1

Komisija savā prasības pieteikumā lūdz Tiesu atzīt, ka Grieķijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti:

2

Direktīvas 92/83 sešpadsmitais, septiņpadsmitais un divdesmitais apsvērums ir izteikti šādi:

“tā kā var ļaut dalībvalstīm piemērot pazeminātas likmes vai atbrīvojumus no nodokļa dažiem produktiem, kas ir raksturīgi kādam reģionam vai tradicionāli;

tā kā gadījumos, kad dalībvalstīm atļauts piemērot pazeminātas likmes, šādas pazeminātas likmes nedrīkst radīt konkurences traucējumus iekšējā tirgū;

[..]

tā kā tomēr ir iespējams dalībvalstu ziņā atstāt tādu atbrīvojumu piemērošanu, kas saistīti ar galīgu izmantošanu to teritorijā”.

3

Šīs direktīvas 19. pantā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis uzliek akcīzes nodokli etilspirtam saskaņā ar šo direktīvu.

2.   Dalībvalstis nosaka savas likmes saskaņā ar Direktīvu 92/84/EEK.”

4

Direktīvas 92/83 20. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā ar terminu “etilspirts” apzīmē:

[..].”

5

Šīs direktīvas 21. pantā ir noteikts:

“Akcīzes nodokli etilspirtam nosaka par hektolitru tīra spirta 20 °C un aprēķina, pamatojoties uz tīra spirta hektolitru daudzumu. Saskaņā ar 22. pantu dalībvalstis tādu pašu likmi piemēro visiem produktiem, uz kuriem var attiecināt nodokli, ko uzliek etilspirtam.”

6

Minētās direktīvas 22. pantā ir precizēts:

“1.   Dalībvalstis var etilspirtam, ko ražo mazās spirta dedzinātavās, piemērot pazeminātas akcīzes nodokļa likmes, ievērojot šādus ierobežojumus:

2.   Pazemināto likmju piemērošanai termins “maza spirta dedzinātava” nozīmē spirta dedzinātavu, kura ir juridiski un saimnieciski neatkarīga no citām spirta dedzinātavām un kurai nav darbības licences.

[..]

4.   Dalībvalstis var pieņemt noteikumus, pēc kuriem sīkražotāju ražoto spirtu laiž brīvā apgrozībā, tiklīdz tas iegūts (ja paši ražotāji nav veikuši nekādus darījumus Kopienas iekšienē), neattiecinot uz to muitas noliktavas režīmu un noteikti uzliekot nodokli pēc vienotas likmes.

[..]”

7

Šīs pašas direktīvas 23. pantā ir noteikts:

“Minētās dalībvalstis šādiem produktiem var piemērot pazeminātu likmi, kas var būt zemāka par zemāko likmi, taču ne vairāk kā 50 % zem valsts standarta nodokļu likmes etilspirtam:

[..]

8

Regula Nr. 1576/89 tika atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 110/2008 (2008. gada 15. janvāris) par stipro alkoholisko dzērienu definīciju, aprakstu, noformējumu, marķējumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību un ar ko atceļ Padomes Regulu Nr. 1576/89 (OV 2008, L 39, 16. lpp.).

9

Regulas Nr. 110/2008 4. pantā ir noteikts:

“Stipros alkoholiskos dzērienus iedala kategorijās saskaņā ar II pielikumā noteiktajām definīcijām.”

10

Saskaņā ar šīs regulas II pielikumu:

“[..]

[..]

11

Saskaņā ar minētās regulas 15. panta 2. punktu stipro alkoholisko dzērienu ģeogrāfiskās izcelsmes norādes ir minētas tās III pielikumā. Šā pielikuma 6. un 29. punkts ir izteikti šādi:

12

Direktīvas 92/84 3. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts:

“No 1993. gada 1. janvāra spirtam [..] tiek noteikta zemākā akcīzes nodokļa likme 550 [EUR] par hektolitru tīra spirta.”

13

Likuma 3845/2010 (FEK A’65/6.5.2010) 4. panta 3. punkta b) apakšpunktā ir noteikts:

“Akcīzes nodokli etilspirtam, kas paredzēts ūzo [ouzo] ražošanai vai ko satur tsipouro un tsikoudia, piemēro pēc pazeminātas likmes piecdesmit procentu (50 %) apmērā no spēkā esošās parastās likmes. Šī pazeminātā likme ir noteikta viens tūkstotis divi simti divdesmit piecu (1225) EUR apmērā par vienu dehidratēta etilspirta hektolitru.”

14

Likuma 2960/2001 (FEK A’265/22.11.2001), kas grozīts ar Likumu 2969/2001 (FEK A’281/18.12.2001), 82. pants “Nodokļa uzlikšana pirmās kategorijas “neregulāro” destilētāju ražotam tsipouro vai tsikoudia”, ir izteikts šādā redakcijā:

“1.   Attiecībā uz tsipouro un tsikoudia, ko mazie (neregulārie) destilētāji izgatavo no vīnogu čagu spirta un citām atļautām vielām atbilstoši Likuma 2969/2001 7. panta E daļai, piemēro nodokļa standartlikmi piecdesmit deviņu (0,59) centu apmērā par vienu kilogramu galaprodukta.

2.   Nodoklis ir maksājams, kad tiek izsniegta spirta ražošanas atļauja, balstoties uz saņēmēja apliecinājumu par vīnogu čagu vai citu atļautu vielu daudzumu, ko tas plānojis izmantot, un uz tsipouro vai tsikoudia daudzumu, kuru tas saražos.

3.   Iepriekšminēto produktu var nodot patēriņam bez ierobežojumiem vietas vai laika ziņā, izmantojot likumā paredzēto nodokļu dokumentu izsniegšanu.”

15

Likuma 2969/2001 7. panta E daļas 1., 3. un 8. punktā ir noteikts:

[..]

[..]

16

Komisijai tika iesniegta sūdzība par Grieķijas tiesību aktos noteiktajām akcīzes nodokļa likmēm, kas piemērojamas alkoholiskajiem dzērieniem, kuri tiek apzīmēti kā tsipouro un tsikoudia. Uzsākusi šīs sūdzības izskatīšanu, Komisija 2011. gada 28. oktobrī adresēja Grieķijas Republikai brīdinājuma vēstuli, kurā tā norādīja, ka Grieķija nav izpildījusi savus pienākumus, kas izriet, pirmkārt, no Direktīvām 92/83 un 92/84 un, otrkārt, no LESD 110. panta.

17

Grieķijas Republika atbildēja ar 2012. gada 11. aprīļa vēstuli, kurā tā Komisijai tostarp darīja zināmus savus plānus grozīt valsts tiesību aktus attiecībā uz mazajiem destilētājiem.

18

Tā kā nebija sniegta Grieķijas Republikai adresētajā 2012. gada 20. jūnija vēstulē pieprasītā informācija par paziņotajiem tiesību aktu grozījumiem, Komisija 2013. gada 27. septembrī nosūtīja papildu brīdinājuma vēstuli, uz kuru Grieķijas Republika atbildēja 2014. gada 11. aprīlī.

19

Tā kā Grieķijas Republikas atbilde Komisiju neapmierināja, tā 2015. gada 25. septembrī nosūtīja šai dalībvalstij argumentētu atzinumu, kurā tā uzturēja spēkā savās brīdinājuma vēstulēs un papildu brīdinājuma vēstulēs paustos iebildumus. Tā aicināja minēto dalībvalsti veikt vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu argumentētā atzinuma prasības divu mēnešu laikā, skaitot no tā saņemšanas dienas.

20

Grieķijas Republika 2016. gada 21. janvāra atbildē ir minējusi savus plānus veikt grozījumus spēkā esošajos valsts tiesību aktos, pirmkārt, attiecībā uz tsipouro un tsikoudia paredzot pazeminātu akcīzes nodokļa likmi 50 % apmērā no parastās valstī noteiktās nodokļa likmes, kas tiek piemērota citam vīnogu čagu spirtam, kura izcelsme ir citās dalībvalstīs, otrkārt, attiecībā uz tsipouro un tsikoudia ražošanu, ko veic mazie destilētāji, piemērojot šo pazemināto akcīzes nodokļa likmi 50 % apmērā, ierobežojot katra ražotāja veikto ražošanu līdz 120 kilogramiem gadā un paredzot to vienīgi personīgam patēriņam, tātad aizliedzot jebkādu komerciālu izplatīšanu.

21

Komisija 2016. gada 11. februārī norādīja Grieķijas Republikai, ka šis likumprojekts neatbilst pienākumiem, kas tai paredzēti, pirmkārt, Direktīvās 92/83 un 92/84 un, otrkārt, LESD 110. pantā.

22

Tā kā no Grieķijas Republikas puses netika saņemta nekāda papildu informācija, Komisija cēla šo prasību.

23

Komisija savas prasības pamatojumam izvirza divus iebildumus par, pirmkārt, Direktīvas 92/83 19. un 21. panta – kopsakarā ar tās 23. panta 2. punktu –, kā arī LESD 110. panta pārkāpumu un, otrkārt, Direktīvas 92/83 19. un 21. panta – kopsakarā ar tās 22. panta 1. punktu un Direktīvas 92/84 3. panta 1. punktu –, kā arī LESD 110. panta pārkāpumu.

24

Pirmajam Komisijas iebildumam ir divas daļas.

25

Ar šā iebilduma pirmo daļu Komisija apgalvo, ka Grieķijas tiesību akti par akcīzes nodokli, kas piemērojams tsipouro un tsikoudia, kuru izgatavojuši destilēšanas uzņēmumi, t.s. “regulārie destilētāji”, nav saderīgi ar Direktīvas 92/83 19. un 21. pantu kopsakarā ar tās 23. panta 2. punktu.

26

Šajā ziņā Komisija apgalvo, ka saskaņā ar Direktīvas 92/83 19. un 21. pantu Grieķijas Republikai ir pienākums piemērot tsipouro un tsikoudia parasto akcīzes nodokļa likmi, nevis pazeminātu likmi 50 % apmērā no šīs likmes. Jebkurš izņēmums no šā principa nevarot būt pieļaujams, ja vien Savienības tiesību aktos tas nav atļauts tieši formulētā veidā. Šīs direktīvas 23. pants pieļaujot izņēmumus vienīgi attiecībā uz diviem produktiem, kuru vidū nav tsipouro un tsikoudia.

27

Direktīvas 92/83 23. panta, kas uzskatāms par atkāpi ietverošu normu, plaša interpretācija esot izslēgta. Proti, saskaņā ar Regulu Nr. 1576/89, kura aizstāta ar Regulu Nr. 110/2008, tsipouro un tsikoudia ietilpstot stipro alkoholisko dzērienu kategorijā, kas pilnīgi atšķiras no kategorijas, kurā ietilpst ūzo, kas aprakstīts Direktīvas 92/83 23. panta 2. punktā. Ja Grieķijas Republika ir pārliecināta, ka attiecībā uz aplūkojamo produktu līdzību tsipouro un tsikoudia būtu iekļaujami atkāpi ietverošā normā, par kādu uzskatāms šīs direktīvas 23. pants, tāpat kā ūzo, tai esot jāveic šim nolūkam nepieciešamie likumdošanas pasākumi.

28

Šajā kontekstā Komisija norāda arī to, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru Savienības likumdevējam nav bijis nodoma dot dalībvalstīm rīcības brīvību ieviest atkāpi ietverošu regulējumu, kas atšķiras no Direktīvā 92/83 ietvertā regulējuma (spriedums, 2014. gada 10. aprīlis, Komisija/Ungārija, C‑115/13, nav publicēts, EU:C:2014:253, 35. punkts).

29

Pirmā iebilduma otrās daļas ietvaros Komisija pārmet Grieķijas Republikai, ka tā nav izpildījusi savas saistības, kas izriet gan no LESD 110. panta pirmās daļas, gan no LESD 110. panta otrās daļas.

30

Attiecībā uz LESD 110. panta pirmo daļu, kurā paredzēts, ka “dalībvalstis citu dalībvalstu produktiem tieši vai netieši neuzliek [..] nodokļus, kas lielāki par tiem, kuri tieši vai netieši uzlikti līdzīgiem vietējiem produktiem”, Komisija norāda, ka līdzīguma jēdziens ir interpretējams plaši.

31

Šajā ziņā Komisija apgalvo, ka, lai novērtētu šo divu produktu līdzību, galvenokārt ir jāpārbauda to objektīvās īpašības. Regulas Nr. 110/2008 II pielikuma 6. punktā attiecībā uz vīnogu čagu spirtu jeb vīnogu čagu degvīnu minētās īpašības esot tādas, kurām atbilst arī tsipouro un tsikoudia. Tādējādi šie divi produkti esot līdzīgi vismaz visiem importētajiem stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, kas ietilpst kategorijā “vīnogu čagu spirts” Regulas Nr. 110/2008 izpratnē.

32

Šajā kontekstā Komisija precizē, ka veids, kādā tiek patērēts kāds dzēriens, nevar būt uzskatāms par divu dzērienu nošķiršanas kritēriju, jo patērētāju ieradumi ir dažādi, un tādēļ tam nepiemīt nemainīga kritērija īpašības.

33

Attiecībā uz LESD 110. panta otro daļu, kurā noteikts, ka “dalībvalstis turklāt neuzliek citu dalībvalstu ražojumiem tādus iekšējos nodokļus, kas netieši aizsargā citus ražojumus”, Komisija uzskata, ka tādu importētu produktu gadījumā, kas, lai gan nav līdzīgi vietējiem produktiem, tomēr konkurē – vismaz daļēji, netieši vai potenciāli – ar dažiem no tiem, šī norma aizliedz jebkāda veida netiešu aizsardzību nodokļu jomā.

34

Šajā ziņā Komisija uzsver, ka tsipouro un tsikoudia var konkurēt ar tādiem stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem kā viskijs, džins un vodka.

35

Visbeidzot Komisija norāda, ka Grieķijā importēto stipro alkoholisko dzērienu pārdošanas apjoms – salīdzinājumā ar stipro alkoholisko dzērienu vietējo ražošanas apjomu – kopš 2010. gada esot samazinājies, un tas pierādot, ka šajā prasībā aplūkotajiem Grieķijas tiesību aktiem par akcīzes nodokli ir aizsargājoša iedarbība.

36

Pirmkārt, Grieķijas Republika attiecībā uz Komisijas apgalvojumu, ka Grieķijas tiesību akti akcīzes nodokļa jomā, kas piemērojami destilēšanas uzņēmumiem, t.s. “regulārajiem destilētājiem”, nav saderīgi ar Direktīvas 92/83 19. un 21. pantu kopsakarā ar šīs direktīvas 23. panta 2. punktu, atzīst, ka saskaņā ar Regulu Nr. 110/2008 ūzo, kā arī tsipouro un tsikoudia ietilpst atšķirīgās alkoholisko dzērienu kategorijās, proti, ūzo – kategorijā “destilēts anis”, bet tsipouro un tsikoudia – kategorijā “vīnogu čagu spirts jeb vīnogu čagu degvīns”.

37

Kā norāda Grieķijas Republika, tas vēl nebūt nenozīmē, ka šiem stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem piemīt atšķirīgas īpašības un kvalitāte. Tādējādi tās pašas pazeminātās akcīzes nodokļa likmes – 50 % apmērā – piemērošana tsipouro un tsikoudia, kā arī ūzo varot tikt pamatota ar Direktīvas 92/83 23. panta 2. punktu, lai gan pēdējā minētā tiesību norma esot interpretējama šauri.

38

Savas pieejas pamatošanai Grieķijas Republika apgalvo, ka Direktīvas 92/83 23. panta 2. punkta interpretācijā ir jāņem vērā prasības, kas izriet no augstāka ranga tiesību normām, šajā gadījumā LESD 110. pantā ietvertās prasības. Šīs primāro tiesību normas nolūks esot aizliegt jebkādu diskrimināciju nodokļu jomā.

39

Noraidot Komisijas argumentu, ka ar LESD 110. pantu ir paredzēts aizsargāt citu dalībvalstu izcelsmes produktus, lai gan produkts, uz kuru Grieķijas Republika atsaucas savā vērtējumā par Direktīvas 92/83 23. panta 2. punktu, ir iekšzemē ražotais ūzo, šī dalībvalsts noraida arī Komisijas pārmetumu, ka tā nav ievērojusi savus pienākumus, kas izriet no LESD 110. panta.

40

Otrkārt, Grieķijas Republika apgalvo, ka aplūkojamie Grieķijas tiesību akti par akcīzes nodokli nepārkāpj LESD 110. panta pirmo daļu, kurā dalībvalstīm ir aizliegts uzlikt citu dalībvalstu ražojumiem tādus iekšējos nodokļus, kas augstāki par nodokļiem, kurus piemēro līdzīgiem vietējiem ražojumiem. Kā norāda šī dalībvalsts, tsipouro un tsikoudia – gan aromatizēti, gan nearomatizēti – atšķiras no pārējiem importētajiem stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, piemēram, ne tikai no viskija, džina vai vodkas, bet arī grapas vai zivania un vispār no stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, kuri ietilpst vīnogu čagu spirta kategorijā.

41

Šajā kontekstā Grieķijas Republika norāda, ka Regulas Nr. 110/2008 II pielikuma 6. punktā minētie nosacījumi, kuriem vīnogu čagu spirtam ir jāatbilst, ir formulēti ļoti vispārīgi un ka tajā nav aprakstītas šā produkta būtiskās kvalitatīvās īpašības. Neesot ņemta vērā, piemēram, izmantotā izejviela – čagas, kā arī izmantotā spirta ražošanas metode, kurām abām ir izšķiroša ietekme uz iegūtā [vīnogu čagu] spirta organoleptiskajām īpašībām.

42

Treškārt, saistībā ar LESD 110. panta otro daļu, kurā dalībvalstīm aizliegts pārējo dalībvalstu ražojumiem uzlikt nodokļus, kas var netieši aizsargāt citus ražojumus, Grieķijas Republika apstrīd arī to, ka pastāvētu konkurence starp tsipouro un tsikoudia, no vienas puses, un citiem stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, tādi kā viskijs, džins vai vodka, kā arī tie, kas ietilpst vīnogu čagu spirta kategorijā, no otras puses.

43

Visbeidzot šajā kontekstā Grieķijas Republika noraida Komisijas apgalvojumus attiecībā uz importēto stipro alkoholisko dzērienu patēriņa samazinājumu. Šajā ziņā tā norāda, ka 2010.–2012. gads bija zīmīgs ar to, ka šajā laikposmā notika krīze un ka tādēļ tie nevarot tikt ņemti vērā, lai izdarītu drošus un ticamus secinājumus attiecībā uz dažādu kategoriju stipro alkoholisko dzērienu patēriņu. Tādējādi tas, ka Grieķijas nodokļu jomas tiesību aktiem būtu Komisijas apgalvotais tsipouro un tsikoudia aizsargājošais raksturs, neesot pierādīts.

44

Vispirms ir jānorāda, ka tad, ja kāda joma Savienības līmenī ir pilnībā saskaņota, visi ar to saistītie valsts pasākumi ir jāizvērtē, ievērojot šā saskaņošanas pasākuma, nevis LESD noteikumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 14. marts, Komisija/Francija, C‑216/11, EU:C:2013:162, 27. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, un 2014. gada 10. aprīlis, Komisija/Ungārija, C‑115/13, nav publicēts, EU:C:2014:253, 38. punkts).

45

Šajā ziņā ir konstatējams, ka ar Direktīvu 92/83 ir pilnīgi saskaņots Savienībā piemērojamais akcīzes nodoklis spirtam un alkoholiskajiem dzērieniem. Kā noteikts šīs direktīvas 19. un 21. pantā, dalībvalstis saskaņā ar Direktīvu 92/84 principā nosaka vienu un to pašu akcīzes nodokļa likmi visiem produktiem, kuriem tiek piemērots etilspirtam paredzētais akcīzes nodoklis, savukārt Direktīvas 92/83 22. un 23. pantā ir precīzi izklāstīti izņēmumi, kas konkrētos apstākļos dod dalībvalstīm iespēju noteikt minētajam nodoklim likmi, kas zemāka par minimālajām likmēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 10. aprīlis, Komisija/Ungārija, C‑115/13, nav publicēts, EU:C:2014:253, 38. un 39. punkts).

46

No tā izriet, ka Tiesai savā vērtējumā par Komisijas izvirzītajiem iebildumiem ir jāveic tikai Direktīvu 92/83 un 92/84 interpretācija.

47

Šajā gadījumā aplūkojamajos valsts tiesību aktos ir paredzēta pazemināta akcīzes nodokļa likme 50 % apmērā no parastās valstī noteiktās nodokļa likmes attiecībā uz tsipouro un tsikoudia, ko saražojuši destilēšanas uzņēmumi, t.s. “regulārie destilētāji”, savukārt no citām dalībvalstīm importētajiem alkoholiskajiem dzērieniem ir piemērojama parastā akcīzes nodokļa likme.

48

Attiecībā uz izņēmumu no principa, kas izriet no Direktīvas 92/83 19. un 21. panta, ka visām akcīzes precēm piemērojama viena un tā pati nodokļa likme etilspirtam, kas paredzēta minētās direktīvas 23. pantā, šajā atkāpi ietverošajā normā attiecībā uz Grieķijas Republiku nepārprotami ir paredzēts tikai “spirtotais dzēriens ar anīsa garšu”, proti, ūzo.

49

Minētās direktīvas 23. panta 2. punkts kā atkāpi ietveroša norma, kurā izklāstīts regulējums par izņēmumu no akcīzes nodokļa likmju noteikšanas vispārējā principa, ir jāinterpretē šauri.

50

Savukārt, runājot par konkrētiem atbrīvojumiem vai akcīzes nodokļa likmju samazinājumiem, kuri paredzēti Direktīvā 92/83 attiecībā uz konkrētām dzērienu kategorijām, Tiesa jau ir nospriedusi, ka, ņemot vērā šīs direktīvas mērķus, kā arī tās septiņpadsmitā apsvēruma tekstu, kur teikts, ka nedrīkst tikt radīti konkurences traucējumi iekšējā tirgū, Savienības likumdevējam nav bijis nodoma paredzēt dalībvalstu rīcības brīvību ieviest atkāpi ietverošu regulējumu, kas atšķirtos no Direktīvas 92/83 regulējuma (spriedums, 2014. gada 10. aprīlis, Komisija/Ungārija, C‑115/13, nav publicēts, EU:C:2014:253, 35. punkts).

51

No iepriekš izklāstītā izriet, ka Direktīvas 92/83 19. un 21. pants kopsakarā ar tās 23. panta 2. punktu ir jāinterpretē tādējādi, ka tsipouro un tsikoudia pašreizējā Savienības tiesību aktu stadijā neietilpst to produktu skaitā, attiecībā uz kuriem ar atkāpi ietverošo regulējumu šīs direktīvas 23. panta 2. punktā ir paredzēts piemērot tās pašas akcīzes nodokļa likmes, kas tiek piemērotas visiem etilspirta produktiem, kuri ietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā, tomēr ir jāpārbauda, vai šo interpretāciju atspēko minēto normu vērtējums, ņemot vērā LESD 110. pantu. Proti, Grieķijas Republika norāda, ka, ievērojot šo pieeju, Direktīvas 92/83 23. panta 2. punkts būtu interpretējams plaši, to attiecinot arī uz tsipouro un tsikoudia.

52

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 110. panta mērķis ir nodrošināt preču brīvu apriti starp dalībvalstīm parastos konkurences apstākļos. Šajā nolūkā šajā pantā ir paredzēts novērst jebkāda veida aizsardzību, ko varētu radīt diskriminējošu iekšējo nodokļu piemērošana citu dalībvalstu izcelsmes precēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 7. aprīlis, Tatu, C‑402/09, EU:C:2011:219, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

53

Šajā kontekstā Tiesa ir nospriedusi, ka LESD 110. panta pirmajā daļā ir paredzēts nodrošināt pilnīgu iekšējo nodokļu neitralitāti attiecībā uz konkurenci starp precēm, kas jau atrodas vietējā tirgū, un importētām precēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 7. aprīlis, Tatu, C‑402/09, EU:C:2011:219, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

54

Tātad no LESD 110. panta noteikumiem nepārprotami izriet, ka nodokļu neitralitātes princips, uz ko atsaucas Grieķijas Republika, attiecas vienīgi uz vienlīdzīgu attieksmi starp vietējiem produktiem un importētiem produktiem. Taču produkti, uz kuriem Grieķijas Republika atsaucas Direktīvas 92/83 23. panta 2. punkta ietvaros, šajā gadījumā ūzo, kā arī tsipouro un tsikoudia, ir iekšzemē ražoti produkti.

55

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāatgādina, ka, lai gan Tiesa ir atzinusi, ka nodokļu neitralitātes princips ir veids, kādā citā kontekstā var tikt pārnests vienlīdzīgas attieksmes princips (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 10. novembris, The Rank Group, C‑259/10 un C‑260/10, EU:C:2011:719, 61. punkts un tajā minētā judikatūra), tā ir precizējusi, ka nodokļu neitralitātes princips pats par sevi neļauj paplašināt atbrīvojuma no nodokļa piemērošanas jomu. Proti, šis princips nav primāro tiesību noteikums, bet interpretācijas princips, kas ir jāpiemēro vienlaikus ar atbrīvojumu šauras interpretācijas principu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 19. jūlijs, Deutsche Bank, C‑44/11, EU:C:2012:484, 45. punkts).

56

Kā konstatēts šā sprieduma 48. punktā, Direktīvas 92/83 23. panta 2. punkts būtībā ir skaidra un precīza atkāpi ietveroša norma.

57

Tātad Grieķijas Republikas pieeja, kura ir vērsta uz to, lai šo normu LESD 110. panta gaismā interpretētu plaši, to attiecinot arī uz tsipouro un tsikoudia, ir jānoraida.

58

Šādos apstākļos pirmais iebildums ir jāatzīst par pamatotu.

59

Otrajam Komisijas iebildumam ir divas daļas.

60

Ar šā iebilduma pirmo daļu Komisija apgalvo, ka Grieķijas tiesību akti par akcīzes nodokli, kas piemērojams tsipouro un tsikoudia, kuru saražojuši mazie, t.s. “neregulārie”, destilētāji, nav saderīgi ar Direktīvas 92/83 19. un 21. pantu – kopsakarā ar tās 22. panta 1. punktu, kā arī ar Direktīvas 92/84 3. panta 1. punktu.

61

Šajā ziņā Komisija atgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 92/83 19. un 21. pantu Grieķijas Republikai principā ir pienākums visiem produktiem piemērot tādas pašas likmes, kas, ievērojot Direktīvu 92/84, noteiktas produktiem, kuriem piemēro akcīzes nodokli etilspirtam. Dalībvalstis vienīgi izņēmuma kārtā un ievērojot šīs direktīvas 22. pantā noteiktos ierobežojumus, attiecībā uz minēto alkoholu varētu piemērot pazeminātas akcīzes nodokļa likmes, ja šo alkoholu ir saražojuši mazie destilētāji.

62

Komisija norāda, ka aplūkojamajos Grieķijas tiesību aktos par akcīzes nodokli ir noteikts, ka, pirmkārt, tsipouro un tsikoudia, kuru saražojuši mazie destilētāji, ir piemērojams nodoklis 0,59 EUR apmērā par kilogramu, kas atbilst 59 EUR par hektolitru. Šī nodokļa likme ir ievērojami mazāka par Direktīvas 92/83 22. panta 1. punktā atļauto samazinājumu 50 % apmērā no parastās valstī pastāvošās minimālās akcīzes nodokļa likmes, kas atbilstoši Direktīvas 92/84 3. panta 1. punktam noteikta 550 EUR apmērā par hektolitru tīra spirta.

63

Otrām kārtām, kā norāda Komisija, minētie Grieķijas tiesību akti arī neparedz attiecībā uz mazajiem, t.s. “neregulārajiem”, destilētājiem ražošanas maksimālo apjomu to ierobežojumu ietvaros, kas noteikti Direktīvas 92/83 22. panta 1. punktā – šajā gadījumā mazāk nekā desmit hektolitru tīra spirta saražošanu gadā.

64

Otrā iebilduma otrajā daļā Komisija pārmet Grieķijas Republikai, ka tā attiecībā uz saviem tiesību aktiem par akcīzes nodokli, kas piemērojams tsipouro un tsikoudia, kuru saražojuši mazie, t.s. “neregulārie”, destilētāji, nav ievērojusi ne savus pienākumus, kas izriet no LESD 110. panta pirmās daļas, ne LESD 110. panta otrajā daļā minētos pienākumus. Šajā ziņā Komisija norāda uz savu argumentāciju, kas izklāstīta šā sprieduma 29.–35. punktā.

65

Grieķijas Republika uzskata, ka tsipouro un tsikoudia ražojošie mazie, t.s. “neregulārie”, destilētāji darbojas konkrēta valsts regulējuma ietvaros, kurā ņemta vērā ilgstoša tradicionālā prakse. Tsipouro un tsikoudia, kuri tiek ražoti ar ārkārtīgi vienkāršiem aparātiem, tiek pārdoti vienīgi bez taras, no fiziskas personas citai fiziskai personai, un nekad tas nenotiek Kopienas ietvaros veiktu pārrobežu darījumu veidā.

66

Attiecībā uz tādu piemērojamu, vienreizēju un vienotu nodokļa likmi, kāda paredzēta Direktīvas 92/83 22. panta 4. punktā, tai piemītot simbolisks raksturs, jo tās mērķis principā ir kontrolēt, kā tiek ievērots ļoti stingrais regulējums, kura ietvaros mazajiem, t.s. “neregulārajiem”, destilētājiem ir pienākums rīkoties.

67

Šajā kontekstā Grieķijas Republika atsaucas arī uz ECOFIN padomes 1992. gada 19. oktobra protokolu, kurā teikts, ka dalībvalstis, kas tradicionāli atbrīvo no nodokļa mazā apjomā ražotu alkoholu, kurš paredzēts personīgam patēriņam, var turpināt piemērot šos atbrīvojumus.

68

Kā atgādināts šā sprieduma 45. punktā, akcīzes nodoklis par spirtu un alkoholiskajiem dzērieniem Savienībā ir saskaņots, it īpaši attiecībā uz apstākļiem, kādos dalībvalstis akcīzes nodokli var noteikt līmenī, kas zemāks par minimālo nodokļa likmi. Līdz ar to otrais iebildums ir jāizvērtē, ņemot vērā vienīgi tās Direktīvu 92/83 un 92/84 normas, par kurām ir runa tā pirmajā daļā.

69

Komisija apgalvo, ka Grieķijas tiesību aktos par akcīzes nodokli attiecībā uz tsipouro un tsikoudia, kuru saražojuši mazie, t.s. “neregulārie”, destilētāji, ir paredzēts ieturēt nodokli 59 EUR apmērā par hektolitru, kas ir ievērojami mazāks par Direktīvas 92/83 22. panta 1. punktā atļauto 50 % samazinājumu no parastās valstī pastāvošās minimālās akcīzes nodokļa likmes, kura atbilstoši Direktīvas 92/84 3. panta 1. punktam ir noteikta 550 EUR apmērā par hektolitru tīra spirta.

70

Attiecībā uz šo argumentāciju vispirms ir jāatgādina, ka nav strīda par to, ka minimālās akcīzes nodokļa likmes etilspirtam, kuras paredzētas Direktīvas 92/83 19. un 21. pantā kopsakarā ar Direktīvas 92/84 3. pantu, Grieķijas tiesību aktos par akcīzes nodokli attiecībā uz tsipouro un tsikoudia, ko saražojuši mazie, t.s. “neregulārie”, destilētāji, netiek ievērotas.

71

Turpinot, jānorāda, ka Direktīvā 92/83, protams, ir paredzēti konkrēti atbrīvojumi no akcīzes nodokļa vai akcīzes nodokļa likmju samazinājumi attiecībā uz konkrētām dzērienu kategorijām vai konkrētām dalībvalstīm. Tomēr, ņemot vērā šīs direktīvas mērķus, kā arī tās septiņpadsmitā apsvēruma tekstu, kurā atgādināts, ka gadījumos, kad dalībvalstīm atļauts piemērot pazeminātas likmes, šādas pazeminātas likmes nedrīkst radīt konkurences traucējumus iekšējā tirgū, ir secināms, ka Savienības likumdevējam nav bijis nodoma piešķirt dalībvalstīm rīcības brīvību ieviest atkāpi ietverošu regulējumu, kas atšķiras no Direktīvā 92/83 ietvertā regulējuma.

72

Tādējādi saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru attiecībā uz mazam etilspirta apjomam paredzēta atbrīvojuma ietekmi iekšējā tirgū – ja kāds jautājums ir reglamentēts saskaņoti Savienības līmenī, visi valsts pasākumi saistībā ar šo jautājumu ir jāvērtē no saskaņošanas pasākuma normu skatpunkta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 10. aprīlis, Komisija/Ungārija, C‑115/13, nav publicēts, EU:C:2014:253, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

73

Šajā kontekstā Direktīvās 92/83 un 92/84 ir noteiktas minimālās akcīzes nodokļa likmes etilspirtam, un to piemērošana nav atkarīga no tā, kāda varētu būt šā alkohola ražošanas un personīgā patēriņa ietekme tirgū. Tātad Grieķijas Republikas arguments, ka tsipouro un tsikoudia, ko viena fiziska persona pārdod citai fiziskai personai, nekad neesot bijis Kopienas ietvaros veiktu pārrobežu darījumu priekšmets, nav nozīmīgs.

74

Visbeidzot, attiecībā uz Grieķijas Republikas argumentāciju, ka mazie, t.s. “neregulārie”, tsipouro un tsikoudia destilētāji, kuri darbojas tāda konkrēta valsts regulējuma ietvaros, kurā ņemta vērā ilgstoša tradicionālā prakse, ir jāuzsver, ka, pat ja Direktīvas 92/83 sešpadsmitajā apsvērumā ir teikts, ka dalībvalstīm ir atļauts piemērot pazeminātas likmes vai atbrīvojumus no nodokļa dažiem produktiem, kas ir raksturīgi kādam reģionam vai tradicionāli, tas vēl nenozīmē, ka valstī pastāvoša tradīcija pati par sevi var atbrīvot minētās dalībvalstis no saviem pienākumiem, kuri izriet no Savienības tiesību aktiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 10. aprīlis, Komisija/Ungārija, C‑115/13, nav publicēts, EU:C:2014:253, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

75

Pilnīguma labad vēl atliek precizēt, ka ECOFIN padomes protokolā ietvertais paskaidrojums nevarētu likt apšaubīt vērtējumu, kas izklāstīts šā sprieduma 71.–74. punktā. Proti, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka paskaidrojumi, kas formulēti sagatavošanas darbu stadijā, kuri noslēdzas ar direktīvas pieņemšanu, nevar tikt izmantoti tās interpretācijai, ja attiecīgās normas tekstā nav norāžu par to saturu, un ka līdz ar to tiem nav juridiski saistoša spēka (spriedums, 2014. gada 10. aprīlis, Komisija/Ungārija, C‑115/13, nav publicēts, EU:C:2014:253, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

76

No iepriekš izklāstītā izriet, ka Grieķijas Republika ar to, ka tā pieņēmusi un piemērojusi tiesību aktu, kurā paredzēts, ka tajā konkretizētos apstākļos tsipouro un tsikoudia ražošanai, ko veic mazie, t.s. “neregulārie”, destilētāji piemēro akcīzes nodokļa likmi 59 EUR apmērā par hektolitru, nav izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti saskaņā ar Direktīvas 92/83 19. un 21. pantu kopsakarā ar tās 22. panta 1. punktu un Direktīvas 92/84 3. panta 1. punktu.

77

No šiem elementiem izriet, ka otrais iebildums ir jāatzīst par pamatotu.

78

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir konstatējams, ka Grieķijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti:

79

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Grieķijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā pēdējai minētajai spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Grieķijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež: