1. 

Šī lieta attiecas uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Direktīvu 87/102/EEK (OV 2008, L 133, 66. lpp., un labojumi – OV 2009, L 207, 14. lpp.; OV 2010, L 199, 40. lpp., un OV 2011, L 234, 46. lpp.), 16. panta 1. punkta interpretāciju. Kā nupat tiks norādīts, šīs tiesību normas, kas attiecas uz patērētāja tiesībām samazināt kredīta izmaksas, ja viņš pirms termiņa ir pilnībā vai daļēji atmaksājis summu, kas jāmaksā saskaņā ar kredītlīgumu, nozīme vismaz dažos aspektos nav skaidra un tai nav viegli sniegt apmierinošu interpretāciju. Patiešām – iespējams, šajā pašā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu norādīto problēmu dēļ – Savienības likumdevējs kādā brīdī varētu vēlēties pārskatīt šī noteikuma formulējumu.

2. 

Katrā ziņā lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Lexitor Sp. z o.o, no vienas puses, un Spółdzielcza Kasa Oszczędnościowo – Kredytowa im. Franciszka Stefczyka z siedzibą w Gdyni, Santander Consumer Bank S.A. z siedzibą we Wrocławiu (turpmāk tekstā – “Santander Consumer Bank”) un mBank S.A. z siedzibą w Warszawie, no otras puses, par papildu maksājumu un soda naudas piemērošanu gadījumos, kad patērētāji izpilda savas patēriņa kredītlīguma saistības pirms termiņa.

3. 

Pirms tiks analizēts šis jautājums, ir jānosaka atbilstošās Direktīvas 2008/48 un valsts tiesību normas.

4.

Padomes Direktīvas 87/102/EEK (1986. gada 22. decembris) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz patēriņa kredītu (OV 1987 L 42, 48. lpp.) 8. pantā bija noteikts:

“Patērētājam ir tiesības izpildīt savas kredītlīguma saistības pirms nolīgumā noteiktā termiņa. Šajā gadījumā saskaņā ar noteikumiem, ko noteikušas dalībvalstis, patērētājs ir tiesīgs saņemt taisnīgu kredīta kopējo izmaksu samazinājumu.”

5.

No 2010. gada 11. jūnija Direktīva 87/102 tika atcelta un aizstāta ar Direktīvu 2008/48.

6.

Direktīvas 2008/48 7., 9., 10., 39. un 40. apsvērumā ir paredzēts šādi:

[..]

[..]

7.

Direktīvas 2008/48 1. panta nosaukums ir “Priekšmets”. Tajā ir noteikts:

“Šīs direktīvas mērķis ir saskaņot dažus dalībvalstu normatīvo aktu un administratīvo procedūru aspektus saistībā ar līgumiem, kas attiecas uz patēriņa kredītu.”

8.

Saskaņā ar tās 2. panta 1. punktu Direktīvu 2008/48 piemēro kredītlīgumiem.

9.

Direktīvas 2008/48 3. panta nosaukums ir “Definīcija”. Tas ir izteikts šādi:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..]

[..].”

10.

Direktīvas 2008/48 10. panta nosaukums ir “Kredītlīgumos iekļaujamā informācija”. Tā 2. punktā ir noteikts:

“Kredītlīgumā skaidri un lakoniski norāda:

[..]

[..].”

11.

Direktīvas 2008/48 16. panta nosaukums ir “Pirmstermiņa atmaksa”, un tas ir izteikts šādi:

“1.   Patērētājam ir tiesības pilnīgi vai daļēji izpildīt savas kredītlīguma saistības jebkurā laikā. Šādos gadījumos viņam ir tiesības uz kredīta kopējo izmaksu samazinājumu, kas sastāv no procentiem un izmaksām līguma atlikušajā termiņā.

2.   Ja kredīts tiek atmaksāts pirms termiņa, kreditors ir tiesīgs saņemt godīgu un objektīvi pamatotu kompensāciju par iespējamām izmaksām, kas tieši saistītas ar kredīta atmaksu pirms termiņa, ar nosacījumu, ka kredīts tiek atmaksāts pirms termiņa laika periodā, attiecībā uz kuru ir noteikta fiksēta aizņēmuma likme.

Šāda kompensācija nevar pārsniegt 1 % no kredīta apjoma, kas ir atmaksāts pirms termiņa, ja laikposms starp pirmstermiņa atmaksu un kredītlīguma izbeigšanos, par ko panākta vienošanās, pārsniedz vienu gadu. Ja šis laikposms nepārsniedz vienu gadu, kompensāciju var noteikt ne augstāku par 0,5 % no kredīta apjoma, kas ir atmaksāts pirms termiņa.

3.   Kompensāciju par pirmstermiņa atmaksu nepieprasa:

4.   Dalībvalstis var noteikt, ka:

Ja kreditora pieprasītā kompensācija pārsniedz faktiski ciestos zaudējumus, patērētājs var pieprasīt atbilstošu samazinājumu.

Šādā gadījumā zaudējumus veido starpība starp sākotnēji nolīgto procentu likmi un procentu likmi, par kādu kreditors var aizdot pirms termiņa atmaksāto summu tirgū pirmstermiņa atmaksas veikšanas laikā, un to noteikšanā ņem vērā pirmstermiņa atmaksas ietekmi uz administratīvajām izmaksām.

5.   Kompensācija nedrīkst pārsniegt procentu maksājumu summu, ko patērētājs būtu samaksājis laikā starp pirmstermiņa atmaksu un nolīgto kredītlīguma izbeigšanas dienu.”

12.

Direktīvas 2008/48 22. panta nosaukums ir “Saskaņošana un šīs direktīvas obligāta piemērošana”. Tā 1. punktā ir noteikts:

“Ciktāl šajā direktīvā iekļauti saskaņoti noteikumi, dalībvalstis savos tiesību aktos nedrīkst saglabāt vai ieviest noteikumus, kas atšķiras no šajā direktīvā paredzētajiem.”

13.

Ar 2011. gada 12. maijaustawa o kredycie konsumenckim (Likums par patēriņa kredītu, Dz. U., 2016, 1528. pozīcija, ar grozījumiem) (turpmāk tekstā – “Patēriņa kredīta likums”) Direktīva 2008/48 ir transponēta Polijas tiesībās.

14.

Saskaņā ar šā likuma 49. panta 1. punktu, ja kredīts pilnībā tiek atmaksāts pirms kredītlīgumā noteiktā termiņa, kredīta kopējās izmaksas tiek samazinātas par tām izmaksām, kas attiecas uz periodu, par kuru ir ticis saīsināts kredītlīguma darbības termiņš, pat ja patērētājs ir sedzis šīs izmaksas pirms kredīta atmaksas.

15.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz trim lietām, kuras iesniedzējtiesa ir apvienojusi kopējai izskatīšanai un izlemšanai. Visas minētās lietas būtībā raksturo tā pati turpinājumā izklāstītā struktūra.

16.

Atbildētājas, kas ir kredītiestādes, noslēdza ar patērētājiem patēriņa kredītlīgumus uz noteiktiem laikposmiem un iekasēja komisijas naudu par šo kredītu izsniegšanu. Visos trijos gadījumos komisijas naudas apmērs nebija atkarīgs no kredītlīgumu darbības ilguma. Visi patērētāji atmaksāja pilnu piešķirtā kredīta summu pirms līgumos norādītā datuma.

17.

Pēc tam tika noslēgti cesijas līgumi starp šiem patērētājiem un atbildētāju par pirms termiņa pilnībā atmaksātajiem patēriņa kredītiem, tostarp par iepriekš samaksātās komisijas naudas atmaksu. Prasītāja nosūtīja atbildētajām paziņojumus par attiecīgo parādu cesiju, vienlaikus aicinot tās brīvprātīgi atmaksāt apstrīdētās summas, kas sastāv no komisijas naudas daļas proporcionāli atmaksas periodam kopā ar likumiskajiem nokavējuma procentiem.

18.

Tā kā atbildētājas neizpildīja šo lūgumu, prasītāja cēla prasību iesniedzējtiesā, pieprasot piedzīt no atbildētājām strīdīgās summas kopā ar likumiskajiem nokavējuma procentiem.

19.

Iesniedzējtiesai nav skaidrs, vai patērētāja tiesības uz valsts tiesību aktos, ar kuriem transponēts Direktīvas 2008/48 16. panta 1. punkts, paredzēto kredīta kopējo izmaksu samazinājumu ir interpretējamas tādējādi, ka tās ietver izmaksas, kas nav atkarīgas no kredītlīguma darbības ilguma. Šajā saistībā iesniedzējtiesa norāda, ka Polijas tiesas ir apstiprinājušas atšķirīgas interpretācijas. It īpaši tā minēja divus divu dažādu Polijas tiesu spriedumus, kuros tika atzīts, ka Patēriņa kredīta likums piešķir tiesības tikai daļēji atlīdzināt izmaksas atkarībā no līguma ilguma. Trešajā spriedumā cita tiesa, pamatojoties uz valsts tiesību aktu interpretāciju saistībā ar Direktīvas 2008/48 16. pantu, tomēr nosprieda, ka patērētāja tiesības uz izmaksu samazināšanu ietver izmaksas, kas nav atkarīgas no kredītlīguma ilguma.

20.

Šādos apstākļos Sąd Rejonowy Lublin‑Wschód w Lublinie z siedzibą w Świdniku (Ļubļinas Austrumu rajona tiesa Ļubļinā, Švidņikas tiesu nams, Polija) ir nolēmusi apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Direktīvas 2008/48] 16. panta 1. punkts kopsakarā ar tās 3. panta g) punktu ir jāinterpretē tādējādi, ka patērētājam, kurš pirms termiņa ir izpildījis savas saistības, kas izriet no kredītlīguma, ir tiesības uz kopējo kredīta izmaksu, tostarp tādu izmaksu, kuru apmērs nav atkarīgs no šī kredītlīguma darbības ilguma, samazinājumu?”

21.

No atbildētāju puses Santander Consumer Bank būtībā apgalvo, ka uzdotais jautājums ir nepieņemams. Proti, tā apgalvo, ka Direktīvas 2008/48 16. panta 1. punkts nav piemērojams, jo strīds pamatlietā ir starp divām personām, kas darbojas savas uzņēmējdarbības vajadzībām.

22.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet – LESD 267. pantā paredzētā procedūra ir instruments sadarbībai starp Tiesu un dalībvalstu tiesām, ar kuru Tiesa dalībvalstu tiesām sniedz norādes jautājumā par Savienības tiesību interpretāciju, kuras tām vajadzīgas, lai izspriestu tajās izskatāmās lietas ( 2 ). Vienīgi valsts tiesa, kura izskata lietu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, var – ņemot vērā lietas īpatnības – noteikt, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu pieņemt savu nolēmumu, un cik atbilstīgi ir jautājumi, ko tā uzdod Tiesai. Tātad gadījumā, ja uzdotie jautājumi skar Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu ( 3 ).

23.

Līdz ar to, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jāpieņem lēmums. Tiesa var atteikties lemt par iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu, ja ir acīmredzams, ka prasītajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas ir vajadzīgi, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem ( 4 ). Tomēr tas, ka viena no pamatlietas pusēm apstrīd prejudiciālā jautājuma nozīmi strīda izšķiršanai pamatlietā, pats par sevi nevar pamatot secinājumu, ka šie jautājumi būtu jāatzīst par nepieņemamiem.

24.

Šajā lietā ir jānorāda, ka Direktīvas 2008/48 piemērošanas joma ir atkarīga nevis no strīda pušu identitātes, bet gan no kredītlīguma pušu identitātes. Patiešām, saskaņā ar Direktīvas 2008/48 2. panta 1. punktu šī direktīva attiecas uz “kredītlīgumiem”, un šis termins šīs direktīvas 3. panta c) punktā ir definēts kā “līgums, ar ko kreditors piešķir vai apsola piešķirt patērētājam kredītu atlikta maksājuma, aizdevuma vai citas tamlīdzīgas finansiālas vienošanās veidā, izņemot līgumus par ilglaicīgu pakalpojumu sniegšanu vai tāda paša veida preču piegādi, ja patērētājs maksā par šādiem pakalpojumiem vai precēm līguma noteikumu darbības laikā, maksājot pa daļām”. Šajā lietā nav strīda par to, ka attiecīgie kredīti tika piešķirti patērētājiem.

25.

Šādos apstākļos no iesniedzējtiesas iesniegtā lietas izklāsta acīmredzami neizriet, ka Direktīvas 2008/48 16. panta 1. punkts nav piemērojams pamatlietā aplūkotajā situācijā. Līdz ar to es uzskatu, ka Tiesai nebūtu jānolemj, ka uzdotais jautājums ir nepieņemams.

26.

Attiecībā uz uzdoto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai Direktīvas 2008/48 16. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi – ja patērētājs ir veicis pirmstermiņa atmaksu, kredīta izmaksu samazinājums, uz kuru šim patērētājam ir tiesības, var attiekties uz izmaksām, kuru apmērs nav atkarīgs no šī kredītlīguma darbības ilguma.

27.

Saskaņā ar Direktīvas 2008/48 16. panta 1. punktu “patērētājam ir tiesības pilnīgi vai daļēji izpildīt savas kredītlīguma saistības jebkurā laikā. Šādos gadījumos viņam ir tiesības uz kredīta kopējo izmaksu samazinājumu, kas sastāv no procentiem un izmaksām līguma atlikušajā termiņā”.

28.

Tātad no Direktīvas 2008/48 16. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka pirmstermiņa atmaksas gadījumā dalībvalstīm ir jānosaka, ka patērētājiem ir tiesības uz samazinājumu, kas, pirmkārt, piemērojams kredīta kopējām izmaksām, un, otrkārt, sastāv no procentiem un izmaksām līguma atlikušajā termiņā.

29.

Šī noteikuma pirmajā teikumā ir precizēts to izmaksu veids, kuras savas būtības dēļ var tikt samazinātas. Proti, tā kā 16. panta 1. punktā ir paredzēts, ka samazinājums attiecas uz kredīta kopējām izmaksām, var samazināt tikai izmaksas, kas ir daļa no kredīta kopējām izmaksām.

30.

Kredīta kopējās izmaksas ir definētas Direktīvas 2008/48 3. panta g) punktā kā “visas izmaksas [..], kas patērētājam jāmaksā saistībā ar kredītlīgumu un kas ir kreditoram zināmas, izņemot notāra izmaksas; iekļauj arī izmaksas, kas saistītas ar papildu pakalpojumiem saistībā ar kredītlīgumu, jo īpaši apdrošināšanas prēmijas [..], ja turklāt pakalpojumu līguma noslēgšana ir obligāts priekšnoteikums, vai nu lai vispār saņemtu kredītu, vai lai to saņemtu ar izsludinātajiem noteikumiem un nosacījumiem”. Līdz ar to notāra izmaksas ir izslēgtas no tiesībām pieprasīt samazinājumu pirmstermiņa atmaksas gadījumā saskaņā ar Direktīvas 2008/48 16. panta 1. punktu.

31.

Savukārt 16. panta 1. punkta otrajā teikumā ir paredzēts, ka piemērojamais samazinājums sastāv no “procentiem un izmaksām līguma atlikušajā termiņā”. No tā izriet, ka, pirmkārt, samazinājumam jāattiecas gan uz izmaksām, gan uz procentiem un, otrkārt, tam ir jābūt saistītam ar “līguma atlikušo termiņu”.

32.

No iepriekš minētā izriet, ka 16. panta 1. punktā ir noteikti daži pamatprincipi, kas dalībvalstīm jāievēro, proti, tie, kurus es tikko izklāstīju. Tagad es ierosinu apsvērt, cik lielā mērā Direktīva 2008/48 ir uzskatāma par saskaņošanas pasākumu.

33.

Lai gan 9. apsvēruma pirmajā teikumā ir minēts, ka “vajadzīga pilnīga saskaņošana”, tomēr direktīvas saskaņošanas pakāpe nedrīkst tikt jaukta ar šīs saskaņošanas tvērumu. Tāpēc pilnīga saskaņošana, kas minēta 9. apsvērumā, ne vienmēr attiecas uz visiem Direktīvā 2008/48 minētajiem patēriņa kredītu aspektiem. Tāpat ir jānorāda, ka šī paša apsvēruma trešajā teikumā ir skaidri noteikts, ka aizliegums dalībvalstīm saglabāt vai ieviest citus noteikumus, kas nav paredzēti šajā direktīvā, “būtu jāpiemēro tikai tad, ja šajā direktīvā pastāv saskaņoti noteikumi. Ja šādi saskaņoti noteikumi nepastāv, dalībvalstīm būtu jāpatur tiesības saglabāt vai ieviest valstu tiesību aktus”.

34.

Tas, ka Direktīvas 2008/48 mērķis ir panākt pilnīgu saskaņošanu tikai attiecībā uz dažiem patēriņa kredīta aspektiem, ir apstiprināts šīs direktīvas 1. pantā. Saskaņā ar šo noteikumu Direktīvas 2008/48 mērķis ir “saskaņot dažus normatīvo aktu [..] aspektus saistībā ar līgumiem, kas attiecas uz patēriņa kredītu”. Turklāt Direktīvas 2008/48 22. pantā vien ir noteikts, ka tikai, “ciktāl šajā direktīvā iekļauti saskaņoti noteikumi, dalībvalstis savos tiesību aktos nedrīkst saglabāt vai ieviest noteikumus, kas atšķiras no šajā direktīvā paredzētajiem”.

35.

Visbeidzot varētu arī atzīmēt, ka Tiesa saistībā ar direktīvu, kuras mērķis ir panākt pilnīgu saskaņošanu, jau ir apstiprinājusi, ka visi šajā direktīvā minētie aspekti nav saskaņoti. Piemēram, Tiesa attiecībā uz Sesto Padomes direktīvu par PVN ( 5 ) ir nospriedusi – ja dalībvalstis izmanto noteiktas Sestās direktīvas 17. panta 5. punkta trešajā daļā paredzētās iespējas, tās var piemērot aprēķina metodi, kas atšķiras no šajā direktīvā minētās, tostarp ar nosacījumu, ka izmantotā metode garantē precīzāku priekšnodoklī samaksātā PVN atskaitāmās daļas noteikšanu nekā direktīvā paredzētā ( 6 ).

36.

Attiecībā uz Direktīvas 2008/48 16. panta 1. punktu var norādīt, ka, tā kā šis noteikums neparedz izmantojamo aprēķina metodi, es uzskatu, ka Savienības likumdevēja nodoms ir piešķirt dalībvalstīm zināmu rīcības brīvību šajā jautājumā. Turklāt 10. apsvērumā ir noteikts, ka Direktīvā 2008/48 paredzēto saskaņošanas tvērumu nosaka šīs direktīvas 3. panta g) punktā ietvertās konkrētas definīcijas. Tādēļ ir svarīgi atzīmēt, ka šajā direktīvā nav definēts 16. panta 1. punktā izmantotais termins “samazinājums”.

37.

Kā jau iepriekš norādīju, tas, protams, nenozīmē, ka dalībvalstis var izvēlēties jebkuru metodi. Tām ir jāievēro 16. panta 1. punktā noteiktie principi attiecībā uz pienākumu segt gan procentus, gan izmaksas. Tomēr nevienā no šiem principiem nav prasīts, lai, nosakot, kuru daļu no šiem procentiem un izmaksām var samazināt, attiecīgo izmaksu summa būtu atkarīga no kredītlīguma termiņa, kā to prasa iesniedzējtiesa. Lai arī šīs direktīvas 16. panta 1. punktā ir precizēts, ka šī daļa atbilst procentiem un izmaksām, “[kas maksājamas] līguma atlikušajā termiņā”, šī tiesību norma tomēr ir diezgan neskaidra, jo tā varētu nozīmēt, ka attiecīgie procenti un izmaksas ir tās, kas rodas pēc atmaksas datuma ( 7 ).

38.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, man šķiet skaidrs, ka Direktīvā 2008/48 nav harmonizēta aprēķina metode, kas izmantojama, lai noteiktu piemērojamo samazinājumu kredīta pirmstermiņa atmaksas gadījumā, bet gan ir paredzēti principi, kas dalībvalstīm ir jāievēro, nosakot šo metodi.

39.

Pamatlietā 2011. gada 12. maija Likuma par patēriņa kredītiem formulējums šķiet relatīvi atvērts, ko atbilstoši iesniedzējtiesas minētajam apstiprina fakts, ka Polijas tiesas to ir interpretējušas dažādi.

40.

Tāpēc, tā kā iesniedzējtiesai ir pienākums interpretēt savus valsts tiesību aktus saskaņā ar Savienības tiesībām, es ierosinu pārbaudīt dalībvalstīm izvirzīto prasību atbilstoši formulējumam “līguma atlikušajā termiņā”, kurš ietverts Direktīvas 2008/48 16. panta 1. punktā, uz kuru attiecas uzdotais jautājums ( 8 ).

41.

Šajā ziņā var atzīmēt, ka iesniedzējtiesa piedāvā divas atšķirīgas šā formulējuma interpretācijas.

42.

Pirmā interpretācija ir balstīta uz ideju, ka formulējuma “līguma atlikušajā termiņā” mērķis ir attiecināt samazinājumu tikai uz izmaksām, kas saistītas ar kredīta ilgumu. Tāpēc jēdziens “izmaksas” attiecas uz izdevumiem, kas kredītiestādei jāsedz saistībā ar piešķirto kredītu ( 9 ). Tātad būtībā 16. panta 1. punkts atbrīvojot patērētājus no to izdevumu apmaksas, kas ir attiecināmas uz “izmaksām” un ir saistītas ar līguma atlikušo termiņu. Būtiskais faktors šeit ir tas, ka, tā kā kredītiestāde nesegs šos izdevumus, patērētājam vajadzētu būt tiesībām tos atskaitīt no kredīta kopējām izmaksām ( 10 ).

43.

Otrā interpretācija ir uzskats, ka kopējās kredīta izmaksas ir jāsamazina proporcionāli atlikušajam līguma periodam. Būtībā formulējums “līguma atlikušajā termiņā” esot tikai norāde par to, kā tiek aprēķināts samazinājums, proti, proporcionāli līguma atlikušajam termiņam.

44.

Papildus ir jāapsver vēl divas citas interpretācijas.

45.

Trešā, ko ierosina atbildētājas, ir uzskatīt, ka izmaksas, kuras var atskaitīt no kredīta kopējām izmaksām, ir tikai tās, kas formāli ir uzrādītas kredītlīgumā kā tādas, kas ir atkarīgas no paša kredītlīguma ilguma. Turpretī, tā kā sniegtais pakalpojums, kas ir kredīta piešķiršana, ir izpildīts pilnībā, kolīdz nauda tiek nodota patērētāja rīcībā, kredītiestādes peļņas daļai būtu jāpaliek neskartai.

46.

Saskaņā ar ceturto un pēdējo interpretāciju samazinājums, uz kuru patērētājam būtu tiesības, attiecas uz vienreizējiem vai atkārtotiem maksājumiem, kas vēl nav nokavēti pirmstermiņa atmaksas veikšanas brīdī.

47.

Lai noteiktu, kura no šīm interpretācijām ir saderīga ar Direktīvas 2008/48 16. panta 1. punktu, ir jāņem vērā šajā tiesību normā paredzētie principi, jo, piemērojot Tiesas interpretācijas metodes, šos principus ir iespējams secināt no konteksta, kādā šī tiesību norma ir ietverta, tās mērķiem un formulējuma ( 11 ).

48.

Attiecībā uz kontekstu var tikt konstatēts, ka vairāki lietas dalībnieki ir ierosinājuši piemērot Direktīvas 2008/48 16. panta 1. punkta sistēmisku interpretāciju, ņemot vērā 16. panta 2. punktu. Tādēļ, tā kā atbilstoši 16. panta 2. punktam kredītiestādes ir tiesīgas saņemt “taisnīgu un objektīvi pamatotu” kompensāciju par “iespējamām izmaksām, kas tieši saistītas ar kredīta atmaksu pirms termiņa, ar nosacījumu, ka kredīts tiek atmaksāts pirms termiņa laika periodā, attiecībā uz kuru ir noteikta fiksēta aizņēmuma likme”, 16. panta 1. punktā paredzētā samazinājuma tvērums būtu jāinterpretē plaši un patērētājiem labvēlīgi.

49.

Mani savukārt šī pieeja nepārliecina. Proti, pretēji Polijas valdības apgalvojumam, es neuzskatu, ka, lai pilnībā īstenotu (“effet utile”) Direktīvas 2008/48 16. panta 2. punktu, 16. panta 1. punkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka tas obligāti ietver kredītiestādes peļņas samazinājumu. Patiešām, pretēji tam, kas, šķiet, ir plaši izplatīta interpretācija, 16. panta 2. punkts nav paredzēts, lai kompensētu peļņu, ko aizdevējs būtu varējis iegūt, ja kredīts netiktu atmaksāts pirms termiņa. Protams, pat ja kredītiestāde vēlreiz aizdod atmaksātās summas, tās peļņas daļa ne vienmēr būs tāda pati, kāda tā būtu bijusi, ja sākotnējais kredītlīgums turpinātu darboties ( 12 ). Tomēr tam nevajadzētu aizēnot faktu, ka 16. panta 2. punkta formulējums attiecas uz “izmaksām”, nevis uz iestāžu ciestajiem “zaudējumiem”, kuriem turklāt ir jābūt tādiem, kas ir “tieši saistīti ar kredīta pirmstermiņa atmaksu”. Tādējādi no tā izriet, ka kompensācija, ko var pieprasīt saskaņā ar šo noteikumu, ir paredzēta vienīgi, lai kompensētu izdevumus, kas radušies tādēļ, ka kredīts atmaksāts pirms termiņa, ja kredītiestādēm šim nolūkam ir jāveic konkrētas darbības ( 13 ).

50.

Iespēja pieprasīt kompensāciju par negūto peļņu kredīta pirmstermiņa atmaksas rezultātā patiešām ir paredzēta Direktīvā 2008/48, tomēr tā ir paredzēta 16. panta 4. punkta b) apakšpunktā, nevis 16. panta 2. punktā. Taču, tā kā 16. panta 4. punkta b) apakšpunkts nav obligāts, dalībvalstīm šī iespēja ir jāparedz valsts tiesību aktos, ar kuriem transponēta direktīva. Turklāt šīs direktīvas 16. panta 4. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka šādu kompensāciju tikai izņēmuma kārtā var pieprasīt tad, ja kredītiestāde var pierādīt, ka tās ciestie zaudējumi pārsniedz 16. panta 2. punkta otrajā daļā paredzēto robežlielumu. Līdz ar to risks, ka kredītiestāde var saņemt kompensāciju, pat ja tās peļņa nav būtiski tikusi samazināta, ir salīdzinoši ierobežots.

51.

Attiecībā uz mērķiem, kas izvirzīti Direktīvas 2008/48 16. panta 1. punktā, ir gan jānorāda, ka 7. apsvērumā ir paredzēts, ka direktīvas mērķis ir atvieglot “pareizi funkcionējoša patēriņa kredītu iekšējā tirgus izveidi”. Tomēr, pretēji atbildētāju izvirzītajam argumentam, no tā nevar secināt, ka 16. panta 1. punkta mērķis būtu aizsargāt kredītiestādes no pirmstermiņa atmaksas sekām. Patiešām, šajā apsvērumā ir skaidri norādīts, ka pareizi funkcionējoša patēriņa kredītu iekšējā tirgus izveide ir jāsasniedz, paredzot saskaņotu Savienības sistēmu vairākās galvenajās jomās, nevis aizsargājot kredītiestādes pret pirmstermiņa atmaksas sekām.

52.

Turpretī nevar neņemt vērā to, ka 39. apsvērumā, kas tieši attiecas uz 16. panta 1. punkta mērķiem, nav nekādas atsauces uz šo samazinājumu, bet gan tikai noteikts, ka “patērētājam vajadzētu būt tiesīgam izpildīt savas saistības pirms kredītlīgumā noteiktā termiņa”. Tas patiešām liek domāt, ka Savienības likumdevējs ir uzskatījis, ka šis samazinājums ir iecerēts kā vienkāršas pirmstermiņa atmaksas sekas un tāpēc – kā kaut kas tāds, ko ir viegli aprēķināt. Turklāt tajā pašā apsvērumā ir arī izteikta ideja par to, ka pirmstermiņa atmaksas sekām ir jābūt viegli novērtējamām, jo formulējums šoreiz attiecas uz kompensāciju, ko ir tiesības saņemt kredītiestādei. Proti, saskaņā ar 39. apsvērumu šādā situācijā: “[..] kreditoriem būtu viegli piemērot aprēķina metodi [..]”.

53.

No šī skatpunkta raugoties, lai arī pirmā interpretācija, saskaņā ar kuru samazinājumam ir jāatbilst izdevumiem, kas kredītiestādei nebūs jāsedz pirmstermiņa atmaksas dēļ, virspusēji šķiet salīdzinoši vienkārša – un līdz ar to diezgan pievilcīga –, tās praktiskā īstenošana varētu radīt būtiskas praktiskas grūtības. Patiešām, kā iesniedzējtiesa ir norādījusi savā lūgumā, kredītiestādes reti norāda, kuri no to izdevumiem tiek segti no patērētājiem iekasētām maksām, un pat tad, ja tās to dara, patērētājam joprojām būtu tiesības apstrīdēt šīs informācijas precizitāti.

54.

Iekasēto maksu summa arī nav ļoti noderīga. Pat ja uzliktie maksājumi būtu aprēķināti, ņemot vērā kredīta ilgumu, jāatzīmē, ka tie var kalpot, lai daļēji kompensētu atkārtotas izmaksas un daļēji vienreizējas izmaksas, iekļaujot izmaksas, kas ir radušās tikai pirms pirmstermiņa atmaksas. Tas pats attiecas uz gadījumiem, kad šādas maksas ir aprēķinātas attiecībā uz piešķirto kredīta summu, jo ne visas mainīgās izmaksas vienmēr ir atkārtotas izmaksas. Visbeidzot jebkuri maksājumi, ko patērētāji maksā, var ietvert daļu no peļņas, jo neviens noteikums neuzliek kredītiestādēm pienākumu sasniegt peļņas daļu tikai ar patērētājiem piemērotajiem procentu maksājumiem.

55.

Tādējādi praksē vienīgais veids, kā iegūt precīzu priekšstatu par summu, ko kredītiestāde ietaupīs, ir prasīt tai veikt izmaksu uzskaiti, kuras mērķis tieši ir noteikt un novērtēt tos elementus, kas veido tās neto darbības ienākumus. Patiešām, kredītiestādes gadījumā šie elementi ietver izdevumus, kas rodas piešķirto kredītu ilguma dēļ. Tomēr ne Direktīvā 2008/48, pat ne arī, šķiet, kādā citā Savienības tiesību aktā nav noteikts kredītiestādēm pienākums obligāti veikt izmaksu uzskaiti ( 14 ). Tādēļ, ja Tiesai būtu jāpieņem pirmā pieeja, tas nozīmētu, ka praksē izmaksu uzskaite kļūtu obligāta, kaut arī citādi šāds pienākums nav paredzēts. Turklāt, ja rodas strīds par samazinājuma apmēru, uz kuru patērētājam ir tiesības, veicot pirmstermiņa atmaksu, valstu tiesām būs jāaicina grāmatvedības eksperti pat tad, ja attiecīgās izmaksas pēc savas būtības būs salīdzinoši nelielas.

56.

Neatkarīgi no tā, kādas ir šīs iespējamās interpretācijas teorētiskās priekšrocības, ņemot vērā praktiskās grūtības, kas, kā es tikko minēju, varētu būt ievērojamas, es domāju, ka šī interpretācija nav saderīga ar ideju, kas secināma no Direktīvas 2008/48 39. apsvēruma – ka pirmstermiņa atmaksas sekām būtu jābūt viegli novērtējamām.

57.

Vēl noteicošāks ir 16. panta 1. punkta formulējums. Patiešām, šajā ziņā gan pirmā, gan trešā interpretācija nesaskan ar šajā pantā minēto atsauci uz jēdzienu “procenti”. Es sākšu ar trešo interpretāciju.

58.

Saskaņā ar šo interpretāciju var samazināt tikai izmaksas ar nosacījumu, ka tās ir oficiāli norādītas kā atkarīgas no līguma ilguma. Tomēr ir jāatzīmē, ka, tā kā Savienības tiesību aktos ir uzskatīts par vajadzīgu atsaukties gan uz procentiem, gan uz izmaksām, Direktīvas 2008/48 16. panta 1. punktā minētais samazinājums ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz abiem šiem elementiem, nevis – kā uzskatīts trešajā interpretācijā – tikai uz izmaksām.

59.

Turklāt, pat ja trešā interpretācija būtu jāpiemēro arī procentu gadījumā, tas praksē varētu nedarboties, izmantojot vien otro vai ceturto interpretāciju ( 15 ). Tāpēc, saglabājot trešo interpretāciju, būtu jāpiemēro divas atsevišķas aprēķina metodes, attiecīgi vienu – procentu un otru – izmaksu aprēķināšanai. Tomēr tas būtu pretrunā ar pašu 16. panta 1. punkta formulējumu.

60.

Attiecībā uz pirmo interpretāciju es atzīmēju, ka termins “procenti” attiecas uz kredītiestādes atlīdzības elementu, kas ir precīzs un viegli nosakāms, jo to aprēķina, piemērojot gada procentu likmi. Tāpat kā jebkurš cits kredītiestādes atlīdzības elements, procentu maksājums, protams, palīdz tās rentabilitātei, bet tas arī tiek izmantots, lai pārliktu uz patērētājiem izdevumus, kas bankām radušies saistībā ar kredītiem. Tādējādi Direktīvas 2008/48 16. panta 1. punktā ietvertā termina “izmaksas” interpretācija, atsaucoties uz kredītiestādēm radītajām izmaksām, kā paredzēts pirmajā un trešajā interpretācijā, varētu izraisīt tā paša elementa dubultu samazinājumu, jo ir skarti arī procenti. Tomēr es personīgi neuzskatu, ka tas bija padomā Savienības likumdevējam.

61.

Tā kā starp terminiem “procenti” un “izmaksas” ir saiklis “un”, man šķiet loģiskāk uzskatīt, ka abi ir saistīti ar maksājumiem, kas jāveic patērētājam. Līdz ar to jēdziens “izmaksas” 16. panta 1. punktā neattiecas uz kredītiestādes izdevumiem, kā to paredz pirmā interpretācija, bet gan uz maksājumiem, ko pieprasa no patērētājiem papildus procentiem.

62.

Citiem vārdiem sakot, jēdziens “[kas maksājami] līguma atlikušajā termiņā” ir jāsaprot tā, ka 16. panta 1. punktā paredzētais samazinājums ir atkarīgs nevis no patērētājiem uzlikto izmaksu mērķa, kā piedāvāts pirmajā un trešajā interpretācijā, bet gan no datuma, kad no patērētājiem tiek pieprasīta izmaksu segšana.

63.

Manuprāt, tikai otrā vai ceturtā interpretācija atbilst šādam secinājumam. Es piekrītu, ka abām interpretācijām ir trūkumi, tomēr, kā man jau gadījies novērot, atklāti sakot, nav tādas Direktīvas 2008/48 16. panta 1. punkta interpretācijas, kas būtu pilnībā apmierinoša.

64.

Jo īpaši es atzīstu, ka abas šīs interpretācijas var radīt nelīdzsvarotību kreditora un aizņēmēja attiecībās. Patiešām, otrās interpretācijas gadījumā, ja atmaksa tiek veikta ļoti agri, kredītiestādes sedzamās nemainīgie izdevumi var nebūt pilnībā amortizēti ar patērētāja veiktajiem maksājumiem un procentiem un tādējādi kredītiestādei var rasties zaudējumi. Ciktāl tas attiecas uz ceturto interpretāciju, tā ļauj kredītiestādēm, nododot patērētājam visas pastāvīgās izmaksas līguma sākumā, izvairīties no izmaksu samazināšanas sekām pirmstermiņa atmaksas gadījumā. Tomēr abām interpretācijām ir īpaša priekšrocība, ka patērētājs gan procentu, gan izmaksu samazinājumu varēs panākt pirmstermiņa atmaksas rezultātā tādā veidā, kas ir (salīdzinoši) proporcionāls kredīta līguma pirmstermiņa atmaksas apjomam.

65.

Turklāt es neesmu pārliecināts, ka Savienības tiesību aktos ir noteikti mēģināts panākt perfektu līdzsvaru starp kredītiestāžu un patērētāju interesēm. Patiešām, arī no Direktīvas 2008/48 16. panta 5. punkta izriet, ka likumdevējam zināmā mērā nebija nodoma izslēgt iespēju, ka patērētājam būtu jāmaksā tāda pati summa, kāda tam būtu jāmaksā, ja aizdevums nebūtu priekšlaicīgi samaksāts ( 16 ).

66.

Lai gan Direktīvas 2008/48 16. panta 1. punkta formulējums šajā ziņā varētu būt izteikts skaidrāk, manuprāt, otrā un ceturtā interpretācija ne tikai ir saderīga ar Direktīvā 2008/48 paredzētajiem principiem, bet tās arī visdrīzāk atspoguļo to, kāds Savienības likumdevējam bijis nodoms.

67.

Tādēļ, manuprāt, dalībvalstis var izvēlēties inter alia transponēt šo noteikumu vai vismaz, ja nepieciešams, interpretēt savas valsts tiesību aktus saskaņā ar vienu vai otru no šīm divām interpretācijām.

68.

Iepriekš minēto iemeslu dēļ ierosinu Tiesai uz Sąd Rejonowy Lublin‑Wschód w Lublinie z siedzibą w Świdniku (Ļubļinas Austrumu rajona tiesa Ļubļinā, Švidņikas tiesu nams, Polija) uzdoto jautājumu atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Direktīvu 87/102/EEK, 16. panta 1. punkts kopsakarā ar tās 3. panta g) punktu ir jāinterpretē tādējādi, ka patērētājam, kurš pirms termiņa ir atmaksājis aizdevumu, ir tiesības uz samazinājumu, kurš var attiekties uz izmaksām, kuru apmērs nav atkarīgs no šī kredītlīguma darbības ilguma. Tomēr dalībvalsts nevar ierobežot – un valsts tiesa nevar šādi interpretēt savus valsts tiesību aktus – šo samazinājumu, to attiecinot tikai uz izmaksu summu, ko kredītiestāde ietaupījusi pirmstermiņa atmaksas rezultātā.