EUR-Lex Access to European Union law
This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 62004CJ0053
Judgment of the Court (Second Chamber) of 7 September 2006.#Cristiano Marrosu and Gianluca Sardino v Azienda Ospedaliera Ospedale San Martino di Genova e Cliniche Universitarie Convenzionate.#Reference for a preliminary ruling: Tribunale di Genova - Italy.#Directive 1999/70/EC - Clauses 1(b) and 5 of the framework agreement on fixed-term work - Establishment of employment relationships of indefinite duration resulting from infringement of the rules governing successive fixed-term contracts - Possible derogation in respect of employment contracts in the public sector.#Case C-53/04.
Tiesas spriedums (otrā palāta) 2006. gada 7.septembrī.
Cristiano Marrosu un Gianluca Sardino pret Azienda Ospedaliera Ospedale San Martino di Genova e Cliniche Universitarie Convenzionate.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu: Tribunale di Genova - Itālija.
Direktīva 1999/70/EK - Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 1. klauzulas b) apakšpunkts un 5. klauzula - Darba attiecību uz nenoteiktu laiku izveidošanās, ja tiek pārkāpti noteikumi par secīgiem uz noteiktu laiku slēgtiem darba līgumiem - Iespēja piemērot atkāpi valsts pārvaldes jomā noslēgtajiem darba līgumiem.
Lieta C-53/04.
Tiesas spriedums (otrā palāta) 2006. gada 7.septembrī.
Cristiano Marrosu un Gianluca Sardino pret Azienda Ospedaliera Ospedale San Martino di Genova e Cliniche Universitarie Convenzionate.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu: Tribunale di Genova - Itālija.
Direktīva 1999/70/EK - Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 1. klauzulas b) apakšpunkts un 5. klauzula - Darba attiecību uz nenoteiktu laiku izveidošanās, ja tiek pārkāpti noteikumi par secīgiem uz noteiktu laiku slēgtiem darba līgumiem - Iespēja piemērot atkāpi valsts pārvaldes jomā noslēgtajiem darba līgumiem.
Lieta C-53/04.
European Court Reports 2006 I-07213
ECLI identifier: ECLI:EU:C:2006:517
Lieta C‑53/04
Cristiano Marrosu un Gianluca Sardino
pret
Azienda Ospedaliera Ospedale San Martino di Genova e Cliniche Universitarie Convenzionate
(Tribunale di Genova lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Direktīva 1999/70/EK – Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 1. klauzulas b) apakšpunkts un 5. klauzula – Darba attiecību uz nenoteiktu laiku izveidošanās, ja tiek pārkāpti noteikumi par secīgiem uz noteiktu laiku slēgtiem darba līgumiem – Iespēja piemērot atkāpi valsts pārvaldes jomā noslēgtajiem darba līgumiem
Sprieduma kopsavilkums
Sociālā politika – UNICE, CEEP un EAK noslēgtais pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku – Direktīva 1999/70
(Padomes Direktīvas 1999/70 pielikuma 1. klauzulas b) apakšpunkts un 5. klauzula)
Pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku, kurš iekļauts pielikumā Direktīvai 1999/70 par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku, ir interpretējams tādējādi, ka tam principā nav pretējs tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir aizliegta tādu darba līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku, kas izveidojas, publiskā sektora darba devējam ļaunprātīgi izmantojot secīgus uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus vai darba attiecības, pārveidošana par darba līgumiem vai attiecībām uz nenoteiktu laiku, pat ja šāda pārveidošana ir paredzēta attiecībā uz darba līgumiem un darba attiecībām ar privātā sektora darba devēju, ja šajā tiesiskajā regulējumā ir ietverts cits efektīvs pasākums, lai novērstu un vajadzības gadījumā sodītu publiskā sektora darba devēju par secīgu darba līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu.
(sal. ar 57. punktu un rezolutīvo daļu)
TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2006. gada 7. septembrī (*)
Direktīva 1999/70/EK – Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 1. klauzulas b) apakšpunkts un 5. klauzula – Darba attiecību uz nenoteiktu laiku izveidošanās, ja tiek pārkāpti noteikumi par secīgiem uz noteiktu laiku slēgtiem darba līgumiem – Iespēja piemērot atkāpi valsts pārvaldes jomā noslēgtajiem darba līgumiem
Lieta C‑53/04
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,
ko Tribunale di Genova (Itālija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2004. gada 21. janvārī un kas Tiesā reģistrēts 2004. gada 10. februārī, tiesvedībā
Cristiano Marrosu,
Gianluca Sardino
pret
Azienda Ospedaliera Ospedale San Martino di Genova e Cliniche Universitarie Convenzionate.
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši R. Šintgens [R. Schintgen] (referents), R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], Dž. Arestis [G. Arestis] un J. Klučka [J. Klučka],
ģenerāladvokāts M. Pojarešs Maduru [M. Poiares Maduro],
sekretāre M. Fereira [M. Ferreira], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2005. gada 14. jūlijā,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Marozu [Marrosu] un Sardino [Sardino] kungu vārdā – Dž. Beljeni [G. Bellieni] un A. Lanata [A. Lanata], avvocati,
– Azienda Ospedaliera Ospedale San Martino di Genova e Cliniche Universitarie Convenzionate vārdā – K. Čiminelli [C. Ciminelli], avvocato,
– Itālijas valdības vārdā – I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz D. del Gaico [D. Del Gaizo] un P. Džentili [P. Gentili], avvocati dello Stato,
– Grieķijas valdības vārdā – I. Bakopuls [I. Bakopoulos], pārstāvis,
– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – N. Jerela [N. Yerrell] un A. Aresu [A. Aresu], pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2005. gada 20. septembrī,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 1. klauzulas b) apakšpunktu un 5. klauzulu 1999. gada 18. martā noslēgtajā pamatnolīgumā par darbu uz noteiktu laiku (turpmāk tekstā – “pamatnolīgums”), kas ietverts pielikumā Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvai 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (OV L 175, 43. lpp).
2 Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Marozu un Sardino un viņu darba devēju, Azienda Ospedaliera Ospedale San Martino di Genova e Cliniche Universitarie Convenzionate (ārstniecības iestāde, San Martino slimnīca Dženovā un apstiprinātās universitāšu klīnikas, turpmāk tekstā – “ārstniecības iestāde”), par darba līguma, kas prasītāju saistīja ar atbildētāju, neatjaunošanu.
Atbilstošās tiesību normas
Kopienu tiesiskais regulējums
3 Saskaņā ar pamatnolīguma 1. klauzulu tā “mērķis ir:
a) uzlabot noteikta darba laika darba kvalitāti, nodrošinot diskriminācijas aizlieguma principa ievērošanu;
b) radīt kārtību, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, piemērojot uz noteiktu laiku slēgtu darba līgumu vai attiecību tiesisko pārmantojamību”.
4 Pamatnolīguma 2. klauzulas 1. punktā ir noteikts, ka to piemēro “noteikta laika darba ņēmējiem, kuriem ir darba līgums vai darba attiecības saskaņā ar likumiem, kolektīvajiem līgumiem vai praksi katrā dalībvalstī”.
5 Saskaņā ar pamatnolīguma 5. klauzulu:
“1. Lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, pielietojot secīgus uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības, dalībvalstis pēc apspriešanās ar darba devējiem un darba ņēmējiem atbilstīgi valsts tiesību aktiem, koplīgumiem vai praksei un/vai darba devēji un darba ņēmēji, ja nav attiecīgu [līdzvērtīgu] tiesisku pasākumu, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, tā, lai ņemtu vērā konkrētu sektoru un/vai darba ņēmēju [kategoriju] vajadzības, ievieš vienu vai vairākus no šādiem pasākumiem:
a) objektīvus iemeslus, kas attaisno šādu līgumu vai darba attiecību atjaunošanu;
b) secīgu uz noteiktu laiku slēgtu darba līgumu vai darba attiecību kopējo maksimālo ilgumu;
c) šādu darba līgumu vai darba attiecību atjaunojumu skaitu.
2. Dalībvalstis pēc apspriešanās ar darba devējiem un darba ņēmējiem un/vai darba devēji un darba ņēmēji, vajadzības gadījumā, nosaka, kādos apstākļos uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības:
a) uzskata par “secīgām”;
b) uzskata par uz nenoteiktu laiku slēgtiem darba līgumiem vai darba attiecībām.”
6 Direktīvas 1999/70 2. panta pirmajā daļā noteikts, ka dalībvalstīm vēlākais līdz 2001. gada 10. jūlijam jāpieņem normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības.
Valsts tiesiskais regulējums
7 Ar 2000. gada 29. decembra Likumu Nr. 422 par noteikumiem, kas pieņemti, lai izpildītu ar Itālijas dalību Eiropas Kopienā saistītos pienākumus – Kopienu Likums 2000 (2001. gada 20. janvāra GURI Nr. 16 papildu izdevums, turpmāk tekstā – “Likums Nr. 422/2000”), valsts likumdevējs pilnvaroja Itālijas valdību pieņemt vajadzīgos dekrētus‑likumus, lai transponētu šā likuma A un B pielikumos uzskaitītās Kopienu direktīvas. B pielikumā tostarp ir minēta Direktīva 1999/70.
8 Likuma Nr. 422/2000 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā it īpaši ir noteikts, ka, “lai izvairītos no regulējuma, kurš jāpieņem, iespējamām nesaskaņām ar attiecīgajās jomās jau spēkā esošajām normām, attiecīgās normas vajadzības gadījumā ir jāgroza vai jāpapildina [..]”, un tās pašas normas f) apakšpunktā ir noteikts, ka “ar dekrētiem‑likumiem katrā atsevišķajā gadījumā ir jānodrošina, lai transponējamo direktīvu jomās pieņemtās normas būtu pilnībā atbilstošas attiecīgo direktīvu prasībām [..]”.
9 Pamatojoties uz Likuma Nr. 422/2000 2. panta 1. punkta f) apakšpunktu, Itālijas valdība 2001. gada 6. septembrī pieņēma Dekrētu‑likumu Nr. 368 par Direktīvas 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku ieviešanu (2001. gada 9. oktobra GURI Nr. 235, 4. lpp., turpmāk tekstā – “Dekrēts‑likums Nr. 368/2001”).
10 Dekrēta‑likuma Nr. 368/2001 1. panta 1. punktā ir noteikts, ka “darba līgumu uz noteiktu laiku var noslēgt tehnisku vai ar ražošanu, organizāciju vai darba ņēmēju aizstāšanu saistītu iemeslu dēļ”.
11 Saskaņā ar Dekrēta‑likuma Nr. 368/2001 4. panta 1. punktu gadījumā, ja darba līguma sākotnējais termiņš nepārsniedz trīs gadus, to var pagarināt vienu reizi “ar nosacījumu, ka tas notiek objektīvu iemeslu dēļ un tas ir par tā paša darba veikšanu, par kuru bija noslēgts līgums uz noteiktu laiku”. Tomēr šajā gadījumā minētā līguma kopējais ilgums nedrīkst pārsniegt trīs gadus.
12 Dekrēta‑likuma Nr. 368/2001 5. pantā ar nosaukumu “Termiņa izbeigšanās un sankcijas. Secīgi noslēgti līgumi” ir noteikts šādi:
“1. Ja darba attiecības turpinās pēc sākotnēji noteiktā vai vēlāk saskaņā ar 4. pantu pagarinātā termiņa izbeigšanās, darba devējam atalgojums, kas pienākas darba ņēmējam, ir jāpalielina par 20 % dienā līdz desmitajai dienai un par 40 % par katru nākamo dienu.
2. Ja darba attiecības turpinās vēl pēc divdesmitās dienas, kad beidzies tāds līgums, kura termiņš nepārsniedz sešus mēnešus, vai pēc trīsdesmitās dienas pārējos gadījumos, pēc minēto termiņu izbeigšanās darba līgums tiek uzskatīts par noslēgtu uz nenoteiktu laiku.
3. Ja darba ņēmējs tiek atkārtoti pieņemts darbā uz noteiktu laiku saskaņā ar 1. pantu, desmit dienas pēc tāda darba līguma izbeigšanās, kura termiņš nav garāks vai ir vienāds ar sešiem mēnešiem, vai divdesmit dienas pēc tāda līguma izbeigšanās, kura termiņš ir garāks par sešiem mēnešiem, otrais līgums tiek uzskatīts par noslēgtu uz nenoteiktu laiku.
4. Divu secīgu darba attiecību uz noteiktu laiku gadījumā, tas ir, bez pārtraukuma, darba līgums tiek uzskatīts par noslēgtu uz nenoteiktu laiku, sākot no pirmā līguma noslēgšanas dienas.”
13 Dekrēta‑likuma Nr. 368/2001 10. pantā ir uzskaitīti tie gadījumi, kuros nevar piemērot jauno regulējumu par darba līgumiem uz noteiktu laiku. Neviens no šiem gadījumiem neattiecas uz valsts pārvaldes jomu.
14 Dekrēts‑likums Nr. 368/2001 saskaņā ar iesniedzējtiesas teikto stājās spēkā 2001. gada 21. septembrī. Tā 11. panta 1. punktā ir paskaidrots, ka “ar šī dekrēta‑likuma stāšanos spēkā tiek atcelti [..] visi noteikumi, kas nav saderīgi ar šo dekrētu‑likumu un nav tajā skaidri minēti”. Minētā panta 3. punktā tiek piebilsts, ka “individuālie līgumi, kas noslēgti saskaņā ar iepriekš spēkā esošo tiesisko regulējumu, paliek spēkā, līdz tie izbeidzas”.
15 Turklāt saskaņā ar 2001. gada 30. marta Dekrēta‑likuma Nr. 165 par vispārīgajiem noteikumiem attiecībā uz darba organizāciju valsts iestādēs 36. pantu (2001. gada 9. maija GURI Nr. 106 papildu izdevums, turpmāk tekstā – “Dekrēts‑likums Nr. 165/2001”):
“1. Ievērojot iepriekšējos pantos paredzētos personāla pieņemšanas darbā noteikumus, valsts iestādes izmanto elastīgās Civilkodeksā un likumos par darba attiecībām uzņēmumos paredzētās personāla darbā pieņemšanas un darba attiecības regulējošās līgumiskās formas. Kolektīvie valsts līgumi regulē līgumus uz noteiktu laiku, apmācību un darba līgumus, citas attiecības apmācību un darba un pagaidu darba jomā [..].
2. Jebkurā gadījumā, ja valsts iestādes pārkāpj darba ņēmēju darbā pieņemšanas vai nodarbināšanas imperatīvos noteikumus, darba līgumi ar šīm valsts iestādēm netiek pagarināti uz nenoteiktu laiku, neskarot atbildību un sankcijas, kuras tām var rasties. Attiecīgajam darba ņēmējam ir tiesības uz zaudējumu atlīdzību, kas radušies, veicot darbu, pārkāpjot imperatīvos noteikumus. Valsts iestādēm ir jāpieprasa atmaksāt atbildīgajiem darbiniekiem uz šā pamata samaksātās summas, ja pārkāpums ir bijis tīšs vai radies rupjas nolaidības rezultātā.”
16 Iesniedzējtiesa uzsver, ka Corte costituzionale [Konstitucionālā tiesa] savā 2003. gada 13. marta spriedumā lietā Nr. 89 ir atzinusi, ka Dekrēta‑likuma Nr. 165/2001 36. panta 2. punkta pirmais teikums ir saderīgs ar konstitucionālajiem vienlīdzības un labas pārvaldības principiem, kas paredzēti Itālijas Konstitūcijas, attiecīgi, 3. un 97. pantā. Corte costituzionale uzskatīja, ka saskaņā ar minētās Konstitūcijas 97. panta trešajā daļā minēto pamatprincipu, ka pieeja darbam valsts iestādēs ir iegūstama, pamatojoties uz konkursu, leģitimizē atšķirīgo attieksmi pret privātā un publiskā sektora darba ņēmējiem gadījumos, kas saistīti ar nelikumībām, noslēdzot secīgus darba līgumus uz noteiktu laiku.
Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi
17 Prasītāji pamata prāvā bija tehniskie darbinieki ārstniecības iestādes virtuvē, pamatojoties uz vairākiem secīgiem līgumiem uz noteiktu laiku, no kuriem pēdējie tika noslēgti 2002. gada janvārī uz sešiem mēnešiem.
18 Darbā pieņemšana notika, pamatojoties uz kvalifikācijas sarakstu, kurš tika sastādīts pēc publiskā konkursa, ko 1998. gadā organizēja ārstniecības iestāde, lai uz pagaidu laiku pieņemtu darbā “virtuves tehniskos darbiniekus”, un kurā prasītāji pamata prāvā veiksmīgi piedalījās.
19 Pēdējos līgumus uz noteiktu laiku, kuru termiņš izbeidzās 2002. gada jūlijā, ārstniecības iestāde neatjaunoja un prasītājus pamata prāvā formāli atlaida no darba brīdī, kad tie pēc attiecīgā līguma izbeigšanās ieradās darbā.
20 Prasītāji pamata prāvā apstrīdēja lēmumu par atlaišanu Tribunale di Genova [Dženovas Tiesa], lūdzot tai, pirmkārt, pamatojoties uz Dekrētu‑likumu Nr. 368/2001, atzīt darba līgumu uz nenoteiktu laiku pastāvēšanu ar ārstniecības iestādi, sākot ar pirmo darba attiecību sākšanās brīdi dekrēta‑likuma spēkā stāšanās laikā, un, otrkārt, piespriest tai samaksāt pienākošos atalgojumu un atlīdzināt ciestos zaudējumus.
21 Šajā gadījumā iesniedzējtiesa attiecībā uz katru no tajā izskatāmajām lietām atzīst, ka kopš priekšpēdējā līguma ar ārstniecības iestādi izbeigšanās un pēdējā līguma noslēgšanu ar to ir pagājušas astoņas dienas. Dekrēta‑likuma Nr. 368/2001 5. panta 3. punktā ir noteikts, ka, ja darba ņēmējs ir atkārtoti pieņemts darbā uz noteiktu laiku, “desmit dienas pēc tāda darba līguma izbeigšanās, kura termiņš nav garāks vai ir vienāds ar sešiem mēnešiem”, otrais līgums automātiski tiek uzskatīts par noslēgtu uz nenoteiktu laiku.
22 Ārstniecības iestāde uzskata, ka Dekrēta‑likuma Nr. 368/2001 5. pants šajā gadījumā nav piemērojams, jo Dekrēta‑likuma Nr. 165/2001 36. pantā ir noteikts, ka valsts iestādes nedrīkst slēgt darba līgumus uz nenoteiktu laiku.
23 Iesniedzējtiesa atzīmē, ka pamatlīgumā nav norādīta neviena darbības joma, kurai tas nebūtu piemērojams, izņemot dažas šī pamatlīguma 2. klauzulas 2. punktā minētās profesionālās sagatavošanas vai darba attiecības, kuras tomēr nav saistāmas ar šajā tiesā izskatāmo lietu. Turklāt Likumā Nr. 422/2000, ar ko Itālijas valdībai tiek uzdots ieviest Direktīvu 1999/70, nav minēts neviens ierobežojums attiecībā uz tā piemērošanu valsts pārvaldē. Faktiski Dekrētā‑likumā Nr. 368/2001 nav neviena šāda veida ierobežojuma. Tā kā tas ir pieņemts vēlāk par Dekrētu‑likumu Nr. 165/2001, ar to esot skaidri atcelti “visi noteikumi, kas nav saderīgi ar šo dekrētu‑likumu un nav tajā skaidri minēti”.
24 Iesniedzējtiesa pauž šaubas par Dekrēta‑likuma Nr. 165/2001 36. panta 2. punkta pirmā teikuma saderīgumu ar Kopienu tiesībām, jo attiecībā uz sekām, kādas iestājas, pārkāpjot imperatīvos noteikumus par secīgiem darba līgumiem uz noteiktu laiku, ar šo teikumu ir ļoti skaidri nošķirti līgumi atkarībā no tā, vai tie ir noslēgti ar publiskā vai privātā sektora darba devēju. Minētā tiesa šajā sakarā atzīmē, ka aizsardzība ar zaudējumu atlīdzības palīdzību, kam ir vispārīgs raksturs valsts tiesiskajā kārtībā, tostarp ņemot vērā zaudējumu pierādīšanas pienākumu, kam darba ņēmējs ir pakļauts, nav uzskatāma par ekvivalentu aizsardzībai, kas izriet no pieņemšanas atpakaļ iepriekšējā darbā. Pēdējais aizsardzības veids labāk atbilst nepieciešamībai novērst ļaunprātīgu izmantošanu, kuru darba devējs var likt lietā, noslēdzot secīgus darba līgumus uz noteiktu laiku.
25 Šādos apstākļos Tribunale di Genova nolēma tiesvedību apturēt un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai Direktīva 1999/70/EK (1. pants, kā arī [pamatnolīguma] 1. klauzulas b) apakšpunkts un 5. klauzula) ir interpretējama tādējādi, ka ar to nav saderīgs tāds valsts tiesiskais regulējums (kas pieņemts pirms minētās direktīvas transpozīcijas), kurā ar valsts pārvaldes iestādēm noslēgtie darba līgumi un ar privātiem darba devējiem noslēgtie darba līgumi tiek nošķirti tādējādi, ka pirmajiem nevar piemērot tādu aizsardzību, ka imperatīvo normu par secīgiem darba līgumiem uz noteiktu laiku pārkāpuma gadījumā nodibinās darba attiecības uz nenoteiktu laiku?”
Par prejudiciālo jautājumu
Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību
Tiesai iesniegtie apsvērumi
26 Ārstniecības iestāde uzskata, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams, jo Direktīva 1999/70 nav tieši piemērojama pamata prāvai, ņemot vērā to, ka direktīvām nav tiešas horizontālas iedarbības, jo ārstniecības iestāde nav atkarīga nedz no Itālijas valsts, nedz arī kādas no ministrijām. Tā ir autonoma iestāde ar savu vadību, kurai iestādes pārvaldes ietvaros ir jāpiemēro valsts tiesību normas, kuras tā nevar apstrīdēt un no kurām tā nevar atkāpties.
27 Itālijas valdība arī uzskata, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams. Tā uzskata, ka šis lūgums ir tīri hipotētisks, jo par Dekrēta‑likuma Nr. 368/2001 5. panta, ar kuru tiek izdarīta atkāpe no Dekrēta‑likuma Nr. 165/2001 36. panta, piemērošanu pamata prāvā iesniedzējtiesai nav nekādu šaubu un tā ir vienīgā, kura ir kompetenta interpretēt valsts tiesību normas.
28 Tā turklāt uzskata, ka šāds lūgums absolūti nav nepieciešams nolēmuma pieņemšanai pamata prāvā, jo pirmais darba līgums tika noslēgts pirms Direktīvas 1999/70 transponēšanai noteiktā termiņa – 2001. gada 10. jūlija.
Tiesas vērtējums
29 Pirmkārt, attiecībā uz ārstniecības iestādes celto iebildumu par nepieņemamību pietiek tikai atzīt, ka no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka valsts tiesa šo iestādi ir atzinusi par valsts pārvaldei piesaistītu publiskā sektora iestādi. Pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka uz direktīvu var atsaukties, ne tikai vēršoties pret valsts iestādēm, bet arī pret valsts pakļautībā vai pārraudzībā esošām iestādēm vai institūcijām, vai iestādēm, kurām ir plašas pilnvaras salīdzinājumā ar tām, kuras izriet no indivīdiem piemērojamām normām, kā, piemēram, reģionālas iestādes vai organizācijas, kurām, lai kāda arī nebūtu to juridiskā forma, saskaņā ar valsts iestādes izdotu aktu ir uzdevums pēdējās pakļautībā veikt kādu uzdevumu sabiedrības interesēs (1989. gada 22. jūnija spriedums lietā 103/88 Fratelli Constanzo, Recueil, 1839. lpp., 31. punkts; 1990. gada 12. jūlija spriedums lietā C‑188/89 Foster u.c., Recueil, I‑3313. lpp., 19. punkts, kā arī 2004. gada 5. februāra spriedums lietā C‑157/02 Rieser Internationale Transporte, Recueil, I‑1477. lpp., 24. punkts).
30 Tādēļ minētais iebildums par nepieņemamību šajā lietā ir jānoraida.
31 Otrkārt, attiecībā uz pirmo no Itālijas valdības izvirzītajiem iebildumiem par nepieņemamību ir jāatzīst, ka no judikatūras izriet, ka EKL 234. panta kārtībā uzsāktas tiesvedības ietvaros Tiesai nav jāizskata jautājums par valsts tiesību interpretāciju vai valsts tiesību noteikumu saderību ar Kopienu tiesībām (skat. it īpaši 1964. gada 19. marta spriedumu lietā 75/63, Unger, Recueil, 347., 365. lpp., un 2005. gada 8. septembra spriedumu lietā C‑40/04 Yonemoto, Krājums, I‑7755. lpp., 27. punkts).
32 Tomēr jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, Tiesai un valsts tiesām sadarbojoties atbilstoši minētajam EK līguma pantam, tikai valsts tiesai, kas izskata [pamata] lietu un kas ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpašo raksturu, jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams sprieduma pieņemšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība. Tādējādi, tā kā uzdotie prejudiciālie jautājumi attiecas uz Kopienu tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jāpieņem lēmums (skat. it īpaši 1995. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑413/93 Bosman, Recueil, I‑4921. lpp., 59. punkts, un 2005. gada 10. novembra spriedumu lietā C‑316/04 Stichting Zuid‑Hollandse Milieufederatje, Krājums, I‑9759. lpp., 29. punkts).
33 Tikai izņēmuma gadījumos Tiesai ir jāpārbauda apstākļi, kādos valsts tiesa pie tās vērsusies, lai pārbaudītu savu pašas kompetenci (šajā sakarā skat. 1981. gada 16. decembra spriedumu lietā 244/80 Foglia, Recueil, 3045. lpp., 21. punkts). [Tiesa] var atteikties pieņemt nolēmumu par valsts tiesas uzdotu prejudiciālo jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka pieprasītajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamata prāvā pastāvošo faktisko situāciju vai tās priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai ja Tiesai nav darīti zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas vajadzīgi, lai atbilstoši atbildētu uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. it īpaši iepriekš minētā sprieduma lietā Bosman 61. punktu un iepriekš minētā sprieduma lietā Stichting Zuid‑Hollandse Milieufederatje 30. punktu).
34 Šajā gadījumā nav ticis pamatoti apgalvots, ka Direktīvas 1999/70 interpretācijai nav nekādas saistības ar lietas būtību vai strīdus priekšmetu pamata prāvā vai ka jautājums ir tīri hipotētiska rakstura, jo iesniedzējtiesas lūgtās interpretācijas mērķis ir ļaut tai atbildēt uz jautājumu, kas saistīts ar kādas valsts tiesību normas saderību ar šo direktīvu.
35 Šis iebildums par nepieņemamību tādējādi arī ir jānoraida.
36 Treškārt, attiecībā uz otro Itālijas valdības izvirzīto iebildumu par nepieņemamību pietiek atzīt, ka no Direktīvas 1999/70, kuras transponēšanas termiņš bija 2001. gada 10. jūlijs, izriet, ka tās mērķis ir novērst secīgu darba līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu un ka tās normas principā attiecas uz darba līgumu uz noteiktu laiku atjaunošanu un šīs atjaunošanas nosacījumiem. Pamata prāvā apskatīto līgumu atjaunošana notika attiecīgi 2002. gada 10. un 11. janvārī, kas ir pēc datuma, kad minētajai direktīvai bija jābūt transponētai valsts tiesībās. Šādos apstākļos nav pamatoti uzskatīt, ka direktīvas interpretācija ir absolūti nevajadzīga, lai pieņemtu nolēmumu iesniedzējtiesā izskatāmajā lietā.
37 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.
Par lietas būtību
38 Ar uzdoto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai pamatnolīgums ir interpretējams tādējādi, ka ar to nav saderīgs tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir aizliegta tādu darba līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku, kas izveidojas, ļaunprātīgi izmantojot uz noteiktu laiku noslēgtos līgumus vai darba attiecības ar publiskā sektora darba devēju, pārveidošana par līgumiem vai darba attiecībām uz nenoteiktu laiku, pat ja šāda pārveidošana ir paredzēta attiecībā uz darba līgumiem un darba attiecībām ar privātā sektora darba devēju.
39 Lai sniegtu lietderīgu atbildi uz uzdoto jautājumu, ir svarīgi uzreiz precizēt, ka – pretēji Itālijas valdības viedoklim, ko tā pauda tiesas sēdē, – Direktīva 1999/70 un pamatnolīgums ir paredzēti piemērošanai arī ar pārvaldes iestādēm un citām publiskā sektora struktūrām noslēgtiem darba līgumiem un darba attiecībām uz noteiktu laiku (2006. gada 4. jūlija spriedums lietā C‑212/04 Adeneler, Krājums, I‑6057. lpp., 54. punkts).
40 Faktiski šo divu tiesību aktu noteikumi neietver nekādas norādes, kas ļautu secināt, ka to piemērošanas jomā ietilpst tikai darba līgumi uz noteiktu laiku, ko darba ņēmēji noslēguši ar privātā sektora darba devējiem (iepriekš minētais spriedums lietā Adeneler, 55. punkts).
41 Tieši otrādi, no pamatnolīguma 2. klauzulas 1. punkta teksta, pirmkārt, izriet, ka tā piemērošanas joma ir uztverama plašā nozīmē, jo vispārīgā veidā attiecas uz “noteikta laika darba ņēmējiem, kuriem ir darba līgums vai darba attiecības saskaņā ar spēkā esošiem tiesību aktiem, koplīgumiem vai praksi katrā dalībvalstī”. Turklāt pamatnolīguma 3. klauzulas 1. punktā izklāstītā “noteikta laika darba ņēmēju” definīcija ietver visus darba ņēmējus, neatšķirot viņus atkarībā no tā, vai viņu darba devējs ir publiskais vai privātais subjekts (iepriekš minētais spriedums lietā Adeneler, 56. punkts).
42 Otrkārt, tā paša pamatnolīguma 2. klauzulas 2. punktā, ar ko nekādi neizslēdz ar publiskā sektora darba devējiem noslēgtos darba līgumus vai darba attiecības uz noteiktu laiku, ir paredzēts dot dalībvalstīm un/vai sociālajiem partneriem iespēju nepiemērot šo pamatnolīgumu “sākuma profesionālās sagatavošanas attiecībām un mācekļu programmām”, kā arī darba līgumiem un attiecībām, “kuras noslēgtas saskaņā ar īpašu valsts vai valsts atbalstītu mācību, profesionālās integrēšanas un pārkvalifikācijas programmu” (iepriekš minētais spriedums lietā Adeneler, 57. punkts).
43 Ir arī jāatgādina, ka no pamatnolīguma 1. klauzulas b) apakšpunkta izriet, ka tā mērķis ir radīt kārtību, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, piemērojot uz noteiktu laiku slēgtu darba līgumu vai attiecību tiesisko pārmantojamību.
44 Šajā sakarā pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums savā tiesiskajā režīmā ieviest vienu vai vairākus no minētā 1. punkta a) līdz c) apakšpunktos uzskaitītajiem pasākumiem – ja vien dalībvalstī jau nepastāv līdzvērtīgs tiesiskais pasākums –, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, pielietojot secīgus uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus (iepriekš minētais spriedums lietā Adeneler, 65. punkts).
45 Tomēr ir jāatgādina, ka – kā tas izriet arī no šīs normas teksta – ar minēto noteikumu tiek atzīta iespēja dalībvalstīm, ciktāl tas ir objektīvi attaisnojams, ņemt vērā konkrētu sektoru un/vai darba ņēmēju kategoriju īpašās vajadzības.
46 Pamatnolīguma 5. klauzulas 2. punktā tiešām skaidri nav atzīta tāda pati dalībvalstu iespēja attiecībā uz tādu nosacījumu pieņemšanu, kuriem izpildoties, secīgi darba līgumi vai darba attiecības uz noteiktu laiku ir uzskatāmas par noslēgtām uz nenoteiktu laiku.
47 Tomēr, tā kā šajā normā nav noteikts vispārējs dalībvalstu pienākums paredzēt darba līgumu uz noteiktu laiku pārveidošanu par līgumiem uz nenoteiktu laiku, kā arī nav noteikti precīzi apstākļi, kuros tos var izmantot (iepriekš minētais spriedums lietā Adeneler, 91. punkts), ar to dalībvalstu rīcībā šajā jomā tiek nodota zināma diskrecionārā vara.
48 No tā izriet, ka pamatnolīguma 5. klauzulai kā tādai nav pretēji tas, ka dalībvalsts paredz atšķirīgas sekas gadījumos, kad notikusi secīgu darba attiecību vai līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīga izmantošana, atkarībā no tā, vai šīs attiecības vai līgumi bijuši noslēgti ar darba devēju no privātā vai publiskā sektora.
49 Tomēr, un kā tas izriet arī no iepriekš minētā sprieduma lietā Adeneler 105. punkta, lai tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamata lietā apskatīto, ar ko vienīgi attiecībā uz publisko sektoru aizliedz pārveidot par darba līgumiem uz nenoteiktu laiku secīgus darba līgumus uz noteiktu laiku, varētu uzskatīt par atbilstošu pamatnolīgumam, dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā attiecībā uz konkrēto nozari ir jāpastāv kādam citam efektīvam pasākumam, lai novērstu un vajadzības gadījumā sodītu secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu.
50 Attiecībā uz šo pēdējo nosacījumu ir jāatgādina, ka pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktā dalībvalstīm ir paredzēts pienākums ieviest vienu vai vairākus no šajā normā uzskaitītajiem efektīvajiem un ierobežojošajiem pasākumiem, lai novērstu secīgu darba līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu, ja vien atbilstoši pasākumi valsts tiesībās jau nepastāv.
51 Turklāt, ja tāpat kā šajā lietā Kopienu tiesībās nav paredzētas īpašas sankcijas gadījumos, kad ļaunprātīga izmantošana tomēr tiek konstatēta, valsts iestādēm ir jāpieņem piemēroti pasākumi šādas situācijas atrisināšanai, kuriem jābūt ne tikai samērīgiem, bet arī pietiekami efektīviem un preventīviem, lai nodrošinātu pamatnolīguma piemērošanai pieņemto normu pilnīgu efektivitāti (iepriekš minētais spriedums lietā Adeneler u.c., 94. punkts).
52 Kaut arī saskaņā ar dalībvalstu procesuālās autonomijas principu šādu normu īstenošanas nosacījumi ir jāparedz dalībvalstu iekšējā tiesību sistēmā, šādi noteikumi tomēr nedrīkst būt mazāk labvēlīgi nekā tie, kas reglamentē līdzīgas iekšēja rakstura situācijas (līdzvērtības princips), un nedrīkst padarīt Kopienu tiesību sistēmas piešķirto tiesību izmantošanu par praktiski neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu (efektivitātes princips) (skat. it īpaši 1995. gada 14. decembra spriedumu lietā C‑312/93 Peterbroeck, Recueil, I‑4599. lpp., 12. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Adeneler u.c., 95. punkts).
53 No tā izriet, ka gadījumos, kad secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīga izmantošana tomēr ir notikusi, ir jābūt iespējai piemērot pasākumu, kas sniedz darba ņēmēju aizsardzības efektīvas un līdzvērtīgas garantijas, lai atbilstīgi sodītu par šo ļaunprātīgo izmantošanu un novērstu Kopienu tiesību pārkāpuma sekas. Saskaņā ar tādiem pašiem noteikumiem Direktīvas 1999/70 2. panta pirmajā daļā dalībvalstu pienākums ir “veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai tās vienmēr varētu garantēt iznākumu, ko paredz [minētā] direktīva” (iepriekš minētais spriedums lietā Adeneler u.c., 102. punkts).
54 Tiesai nav jāsniedz viedoklis attiecībā uz valsts tiesību interpretāciju, jo šis uzdevums ir vienīgi iesniedzējtiesai, kurai attiecīgajā gadījumā ir jānosaka, vai attiecīgais valsts tiesiskais regulējums atbilst trīs iepriekšējos punktos minētajām prasībām. Tomēr Tiesa, lemjot sakarā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, var vajadzības gadījumā sniegt precizējumus, lai palīdzētu valsts tiesai vadīties tās interpretācijā (skat. 2006. gada 21. februāra spriedumu lietā C‑255/02 Halifax u.c., Krājums, I‑1609. lpp., 76. un 77. punkts).
55 Šajā sakarā jāatzīst, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamata prāvā minētais, kurā paredzēti imperatīvi noteikumi attiecībā uz līgumu uz noteiktu laiku atjaunošanu un ilgumu, kā arī tiesībām uz zaudējumu atlīdzību, ko darba ņēmējs cietis tādēļ, ka valsts pārvalde ļaunprātīgi izmantojusi secīgus darba līgumus vai attiecības uz noteiktu laiku, pirmajā mirklī šķiet atbilstam šā sprieduma 51.–53. punktā minētajām prasībām.
56 Tomēr iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, kādā apmērā Dekrēta‑likuma Nr. 165/2001 36. panta 2. punkta pirmā teikuma efektīvas piemērošanas un īstenošanas nosacījumi veido atbilstīgu pasākumu, lai novērstu un vajadzības gadījumā sodītu valsts pārvaldi par secīgu darba līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu.
57 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka pamatnolīgums ir interpretējams tādējādi, ka tam principā nav pretējs tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir aizliegta tādu darba līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku, kas izveidojas, ļaunprātīgi izmantojot secīgus uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus vai darba attiecības ar publiskā sektora darba devēju, pārveidošana par darba līgumiem vai attiecībām uz nenoteiktu laiku, pat ja šāda pārveidošana ir paredzēta attiecībā uz darba līgumiem un darba attiecībām ar privātā sektora darba devēju, ja šajā tiesiskajā regulējumā ir ietverts cits efektīvs pasākums, lai novērstu un vajadzības gadījumā sodītu publiskā sektora darba devēju par secīgu darba līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu.
Par tiesāšanās izdevumiem
58 Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata prāvā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
1999. gada 18. marta pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku, kurš iekļauts pielikumā Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvai 1999/70/EK par UNICE, CEEPun EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku, ir interpretējams tādējādi, ka tam principā nav pretējs tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir aizliegta tādu darba līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku, kas izveidojas, publiskā sektora darba devējam ļaunprātīgi izmantojot secīgus uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus vai darba attiecības, pārveidošana par darba līgumiem vai attiecībām uz nenoteiktu laiku, pat ja šāda pārveidošana ir paredzēta attiecībā uz darba līgumiem un darba attiecībām ar privātā sektora darba devēju, ja šajā tiesiskajā regulējumā ir ietverts cits efektīvs pasākums, lai novērstu un vajadzības gadījumā sodītu publiskā sektora darba devēju par secīgu darba līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – itāļu.