I. Tiesiskais regulējums

II. Tiesvedības priekšvēsture

A. Morpol pārņemšana

B. Atļaujas lēmums un procedūra, kuras rezultātā tas tika pieņemts

C. Strīdīgais lēmums un procedūras, kuru rezultātā tas tika pieņemts

III. Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums

IV. Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

V. Apelācijas sūdzības pamatu vērtējums

A. Par apelācijas sūdzības pirmo pamatu, ar ko tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, nepiemērodama Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punktu

1. Lietas dalībnieku argumenti

2. Vērtējums

a) Par apelācijas sūdzības pirmā pamata pirmo daļu, kas ir balstīta uz to, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, konstatēdama, ka 2012. gada decembra ieguve un publiskais piedāvājums nav viena koncentrācija

b) Par apelācijas sūdzības pirmā pamata otro daļu, kas ir balstīta uz to, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, šauri interpretēdama Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punkta mērķi

B. Par apelācijas sūdzības otro pamatu, ar kuru tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, nepiemērodama ne bis in idem principu, ieskaitīšanas principu vai pārkāpumu kopību regulējošos principus

1. Lietas dalībnieku argumenti

2. Vērtējums

a) Par pieņemamību

b) Lietas būtība

1) Par apelācijas sūdzības otrā pamata pirmo daļu

i) Pamats par “ne bis in idem” principa pārkāpumu

ii) Pamats par ieskaitīšanas principa pārkāpumu

2) Par apelācijas sūdzības otrā pamata otro daļu

i) Ievads

ii) Pārkāpumu kopību regulējošie principi dalībvalstu tiesību sistēmās

iii) Vai attiecībā uz Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta pārkāpumu, kas izdarīts ar vienu un to pašu rīcību, var gūt iedvesmu no dalībvalstu tiesību sistēmu principiem

iv) Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punkta pārkāpums ietver šīs regulas 4. panta 1. punkta pārkāpumu

v) Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, atbalstot Komisijas secinājumu, ka Marine Harvest ir pārkāpusi Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu.

VI. Secinājumi

1. 

Apelācijas sūdzībā Marine Harvest ASA (turpmāk tekstā – “Marine Harvest”), kuras tiesību pārņēmēja ir Mowi ASA, lūdz Tiesu atcelt Vispārējās tiesas spriedumu ( 2 ), ar kuru ir noraidīta prasība atcelt Komisijas 2014. gada 23. jūlija lēmumu, ar kuru Marine Harvest tika uzlikts naudas sods par koncentrācijas darījuma īstenošanu, pārkāpjot paziņošanas pienākumu un pienākumu atturēties no jebkādas darbības (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”) ( 3 ).

2. 

Strīdīgais lēmums tika pieņemts Komisijas 2013. gada 30. septembra lēmuma rezultātā, ar kuru Marine Harvest veiktā Morpol ASA (turpmāk tekstā – “Morpol”) iegāde tika paziņota par saderīgu ar iekšējo tirgu, ja tiek ievērotas saistības (turpmāk tekstā – “atļaujas lēmums”) ( 4 ). Šī iegāde tika veikta divos posmos: pirmkārt, Marine Harvest noslēdza akciju pirkuma līgumu ar Morpol galveno akcionāru, tādējādi iegūstot 48,5 % līdzdalības Morpol kapitālā; otrkārt, Marine Harvest iesniedza publisku piedāvājumu par atlikušajām Morpol akcijām, kas ļāva tai palielināt savu līdzdalību Morpol no 48,5 % līdz 87,1 %.

3. 

Tomēr pirmais solis, proti, 48,5 % līdzdalības Morpol iegāde, tika pabeigts, pirms par to tika paziņots Eiropas Komisijai. Komisija uzskatīja, ka šīs līdzdalības iegūšana esot bijusi pietiekama, lai piešķirtu kontroli pār Morpol, un tāpēc tā esot uzskatāma par koncentrāciju Padomes Regulas (EK) Nr. 139/2004 izpratnē ( 5 ). Tādēļ Komisija strīdīgajā lēmumā secināja, ka, pabeigdama 48,5 % līdzdalības Morpol iegādi pirms paziņošanas par to un pirms tās pasludināšanas par saderīgu ar iekšējo tirgu, Marine Harvest, pirmkārt, esot pārkāpusi paziņošanas pienākumu, kas paredzēts Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktā, un, otrkārt, šīs regulas 7. panta 1. punktā noteikto pienākumu atturēties no jebkādas darbības. Līdz ar to Komisija par šo noteikumu pārkāpumu uzlika divus naudas sodus katru 10 miljonu EUR apmērā.

4. 

No Tiesai iesniegtās apelācijas sūdzības izriet divi jautājumi. Pirmkārt, Tiesai tiek lūgts izlemt, vai 48,5 % līdzdalības Morpol iegāde vien ir uzskatāma par koncentrāciju vai arī šī iegāde un tai sekojošais publiskais piedāvājums ir jāuzskata par vienu koncentrāciju. Otrkārt, ja Tiesa uzskatītu, ka koncentrācija rodas no 48,5 % līdzdalības iegādes vien, tai būtu jāizlemj, vai par šīs iegādes noslēgšanu var uzlikt divus naudas sodus vai arī Komisija, piemērodama atsevišķus naudas sodus, ir pārkāpusi it īpaši ne bis in idem principu.

5.

Regulas Nr. 139/2004 20. apsvērumā ir noteikts:

“Ir lietderīgi definēt koncentrācijas koncepciju tādā veidā, lai ietvertu darbības, kas izraisa paliekošas izmaiņas attiecīgo uzņēmumu kontrolē un tādējādi arī tirgus struktūrā. Tādēļ ir lietderīgi šīs regulas darbības jomā iekļaut visus kopuzņēmumus, kas ilgstoši darbojas kā neatkarīga ekonomiska vienība. Turklāt ir lietderīgi uzskatīt par vienu koncentrāciju visus darījumus, kas ir cieši saistīti tādējādi, ka pēc stāvokļa ir saistīti vai notiek vairāku vērtspapīru darījumu sēriju veidā saprātīgi īsā laika periodā.”

6.

Regulas Nr. 139/2004 4. pantā “Iepriekšēja koncentrāciju paziņošana un pirmspaziņošanas lietas nodošana pēc ziņotāju pušu lūguma” ir noteikts:

“1.   Par [Savienības] mēroga koncentrācijām, kas definētas šajā regulā, jāpaziņo Komisijai pirms to īstenošanas un pēc vienošanās noslēgšanas, publiskā piedāvājuma publicēšanas vai kontrolpaketes iegūšanas.

[..]”

7.

Atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 7. pantam “Koncentrāciju apturēšana”:

“1.   [Savienības] mēroga koncentrāciju, kas definēta 1. pantā vai ko Komisija pārbaudīs saskaņā ar 4. panta 5. punktu, nedrīkst uzsākt pirms tās paziņošanas vai līdz brīdim, kamēr to atzīst par atbilstošu kopējam tirgum saskaņā ar lēmumu, ievērojot 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu, 8. panta 1. punktu vai 8. panta 2. punktu, vai, pamatojoties uz pieņēmumu, saskaņā ar 10. panta 6. punktu.

2.   Šā panta 1. punkts netraucē īstenot publisku piedāvājumu vai darījumu virkni ar vērtspapīriem, tai skaitā tādiem, ko pārvērš citos vērtspapīros, ko pieņem tirdzniecībai tirgū, piemēram, fondu biržā, ar ko iegūst kontroli 3. panta nozīmē no dažādiem pārdevējiem, pie nosacījuma, ka:

[..]”

8.

Regulas Nr. 139/2004 14. panta “Sodanaudas” 2. punktā ir noteikts:

“Komisija ar lēmumu var ieviest naudas sodu, kas nepārsniedz 10 % no attiecīgā uzņēmuma kopējā apgrozījuma 5. panta nozīmē attiecībā uz personām, kas minētas 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā, vai attiecīgajiem uzņēmumiem, kas tīši vai nolaidības dēļ:

[..].”

9.

2012. gada 14. decembrīMarine Harvest noslēdza akciju pirkuma līgumu (Share Purchase Agreement, turpmāk tekstā – “SPA”) ar Friendmall Ltd (turpmāk tekstā – “Friendmall”) un Bazmonta Holding Ltd (turpmāk tekstā – “Bazmonta”). Bazmonta ir Friendmall pilnībā piederošs meitasuzņēmums, kuru savukārt kontrolē M. Pēc SPA noslēgšanas Marine Harvest ieguva 48,5 % Morpol kapitāldaļu. Šī iegāde (turpmāk tekstā – “2012. gada decembra iegāde”) tika veikta 2012. gada 18. decembrī.

10.

Saskaņā ar Norvēģijas tiesību aktiem pircējam, kas ir iegādājies vismaz trešdaļu biržā kotētas sabiedrības akciju ( 6 ), ir pienākums iesniegt publisko piedāvājumu par šīs sabiedrības atlikušajām akcijām. Tāpēc 2012. gada 17. decembrīMarine Harvest ar biržas paziņojuma palīdzību izziņoja, ka tā gatavojas izsludināt publisku piedāvājumu atlikušo Morpol akciju, ko veidoja 51,5 % šī uzņēmuma kapitāla, iegādei. 2013. gada 15. janvārīMarine Harvest izsludināja obligāto publisko piedāvājumu par šīm akcijām (turpmāk tekstā – “publiskais piedāvājums”). Pēc publiskā piedāvājuma noregulēšanas un īstenošanas 2013. gada 12. martāMarine Harvest ieguva 87,1 % Morpol akciju. Tādējādi ar publiskā iegādes piedāvājuma palīdzību Marine Harvest bija iegādājusies akcijas, kas veidoja aptuveni 38,6 % Morpol kapitāla, papildus akcijām, kas veidoja 48,5 % Morpol kapitāla, kuras tā jau bija ieguvusi 2012. gada decembra iegādē.

11.

Atlikušo Morpol akciju iegāde tika īstenota 2013. gada 12. novembrī. 2013. gada 15. novembrī akcionāru ārkārtas kopsapulcē tika nolemts lūgt akciju izslēgšanu, samazināt valdes locekļu skaitu un nolemt, ka sabiedrībai vairs nebūs iecelšanas komiteja. 2013. gada 28. novembrīMorpol vairs netika kotēta Oslo biržā.

12.

2012. gada 21. decembrīMarine Harvest nosūtīja Komisijai pieteikumu par darba grupas iecelšanu, kuras pienākums būtu sagatavot dokumentus par vienpersoniskas kontroles pār Morpol iegūšanu. Šajā pieteikumā Marine Harvest informēja Komisiju, ka 2012. gada decembra iegāde ir noslēgta un ka tā neīstenos savas balsstiesības pirms Komisijas lēmuma pieņemšanas.

13.

Pēc Komisijas vairākkārtējiem lūgumiem sniegt informāciju un pirmā paziņojuma veidlapas ( 7 ) iesniegšanas 2013. gada 5. martā par darījumu tika oficiāli paziņots 2013. gada 9. augustā.

14.

2013. gada 30. septembrī ar atļaujas lēmumu Komisija apstiprināja koncentrāciju, ar nosacījumu, ka ir pilnībā jāizpilda piedāvātās saistības. Kā minēts šo secinājumu 3. punktā, ar šo lēmumu Komisija konstatēja, ka ar 2012. gada decembra iegādi Marine Harvest jau ir ieguvusi faktiskas vienpersoniskas kontroles tiesības pār Morpol. Tāpēc Komisija norādīja, ka tā nevar izslēgt iespēju, ka ar 2012. gada decembra iegādes īstenošanu, noslēdzot to 2012. gada 18. decembrī, pirms par to tika paziņots un pirms tā tika atzīta par saderīgu, ir ticis pārkāpts Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktā paredzētais paziņošanas pienākums un šīs regulas 7. panta 1. punktā noteiktais status quo pienākums. Komisija norādīja, ka tā varētu atsevišķā procedūrā pārbaudīt, vai saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 14. panta 2. punktu ( 8 ) ir jāpiemēro sods.

15.

Ar 2014. gada 30. janvāra vēstuli Komisija informēja Marine Harvest, ka tiek veikta izmeklēšana saistībā ar iespējamiem Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta pārkāpumiem.

16.

2014. gada 31. martā Komisija nosūtīja Marine Harvest paziņojumu par iebildumiem, uz ko tā atbildēja 2014. gada 30. aprīlī.

17.

2014. gada 23. jūlijā Komisija pieņēma strīdīgo lēmumu, ar kuru tā konstatēja, ka Marine Harvest ir pārkāpusi Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktā paredzēto paziņošanas pienākumu un 7. panta 1. punktā noteikto status quo pienākumu, un par šiem pārkāpumiem uzlika divus naudas sodus katru 10 miljonu EUR apmērā.

18.

Minētajā lēmumā Komisija konstatēja, pirmkārt, ka ar 2012. gada decembra iegādi Marine Harvest bija ieguvusi faktiskas vienpersoniskas kontroles tiesības pār Morpol. Līdz ar to šis darījums esot uzskatāms par koncentrāciju Regulas Nr. 139/2004 3. panta izpratnē. Otrkārt, Komisija konstatēja, ka koncentrācija tikusi īstenota, to noslēdzot 2012. gada 18. decembrī, proti, pirms par to 2013. gada 9. augustā tika paziņots un pirms 2013. gada 30. septembrī ar atļaujas lēmumu tā tika atzīta par saderīgu ar iekšējo tirgu ( 9 ). Treškārt, Komisija konstatēja, ka status quo pienākuma izņēmums saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punktu nevarot tikt piemērots. Komisija secināja, ka, noslēgdama 2012. gada decembra iegādi, Marine Harvest esot pārkāpusi Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu un ka par katru pārkāpumu būtu uzliekams naudas sods 10 miljonu EUR apmērā ( 10 ).

19.

2014. gada 3. oktobrīMarine Harvest cēla prasību atcelt strīdīgo lēmumu vai, pakārtoti, atcelt tai ar šo lēmumu uzliktos naudas sodus, vai, sekundāri pakārtoti, ievērojami samazināt šos naudas sodus.

20.

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa noraidīja izvirzītos piecus prasības pamatus un noraidīja prasību.

21.

It īpaši ( 11 ) Vispārējā tiesa noraidīja pirmo prasības pamatu, ar kuru ir apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un kļūdu faktos, konstatēdama, ka Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punkts nebija piemērojams.

22.

Pirmkārt, Vispārējā tiesa uzsvēra, ka Komisija pamatoti varēja secināt, ka Marine Harvest bija ieguvusi kontroli pār Morpol ar 2012. gada decembra iegādi, un līdz ar to Marine Harvest bija pienākums paziņot par šo darījumu un neīstenot to, pirms tas nav atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu. Tāpēc bija nepieciešams noteikt, vai uz to ir attiecināms Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punktā paredzētais izņēmums no status quo pienākuma.

23.

Otrkārt, Vispārējā tiesa atzina, ka situācija šajā lietā atšķiras no divām situācijām, uz kurām attiecas šis izņēmums, proti, publiskiem piedāvājumiem un darījumu virkni ar vērtspapīriem. Publisko piedāvājumu izņēmums nebija piemērojams, jo Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punkta pārkāpums bija radies nevis no publiskā piedāvājuma īstenošanas, bet gan no 2012. gada decembra iegādes īstenošanas. Tāpat nebija piemērojams darījumu virknes ar vērtspapīriem izņēmums, jo tas attiecās tikai uz darījuma struktūrām, ar kurām kontrole tiek iegūta ar darījumu virkni ar vērtspapīriem no dažādiem pārdevējiem, turpretī kontroles tiesības pār Morpol tika iegūtas ar vienu darījumu, proti, 2012. gada decembra ieguvi, un no viena pārdevēja, proti, M.

24.

Treškārt, Vispārējā tiesa noraidīja Marine Harvest argumentu par to, ka 2012. gada decembra ieguve un publiskais piedāvājums esot bijis jāuzskata par vienu koncentrāciju, kas nozīmē, ka uz to attiecās publisko piedāvājumu izņēmums no paredzētā status quo pienākuma piemērošanas saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punktu. No diviem scenārijiem, kuros saskaņā ar šīs regulas preambulas 20. apsvērumu vairākus darījumus var uzskatīt par vienu koncentrāciju, proti, darījumus, kas saistīti pēc stāvokļa un darījumu virknes ar vērtspapīriem, Marine Harvest balstījusies tikai uz pirmo. Pirmām kārtām, no Komisijas konsolidētā jurisdikcijas paziņojuma saskaņā ar Regulu Nr. 139/2004 (turpmāk tekstā – “Konsolidētais jurisdikcijas paziņojums”) ( 12 ) 44. punkta izriet, ka, lai divus darījumus varētu uzskatīt par vienu koncentrāciju, nepietiek, ka tie ir bijuši saistīti pēc stāvokļa. Kontroles iegūšanai nepieciešami arī vairāki darījumi. Tā kā Marine Harvest kontroli pār Morpol ieguva ar vienu darījumu, šis darījums un publiskais piedāvājums nav uzskatāms par vienu koncentrāciju. Otrām kārtām, Marine Harvest argumentam, ka Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punkta mērķis esot bijis aptvert “progresīvas pārņemšanas”, nebija nozīmes, jo Morpol pārņemšana nebija “progresīva” un “progresīvas pārņemšanas” katrā ziņā attiecās uz šīs regulas preambulas 20. apsvērumā paredzēto otro scenāriju, uz kuru Marine Harvest nav atsaukusies. Visbeidzot, tas, ka Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punkta mērķis bija veicināt pārņemšanas un nodrošināt akciju tirgus likviditāti, nenozīmē, ka, lai veicinātu pārņemšanas, būtu nepieciešams paplašināt šīs tiesību normas piemērošanas jomu plašāk par tās formulējumu.

25.

Turklāt Vispārējā tiesa noraidīja trešo pamatu, ar kuru tiek apgalvots ne bis in idem principa vai ieskaitīšanas principa pārkāpums, kā arī pārkāpumu kopību regulējošo principu pārkāpums.

26.

Vispirms Vispārējā tiesa norādīja, ka ar Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta pārkāpumu automātiski tiek izraisīts šīs regulas 7. panta 1. punkta pārkāpums, tomēr otrādi nevar būt. Ja uzņēmums īsteno koncentrāciju, pirms par to ir paziņots un pirms tā ir atzīta par saderīgu, tas pārkāpj abas tiesību normas. Tomēr, ja uzņēmums īsteno koncentrāciju pēc tam, kad par to ir paziņots, bet pirms tā ir atzīta par saderīgu, tas pārkāpj tikai Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punktu. Tas Vispārējās tiesas ieskatā padarīja piemērojamās tiesību normas “neparastas”.

27.

Pirmkārt, Vispārējā tiesa konstatēja, ka ne bis in idem princips nevar tikt piemērots. Atbilstoši judikatūrai, lai šo principu varētu piemērot, attiecīgajam uzņēmumam jābūt tikušam sodītam vai tam jābūt noņemtai atbildībai ar iepriekšēju lēmumu, kas nav pārsūdzams. Tāpēc ne bis in idem princips nav piemērojams situācijā, kurā, kā šajā lietā, iestāde uzliek divus naudas sodus ar vienu un to pašu lēmumu. Savukārt par tā saukto ieskaitīšanas principu, atbilstoši kuram saskaņā ar judikatūru Komisijai, nosakot naudas soda apmēru, jāņem vērā sodi, kurus jau uzlikusi dalībvalsts konkurences uzraudzības iestāde par vienu un to pašu rīcību, Vispārējā tiesa nosprieda, ka šis princips arī nevar tikt piemērots, jo tas, tāpat kā ne bis in idem princips, ir piemērojams tikai tad, ja ir bijis iepriekšējs lēmums.

28.

Otrkārt, Vispārējā tiesa noraidīja Marine Harvest argumentu, ka pēc analoģijas ar “šķietamas kolīzijas” vai “viltus kolīzijas” principu saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un Vācijas tiesībām jāņem vērā, ka pārkāpumu kopības gadījumā smagāks pārkāpums ietver mazāk smagu pārkāpumu, tādējādi nepieciešams uzlikt tikai vienu sodu. Vispārējā tiesa konstatēja, ka pretēji tam, ko apgalvo Marine Harvest, Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta pārkāpums nebija specifiskāks pārkāpums par šīs regulas 7. panta 1. punkta pārkāpumu un tāpēc pirmais pārkāpums neietver pēdējo. Tas tā bija tāpēc, ka Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta pārkāpums ir tūlītējs pārkāpums, turpretī šīs regulas 7. panta 1. punkta pārkāpums ir turpināts pārkāpums. Tādējādi pirmā pārkāpuma noilgums bija 3 gadi, turpretī otrā pārkāpuma noilgums bija 5 gadi. Līdz ar to, ja Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu piemērotu atsevišķi situācijā, kad uzņēmums ir īstenojis koncentrāciju, pirms par to ir paziņots un tā ir atzīta par saderīgu, šis uzņēmums būtu labvēlīgākā situācijā nekā uzņēmums, kas ir īstenojis koncentrāciju pēc tam, kad par to ir paziņots, bet pirms tā ir atzīta par saderīgu. No tā izrietēja, ka neviena no šajā lietā aplūkotajām tiesību normām nebija galvenokārt piemērojama, tādējādi netika pārkāpts “šķietamas kolīzijas” vai “viltus kolīzijas” princips.

29.

Ar savu apelācijas sūdzību Marine Harvest lūdz Tiesu:

30.

Komisija lūdz Tiesu:

31.

Tiesas sēdē 2019. gada 22. maijāMarine Harvest un Komisija sniedza mutvārdu paskaidrojumus.

32.

Marine Harvest balstās uz diviem apelācijas pamatiem. Pirmkārt, tās ieskatā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, konstatēdama, ka Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punkts nav piemērojams. Otrkārt, tā uzsver, ka Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, nepiemērojot ne bis in idem principu, ieskaitīšanas principu vai pārkāpumu kopību regulējošos principus.

33.

Ar savu pirmo apelācijas pamatu Marine Harvest apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 46.–233. punktā ir pieļāvusi kļūdu, nepiemērojot Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punktu.

34.

Apelācijas sūdzības pirmais pamats ir sadalīts divās daļās.

35.

Apelācijas sūdzības pirmā pamata pirmajā daļā Marine Harvest apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, nolemdama, ka 2012. gada decembra ieguve un publiskais piedāvājums neveido vienu koncentrāciju. Marine Harvest apgalvo, ka no Regulas Nr. 139/2004 20. apsvēruma izrietot, ka darījumi, kas ir “pēc stāvokļa saistīti”, esot uzskatāmi par vienu koncentrāciju, neatkarīgi no tā, vai kontrole pār mērķsabiedrību tiek iegūta ar pirmo vai pēdējo darījumu. Šajā lietā 2012. gada decembra ieguve un publiskais piedāvājums esot saistīti juridiski un faktiski, un tādējādi tie esot uzskatāmi par vienu koncentrāciju.

36.

Apelācijas sūdzības pirmā pamata otrajā daļā Marine Harvest apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, šauri interpretēdama Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punkta mērķi. Marine Harvest norāda, ka ar šīs tiesību normas mērķi, kas esot atvieglot publiskos piedāvājumus un progresīvas pārņemšanas, tiekot prasīts, lai izņēmums no status quo pienākuma attiektos uz darījuma struktūru, kas ietver publisku piedāvājumu, pat tad, kā tas ir šajā lietā, ja kontrole ir tikusi iegūta pirms publiskā piedāvājuma izsludināšanas. Atkāpes piešķiršana saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 7. panta 3. punktu neesot apmierinoša alternatīva šīs regulas 7. panta 2. punkta piemērošanai. Turklāt pēdējās minētās tiesību normas piemērošana iepriekš aprakstītajam vienam darījumam nodrošinot to, ka Komisija novērtē visas darījuma sekas, ne tikai tās, ko ir radījusi 2012. gada decembra ieguve.

37.

Marine Harvest secina, ka Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punkts šajā lietā esot piemērojams. Tā kā abi nosacījumi, kas attiecas uz izņēmumu no status quo pienākuma, ir izpildīti, izņēmums esot piemērojams.

38.

Komisija apgalvo, ka pirmais apelācijas pamats esot nepamatots.

39.

Attiecībā uz apelācijas sūdzības pirmā pamata pirmo daļu Komisija uzskata, ka 2012. gada decembra ieguve un publiskais piedāvājums nav uzskatāms par vienu koncentrāciju. Komisijas ieskatā, lai divi darījumi veidotu vienu koncentrāciju, nepietiekot ar to, kā noteikts Regulas Nr. 139/2004 20. apsvērumā, ka tie ir saistīti pēc stāvokļa. Kontrole šīs regulas 3. panta izpratnē arī esot iegūstama ar otro darījumu. Ja kontrole, kā tas ir šajā lietā, tiek iegūta ar pirmo darījumu, otrais darījums vairs nav būtisks, nosakot, vai kontrole ir iegūta un vai tādēļ koncentrācijas īstenošana ir jāaptur. Lai izvērtējums būtu pilnīgs, Komisija tālāk apgalvo, ka 2012. gada decembra ieguve ne juridiski, ne faktiski neesot saistīta ar publisko piedāvājumu.

40.

Attiecībā uz apelācijas sūdzības pirmā pamata otro daļu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pareizi interpretējusi gan Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punkta formulējumu, gan mērķi. Komisija apgalvo, ka no šajā tiesību normā paredzētajām divām situācijām, proti, publiskie piedāvājumi un darījumu virkne ar vērtspapīriem, Marine Harvest esot atsaukusies tikai uz pirmo minēto situāciju. Tomēr tā neattiecoties uz šo lietu, jo kontrole ir tikusi iegūta pirms publiskā piedāvājuma izsludināšanas, nevis ar publisko piedāvājumu. No tā izrietot, ka Marine Harvest nevar tikt piemērots Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punktā paredzētais izņēmums no status quo pienākuma. Tādējādi tam, ka Marine Harvest ir ievērojusi šajā tiesību normā noteiktās prasības par balsstiesību neizmantošanu, neesot nozīmes.

41.

Ar pirmo izvirzīto pamatu Marine Harvest uzskata, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, nolemdama, ka Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punkts nav piemērojams, jo, pirmkārt, 2012. gada decembra ieguve un publiskais piedāvājums veidojot vienu koncentrāciju un, otrkārt, šīs tiesību normas mērķis, proti, veicināt publiskos piedāvājumus un progresīvas pārņemšanas, prasot, lai to interpretētu kā tādu, kas piemērojams darījuma struktūrai, kura nesastāv vienīgi no publiska piedāvājuma, bet to ietver. Marine Harvest ieskatā Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punktā paredzētie divi nosacījumi esot izpildīti, jo tā par koncentrāciju ir paziņojusi “bez kavēšanās” un neesot izmantojusi savas balsstiesības Morpol, un tādējādi esot piemērojams izņēmums no status quo pienākuma.

42.

Apelācijas sūdzības pirmā pamata pirmajā daļā Marine Harvest uzsver, ka 2012. gada decembra ieguve un publiskais piedāvājums veidojot vienu koncentrāciju.

43.

Es uzskatu, ka apelācijas sūdzības pirmā pamata pirmā daļa ir nepamatota.

44.

Regulas Nr. 139/2004 izpratnē “Koncentrācija” saskaņā ar šīs regulas 3. panta 1. punktu ir “ilgtermiņa kontroles maiņa”. Šīs pašas regulas 3. panta 2. punktā “kontrole” ir definēta kā “iespēja izšķiroši ietekmēt uzņēmumu”. Saskaņā ar judikatūru kontroli pār uzņēmumu iespējams iegūt ar vienu, diviem vai vairākiem darījumiem ( 13 ).

45.

Šajā lietā Marine Harvest ieguva Morpol ar šādiem darījumiem: pirmkārt, ar 2012. gada decembra ieguvi, ar kuru Marine Harvest ieguva 48,5 % līdzdalības Morpol, un, otrkārt, ar publisko piedāvājumu, ar kuru Marine Harvest palielināja tās līdzdalību Morpol no 48,5 % līdz 87,1 % ( 14 ).

46.

Tomēr kontrole pār Morpol tika iegūta ar vienu 2012. gada decembra iegādi ( 15 ). Vēlos uzsvērt, ka Marine Harvest to neapstrīd. Turklāt, lai pamatotu savu apgalvojumu, ka 2012. gada decembra ieguve un publiskais piedāvājums veidojot vienu darījumu, Marine Harvest neapgalvo, ka kontrole pār Morpol būtu bijusi iegūta ar otro darījumu, proti, publisko piedāvājumu. Iemesls, kāpēc pēc Marine Harvest ieskata 2012. gada decembra ieguve un publiskais piedāvājums veidojot vienu koncentrāciju, ir tas, ka tie pēc stāvokļa esot saistīti.

47.

Tāpēc šajā lietā rodas jautājums, vai gadījumā, kad uzņēmums iegūst citu uzņēmumu ar vairāk nekā vienu darījumu, bet kontrole tiek nodota tikai ar pirmo darījumu, visi darījumi būtu jāuzskata par vienu koncentrāciju vai arī pirmais darījums viens pats ir uzskatāms par koncentrāciju Regulas Nr. 139/2004 3. panta izpratnē.

48.

Man jāatzīmē, ka, lai gan nevienā Regulas Nr. 139/2004 pantā nav paredzēti nosacījumi, atbilstoši kuriem vairāki darījumi par vienu un to pašu mērķuzņēmumu būtu uzskatāmi par vienu koncentrāciju, šajā ziņā šīs regulas 20. apsvērumā ir sniegti daži norādījumi. Šī apsvēruma pēdējā teikumā ir noteikts, ka “ir lietderīgi uzskatīt par vienu koncentrāciju visus darījumus, kas ir cieši saistīti tādējādi, ka pēc stāvokļa [tie] ir saistīti vai notiek vairāku vērtspapīru darījumu sēriju veidā saprātīgi īsā laika periodā”.

49.

Sīkākas norādes var atrast Konsolidētajā jurisdikcijas paziņojumā. Savukārt par šīs regulas 20. apsvērumā paredzēto gadījumu (proti, pēc stāvokļa saistīti darījumi) ( 16 ) Konsolidētā jurisdikcijas paziņojuma 43. punktā ir noteikts, ka viena koncentrācija rastos, ja “neviens darījums nenotiktu bez citiem”. Konsolidētā jurisdikcijas paziņojuma tajā pašā punktā ir norādīts, ka nosacītību parasti var pierādīt, ja darījumi ir saistīti vai nu juridiski, proti, kad “paši līgumi ir saistīti ar savstarpēju nosacītību”, vai faktiski, proti, kad ekonomisks vērtējums parāda, ka katrs no darījumiem noteikti ir atkarīgs no citu pabeigšanas.

50.

Manuprāt, nevar uzskatīt, ka situācijā, kad uzņēmums iegūst citu uzņēmumu ar diviem darījumiem, bet kontrole tiek nodota tikai ar pirmo darījumu vienu pašu, šie divi darījumi būtu jāuzskata par vienu koncentrāciju. Zemāk es izklāstīšu iemeslus, kāpēc esmu nonācis pie šāda secinājuma.

51.

Kā paskaidrots šo secinājumu 44. punktā, lai rastos koncentrācija, jānotiek kontroles maiņai. No tā izriet, ka tad, ja uzņēmums iegūst mērķuzņēmuma kapitālu pilnībā vai tā lielāko daļu ar vairākiem darījumiem, bet iegūst kontroli pār mērķuzņēmumu tikai ar pirmo darījumu, šis pirmais darījums viens pats ir uzskatāms par koncentrāciju. Vēlākos darījumus, ar kuriem kontroles ieguvējs palielina savu līdzdalību mērķuzņēmuma kapitālā, nebūtu jāņem vērā, nosakot, vai rodas koncentrācija, jo mērķuzņēmuma kontrole jau ir tikusi nodota.

52.

Tas, manuprāt, atbilst spriedumam lietā Cementbouw Handel & Industrie/Komisija. Šajā spriedumā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka koncentrācija rodas juridiski nesaistītu darījumu rezultātā, ja, pirmkārt, darījumi nevar tikt īstenoti viens bez otra un, otrkārt, “to rezultātā [..] tiek piešķirta [..] kontrole” pār mērķuzņēmumu ( 17 ). Savukārt, ja kontroles iegūšana nenotiek vairāku darījumu “rezultātā”, bet ir pirmā darījuma rezultāts, šis darījums viens veido koncentrāciju.

53.

To apstiprina arī Komisijas priekšlikuma, kas ir kļuvis par Regulu Nr. 139/2004, 3. panta 4. punkts ( 18 ), no kura radies šīs regulas 20. apsvēruma pēdējais teikums. Komisija ierosināja Padomes Regulas (EEK) Nr. 4064/89 3. pantam pievienot ceturto punktu ( 19 ), ar kuru tiktu noteikts, ka “divi vai vairāki darījumi, kas ir savstarpēji saistīti vai ir tik cieši saistīti, ka to ekonomiskais pamatojums attaisno to uzskatīšanu par vienu darījumu, tiek uzskatīti par vienu un to pašu koncentrāciju, kas rodas pēdējā darījuma dienā, ar nosacījumu, ka veiktie darījumi kopumā atbilst 1. punkta prasībām” ( 20 ). “1. punkta prasības” ir tās, kas definē koncentrāciju kā ilgtermiņa kontroles maiņu. Tāpēc Komisijas priekšlikumā divi vai vairāki darījumi tika uzskatīti par vienu un to pašu koncentrāciju, ja kopumā ar tiem tika panākta kontroles nodošana, citiem vārdiem sakot, ja kontroles nodošana neizriet no pirmā darījuma, bet gan no visiem darījumiem.

54.

Taisnība, ka atbilstoši Komisijas priekšlikumam Regulas Nr. 4064/89 3. pants netika grozīts. Tomēr var ņemt vērā Komisijas priekšlikuma 3. panta 4. punktu, lai interpretētu Regulas Nr. 139/2004 20. apsvēruma pēdējo teikumu, jo šis teikums tika pievienots, kad tika nolemts nepieņemt Komisijas priekšlikumu par jaunu 3. panta 4. punktu ( 21 ).

55.

Katrā ziņā, ja Tiesa uzskatītu, ka gadījumā, kad kontrole tiek nodota ar pirmo no diviem darījumiem, abi šie darījumi ir jāuzskata par vienu koncentrāciju, no tā neizrietētu, ka šajā lietā 2012. gada decembra ieguve un publiskais piedāvājums būtu jāuzskata par vienu koncentrāciju.

56.

Kā minēts šo secinājumu 49. punktā, lai divus darījumus uzskatītu par vienu koncentrāciju, tiem jābūt saistītiem ar savstarpēju nosacītību juridiski vai faktiski. Tomēr 2012. gada decembra ieguves un publiskā piedāvājuma gadījumā tā nav.

57.

Pirmkārt, 2012. gada decembra ieguve un publiskais piedāvājums nav saistīti ar savstarpēju nosacītību juridiski. Tā ir tiesa, ka publiskais piedāvājums ir nepieciešamas un tiešas 2012. gada decembra ieguves sekas. Tas ir tāpēc, ka saskaņā ar Norvēģijas tiesību aktiem pircējam, kas ir iegādājies vismaz trešdaļu biržā kotētas sabiedrības akciju, ir pienākums iesniegt publisko piedāvājumu par šīs sabiedrības atlikušajām akcijām. 2012. gada decembra iegādes rezultātā Marine Harvest ieguva 48,5 % līdzdalības Morpol, un tāpēc tai bija pienākums izsludināt publisko piedāvājumu. Tomēr pretējais nav taisnība. Pirms publiskā piedāvājuma izsludināšanas Marine Harvest nekādā gadījumā nebija jāiegūst noteikta līdzdalība Morpol kapitālā.

58.

Vēlos uzsvērt, ka šajā ziņā no Konsolidētā jurisdikcijas paziņojuma 43. punkta skaidri izriet, ka nosacītībai jābūt savstarpējai, jo šajā punktā ir noteikts, ka “nepieciešamā nosacītība nozīmē, ka neviens darījums nenotiktu bez citiem” ( 22 ). Jāatzīmē arī, ka šis teikums ir formulēts ļoti līdzīgi iepriekš minētā sprieduma lietā Cementbouw Handel un Industrie/Komisija ( 23 ) 109. punktam.

59.

Otrkārt, 2012. gada decembra ieguve un publiskais piedāvājums faktiski nav saistīti ar savstarpēju nosacītību. Kā Komisija norāda, Marine Harvest ir parakstījusi SPA un noslēgusi 2012. gada decembra ieguvi, lai gan tā šajā laikā nezināja, vai ar publisko piedāvājumu būs iespējams iegūt visas atlikušās Morpol akcijas vai arī tai saglabāsies tikai 48,5 % līdzdalības. Turklāt Marine Harvest būtu varējusi izsludināt publisko piedāvājumu, neslēdzot vispirms SPA.

60.

No tā izriet, ka 2012. gada decembra ieguvi un publisko piedāvājumu nevar uzskatīt par vienu koncentrāciju, un apelācijas pirmā pamata pirmā daļa ir noraidāma kā nepamatota.

61.

Lai secinājums būtu pilnīgs, jāatzīmē, ka gadījumā, ja Tiesa uzskatīs, ka 2012. gada decembra ieguve un publiskais piedāvājums veido vienu koncentrāciju, no tā neizrietēs, ka Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punktā noteiktais īstenošanas aizliegums attiecas tikai uz otro darījumu, proti, publisko piedāvājumu, kā rezultātā pirmo darījumu, proti, 2012. gada decembra ieguvi, var īstenot, pirms par to ir paziņots un tā ir atzīta par saderīgu ( 24 ).

62.

Patiešām, lietā Ernst&Young Tiesa ir nospriedusi, ka ar Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punktu ir aizliegts īstenot “jebkādas darbības, kas veicina ilgtermiņa kontroles maiņu” mērķuzņēmumā ( 25 ). Līdz ar to, pieņemot, ka pastāv viena koncentrācija, 2012. gada decembra ieguve būtu bijusi jāuzskata par tādu, ar ko tiek veicināta kontroles maiņa un uz kuru tāpēc attiecas Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punktā noteiktais īstenošanas aizliegums.

63.

Apelācijas sūdzības pirmā pamata otrajā daļā Marine Harvest uzskata, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, šauri interpretēdama Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punkta mērķi. Marine Harvest ieskatā, ņemot vērā tā mērķi, proti, atvieglot publiskos piedāvājumus un progresīvas pārņemšanas, tiesību norma esot jāinterpretē kā tāda, kas attiecināma uz darījuma struktūru, kurā ietilpst publiskais piedāvājums, pat ja līdzīgi kā šajā gadījumā kontrole pār mērķsabiedrību nav iegūta publiskajā piedāvājumā, bet gan ar iepriekšēju darījumu. Turklāt, kā to paredz šīs tiesību normas a) un b) apakšpunkts, Marine Harvest par koncentrāciju esot paziņojusi “bez kavēšanās” un nav īstenojusi savas balsstiesības Morpol. Līdz ar to pēc Marine Harvest domām saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punktu uz 2012. gada decembra ieguvi attiecoties izņēmums no status quo pienākuma.

64.

Es uzskatu, ka apelācijas sūdzības pirmā pamata otrā daļa ir nepamatota.

65.

Patiešām, Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punktā ir paredzēts izņēmums no status quo pienākuma saskaņā ar šīs regulas 7. panta 1. punktu divos gadījumus. Ar pēdējo minēto tiesību normu “publisku piedāvājumu” (pirmā situācija) vai “darījumu virkni ar vērtspapīriem” (otrā situācija) netiek liegts īstenot gadījumā, ja tiek ievēroti šādi divi nosacījumi: pirmkārt, par koncentrāciju ir jāpaziņo Komisijai bez kavēšanās, un, otrkārt, kontroles ieguvējs nedrīkst izmantot balsstiesības, kas tiek piešķirtas ar attiecīgajiem vērtspapīriem, vai tās izmanto, tikai pamatojoties uz atkāpi, ko Komisija ir piešķīrusi saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 7. panta 3. punktu.

66.

Vēlos uzsvērt, ka šajā lietā jautājums par to, vai izņēmums no status quo pienākuma saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punktu ir piemērojams, būtu jāatbild attiecībā tikai uz 2012. gada decembra ieguvi, nevis attiecībā uz darījumu, ko veido 2012. gada decembra ieguve un publiskais piedāvājums. Kā esmu norādījis iepriekš, tas ir tāpēc, ka 2012. gada decembra ieguve pati par sevi ir uzskatāma par koncentrāciju un tāpēc tikai ar šī vienīgā darījuma īstenošanu (to noslēdzot 2012. gada 18. decembrī, pirms tas tika atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu) ir pārkāpts Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punkts.

67.

Ir skaidrs, ka Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punkts neattiecas uz 2012. gada decembra ieguvi, jo, pirmkārt, šis darījums nav publisks piedāvājums un, otrkārt, tas ir viens darījums, nevis “virkne” darījumu ar vērtspapīriem šīs tiesību normas izpratnē. Tāpēc nav nozīmes, vai Marine Harvest ir ievērojusi Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā noteiktos divus nosacījumus.

68.

Līdz ar to Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 83. pantā apstiprinot Komisijas secinājumu, ka Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punkts neattiecas uz 2012. gada decembra ieguvi.

69.

Katrā ziņā, ja Tiesa uzskatītu, ka 2012. gada decembra ieguve un publiskais piedāvājums veido vienu koncentrāciju un tāpēc jautājums, vai saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punktu ir piemērojams izņēmums no status quo pienākuma, būtu jāatbild attiecībā uz šo vienu koncentrāciju, no tā neizrietētu, ka 2012. gada decembra ieguve ietilpst šī izņēmuma piemērošanas jomā.

70.

Vispirms ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punkts, kas ir izņēmums no status quo pienākuma saskaņā ar šīs regulas 7. panta 1. punktu, kam Savienības likumdevējs ir piešķīris fundamentālu nozīmi ( 26 ), ir interpretējams šauri.

71.

Attiecībā uz Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punktā paredzēto pirmo situāciju, proti, izņēmumu no publiskiem piedāvājumiem, atzīmēju, ka izņēmums no status quo pienākuma saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punktu attiecas vienīgi uz publiskiem piedāvājumiem vai darījumu virkni ar vērtspapīriem, “ar ko iegūst kontroli”. Manuprāt, no tā izriet, ka tad, ja darījuma struktūrā ietilpst publisks piedāvājums, bet kontrole pār mērķuzņēmumu netiek iegūta ar šo publisko piedāvājumu, šim publiskajam piedāvājumam nav piemērojams izņēmums no status quo pienākuma. Šajā ziņā jāuzsver, ka publiskais piedāvājums nedz nodrošina, nedz sekmē kontroles maiņu, ņemot vērā, ka tas tika izsludināts pēc tam, kad bija iegūta kontrole pār mērķuzņēmumu. Tādējādi, pat pieņemot, ka pastāv viena koncentrācija, 2012. gada decembra ieguvei nav piemērojams Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punktā paredzētais pirmais gadījums.

72.

Attiecībā uz Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punktā paredzēto otro situāciju, proti, darījumu virkni ar vērtspapīriem ( 27 ), nesaskatu, kā darījumu, kas sastāv no 2012. gada decembra iegādes un publiskā piedāvājuma, var uzskatīt par “darījumu virkni ar vērtspapīriem [..], ar ko iegūst kontroli [..] no dažādiem pārdevējiem”. Šajā lietā patiešām kontrole pār mērķi tika iegūta ar vienu darījumu, proti, 2012. gada decembra ieguvi, nevis ar “virkni” darījumu (neatkarīgi no tā, vai divus darījumus var uzskatīt par “virkni” darījumu). Kontrole tika iegūta no viena pārdevēja, proti, M, nevis no “dažādiem pārdevējiem”.

73.

Turklāt, ciktāl Marine Harvest apgalvo, ka, paplašinādams izņēmuma no status quo pienākuma tvērumu, to attiecinot uz “darījumu virkni ar vērtspapīriem” ( 28 ), Savienības likumdevējs esot vēlējies veicināt progresīvas pārņemšanas ( 29 ), jānorāda, ka darījums, ko veidoja 2012. gada decembra ieguve un publiskais piedāvājums, nekādi neatbilst progresīvai pārņemšanai. Vēlreiz – kontrole pār Morpol tika iegūta ar vienu darījumu, kura rezultātā, kā Vispārējā Tiesa pamatoti ir konstatējusi pārsūdzētā sprieduma 175. punktā, pārņemšana nebija “progresīva”.

74.

No tā izriet, ka, ja 2012. gada decembra ieguve un publiskais piedāvājums tiktu uzskatīti par vienu koncentrāciju, pirmā darījuma īstenošana tāpat neietilptu izņēmuma no status quo pienākuma saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punktu piemērošanas jomā.

75.

Es secinu, ka apelācijas sūdzības pirmā pamata otrā daļa ir nepamatota un apelācijas pirmais pamats ir jānoraida.

76.

Ar otro apelācijas pamatu Marine Harvest apgalvo, ka, konstatēdama, konkrēti pārsūdzētā sprieduma 306., 319., 339.–344. un 362. punktā, ka Komisija varēja piemērot apelācijas sūdzības iesniedzējai atsevišķus naudas sodus – vienu par Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktā noteiktā paziņošanas pienākuma pārkāpšanu, otru par status quo pienākuma pārkāpšanu saskaņā ar šīs regulas 7. panta 1. punktu, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi ne bis in idem principu, ieskaitīšanas principu vai pārkāpumu kopību regulējošos principus.

77.

Otrais apelācijas pamats ir sadalīts divās daļās.

78.

Apelācijas sūdzības otrā pamata pirmajā daļā Marine Harvest apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, konstatēdama, ka ne bis in idem princips nebija jāpiemēro. Marine Harvest ieskatā šis princips ir piemērojams pat tad, ja ar vienu lēmumu tiek uzlikti divi sodi, kā tas ir šajā lietā. Pakārtoti Marine Harvest uzskata, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, konstatēdama, ka nav attiecināms vispārējais ieskaitīšanas princips. Marine Harvest ieskatā šis princips, kas ir piemērojams, kad pilnībā nav attiecināms ne bis in idem princips, paredzot, ka, nosakot sodu, ir jāņem vērā iepriekšējais sods.

79.

Apelācijas sūdzības otrā pamata otrajā daļā Marine Harvest norāda, ka Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, pārsūdzētā sprieduma 362. punktā noraidīdama pamatu par pārkāpumu kopību regulējošo principu neievērošanu. Saskaņā ar šiem principiem, ja uz vienu un to pašu rīcību attiecas divas tiesību aktu normas un vienā tiesību normā ir paredzēts specifiskāks pārkāpums nekā otrā, ar šo rīcību tiek pārkāpta tikai pirmā minētā norma, bet ne otrā. Marine Harvest ieskatā Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta pārkāpums ir specifiskāks pārkāpums nekā šīs regulas 7. panta 1. punkta pārkāpums. No tā izrietot, ka Marine Harvest esot pārkāpusi tikai pirmo tiesību normu un ka tāpēc būtu bijis iespējams uzlikt tikai vienu naudas sodu.

80.

Komisija uzskata, ka apelācijas otrais pamats ir jānoraida.

81.

Komisijas ieskatā apelācijas sūdzības otrā pamata pirmā daļa daļēji neesot pieņemama un esot pilnībā nepamatota. Komisija apgalvo, ka apgalvojums par ne bis in idem principa pārkāpumu esot nepamatots it īpaši tāpēc, ka šis princips netiek piemērots, ja ar vienu lēmumu ir uzlikti divi naudas sodi. Turklāt Komisija apgalvo, ka Marine Harvest pamats par ieskaitīšanas principa pārkāpumu neesot pieņemams un katrā ziņā esot nepamatots. Tas esot nepieņemams, jo apelācijā nav norādīti nedz juridiskie argumenti, uz kuriem Marine Harvest atsaucas, nedz arī identificēta konkrēta Vispārējās tiesas pieļautā kļūda. Tas esot nepamatots, jo strīdīgajā lēmumā Komisija esot noteikusi naudas sodus tādā līmenī, kas ir samērīgs ar pārkāpumu raksturu, smagumu un ilgumu atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 14. panta 3. punktam.

82.

Komisijas ieskatā apelācijas sūdzības otrā pamata otrā daļa ir nepamatota. Komisija uzskata, ka, pirmkārt, ar pārkāpumu kopību regulējošiem principiem netiek vispārīgi liegts izdarīt secinājumu, ka ar vienu un to pašu rīcību tiek pārkāptas divas atsevišķas tiesību aktu normas. Otrkārt, Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta pārkāpums neesot specifiskāks par šīs regulas 7. panta 1. punkta pārkāpumu.

83.

Marine Harvest replikā ir komentējusi, ka pamats par ieskaitīšanas principa pārkāpumu esot pieņemams, jo apelācijas sūdzībā esot norādīti pārsūdzētā sprieduma punkti, kas tiek apstrīdēti, un tajā esot sniegti argumenti šī pamata pamatošanai.

84.

Ar otro apelācijas pamatu Marine Harvest apgalvo, ka, konstatēdama, ka ir iespējams uzlikt atsevišķus naudas sodus – vienu par Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktā paredzētā paziņošanas pienākuma pārkāpumu, otru par šīs regulas 7. panta 1. punktā noteiktā status quo pienākuma pārkāpumu, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi ne bis in idem principu, ieskaitīšanas principu vai pārkāpumu kopību regulējošos principus.

85.

Komisija apgalvo, ka pamats par ieskaitīšanas principa pārkāpumu neesot pieņemams, jo tas nav pamatots ar juridiskiem argumentiem un tajā nav norādīta neviena konkrēta Vispārējās tiesas kļūda ( 30 ).

86.

Manuprāt, šis pamats par nepieņemamību nevar tikt atbalstīts.

87.

Pirmkārt, apelācijas sūdzība atbilst Tiesas statūtu 168. panta 1. punkta d) apakšpunktā noteiktajai prasībai, ka tajā ir ietverami juridiskie argumenti, ar kuriem apelācijas sūdzība ir pamatota. Turklāt apelācijas sūdzībā ir izskaidrots, ka ieskaitīšanas princips ir vispārējs Savienības tiesību princips, atsaucoties uz “Anrechnungsprinzip” Vācijas tiesībās un divu ģenerāladvokātu secinājumiem) ( 31 ); kas šim principam nepieciešams, lai, nosakot otro sodu, tiktu ņemts vērā pirmais sods, un kāpēc šis princips attiecas uz šo lietu, proti, tas esot piemērojams, kad nav piemērojams ne bis in idem princips) ( 32 ).

88.

Otrkārt, kā tas paredzēts Tiesas statūtu 169. panta 2. punktā, apelācijas sūdzībā skaidri ir norādīts, ka ar to tiek apstrīdēts pārsūdzētā sprieduma 339.–344. punkts.

89.

Savā apelācijas sūdzības otrā pamata pirmajā daļā Marine Harvest atsaucas uz ne bis in idem principa vai, pakārtoti, ieskaitīšanas principa pārkāpumu. Es izskatīšu katru no šiem pamatiem pēc kārtas.

90.

Marine Harvest apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi ne bis in idem principu, konstatēdama, ka viena un tā pati rīcība, proti, 2012. gada decembra ieguves īstenošana, var tikt sodīta, uzliekot atsevišķus naudas sodus – vienu par pienākuma paziņot par koncentrāciju pirms tās īstenošanas atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktam pārkāpumu, otru par pienākuma atlikt koncentrācijas īstenošanu līdz brīdim, kad tā tiek atzīta par saderīgu, kā tas noteikts šīs regulas 7. panta 1. punktā, pārkāpumu.

91.

Saskaņā ar judikatūru ne bis in idem princips, kas tagad ir nostiprināts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 50. pantā, ir jāievēro procedūrās, kuru mērķis ir uzlikt ar konkurences tiesībām saistītus naudas sodus. Tādējādi šī principa dēļ ir aizliegts konkurences jomā kādu uzņēmumu atkārtoti sodīt vai ierosināt lietu par rīcību, kura vērsta pret konkurenci un par kuru tas ir sodīts vai ir atbrīvots no atbildības ar iepriekšēju Komisijas lēmumu, kas vairs nav pārsūdzams ( 33 ).

92.

No tā izriet, ka ne bis in idem princips – kura piemērošana naudas sodu uzlikšanai par uzņēmumiem ar Regulu Nr. 139/2004 uzlikto pienākumu pārkāpumu izriet no iepriekšējā punktā minētās judikatūras – sastāv no diviem komponentiem: i) jābūt tai pašai rīcībai (idem komponents) un ii) iepriekšējam lēmumam jābūt galīgam (bis komponents).

93.

Uzskatu, ka pamats par ne bis in idem principa pārkāpumu ir jānoraida. Lai gan rīcība, kuru Komisija ir uzskatījusi par Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta pārkāpumu, ir viena un tā pati, nav izpildīta prasība par iepriekšēju lēmumu.

94.

Kā minēts iepriekšējā punktā, idem komponents nekādas grūtības nerada.

95.

Saskaņā ar judikatūru konkurences tiesību lietās ne bis in idem principa piemērošana ir pakļauta trīskāršam nosacījumam, proti, ka abos gadījumos fakti ir vieni un tie paši, likumpārkāpējs ir viens un tas pats un aizsargātās tiesiskās intereses ir vienas un tās pašas ( 34 ).

96.

Pirmkārt, Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta pārkāpums ir radies no tiem pašiem faktiem kā šīs regulas 7. panta 1. punkta pārkāpums.

97.

Varētu apgalvot, ka pirmās tiesību normas pārkāpums ir radies saistībā ar nepaziņošanu par SPA pēc tā noslēgšanas 2012. gada 14. decembrī, turpretī pēdējās tiesību normas pārkāpums radies no 2012. gada decembra iegādes noslēgšanas, kas notika 4 dienas vēlāk.

98.

Tomēr man jāpiebilst, ka nepaziņošana par SPA pati par sevi nenozīmē Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta pārkāpumu, ņemot vērā, ka šī tiesību norma paredz paziņojumu par koncentrācijām “pirms to īstenošanas”. Šī tiesību norma netiek pārkāpta, ja uzņēmums tikai atsakās no paziņošanas par koncentrāciju “pēc vienošanās noslēgšanas”. Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta pārkāpums rodas no koncentrācijas īstenošanas, par kuru nav paziņots. Savukārt ar Regulas Nr. 4064/89 4. panta 1. punktu bija noteikts, ka par koncentrācijām jāpaziņo “ne vēlāk kā 1 nedēļu pēc vienošanās noslēgšanas”, kā rezultātā nepaziņošana par koncentrāciju (vienas nedēļas laikā) pati par sevi bija šīs tiesību normas pārkāpums.

99.

Tāpēc Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta pārkāpums ir radies no 2012. gada decembra iegādes noslēgšanas, ar kuru tika īstenota koncentrācija, pirms par to bija paziņots. No tā izriet, ka Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta pārkāpums ir radies no tiem pašiem faktiem, proti, 2012. gada decembra ieguves noslēgšanas, kā rezultātā tiek izpildīts pirmais iepriekš 95. punktā minētais nosacījums, proti, faktu identiskums.

100.

Otrkārt, pārkāpuma izdarītāja abos gadījumos ir Marine Harvest. Ņemot vērā, ka tā ieguva vienpersoniskas kontroles tiesības pār Morpol, gan Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktā ( 35 ) paredzētais pienākums paziņot par koncentrāciju pirms tās īstenošanas, gan šīs regulas 7. panta 1. punktā noteiktais status quo pienākums bija jāpilda Marine Harvest.

101.

Treškārt, tiesiskā interese, kas tiek aizsargāta ar abiem pienākumiem, ir viena un tā pati, proti, novērst koncentrāciju īstenošanu, pirms par tām ir paziņots, un Komisija ir tās atļāvusi, un tādējādi izvairīties no jebkāda kaitējuma konkurencei, kas varētu rasties no šādas priekšlaicīgas īstenošanas saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 5. un 6. apsvērumu ( 36 ).

102.

Līdz ar to ir izpildīti trīs šo secinājumu 95. punktā minētie nosacījumi.

103.

Tomēr, kā minēts šo secinājumu 93. punktā, grūtības rada bis komponents, līdz ar ko ne bis in idem princips šajā gadījumā nav piemērojams.

104.

Tādējādi, lai piemērotu ne bis in idem principu, ir jābūt iepriekšējam lēmumam, ar kuru naudas sods tiek uzlikts vienai un tai pašai personai attiecībā uz vienu un to pašu rīcību. Tas izriet no šo secinājumu 91. punktā minētās judikatūras, ar kuru dubultā soda aizliegums ir atkarīgs no tā, vai pastāv “iepriekšējs lēmums, kas nav pārsūdzams”. Tas izriet arī no Hartas 50. panta formulējuma, kurā ir paredzēts, ka attiecīgajai personai jau jābūt “attaisnotai vai notiesātai ar galīgu spriedumu”.

105.

Savukārt, ja, kā tas ir šajā gadījumā, nav iepriekšēja lēmuma un vienā lēmumā tiek uzlikti divi naudas sodi, ne bis in idem princips nav piemērojams.

106.

Tas tika apstiprināts nesen pieņemtā spriedumā, ar kuru Tiesa nosprieda, ka ne bis in idem princips nav piemērojams gadījumā, kad valsts konkurences uzraudzības iestāde vienā lēmumā ir uzlikusi divus naudas sodus, vienu par Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu, otru par valsts konkurences tiesību normu pārkāpumu ( 37 ). Lai gan šajā gadījumā abi naudas sodi tika uzlikti par divu Savienības tiesību normu pārkāpumiem, proti, Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta, ņemot vērā manas piezīmes iepriekš 104. punktā, neredzu iemeslu, kāpēc šajā spriedumā minētais risinājums nebūtu piemērojams šajā lietā.

107.

Turklāt tas atbilst spriedumam lietā LG Display un LG Display Taiwan/Komisija. Komisija bija pieņēmusi lēmumu, ar kuru tā konstatēja, ka šķidro kristālu displeju paneļu ražotāji ir pārkāpuši LESD 101. pantu (turpmāk tekstā – “pirmais lēmums”). Taču šo paneļu piegādātāji no Japānas bija izslēgti no pirmā lēmuma darbības jomas, un Komisija pret šiem Japānas piegādātājiem bija uzsākusi citu procedūru, kas joprojām turpinājās (turpmāk tekstā – “otrā procedūra”). Vispārējā tiesa nosprieda, ka, lai pamatotu prasību par pirmā lēmuma atcelšanu, uz ne bis in idem principu nevar atsaukties ( 38 ). Uz šo principu varēja atsaukties tikai, lai pamatotu prasību atcelt lēmumu, ar kuru tiktu noslēgta otrā procedūra. Atsaucoties uz Vispārējo tiesu, “ne bis in idem principam nav nekādas nozīmes attiecībā uz [pirmo] lēmumu, kurš ir uzskatāms par sine qua non nosacījumu, lai saistībā ar otro procedūru varētu izdarīt atsauci uz minēto principu” ( 39 ).

108.

Tas atbilst arī spriedumam lietā Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, kurā Tiesa, balstoties uz procesuāliem apsvērumiem, atcēla lēmumu, ar kuru Komisija bija uzlikusi naudas sodu par LESD 101. panta pārkāpumu. Tiesa nosprieda, ka ne bis in idem princips neliedz Komisijai atsākt procesu un uzlikt jaunu naudas sodu. Patiešām, šajā gadījumā ar jauno lēmumu uzliktais naudas sods netiek pievienots ar pirmo lēmumu uzliktajam naudas sodam, bet gan aizstāj to. Iepriekšējais naudas sods, tā sakot, vairs nepastāv ( 40 ).

109.

Mans iepriekš 105. punktā izteiktais secinājums netiek apšaubīts ar trim spriedumiem, uz kuriem atsaucas Marine Harvest, proti, spriedumi lietās Beneo-Orafti, Coop de France Bétail et Viande u.c./Komisija un Transcatab/Komisija ( 41 ).

110.

Šajos spriedumos ar vienu lēmumu bija uzlikti vairāki sodi. Konstatējot, ka ne bis in idem princips nav pārkāpts, Savienības tiesas katrā no šīm attiecīgajām lietām paļāvās nevis uz faktu, ka iepriekšēja lēmuma nav bijis, bet gan uz šādiem pamatiem: viens no attiecīgajiem pasākumiem nav bijis uzskatāms par sodu ( 42 ); nav bijuši vieni un tie paši likumpārkāpēji ( 43 ); un nav bijuši ne identiski fakti, ne vieni un tie paši likumpārkāpēji ( 44 ).

111.

Pretēji Marine Harvest apgalvotajam tas, ka Savienības tiesas nav balstījušās uz iepriekšēja lēmuma neesamību, nenozīmē, ka tās ir uzskatījušas, ka ne bis in idem princips ir piemērojams, ja ar vienu lēmumu tiek uzlikti vairāki sodi. Tas vienkārši nozīmē, ka Savienības tiesām nebija nepieciešams izskatīt šo jautājumu, jo nosacījumi, proti, ka gan faktiem, gan likumpārkāpējam, gan aizsargātajām tiesiskajām interesēm ir jābūt vieniem un tiem pašiem un ka jābūt iepriekšējam lēmumam, kas nav pārsūdzams, ir kumulatīvi. Tāpēc gadījumā, kā tas bija visos trīs spriedumos, ja viens no pirmajiem trim nosacījumiem nav izpildīts, nav jāpārbauda, vai ir izpildīts nosacījums par to, ka jābūt iepriekšējam lēmumam.

112.

Es secinu, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 319. punktā secinādama, ka ne bis in idem princips šajā gadījumā nav piemērojams, jo abi naudas sodi ir uzlikti ar vienu lēmumu.

113.

Marine Harvest apgalvo, ka, ja Tiesa noraidītu pamatu par principa ne bis in idem pārkāpumu, tai būtu tomēr jākonstatē ieskaitīšanas principa pārkāpums, saskaņā ar kuru, nosakot otro sodu, ir jāņem vērā pirmais uzliktais sods.

114.

Manuprāt, šis pamats ir jānoraida.

115.

Saskaņā ar judikatūru iespējamība piemērot vienlaicīgas sankcijas, no kurām viena ir Savienības līmenī un otra – valsts līmenī un kuras izriet no divām paralēlām procedūrām ar dažādiem mērķiem, to pieņemamībai izrietot no īpašās sistēmas, kas paredz Eiropas Savienības un dalībvalstu savstarpēji dalītu jurisdikciju attiecībā uz karteļiem, ir pakļauta vienlīdzības principam. Tas nozīmē, ka, nosakot naudas sodus, Komisijai ir jāņem vērā sodi, kurus tas pats uzņēmums jau ir samaksājis par vienu un to pašu rīcību, ja tie ir uzlikti par kādas dalībvalsts karteļa likuma pārkāpumiem un līdz ar to ir izdarīti Eiropas Savienībā ( 45 ).

116.

Kā izriet no iepriekšējā punktā minētās judikatūras, šis princips, kas pazīstams kā ieskaitīšanas vai grāmatvedības princips, ir piemērojams gadījumos, kad Komisija (saskaņā ar Savienības konkurences tiesību normām) un dalībvalsts konkurences uzraudzības iestāde (saskaņā ar valsts konkurences tiesību normām) veic paralēlas procedūras. Kā minēts iepriekš ( 46 ), šajos gadījumos ne bis in idem princips nav piemērojams. Prasība ņemt vērā pirmo naudas sodu, nosakot otro, atvieglo ne bis in idem principa nepiemērošanas sekas.

117.

Tomēr ieskaitīšanas principu nepiemēro, ja paralēlas procedūras veic Komisija un trešās valsts konkurences uzraudzības iestāde. Šajā situācijā Komisija var ņemt vērā naudas sodus, ko uzlikusi trešās valsts iestāde, bet tai nav pienākuma to darīt ( 47 ). Tas tā ir, pat ja šajā gadījumā ne bis in idem princips nav piemērojams, jo aizsargājamās tiesiskās intereses nav vienas un tās pašas ( 48 ). Tāpēc es nepiekrītu Marine Harvest argumentam, ka ieskaitīšanas princips jeb grāmatvedības princips “attiecas uz jebkuru gadījumu, kurā ne bis in idem princips nav pilnībā piemērojams”.

118.

Es arī nepiekrītu Marine Harvest apgalvojumam, ka ieskaitīšanas princips esot “vispārējs princips Savienības tiesībās”. Saistībā ar šo pievēršu uzmanību, ka ģenerāladvokātes E. Šarpstones secinājumos lietā Kraaijenbrink pausto apgalvojumu, uz ko Marine Harvest ir pamatojusies, proti, ka “Savienības tiesībās pastāv vispārējs ieskaitīšanas princips, saskaņā ar kuru ir jāņem vērā iepriekšējie sodi, ja noziedzīga nodarījuma izdarītājam tiek piespriests sods otrajā tiesvedībā par tiem pašiem nodarījumiem” ( 49 ), Tiesa neapstiprināja ( 50 ). Turklāt, ja Tiesa būtu ievērojusi ģenerāladvokātes E. Šarpstones priekšlikumu un atzinusi ieskaitīšanas principu par vispārēju principu, tas joprojām šo lietu neietekmētu. Turklāt ģenerāladvokātes E. Šarpstones vārdiem sakot, šis princips būtu jāpiemēro, ja būtu “otra tiesvedība”, kuras šajā gadījumā nav.

119.

Turklāt no šo secinājumu 115. punktā minētās judikatūras izriet, ka, lai piemērotu ieskaitīšanas principu, ir jābūt paralēlām procedūrām, no vienas puses, Komisijā un, no otras puses, dalībvalsts konkurences uzraudzības iestādē. Ja paralēlu procedūru nav, jo, kā tas ir šajā gadījumā, rīkojas tikai Komisija, nav iemesla, kāpēc šī judikatūra būtu piemērojama.

120.

Šajā saistībā vēlos uzsvērt, ka šī lieta attiecas uz Savienības mēroga apvienošanās kontroli, kuru regulē “vienas pieturas aģentūras” princips, saskaņā ar kuru Komisijā un dalībvalsts konkurences uzraudzības iestādē nekad nevar notikt paralēlas procedūras ( 51 ). Tāpēc ieskaitīšanas princips, kura mērķis ir mazināt paralēlās kompetences sistēmas sekas LESD 101. un 102. panta piemērošanai, nevar tikt izmantots. No tā izriet, ka, ja uz vienu un to pašu rīcību attiecas divas tiesību normas, kas pieder vienai un tai pašai tiesību sistēmai ( 52 ), jautājums par to, vai var piemērot divus sodus, ir jānovērtē saskaņā ar pārkāpumu kopību regulējošiem principiem šajā tiesību sistēmā, nevis pēc ieskaitīšanas principa.

121.

Es secinu, ka pamats par ieskaitīšanas principa pārkāpumu ir noraidāms.

122.

Pilnības labad jāatzīmē, ka, atbildot uz Tiesas jautājumu, Marine Harvest tiesas sēdē apgalvoja, ka ar ieskaitīšanas principu tiekot konkretizēts samērīguma princips.

123.

Es piekrītu Komisijai, ka pamats par samērīguma principa pārkāpumu nav pieņemams.

124.

Lai gan es piekrītu, ka ieskaitīšanas princips galu galā ir prasības par naudas sodu samērīgumu izpausme, minētais neietekmē to, ka savā apelācijas sūdzībā Tiesai Marine Harvest nav izvirzījusi pamatu, kas būtu balstīts uz samērīguma principa pārkāpumu. Tā nav apstrīdējusi pārsūdzētā sprieduma 579.–631. punktu, ar ko Vispārējā tiesa ir noraidījusi sūdzību par naudas sodu nesamērīgumu. Tas nesaskan ar Tiesas statūtu 168. panta 1. punkta d) apakšpunktu, kurā ir noteikts, ka apelācijas sūdzībā ir jāietver pamati.

125.

Es secinu, ka apelācijas sūdzības otrā pamata pirmā daļa ir noraidāma.

126.

Apelācijas sūdzības otrā pamata otrajā daļā Marine Harvest apgalvo, ka starptautisko tiesību un dalībvalstu tiesību sistēmās tiekot noteikti pārkāpumu kopību regulējošie principi. Marine Harvest ieskatā saskaņā ar šiem principiem gadījumos, kad uz vienu un to pašu rīcību attiecas vairāki tiesību akti, bet viena tiesību norma ir specifiskāka par otru, esot jāpiemēro tikai pirmā minētā tiesību norma. Marine Harvest uzskata, ka Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta pārkāpums ir specifiskāks pārkāpums nekā šīs regulas 7. panta 1. punkta pārkāpums un tāpēc šai rīcībai piemērojama būtu tikai pirmā tiesību norma. Marine Harvest apgalvo, ka no tā izrietot, ka Vispārējā Tiesa ir pieļāvusi kļūdu, apstiprinādama Komisijas secinājumu, ka gan Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta, gan 7. panta 1. punkta pārkāpums radies no Marine Harvest rīcības, un ka ir bijis iespējams uzlikt atsevišķus naudas sodus.

127.

Uzskatu, ka apelācijas sūdzības otrā pamata otrā daļa būtu jāapmierina. Tālāk izklāstīšu iemeslus, kāpēc esmu nonācis pie šāda secinājuma.

128.

Vispirms, kā esmu paskaidrojis šo secinājumu 98. un 99. punktā, man ir jāatgādina, ka rīcība, uz kuru attiecas Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, ir viena un tā pati, proti, 2012. gada decembra iegādes noslēgšana. Marine Harvest nepaziņošana par SPA noslēgšanu nav uzskatāma par šīs regulas 4. panta 1. punkta pārkāpumu, jo, lai šo tiesību normu pārkāptu, nepietiek ar to, ka pēc vienošanās noslēgšanas netiek paziņots par koncentrāciju. Šī tiesību norma tiek pārkāpta tikai tad, ja tiek īstenota koncentrācija, par kuru nav ticis paziņots. Tāpēc Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta pārkāpums rodas no koncentrācijas īstenošanas bez iepriekšēja paziņojuma. Netiek apstrīdēts, ka tāda pati rīcība ir uzskatāma par tās pašas regulas 7. panta 1. punkta pārkāpumu.

129.

Līdz ar to rodas jautājums, vai gadījumā, kad uz vienu un to pašu rīcību (2012. gada decembra ieguves noslēgšanu) attiecas divas Savienības tiesību normas (Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts), Komisijai ir tiesības konstatēt šo divu normu pārkāpumu vai arī tai ir jākonstatē tikai vienas normas pārkāpums.

130.

Jāatzīmē, ka saskaņā ar Vispārējās tiesas nospriesto pārsūdzētā sprieduma 348. punktā, cik man zināms, Savienības konkurences tiesībās nav noteikumu, kas regulētu pārkāpumu kopību.

131.

Tomēr dalībvalstu krimināltiesībās ir paredzēti pārkāpumu kopību regulējoši principi. Tādēļ šie principi būtu jāapsver, lai noteiktu, vai no tiem var tikt gūta zināma iedvesma, lai atbildētu uz šo secinājumu 129. punktā uzdoto jautājumu.

132.

Tāpēc es, pirmkārt, izskatīšu pārkāpumu kopību regulējošos principus dažu dalībvalstu tiesību sistēmās. Otrkārt, pārbaudīšu, vai no šiem principiem var iedvesmoties. Manuprāt, šai lietai līdzīgā situācijā, kad uz vienu un to pašu rīcību attiecas Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts un vienas tiesību normas pārkāpums ietver otras pārkāpumu, būtu jāpiemēro tikai pirmā. Treškārt, es novērtēšu, vai vienas no šīm divām tiesību normām pārkāpums ietver otras tiesību normas pārkāpumu. Manuprāt, Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punkta pārkāpums ietver šīs regulas 4. panta 1. punkta pārkāpumu. Ceturtkārt, es no šī konstatējuma izdarīšu secinājumus un ierosināšu atcelt pārsūdzēto spriedumu un daļēji atcelt strīdīgo lēmumu.

133.

Marine Harvest ir balstījusies uz Vācijas tiesību doktrīnu par “šķietamu kolīziju” vai “viltus kolīziju” (vācu valodā: unechte Konkurrenz).

134.

Saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem var tikt konstatēts, ka ar vienu un to pašu rīcību ir pārkāptas vairākas tiesību normas (“patiesas kolīzijas” gadījums, vācu valodā: echte Konkurrenz). Šajā gadījumā ir piemērojams tikai viens sods. Saskaņā ar Strafgesetzbuch (Vācijas Krimināllikums) 52. panta 2. punktu šis vienīgais sods nevar pārsniegt maksimālo iespējamo sodu par attiecīgo tiesību normu pārkāpumu un tas nevar būt zemāks par augstāko no minimālajiem sodiem par šo tiesību normu pārkāpumu ( 53 ).

135.

Tomēr var arī tikt konstatēts, ka ar rīcību, uz kuru attiecas vairākas tiesību normas, ir iespējams pārkāpt tikai vienu tiesību normu. Tas ir tāpēc, ka šīs tiesību normas piemērošana izslēdz otras piemērojamību (“šķietamas kolīzijas” vai “viltus kolīzijas” gadījums, vācu valodā: unechte Konkurrenz). “Šķietamas kolīzijas” vai “viltus kolīzijas” gadījums rodas, ja: i) tiesību norma, ietverot visus citas tiesību normas elementus, satur papildu elementu (“specialitātes” princips, vācu valodā: Spezialität); ii) tiesību norma nepārprotami vai būtiski izslēdz citas tiesību normas piemērošanu (“subsidiaritātes” princips, vācu valodā: Subsidiarität) vai iii) tiesību norma pieder tā saucamajai “tipiskajai notikumu gaitai”, kā rezultātā tiek pārkāpta cita tiesību norma, un tādējādi pirmā tiesību norma tiek regulāri pārkāpta līdz ar otro tiesību normu (“pieņēmuma” princips, vācu valodā: Konsumtion). “Šķietamas kolīzijas” vai “viltus kolīzijas” gadījumā tiek piemērots tikai viens sods, ja ar attiecīgo rīcību ir pārkāpta tikai viena tiesību norma ( 54 ).

136.

Kā piemēru varētu arī apsvērt pārkāpumu kopību regulējošos principus, kas saskaņā ar Francijas tiesību aktiem regulē vienlaicīgus pārkāpumus, uz ko Marine Harvest starp citām tiesību sistēmām ir atsaukusies.

137.

Saskaņā ar Francijas tiesību aktiem, ja uz vienu un to pašu rīcību attiecas vairāk nekā viena tiesību norma, parasti tiek atzīts, ka ar to tiek pārkāpta tikai viena norma ( 55 ). Piemēram, viena un tā pati rīcība vienlaikus nav uzskatāma par izvarošanas un fiziskas aizskaršanas nodarījumu. Tiks piemērots tikai izvarošanas aizliegums, izslēdzot fizisko aizskaršanu ( 56 ). Tā tas būs situācijās, kad visas piemērojamās tiesību normas aizsargā vienu un to pašu sociālo vērtību. Nodarījums, kas ir smagāks un tiek atzīts par izdarītu, izslēdzot citus nodarījumus, ir tas, par kuru ir paredzēts visaugstākais maksimālais sods (izvarošana ir smagāks nodarījums nekā fiziska aizskaršana); nodarījums, kas ietver otru nodarījumu tāpēc, ka pēdējais ir ticis izdarīts tikai un vienīgi ar mērķi izdarīt pirmo nodarījumu vai ka pēdējais nodarījums ir pirmais solis ceļā uz otrā nodarījuma pastrādāšanu ( 57 ); nodarījums, kas saskaņā ar specialia generalibus derogant principu ir specifiskāks par otro nodarījumu. No tā izriet, ka uzliekams ir tikai viens sods ( 58 ).

138.

Tomēr var tikt konstatēts, ka ar vienu un to pašu rīcību tiek pārkāpta vairāk nekā viena tiesību norma. Tas jo īpaši attiecas uz gadījumu, kad attiecīgās tiesību normas aizsargā dažādas sociālās vērtības ( 59 ). Šādā gadījumā principā ir piemērojams Francijas Code pénal (Kriminālkodeksa) 132‑3. pants, kurā ir paredzēts, ka viena un tā paša procesa laikā var tikt piemērots tikai viens tāda paša veida sods ( 60 ), nepārsniedzot augstāko maksimālā soda apmēru ( 61 ). Tomēr ir iespējams, ka izņēmuma kārtā netiek piemērota prasība noteikt tikai vienu tāda paša veida sodu, kā rezultātā tiek uzlikti atsevišķi sodi, kaut arī tie joprojām nepārsniedz visaugstāko maksimālā soda apmēru ( 62 ).

139.

Šajā lietā uz vienu un to pašu rīcību attiecas Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts. Pēc analoģijas ar iepriekš aprakstītajiem valstu tiesību sistēmu principiem, manuprāt, jautājums ir, vai viena no šīm divām tiesību normām ietver otru tiesību normu.

140.

Ja tas tā ir, es ierosinātu, ka otras tiesību normas izslēgšanai būtu jāpiemēro tikai tā tiesību norma, kas ietver otru, kā rezultātā Marine Harvest varētu uzlikt tikai vienu sodu (1. risinājums) ( 63 ). Ja tas tā nav, šajā gadījumā ir jāpiemēro abas tiesību normas. Tomēr šādā situācijā rodas vēl viens jautājums, proti, vai ir iespējams piemērot atsevišķus sodus. Varētu uzskatīt, ka atsevišķi sodi ir jāpiemēro, jo Marine Harvest ir izdarījusi atsevišķus pārkāpumus (2. risinājums); vai ka piemērojams tikai viens sods, jo šie divi pārkāpumi ir radušies no vienas un tās pašas rīcības (3. risinājums); vai ka jāpiemēro divi sodi, tomēr pamatojoties uz prasību, ka to kopējā summa nepārsniedz 10 % maksimālo apmēru, kas noteikts saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 14. panta 2. punktu ( 64 ), jo, kā minēts iepriekš, divi pārkāpumi radušies no vienas un tās pašas rīcības ( 65 ) (4. risinājums).

141.

Man jāuzsver, ka, lai arī 1. un 3. risinājuma, ja kāds no tiem tiktu izvēlēts, rezultātā tiktu atcelts strīdīgais lēmums, ciktāl ar to tiek konstatēts vairāk nekā vienas tiesību normas pārkāpums un uzlikts vairāk nekā viens naudas sods, 2. un 4. risinājuma gadījumā šis lēmums netiktu atcelts ne daļēji, ne pilnīgi. Īpaši attiecībā uz 4. risinājumu man jāatzīmē, ka Marine Harvest uzlikto naudas sodu kopsumma, kas ir 20 miljoni EUR, ir mazāka par 1 % no attiecīgo uzņēmumu apgrozījuma ( 66 ) un tādējādi tas ir krietni zem 10 % maksimālā apmēra, kas paredzēts Regulas Nr. 139/2004 14. panta 2. punktā.

142.

Uzskatu, ka rīcība, ar kuru koncentrācija tiek īstenota pirms tās paziņošanas un pirms tās atzīšanas par saderīgu ar iekšējo tirgu, ir jāuzskata par tikai vienas tiesību normas, proti, Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punkta, pārkāpumu. Citiem vārdiem sakot, uzskatu, ka no četriem divos iepriekšējos punktos aprakstītajiem risinājumiem, būtu jāizmanto 1. risinājums. Turpmāk es izklāstīšu iemeslus, kāpēc esmu nonācis pie šāda secinājuma.

143.

Kā minēts iepriekš, uzskatu, ka 2012. gada decembra ieguves noslēgšana ir uzskatāma par Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punkta, nevis šīs regulas 4. panta 1. punkta pārkāpumu.

144.

Pirmkārt, kā minēts šo secinājumu 101. punktā, Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktam un 7. panta 1. punktam ir viens un tas pats mērķis. Abi ir paredzēti, lai novērstu koncentrāciju īstenošanu pirms par tām ir paziņots un tās ir atzītas par saderīgām, un tādējādi izvairīties no jebkāda kaitējuma konkurencei, kas varētu rasties no šādas priekšlaicīgas īstenošanas. Tādējādi šīs divas tiesību normas aizsargā vienu un to pašu vērtību, un es neredzu iemeslu tās piemērot kopā.

145.

Turklāt man šķiet, ka jebkāds kaitējums konkurencei rodas nevis tādēļ, ka netiek paziņots, pārkāpjot Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu, bet gan no koncentrācijas īstenošanas, kas nav atzīta par saderīgu, pārkāpjot šīs regulas 7. panta 1. punktu. No tā izriet, ka jebkuru kaitējumu konkurencei, kas radies no koncentrācijas priekšlaicīgas īstenošanas, būtu jāuzskata par Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punkta, nevis tās 4. panta 1. punkta pārkāpumu.

146.

Otrkārt, jāatzīmē, ka nepaziņošana par koncentrāciju ir pirmais solis šīs koncentrācijas īstenošanai. Patiešām, kāpēc lai uzņēmums nepaziņotu par koncentrāciju? Vai nu tas cenšas izvairīties no Komisijas veiktas pārskatīšanas, vai arī nezina, ka darbība ir Savienības mēroga koncentrācija. Abos gadījumos tas turpinās īstenot koncentrāciju.

147.

Treškārt, man jāatzīmē, ka, lai arī Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktā tiek prasīts, ka par koncentrācijām “jāpaziņo [..] pirms to īstenošanas”, ar šīs regulas 7. panta 1. punktu tiek aizliegts īstenot koncentrāciju “pirms tās paziņošanas” (pirmā daļa) un “līdz brīdim, kamēr to atzīst par atbilstošu” (otrā daļa). Tāpēc ar Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punkta pirmo daļu tiek definēts viens un tas pats pārkāpums, un tie attiecas uz to pašu gadījumu, kurā koncentrācija tiek īstenota pirms tās paziņošanas ( 67 ).

148.

Šajā ziņā, kā paskaidrots šo secinājumu 98. punktā, jāatzīmē, ka nav iespējams pārkāpt tikai Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu. Tas bija iespējams saskaņā ar Regulu Nr. 4064/89, ar kuras 4. panta 1. punkta sākotnējo formulējumu bija paredzēts, ka par koncentrāciju jāpaziņo vienas nedēļas laikā pēc vienošanās noslēgšanas. Tāpēc, ja par koncentrāciju tika paziņots mēnesi pēc vienošanās noslēgšanas, bet pirms tā tika īstenota, paziņotāja puse bija pārkāpusi Regulas Nr. 4064/89 4. panta 1. punktu, bet ne šīs regulas 7. panta 1. punktu. Tas vairs nav iespējams, jo ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1310/97 ( 68 ) tika atcelts vienas nedēļas paziņošanas termiņš, to uzskatot par nevajadzīgu, “jo parasti lietas dalībnieku interesēs ir paziņot pēc iespējas ātrāk, lai saņemtu lēmumu iespējami drīzāk” ( 69 ), un praktiski tas netika stingri piemērots, jo Komisija, piešķirot pagarinājumus, bija elastīga) ( 70 ).

149.

Jāatzīmē arī, ka praktiski Komisija, cik man zināms, nav uzlikusi naudas sodu tikai par Regulas Nr. 139/2004 vai Nr. 4064/89 4. panta 1. punkta pārkāpumu. Visos gadījumos, kad Komisija ir uzlikusi naudas sodu par šīs tiesību normas pārkāpumu, ar to pašu lēmumu ir ticis uzlikts vēl viens naudas sods par Regulas Nr. 4064/89 vai Nr. 139/2004 7. panta 1. punkta pārkāpumu ( 71 ).

150.

Turpretī ir iespējams pārkāpt Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punktu, nepārkāpjot šīs regulas 4. panta 1. punktu. Ja koncentrācija tiek īstenota pēc tās paziņošanas, bet pirms tā ir atzīta par saderīgu ( 72 ), paziņotāja puse pārkāpj Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punkta otro daļu, kas aizliedz koncentrācijas īstenošanu pirms tā ir atzīta par saderīgu. Tomēr šīs regulas 4. panta 1. punkta pārkāpuma nav. Turklāt saskaņā ar spriedumu lietā Ernst & Young, ja darījums, ar ko veicina kontroles maiņu, tiek īstenots pirms paziņošanas par koncentrāciju, tiek pārkāpts Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punkts ( 73 ). Tomēr šajā gadījumā nav pārkāpts šīs regulas 4. panta 1. punkts, jo ar šo darījumu kontroles maiņa tiek veicināta, nevis nodrošināta, un tāpēc nav uzskatāma par koncentrāciju, par kuru jāpaziņo.

151.

Līdz ar to Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punkta pirmajā daļā ir ietverti visi šīs regulas 4. panta 1. punkta elementi, bet otrajā daļā ir ietverts papildu elements. Manuprāt, no tā izriet, ka Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punkta pārkāpums ietver šīs regulas 4. panta 1. punkta pārkāpumu.

152.

Tāpēc uzskatu, ka koncentrācijas īstenošana, pirms par to ir paziņots un pirms tā ir atzīta par saderīgu, veido tikai Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punkta pārkāpumu. Tas neveido abu – gan šīs regulas 4. panta 1. punkta, gan 7. panta 1. punkta – pārkāpumu.

153.

Pamatu, ar kuru tiek apgalvots, ka ir pieļauts kopību regulējošo principu pārkāpums, Vispārējā tiesa ir noraidījusi tādēļ, ka, pirmkārt, uz 4. panta 1. punkta pārkāpumu un Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punkta pārkāpumu tika attiecināts tas pats 10 % maksimālais apmērs, kā rezultātā nevienu no šīm divām tiesību normām nevar uzskatīt par prioritāru pār otru (pārsūdzētā sprieduma 350. punkts); un, otrkārt, 4. panta 1. punkta pārkāpums nebija specifiskāks pārkāpums nekā 7. panta 1. punkta pārkāpums (351.–362. punkts) ( 74 ).

154.

Pirmkārt, vēlos uzsvērt, ka tas, ka uz abiem pārkāpumiem attiecas viens un tas pats maksimālais apmērs, nenosaka, ka neviens no tiem nav prioritārs pār otru. Šis ir elements, kas jāņem vērā, vēl jo vairāk tāpēc, ka saskaņā ar Regulu Nr. 4064/89 par 4. panta 1. punkta pārkāpumu bija uzliekams naudas sods tikai no 1000 EUR līdz 50000 EUR, savukārt uz šīs regulas 7. panta 1. punkta pārkāpumu attiecās tāds pats 10 % maksimālais apmērs kā šobrīd. Tomēr, lai noteiktu, vai vienam nodarījumam ir prioritāte pār otru, būtu jāņem vērā citi faktori. Būtu jāņem vērā, piemēram, pārkāpumu raksturs (nepaziņošana vai priekšlaicīga īstenošana); tas, ka viens pārkāpums (nepaziņošana) ir tipisks sākotnējais solis otra pārkāpuma virzienā (priekšlaicīgā īstenošana); un tas, ka viens pārkāpums, aptverot visus gadījumus, uz kuriem attiecas otrs pārkāpums, attiecas arī uz papildu gadījumiem. It īpaši Vispārējās tiesas konstatējumam pārsūdzētā sprieduma 294., 295. un 306. punktā, ka Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta pārkāpums “obligāti izraisa” šīs regulas 7. panta 1. punkta pārkāpumu, bet pretējais nav taisnība, būtu bijis jānoved pie secinājuma, ka pēdējā tiesību norma ir prioritāra pār otru. Tomēr pamata, ar kuru tiek apgalvots pārkāpumu kopību regulējošo principu pārkāpums, novērtējumā Vispārējā tiesa uz šo konstatāciju neatsaucas.

155.

Otrkārt, man ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa ir pārbaudījusi, vai Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta pārkāpums bija specifiskāks pārkāpums nekā šīs regulas 7. panta 1. punkta pārkāpums. Tā nav pārbaudījusi pretējo scenāriju, proti, vai Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punkta pārkāpums bija specifiskāks nekā šīs regulas 4. panta 1. punkta pārkāpums.

156.

Šāda iztrūkuma iemesls ir tas, ka tas netika apgalvots. Marine Harvest Vispārējā tiesā apgalvoja, ka Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta pārkāpums esot specifiskāks pārkāpums nekā šīs regulas 7. panta 1. punkta pārkāpums. Tā nav apgalvojusi, ka pēdējais pārkāpums būtu bijis specifiskāks nekā pirmais pārkāpums ( 75 ).

157.

Tomēr tas nemaina faktu, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 373. punktā nevarēja secināt, ka “šajā lietā nepastāv galvenokārt piemērojama norma”, pamatojoties tikai uz to, ka Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkts nebija “galvenokārt piemērojams” attiecībā uz šīs regulas 7. panta 1. punktu. Vispārējā tiesa varēja nonākt pie šāda secinājuma tikai tad, ja tā būtu konstatējusi, ka ne tikai Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkts nav prioritārs pār šīs regulas 7. panta 1. punktu, ko tā arī izdarīja, bet arī, ka otrā tiesību norma nav prioritāra pār pirmo, ko tā nav izdarījusi. Lai secinātu, ka“nepastāv galvenokārt piemērojama norma”, iepriekš ir jākonstatē, ka neviena no divām aplūkotajām tiesību normām nav prioritāra pār otru ( 76 ). Man šķiet, ka, konstatējot, ka nepastāv “galvenokārt piemērojama norma”, pārbaudot tikai vienu no diviem iespējamiem scenārijiem, Vispārējā tiesa nav izdarījusi secinājumu no pašas konstatējumiem pārsūdzētā sprieduma 294.–306. punktā.

158.

Manuprāt, nevar iebilst, ka, pirms tiek secināts, ka, īstenojot koncentrāciju, par kuru nav paziņots un kura nav arī atzīta par saderīgu, ir pārkāpta viena, nevis divas Regulas Nr. 139/2004 normas, ir jākonstatē šīs regulas 14. panta 2. punkta prettiesiskums.

159.

Šajā ziņā man jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 306. punktā Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka, lai gan “tagadējās atbilstošās tiesību normas ir neierastas”, Marine Harvest“attiecībā uz dažām Regulas Nr. 139/2004 tiesību normām neizvirza iebildi par prettiesiskumu”.

160.

Lai arī Marine Harvest ne Vispārējā tiesā, ne apelācijas sūdzībā Tiesā nav izvirzījusi iebildi par prettiesiskumu, tiesas sēdē tā tomēr apgalvoja, ka Regulas Nr. 139/2004 14. panta 2. punkta a) apakšpunkts esot prettiesisks.

161.

Kā apgalvo Komisija, šī iebilde par prettiesiskumu nav pieņemama, jo tā nav tikusi izvirzīta Vispārējā tiesā ( 77 ).

162.

Tomēr, manuprāt, lai Tiesa atzītu, ka ar Regulas Nr. 139/2004 14. panta 2. punkta a) apakšpunktu un šīs pašas regulas 14. panta 2. punkta b) apakšpunktu nevar uzlikt atsevišķus naudas sodus par koncentrācijas īstenošanu, pārkāpjot [šīs regulas] 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu, Tiesai nav nepieciešams pirms tam konstatēt ka Regulas Nr. 139/2004 14. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir prettiesisks.

163.

Patiešām, Regulas Nr. 139/2004 14. panta 2. punktā nav precizēts, vai Komisija var uzlikt naudas sodus saskaņā ar a) un b) apakšpunktu, ja ir izpildīti katra apakšpunkta piemērošanas nosacījumi, proti, ja koncentrācija tiek īstenota, attiecīgi pārkāpjot paziņošanas pienākumu un status quo pienākumu. Ir taisnība, ka ar Regulas Nr. 139/2004 14. panta 2. punktu nav noteikts, ka Komisija varētu uzlikt naudassodu saskaņā ar a) apakšpunktu vai b) apakšpunktu, ja ir ievēroti nosacījumi katra apakšpunkta piemērošanai. Tomēr tas nemazina faktu, ka ar Regulas Nr. 139/2004 14. panta 2. punktu Komisijai tieši netiek atļauts uzlikt naudas sodus saskaņā ar a) un b) apakšpunktu, ja ir piemērojami abi apakšpunkti. Tādējādi secinājums, ka Komisija nevar uzlikt atsevišķus naudas sodus par Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta pārkāpumu ar tādu pašu rīcību, atbilst šīs regulas 14. panta 2. punktam.

164.

Es secinu, ka Vispārējā tiesa 372.–374. punktā ir kļūdaini secinājusi, ka Komisija varēja uzlikt atsevišķus naudas sodus Marine Harvest par Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta pārkāpumu, nepārkāpjot pārkāpumu kopību regulējošos principus.

165.

No tā izriet, ka apelācijas sūdzības otrā pamata otrā daļa ir pilnībā pamatota.

166.

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, ja apelācija ir pamatota, Tiesa atceļ Vispārējās tiesas lēmumu. Tā pati var pasludināt galīgo spriedumu šajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija. Es uzskatu, ka šajā lietā tas tā ir.

167.

No šo secinājumu 143.–152. punktā norādītā pamatojuma izriet, ka Komisija ir kļūdaini secinājusi, ka, īstenodama 2012. gada decembra iegādi, pirms par to tika paziņots un pirms tā tika atzīta par saderīgu, Marine Harvest ir pārkāpusi Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu, un attiecīgi piemērojusi Marine Harvest naudas sodu 10 miljonu EUR apmērā par šīs tiesību normas pārkāpumu.

168.

Tādējādi ir apmierināms Vispārējā tiesā izvirzītais Marine Harvest pamats, ar kuru tiek apgalvots pārkāpumu kopību regulējošo principu pārkāpums, un atceļams, pirmkārt, strīdīgā lēmuma 1. pants, ciktāl ar to tiek konstatēts Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta pārkāpums, un, otrkārt, šī lēmuma 2. pants, ar kuru Marine Harvest tiek uzlikts naudas sods 10 miljoni EUR apmērā par šīs regulas 4. panta 1. punkta pārkāpumu.

169.

Tādējādi uzskatu, ka Tiesai ir: