—

pilnībā atcelt apstrīdēto lēmumu, lai tādējādi neviena lēmuma par pārkāpumu versija nevarētu tikt publicēta, līdz Vispārējā tiesa būs pieņēmusi nolēmumu attiecībā uz prasību atcelt [lēmumu] par pārkāpumu;

—

pakārtoti, daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu, atstājot spēkā redakcijas, ko ir noraidījusi Eiropas Komisija, kā norādīts 2. līdz 4. prasības pamatā; un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt prasītāju tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pārkāpusi nevainīguma prezumpcijas principu, noraidīdama prasītāju lūgumu apturēt 2016. gada 7. decembra lēmuma (turpmāk tekstā – “lēmums par pārkāpumu”) (1) jebkādu nekonfidenciālo versiju publicēšanu, līdz tiks pieņemts nolēmums par prasītāju prasību Vispārējai tiesai atcelt lēmumu par pārkāpumu. Pats lēmums par pārkāpumu esot pieņemts, pārkāpjot nevainīguma prezumpciju, kā norādīts 2017. gada 10. novembra spriedumā Icap u.c./Komisija (T-180/15, EU:T:2017:795, 253.-269. punkts). Tādējādi prasītāji esot tādā pašā situācijā kā persona, kurai lēmums nav adresēts, proti, tie nesaņemot visas garantijas, kas parasti tiek piešķirtas tiesību uz aizstāvību īstenošanai procesā, kurš risinās atbilstoši parastajai gaitai un kura rezultātā tiek pieņemts nolēmums par lietas būtību. Prasītāji norāda, ka tas varētu novērst jebkādu lēmuma par pārkāpumu publicēšanu, līdz Vispārējā tiesa būs pabeigusi pārskatīt Komisijas konstatējumus.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ar uzklausīšanas amatpersonas starpniecību ir rīkojusies, pārsniedzot savas pilnvaras, kas noteiktas Lēmuma 2011/695/ES (turpmāk tekstā – “Uzklausīšanas amatpersonas darba uzdevumi”) (2) 8. panta 2. punktā, mēģinādama grozīt Konkurences ĢD lēmumu nepublicēt lēmuma par pārkāpumu daļu (un balstīdamās uz minēto prettiesisko lēmumu, atsakoties novērst lēmuma par pārkāpumu analogo daļu publicēšanu). Komisijai, rīkojoties ar uzklausīšanas amatpersonas starpniecību, neesot pilnvaru šādām darbībām (skat. spriedumu, 2015. gada 15. jūlijs, Pilkington Group/Komisija, T-462/12, EU:T:2015:508, 31. punkts).

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir kļūdījusies, izvērtējot prasītāju prasījumus saskaņā ar Uzklausīšanas amatpersonas darba uzdevumu 8. panta 2. punktu un tādējādi nav ievērojusi dienesta noslēpumu, kā prasīts minētajā normā, LESD 339. pantā un Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (3) 28. pantā. Komisija esot kļūdījusies, konstatēdama, ka apstrīdētie materiāli neatbilda tādas informācijas kritērijiem, kas ietilpst dienesta noslēpumā (skat. spriedumu, 2006. gada 30. maijs, Bank Austria Creditansalt/Komisija, T-198/03, EU:T:2006:136), un citu iemeslu dēļ.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pārkāpusi principu, kas reglamentē indivīdu identitātes aizsardzību attiecībā pret prasītāju bijušo darbinieku un personām, kuras ir prasītājas vadībā, tostarp tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kas ir aizsargātas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pantā. Prasītāji norāda, ka Komisija esot ierosinājusi publicēt informāciju, kas atklās vai var atklāt minētā bijušā darbinieka identitāti un prasītāju darbinieku iespējamo psiholoģisko stāvokli tajā laikā.