, nevis par lietas būtību, vienmēr ir šķitusi savāda.

135.

“Atvērtā garā” nozīmē redzēt lietas tādas, kādas tās patiesībā ir: ka prasītājs ir unikāls Organstreitigkeiten Savienības iekšienē, daļa no dalībvalsts valsts varas, kuram uzticēts uzdevums transponēt un ieviest Savienības tiesības, t.i., faktiskais regulators, nevis (kārtējais) Savienības tiesību adresāts, kurš pauž savu neapmierinātību. Tādēļ mehāniska un formāla judikatūras, kura ierobežo tiesības celt prasību neprivileģētiem prasītājiem, piemērošana šādām iestādēm ir konceptuāli nepareiza.

136.

Kopumā, nedaudz ekstrapolējot samērā populāras sociālās teorijas galvenos jēdzienus – ja tiek pieprasīta lojalitāte (vai faktiski starpniecība), ir jāpiešķir tiesības izteikties, pretējā gadījumā ir iespējama izstāšanās ( 87 ).

137.

Beidzot esam iezīmējuši kopējo shēmu piekļuvei Savienības tiesām. Es nebūt neapgalvoju, ka tieša un individuāla skāruma kategoriju izpratne ir radikāli jāmaina un jāinterpretē no jauna, tiesu nama durvis atverot tiem, kam iepriekš tās bija aizvērtas. Daudzās tiesiskajās sistēmās, tostarp dalībvalstu tiesiskajās sistēmās, ir spēkā zināmi skāruma nosacījumi, atbilstoši kuriem ir jāpierāda, ka privātpersonas ir skartas, lai tās varētu apstrīdēt vispārpiemērojamu tiesisko regulējumu.

138.

Tomēr pamats bažām ir tendence šos noteikumus interpretēt un piemērot pārlieku šauri, jo īpaši ņemot vērā to, ka ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi pēc Lisabonas līguma parakstīšanas, ar kuru bija paredzēts atrisināt vismaz daļu šāda veida problēmu. Kritiski pārskatot Savienības tiesu judikatūru, jo īpaši daudzus Vispārējās tiesas rīkojumus, nebeidz pārsteigt entuziasms un radošums, ar kādu tiek meklēts un atrasts tieša skāruma trūkums vai pat prasītāja intereses trūkums. Šī apelācijas sūdzība ir viens no šādas pieejas piemēriem. Tas raisa šādu jautājumu: ja pat dalībvalstu reģionus, kuriem ir jāievieš un jāaizstāv Savienības akti, šie akti neskar, tad kuru gan tie skar?

139.

Tradicionāli atbilde uz šo jautājumu ir bijusi tāda, ka saskaņā ar Savienības tiesisko kārtību ir pieejama pilnīga tiesību aizsardzības līdzekļu sistēma. Tādējādi apstāklis, ka prasītājam nav tiesību celt prasību saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu, nav šķērslis šā jautājuma eventuālai izskatīšanai Tiesā, valsts tiesai iesniedzot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par tiesību akta spēkā esamību ( 88 ).

140.

Tagad neizklāstīšu visus argumentus, kādēļ šāds apgalvojums nav pilnībā pareizs ( 89 ). Tāpat nenorādīšu konkrētas lietas, kurās šī dogma izrādās nepatiesa. Nevēlos arī uzsākt vēlreiz diskusijas par dubultajiem standartiem un to, ciktāl šāda LESD 263. panta ceturtās daļas interpretācija ir atbilstoša Hartas 47. pantā nostiprinātajām tiesībām uz piekļuvi tiesai un LES 19. panta 1. punktā paredzētajam efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principam.

141.

Tā vietā norādīšu divus strukturālus argumentus par labu tieša un individuāla skāruma kritēriju atvērtākai interpretācijai vismaz atsevišķu netipisku neprivileģēto prasītāju, to skaitā reģionu, gadījumā tādās lietās kā šī.

142.

Pirmkārt, Savienības tiesām tagad ir jauna konstrukcija. Tiešas piekļuves ierobežošana, vienlaikus atļaujot netiešu piekļuvi tiesām ar prejudiciāla nolēmuma procedūras starpniecību, iespējams, labi darbojās divtūkstošo gadu sākumā. Tomēr tagad, pēc 20 gadiem, Savienības tiesu struktūra ir radikāli mainījusies ( 90 ), tādēļ vēlme joprojām ierobežot kustību caur vienām durvīm, kurām ir nepieciešamā kapacitāte, vienlaikus atļaujot neierobežotu kustību caur citām durvīm, kuru kapacitāte šobrīd ir ierobežota, nenovēršami novedīs pie sastrēguma un satiksmes kvalitātes samazināšanās.

143.

Otrkārt, minētais vēl jo vairāk ir attiecināms uz sarežģītiem, normatīviem un tehniskiem jautājumiem, kuru izskatīšanai nepieciešams savākt pierādījumus, saņemt ekspertu atzinumus vai (zinātniskus) datus. Noteiktu pesticīdu drošuma jautājums ir labs šādu lietu piemērs. Vai nebūtu labāk, ka šis jautājums vispirms tiktu izskatīts pēc būtības pirmajā instancē – Vispārējā tiesā, izvērtējot visus savāktos pierādījumus un datus un uzklausot visas personas, kuras iestājušās lietā, pirms lieta tiek potenciāli nodota izskatīšanai Tiesā apelācijas instancē? Vai šāds ceļš nebūtu ieteicamāks par to, kurā tiktu izskatīti līdzīgi jautājumi, kas beigu beigās attiecas uz Savienības regulatīvo pasākumu spēkā esamības izvērtēšanu prejudiciāla nolēmuma procedūrā?

144.

Šādās sarežģītās lietās standarta dogma par alternatīvu un funkcionālu ceļu lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izskatā ir stipri apšaubāma. Jānorāda, ka prejudiciāla nolēmuma procedūrā Tiesa nevāc pierādījumus un praktiski nekad neuzklausa ekspertu liecības – lietā esošo faktu konstatēšana ir tikai un vienīgi iesniedzējtiesas atbildība (turklāt šādās sarežģītās lietās, kas skar tehniskus jautājumus, šī atbildības nasta iesniedzējtiesām bieži ir par smagu). Tā kā personu, kuras var iestāties lietā, skaits ir ierobežots, Tiesai ir jāizlemj dziļi zinātniski fakta jautājumi, operējot ar to nelielo datu daudzumu, kurus tā ir saņēmusi no iesniedzējtiesas vai no personām, kas iestājušās lietā.

145.

Vai, ņemot vērā minēto, nebūtu saprātīgāk ļaut līdzīgas lietas uzsākt Vispārējā tiesā, savācot visus nepieciešamos pierādījumus un uzklausot visus nepieciešamos ekspertus, tā vietā, lai ar glifosātu saistītus jautājumus netieši risinātu prejudiciāla nolēmuma procedūrā ( 91 )? Papildus nepieciešamās ekspertīzes un argumentu dziļākas analīzes jautājumam pastāv arī plašāks piekļuves tiesai un tiesiskuma jautājums – kā reģionam, kuram ir kompetence vides jautājumos, var nebūt tiesību celt prasību, lai apstrīdētu Savienības piešķirto apstiprinājumu glifosātam, bet personām, kas ir izsitušas veikalu logus un vitrīnas, ir gan interese, gan tiesības celt prasību ( 92 )?

146.

Neapšaubu to, ka ir divi dažādi tiesvedības veidi. Tomēr, skatot šo lietu plašākā kontekstā, mani satrauc tieši mijiedarbība starp šiem tiesvedības veidiem un piekļuvi Tiesai. Vai Briseles galvaspilsētas reģionam tā vietā, lai iesniegtu prasību Vispārējā tiesā, būtu bijis labāk sniegt norādījumus vairākiem saviem darbiniekiem, lai tie iziet ielās un veic vandālisma aktus dažos veikalos Briselē (protams, ka šāda iespējamība ir tikai hipotētiska) ( 93 )?

147.

Noslēgumā, savienojot abus šajā sadaļā norādītos strukturālos punktus, vēlos norādīt, ka nevajadzētu gaidīt uz LESD 256. panta 3. punktā paredzētās iespējas iedarbināšanu, ņemot vērā to, ka šī iespēja ir tik sarežģīta, ka tuvākajā nākotnē tā diez vai tiks izmantota ( 94 ), bet dzīvotspējīgāka īsa un vidēja termiņa alternatīva būtu novirzīt konkrētajai lietai līdzīgas lietas Vispārējai tiesai, piemērojot saprātīgāku LESD 263. panta ceturtajā daļā iekļautā kritērija interpretāciju attiecībā vismaz uz atsevišķiem neprivileģētajiem prasītājiem.

148.

Esmu secinājis, ka Vispārējā tiesa pieļāva kļūdu, paziņojot, ka pirmajā instancē iesniegtā prasība ir nepieņemama tādēļ, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesību akts neskar tieši. Ja Tiesa nonāks pie tāda paša secinājuma, tai būs jāizvērtē, vai pastāv arī citi nosacījumi apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesībām celt prasību saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu. Gadījumā, ja Tiesa konstatēs, ka citi minētajā tiesību normā norādītie nosacījumi nav izpildīti, pārsūdzētais rīkojums ir jāatstāj spēkā un apelācijas sūdzība ir jānoraida, neraugoties uz Vispārējās tiesas pieļautajām kļūdām tiesību piemērošanā ( 95 ).

149.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs ir norādījis, ka apstrīdētā regula viņu skar gan tieši, gan individuāli. Tālāk apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka apstrīdētā regula bija reglamentējošs akts, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem. Komisija apstrīd abus šos argumentus.

150.

Izvērtēšu pēc kārtas abus šos jautājumus.

151.

Jau iepriekš esmu norādījis judikatūru, saskaņā ar kuru reģionālu vai vietēju iestādi gan tieši, gan individuāli skar Savienības akts, ja šīm iestādēm ir piešķirtas pilnvaras, kas ir īstenojamas autonomi attiecīgās dalībvalsts konstitucionālās sistēmas ietvaros, savukārt Savienības akts liedz šīm iestādēm pēc saviem ieskatiem īstenot minētās pilnvaras (Vlaams Gewest tests) ( 96 ).

152.

Norādīju arī, kādēļ manā ieskatā konkrētajā lietā šis tests ir pozitīvs. Tāpat norādīju, ka ietekme uz apelācijas sūdzības iesniedzējam piešķirtajām priekšrocībām automātiski izriet no apstrīdētās regulas ( 97 ).

153.

Ciktāl šie apsvērumi nav pietiekami Vlaams Gewest testa nolūkos (lai arī manā ieskatā ar minēto pilnīgi pietiek), vēl viens elements, kas Tiesai šādā gadījumā būtu jānoskaidro, ir jautājums par to, kā apstrīdētā īstenošanas regula groza apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesisko stāvokli, ņemot vērā viņa īpašos apstākļus (proti, individuāla skāruma kritērijs).

154.

Beļģijas reģioniem piešķirtās pilnvaras regulēt pesticīdu izmantošanu savā teritorijā acīmredzami ir īpašas tiesības, kas izriet no Beļģijas konstitucionālās sistēmas. Situācija citās (vismaz vairākās citās) dalībvalstīs ir citāda. Ne visiem reģioniem vai citām vietējām iestādēm citās dalībvalstīs ir piešķirtas salīdzināmas autonomas pilnvaras. Reģionāla vai vietēja līmeņa iestādes, kurām piešķirtas īpašas pilnvaras regulēt pesticīdu izmantošanu savā teritorijā, veido noslēgtu, iepriekš noteiktu un noteikti visai šauru (juridisko) personu grupu.

155.

