1.

Izskatāmā lieta papildina šobrīd jau iespaidīgo to lietu skaitu, kas skar noteikta laika darba ņēmēju nediskriminācijas principa interpretāciju saistībā ar dažādiem noteikumiem Spānijas darba un civildienesta tiesību jomā. Izskatāmajā lietā Tiesai pamatā ir jānoskaidro, vai attiecīgais princips ļauj algas piemaksu par pakāpi, kas Spānijas autonomā apgabala tiesību aktos ir paredzēta pastāvīgiem ierēdņiem, piešķirt arī publiskā sektorā strādājošiem noteikta laika līgumdarbiniekiem. Šajā kontekstā ir jāievēro, ka noteikta laika darba ņēmēju nediskriminācijas princips ir jāsaskaņo ar civildienesta tiesību pamatkritērijiem un dalībvalstu autonomiju paredzēt noteikumus šajā jomā.

2.

Ņemot vērā iepriekš minēto, vērtējot prejudiciālo jautājumu, uzmanība jāpievērš, pirmkārt, noteikta laika līgumdarbinieku un pastāvīgo ierēdņu konkrēto situāciju salīdzināmībai, kā arī, otrkārt, civildienesta tiesību pamatkritērijiem kā atšķirīgas attieksmes pret abām grupām varbūtējam pamatojumam.

3.

Atbilstošās Savienības tiesību normas šajā lietā ir Padomes Direktīva 1999/70/EK (1999. gada 28. jūnijs) par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku ( 2 ) (turpmāk tekstā – “Direktīva 1999/70”). Kā izriet no attiecīgās direktīvas 1. panta, tās mērķis ir ieviest Pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (turpmāk tekstā arī – “Pamatnolīgums”), ko 1999. gada 18. martā savā starpā noslēdza vispārējās starpprofesionālās organizācijas (UNICE, CEEP un EAK) un kas ir pievienots direktīvas pielikumā.

4.

Pamatnolīguma mērķis tostarp ir “uzlabot terminētās nodarbinātības kvalitāti, nodrošinot to, ka tiek ievērots diskriminācijas aizlieguma princips [..]” ( 3 ). Šajā ziņā Pamatnolīgums ir balstīts uz apsvērumu, “ka uz nenoteiktu laiku slēgti līgumi ir un joprojām būs vispārpieņemta darba attiecību forma starp darba devējiem un darba ņēmējiem” ( 4 ). Tomēr vienlaikus Pamatnolīgumā ir atzīts, ka “noteiktos sektoros, specialitātēs un darbības sfērās uz noteiktu laiku slēgti darba līgumi ir nodarbinātības iezīme, kas var būt noderīga tiklab darba devējiem, kā darba ņēmējiem” ( 5 ).

5.

Pamatnolīguma 2. klauzulas 1. punktā par tā darbības jomu ir noteikts:

“Šo nolīgumu piemēro noteikta laika darba ņēmējiem, kuriem ir darba līgums vai darba attiecības saskaņā ar likumiem, kolektīvajiem līgumiem vai praksi katrā dalībvalstī.”

6.

Pamatnolīguma 3. klauzulā ir ietvertas šādas “definīcijas”:

7.

Pamatnolīguma 4. klauzulas nosaukums ir “Diskriminācijas aizlieguma princips”, un tas izvilkuma veidā ir formulēts šādi:

[..]

8.

Decreto Foral Legislativo 251/1993, que aprueba el Texto Refundido del Estatuto del Personal al Servicio de las Administraciones Públicas de Navarra (Leģislatīvais dekrēts 251/1993, ar ko apstiprina Navarras publiskā sektora darbinieku nodarbināšanas kārtības pārstrādāto redakciju, turpmāk tekstā – “DFL 251/93”) Texto Refundido del Estatuto del Personal al Servicio de las Administraciones Públicas de Navarra (Navarras publisko iestāžu dienestā esošā personāla nodarbināšanas kārtības konsolidētā redakcija) 3. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “Navarras publiskā sektora darbinieki ir: a) ierēdņi, b) palīgdarbinieki, c) līgumdarbinieki”, turklāt līgumdarbiniekus saskaņā ar 3. panta 4. punktu var pieņemt darbā “saskaņā ar administratīvajām vai darba tiesībām”.

9.

DFL 251/93 12. pantā ir noteikts, ka atbilstoši kvalifikācijai, kas ir vajadzīga pieņemšanai darbā, un veicamajiem uzdevumiem Navarras publiskā sektora ierēdņi tiek iekļauti šajā pantā paredzētajos līmeņos.

10.

DFL 251/93 13. pantā ir noteikts:

“(1)   Katrā no iepriekšējā pantā minētajiem līmeņiem ir septiņas pakāpes.

(2)   Dienestā pieņemtos jaunos ierēdņus iekļauj atbilstošā līmeņa 1. pakāpē.

(3)   Saskaņā ar šī dekrēta 16. pantu ierēdņi savā atbilstošajā līmenī var tikt pakāpeniski paaugstināti no 1. pakāpes līdz 7. pakāpei.”

11.

DFL 251/93 14. un nākamajos pantos ir reglamentēta administratīvā karjera, kas ir “ierēdņu paaugstināšana no attiecīgā 12. pantā definētā līmeņa līdz augstākiem līmeņiem, kā arī paaugstināšana pakāpē un kategorijā atbilstošajā līmenī”.

12.

16. pantā it īpaši ir reglamentētas pakāpes, un tajā ir noteikts:

“(1)   Ierēdņi savā attiecīgajā līmenī var tikt pakāpeniski paaugstināti no 1. pakāpes līdz 7. pakāpei, neatkarīgi no viņu akadēmiskā grāda, izglītības vai profesijas.

(2)   Paaugstināšana pakāpē notiek katru gadu šādi: a) paaugstināšanas pakāpē obligāts nosacījums ir vismaz divu gadu darba stāžs iepriekšējā pakāpē; b) neviens ierēdnis nevar palikt tajā pašā pakāpē ilgāk par astoņiem gadiem, izņemot ierēdņus, kas sasnieguši 7. pakāpi; c) neskarot iepriekšējos punktos noteikto, 10 no simts 1.–6. pakāpes (ieskaitot) ierēdņiem paaugstina nākamajā pakāpē, ņemot vērā darba stāžu; d) pēc nopelnu izvērtējuma, ko veic saskaņā ar administrācijas pieņemtajiem noteikumiem, nākamo pakāpi piešķir 10 no simts 1.–6. pakāpes (ieskaitot) ierēdņiem.”

13.

Tomēr saskaņā ar DFL 251/93 ceturto pārejas noteikumu šī paaugstināšanas pakāpē kārtība, kas noteikta 16. pantā, uz laiku tiek apturēta, paredzot:

“(1)   No 1992. gada 1. janvāra līdz brīdim, kad tiks apstiprināts tiesiskais regulējums, kas minēts Ley Foral 5/1991, de 26 de febrero, de Presupuestos Generales de Navarra para 1991 (1991. gada 26. februāra Īpašā apgabala Likums 5/1991 par Navarras vispārējo budžetu 1991. gadam) 13. pantā attiecībā uz pašreizējās pakāpju un darba stāža sistēmas maiņu, šī dekrēta 16. pantā paredzētā paaugstināšanas pakāpē kārtība nav piemērojama, no minētā datuma to piemērojot katram ierēdnim atsevišķi, ņemot vērā viņa darba stāžu attiecīgajā pakāpē saskaņā ar tālāk noteikto:

(2)   No iepriekšējā punkta izriet, ka, sākot no šī datuma, gadījumos, kad ierēdni vienas iestādes ietvaros ir paredzēts paaugstināt uz citu līmeni saskaņā ar šī dekrēta 17. pantu, viņš provizoriski saglabā pakāpi un darba stāžu minētajā pakāpē, kas bija iegūti līmenī, no kura viņš tiek paaugstināts.”

14.

Paaugstināšanas pakāpē gadījumā maksā papildu algas piemaksu. Šajā ziņā DFL 251/93 40. panta 2. punktu ierēdņiem individuāli izmaksājamais pamatatalgojums ir definēts šādi:

Individuāli izmaksājamais pamatatalgojums ir iegūtās tiesības, kas ir raksturīgas ierēdņa statusam.”

15.

Savukārt 42. pantā ir iekļauta tabula, kurā norādīti procenti, par kādiem sākotnējā alga tiek palielināta katrā līmenī:

“Neskarot 17. panta 2. punkta noteikumus, pakāpei atbilstošā piemaksa ir šāda procentuālā daļa no attiecīgā līmeņa sākotnējās algas:

16.

DFL 251/93 reglamentē arī tiesisko režīmu attiecībā uz līgumdarbiniekiem, kas nav ierēdņi, šajā ziņā 93. pantā paredzot, ka “administratīvajā režīmā nodarbinātajiem līgumdarbiniekiem piemēro administrācijas pieņemtos noteikumus un attiecīgā līguma noteikumus”.

17.

Administratīvo līgumdarbinieku režīma regulējums ir paredzēts Decreto Foral 68/2009 (Īpašā apgabala Dekrēts 68/2009, turpmāk tekstā – “DF 68/2009”), ar ko reglamentē līgumus ar administratīvajā režīmā Navarras publiskajā sektorā nodarbinātiem darbiniekiem. DF 68/2009, kas grozīts ar 2017. gada 29. martaDecreto Foral 21/2017 [Īpašā apgabala Dekrēts 21/2017], 11. pantā attiecībā uz minēto administratīvo līgumdarbinieku atalgojumu ir noteikts šādi:

“Administratīvajā režīmā nodarbinātie līgumdarbinieki saņem atalgojumu, kas atbilst to ieņemamajam amatam vai veicamajiem uzdevumiem, piemaksu par darba stāžu un ģimenes pabalstu. Viņi nesaņem piemaksu par pakāpi, kas ir ierēdņa statusam raksturīgs individuāls pamatatalgojums.”

18.

Prasītājs pamatlietā D. Ustariz Aróstegui strādā par pasniedzēju Departamento de Educación del Gobierno de Navarra (Navarras valdības Izglītības departaments) uzdevumā. No 2007. gada septembra viņš kā administratīvais līgumdarbinieks veic darbu dažādās izglītības iestādēs.

19.

2016. gada 1. jūlijāD. Ustariz Aróstegui lūdza Izglītības departamentu ar atpakaļejošu spēku piešķirt un samaksāt viņam algas piemaksu par pakāpi. Ar 2016. gada 18. oktobra pieteikumu viņš apstrīdēja klusējot izteikto lēmumu noraidīt viņa lūgumu, šis pieteikums tika noraidīts ar Consejero de Educación del Gobierno de Navarra (Navarras valdības izglītības ministrs) 2016. gada 23. decembraOrden Foral 168E/2016 (Īpašā apgabala Rīkojums 168E/2016). Visbeidzot 2017. gada 28. februārī viņš iesniedzējtiesā ir cēlis administratīvo prasību par šo īpašā apgabala rīkojumu. Tā Tiesai uzdod šādu jautājumu:

“Vai ar Padomes Direktīvas 1999/70/EK (1999. gada 28. jūnijs) par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku apstiprinātā Pamatnolīguma 4. klauzula ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu reģionālo tiesību normu kā pamatlietā aplūkotā, ar ko skaidri ir liegts piešķirt un maksāt noteiktu piemaksu pie algas Navarras publiskajā sektorā nodarbinātiem darbiniekiem, kuri ietilpst “administratīvā līgumdarbinieka” kategorijā un ar kuriem noslēgts līgums uz noteiktu laiku, tāpēc, ka minētā piemaksa esot atlīdzība par izaugsmi un attīstību profesionālajā karjerā, kas esot piemērojama īpaši un vienīgi darbiniekiem, kuri ietilpst “ierēdņa” kategorijā un ar kuriem noslēgts līgums uz nenoteiktu laiku?”

20.

Prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā Tiesā rakstveida apsvērumus iesniedza D. Ustariz Aróstegui un Departamento de Educación del Gobierno de Navarra kā pamatlietas dalībnieki, kā arī Spānijas Karaliste, Portugāle un Eiropas Komisija. Iepriekš minētie, izņemot Portugāli, piedalījās arī 2019. gada 30. janvāra tiesas sēdē.

21.

Uzdodot savu jautājumu, iesniedzējtiesa principā vēlas noskaidrot, vai tā ir Savienības tiesībās aizliegta diskriminācija, ja publiskā sektorā nodarbinātam noteikta laika līgumdarbiniekam tiek liegtas tiesības saņemt algas piemaksu par pakāpi, jo saskaņā ar piemērojamiem īpašā apgabala tiesību aktiem šādas tiesības ir tikai pastāvīgiem ierēdņiem.

22.

Šī jautājuma pamatā ir tas, ka Navarras civildienesta noteikumos, ko piemēro publiskā sektorā strādājošajiem, paredzētie pārejas noteikumi ierēdņiem piemērojamo paaugstināšanas pakāpē kārtību aizstāja ar atbilstošu piemaksu pie algas, ko aprēķinot pamatā tiek ņemts vērā noteikts nostrādātais darba laiks.

23.

Pamatnolīgumu piemēro uz noteiktu laiku slēgtiem darba līgumiem. Minētais izriet jau no Pamatnolīguma virsraksta un rod apstiprinājumu tā 2. klauzulas 1. punktā paredzētajā darbības jomas definīcijā – atbilstoši tai Pamatnolīgumu piemēro noteikta laika darba ņēmējiem, kuriem ir darba līgums vai darba attiecības saskaņā ar likumiem, kolektīvajiem līgumiem vai praksi katrā dalībvalstī.

24.

Izskatāmajā lietā nepārprotami ir runa par darba attiecībām uz noteiktu laiku, kā tas Navarras īpašajā apgabalā ir paredzēts saskaņā ar Navarras publiskā sektora darbinieku nodarbināšanas kārtības noteikumiem.

25.

Arī Tiesa jau ir skaidri atzinusi, ka “Pamatnolīguma noteikumi ir paredzēti piemērošanai arī ar pārvaldes iestādēm un citām publiskā sektora struktūrām noslēgtiem noteikta laika darba līgumiem un darba attiecībām” ( 6 ) un ka privātpersonas uz Pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktu var tieši atsaukties valsts tiesās strīdos ar šādām iestādēm vai struktūrām ( 7 ).

26.

Vēl ir jāizvērtē, vai attiecīgā algas piemaksa par pakāpi ietilpst arī “darba nosacījumos” Pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkta nozīmē. Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai šajā kontekstā izšķiroša nozīme ir nodarbinātības kritērijam, proti, starp darba ņēmēju un viņa darba devēju izveidotas darba attiecības ( 8 ).

27.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Pamatnolīguma 4. klauzulas mērķis ir nepieļaut, ka darba devējs izmanto darba attiecības uz noteiktu laiku nolūkā šādiem darba ņēmējiem liegt pastāvīgiem darba ņēmējiem paredzētās tiesības ( 9 ). Lai ievērotu šo mērķi, Tiesa noraida šā noteikuma šauru interpretāciju ( 10 ).

28.

Saistībā ar nodarbinātību publiskajā sektorā un pamatojoties uz šo interpretāciju, Tiesa jautājumā par nodarbinātību publiskajā sektorā jau ir lēmusi, ka jēdzienā “darba nosacījumi” Pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkta nozīmē ietilpst, piemēram, piemaksas par darba stāžu, ko piešķir par katru civildienestā nostrādāto trīs gadu laika posmu ( 11 ), sešgadu piemaksas par kvalifikācijas celšanu ( 12 ), noteikumi par darba laiku, kas jānostrādā, lai personu klasificētu augstākā atalgojuma kategorijā, vai par darba laiku, kas vajadzīgs, lai ik gadu sastādītu novērtējuma ziņojumu ( 13 ), kā arī piemaksas pie atalgojuma saistībā ar dalību novērtēšanas plānā ( 14 ).

29.

Izskatāmajā lietā principā iesniedzējtiesai ir jāvērtē jautājums, kāda ir attiecīgās piemaksas būtība un kādi ir tās mērķi ( 15 ). Neatkarīgi no iepriekš minētā no iesniedzējtiesas minētajiem apsvērumiem, kā arī identiskajiem lietas dalībnieku paziņojumiem tiesas sēdē izriet, ka attiecīgā piemaksa ir atlīdzības sastāvdaļa, kuras piešķiršanai izšķiroša nozīme ir attiecīgi nostrādātajam darba laikam, un tādējādi tas ir saistīts ar nodarbinātības pamatkritēriju. Līdz ar to attiecīgā algas piemaksa par pakāpi ir iekļaujama jēdzienā “darba nosacījumi” Pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkta nozīmē.

30.

Izskatāmajā lietā ir skaidrs, ka līgumdarbinieki saskaras ar atšķirīgu attieksmi salīdzinājumā ar ierēdņiem, jo viņiem saskaņā ar attiecīgajiem Navarras tiesību aktiem nav tiesību saņemt algas piemaksu par pakāpi.

31.

Atšķirīga attieksme nav izslēdzama tikai tāpēc vien, ka saskaņā ar piemērojamiem Navarras tiesību aktiem strīdīgā algas piemaksa par pakāpi ir paredzēta vien ierēdņiem, un tāpēc to nepiešķir ne tikai noteikta laika līgumdarbiniekiem, bet arī pastāvīgajiem darba ņēmējiem publiskajā sektorā, kuri nav ierēdņi ( 16 ). Proti, lai konstatētu atšķirīgu attieksmi Pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkta izpratnē, pietiek jau ar to, ka “noteikta laika darba ņēmējiem” piemērojamie nosacījumi ir mazāk izdevīgi nekā “salīdzināmiem pastāvīgajiem darba ņēmējiem” piemērojamie nosacījumi. Nekādā ziņā nav vajadzīgs, lai visu noteikta laika darba ņēmēju situācija būtu neizdevīgāka salīdzinājumā ar visiem pastāvīgajiem darba ņēmējiem ( 17 ).

32.

Nediskriminācijas princips, kura īpaša izpausme ir Pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkts, tomēr atbilstoši pastāvīgajai Tiesas judikatūrai prasa, lai līdzīgas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi un atšķirīgas situācijas netiktu aplūkotas vienādi, ja vien šādai pieejai nav objektīva pamatojuma ( 18 ).

33.

Šajā ziņā jānorāda, ka nediskriminācijas princips Pamatnolīgumā ir īstenots un konkretizēts vienīgi attiecībā uz atšķirīgu attieksmi pret uz noteiktu un uz nenoteiktu laiku nodarbinātajiem darba ņēmējiem, kuri ir salīdzināmā situācijā ( 19 ).

34.

Tādējādi vispirms ir jāizvērtē, vai situācija, kādā attiecīgajā iestādē atrodas ierēdņi, ir salīdzināma ar noteikta laika līgumdarbinieku situāciju šajā iestādē, viņiem veicot konkrēto aplūkojamo darbu.

35.

Portugāles valdība un Navarras īpašā apgabala valdība izsaka šaubas par šādu noteikta laika līgumdarbinieku salīdzināmību ar ierēdņiem kā pastāvīgajiem darba ņēmējiem. Tās balstās uz Tiesas spriedumu lietā Pérez López ( 20 ), atbilstoši kuram tāda atšķirīga attieksme, kuras pamatā ir nevis darba attiecību noteiktais vai nenoteiktais ilgums, bet gan tas, vai šīs attiecības ir noformētas kā dienesta vai līgumiskas attiecības, neietilpstot šajā Pamatnolīgumā noteiktā nediskriminācijas principa piemērošanas jomā. Tomēr šajā situācijā netiek ņemts vērā, ka šis secinājums attiecas uz “atšķirīgu attieksmi pret konkrētām uz noteiktu laiku nodarbināta personāla kategorijām”. Savukārt izskatāmajā lietā tiek aplūkota atšķirīga attieksme pret noteikta laika līgumdarbiniekiem un pastāvīgajiem ierēdņiem.

36.

Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, lai izvērtētu, vai attiecīgās personas veic identisku vai līdzīgu darbu Pamatnolīguma izpratnē, saskaņā ar tā 3. klauzulas 2. punktu un 4. klauzulas 1. punktu ir jāizpēta, vai, ņemot vērā visus faktorus, piemēram, darba būtību, prasības attiecībā uz izglītību un darba nosacījumus, var tikt uzskatīts, ka šīs personas ir salīdzināmā situācijā ( 21 ).

37.

Tomēr šī pārbaude atkal ir jāveic iesniedzējtiesai, kura vienīgā ir kompetenta sniegt faktu izvērtējumu ( 22 ). Šajā kontekstā iesniedzējtiesai ir jānosaka, vai D. Ustariz Aróstegui atradās situācijā, kas ir salīdzināma ar pastāvīgo ierēdņu situāciju, ko tas pats darba devējs vai darba devējs civildienesta jomā tajā pašā laikposmā ir pieņēmis darbā.

38.

Izskatāmajā lietā jāuzskata, ka noteikta laika līgumdarbinieks attiecībā uz konkrēti veicamo pasniedzēja darbu – it īpaši viņa darba būtību, prasībām attiecībā uz izglītību un darba nosacījumiem – atrodas tādā pašā situācijā kā pastāvīgais ierēdnis tajā pašā izglītības iestādē. Proti, šajā kontekstā iesniedzējtiesa ir skaidri secinājusi, ka “aplūkotajā gadījumā nav nekādas atšķirības, izņēmuma vai izslēgšanas starp uzdevumiem un pakalpojumiem, kurus sniedz pasniedzējs ierēdnis, un tiem, kurus sniedz pasniedzējs, kas ir administratīvais līgumdarbinieks, un ka viņu profesionālie pienākumi arī neatšķiras”.

39.

Kā es jau vairākkārt esmu norādījusi citviet ( 23 ), situāciju salīdzināmības pārbaude nevar ietvert tikai noteikta laika darba ņēmēju un pastāvīgo darba ņēmēju stāvokļa attiecīgajā iestādē vispārēju salīdzinājumu. Galvenā nozīme ir tam, vai noteikta laika darba ņēmēji un pastāvīgie darba ņēmēji ir līdzīgā situācijā arī un tieši no konkrētā strīda priekšmeta viedokļa.

40.

Izskatāmajā lietā strīda priekšmets ir algas piemaksas par pakāpi piešķiršana. No iesniedzējtiesas sniegtajiem apsvērumiem izriet, ka likumā pakāpe ir noteikta kā viens no mehānismiem, ar kura starpniecību tiek panākta izaugsme administratīvajā karjerā, kas normā ir atzīta tikai ierēdņiem, nevis pārējiem darbiniekiem, kas nodarbināti Navarras publiskajā sektorā. DF 68/2009 11. pantā ir atbilstoši skaidri izslēgta iespēja piešķirt algas piemaksu par pakāpi publiskā sektora līgumdarbiniekiem. Atšķirīga attieksme saistībā ar algas piemaksu par pakāpi ir jāpieņem – par ko galīgs izvērtējums ir jāsniedz iesniedzējtiesai –, tādējādi balstoties nevis ar darba attiecību noteiktu vai nenoteiktu ilgumu, bet gan uz to, vai šīs attiecības ir noformētas kā civildienesta vai līgumiskas attiecības ( 24 ).

41.

Iesniedzējtiesa norāda, ka algas piemaksas par pakāpi mērķis ir piešķirt atlīdzību par izaugsmi un attīstību profesionālajā karjerā. Tādējādi algas piemaksa par pakāpi ir atlīdzības komponents, kas ir paaugstināšanas attiecīgi nākošajā profesionālās karjeras pakāpē izpausme. Tomēr galvenā nozīme šajā kontekstā ir nevis pamatregulējumam, kas izriet no DFL 251/93 16. panta, bet gan DFL 251/93 ceturtajam pārejas noteikumam. Navarras īpašā reģiona valdības pārstāvis kā iemeslu DFL 251/93 16. pantā paredzētās paaugstināšanas kārtības “pagaidu” apturēšanai no 1992. gada 1. janvāra, pamatojoties uz šo pārejas noteikumu, ir norādījis, ka publiskā sektora darba devēji un arodbiedrības līdz šim neesot varējušas vienoties par DFL 251/93 16. panta 2. punkta d) apakšpunktā paredzētās konkursa procedūras īstenošanu. Tas izskaidrojot, kāpēc DFL 251/93 ceturtajā pārejas noteikumā attiecībā uz strīdīgās piemaksas piešķiršanu tiek ņemts vērā tikai noteikts nostrādātais darba laiks. Iesniedzējtiesa šajā kontekstā uzsver, ka atbilstoši DFL 251/93 ceturtajam pārejas noteikumam paaugstināšana nākošajā pakāpē notiek, beidzoties noteiktam laika posmam, turklāt tas notiek “automātiski”.

42.

Ņemot vērā iepriekš minēto, nevar nopietni apšaubīt to, ka, ievērojot konkrētā strīda priekšmetu, situācijas ir salīdzināmas. Pirmkārt, strīdīgās piemaksas piešķiršana ir atkarīga tikai un vienīgi no attiecīgi nostrādātā darba laika; otrkārt, piemaksas piešķiršanai, kas pārējā ziņā formāli nav saistīta ar attiecīgā ierēdņa pārklasificēšanu, nav redzamas saistības ar administratīvās karjeras vai profesionālo izaugsmi. No Navarras īpašā reģiona valdības pārstāvja sniegtās informācijas izriet, ka piemaksas piešķiršana nekādā veidā neietekmē darba pienākumus vai varbūtēju iespēju ierindoties augstākā līmenī. Tādējādi strīda priekšmets ir vien atlīdzības sastāvdaļa, nevis profesionālās karjeras veidošanas elements.

43.

Tādēļ – ar nosacījumu, ka galīgais vērtējums ir jāsniedz iesniedzējtiesai, – ir jāuzskata, ka situācijas, arī ņemot vērā konkrēto strīda priekšmetu, ir salīdzināmas tādā gadījumā, ja prasītājs pamatlietā izpilda objektīvos nosacījumus attiecībā uz gūto darba stāžu

44.

Ņemot vērā iepriekš minēto, atšķirīga attieksme līdzīgās situācijās ir tad, ja publiskajā sektorā nodarbinātam noteikta laika darba ņēmējam, nostrādājot noteiktu darba laiku, nepiešķir algas piemaksu, savukārt pastāvīgajiem ierēdņiem šādā situācijā ir likumā paredzētas tiesības saņemt attiecīgo piemaksu.

45.

Kā svarīgs izskatāmās lietas jautājums vēl ir jāizvērtē, vai eksistē objektīvs iemesls, kas var pamatot atšķirīgu attieksmi pret publiskajā sektorā nodarbinātiem noteikta laika darba ņēmējiem un pastāvīgajiem ierēdņiem saistībā ar strīdīgās algas piemaksas par pakāpi piešķiršanu.

46.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jēdziens “objektīvs pamats” Pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkta izpratnē ir jāsaprot tādējādi, ka tas neļauj attaisnot atšķirīgu attieksmi pret noteikta laika darba ņēmējiem un pastāvīgajiem darba ņēmējiem ar to, ka šī atšķirība ir paredzēta tādā vispārīgā un abstraktā tiesību normā kā likums vai koplīgums ( 25 ). Tādējādi, lai pamatotu pastāvošo atšķirīgo attieksmi pret ierēdņiem un noteikta laika līgumdarbiniekiem saistībā ar algas piemaksu par pakāpi atbilstoši DFL 251/93 ceturtajam pārejas noteikumam, nepietiek vien ar to, ka strīdīgā piemaksa tiek nosaukta par “individuāli izmaksājamā pamatatalgojuma [..], kas ir raksturīgs ierēdņa statusam” ( 26 ), sastāvdaļu.

47.

Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai jēdziens “objektīvs pamats” turklāt liek konstatēto atšķirīgo attieksmi pamatot ar precīziem un konkrētiem apstākļiem, kas raksturo attiecīgo darba nosacījumu īpašā kontekstā, kurā šis nosacījums tiek aplūkots, lai, pamatojoties uz objektīviem un pārskatāmiem kritērijiem, pārliecinātos, vai šī atšķirīgā attieksme atbilst reālajai vajadzībai un ir piemērota un nepieciešama izvirzītā mērķa sasniegšanai. Minētie elementi tostarp var izrietēt no to uzdevumu īpašā rakstura, kuru izpildei ir noslēgti līgumi uz noteiktu laiku, no tiem raksturīgām iezīmēm vai attiecīgos gadījumos – no likumīgā mērķa, ko dalībvalsts tiecas sasniegt sociālās politikas jomā ( 27 ).

48.

Protams, arī civildienesta tiesību pamatprincipiem – tādiem kā štata saraksta principam, štata ierēdņa modelim un prasībai izturēt konkursu, lai varētu tikt pieņemts darbā uz nenoteiktu laiku, – savā veidā ietekmē Pamatnolīguma noteikumu piemērošanu ( 28 ). Tas tādēļ, ka Pamatnolīgumā ir konkrēti atzīts, ka “pilnīgai [tajā noteikto vispārīgo principu un obligāto prasību darbam uz noteiktu laiku] piemērošanai ir jāņem vērā īpaši nacionāli, sektoru un sezonas apstākļi” ( 29 ).

49.

Šajā ziņā Tiesa, no vienas puses, ir atzinusi, ka, ņemot vērā dalībvalstu rīcības brīvību attiecībā uz valsts pārvaldes iestāžu pašorganizāciju, tās principā, nepārkāpjot nedz Direktīvu 1999/70, nedz Pamatnolīgumu, var paredzēt darba stāža nosacījumus noteiktu amatu ieņemšanai, iespēju tikt iekšēji paaugstinātam amatā paredzēt tikai pastāvīgajiem ierēdņiem un tiem pieprasīt pierādīt profesionālās pieredzes esamību, kas atbilst nākamajai zemākajai pakāpei pēc tās, uz kuru attiecas atlases procedūra ( 30 ).

50.

No otras puses, Tiesa ir uzskatījusi, ka tiesību saņemt sešgadu piemaksas par kvalifikācijas celšanu nepiešķiršana pagaidu ierēdņu statusā strādājošiem, izmantojot vien atsauci uz trūkstošu piederību noteiktai amata kategorijai, nav objektīvi pamatota ( 31 ).

51.

No tā kļūst skaidrs, ka ne jau jebkuru atšķirīgu attieksmi pret noteikta laika darba ņēmējiem un salīdzināmiem pastāvīgajiem darba ņēmējiem vispārināti var pamatot, atsaucoties uz publiskā sektora īpašajiem apstākļiem ( 32 ), bet to var pamatot tikai tad, ja šie īpašie apstākļi tiešām ir konkrēti svarīgi ( 33 ). Tādējādi dalībvalstu norādītais pamatojums atšķirīgai attieksmei pret noteikta laika darba ņēmējiem publiskajā sektorā nevar tikt vispārēji un abstrakti aizgūts no darba attiecību noteikta laika rakstura – un arī no tā izrietošās trūkstošās piederības noteiktai amata kategorijai ( 34 ). Šādam pamatojumam drīzāk būtu jāveicina atbilstīga atšķirīgo prasību ievērošana saistībā ar konkrēto nodarbinātību, piemēram, sakarā ar veicamo uzdevumu īpašo raksturu vai īpašībām ( 35 ).

52.

Turpinājumā jāizvērtē, vai Navarras civildienesta tiesību īpatnības, no vienas puses, un nosacījumi nostrādātā darba laika vērā ņemšanai, no otras puses, veido objektīvu pamatu, lai attaisnotu konstatēto atšķirīgo attieksmi.

53.

Izskatāmajā lietā nekas neliecina, ka attiecīgā atšķirīgā attieksme atbilstu reālajai vajadzībai, piemēram, Navarras civildienesta tiesībās noteikto principu īstenošanai, un ka tā būtu piemērota un nepieciešama izvirzītā mērķa sasniegšanai.

54.

Spānijas valdība, Portugāles valdība un Navarras īpašā apgabala valdība šajā kontekstā vispirms atsaucas uz civildienesta īpatnībām, kas it īpaši ir nostiprinātas Spānijas Konstitūcijā ( 36 ). Iepriekš minētie lietas dalībnieki uzskata, ka šīs īpatnības ļaujot tiesības saņemt algas piemaksu par pakāpi piešķirt tikai pastāvīgajiem ierēdņiem, bet ne publiskā sektorā nodarbinātiem noteikta laika līgumdarbiniekiem. Turklāt tiek apgalvots, ka līgumdarbinieku nodarbināšanai publiskajā sektorā principā neesot pastāvīgs raksturs un, lai pieņemtu darbā konkrētā amatā, ir vajadzīgs īpašs pamatojums, pierādot šādu vajadzību, kas obligāti liedz dalību administratīvās karjeras sistēmā un tādējādi izslēdz iespēju saņemt finansiālas priekšrocības saistībā ar šo sistēmu.

55.

Šī argumentācija nepārliecina jau tādēļ vien, ka tā ir neatbilstoša. Proti, strīdīgā piemaksas nepiemērošana skar ne tikai noteikta laika līgumdarbiniekus, bet gan visus darba ņēmējus, kas nav ierēdņi. Pat ja attiecīgā piemaksas nepiemērošana attiektos tikai uz noteikta laika līgumdarbiniekiem, atsauce uz vispārīgu nodarbinātības terminēšanu tomēr nevarētu būt objektīvs pamats Pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkta nozīmē ( 37 ).

56.

Ciktāl strīdīgajā tiesiskajā regulējumā tiek ņemta vērā dalība administratīvās karjeras sistēmā, kas saskaņā ar DFL 251/93 normām ir paredzēta tikai ierēdņiem, vispirms ir jāuzsver, ka Tiesa šādu vispārēju un abstraktu kritēriju jau ir atzinusi par tādu, kas nav objektīvi pamatots ( 38 ).

57.

Turklāt jānorāda, ka Spānijas tiesību aktos līgumdarbinieku, kas nav ierēdņi, dalība administratīvās karjeras sistēmā acīmredzami nav vispārēji izslēgta. Šajā kontekstā iesniedzējtiesa lietā C‑315/17 ( 39 ) norādīja, ka 2007. gada 12. aprīļaLey 7/2007 del Estatuto Básico del Empleado Público (Likums 7/2007 par publiskā sektora darba ņēmēju pamatnoteikumiem, 2007. gada 13. aprīļaBOE Nr. 89) ļauj abās paredzētajās administratīvās karjeras sistēmās piedalīties gan štata ierēdņiem, gan arī citiem nenoteikta laika darba ņēmējiem ( 40 ). Pat ja šo nevienveidīgo iespējas piedalīties administratīvās karjeras sistēmās regulējumu izprot kā regulatīvo autonomiju, kas šajā ziņā piemīt atsevišķiem autonomiem apgabaliem, šis apstāklis tomēr norāda, ka darba ņēmēju, kas nav ierēdņi, vispārēju izslēgšanu no administratīvās karjeras sistēmas katrā ziņā nevar uzskatīt par valsts civildienesta tiesībām raksturīgas iezīmes izpausmi.

58.

Visbeidzot Navarras civildienesta tiesību īpatnību sakarā ir jānorāda, ka saskaņā ar DFL 251/93 14. pantu administratīvo karjeru gan veido “ierēdņu paaugstināšana no [..] definētā līmeņa līdz augstākiem līmeņiem, kā arī paaugstināšana pakāpē un kategorijā atbilstošajā līmenī” ( 41 ). Tomēr ar strīdīgo DFL 251/93 ceturto pārejas noteikumu uz nenoteiktu laiku tika apturēta tieši šī paaugstināšanas pakāpē kārtība, to aizstājot ar tiesisko regulējumu, kas paredz atbilstošas piemaksas piešķiršanu ( 42 ).

59.

Tādēļ kā starpsecinājums ir jākonstatē, ka no Navarras civildienesta tiesību īpatnībām, it īpaši no noteikumiem par administratīvās karjeras sistēmu, neizriet objektīvs pamats, kas attaisno konstatēto atšķirīgo attieksmi.

60.

Ciktāl strīdīgajā tiesiskajā regulējumā turklāt vēl tiek ņemts vērā noteikts nostrādātais darba laiks, jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkts neļauj, pamatojoties uz vispārējiem un abstraktiem apsvērumiem, nepiešķirt noteikta laika darba ņēmējiem finansiālas priekšrocības, kas saistītas ar noteiktu nostrādāto darba laiku, it īpaši, ja šāda priekšrocību nepiešķiršana nav balstīta uz ieinteresētās personas izpildāmo uzdevumu īpašo būtību vai tiem raksturīgām īpašībām ( 43 ). Šādu pieeju piemēro gan saistībā ar piemaksām par darba stāžu ( 44 ), gan arī saistībā ar citām piemaksām, kuru piešķiršana arī ir atkarīga no sasniegtā darba stāža ( 45 ).

61.

Arī izskatāmajā lietā attiecībā uz strīdīgo piemaksu izšķiroša nozīme ir nostrādātajam darba laikam, neņemot vērā, piemēram, ieinteresētās personas izpildāmo uzdevumu īpašo būtību vai tiem raksturīgās īpašības. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus attiecībā uz situāciju salīdzināmību ( 46 ), pamatlietā faktiski nekas neliecina, ka, lai veiktu pedagoģisko darbību, ierēdņiem un līgumdarbiniekiem, kas strādā par pasniedzējiem, ir vajadzīga atšķirīga akadēmiskā kvalifikācija vai pieredze. Gluži pretēji, no lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu norādītās informācijas izriet, ka šīs abas pasniedzēju kategorijas veic līdzīgas funkcijas un tām ir identiski pienākumi. Turklāt to apstiprina arī arguments, ko prasītājs neapstrīdami ir izteicis pamatlietā, ka gadījumā, ja līgumdarbinieks vēlāk tiek iecelts par štata ierēdni, viņa kā līgumdarbinieka nostrādātais darba laiks ar atpakaļejošu spēku tiek ņemts vērā pilnā apmērā, lai varētu piešķirt algas piemaksu par pakāpi.

62.

Piemaksām par darba stāžu piemērojamo principu attiecināmību uz strīdīgo algas piemaksu par pakāpi neietekmē arī tas, ka saskaņā ar DF 68/2009 11. pantu noteikta laika līgumdarbiniekiem arī ir tiesības saņemt Navarras tiesību aktos paredzētu piemaksu par darba stāžu. No Navarras īpašā apgabala valdības pārstāvja sniegtās informācijas izriet, ka neatkarīgi no attiecīgās piemaksas mērķa gan piemaksas par darba stāžu, gan algas piemaksas par pakāpi piešķiršana ir pakārtota noteiktam – katrā situācijā atšķirīgam – nostrādātam darba laikam. Tas, vai par noteiktu nostrādāto darba laiku divreiz ir jāpiešķir finansiālas priekšrocības, ir jāvērtē valsts likumdevējam; vispārīgas šaubas par šāda vērtējuma lietderību, kā tās, piemēram, attiecībā uz līgumdarbiniekiem pauda Navarras īpašā apgabala valdības pārstāvis, tomēr nevar pamatot nelabvēlīgāku attieksmi pret noteikta laika līgumdarbiniekiem salīdzinājumā ar pastāvīgajiem ierēdņiem, it īpaši tādēļ, ka šādas šaubas līdzīgā mērā varētu attiekties arī uz ierēdņu situāciju.

63.

Tādējādi strīdīgās algas piemaksas par pakāpi piešķiršana ir pakārtota tikai un vienīgi noteiktam nostrādātam darba laikam, nevis, piemēram, publiskā sektora darba ņēmēju kvalifikācijai vai nopelniem. Tādējādi a priori tiek izslēgta iespēja, ka konstatēto atšķirīgo attieksmi var pamatot ar konkrētiem apstākļiem iepriekš minētās judikatūras ( 47 ) izpratnē. Šādi apstākļi varētu izrietēt, piemēram, no vajadzības ievērot izpildāmo uzdevumu īpašo būtību vai tiem raksturīgās īpašības, nosakot atbilstošas prasības attiecībā uz profesionālo pieredzi vai darba ņēmēja kvalifikāciju, ievērojot samērīguma principu.

64.

Šādā situācijā neatbilstīga ir arī atsauce uz ierēdņu un līgumdarbinieku atšķirīgo darbā pieņemšanas kārtību. Kā jau iepriekš secināts ( 48 ), šī atšķirīgā darbā pieņemšanas kārtība neietekmē nedz faktiski izpildāmos uzdevumus, nedz arī spēkā esošos profesionālos pienākumus. Ciktāl ierēdņu atlasei piemērojamai procedūrai jānodrošina pastāvīga profesionālā veiktspējas līmeņa garantija, attiecīgās procedūras laikā konstatētā kvalifikācija un piemērotība tikai daļēji atspoguļo attiecīgās personas vēlāko sniegumu. Katrā ziņā, lai varētu pamatot atšķirīgo pieeju attiecībā uz nostrādātā darba laika vērā ņemšanu, atšķirīgajai ierēdņu un līgumdarbinieku piemērotībai un kvalifikācijai, ko Navarras īpašā apgabala valdība, kā arī Spānijas un Portugāles valdības attiecīgi izsecina no atšķirīgās darbā pieņemšanas kārtības, būtu jāatspoguļojas izpildāmo uzdevumu būtībā un ar to saistītajās prasībās. Tomēr izskatāmajā lietā tas tā nav.

65.

Pamatojoties uz visu iepriekš minēto, es secinu, ka pastāvošajai atšķirīgajai attieksmei pret pastāvīgajiem ierēdņiem un noteikta laika līgumdarbiniekiem, kas izriet no tā, ka noteikta laika līgumdarbiniekiem nevar tikt piešķirta un viņiem nav tiesību saņemt strīdīgo algas piemaksu par pakāpi, nav objektīva pamata.

66.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Juzgado de lo Contencioso‑Administrativo no1 de Pamplona (Pamplonas Administratīvā tiesa Nr. 1, Spānija) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildēt šādi:

Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas ir ietverts Direktīvas 1999/70/EK pielikumā, 4. klauzulas 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā strīdīgais, atbilstoši kuram noteiktu algas piemaksu par pakāpi piešķir un maksā tikai pastāvīgajiem ierēdņiem, to skaidri neparedzot noteikta laika līgumdarbiniekiem un tādējādi balstoties tikai uz nostrādāto darba laiku.