–

José Cánovas Pardo SL vārdā – V. Venturini Medina, procurador, un A. Scasso Veganzones, abogada,

–

Club de Variedades Vegetales Protegidas vārdā – P. Tent Alonso, V. Gigante Pérez, I. Pérez‑Cabrero Ferrández un G. Navarro Pérez, abogados,

–

Grieķijas valdības vārdā – G. Kanellopoulos, kā arī E. Leftheriotou un A. Vasilopoulou, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – B. Eggers, I. Galindo Martín un G. Koleva, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Padomes Regulas (EK) Nr. 2100/94 (1994. gada 27. jūlijs) par Kopienas augu šķirņu aizsardzību (OV 1994, L 227, 1. lpp.) 96. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp José Cánovas Pardo SL (turpmāk tekstā – “Pardo”) un Club de Variedades Vegetales Protegidas (turpmāk tekstā – “CVVP”) saistībā ar pirmās minētās sabiedrības veiktu ‘Nadorcott’ šķirnes mandarīnkoku izmantošanu bez CVVP piekrišanas.

3

Saskaņā ar Regulas Nr. 2100/94 1. pantu “ar šo tiek izveidota Kopienas augu šķirņu aizsardzības sistēma kā vienīgais un ekskluzīvais Kopienas rūpnieciskā īpašuma aizsardzības veids, kas attiecas uz augu šķirnēm”.

4

Šīs regulas 13. pantā “Kopienas augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieka tiesības un aizliegtās darbības” ir noteikts:

“1.   Kopienas augu šķirņu aizsardzības nolūks ir panākt, ka Kopienas augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieks vai īpašnieki, kas šeit turpmāk saukti par “īpašnieku”, ir tiesīgi veikt darbības, kas izklāstītas 2. punktā.

2.   Neierobežojot 15. un 16. pantu, attiecībā uz šķirnes komponentiem vai no aizsargājamās šķirnes ievākto materiālu, šeit turpmāk abi saukti “materiāls”, vajadzīga īpašnieka atļauja šādām darbībām:

Īpašnieks var dot atļauju, ievērojot nosacījumus un ierobežojumus.

3.   2. punktu piemēro novāktajam materiālam tikai tad, ja tas iegūts, neatļauti lietojot aizsargājamas šķirnes komponentus, un ja īpašniekam nav bijis piemērotas iespējas izmantot savas tiesības attiecībā uz minētās šķirnes komponentiem.

[..]”

5

Saskaņā ar minētās regulas 94. pantu “Pārkāpums”:

“1.   Lai kurš:

īpašnieks viņu var iesūdzēt tiesā, lai viņš novērstu šādu pārkāpumu vai samaksātu saprātīgu kompensāciju, vai veiktu kā vienu, tā otru.

2.   Lai kurš tā rīkotos apzināti vai nolaidības dēļ, viņš turklāt atlīdzina īpašniekam jebkādus papildu zaudējumus, kas radušies no attiecīgās darbības. Nenozīmīgas nolaidības gadījumā šīs prasības var samazināt atbilstīgi šādas nenozīmīgas nolaidības pakāpei, tomēr ne tādā mērā, lai tās būtu mazākas nekā labums, ko tādējādi ieguvusi persona, kura izdarījusi attiecīgo pārkāpumu.”

6

Šīs pašas regulas 95. pantā “Darbības pirms Kopienas augu šķirņu aizsardzības piešķiršanas” ir noteikts:

“Īpašnieks var pieprasīt saprātīgu kompensāciju no jebkuras personas, kas laikā starp pieteikuma Kopienas augu šķirņu aizsardzības piešķiršanai publicēšanu un šīs aizsardzības piešķiršanu veikusi darbību, kuras veikšana viņam turpmāk būtu aizliegta.”

7

Regulas Nr. 2100/94 96. pantā “Noilguma tiesības” ir noteikts:

“Prasībām saskaņā ar 94. un 95. pantu iestājas noilgums trīs gadus pēc brīža, kad Kopienas augu šķirņu aizsardzība ir piešķirta galīgi un īpašniekam ir zināma atbildīgā puse un tās darbība, vai, ja šādas informācijas nav, 30 gadus pēc tam, kad attiecīgā darbība pārtraukta.”

8

Pēc pieteikuma, ko Nadorcott Protection SARL bija iesniegusi Kopienas Augu šķirņu birojā (CPVO) 1995. gada 22. augustā, pēdējais minētais 2004. gada 4. oktobrī piešķīra tai Kopienas augu šķirņu aizsardzību attiecībā uz mandarīnkoku šķirni ‘Nadorcott’. Par šo lēmumu tika iesniegta apelācijas sūdzība ar apturošu iedarbību, ko CPVO Apelācijas padome noraidīja ar 2005. gada 8. novembra lēmumu, kurš publicēts 2006. gada 15. februāraCPVO Oficiālajā Vēstnesī.

9

Kopš 2006. gada Pardo apsaimnieko šķirnes ‘Nadorcott’ mandarīnkoku plantāciju, kurā ir 4457 koki.

10

Geslive, kurai bija uzticēta ar šķirni ‘Nadorcott’ saistīto tiesību pārvaldība, 2007. gada 30. oktobrī nosūtīja Pardo brīdinājuma vēstuli, pieprasot izbeigt šīs augu šķirnes izmantošanu, jo tai neesot attiecīgās licences.

11

2011. gada 30. martāCVVP, kurai šo tiesību pārvaldība tika nodota no 2008. gada 13. decembra, nosūtīja Pardo jaunu vēstuli, pieprasot – gadījumā, ja tā tiešām apsaimnieko 5000 šķirnes ‘Nadorcott’ mandarīnkoku plantāciju, – izbeigt šo apsaimniekošanu.

12

Pēc tam, kad 2011. gada novembrī Juzgado de lo Mercantil (Komerclietu tiesa, Spānija) tika iesniegts pieteikums par iepriekšēju pasākumu noteikšanu, lai konstatētu ar šķirni ‘Nadorcott’ saistīto ekskluzīvo tiesību pārkāpumu, CVVP cēla divas prasības pret Pardo, proti, pirmkārt, prasību saistībā ar “provizorisku aizsardzību” attiecībā uz darbībām, kuras minētā sabiedrība bija veikusi pirms aizsardzības piešķiršanas, t.i., pirms 2006. gada 15. februāra, un, otrkārt, prasību par pārkāpumu attiecībā uz darbībām, kas veiktas pēc minētā datuma. Konkrētāk, CVVP lūdza konstatēt ar šķirni ‘Nadorcott’ saistīto ekskluzīvo tiesību pārkāpumu laikā no 2006. gada 15. februāra līdz pārkāpuma izbeigšanas brīdim. CVVP arī lūdza likt Pardo izbeigt šo nelikumīgo izmantošanu, likvidēt un attiecīgā gadījumā iznīcināt visu Pardo īpašumā esošo šīs šķirnes augu materiālu, kā arī izmaksāt CVVP atlīdzību kā kompensāciju par minēto izmantošanu.

13

Uzskatīdama, ka ir pagājuši vairāk nekā trīs gadi no dienas, kurā šķirnes ‘Nadorcott’ aizsardzības tiesību īpašnieks bija identificējis Pardo kā iespējamo šīs šķirnes izmantotāju, proti, vēlākais, no 2007. gada 30. oktobra, t.i., dienas, kurā Geslive nosūtīja Pardo brīdinājuma vēstuli, līdz brīdim, kad CVVP 2011. gada novembrī cēla prasības, šī pirmās instances tiesa minēto prasību noraidīja, pamatojoties uz to, ka prasībai par pārkāpumu esot iestājies noilgums saskaņā ar Regulas Nr. 2100/94 96. pantu.

14

Audiencia Provincial de Murcia (Mursijas provinces tiesa, Spānija), kurā CVVP bija iesniegusi apelācijas sūdzību par minēto nolēmumu, konstatēja, ka Pardo neapstrīd ne šķirnes ‘Nadorcott’ koku izmantošanas faktu, ne arī šīs šķirnes īpašnieka piekrišanas neesamību. Minētā tiesa nolēma, ka ar savu rīcību šī sabiedrība ir veikusi pārkāpjošas darbības un, turpinot audzēt minētos kokus, ir veikusi šīs darbības ilgstoši. Turklāt tā secināja, ka Regulas Nr. 2100/94 96. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka prasībām par pārkāpjošām darbībām, kas veiktas mazāk nekā trīs gadus pirms CVVP prasību celšanas, nav iestājies noilgums, savukārt prasībām attiecībā uz darbībām, kuras veiktas vairāk nekā trīs gadus pirms šī notikuma, ir iestājies noilgums.

15

Līdz ar to Pardo tika piespriests samaksāt 31199 EUR par pārkāpjošām darbībām un saprātīgu kompensāciju par darbībām, kas bez Kopienas aizsardzības tiesību īpašnieka piekrišanas veiktas laikposmā, uz kuru attiecas provizoriska aizsardzība. Turklāt minētā tiesa lika šai sabiedrībai izbeigt visas pārkāpjošās darbības.

16

Pardo vērsās iesniedzējtiesā – Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) – ar kasācijas sūdzību par šo Audiencia Provincial Murcia (Mursijas provinces tiesa) nolēmumu, apstrīdot pēdējās minētās sniegto Regulas Nr. 2100/94 96. panta interpretāciju.

17

Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar valsts judikatūru intelektuālā īpašuma jomā vienreizēja pārkāpjoša darbība ir jānošķir no turpinātas pārkāpjošas darbības. Pēdējā minētajā gadījumā noilguma termiņi tiek pagarināti tik ilgi, kamēr turpinās darbība, kas veido pārkāpumu. Minētā tiesa vēlas noskaidrot, vai šāda judikatūra ir attiecināma uz noilguma noteikumiem, kas ietverti Regulas Nr. 2100/94 96. pantā, un – it īpaši – vai attiecībā uz visām prasībām, kas attiecas uz pārkāpjošām darbībām, ir iestājies noilgums, jo Kopienas aizsardzības tiesību īpašnieks ir cēlis prasību vairāk nekā trīs gadus pēc tam, kad bija uzzinājis par pārkāpjošajām darbībām un atbildīgās puses identitāti, vai arī noilgums tomēr ir iestājies tikai attiecībā uz prasībām par darbībām, kas veiktas vairāk nekā trīs gadus pirms prasības celšanas.

18

Šajos apstākļos Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

19

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2019. gada 13. februāra lēmumu tiesvedība šajā lietā tika apturēta līdz brīdim, kad tiks pasludināts spriedums lietā C‑176/18 attiecībā uz Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par Regulas Nr. 2100/94 13. panta interpretāciju strīdā starp CVVP un Adolfo Juan Martínez Sanchís par pēdējās minētās personas veikto šķirnes ‘Nadorcott’ mandarīnkoku izmantošanu.

20

Pēc 2019. gada 19. decembra sprieduma Club de Variedades Vegetales Protegidas (C‑176/18, EU:C:2019:1131) pasludināšanas Tiesas kanceleja ar 2020. gada 7. janvāra vēstuli paziņoja minēto spriedumu iesniedzējtiesai un aicināja to norādīt, vai, ņemot vērā minēto spriedumu, tā vēlas uzturēt savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu šajā lietā.

21

Ar 2020. gada 16. oktobra vēstuli minētā tiesa informēja Tiesu, ka tā vēlas uzturēt savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

22

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 2100/94 96. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā attiecībā uz šīs regulas 94. un 95. pantā paredzētajām prasībām noteiktais triju gadu noilguma termiņš sākas, tiklīdz Kopienas augu šķirņu aizsardzība ir galīgi piešķirta, sākot no dienas, kad īpašniekam ir kļuvusi zināma par pārkāpumu atbildīgā puse un tās darbība, – neatkarīgi no tā, vai prasības celšanas brīdī šī pārkāpjošā darbība ir izbeigta vai joprojām notiek.

23

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tā tiesiskā regulējuma mērķi, kurā šī norma ietilpst (spriedums, 2021. gada 20. janvāris, Heavyinstall, C‑420/19, EU:C:2021:33, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

24

Pirmām kārtām, runājot par Regulas Nr. 2100/94 96. panta formulējumu, no tā skaidri izriet, ka prasībām saskaņā ar šīs regulas 94. un 95. pantu iestājas noilgums trīs gadus pēc dienas, kad Kopienas augu šķirņu aizsardzība ir galīgi piešķirta, un dienas, kad šīs aizsardzības tiesību īpašniekam ir kļuvusi zināma par pārkāpumu atbildīgā puse un tās darbība, vai, ja šādas informācijas nav, 30 gadus pēc tam, kad attiecīgā darbība izbeigta.

25

Tādējādi, pirmkārt, no šī formulējuma izriet, ka šajā tiesību normā ir paredzēti divi nosacījumi, kuri ļauj noteikt datumu, kad sākas triju gadu noilguma termiņš attiecībā uz prasībām, kas celtas saskaņā ar Regulas Nr. 2100/94 94. un 95. pantu, un no kuriem viens ir agrāks.

26

Proti, šāda termiņa sākums ir atkarīgs, no vienas puses, no objektīva notikuma, proti, dienas, kurā ir galīgi piešķirta Kopienas aizsardzība, un, no otras puses, no subjektīva notikuma, proti, no dienas, kad Kopienas aizsardzības tiesību īpašnieks ir uzzinājis par pārkāpjošo darbību, kā arī par to atbildīgās puses identitāti.

27

Attiecībā uz jautājumu par to, vai pastāv prioritātes secība starp šiem notikumiem kā tiem notikumiem, kas nosaka noilguma termiņa sākumu, ir jāuzskata, ka šī termiņa sākums ir tā notikuma diena, kas ir pēdējais, proti, vai nu Kopienas aizsardzības piešķiršanas diena, vai arī diena, kad kļuvusi zināma pārkāpjošā darbība un atbildīgās puses identitāte (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 2. marts, Glencore Céréales France, C‑584/15, EU:C:2017:160, 47. punkts).

28

No tā izriet, ka Regulas Nr. 2100/94 96. pants nevar tikt interpretēts tādējādi, ka pārkāpjošās darbības izbeigšana būtu uzskatāma par notikumu, kas nosaka noilguma termiņa sākumu attiecībā uz šīs regulas 94. un 95. pantā paredzētajām prasībām.

29

Šāda interpretācija, ko atbalsta CVVP savos rakstveida apsvērumos, ne tikai būtu pretrunā šī 96. panta formulējumam, bet arī, kā secinājumu 46. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, nozīmētu, ka šī sprieduma 26. punktā minētajiem nosacījumiem tiktu pievienots nosacījums, ko Savienības likumdevējs nav paredzējis.

30

Otrkārt, Regulas Nr. 2100/94 96. panta formulējumā ir vienīgi norādīts, ka triju gadu noilguma termiņš sākas brīdī, kad īpašniekam ir kļuvusi zināma pārkāpjošā “darbība” pati par sevi, kā arī par to atbildīga puse. Turpretim šajā tiesību normā nav neviena cita precizējuma par to, ka, iespējams, būtu jāņem vērā tā laikposma ilgums, kurā, neievērojot īpašnieka tiesības, ir veiktas pārkāpjošās darbības, vai par šo darbību turpinātu raksturu. No šī formulējuma vienīgi izriet, ka šī “darbība” ir tāda, kas var būt kādas no Regulas Nr. 2100/94 94. un 95. pantā minētajām prasībām priekšmets.

31

Šajā ziņā ir jāatgādina, pirmkārt, ka pēc Kopienas augu šķirņu aizsardzības piešķiršanas neatļauta Regulas Nr. 2100/94 13. panta 2. punktā paredzēto darbību veikšana attiecībā uz augu šķirni, uz ko attiecas šī aizsardzība, veido “neatļautu lietošanu” šīs regulas 13. panta 3. punkta izpratnē. Tādējādi saskaņā ar minētās regulas 94. panta 1. punkta a) apakšpunktu ikvienu personu, kas šādos apstākļos veic kādu no šīm darbībām, šis īpašnieks var iesūdzēt tiesā, lai šī persona novērstu šādu pārkāpumu vai samaksātu saprātīgu kompensāciju, vai veiktu kā vienu, tā otru (spriedums, 2019. gada 19. decembris, Club de Variedades Vegetales Protegidas, C‑176/18, EU:C:2019:1131, 41. punkts).

32

Otrkārt, runājot par laikposmu pirms šīs aizsardzības piešķiršanas, minētais īpašnieks saskaņā ar Regulas Nr. 2100/94 95. pantu var pieprasīt saprātīgu kompensāciju no jebkuras personas, kas laikā no pieteikuma Kopienas augu šķirņu aizsardzības piešķiršanai publicēšanas līdz minētās aizsardzības piešķiršanai ir veikusi darbību, kura pēc minētā laikposma saskaņā ar šādu aizsardzību tai būtu aizliegta (spriedums, 2019. gada 19. decembris, Club de Variedades Vegetales Protegidas, C‑176/18, EU:C:2019:1131, 42. punkts).

33

Līdz ar to no šī sprieduma 24.–32. punkta izriet, ka saskaņā ar Regulas Nr. 2100/94 96. panta formulējumu triju gadu noilguma termiņš, kas šajā tiesību normā noteikts attiecībā uz šīs regulas 94. un 95. pantā paredzētajām prasībām, sākas nevis no brīža, kad pārkāpjošās darbības, kuru dēļ šīs prasības ir celtas, tika izbeigtas, bet gan no dienas, kad Kopienas aizsardzības tiesību īpašniekam ir kļuvis zināms šo darbību veikšanas fakts un par to atbildīgās puses identitāte, jo šajā formulējumā nav ietverta nedz atsauce, nedz pat mājiens uz pārkāpuma ilguma un pārkāpjošās darbības turpinātības jēdzieniem.

34

Otrām kārtām, šo interpretāciju apstiprina Regulas Nr. 2100/94 96. panta konteksts.

35

Proti, ir jānorāda, ka šīs regulas 94. un 95. pantā paredzētās prasības tiek vērstas it īpaši pret tās 13. panta 2. punktā minētajām darbībām. Taču pēdējā minētā tiesību norma gan ir saistīta ar darbībām, kuras tiek identificētas individuāli, un līdz ar to apstāklim, ka kāda darbība ir ilgstoša, nav izšķirošas nozīmes, nosakot minētās regulas 96. pantā paredzētā termiņa sākumu.

36

Trešām kārtām, šī sprieduma 33. punktā minēto šīs tiesību normas interpretāciju apstiprina mērķis, ko Regulā Nr. 2100/94 tiecas sasniegt ar minēto normu, ciktāl ar to ir ieviests noilguma noteikums.

37

Proti, ir jāatgādina, ka noilguma termiņi vispārīgi pilda tiesiskās drošības garantēšanas funkciju (spriedums, 2020. gada 30. aprīlis, Nelson Antunes da Cunha, C‑627/18, EU:C:2020:321, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Lai šādi termiņi efektīvi pildītu šo funkciju, tie ir jānosaka iepriekš un jebkādai noilguma termiņa piemērošanai “pēc analoģijas” ir jābūt pietiekami paredzamai indivīdam (spriedums, 2019. gada 23. janvāris, Fallimento Traghetti del Mediterraneo, C‑387/17, EU:C:2019:51, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Regulas Nr. 2100/94 96. panta interpretācija, saskaņā ar kuru tajā paredzētais noilguma termiņš sākas tikai inkriminētās pārkāpjošās darbības izbeigšanas brīdī, izraisītu to, ka Kopienas aizsardzības tiesību īpašnieks tik ilgi, kamēr šī darbība turpinās, varētu celt šīs regulas 94. un 95. pantā paredzētās prasības, kamēr nav pagājuši trīs gadi pēc šīs darbības izbeigšanas, neatkarīgi no datumiem, kad minētā darbība ir sākusies, un no fakta, ka šim īpašniekam ir kļuvis zināms šīs darbības veikšanas fakts un par to atbildīgās puses identitāte.

40

Šāda interpretācija pārkāpjošo darbību veicējam radītu pastāvīgu nenoteiktību, jo Kopienas aizsardzības tiesību īpašnieks, lai gan tas bija pacietis šo darbību esamības faktu tik ilgi, ka to veicējam ir radies iespaids, ka viņš rīkojas labā ticībā, varētu likumīgi celt kādu no Regulas Nr. 2100/94 94. un 95. pantā paredzētajām prasībām attiecībā uz visu šo darbību kopumu, neņemot vērā datumu, kurā katra no tām ir veikta.

41

Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 2100/94 96. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā attiecībā uz šīs regulas 94. un 95. pantā paredzētajām prasībām noteiktais triju gadu noilguma termiņš sākas dienā, kad, no vienas puses, Kopienas augu šķirņu aizsardzība ir galīgi piešķirta un, no otras puses, Kopienas aizsardzības tiesību īpašniekam ir kļuvusi zināma par pārkāpumu atbildīgās puses identitāte un tās darbība, – neatkarīgi no apstākļa, ka darbības, ar kuru tiek pārkāptas tiesības uz aizsargāto šķirni, ir ilgstošas, kā arī neatkarīgi no datuma, kad minētā darbība tika izbeigta.

42

Ar otro un trešo jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 2100/94 96. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka noilgums iestājas visām šīs regulas 94. un 95. pantā paredzētajām prasībām attiecībā uz visu to darbību kopumu, ar kurām tiek pārkāptas tiesības uz aizsargāto šķirni, kas ir celtas vairāk nekā trīs gadus pēc tam, kad, no vienas puses, Kopienas augu šķirņu aizsardzība ir galīgi piešķirta un, no otras puses, īpašniekam ir kļuvis zināms šo darbību kopums un par tām atbildīgās puses identitāte – neatkarīgi no datuma, kad veikta katra no šajā darbību kopumā ietilpstošajām darbībām, to aplūkojot atsevišķi –, vai arī noilgums iestājas tikai prasībām attiecībā uz darbībām, kas veiktas vairāk nekā trīs gadus pirms šo prasību celšanas.

43

Kā izriet no šī sprieduma 35. punkta, Regulas Nr. 2100/94 96. pants attiecas uz šīs regulas 94. un 95. pantā paredzēto prasību noilgumu attiecībā uz atsevišķi identificētām pārkāpjošām darbībām.

44

Proti, kā atgādināts šī sprieduma 31. un 32. punktā, šādas darbības ir tās, kuras minētas šīs regulas 13. panta 2. punktā un kurām būtu vajadzīga Kopienas aizsardzības tiesību īpašnieka atļauja, proti, šķirnes komponentu vai no aizsargājamās šķirnes ievākto materiālu ražošana vai atjaunošana (pavairošana), kvalitātes uzlabošana nolūkā pavairot, piedāvāšana pārdošanai, pārdošana vai kāda citāda laišana tirgū, eksportēšana no Eiropas Savienības, importēšana Savienībā un uzglabāšana nolūkā veikt jebkuru no iepriekš minētajām darbībām.

45

Tādējādi Regulas Nr. 2100/94 96. panta piemērošanas mērķiem ir atsevišķi jāņem vērā katra pārkāpjošā darbība, kas atbilst kādai no šīs regulas 13. panta 2. punktā uzskaitītajām darbībām, – neatkarīgi no tā, vai šī darbība tiek veikta atkārtoti, turpinās laikā vai tā var tikt saistīta ar darbību kopumu.

46

Turklāt, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 61. punktā, apstāklis, ka Regulas Nr. 2100/94 96. pantā ir paredzēts noilgums attiecībā uz “darbību”, nevis attiecībā uz rīcību, kas būtu aplūkojama kā “darbību kopums”, liecina par labu tam, lai noilgums tiktu izvērtēts atsevišķi attiecībā uz katru no pārkāpjošajām darbībām, kas ietilpst “darbību kopumā”.

47

No tā izriet, ka, lai noteiktu, vai Regulas Nr. 2100/94 94. un 95. pantā paredzētajām prasībām, ņemot vērā šīs regulas 96. pantā paredzēto triju gadu termiņu, ir iestājies noilgums, noteicošais faktors ir datums, kurā Kopienas aizsardzības tiesību īpašniekam ir kļuvis zināms pārkāpjošās darbības, to aplūkojot atsevišķi, veikšanas fakts, kā arī tās veicēja identitāte.

48

Tātad pamatlietas apstākļos iesniedzējtiesai attiecībā uz katru no Pardo pārmestajām pārkāpjošajām darbībām ir jānoskaidro, vai šo darbību veikšanas fakts un to veicējs CVVP ir kļuvuši zināmi vairāk nekā trīs gadus, pirms CVVP cēla pamatlietā aplūkotās prasības par zaudējumu atlīdzību, kuras, kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, tika celtas 2011. gada novembrī.

49

Pretēja Regulas Nr. 2100/94 96. panta interpretācija, saskaņā ar kuru šajā tiesību normā paredzētā triju gadu termiņa beigšanās nozīmētu, ka noilgums ir iestājies attiecībā uz visu to darbību kopumu, ar kurām ir pārkāptas īpašnieka tiesības, kā to savos rakstveida apsvērumos apgalvo Pardo, būtu pretrunā šīs tiesību normas mērķim.

50

Proti, no šādas interpretācijas izrietētu, ka noilguma iestāšanās šīs regulas 94. un 95. pantā paredzētajām prasībām – kas attiecas uz kādu pārkāpjošu darbību, kura būtu uzskatāma vai nu par rīcības sākumu, vai arī par tādu, kas izraisa pārkāpjošo darbību kopumu attiecībā uz aizsargāto augu šķirni, – nozīmētu arī noilguma iestāšanos prasībām, kas attiecas uz jebkuru citu vēlāku darbību, kura var būt attiecināma uz šo rīcību vai piesaistīta minētajam darbību kopumam, neatkarīgi no datuma, kurā Kopienas aizsardzības tiesību īpašniekam ir kļuvis zināms šādas darbības veikšanas fakts un par to atbildīgās puses identitāte.

51

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 56. punktā, noteikumi par noilgumu var attiekties tikai uz prasībām, kas attiecas uz jau veiktajām darbībām, nevis uz darbībām, kuras varētu tikt veiktas nākotnē.

52

Turklāt, ja būtu jāatzīst, ka Regulas Nr. 2100/94 94. un 95. pantā paredzētajām prasībām ir iestājies noilgums tādēļ, ka ir iestājies noilgums tām prasībām, kas attiecas uz inkriminētās rīcības pamatā esošo “sākotnējo darbību”, Kopienas aizsardzības tiesību īpašniekam tiktu liegta jebkāda aizsardzība attiecībā uz pārkāpjošām darbībām, kas veiktas pēc noilguma termiņa attiecībā uz šo sākotnējo darbību.

53

Šāda šīs regulas 96. pantā paredzētā noilguma termiņa izpratne nebūtu saderīga ar pašu minētās regulas mērķi, kas saskaņā ar tās 1. pantu ir izveidot Kopienas augu šķirņu aizsardzības sistēmu.

54

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro un trešo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 2100/94 96. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka noilgums iestājas tikai šīs regulas 94. un 95. pantā paredzētajām prasībām attiecībā uz to darbību kopumu, ar kurām tiek pārkāptas tiesības uz aizsargāto šķirni, kas ir celtas vairāk nekā trīs gadus pēc tam, kad, no vienas puses, Kopienas augu šķirņu aizsardzība ir galīgi piešķirta un, no otras puses, īpašniekam ir kļuvis zināms katras šajā darbību kopumā ietilpstošās darbības, to aplūkojot atsevišķi, veikšanas fakts un par to atbildīgās puses identitāte.

55

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež: