1.

Nullum crimen nulla poena sine lege scripta, praevia, certa et stricta. Šim teicienam, kurš atspoguļo skaidru noteikumu un pamatprincipu, ka noziedzīgi nodarījumi un sodi ir jāparedz likumā, tomēr joprojām ir nepieciešama interpretācija ( 2 ).

2.

Izskatāmajā lietā Sąd Rejonowy w Słupsku – XIV Wydział Karny (Slupskas rajona tiesas XIV Krimināllietu nodaļa, Polija) lūdz norādījumus, kā interpretēt Padomes Pamatlēmumu 2004/757/TI (2004. gada 25. oktobris), ar ko paredz minimuma noteikumus par noziedzīgu darbību pazīmēm un sodiem narkotisko vielu nelikumīgas tirdzniecības jomā ( 3 ). Iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai ar pamatlēmumu un noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principu ir saderīga tāda situācija valsts tiesībās, kurā jēdziens “liels daudzums narkotisko vielu”, kas saskaņā ar Pamatlēmuma 2004/757 4. panta 2. punkta a) apakšpunktu ir noziedzīga nodarījuma atbildību pastiprinošos apstākļos pamats, ir definēts nevis valsts tiesību aktos, bet valsts tiesas to definē katrā atsevišķā gadījumā. Lai atbildētu uz šo jautājumu, Tiesai vispirms būs jānoskaidro, vai tās kompetencē ir atbildēt uz prejudiciālajiem jautājumiem lietās par narkotisko vielu glabāšanu personiskam patēriņam, uz ko atbilstoši pamatlēmuma 2. panta 2. punktam neattiecas tā piemērošanas joma, kā arī tas, vai Eiropas Savienības Pamattiesību harta (turpmāk tekstā – “Harta”) ir piemērojama šajā lietā ( 4 ).

3.

1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 7. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “nevienu nedrīkst apsūdzēt kriminālnoziegumā tāda nodarījuma vai nolaidības dēļ, kas saskaņā ar izdarīšanas brīdī spēkā bijušo valsts iekšējo likumdošanu vai starptautiskajām tiesībām nebija kriminālnoziegums. Tāpat nedrīkst piespriest smagāku sodu nekā tas, kas bija jāpiemēro kriminālnozieguma izdarīšanas brīdī”.

4.

Līguma par Eiropas Savienību 31. panta 1. punkta e) apakšpunktā, redakcijā, kas bija spēkā laikā, kad tika pieņemts Pamatlēmums 2004/757, ir noteikts, ka kopīga rīcība attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās citstarp “pakāpeniski paredz pasākumus, kas nosaka minimālus standartus attiecībā uz noziedzīgu darbību elementiem un sodiem, ko piemēro tādās jomās kā organizētā noziedzība, terorisms un narkotiku nelegāla tirdzniecība”. Saskaņā ar minētā līguma 34. panta 2. punkta b) apakšpunktu Padome pēc kādas dalībvalsts vai Eiropas Komisijas ierosinājuma vienprātīgi var pieņemt pamatlēmumus “dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanai. Pamatlēmumi ir saistoši dalībvalstīm attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu iestādēm izvēlēties to īstenošanas formu un metodes. Tiem nav tiešas iedarbības”.

5.

Hartas 49. pants atspoguļo un paplašina ECPAK 7. panta 1. punktu. Tajā ir paredzēts:

“1.   Nevienu nevar atzīt par vainīgu nodarījumā, kas ir darbība vai bezdarbība un ko tā izdarīšanas brīdī saskaņā ar attiecīgās valsts tiesībām vai starptautiskajām tiesībām neuzskata par noziedzīgu nodarījumu. Tāpat nevar piemērot bargāku sodu par to, kas bijis spēkā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī. Ja pēc noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas tiesību aktos ir paredzēts vieglāks sods, piemēro šo sodu.

2.   Šis pants neliedz tiesāt un sodīt jebkuru personu par jebkuru darbību vai bezdarbību, kura tās izdarīšanas brīdī tikusi uzskatīta par noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar valstu kopienas atzītiem vispārējiem principiem.

[..]”

6.

Saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punktu Hartas noteikumi “attiecas uz Savienības iestādēm un struktūrām [..] un uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno [Savienības] tiesību aktus”. 52. panta 3. punktā ir paredzēts, ka, “ciktāl Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst [ECPAK] garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā minētajā [ECPAK] noteiktajām tiesībām. [..]”.

7.

Pamatlēmuma 2004/757 apsvērumos ir izklāstīti šādi apgalvojumi. “Narkotisko vielu nelikumīga tirdzniecība apdraud Eiropas Savienības pilsoņu veselību, drošību un dzīves kvalitāti, kā arī likumīgo ekonomisko darbību, stabilitāti un drošību dalībvalstīs” ( 5 ). “Attiecībā uz narkotisko vielu un prekursoru nelikumīgas tirdzniecības likumpārkāpumu pazīmēm jāpieņem minimuma noteikumi, kas Savienības līmenī nodrošinātu vienotu pieeju šādas tirdzniecības apkarošanai” ( 6 ). Eiropas Savienības rīcībai “jāvēršas pret visnopietnākajiem likumpārkāpumiem, kas saistīti ar narkotiskajām vielām”, bet “tas, ka attiecībā uz personisko patēriņu dažu veidu uzvedība nav ietverta [Pamatlēmuma 2004/757] piemērošanas jomā, nav Padomes pamatnostādne par to, kā dalībvalstīm šie pārējie gadījumi jāreglamentē savos tiesību aktos” ( 7 ). “Dalībvalstu paredzētajiem sodiem jābūt iedarbīgiem, samērīgiem un preventīviem, kā arī jāparedz brīvības atņemšana. Nosakot sodu barguma pakāpi, būtu jāņem vērā tādi fakti kā tirgoto narkotiku daudzums un veids, un tas, vai likumpārkāpums izdarīts, darbojoties noziedzīgā organizācijā” ( 8 ). “Tas, cik efektīvi būs centieni vērsties pret narkotisko vielu nelikumīgu tirdzniecību, būs visnotaļ atkarīgs no saskaņotības starp attiecīgo valstu pasākumiem, kas paredzēti šā pamatlēmuma īstenošanai” ( 9 ).

8.

2. pantā ir paredzēts:

“1.   Ikviena dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka ir paredzēts sods par turpmāk norādītajām ar nodomu veiktajām darbībām, ja tās ir neatļautas:

2.   Šis pamatlēmums neattiecas uz 1. punktā aprakstītajām darbībām, ja personas, kas veic attiecīgās darbības, to dara vienīgi savam personiskam patēriņam, kā tas definēts attiecīgās valsts tiesību aktos.”

9.

4. pantā ir noteikts:

“1.   Ikviena dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka par 2. un 3. pantā definētajiem likumpārkāpumiem soda ar iedarbīgiem, samērīgiem un preventīviem kriminālsodiem.

Ikviena dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka par 2. pantā minētajiem likumpārkāpumiem ir paredzēts kriminālsods, kas paredz brīvības atņemšanu, kuras maksimālais termiņš ir vismaz 1 līdz 3 gadi.

2.   Ikviena dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka ikvienā no turpmāk norādītajiem gadījumiem par 2. panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunktā minētajiem likumpārkāpumiem ir paredzēts kriminālsods, kas paredz brīvības atņemšanu, kuras maksimālais termiņš ir vismaz 5 līdz 10 gadi:

[..].”

10.

Ustawa z dnia 29 lipca 2005 roku o przeciwdziałaniu narkomanii (2005. gada 29. jūlija Likums par narkomānijas apkarošanu; turpmāk tekstā – “Likums par narkomānijas apkarošanu”) 62. pantā ir paredzēts:

“1.   Par nelikumīgu narkotisko vai psihotropo vielu glabāšanu soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz 3 gadiem.

2.   Ja 1. punktā minētā noziedzīgā nodarījuma priekšmets ir liels daudzums narkotisko un psihotropo vielu, vainīgo soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no viena gada līdz 10 gadiem.”

11.

Prokuratura Rejonowa w Słupsku (Slupskas rajona prokuratūra, Polija; turpmāk tekstā – “Prokuratura”) uzsāka procesu pret JI, tostarp par to, ka: i) 2016. gada 7. novembrī tas glabāja lielu daudzumu psihotropo vielu, proti, amfetamīnu ar kopējo neto svaru 10,73 grami, kā arī narkotisko vielu – marihuānu – ar kopējo svaru 16,07 grami, t.i., par noziedzīgu nodarījumu atbilstoši Likuma par narkomānijas apkarošanu 62. panta 2. punktam, un b) 2016. gada 28. novembrī viņš glabāja narkotisko vielu – marihuānu – ar neto svaru 2,00 grami un psihotropo vielu – amfetamīnu – ar neto svaru 0,49 grami, t.i., par noziedzīgu nodarījumu atbilstoši šā likuma 62. panta 1. punktam.

12.

Nav strīda par to, ka JI glabāja šīs narkotiskās vielas personiskai lietošanai. Kriminālprocesa laikā pēc šo faktu konstatēšanas JI atzina savu vainu tam inkriminēto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanā.

13.

Sąd Rejonowy w Słupsku – XIV Wydział Karny (Slupskas rajona tiesas XIV Krimināllietu nodaļa) norāda, ka Pamatlēmumā 2004/757 nav definēts jēdziens “liels daudzums narkotisko vielu”. Tāpat arī valsts tiesībās nav definēts Likuma par narkomānijas apkarošanu 62. panta 2. punktā izmantotais jēdziens “liels daudzums narkotisko vielu”. Iesniedzējtiesa skaidro, ka judikatūrā ir bijuši centieni novērst šo nepilnību, izstrādājot virkni kritēriju, lai noteiktu to, vai narkotisko vielu daudzums ir “liels”, “neliels” vai “parasts”. Šie kritēriji ir: svars (grami, kilogrami, tonnas, porciju daudzums), narkotiskās vielas veids (iedalījums “smagajās” un “vieglajās” narkotikās) un lietošanas mērķis (tirdzniecības nolūkos, personiskai lietošanai). Tomēr joprojām jēdziens “liels daudzums narkotisko vielu” nav pietiekami skaidrs un valsts tiesas definē to dažādi. Iesniedzējtiesa sniedz vairākus piemērus šā jēdziena atšķirīgajai interpretācijai valsts judikatūrā ( 10 ).

14.

Pamatojoties uz minēto, iesniedzējtiesa pauž šaubas par minētās judikatūras saderību ar ECPAK 7. pantā nostiprināto noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principu. Tā arī norāda – apstāklis, ka jēdziens “liels daudzums narkotisko vielu” nav definēts Savienības līmenī, bet tā formulējums acīmredzami ir nodots dalībvalstu kompetencē, varētu izraisīt atšķirīgu attieksmi pret Eiropas Savienības pilsoņiem atkarībā no viņu dzīvesvietas dalībvalsts.

15.

Iesniedzējtiesa ir minējusi, ka šie jautājumi jau ir izskatīti Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa, Polija), kas 2012. gada 14. februāra spriedumā ir noteikusi, ka Likuma par narkomānijas apkarošanu 62. panta 2. punkts atbilst Polijas Konstitūcijai attiecībā uz tāda noziedzīga nodarījuma sastāvu, kas saistīts ar “lielu daudzumu” vielas.

16.

Ņemot vērā iepriekš minēto, iesniedzējtiesa uzdod Tiesai šādus jautājumus:

17.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Prokuratura, Čehijas Republikas, Nīderlandes, Polijas, Spānijas un Zviedrijas valdības, kā arī Komisija. Prokuratura, Polijas, Spānijas un Zviedrijas valdības, kā arī Komisija sniedza mutvārdu apsvērumus tiesas sēdē 2019. gada 2. oktobrī.

18.

Prokuratura apgalvo, ka Tiesas kompetencē nav atbildēt uz iesniedzējtiesas uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem, jo tie attiecas uz valsts tiesību, proti, Likuma par narkomānijas apkarošanu 62. panta 2. punkta, interpretāciju un šīs normas saderību ar Pamatlēmumu 2004/757.

19.

Šajā ziņā atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Tiesas kompetencē LESD 267. panta ietvaros nav prejudiciālu nolēmumu sniegšana par valsts tiesību normu interpretāciju. Tiesas kompetencē ir tikai Savienības tiesību noteikumu pārbaude ( 11 ). Tiesa tomēr var sniegt valsts tiesai visus attiecīgos Savienības tiesību interpretācijas kritērijus, kas var ļaut tai novērtēt šo noteikumu iedarbību. Turklāt nekas netraucē Tiesai pārformulēt jautājumus, lai sniegtu iesniedzējtiesai Savienības tiesību normu interpretāciju, kas tai varētu noderēt iesniegtā strīda atrisināšanai ( 12 ).

20.

Izskatāmajā lietā uzdotie jautājumi attiecas uz Pamatlēmuma 2004/757 2. panta 1. punkta c) apakšpunkta un 4. panta 2. punkta a) apakšpunkta interpretāciju. Lai noteiktu to, vai izskatāmā lieta ietilpst Savienības tiesību jomā, ir jāinterpretē arī šā pamatlēmuma 2. panta 2. punkts. Līdz ar to prejudiciālie jautājumi prima facie ir pieņemami.

21.

Komisija apgalvo, ka izskatāmā lieta neietilpst Pamatlēmuma 2004/757 piemērošanas jomā. No iesniedzējtiesas iesniegtajiem faktiem izriet, ka JI glabāja narkotikas personiskam patēriņam. Saskaņā ar 2. panta 2. punktu šāda rīcība neietilpst Pamatlēmuma 2004/757 tvērumā.

22.

Tiesas sēdē Prokuratura un Polijas, Spānijas un Zviedrijas valdības piekrita Komisijas apsvērumiem.

23.

No 2. panta 2. punkta formulējuma patiešām izriet, ka narkotisko vielu glabāšana “personiskam patēriņam” neietilpst Pamatlēmuma 2004/757 piemērošanas jomā un ka šādu rīcību reglamentē (kā arī paredz sodu par to) valsts tiesību aktos. Tomēr, kā precizēts pamatlēmuma 4. apsvērumā, tas, ka attiecībā uz personisko patēriņu dažu veidu uzvedība nav ietverta šā pamatlēmuma piemērošanas jomā, nav Padomes pamatnostādne par to, kā dalībvalstīm šie pārējie gadījumi jāreglamentē savos tiesību aktos.

24.

Tādējādi tiesas sēdē Polijas valdība paskaidroja, ka Likumā par narkomānijas apkarošanu, ar ko transponē Pamatlēmumu 2004/757, netiek nošķirta glabāšana personiskam patēriņam un glabāšana citiem mērķiem, lai noteiktu kriminālatbildību par narkotisko vielu glabāšanu. Līdz ar to 62. panta 1. punktā (par narkotisko vielu glabāšanu, kas sodāma ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem) un tā 2. punktā (par liela daudzuma narkotisko vielu glabāšanu, kas sodāma ar brīvības atņemšanu uz laiku no viena gada līdz 10 gadiem) kriminālatbildība par narkotisko vielu glabāšanu ir noteikta neatkarīgi no tās mērķa. Piemērojot šādu režīmu narkotisko vielu glabāšanai, Likuma par narkomānijas apkarošanu 62. pants ir ārpus narkotisko vielu glabāšanas tvēruma pamatlēmuma 2. panta 1. punkta izpratnē un patiešām attiecas arī uz narkotisko vielu glabāšanu personiskam patēriņam.

25.

Līdz ar to Polijas valdības sniegtā informācija apstiprina to, ka valsts tiesiskajā regulējumā narkotisko vielu glabāšana personiskam patēriņam ir pielīdzināta narkotisko vielu glabāšanai tirdzniecības nolūkos, kas saskaņā ar Pamatlēmuma 2004/757 2. panta 1. punkta c) apakšpunktu ir sodāma darbība ( 13 ). Turklāt saskaņā ar Polijas tiesību aktiem kriminālprocesu par narkotisko vielu glabāšanu personiskam patēriņam var pārtraukt tikai gadījumā, ja narkotisko vielu daudzums ir uzskatāms par “nelielu”.

26.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par Savienības tiesībām situācijās, kurās atbilstoši valsts tiesībām izvērtētie lietas fakti neietilpst Savienības tiesību tiešajā piemērošanas jomā, bet kurās minētās tiesību normas tomēr ir padarītas piemērojamas valsts tiesību aktos, kuros pilnībā iekšējas situācijas tiek risinātas tāpat, kā tas darīts Savienības tiesībās ( 14 ). Proti, šādos gadījumos Savienības interesēs noteikti ir tas, lai izvairītos no turpmākām atšķirībām interpretācijā un lai no Savienības tiesībām aizgūtās tiesību normas vai jēdzieni tiktu interpretēti vienveidīgi neatkarīgi no apstākļiem, kādos tie jāpiemēro ( 15 ).

27.

Ar nosacījumu, ka valsts tiesai ir jāpārbauda fakti, man šķiet, ka minētā judikatūra ir piemērojama šajā lietā. Ar Likumu par narkomānijas apkarošanu valsts tiesību sistēmā ir transponēts Pamatlēmums 2004/757. Saskaņā ar šā likuma 62. pantu situācijām, kas citādi būtu ārpus pamatlēmuma piemērošanas jomas, piemēro tādu pašu pieeju, kas ir paredzēta Savienības tiesībās. Konkrētāk, atbilstoši šā likuma 62. panta 2. punktam noziedzīgi nodarījumi, kas ir saistīti ar “lielu daudzumu narkotisko vielu”, tiek uzskatīti par pārkāpumiem atbildību pastiprinošos apstākļos. Es pieņemu, ka ar šo jēdzienu valsts tiesībās ir transponēts Pamatlēmuma 2004/757 4. panta 2. punkta a) apakšpunktā minētais jēdziens “liels daudzums narkotisko vielu”. Narkotisko vielu glabāšana personiskam patēriņam ir definēta un ir sodāma tieši tāpat kā narkotisko vielu glabāšana, kas ietilpst pamatlēmuma 2. panta 1. punkta c) apakšpunkta tvērumā.

28.

Šo noziedzīgo nodarījumu sastāva elementi ir noteikti pamatlēmumā, un līdz ar to tie ir vienveidīgi jāinterpretē kā Savienības tiesību jēdzieni. Pamatlēmumā nav jēdziena “liels daudzums narkotisko vielu” definīcijas. Tādēļ Tiesai ir jāsniedz nepieciešamās norādes par šā jēdziena nozīmi, lai izvairītos no turpmākām atšķirībām interpretācijā.

29.

No Tiesas pastāvīgās judikatūras turklāt izriet, ka pamatlēmumu saistošais raksturs nozīmē, ka valsts iestādēm, arī valsts tiesām, ir pienākums interpretēt valsts tiesības atbilstīgi Eiropas tiesībām. Piemērojot valsts tiesības, valsts tiesām tās ir jāinterpretē, cik vien iespējams, ņemot vērā attiecīgā pamatlēmuma tekstu un mērķi, lai sasniegtu pamatlēmumā paredzēto rezultātu ( 16 ).

30.

Tiesas sēdē Spānijas valdība apgalvoja, ka pamatlēmuma 4. panta 2. punkta a) apakšpunktā minētajam jēdzienam “liels daudzums narkotisko vielu” nav nozīmes, ja runa ir par narkotisko vielu glabāšanu personiskam patēriņam. Šajā tiesvedībā es šo argumentu noraidu. Tas tā ir tāpēc, ka valsts likumdevējs ir paredzējis vienādu attieksmi pret narkotisko vielu glabāšanu personiskam patēriņam un to glabāšanu tirdzniecībai. Līdz ar to abos gadījumos ir svarīga jēdziena “liels daudzums narkotisko vielu” interpretācija.

31.

Spānijas un Zviedrijas valdības apgalvoja, ka spriedumā Ullens de Schooten ( 17 ) noteiktie principi nav piemērojami šajā lietā, jo nav vienveidīgi jāinterpretē jēdzieni, ko Savienības likumdevējs nav vēlējies definēt pamatlēmumā. Tomēr princips, kas paredz, ka Savienības tiesības ir jāinterpretē vienveidīgi, ir attiecināms arī uz pamatlēmumu normu interpretāciju ( 18 ). Ja Savienības tiesību norma paredz dalībvalstīm rīcības brīvību tās īstenošanā, šīs Savienības tiesību normas autoritatīva un vienveidīga interpretācija ir būtisks priekšnoteikums, lai noteiktu šīs rīcības brīvības robežas.

32.

Katrā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā noteiktās sadarbības starp Tiesu un dalībvalstu tiesām ietvaros tikai valsts tiesa, ņemot vērā katras lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu pieņemt savu nolēmumu, un cik atbilstīgi ir jautājumi, ko tā uzdod Tiesai. Tādējādi, ja valsts tiesu uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību normas interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu ( 19 ).

33.

Uzskatu, ka šādos apstākļos Tiesas kompetencē ir atbildēt uz uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem.

34.

Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot vairāku Hartas pantu interpretāciju, lai noteiktu, vai tās aprakstītā situācija valsts tiesībās ir saderīga ar Savienības tiesībām.

35.

Savos rakstveida apsvērumos Komisija pauž šaubas par to, vai Harta ir piemērojama šajā lietā. Tā uzskata, ka ar Likuma par narkomānijas apkarošanu 62. panta 2. punktu netiek īstenotas Savienības tiesības.

36.

51. panta 1. punktā esot skaidri paredzēts, ka Hartas noteikumi uz dalībvalstīm attiecas tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus.

37.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “Savienības tiesību sistēmā garantētās pamattiesības ir jāpiemēro visās situācijās, kuras regulē ar Savienības tiesībām, taču ne ārpus šādām situācijām. Šajā ziņā Tiesa jau ir atgādinājusi, ka tā attiecībā uz Hartu nevar novērtēt tādu valsts tiesisko regulējumu, kas neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā. Turpretī, ja šāds regulējums ietilpst [Savienības] tiesību piemērošanas jomā, Tiesai, lemjot prejudiciālā kārtībā, ir jāsniedz nepieciešamie interpretācijas elementi, lai valsts tiesa varētu izvērtēt šī regulējuma saderību ar pamattiesībām, kuru ievērošanu Tiesa garantē”. Tāpat Tiesa ir noteikusi, ka, “tā kā Hartā garantētās pamattiesības tātad ir jāievēro, ja valsts tiesiskais regulējums ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, nevar pastāvēt tādi gadījumi, kas šādā veidā attiecas uz Savienības tiesībām bez iepriekš minēto pamattiesību piemērošanas. Savienības tiesību piemērojamība nozīmē arī Hartā garantēto pamattiesību piemērojamību”. “Turpretī, ja tiesiskā situācija neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, tad Tiesas kompetencē nav to izskatīt, un attiecīgā gadījumā ar tām Hartas normām, uz kurām ir izdarīta atsauce, nevar atsevišķi pamatot šo kompetenci” ( 20 ). Jēdziens “Savienības tiesību piemērošana” Hartas 51. panta izpratnē “paredz, ka ir jābūt pietiekamai saiknei, kas ir ciešāka nekā divu jomu līdzīgums vai vienas jomas netiešā ietekme uz otru jomu” ( 21 ).

38.

Ir skaidrs, ka Tiesa nevar lemt par pamatlēmuma interpretāciju, neņemot vērā Hartu, kas ir Savienības primāro tiesību akts ( 22 ). Kā esmu paskaidrojusi šo secinājumu 26.–28. punktā, ar Likuma par narkomānijas apkarošanu 62. panta 2. punktu valsts tiesībās tiek transponēts Pamatlēmuma 2004/757 4. panta 2. punkta a) apakšpunktā minētais noziedzīgais nodarījums atbildību pastiprinošos apstākļos, kura priekšmets ir “liels daudzums narkotisko vielu”. Tādēļ ir skaidrs, ka minētā norma ir valsts tiesiskais regulējums, kas “ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā”: proti, tā ir līdzeklis, ar kuru Polija “īsteno Savienības tiesības” (šajā gadījumā – pamatlēmumu) Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē.

39.

Nolēmums, ko Tiesa pieņem par Pamatlēmuma 2004/757 4. panta 2. punkta a) apakšpunkta interpretāciju, ņemot vērā Hartu, (acīmredzami) reglamentēs šā likuma 62. panta 2. punkta interpretāciju attiecībā uz personām, kas apsūdzētas par “liela daudzuma narkotisko vielu” glabāšanu tirdzniecības nolūkos. Neapšaubāmi, šajā kontekstā dalībvalstij ir jāievēro Hartā garantētās pamattiesības. Pilnības labad piebildīšu – pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka ar Līgumu 30. protokolu ( 23 ) netiek apšaubīta Hartas piemērojamība Polijai un tā mērķis nav atbrīvot Polijas Republiku no pienākuma ievērot Hartas noteikumus ( 24 ).

40.

Jāatgādina, ka pamatlēmumā ir regulēti tikai “visnopietnākie likumpārkāpumi, kas saistīti ar narkotiskajām vielām” ( 25 ), un tādējādi tas attiecas uz narkotisko vielu tirdzniecību, nevis to glabāšanu personiskam patēriņam. Pirmo minēto kontekstā apsūdzētais ir aizsargāts ar prasību, ka noziedzīga nodarījuma atbildību pastiprinošos apstākļos, kura priekšmets ir “liels daudzums narkotisko vielu”, interpretācijai ir jābūt saderīgai ar Hartu. Tomēr, kā iepriekš tika aplūkots, Likuma par narkomānijas apkarošanu 62. panta 2. punktā nekādi netiek nošķirta glabāšana personiskam patēriņam un glabāšana tirdzniecības nolūkos. Valsts likumdevējs ir paredzējis vienādi regulēt abas situācijas.

41.

Vai šajā kontekstā juridiski pareizi ir tas, ka, lai arī Likuma par narkomānijas apkarošanu 62. panta 2. punktam ir jābūt ar Hartu saderīgai nozīmei, gadījumos, kad personas ir apsūdzētas par vienu no tajā minētajiem “visnopietnākajiem likumpārkāpumiem, kas saistīti ar narkotiskajām vielām” (pārkāpums atbildību pastiprinošos apstākļos narkotisko vielu tirdzniecības jomā), šai pašai tiesību normai varētu būt atšķirīga nozīme (ex hypothesi, kas nav saderīga ar Hartu), ja tā ir pamats, lai uzsāktu kriminālvajāšanu pret personu, kas ir izdarījusi mazāk smagu nodarījumu, proti, glabājusi tieši tādu pašu daudzumu narkotisko vielu personiskai lietošanai?

42.

Galu galā valsts tiesai būs jāatbild uz šo jautājumu, ņemot vērā gan valsts konstitucionālos tiesību aktus, gan ECPAK prasības. Es norādīšu tikai divus apsvērumus.

43.

Pirmkārt, man šķiet, ka šāds iznākums būtu dīvains un neatbilstošs. Nekavējoties nāk prātā jautājumi, kas saistīti ar šādas attieksmes saskaņotību un samērīgumu krimināltiesību kontekstā, kopā ar jautājumiem par tiesisko drošību, ja vienai un tai pašai tiesību normai ir divas radikāli atšķirīgas nozīmes atkarībā no tā, vai tas ir pamats, lai uzsāktu kriminālvajāšanu par i) liela daudzuma narkotisko vielu glabāšanu tirdzniecībai vai par ii) liela daudzuma narkotisko vielu glabāšanu personiskai lietošanai. Tādēļ es noraidu iespēju, ka šāda nošķiršana varētu būt juridiski pareiza.

44.

Otrkārt, ir skaidrs, ka Tiesai ir jāsniedz norādes valsts tiesai par to, kāda būtu ar Hartu saderīga Pamatlēmuma 2004/757 4. panta 2. punkta a) apakšpunkta interpretācija. Ja tā to nedarīs, valsts tiesa nevarēs atrisināt tajā izskatāmo lietu.

45.

Šos četrus prejudiciālos jautājumus vislabāk ir izvērtēt kopā. Būtībā iesniedzējtiesa jautā, vai Pamatlēmuma 2004/757 4. panta 2. punkta a) apakšpunkts, skatot to kopā ar tā 2. panta 1. punkta c) apakšpunktu, kā arī ar vienlīdzības, nediskriminācijas un noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principiem, kas ir paredzēti attiecīgi Hartas 20., 21. un 49. pantā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem neatbilst valsts tiesiskais regulējums, kurā tāds noziedzīgs nodarījums atbildību pastiprinošos apstākļos, kura priekšmets ir “liels daudzums narkotisko vielu”, nav definēts, piemērojot kādu objektīvu kritēriju (piemēram, narkotisko vielu glabāšanas mērķi), bet paredz valsts tiesai veikt minētā jēdziena interpretāciju katrā atsevišķajā gadījumā.

46.

Pamatlēmuma 2004/757 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts attiecas uz “narkotisko vielu glabāšanu vai iegādi” ar nolūku veikt kādu no 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā (plaši) uzskaitītajām darbībām ( 26 ). Pamatlēmuma 4. panta 2. punkta a) apakšpunktā tiek ieviests noziedzīgs nodarījums atbildību pastiprinošos apstākļos, par kuru “soda ar brīvības atņemšanu, kuras maksimālais termiņš ir vismaz 5 līdz 10 gadi”, ja 2. panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunktā definētie pārkāpumi ir saistīti ar “lielu daudzumu narkotisko vielu”. Saskaņā ar 2. panta 2. punktu pamatlēmuma piemērošanas jomā neietilpst 2. panta 1. punktā minētās darbības, ja “personas, kas veic attiecīgās darbības”, to dara vienīgi savam personiskam patēriņam, kā tas definēts attiecīgās valsts tiesību aktos ( 27 ).

47.

Tomēr dalībvalstis var joprojām brīvi reglamentēt liela daudzuma narkotisko vielu glabāšanu personiskam patēriņam kā noziedzīgu nodarījumu atbildību pastiprinošos apstākļos. Pamatlēmumā ir noteikts, ka tajā ir paredzēti “minimuma noteikumi par noziedzīgu darbību pazīmēm un sodiem narkotisko vielu nelikumīgas tirdzniecības jomā” ( 28 ). Tāpēc pēc definīcijas dalībvalstis var pārsniegt šīs minimālās prasības.

48.

Pamatlēmuma 4. apsvērumā ir lietderīgi paskaidrots, ka “tas, ka attiecībā uz personisko patēriņu dažu veidu uzvedība nav ietverta [Pamatlēmuma 2004/757] piemērošanas jomā, nav Padomes pamatnostādne par to, kā dalībvalstīm šie pārējie gadījumi jāreglamentē savos tiesību aktos”. Minētais apsvērums atspoguļo pamatlēmuma izstrādāšanas vēsturi. Eiropas Parlaments grozīja pamatlēmuma priekšlikumu, ieviešot tajā 2. panta 2. punktu, lai atspoguļotu subsidiaritātes principu. Tas paskaidroja, ka grozījums nozīmē – ja dalībvalstis vēlas, tās var noteikt kriminālatbildību par [narkotisko vielu] glabāšanu personiskam patēriņam, bet tām nav pienākuma to darīt saskaņā ar pamatlēmumu ( 29 ). Es piekrītu šai analīzei. No minētā izriet, ka dalībvalstīm ir rīcības brīvība noteikt kriminālatbildību par narkotisko vielu glabāšanu personiskam patēriņam, kā arī noteikt šādu noziedzīgu nodarījumu sastāvu un ar tiem saistītos sodus.

49.

Tādēļ secinu, ka Pamatlēmuma 2004/757 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts un šā panta 2. punkts, kā arī 4. panta 2. punkta a) apakšpunkts neliedz dalībvalstīm attiecināt kriminālatbildību par tādu noziedzīgu nodarījumu atbildību pastiprinošos apstākļos, kura priekšmets ir liela daudzuma narkotisko vielu glabāšana tirdzniecības nolūkos, kā definēts pamatlēmumā, arī uz narkotisko vielu glabāšanas darbībām, kas neietilpst pamatlēmumā uzskaitīto noziedzīgo nodarījumu piemērošanas jomā.

50.

Vai, interpretējot šo principu aspektā Pamatlēmuma 2004/757 4. panta 2. punkta a) apakšpunktā minēto jēdzienu “liels daudzums narkotisko vielu”, ir izslēdzama situācija, kurā terminu, ar ko šis jēdziens tiek transponēts valsts tiesībās, nav definējis likumdevējs, bet valsts tiesas to interpretē katrā atsevišķā gadījumā?

51.

Pamatlēmumā 2004/757 nav definēts 4. panta 2. punkta a) apakšpunktā minētais jēdziens “liels daudzums narkotisko vielu”, kas ir viens no atbildību pastiprinošiem apstākļiem, kuru dēļ ir paredzēti bargāki sodi par noziedzīgiem nodarījumiem, kuru sastāvs ir noteikts pamatlēmumā.

52.

Pamatlēmuma 2004/757 mērķis ir noteikt minimuma noteikumus par noziedzīgiem nodarījumiem un par tiem paredzētajiem sodiem narkotisko vielu nelikumīgas tirdzniecības jomā ( 30 ). Šajā laikā pamatlēmumi tika izmantoti dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanai minētajās tiesību jomās. Šādi pamatlēmumi bija saistoši dalībvalstīm attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļāva tām noteikt to īstenošanas formas un metodes ( 31 ).

53.

Līdz ar to Pamatlēmumā 2004/757 dalībvalstīm vien ir uzlikts minimuma pienākums savās krimināltiesībās ieviest atbildību pastiprinošu apstākli, tā īstenošanas formu un metodes atstājot dalībvalstu ziņā. Dalībvalstīm tāpat bija jānodrošina, ka par šādiem pārkāpumiem soda ar iedarbīgiem, samērīgiem un preventīviem kriminālsodiem ( 32 ). Turklāt 9. apsvērumā tās tika mudinātas nodrošināt to centienu efektivitāti, kas vērsti pret narkotisko vielu nelikumīgu tirdzniecību.

54.

Šajā tiesvedībā Tiesā iesniegtie materiāli nav bijuši liels atbalsts jēdziena “liels daudzums narkotisko vielu” definīcijas noteikšanā, lai tas būtu pamats pamatlēmuma 4. panta 2. punkta a) apakšpunktā minētajam noziedzīgajam nodarījumam atbildību pastiprinošos apstākļos. Ar zināmu atturību es norādes veidā sniedzu šādus apsvērumus, lai piešķirtu šim jēdzienam kādu taustāmu nozīmi.

55.

Pirmkārt, “lielu daudzumu” daļēji var raksturot tā pretējais lielums: proti, neliels daudzums narkotisko vielu, kas iespējami apmierinātu tās personas vajadzības, kura tās glabā. Daudzums, kas būtu pietiekams, lai nodrošinātu vienas personas vajadzības ne vairāk kā uz dažām nedēļām, nav uzskatāms par “lielu daudzumu”. Turpretim narkotisko vielu apjomi, ar ko vienu narkomānu varētu nodrošināt uz vienu gadu, ir“liels daudzums” un varētu norādīt uz reālu iespējamību, ka narkotikas nav paredzētas personiskai lietošanai, bet gan tirdzniecībai.

56.

Otrkārt, manuprāt, ir iespējams secināt, ka personas rīcībā ir “liels daudzums narkotisko vielu”, ja konstatētās narkotikas ietver vai nu virkni dažādu narkotisko vielu, no kurām katra ir mērenā daudzumā, vai arī vienu narkotisko vielu ļoti lielā daudzumā. Manuprāt, arī šīs abas situācijas vairāk liecinās par narkotisko vielu tirdzniecību, nevis par glabāšanu personiskai lietošanai.

57.

Treškārt, es uzskatu, ka “daudzumu” būtu atbilstošāk mērīt nevis svara, bet gan to “devu” izteiksmē, kas vajadzīgas, lai gūtu “kaifu” vienu reizi, lietojot konkrēto narkotisko vielu. Dažādām narkotiskajām vielām ir atšķirīga psihotropā ietekme. Tie, kuriem ir vajadzīgās tehniskās zināšanas narkotisko vielu tirdzniecības apkarošanā, varēs sniegt ticamas norādes par šīs “devas” ietekmi plaši lietotām narkotiskām vielām, kā arī attiecināt šīs norādes uz jaunām narkotiskām vielām, ja un kad (diemžēl) tās tiks radītas. Šādā gadījumā, izsakot daudzumu devās, jēdziens “liels daudzums” būtu salīdzināms (starp dažādām narkotiskajām vielām), bet, mērot to svara izteiksmē, apzīmētu diezgan atšķirīgu katras narkotiskās vielas daudzumu.

58.

Šajā kontekstā dalībvalstīm ir ievērojama rīcības brīvība attiecībā uz precīziem skaitļiem, ko tās izmanto, lai pamatotu jēdzienu “liels daudzums narkotisko vielu” savā teritorijā. Tomēr tām ir jānodrošina gan pamatoti paredzama krimināltiesību piemērošana ( 33 ), gan pamatlēmuma efektivitāte.

59.

Iesniedzējtiesa norāda, ka, ņemot vērā dalībvalstīm piešķirto rīcības brīvību, transponējot jēdzienu “liels daudzums narkotisko vielu”, dažādu dalībvalstu krimināltiesībās var tikt piemēroti dažādi regulējumi. Turklāt precizitātes trūkums attiecīgajā valsts tiesību normā šajā lietā var nozīmēt to, ka pret personām, kas izdara noziedzīgus nodarījumus līdzīgos apstākļos, piemēro atšķirīgu attieksmi ( 34 ).

60.

Attiecībā uz pirmo iesniedzējtiesas izvirzīto jautājumu Pamatlēmumā 2004/757 nav paredzēts pilnībā saskaņot piemērojamās normas par noziedzīgu nodarījumu sastāvu un sodiem jomā, uz kuru tas attiecas. No tā izriet, ka atšķirības valsts transponēšanas pasākumos nevar tikt uzskatītas par vienlīdzības un nediskriminācijas principu pārkāpumu ( 35 ).

61.

Attiecībā uz otro jautājumu pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka vienlīdzības un nediskriminācijas principi pieprasa, lai līdzīgas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi un dažādas situācijas netiktu aplūkotas vienādi, ja vien tādai pieejai nav objektīva pamatojuma ( 36 ).

62.

Izskatāmajā lietā no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem neizriet, ka Likumā par narkomānijas apkarošanu salīdzināmās situācijas tiktu aplūkotas atšķirīgi. Tāpat arī tas, ka valsts tiesām ir zināma rīcības brīvība, interpretējot valsts tiesības, pats par sevi nav šo principu pārkāpums.

63.

Tomēr iesniedzējtiesas aprakstītā situācija ir jāizvērtē, pamatojoties uz Hartas 49. pantā nostiprināto noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principu. Harta ir piemērojama, jo ar vienu un to pašu valsts tiesību normu (Likuma par narkomānijas apkarošanu 62. panta 2. punktu) gan tiek transponēts pamatlēmuma 4. panta 2. punkta a) apakšpunkts, gan tiek reglamentētas situācijas (glabāšana personiskai lietošanai), kas neietilpst šā pamatlēmuma piemērošanas jomā (skat. šo secinājumu 36. un nākamos punktus).

64.

Iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai situācija, kurā valsts tiesību aktos nav definēts jēdziens “liels daudzums narkotisko vielu” un judikatūrā šis jēdziens ne vienmēr tiek interpretēts vienveidīgi, ir saderīga ar šo principu.

65.

Rakstveida apsvērumos Polijas valdība apstiprināja, ka valsts tiesību aktos patiešām nav definēts jēdziens “liels daudzums narkotisko vielu”. Polijas valdība apgalvo, ka tas ļauj tiesām izvērtēt katras konkrētās lietas attiecīgos apstākļus, kas ir būtiski, lai pienācīgi novērtētu, vai runa ir par “lielu daudzumu narkotisko vielu”. To darot, valsts tiesām ir jāpiemēro principi, kas izriet no Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija) judikatūras. Tiesas sēdē Polijas valdība norādīja uz minētās tiesas 2009. gada 23. septembra judikatūru, kurā ir paredzētas konkrētas norādes, lai novērtētu, vai konkrētās lietas apstākļos runa ir par “lielu daudzumu narkotisko vielu”.

66.

Gan Savienības tiesību sistēmā, gan valstu tiesību sistēmās īpaši būtiska nozīme ir principam, ka noziedzīgi nodarījumi un sodi ir jāparedz likumā, kā arī ar to saistītajai prasībai par paredzamību, precizitāti un piemērojamā krimināllikuma nepiemērošanu ar atpakaļejošu spēku. Minētais princips ne tikai ir nostiprināts Hartas 49. pantā, bet ir arī daļa no dalībvalstu kopējām konstitucionālajām tradīcijām ( 37 ).

67.

Saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu tās 49. pantā garantētajām tiesībām ir tāda pati nozīme un apjoms kā ECPAK, tostarp Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “Strasbūras tiesa”) judikatūrā garantētajām tiesībām ( 38 ).

68.

Saskaņā ar noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principu krimināltiesību normām ir jāatbilst noteiktām prasībām par pieejamību un paredzamību gan saistībā ar noziedzīga nodarījuma definīciju, gan soda noteikšanu ( 39 ).

69.

Prasība par piemērojamā likuma precizitāti, kas ir minētā principa neatņemama sastāvdaļa, nozīmē, ka likumā skaidri ir jādefinē noziedzīgi nodarījumi un sodi, kas par tiem ir paredzēti. Šis nosacījums ir izpildīts tad, ja attiecīgā persona no atbilstošās normas formulējuma, vajadzības gadījumā izmantojot tiesu sniegto normas interpretāciju, var uzzināt, par kādām darbībām vai bezdarbību tai iestāsies kriminālatbildība ( 40 ).

70.

Strasbūras tiesa ir precizējusi, ka “principa, ka likumiem ir jābūt vispārpiemērojamiem, rezultātā likumu formulējums ne vienmēr ir precīzs. Tas nozīmē, ka daudzi no šiem likumiem neizbēgami ir lielākā vai mazākā mērā plaši formulēti un ka to interpretācija un piemērošana ir atkarīga no prakses. Līdz ar to ikvienā tiesību sistēmā, lai arī cik skaidri būtu formulēta tiesību norma, tostarp krimināltiesību norma, pastāv neizbēgams tiesas interpretācijas elements. Vienmēr būs jāizskaidro šaubīgie punkti un jāpielāgojas izmaiņām apstākļos. Drošība, lai gan ļoti vēlama, dažkārt ir saistīta ar pārmērīgu neelastību, tomēr tiesību aktiem ir jāspēj pielāgoties situāciju izmaiņām. Likums joprojām var atbilst “paredzamības” prasībai, ja attiecīgā persona ir spiesta izmantot juridisko konsultāciju, lai lietā pastāvošajos apstākļos saprātīgi novērtētu, kādas sekas attiecīgā rīcība varētu radīt” ( 41 ). Turklāt “valsts tiesību aktos prasītā precizitāte, kas katrā ziņā nevar paredzēt katru iespējamību, lielā mērā ir atkarīga no attiecīgā tiesību akta satura, no jomas, uz kuru tas attiecas, kā arī no tā adresātu statusa” ( 42 ).

71.

Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības princips “nevar tikt interpretēts tādējādi, ka tas aizliegtu normu, kurās paredzēta kriminālatbildība, saturu noskaidrot pakāpeniski, tiesām sniedzot interpretāciju, ja vien šī interpretācija ir saprātīgi paredzama” ( 43 ).

72.

No tikko minētās judikatūras izriet, ka noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības princips paredz: i) likumā skaidri ir jādefinē noziedzīgi nodarījumi un sodi, kas par tiem ir paredzēti, ii) tam ir jābūt pieejamam un paredzamam, iii) apstāklis, ka atsevišķas normas ir jāinterpretē tiesai, automātiski nenozīmē to, ka šīs prasības nav izpildītas (tostarp krimināltiesībās), iv) valsts tiesību aktos prasītā precizitāte lielā mērā ir atkarīga no šo tiesību aktu rakstura un konteksta, v) lai arī, piemēram, konstitucionālo normu raksturs var attaisnot zemāku precizitātes līmeni ( 44 ), krimināltiesībās, kurās nereti ir paredzēti bargi brīvības atņemšanas sodi, ir jābūt augstākam precizitātes līmenim, vi) to normu saturu, kurās paredzēta kriminālatbildība, ir atļauts noskaidrot pakāpeniski, tiesām sniedzot interpretāciju, ja vien šī interpretācija ir saprātīgi paredzama, tomēr viii) attiecīgajai personai ir jāvar (izmantojot juridisko konsultāciju, lietā pastāvošajos apstākļos saprātīgi) novērtēt, kādas sekas attiecīgā rīcība varētu radīt un par kādām darbībām vai bezdarbību tai iestāsies kriminālatbildība.

73.

Manuprāt, šis pēdējais priekšlikums ietver arī iespējamās kriminālatbildības apmēra novērtēšanu, it īpaši to, vai pastāvētu atbildību pastiprinoši apstākļi, kas varētu būt saistīti ar bargākiem sodiem, kā arī šo sodu smagumu.

74.

Valsts tiesai ir jāpārbauda, vai tās aprakstītajā situācijā, kurā jēdziens “liels daudzums narkotisko vielu” nav definēts Likumā par narkomānijas apkarošanu, bet valsts tiesas to interpretē katrā atsevišķā gadījumā, personai ir iespējams uzzināt, par kādām darbībām vai bezdarbību tai iestāsies kriminālatbildība, kā arī to, kāds ir šīs atbildības apmērs.

75.

Hierarhija, saikne un mijiedarbība starp dažādām jurisdikcijām ir noteikta katras dalībvalsts tiesību sistēmā. Šajā kontekstā es ar zināmu rezervi iesniedzējtiesai norādes veidā sniedzu šādus vispārīgus apsvērumus šā jautājuma izvērtēšanai.

76.

No iesniedzējtiesas Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka valsts judikatūrā laikposmā no 1997. gada (proti, pirms pamatlēmuma un Likuma par narkomānijas apkarošanu pieņemšanas) līdz 2012. gadam tika piemērots kvantitatīvs kritērijs, lai definētu jēdzienu “liels daudzums narkotisko vielu”, sasaistot to ar to personu skaitu, kuras ar attiecīgo narkotisko vielu daudzumu vienu reizi varētu gūt “kaifu”. Tomēr atbilstoši iesniedzējtiesas informācijai tika izmantoti atšķirīgi atsauces skaitļi ( 45 ). Valsts tiesas papildina šos noteikumus ar papildu kritērijiem ( 46 ).

77.

Polijas valdība norādīja uz augstāko jurisdikciju lomu krimināltiesību vienveidīgas piemērošanas nodrošināšanā. Tā vērsa Tiesas uzmanību uz Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) pastāvīgo judikatūru (no 2006. gada līdz 2018. gadam), kurā jēdziens “liels daudzums narkotisko vielu” ir definēts, atsaucoties tikai uz vienu kvantitatīvo kritēriju: proti, uz daudzumu, kas vienlaikus spēj nodrošināt vismaz vairāku duču narkomānu vajadzības. Turklāt tā atsaucās arī uz dažiem papildu vai pakārtotiem kritērijiem, piemēram, “preces” masa, tās veids (“vieglā” vai “smagā”), kā arī tas, vai tā ir paredzēta tirdzniecībai vai personiskai lietošanai. Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) 2009. gada 23. septembra nolēmumā tāpat ir norādījusi, ka “Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) centieni radīt gandrīz juridisku [šā jēdziena] definīciju būtu pielīdzināmi neatļautai likumdevēja prerogatīvu īstenošanai” un ka, “ņemot vērā pašreizējo tehnoloģiju attīstības ātrumu (un jaunu sintētisko narkotiku ražošanu, kas ir vēl bīstamākas cilvēku veselībai un dzīvībai un spēj radīt vēlamo efektu ar arvien mazākiem un mazākiem daudzumiem), neviena paraug[definīcija], kuru izstrādātu Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa), nevarētu ietvert visas iespējamās situācijas nākotnē”.

78.

Krimināltiesību progresīvā attīstība, balstoties uz tiesību veidošanu, ko veic tiesas, ir labi iesakņojusies un vajadzīga Eiropas juridiskās tradīcijas sastāvdaļa ( 47 ). Tas it īpaši attiecas uz apstākļu novērtējumu saistībā ar tādām vielām kā narkotikas. Dažāda veida narkotisko vielu raksturs, daudzveidība, iedarbība un raksturīgās īpašības apgrūtina tādas jēdziena, kas apzīmē “lielu daudzumu” šo vielu, definīcijas izstrādi, kas derētu visiem gadījumiem. Kā Strasbūras tiesa ir noteikusi, “nepieciešamība izvairīties no pārmērīgas neelastības un nodrošināt to spēju pielāgoties konkrētai situācijai nozīmē to, ka daudzi likumi neizbēgami ir lielākā vai mazākā mērā plaši formulēti. To interpretācija un piemērošana ir atkarīga no prakses” ( 48 ).

79.

Tomēr, ņemot vērā iepriekš minēto, manuprāt, paredzamības kritērijam neatbilst situācija, kad spēkā esošā zemāko instanču tiesu judikatūra neļauj personai uzzināt, vai tāda daudzuma narkotisko vielu glabāšana, kas ir pietiekams, lai vairāki duči narkomānu varētu gūt “kaifu” vienu reizi, ir uzskatāma par noziedzīgu nodarījumu atbildību pastiprinošos apstākļos vai arī tā ir uzskatāma par šādu nodarījumu tikai tad, ja glabāto narkotisko vielu daudzums ir pietiekams attiecībā uz vairākiem simtiem (vai pat tūkstošiem) personu. Tā pārsniegtu to elastīguma līmeni, kas nepieciešams, lai izvairītos no pārmērīgas neelastības un nodrošinātu spēju pielāgoties konkrētai situācijai. Ja faktiskie apstākļi atbilst tiem, ko iesniedzējtiesa ir norādījusi savā nolēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, saskaņotais kritērijs, kas esot noteikts Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) judikatūrā, man nešķiet tāds, lai radītu saprātīgi paredzamu krimināltiesību piemērošanu. Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) arī ir norādījusi uz savu nevēlēšanos definēt jēdzienu “liels daudzums narkotisko vielu” aptverošākā veidā, uzskatot to par likumdevēja lomas uzurpēšanu ( 49 ). Šādos apstākļos neierobežotā jēdziena “liels daudzums” narkotisko vielu interpretācija, ko katrā atsevišķā gadījumā valsts tiesas veic, lai to uzskatītu par atbildību pastiprinošu apstākli, nav saderīga ar noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principu.

80.

Tāpēc es secinu, ka Pamatlēmuma 2004/757 4. panta 2. punkta a) apakšpunkta interpretācijai, ņemot vērā vienlīdzības, nediskriminācijas un noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principus, nav pretrunā situācija, kurā terminu, ar ko valsts tiesībās tiek transponēts jēdziens “liels daudzums narkotisko vielu”, nav definējis likumdevējs, bet tas ir precizēts judikatūrā. Tomēr saskaņā ar šo interpretāciju attiecīgajai personai ir jāvar novērtēt savas kriminālatbildības esamību un apmēru, ja tās glabāšanā tiek konstatēts noteikts narkotisko vielu daudzums. Šā jēdziena interpretācija, ko katrā atsevišķā gadījumā veic valsts tiesas, pamatojoties uz kritēriju, kas neparedz saprātīgu paredzamību un drošību, nav saderīgs ar Hartas 49. pantā nostiprināto noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principu. Valsts tiesai ir jānosaka tas, vai faktiski tāda ir situācija tās valsts tiesību sistēmā.

81.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Sąd Rejonowy w Słupsku – XIV Wydział Karny (Slupskas rajona tiesas XIV Krimināllietu nodaļa, Polija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: