1.

Mums zināms, ka mēs gandrīz neko nezinām par nākotnes tiesiskajām attiecībām starp ES un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti (turpmāk tekstā – “Apvienotā Karaliste”).

2.

Bet vai tam ir nozīme attiecībā uz Eiropas apcietināšanas orderi (turpmāk tekstā – “EAO”), kas no Apvienotās Karalistes nosūtīts uz Īriju un kas izdots pirms paredzētā Brexit datuma? Nē, tam nav nozīmes. EAO ir jāturpina izpildīt. Tāpat kā agrāk.

3.

Tas rezumējot ir mans piedāvātais risinājums šajā lietā, kuras izcelsme ir High Court [Augstās tiesas] (Īrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.

4.

Kā norādīts Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm ( 2 ) (turpmāk tekstā – “Pamatlēmums”) 6. apsvērumā, EAO, kuru paredz šis lēmums, “ir pirmais konkrētais pasākums, ar kuru krimināltiesību jomā īsteno savstarpējas atzīšanas principu, kuru Eiropadome ( 3 ) raksturojusi kā tiesu iestāžu sadarbības “stūrakmeni””.

5.

Pamatlēmuma 10. apsvērumā ir apstiprināts, ka “Eiropas apcietināšanas ordera mehānism[a] pamatā ir augsta dalībvalstu savstarpēja uzticība. Tā īstenošanu var apturēt tikai gadījumā, ja viena no dalībvalstīm nopietni un vairākkārt pārkāpj principus, kas paredzēti 6. panta 1. punktā Līgumā par Eiropas Savienību, ko konstatē Padome, ievērojot minētā līguma 7. panta 1. punktu, ar sekām, kas izklāstītas attiecīgā līguma 7. panta 2. punktā”.

6.

Pamatlēmuma 1. pantā “Eiropas apcietināšanas ordera definīcija un pienākums to izpildīt” ir noteikts:

“1.   Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.

2.   Dalībvalstis izpilda ikvienu Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem.

3.   Ar šo pamatlēmumu negroza pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie noteikti Līguma par Eiropas Savienību 6. pantā.”

7.

Pamatlēmuma 3. nodaļā, kurā ir 26.–30. pants, ir regulētas “Nodošanas sekas”.

8.

Pamatlēmuma 26. panta “Laikposma, kas pavadīts apcietinājumā izpildes dalībvalstī, ieskaitīšana” 1. punktā ir norādīts:

“Izsniegšanas dalībvalsts ieskaita visus apcietinājuma termiņus, kas izciesti Eiropas apcietināšanas ordera izpildes rezultātā, kopējā brīvības atņemšanas laikā, kas būtu jāizcieš izsniegšanas dalībvalstī brīvības atņemšanas soda vai piespiedu līdzekļa piespriešanas rezultātā.”

9.

Pamatlēmuma 27. panta par “Iespējamo kriminālvajāšanu par citiem nodarījumiem” 2. punktā ir noteikums, kas vispārīgi pazīstams kā “īpašais noteikums”. Šī norma ir izteikta šādi:

“[..] nevar veikt nodotās personas kriminālvajāšanu, to notiesāt vai tai atņemt brīvību par nodarījumu, kas veikts pirms tās nodošanas un kas nav nodarījums, par kuru tā nodota.”

10.

Pamatlēmuma 28. pantā ir regulēta “Nodošana vai vēlāka izdošana” (trešajai valstij).

11.

Ar 2003. gada Eiropas apcietināšanas ordera likumu ar grozījumiem Īrijas tiesību aktos tika transponēti Pamatlēmuma noteikumi.

12.

Ar 2003. gada Izdošanas likumu Apvienotās Karalistes tiesību aktos tika transponēti Pamatlēmuma noteikumi.

13.

Apvienotās Karalistes tiesu iestādes lūdza nodot R O, pamatojoties uz diviem EAO, kuri izdoti 2016. gada 27. janvārī un 4. maijā un kuru izpildi attiecīgi 2016. gada 1. februārī un 10. maijā apstiprināja High Court (Īrija), veicot kriminālvajāšanu par slepkavību, ļaunprātīgu dedzināšanu un izvarošanu, par kuriem kopā iespējamais lielākais sods ir mūža ieslodzījums.

14.

R O tika apcietināts Īrijā, pamatojoties uz pirmo EAO, 2016. gada 3. februārī un no tās dienas atradās apcietinājumā. Viņš tika apcietināts, pamatojoties uz otro apcietināšanas orderi, 2016. gada 4. maijā un tika paturēts apcietinājumā.

15.

R O izteica iebildumus par savu nodošanu uz Apvienoto Karalisti attiecībā uz jautājumiem, kuri izriet no Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī (turpmāk tekstā – “ECPAK”), 3. pantu saistībā ar iespējamu necilvēcīgu un pazemojošu izturēšanos, kuru, pēc viņa domām, viņš izciestu, ja viņu ieslodzītu Magaberijas [Maghaberry] cietumā Ziemeļīrijā. Viņš norāda, ka nav skaidrības par to, kā viņa tiesības, kas noteiktas Pamatlēmumā, tiks nodrošinātas pēc tam, kad Apvienotā Karaliste izstāsies no ES.

16.

R O veselības stāvokļa dēļ lieta nevarēja tikt izskatīta līdz 2017. gada 27. jūlijam.

17.

2017. gada 2. novembra spriedumā High Court (Īrija) izvērtēja R O apgalvojumu, ka pret viņu tiktu īstenota necilvēcīga un pazemojoša izturēšanās, ja viņš tiktu nodots Ziemeļīrijai, un skaidri atstāja Brexit jautājumu izskatīšanai uz vēlāku laiku. High Court ņēma vērā līdzīgus kritērijus, kas jāpiemēro saskaņā ar ECPAK 3. pantu ( 4 ) un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 4. pantu ( 5 ). High Court nosprieda, ka pastāv īpaša un jauna informācija par ieslodzījuma apstākļiem Magaberijas cietumā, kas rada pamatu bažām, ka ir faktisks risks, ka pret R O, ņemot vērā viņa neaizsargātību, tiktu īstenota necilvēcīga un pazemojoša izturēšanās. Iepriekš minēto noteikumu dēļ, kā tos interpretējusi Irish Supreme Court [Īrijas Augstākā tiesa] un Tiesa, un analizējot pierādījumus lietā, High Court vāca papildu informāciju no Apvienotās Karalistes par apstākļiem, kādos R O tiktu turēts, ja viņš tiktu nodots Apvienotajai Karalistei.

18.

2018. gada 16. aprīlī izsniegšanas tiesu iestāde Laganside Court [Leigansaidas tiesa] Belfāstā (Ziemeļīrija) sniedza informāciju par to, kā Ziemeļīrijas Ieslodzījuma vietu pārvalde novērsīs risku, ka pret R O varētu tikt īstenota necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās Ziemeļīrijā.

19.

High Court noraidīja visus R O iebildumu punktus, izņemot atlikto jautājumu par Brexit sekām saistībā ar ECPAK 3. pantu.

20.

High Court atgādina, ka 2017. gada 29. martā Apvienotā Karaliste atbilstoši LES 50. panta 2. punktam paziņoja Eiropadomei par savu nodomu izstāties no ES. Ievērojot citus pasākumus, šī paziņojuma rezultātā 2019. gada 29. martā Apvienotā Karaliste izstāsies no ES saskaņā ar LES 50. panta noteikumiem.

21.

High Court uzskata, ka ir liela iespējamība, ka tad, ja R O tiks nodots, viņš paliks Apvienotās Karalistes cietumā pēc 2019. gada 29. marta, t.i. pēc tam, kad Apvienotā Karaliste būs izstājusies no ES. Pārejas pasākumi var tikt ieviesti, lai regulētu situāciju uzreiz pēc izstāšanās, un ir iespējams, ka galu galā starp ES un Apvienoto Karalisti tiks noslēgtas vienošanās, kas regulēs turpmākās attiecības starp abām pusēm tādās jomās kā tās, uz kurām attiecas Pamatlēmums.

22.

Tomēr pašlaik nav skaidrs, vai šāda vienošanās tiks noslēgta un, ja tā tiks noslēgta, kāds būs pieņemto attiecīgo pasākumu raksturs. It īpaši nav skaidrs, vai ES pilsoņa, kurš ir Apvienotās Karalistes jurisdikcijā, tiesības uz attiecīgiem Savienības tiesību jautājumiem strīda gadījumā, ko visbeidzot nosaka Tiesa, tiks ievērotas pēc tam, kad Apvienotā Karaliste būs izstājusies.

23.

Savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu High Court arī norāda, ka šīs lietas kontekstā tā it īpaši atsaucas uz tiem pašiem jautājumiem, uz kuriem Īrijas Augstākā tiesa atsaucās 2018. gada marta lietā KN/Minister for Justice and Equality ( 6 ), kuru šobrīd Tiesa izskata ( 7 ), bet ka tai atbilde nepieciešama steidzami, jo R O ir apcietinājumā.

24.

Šādos apstākļos ar 2018. gada 17. maija rīkojumu, kas Tiesā saņemts 2018. gada 18. maijā, High Court uzdeva šādus jautājumus prejudiciāla nolēmuma sniegšanai:

“Ņemot vērā

25.

Ar to pašu 2018. gada 17. maija rīkojumu iesniedzējtiesa lūdza šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot steidzamības tiesvedību, kas ir paredzēta Tiesas Reglamenta 107. pantā.

26.

Iesniedzējtiesa uzsver, ka lūgums ir par jautājumiem no jomas, kam piemērojama Līguma par LESD V sadaļas trešā daļa, t.i., tiesiskā sadarbība krimināllietās (4. nodaļa), ka R O šobrīd ir apcietinājumā, tikai pamatojoties uz Apvienotās Karalistes izdoto EAO, un ka Tiesas nolēmums ir nepieciešams, lai tai ļautu pieņemt šajā lietā galīgo spriedumu.

27.

Steidzamības iemesls ir tas, ka parastās vai pat paātrinātās prejudiciālās nolēmuma procedūras būtiski pagarinātu laiku, ko R O – uz kuru attiecas nevainīguma prezumpcija attiecībā uz EAO, kas izdota kriminālvajāšanas veikšanai, – pavadīs apcietinājumā.

28.

Iesniedzējtiesa arī uzsver, ka ir vēl astoņas lietas, kurās personas paliek apcietinājumā Īrijā, vienīgi pamatojoties uz Apvienotās Karalistes izdotajiem EAO, un kurās izvirzīts “Brexit jautājums” kā pamats apgalvojumam, ka Tiesai nevajadzētu izdot rīkojumu par nodošanu. Iesniedzējtiesa arī norāda uz citām personām, kas izcieš valsts tiesās noteiktos sodus, kuru ilgums beigsies tuvākajā laikā, un kas tādēļ varētu tikt paturētas pirmstiesas apcietinājumā, gaidot nodošanu Apvienotajai Karalistei, bet kuru lietas ir jāatliek, gaidot Brexit jautājuma izlemšanu. Turklāt ir zināms skaits citu personu, kas ir tikušas apcietinātas, pamatojoties uz Apvienotās Karalistes izdotiem EAO, bet kas ir atlaistas pret galvojumu, gaidot nodošanas lēmumu, un kas arī ir norādījušas uz šo Brexit jautājumu. Visbeidzot “ievērojams skaits” EAO, kas Īrijā saņemts no Apvienotās Karalistes, turpina tikt izpildīti, kā dēļ ir liela varbūtība, ka “pieprasītās personas” turpinās tikt apcietinātas.

29.

2018. gada 11. jūnijā Tiesas pirmā palāta pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas nolēma apmierināt iesniedzējtiesas pieteikumu šis lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību. Pamatlietas dalībnieki, kā arī Apvienotā Karaliste un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Tās pašas puses, kā arī Rumānija 2018. gada 12. jūlijā piedalījās tiesas sēdē.

30.

Tiesai uzdotais jautājums būtībā ir par to, vai situācijā, kad dalībvalsts ir 1) saskaņā ar LES 50. panta 2. punktu paziņojusi Eiropadomei par savu nodomu izstāties no ES un 2) saskaņā ar attiecīgajiem Pamatlēmuma noteikumiem izdevusi EAO, lai cita dalībvalsts tai nodotu pieprasīto personu, tiesiskais vērtējums, kas jāveic šai citai dalībvalstij, izpildot EAO, mainās un, ja tā, kādā mērā, ņemot vērā iepriekš minēto paziņojumu par izstāšanos.

31.

Tāpēc Tiesai būs jānosaka, vai EAO sistēmu ir jāturpina piemērot tik ilgi, kamēr Apvienotā Karaliste rīkojas kā izdevēja dalībvalsts, kaut arī tiesības, kas attiecīgajai personai izriet no Pamatlēmuma, iespējams, vairs netiks aizsargātas tādā pašā veidā pēc 2019. gada 29. marta, it īpaši, ja šīs valsts tiesām vairs nav pieejama prejudiciāla nolēmuma procedūra.

32.

Vispirms jāatzīmē, ka nav jautājuma par šīs lietas pieņemamību.

33.

Tiesas jurisdikcija pieņemt prejudiciālus nolēmumus saskaņā ar LESD 267. pantu attiecas uz Līgumu interpretāciju un iestāžu pieņemto tiesību aktu spēkā esamību un interpretāciju.

34.

Paši jautājumi attiecas uz LES 50. pantu. Kopā ar skaidriem paskaidrojumiem un juridisko jautājumu izklāstu, ar kuriem saskārusies iesniedzējtiesa ( 8 ), ir pietiekami, lai lieta būtu pieņemama. Konkrēti, izskatāmā lieta nav hipotētiska Tiesas judikatūras izpratnē ( 9 ), jo LES 50. pantam jau ir juridiskas sekas.

35.

Turklāt, ja jautājumi ir tieši tādi, kādi tie ir pašlaik, kā tas turpmāk sīkāk tiks izklāstīts, 50. panta 3. punkta rezultātā no 2019. gada 29. marta Apvienotajai Karalistei vairs nebūs piemērojamas Savienības tiesības. Šis datums ir paredzamā nākotnē un jebkurā gadījumā brīdī, kad Pamatlēmuma noteikumi pēc nodošanas joprojām tiks īstenoti.

36.

Tāpēc, lai gan tāds lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu kā šis nav hipotētisks, tas nenozīmē, ka mēs nevaram strādāt ar pieņēmumiem, pat ja šie pieņēmumi ir tādi, ka juridiskā ziņā lietas paliks tādas, kādas tās ir šobrīd.

37.

Iesniedzējtiesa lūdz Tiesu atbildēt uz jautājumu, ko tā uzskata par nepieciešamu ( 10 ), lai noteiktu, vai izpildīt apcietināšanas orderi. Atbilde ir jāsniedz.

38.

Vērtējums pēc būtības tiks strukturēts šādi: vispirms tiks atgādināts par standarta nodošanas procedūru starp divām dalībvalstīm saskaņā ar Pamatlēmumu. Tad es pievērsīšos LES 50. panta iespējamai ietekmei uz nodošanas procedūru, ja izdevējiestāde atrodas Apvienotajā Karalistē. Pēc tam es aplūkošu īpašus jautājumus, ko uzdevis R O nodošanas procedūras kontekstā, visbeidzot pievēršoties jautājumam par Tiesas jurisdikciju.

39.

Kā Tiesa ir pastāvīgi uzsvērusi, Pamatlēmuma mērķis ir aizstāt daudzpusējo izdošanas sistēmu starp dalībvalstīm ar notiesāto vai aizdomās turēto personu nodošanas sistēmu starp tiesu iestādēm sodu izpildei vai kriminālvajāšanai, pamatojoties uz savstarpējās atzīšanas principu ( 11 ). Nesen Tiesa norādīja, ka daudzpusējā izraidīšanas sistēma ir “balstīta uz 1957. gada 13. decembra ( 12 ) Eiropas Konvenciju par izdošanu” ( 13 ).

40.

Pamatlēmuma galvenās pazīmes attiecībā uz EAO neizpildīšanas pamatiem Tiesai jau ir labi zināmas ( 14 ). Pamatlēmuma 1. panta 2. punktā ir noteikta kārtība, ka dalībvalstīm ir jāizpilda ikviens EAO, pamatojoties uz savstarpējās atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem. Tāpēc izpildes tiesu iestādes var atteikties izpildīt šādu apcietināšanas orderi vienīgi Pamatlēmumā izsmeļoši uzskaitītos neizpildes gadījumos ( 15 ), un EAO izpilde var tikt pakārtota tikai vienam no minētajā pamatlēmumā izsmeļoši paredzētajiem nosacījumiem ( 16 ). Tādējādi, lai arī EAO izpilde ir princips, izpildes atteikums tiek saprasts kā izņēmums, kas ir jāinterpretē šauri ( 17 ).

41.

Pamatlēmuma 3. pantā ir paredzēti EAO obligātās neizpildīšanas pamati, savukārt Pamatlēmuma 4. un 4.a pantā ir norādīti pamati fakultatīvai EAO neizpildīšanai ( 18 ). Turklāt EAO izpildīšanai var piemērot tikai ( 19 ) vienu no Pamatlēmuma 5. pantā paredzētajiem nosacījumiem ( 20 ).

42.

Pamatlēmums balstās uz savstarpējas atzīšanas principu – jēdzienu, kas sākotnēji tika izstrādāts iekšējā tirgus brīvību kontekstā ( 21 ), kas kā tiesiskās sadarbības “stūrakmens” balstās uz savstarpēju uzticību ( 22 ) starp dalībvalstīm, lai sasniegtu Savienības mērķi kļūt par vienotu brīvības, drošības un tiesiskuma telpu ( 23 ). Atbilstoši šim principam, it īpaši attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, dalībvalstīm ir jāuzskata, ka visas pārējās dalībvalstis ievēro Savienības tiesību normas un it īpaši pamattiesības, kas atzītas ar Savienības tiesībām ( 24 ). Ir droši sakāms, ka savstarpējā atzīšana, iespējams, ir ES nozīmīgākais ieguldījums tiesiskajā sadarbībā starp Savienības dalībvalstu iestādēm un ka galvenais instruments šajā jomā ir Pamatlēmums ( 25 ). Tā kā savstarpēja uzticēšanās nav akla paļaušanās ( 26 ), Tiesa ir atzinusi, ka izņēmuma apstākļos var veikt savstarpējas uzticēšanās principa un tā rezultātā arī savstarpējas atzīšanas ierobežojumus ( 27 ).

43.

It īpaši attiecībā uz Pamatlēmumu, kā izriet no principiālā sprieduma Aranyosi un Căldăraru ( 28 ), šādi ierobežojumi ir piemērojami, ja pastāv faktisks necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risks Hartas 4. panta izpratnē ( 29 ), apcietinājuma nosacījumu dēļ izsniegšanas dalībvalstī. Šim nolūkam izpildes tiesu iestādei vispirms ir jāpamatojas uz objektīvu, ticamu, precīzu un pienācīgi aktualizētu informāciju par izsniegšanas dalībvalstī pastāvošajiem apcietinājuma apstākļiem, kas atspoguļo faktiskas nepilnības, kuras ir vai nu sistēmiskas un vispārējas, vai skar noteiktas personu grupas vai arī atsevišķas brīvības atņemšanas iestādes ( 30 ). Pēc tam, ja šāda riska esamība ir konstatēta, izpildes tiesu iestādei ir konkrēti un precīzi jānovērtē, vai pastāv nopietns un pārbaudīts pamats uzskatīt, ka attiecīgā persona tiks pakļauta šim riskam tai paredzēto apcietinājuma apstākļu izsniegšanas dalībvalstī dēļ ( 31 ).

44.

Pievēršoties izskatāmajai lietai, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka nepastāv neviens no obligātajiem vai alternatīvajiem pamatiem EAO neizpildei. Turklāt attiecībā uz ieslodzījuma apstākļiem izskatās, ka iesniedzējtiesa ir rūpīgi veikusi divpakāpju analīzi, kā izklāstīts šo secinājumu iepriekšējā punktā, un secinājusi, ka – atskaitot Brexit sekas – nav atsevišķa jautājuma attiecībā uz Hartas 4. pantu ( 32 ).

45.

Turklāt tas tieši atspoguļojas veidā, kā iesniedzējtiesa ir formulējusi pirmo jautājumu, kad tā norāda, ka pieprasītās personas nodošana citādi būtu nepieciešama. Tāpēc, ja nebūtu paziņojuma par izstāšanos, iesniedzējtiesa nolemtu, ka Īrijai attiecībā uz R O ir jāizpilda EAO.

46.

Tālāk ir jāizvērtē, vai Apvienotās Karalistes paziņojums Eiropadomei saskaņā ar LES 50. pantu par tās nodomu izstāties no ES jebkādā veidā ietekmē iepriekš minēto tādā ziņā, ka izpildes tiesu iestādei būtu jebkādā ziņā jāgroza juridiskais vērtējums šī paziņojuma dēļ.

47.

LES 50. pantā, kas ir pakārtots LES 53. pantam, atbilstoši kuram Līgums ir noslēgts uz neierobežotu laiku, ir izskaidrots, ka dalībvalsts var pieņemt lēmumu izstāties no ES ( 33 ), un atgādina, ka ES ir balstīta uz brīvprātīgu līdzdalību ( 34 ). LES 50. panta 2. punktā tam ir noteikta procedūra: vispirms attiecīgajai dalībvalstij ir jāpaziņo Eiropadomei par savu nodomu izstāties. Tad, ievērojot Eiropadomes paustās nostādnes, Savienība risina sarunas un noslēdz līgumu ar šo valsti, nosakot izstāšanās kārtību un ņemot vērā tās turpmākās attiecības ar Savienību ( 35 ). Tad šo līgumu Savienības vārdā noslēdz Eiropas Savienības Padome ar kvalificētu balsu vairākumu pēc piekrišanas saņemšanas no Eiropas Parlamenta.

48.

LES 50. panta 3. punktā ir noteikts, ka Līgumi (tas ir, Savienības tiesību akti kopumā) attiecīgai valstij vairs nav saistoši no dienas, kad stājas spēkā izstāšanās līgums, vai, ja tāds nav noslēgts, divus gadus pēc LES 50. panta 2. punktā minētā paziņojuma, ja vien Eiropadome, vienojoties ar attiecīgo dalībvalsti, vienprātīgi nenolemj šo laikposmu pagarināt.

49.

Ja starp ES un Apvienoto Karalisti nav noslēgts līgums par izstāšanos vispārēji ( 36 ) un nav detalizētu noteikumu par nodošanas vai izdošanas procedūru konkrēti, mums atliek divu gadu periods pēc paziņošanas, kas nozīmē to, ka viss paliek, kā bijis, līdz 2019. gada 29. martā Apvienotā Karaliste izstāsies no ES. Šis ir pieņēmums, ar kuru mums ir jāstrādā, jo tā ir standarta pozīcija. Viss pārējais var būt zvaigznēs ierakstīts. Un neizskatās, ka tās būtu Eiropas karoga zvaigznes.

50.

R O uzskata, ka Apvienotās Karalistes izstāšanās paziņojums 2017. gada 29. martā pats par sevi ir ārkārtējs apstāklis, kas rada pamatu neizpildīt attiecīgo EAO ( 37 ). Viņa ieskatā, savstarpējās uzticēšanās princips ar izstāšanās paziņojumu ir “būtiski iedragāts” ( 38 ). R O apgalvo, ka tā rezultātā Apvienotajā Karalistē izdotais EAO vairs nav izpildāms.

51.

Es nepiekrītu šādai argumentācijai, kas rada paziņojuma par izstāšanos juridisko seku interpretāciju ārpus visu iespējamo juridisko interpretāciju robežām.

52.

Izstāšanās no ES, kaut gan, iespējams, tā nav pārāk liela iespēja nevienam no iesaistītajiem, ( 39 ) ir iespēja, kas īpaši atzīta ar LES 50. pantu. Lai gan Līgumu vēstures un mērķu kontekstā ( 40 ), kas pamatojas uz kopējām vērtībām ( 41 ), LES 50. pants noteikti ir izņēmums, fakts paliek fakts, ka šis pants pastāv un ka dalībvalsts var to izmantot.

53.

Ja paziņojums par izstāšanos tiktu klasificēts kā ārkārtējs apstāklis, kas būtiski iedragā savstarpēju uzticēšanos, tas apšaubītu dalībvalsts izstāšanās motīvus un padarītu šo noteikumu pilnīgi bezjēdzīgu.

54.

Turklāt būtu patvaļīgi kategoriski nolemt, ka situācija šajā lietā būtu jāizskata atšķirīgi no EAO, kas izdoti tieši pirms paziņojuma izdošanas par izstāšanos ( 42 ).

55.

Būtībā R O piedāvātās pieejas rezultātā notiktu vispārēja vienpusēja ( 43 ) Pamatlēmuma noteikumu apturēšana no paziņošanas par izstāšanos datuma. Tas būtu pretrunā ar Pamatlēmuma pamatā esošo principu, kas izklāstīts tā 10. apsvērumā, ka EAO īstenošanas mehānismu var apturēt tikai gadījumā, ja viena dalībvalsts nopietni un vairākkārt pārkāpj principus, kas paredzēti LES 6. panta 1. punktā, ko konstatē Padome, ievērojot LES 7. panta 1. punktu, ar sekām, kas izklāstītas šī līguma 7. panta 2. punktā ( 44 ). Tas nebūtu saderīgi arī ar Savienības tiesību vispārējo principu, ka dalībvalstis nevar apturēt Savienības tiesību noteikumu piemērošanu.

56.

Tāpēc paziņojuma par izstāšanos izdošana pati par sevi nav ārkārtas apstāklis, kas būtu iemesls EAO nepildīšanai.

57.

High Court atsaucas uz Savienības tiesību četriem jautājumiem, kurus ir izvirzījis R O, kas teorētiski ( 45 ) rodas pēc nodošanas, it īpaši pēc 2019. gada 29. marta. Tie ir: pirmkārt, vai viņam būtu tiesības uz apcietinājumā pavadītā laika ieskaitīšanu saskaņā ar Pamatlēmuma 26. pantu; otrkārt, atbilstība specialitātes principam, kas nostiprināts Pamatlēmuma 27. pantā; treškārt, aizliegums Apvienotajai Karalistei viņu tālāk nodot trešajai valstij ( 46 ) un, ceturtkārt, viņa pamattiesību ievērošana, kas nostiprināta Hartā. R O vispārēji papildina, ka, lai gan viņam neapšaubāmi būtu piekļuve Apvienotās Karalistes tiesām, lai saņemtu jebkuru rīkojumu attiecībā uz šiem četriem jautājumiem, ja tādi rastos, viņam būtu liegta iespēja, ka Tiesa galīgi izlemj par šiem Savienības tiesību jautājumiem.

58.

Turpretim Īrijas ministrs, Apvienotās Karalistes valdība un Komisija nesaskata nekādus šķēršļus EAO izpildei. Tāpat arī Rumānijas valdība.

59.

Kad dalībvalsts izstājas no ES un ja nav nekādu noteikumu par šo jautājumu, šai dalībvalstij vairs nav piemērojams Pamatlēmums ( 48 ). Dabisku seku rezultātā valsti vairs nesaista no Pamatlēmuma izrietošās saistības, ne arī dalībvalsts var gūt labumus no Pamatlēmumā noteiktajām tiesībām. Citas dabiskas sekas ir tās, ka personas vairs nevar paļauties uz tiesībām, kas tām ar Pamatlēmumu piešķirtas attiecībā pret dalībvalsti, kurai Pamatlēmums vairs nav piemērojams ( 49 ).

60.

Tā ir vispārīga parādība, kas raksturīga dalībvalstij, kas atstāj organizāciju, konvenciju vai kādu citu sadarbības veidu. Kopā ar dalību organizācijā tiesības un pienākumi, kas ir saistīti ar šo dalību, nāk un iet. Tā kā dalība ES būtībā ir paredzēta neierobežotā laikposmā ( 50 ), no Savienības tiesībām izrietošo tiesību (un pienākumu) ilgums būtībā ir tāds pats kā dalībai ES. Tāpēc, piemēram, fiziskas un juridiskas personas vairs nevar izmantot iekšējā tirgus pamatbrīvības pret attiecīgajām agrākajām dalībvalstīm. Viņi vairs nevar ne tirgoties, ne strādāt, ne ceļot kā agrāk. Tas tiešām ir dalībvalsts galvenais mērķis, izstājoties no tādas organizācijas kā ES: vairs nebūt saistītai ar pienākumiem. Monētas otra puse nenovēršami un potenciāli neatgriezeniski ir tiesību zaudēšana.

61.

Pamatlēmums nav izņēmums no šī vispārīgā fenomena ( 51 ).

62.

Turpretim tik ilgi, cik valsts joprojām ir Eiropas Savienības dalībvalsts, tai ir piemērojami Savienības tiesību akti. Attiecībā uz konkrēto lietu es nesaskatu iemeslu, kāpēc Pamatlēmuma noteikumi, it īpaši, nodošanas pienākums, nebūtu piemērojami.

63.

Te es vēlos vispirms uzsvērt, ka R O izteiktie punkti nav balstīti uz konkrētiem pierādījumiem. Nav iespējams noteikt, vai bažas ir patiesas vai hipotētiskas. To atzīst arī pati iesniedzējtiesa.

64.

Tiesisko situāciju starp Apvienoto Karalisti un Īriju attiecībā uz nodošanu turpina regulēt Pamatlēmums, kas, kā tas pietiekami skaidri ir iepriekš izklāstīts un kā to Tiesa atkārtoti ir norādījusi, balstās uz savstarpēju uzticēšanos ( 52 ). Tikai tad, ja savstarpēja uzticēšanās būtu apdraudēta, nostāja būtu citāda.

65.

Nav konkrētu norāžu par to, ka politiskie apstākļi, kas bija pirms paziņojuma par izstāšanos, bija pamatā paziņojumam par izstāšanos vai sekos paziņojumam par izstāšanos, ir tādi, lai neievērotu Pamatlēmuma saturu un Hartā nostiprinātās pamattiesības ( 53 ). Kā pareizi norādīja Īrijas ministrs, Apvienotā Karaliste ir nolēmusi izstāties no ES, nevis atteikties no tiesiskuma vai pamattiesību aizsardzības. Tāpēc nav pamata apšaubīt Apvienotās Karalistes pastāvīgo apņemšanos ievērot pamattiesības ( 54 ).

66.

Turklāt, ja valsts vairs nav ES dalībvalsts un tai vairs nav saistoši Pamatlēmuma noteikumi, tas nenozīmē, ka nav piemērojami citi noteikumi. 2003. gada Izdošanas likuma [Extradition Act 2003] ( 55 ) noteikumi turpina būt piemērojami kā (pilnīgs) valsts likums ( 56 ). Papildus tam, piemēram, Apvienotā Karaliste ir Eiropas Padomes 1957. gada Izdošanas konvencijas ( 57 ) dalībniece un turklāt tai ir saistoša ECPAK. Izdošanas konvencijā ir noteikums par specializāciju ( 58 ), kā arī noteikums, ar kuru būtībā ir aizliegta izdošana uz trešo valsti ( 59 ).

67.

Šajā kontekstā nevajadzētu aizmirst, ka empīriski par Pamatlēmuma noteikumiem, kas attiecas uz situāciju pēc nodošanas, ir, lai arī reti, no valsts tiesas bijuši lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ( 60 ).

68.

Turklāt jāuzsver, ka arī izdošanas gadījumā uz valsti ārpus Savienības ( 61 ) Tiesa piemēro tos pašus principus no lietas Aranyosi un Căldăraru ( 62 ), interpretējot Līguma noteikumus par pilsonību un nediskrimināciju un Hartas noteikumus ( 63 ).

69.

Stingrāka kritērija piemērošana attiecīgajam gadījumam nenovēršami nozīmē, ka R O bija spēcīgāka aizsardzība, nekā viņam būtu bijusi, ja viņš būtu izdots valstij ārpus Savienības. Tas nebūtu konsekventi.

70.

Tāpēc es ierosinu piemērot šādu kritēriju: EAO izpildes brīdī izpildes dalībvalsts tiesu iestādes var sagaidīt, ka izdevēja dalībvalsts attiecībā uz personu, kas tiek faktiski nodota, ievēro Pamatlēmuma materiāltiesisko saturu, tai skaitā par situāciju pēc nodošanas pēc tam, kad izsniegšanas dalībvalsts ir izstājusies no ES. Šādu prezumpciju var izteikt, ja dalībvalsts, kas izstājas no ES, turpina piemērot pārējos starptautiskos instrumentus. Tikai tad, ja ir pierādījumi par pretējo, dalībvalsts tiesu iestādes var nolemt nepildīt apcietināšanas orderi.

71.

Izpildes dalībvalsts tiesu iestādēm ir pienākums veikt iepriekš minēto vērtējumu. No iesniedzējtiesas skaidri sniegtās informācijas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecībā uz izskatāmo lietu neizriet neviens iemesls, lai nepildītu attiecīgo EAO.

72.

Visbeidzot mums ir jāpārbauda, kādas sekas būtu tam, ja Tiesai nebūtu jurisdikcijas interpretēt Pamatlēmuma noteikumus.

73.

Šis jautājums ir salīdzinoši vienkāršs, jo vislabāk to ir analizēt, raugoties nevis nākotnē ( 64 ), bet pagātnē.

74.

Pamatlēmums tika pieņemts 2002. gada 13. jūnijā saskaņā ar attiecīgajiem ES līguma noteikumiem ( 65 ), ar pēdējiem grozījumiem, kas izdarīti ar Amsterdamas līgumu ( 66 ), tā sacīt, ko agrāk zināja kā “Trešo pīlāru”. Šajā pīlārā paredzētās procedūras savā būtībā bija galvenokārt starpvaldību. Tādējādi, salīdzinot ar Eiropas Kopienu dibināšanas līgumu, Komisijas loma tika būtiski samazināta, Padomē dominēja vienbalsīgs balsojums un Tiesas jurisdikcija tika samazināta, un turklāt ar tajā laikā piemērojamo LES 35. pantu attiecībā uz katru dalībvalsti, ņemot vērā deklarāciju, vai tā pieņēma šo jurisdikciju ( 67 ). Ne Apvienotā Karaliste, ne, starp citu, Īrija, šādu deklarāciju neiesniedza ( 68 ).

75.

Tāpēc pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā šī lieta nevarētu nonākt Tiesā ( 69 ). Ne arī Apvienotās Karalistes tiesa būtu varējusi iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Un tomēr, pat ne pārāk tālā pagātnē ES spēcīgi balstījās uz tiesiskumu, tai skaitā uz tiesībām vērsties tiesā.

76.

Tikai ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā ( 70 ), t.i., primāro tiesību aktu, kas šobrīd ir spēkā, vai, precīzāk sakot, piecus gadus pēc tā stāšanās spēkā ( 71 ), Tiesa ir ieguvusi pilnu jurisdikciju attiecībā uz Pamatlēmuma interpretāciju. Kā jau labi zināms, šis līgums izveidoja trīs pīlāru struktūru un tika pilnīgi konstitucionalizēts ( 72 ) – tādā ziņā, ka tagad šajā jomā ir piemērojami fundamentāli, pārnacionāli principi, piemēram, parastā likumdošanas procedūra ( 73 ) un pilnīga Tiesas jurisdikcija ( 74 ), – brīvības, drošības un tiesiskuma jomā.

77.

Rezumējot es neuzskatu, ka jautājums par to, ka Tiesai pēc 2019. gada 29. marta nebūs jurisdikcijas, būtu šķērslis, lai R O nodotu Apvienotajai Karalistei.

78.

No iepriekš minētā vērtējuma izriet, ka Apvienotās Karalistes izdota EAO izpilde, pamatojoties uz Pamatlēmumu, ir jāturpina tieši tāpat kā tad, ja Apvienotā Karaliste nebūtu saskaņā ar LES 50. pantu paziņojusi Eiropadomei par tās nodomu izstāties no ES. Tāpēc šī lieta nav par pārejas vai ieviešanas perioda iespējamo sarežģītību vienkārši tāpēc, ka spēkā esošajos tiesību aktos (vēl) nav šāda perioda. Tātad ES bagātā pieredze ar pārejas periodiem, kas daudzās formās ( 75 ) nav nekas jauns Savienības tiesību aktos ( 76 ), šobrīd nevar tikt izmantota ( 77 ).

79.

Brexit ir terra incognita Savienības tiesību aktu ziņā ( 78 ). Maz ir zināms par kārtību, kas būtu jāievieš starp ES un Apvienoto Karalisti pēc 2019. gada 29. marta, ne vispārīgi, ne īpaši attiecībā uz EAO sistēmu ( 79 ). Skaidrs ir tas, ka pēc izstāšanās no ES kādā brīdī paisums mazināsies. Savienības tiesību akti aizplūdīs pa upēm un grīvām ( 80 ).

80.

Bet attiecībā uz izskatāmo lietu tā ir izskatāma kā parasti.

81.

Jāpiebilst, ka tāpat Cour de cassation [Kasācijas tiesa] (Francija), 2018. gada 2. maija lēmumā nesaskatīja iemeslus, lai apturētu procedūru, lai saņemtu atbildi no Tiesas (citā) lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu par Brexit sekām attiecībā uz Pamatlēmumu ( 81 ).

82.

Tāpēc es nesaskatu nevienu iemeslu, kāpēc iesniedzējtiesai jebkādi vajadzētu mainīt tās juridisko vērtējumu tikai tāpēc, ka Apvienotā Karaliste 2017. gada 29. martā ir iesniegusi paziņojumu par izstāšanos.

83.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz High Court (Īrija) prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Situācijā, kad dalībvalsts ir 1) saskaņā ar LES 50. panta 2. punktu paziņojusi Eiropadomei par savu nodomu izstāties no Eiropas Savienības un 2) saskaņā ar attiecīgajiem Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm noteikumiem, kas grozīts ar Pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris), noteikumiem izdevusi Eiropas apcietināšanas orderi (EAO) ar mērķi nodot citai dalībvalstij pieprasīto personu, juridisko vērtējumu, kas jāveic šīs citas dalībvalsts tiesu iestādēm, izpildot EAO, neietekmē iepriekš minētais paziņojums par izstāšanos.