Šī loģika ir spēkā arī attiecībā uz apstrīdētās regulas cita veida ietekmi uz apelācijas sūdzības iesniedzēja stāvokli. Jo sevišķi jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesisko stāvokli vienlīdz būtiski groza arī apstāklis, ka apstrīdētā regula paredz zināmas tiesības uzņēmumiem vai indivīdiem (tostarp darbīgās vielas ražotājiem un ražotāju asociācijām, kā arī atļaujas turētājiem). Piemēram, atļauju turētājiem, kuri ir iesnieguši pieteikumus par atļauju atjaunošanu, ir tiesības 12 mēnešu laikā saņemt iestādes lēmumu par atļauju atjaunošanu un gadījumā, ja rodas šāda nepieciešamība – tiesības uz viņu atļauju saglabāšanu spēkā līdz brīdim, kad tiek pieņemts šāds iestādes lēmums ( 98 ). Pierādījumi liecina par to, ka attiecīgās personas var vērsties pret atbildīgajām Beļģijas iestādēm un pieprasīt nodrošināt šo tiesību izpildi un, pretēji kā citās dalībvalstīs, Beļģijas gadījumā atbildīgās iestādes ir arī reģionālās iestādes, ņemot vērā tām piešķirto īpašo kompetenci pesticīdu izmantošanas noregulēšanā.

156.

Turklāt no apstrīdētās regulas izriet apelācijas sūdzības iesniedzēja procesuāls pienākums. Federālā valdība nevar pieņemt lēmumu par atļauju piešķiršanu, neuzklausot Apstiprināšanas komiteju, kurā ietilpst arī apelācijas sūdzības iesniedzējs. Briseles galvaspilsētas reģiona amatpersonu pienākums tostarp veikt visas nepieciešamās darbības, iepazīties ar attiecīgiem materiāliem, kā arī piedalīties lēmumu pieņemšanas procedūrās izriet no Beļģijas konstitucionālās struktūras.

157.

Ja šī struktūra un loģika tiktu piemērota regulatoriem, nevis tiesiskā regulējuma adresātiem, kuru interesēs regulējums ir izstrādāts ( 99 ), būtu jāatzīst, ka šie elementi gan atsevišķi, gan (vēl jo vairāk) skatot tos kopā, apelācijas sūdzības iesniedzēju skaidri nošķir no pārējām Savienības reģionāla vai vietēja līmeņa iestādēm, kuras var tikt ietekmētas tikai netieši un tikai, ciktāl tām uzticēta misija rūpēties par savu pilsoņu labklājību vai savas teritorijas integritāti. Minētie elementi a fortiori nošķir apelācijas sūdzības iesniedzēju no citām juridiskajām un fiziskajām personām, kuras darbojas vides jomā vai kuras potenciāli var ietekmēt apstrīdētā regula (piemēram, pilsoņi, kuri ir pakļauti vielas ietekmei).

158.

Ņemot vērā minēto, manā ieskatā apelācijas sūdzības iesniedzēju apstrīdētā regula skar gan tieši, gan individuāli, un tādējādi tam ir tiesības celt prasību pret apstrīdēto regulu saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu. Vienlaikus, pabeigtības labad, es izvērtēšu apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesības celt prasību saskaņā ar LESD 263. panta ceturtās daļas teikuma trešo daļu.

159.

Pirmkārt, ir acīmredzams, ka apstrīdētā regula ir “reglamentējošs akts” LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.

160.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šis jēdziens “attiecas uz visiem vispārpiemērojamiem aktiem, kas nav leģislatīvi” ( 100 ). Apstrīdētā regula viennozīmīgi atbilst šai prasībai. Tā nav leģislatīvs akts, bet gan īstenošanas akts LESD 291. panta izpratnē, kuru Komisija pieņēmusi ar mērķi īstenot Regulu Nr. 1107/2009. Turklāt apstrīdētā regula ir piemērojama objektīvi noteiktām situācijām, kā arī rada tiesiskas sekas attiecībā uz vispārēji un abstrakti definētu personu kategoriju ( 101 ).

161.

Otrkārt, es arī uzskatu, ka apstrīdētā regula nav “saistīta ar īstenošanas pasākumiem” LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.

162.

Tiesa ir norādījusi, ka jautājums par to, vai reglamentējošais akts ir saistīts ar īstenošanas pasākumiem, ir jāizvērtē no tās personas pozīcijas, kas iesniegusi prasību, kā arī ņemot vērā šīs prasības priekšmetu ( 102 ). Minētais nozīmē, ka nav nozīmes tam, vai attiecīgais akts ir saistīts ar īstenošanas pasākumiem attiecībā uz citām personām ( 103 ) un vai citas apstrīdētā akta daļas, kuras prasītājs nav apstrīdējis, ir saistītas ar īstenošanas pasākumiem ( 104 ). Šajā kontekstā izšķirošs ir jautājums par to, vai īpašās tiesiskās sekas, kas groza prasītāja tiesisko stāvokli, attiecībā uz šo personu materializējas apstrīdētā Savienības akta rezultātā vai jebkura cita Savienības vai attiecīgās dalībvalsts pieņemta akta rezultātā ( 105 ).

163.

Šajā kontekstā, ievērojot apelācijas sūdzības iesniedzēja pozīciju un konkrētās tiesvedības priekšmetu, apstrīdētā regula nav saistīta ar īstenošanas pasākumiem LESD 263. panta ceturtās daļas teikuma trešās daļas izpratnē. Kā esmu atkārtoti minējis šajos secinājumos, apelācijas sūdzības iesniedzējs neapstrīd kādu konkrētu atļauju, kura būtu jāizsniedz (vai jāatjauno) vienam vai vairākiem glifosātu saturošu līdzekļu ražotājiem. Apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd šīs vielas drošumu atbilstoši Regulas Nr. 1107/2009 4. panta 2. un 3. punktam, un apstrīdētā regula ir teikusi savu galavārdu šajā jautājumā. Šajā ziņā nav nepieciešami un nav arī īstenoti nekādi papildu īstenošanas pasākumi.

164.

Tam, ka apstrīdētajā regulā paredzētie īstenošanas pasākumi ir jāpieņem attiecībā uz citām personām (piemēram, atļauju turētājiem vai glifosāta ražotājiem) vai attiecībā uz citiem apstrīdētās regulas aspektiem (jo sevišķi attiecībā uz konkrētu glifosātu saturošu līdzekļu drošumu) saskaņā ar iepriekš minēto judikatūru nav nozīmes.

165.

Komisija apstrīd šos argumentus, norādot, ka jaunākajā judikatūrā ir atbalstīta sevišķi ierobežota jēdziena “nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem” interpretācija.

166.

Es piekrītu Komisijas argumenta pirmajai daļai, tomēr Komisijas minēto judikatūru es izprotu citādi un tādējādi nepiekrītu rezultātam, kuru Komisija ir izsecinājusi no šīs judikatūras un piemērojusi konkrētajai lietai.

167.

Pirmkārt, piekrītu, ka nosacījumu, atbilstoši kuram apstrīdētais akts nedrīkst būt “saistīts ar īstenošanas pasākumiem”, nedrīkst jaukt ar “tieša skāruma” nosacījumu ( 106 ). Abiem nosacījumiem gan ir viens un tas pats mērķis – nepieļaut nevajadzīgas tiesvedības Savienības tiesās, vienlaikus nodrošinot efektīvu tiesību aizsardzību tiesā visām personām, kuras tieši ietekmē Savienības tiesību akts ( 107 ). Tomēr šo nosacījumu tvērums un būtība nav identiski.

168.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jēdziens “nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem” ir jāinterpretē, ņemot vērā šī noteikuma mērķi, kas, kā izriet no tā rašanās vēstures, ir novērst to, ka privātpersonai ir jāpārkāpj tiesības, lai tā varētu piekļūt tiesai. Ja reglamentējošs akts tieši ietekmē fiziskas vai juridiskas personas tiesisko stāvokli, bet nav vajadzības veikt īstenošanas pasākumus, pastāvētu risks, ka šī persona nesaņems efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ja tai nebūs tiesību celt prasību Savienības tiesā, lai apstrīdētu šī reglamentējošā akta tiesiskumu. Proti, ja nebūtu īstenošanas pasākumu, fiziska vai juridiska persona, lai arī attiecīgais akts ir to tieši skāris, varētu panākt šī tiesību akta pārbaudi tiesā, tikai pārkāpjot šajā aktā ietvertos noteikumus un atsaucoties uz šī akta noteikumu prettiesiskumu pret to ierosinātajos procesos valstu tiesās ( 108 ).

169.

Es arī piekrītu Komisijai, ka galvenā atšķirība starp šiem diviem jēdzieniem ir tāda, ka pretēji tieša skāruma nosacījumam Savienības akta īstenošanas pasākumu esamība pati par sevi, pat tādā gadījumā, ja šie pasākumi ir pilnīgi mehāniski un šā akta adresātiem šajā saistībā nav nekādas rīcības brīvības, ir pietiekama, lai secinātu, ka LESD 263. panta ceturtās daļas teikuma trešajā daļā norādītais nosacījums nav izpildīts ( 109 ). Citiem vārdiem, apstrīdētajam Savienības aktam pašam par sevi ir jārada tās tiesiskās sekas, kas ir sūdzības pamatā ( 110 ). Attiecīgi var secināt, ka ar īstenošanas pasākumu neesamību saistītais nosacījums atbilst tai pašai loģikai, kas ir tieša skāruma nosacījuma pamatā, tomēr pavēršot šo nosacījumu mazliet stingrāku ( 111 ).

170.

Šādas konstitucionālas izvēles pamatojums, proti, šā nosacījuma iekļaušana LESD 263. panta ceturtās daļas teikuma trešajā daļā, droši vien ir vēlme līdzsvarot to, ka i) ir pieņemama tiešas prasības iesniegšana Savienības tiesās pret visiem vispārpiemērojamiem aktiem (t.i., aktiem, kas potenciāli ietekmē lielu personu skaitu) un ii) tiesības celt prasību ir paplašinātas uz jebkuru personu, kuru tieši skar šie akti (ņemot vērā to, ka tika atcelts individuāla skāruma nosacījums šādiem gadījumiem). Vajadzība novērst actio popularis Savienības tiesās Lisabonas līguma izstrādātājiem lika padarīt stingrāku prasību, ka prasītāja apstrīdētajām tiesiskajām sekām konkrēti un tūlītēji jāizriet no apstrīdētā Savienības akta.

171.

Tomēr minēto nosacījumu nevar apgriezt otrādi un (no jauna) interpretēt tā, ka tā rezultātā piekļuve tiesai faktiski būtu ierobežota vēl lielākā mērā nekā iepriekš, tādējādi atņemot šim skaidri noteiktajam Līguma grozījumam tā mērķi un saturu. Šāda interpretācija būtu pretrunā skaidri paustai Savienības konstitucionālā likumdevēja gribai ( 112 ).

172.

Tādēļ nepiekrītu Komisijas ierosinātajai Tiesas jaunākās judikatūras interpretācijai. Tā vietā es pilnībā pievienojos ģenerāladvokāta P. Krusa Viljalona [P. Cruz Villalón] argumentiem, ka “nebūtiski vai tā sauktie “papildu” pasākumi” nav uzskatāmi par īstenošanas pasākumiem. Savienības tiesām drīzāk būtu jāapsver, vai apstrīdētais akts “darbojas pilnībā un pats par sevi” šā akta mērķa un satura, kā arī ietekmes uz prasītāja tiesisko stāvokli kontekstā ( 113 ).

173.

Domāju, ka judikatūra galvenokārt atspoguļo tieši šo pozīciju. Tiesa ir skaidri norādījusi, ka apstāklim, vai apstrīdētais akts ir saistīts ar īstenošanas pasākumiem attiecībā uz citām personām un vai citas apstrīdētā akta daļas, kuras prasītājs nav apstrīdējis, ir saistītas ar īstenošanas pasākumiem, nav nozīmes ( 114 ). Turklāt Montessori lietā Tiesa secināja, ka prasītājam ir tiesības celt prasību saskaņā ar LESD 263. panta ceturtās daļas teikuma trešo daļu, ciktāl nav saprātīgi gaidīt, ka prasītājs mākslīgi ierosinās tiesvedību valsts akta apstrīdēšanai, kas nemaz netiktu pieņemts, ja tiesību pārkāpums nebūtu noticis, lai valsts tiesa tad iesniegtu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par Savienības akta spēkā esamību ( 115 ).

174.

Šī loģika ir ievērota arī vairākās Vispārējās tiesas izskatītajās jaunajās lietās. Lietā Gazprom Vispārējā tiesa norādīja, ka būtu mākslīgi vai pārmērīgi pieprasīt uzņēmējam, lai tas lūdz piemērot īstenošanas aktu vienīgi ar mērķi, lai to varētu apstrīdēt valsts tiesās, ja ir acīmredzams, ka šāds lūgums noteikti tiktu noraidīts un tātad katrā ziņā netiktu izteikts parastā uzņēmējdarbības gaitā ( 116 ). Lietās Tilly‑Sabco un Doux Vispārējā tiesa secināja, ka LESD 263. panta ceturtās daļas teikuma trešās daļas izpratnē īstenošanas pasākumi var būt tikai tādi pasākumi, kurus Savienības vai valsts iestādes pieņem parastā uzņēmējdarbības gaitā. Ja parastā uzņēmējdarbības gaitā šīs iestādes nepieņem nekādu pasākumu, lai īstenotu reglamentējošo aktu un precizētu tā sekas attiecībā uz prasītāju, šis akts nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem ( 117 ).

175.

Kopumā LESD 263. panta ceturtās daļas teikuma trešā daļa Līgumā ir iekļauta nolūkā aizpildīt plaisu tiesiskās aizsardzības līdzekļu sistēmā visās lietās, kurās netieša Savienības aktu pārbaude (t.i., ar prejudiciāla nolēmuma procedūras starpniecību) bija: i) neiespējama, jo Savienības akts bija tieši iedarbīgs (piemēram, Microban ( 118 ) lietā) vai ii) mākslīga vai nesaprātīga, jo nebija īstenošanas pasākumu attiecībā uz prasītāju (Montessori, Gazprom, Tilly‑Sabco un Doux ( 119 ) lietās) vai attiecībā uz prasītāja apstrīdētajām tiesiskajām sekām (Telefónica ( 120 ) lietā).

176.

Konkrētā lieta ietilpst vai nu iepriekšējā secinājumu punktā norādītajā pirmajā grupā (nav īstenošanas pasākuma glifosāta drošuma noteikšanai), vai – jebkurā gadījumā – šajā punktā norādītajā otrajā grupā (apelācijas sūdzības iesniedzējam būtu mākslīgi jāapstrīd kāds no federācijas šajā saistībā pieņemtajiem lēmumiem, lai ierosinātu jautājumu par apstrīdētās regulas spēkā esamību valsts tiesā, ar cerību, ka tiesa par šo jautājumu lūgs sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu).

177.

Minēto iemeslu dēļ uzskatu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējam ir tiesības celt prasību pret apstrīdēto regulu arī saskaņā ar LESD 263. panta ceturtās daļas teikuma trešo daļu, proti, apstrīdētā regula ir reglamentējošs akts, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem.

178.

Pēc secinājuma par prasības pieņemamību pieņemšanas un, ciktāl prasība nav pēc būtības izskatīta pirmajā instancē, šī lieta ir jānodod atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. pantu, savukārt lēmuma pieņemšana par tiesāšanās izdevumiem ir jāatliek.

179.

Tomēr uzskatu, ka Tiesas rīcībā ir visi nepieciešamie materiāli, lai noraidītu sākotnējās iebildes par nepieņemamību, kuras Komisija izvirzījusi pirmajā instancē. Efektivitātes un procesuālās ekonomijas apsvērumu dēļ ierosinu Tiesai izvēlēties šo variantu.

180.

Ierosinu Tiesai: