EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62014CJ0231

Tiesas spriedums (trešā palāta) 2015. gada 9. jūlijā.
InnoLux Corp. pret Eiropas Komisiju.
Apelācija – Konkurence – Aizliegtas vienošanās – LESD 101. pants – EEZ līguma 53. pants – Šķidro kristālu displeja (LCD) paneļu pasaules tirgus – Cenu noteikšana – Naudas sodi – 2006. gada pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai – 13. punkts – Pārkāpumā iesaistīto preču pārdošanas apjoma noteikšana – Attiecīgo preču iekšējā pārdošana ārpus EEZ – Attiecīgo produktu saturošu gala produktu pārdošanas trešajām personām EEZ ņemšana vērā.
Lieta C-231/14 P.

Court reports – general

ECLI identifier: ECLI:EU:C:2015:451

TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2015. gada 9. jūlijā ( *1 )

“Apelācija — Konkurence — Aizliegtas vienošanās — LESD 101. pants — EEZ līguma 53. pants — Šķidro kristālu displeja (LCD) paneļu pasaules tirgus — Cenu noteikšana — Naudas sodi — 2006. gada pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai — 13. punkts — Pārkāpumā iesaistīto preču pārdošanas apjoma noteikšana — Attiecīgo preču iekšējā pārdošana ārpus EEZ — Attiecīgo produktu saturošu gala produktu pārdošanas trešajām personām EEZ ņemšana vērā”

Lieta C‑231/14 P

par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2014. gada 8. maijā iesniedza

InnoLux Corp . , iepriekš Chimei InnoLux Corp., Miaoli [Miaoli] (Taivāna), ko pārstāv J. F. Bellis, advokāts, un R. Burton, solicitor,

apelācijas sūdzības iesniedzēja,

otra lietas dalībniece –

Eiropas Komisija, ko pārstāv A. Biolan, F. Ronkes Agerbeek un P. Van Nuffel, pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētāja pirmajā instancē.

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Ilešičs [M. Ilešič], tiesneši A. O'Kīfs [A. Ó Caoimh] (referents), K. Toadere [C. Toader], E. Jarašūns [E. Jarašiūnas] un K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund],

ģenerāladvokāts M. Vatelē [M. Wathelet],

sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2015. gada 4. februāra tiesas sēdi,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2015. gada 30. aprīļa tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Ar savu apelācijas sūdzību InnoLux Corp., iepriekš Chimei InnoLux Corp. (turpmāk tekstā – “InnoLux”), lūdz daļēji atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas spriedumu InnoLux/Komisija (T-91/11, EU:T:2014:92, turpmāk tekstā - “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā, pirmkārt, grozīja Komisijas 2010. gada 8. decembra Lēmumu C(2010) 8761, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [LESD] 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39.309 - LCD), kura kopsavilkums ir publicēts 2011. gada 7. oktobraEiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV C 295, 8. lpp.; turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”), nosakot InnoLux šī lēmuma 2. punktā uzlikto naudas sodu EUR 288000000 apmērā, un otrkārt, pārējā daļā noraidīja InnoLux prasību daļēji atcelt minēto lēmumu, ciktāl tas uz to attiecas un ciktāl ar to tika lūgts samazināt naudas soda apmēru.

Atbilstošās tiesību normas

2

Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD] 101. un 102. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 23. panta 2. un 3. punktā ir paredzēts:

“2.   Komisija ar lēmumu var uzlikt soda naudas [naudas sodu] uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, ja tās tīši vai nolaidības dēļ:

a)

pārkāpj Līguma 101. vai 102. pantu vai [..]

[..]

Attiecībā uz katru uzņēmumu [..], kas piedalās pārkāpumā, soda nauda [naudas sods] nepārsniedz 10 % no t[ā] kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā.

[..]

3.   Nosakot soda naudas [naudas soda] apmēru, ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu.”

3

Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai”), iedaļas “Preču vai pakalpojumu pārdošanas apjoma noteikšana” 13. punktā ir paredzēts:

“Lai noteiktu naudas soda pamatsummu, Komisija izmanto pārkāpumā tieši vai netieši [..] iesaistīto uzņēmum[u] preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu atbilstošajā [Eiropas Ekonomikas Zonas (EEZ)] teritorijā. [..]”

Tiesvedības priekšvēsture un strīdīgais lēmums

4

Tiesvedības priekšvēsturi un strīdīgo lēmumu, kā izklāstīts pārsūdzētā sprieduma 1.–27. punktā, var rezumēt šādi.

5

Chi Mei Optoelectronics Corp. (turpmāk tekstā – “CMO”) ir saskaņā ar Taivānas tiesībām dibināta sabiedrība, kas kontrolē tādu sabiedrību grupu, kuras reģistrētas visā pasaulē un nodarbojas ar šķidro kristālu displeja paneļu ar aktīvo matricu (“Liquid Crystal Displays”, turpmāk tekstā – “LCD”) ražošanu.

6

2009. gada 20. novembrīCMO noslēdza apvienošanās līgumu ar sabiedrībām InnoLux Display Corp. un TPO Displays Corp. Saskaņā ar šo līgumu TPO Displays Corp. un CMO kopš 2010. gada 18. marta vairs nepastāvēja. Palikusī juridiskā vienība mainīja savu nosaukumu divas reizes, vispirms no InnoLux Display Corp. uz Chimei InnoLux Corp. un, visbeidzot, uz InnoLux., kas ir apelācijas sūdzības iesniedzēja.

7

2006. gada pavasarī saskaņā ar Korejas tiesībām dibinātā sabiedrība Samsung Electronics Co. Ltd (turpmāk tekstā – “Samsung”) iesniedza Komisijai pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda saskaņā ar Komisijas paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.). Šajā sakarā Samsung informēja, ka starp vairākiem uzņēmumiem, tostarp apelācijas sūdzības iesniedzēju, pastāv aizliegta vienošanās attiecībā uz noteiktiem LCD veidiem.

8

2006. gada 23. novembrī Komisija Samsung piešķīra nosacītu atbrīvojumu no naudas soda saskaņā ar minētā paziņojuma 15. punktu, taču atteicās to piešķirt citai aizliegtās vienošanās dalībniecei, proti, LG Display Co. Ltd (turpmāk tekstā – “LGD”), vēl vienai saskaņā ar Korejas tiesībām dibinātai sabiedrībai.

9

2009. gada 27. maijā Komisija uzsāka administratīvo procesu un pieņēma paziņojumu par iebildumiem, kas tika nosūtīts sešpadsmit sabiedrībām, tostarp CMO un diviem pilnībā minētajai sabiedrībai piederošiem meitasuzņēmumiem, proti, Chi Mei Optoelectronics BV un Chi Mei Optoelectronics UK Ltd. Šajā paziņojumā par iebildumiem tostarp tika norādīti iemesli, kādēļ saskaņā ar Vispārējās tiesas judikatūru divi iepriekš minētie CMO meitasuzņēmumi ir jāuzskata par solidāri atbildīgiem par CMO izdarītajiem pārkāpumiem.

10

Paziņojuma par iebildumiem adresāti informēja Komisiju rakstveidā par savu viedokli attiecībā uz pret tiem izvirzītajiem iebildumiem noteiktajā termiņā. Vairāki paziņojuma par iebildumiem adresāti, tostarp apelācijas sūdzības iesniedzēja, izmantoja savas tiesības tikt uzklausītiem mutiski uzklausīšanā, kas notika 2009. gada 22. un 23. septembrī.

11

Ar 2010. gada 4. marta lūgumu sniegt informāciju un 2010. gada 6. aprīļa vēstuli lietas dalībnieki tostarp tika aicināti iesniegt informāciju attiecībā uz pārdošanas apjomu, kas tiks ņemts vērā, aprēķinot naudas sodu, kā arī iesniegt savus apsvērumus par šo jautājumu. CMO uz šo vēstuli atbildēja 2010. gada 23. aprīlī.

12

2010. gada 8. decembrī Komisija pieņēma strīdīgo lēmumu. Tas bija adresēts sešiem no minētajiem sešpadsmit paziņojuma par iebildumiem adresātiem, tostarp apelācijas sūdzības iesniedzējai, LGD un AU Optronics Corp. (turpmāk tekstā – “AUO”). Turpretī apelācijas sūdzības iesniedzējas meitasuzņēmumi strīdīgajā lēmumā nebija minēti.

13

Strīdīgajā lēmumā Komisija konstatēja, ka starp sešiem lieliem LCD starptautiskiem ražotājiem, tostarp apelācijas sūdzības iesniedzēju, LGD un AUO, pastāv aizliegta vienošanās, kas attiecas uz divām šādām minēto produktu – kas ir divpadsmit collu vai lielāki – kategorijām: LCD, kas paredzēti tādām informācijas tehnoloģijām kā kompaktie portatīvie datori un datoru monitori, un LCD, kas paredzēti televizoriem (turpmāk tekstā kopā – “attiecīgie LCD”).

14

Saskaņā ar strīdīgo lēmumu šī aizliegtā vienošanās izpaudās kā vienots un turpināts LESD 101. panta un 1992. gada 2. maija Eiropas Ekonomikas zonas līguma (OV 1994, L 1, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “EEZ līgums”) 53. panta pārkāpums, kas ilga vismaz no 2001. gada 5. oktobra līdz 2006. gada 1. februārim. Šajā laikposmā starp aizliegtās vienošanās dalībniekiem bija notikušas vairākas daudzpusējas sanāksmes, kuras tie sauca par “Kristāla sanāksmēm”. Šīm sanāksmēm nepārprotami bija pret konkurenci vērsts mērķis, jo tajās dalībniekiem bija iespēja it īpaši noteikt attiecīgo LCD minimālo cenu, pārrunāt savas cenu prognozes, lai novērstu cenu samazināšanos un saskaņotu cenu paaugstināšanu, kā arī ražošanas līmeņus. Pārkāpuma laikposmā aizliegtās vienošanās dalībnieki tikās arī divpusējās sanāksmēs un bieži apmainījās ar informāciju par “Kristāla sanāksmēs” aplūkotajiem jautājumiem. Tie turklāt veica pasākumus, lai pārliecinātos, vai šajās sanāksmēs pieņemtie lēmumi tiek izpildīti.

15

Nosakot ar apstrīdēto lēmumu uzlikto naudas sodu, Komisija izmantoja pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai. Piemērojot šīs pamatnostādnes, Komisija noteica pārkāpumā tieši vai netieši iesaistīto attiecīgo LCD pārdošanas apjomu. Šajā ziņā tā noteica trīs šādas aizliegtās vienošanās dalībnieku īstenotās pārdošanas kategorijas:

“tieša pārdošana EEZ”, proti, attiecīgo LCD pārdošana citam uzņēmumam EEZ;

“pārveidoto produktu tieša pārdošana EEZ”, proti, tādu attiecīgo LCD produktu pārdošana, kuri grupā, kurā ietilpst arī ražotājs, tiek iestrādāti galaproduktos, kuri tiek pārdoti kādam citam uzņēmumam EEZ teritorijā, un

“netieša pārdošana”, proti, attiecīgo LCD pārdošana citam uzņēmumam, kas atrodas ārpus EEZ, kurš tālāk paneļus iestrādā galaproduktos, kurus tas pārdod EEZ teritorijā.

16

Tomēr Komisija uzskatīja, ka tā var ņemt vērā tikai divas pirmās iepriekšējā punktā minētās kategorijas, jo, lai ar uzlikto naudas sodu būtu iespējams sasniegt pietiekami preventīvu līmeni, nav jāiekļauj trešā kategorija.

17

Apelācijas sūdzības iesniedzējas gadījumā Komisija noraidīja tās iebildumus, it īpaši attiecībā uz to, ka attiecīgais pārdošanas apjoms esot bijis jāaprēķina, neņemot vērā tās “pārveidoto produktu tiešu pārdošanu EEZ”.

18

Piemērojot Komisijas paziņojumu par atbrīvojumu no naudas soda un naudas soda samazināšanu karteļu gadījumos, Komisija vispirms apstiprināja Samsung pilnībā piešķirto atbrīvojumu no naudas soda. Turklāt tā atzina, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas sadarbība tai nedod nekādas tiesības uz naudas soda samazinājumu.

19

Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, Komisija strīdīgā lēmuma 2. punktā piesprieda apelācijas sūdzības iesniedzējai samaksāt naudas sodu EUR 300000000 apmērā.

Pārsūdzētais spriedums

20

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 21. februārī, apelācijas sūdzības iesniedzēja cēla prasību daļēji atcelt strīdīgo lēmumu un samazināt naudas soda, kas tai uzlikts ar šo lēmumu, apmēru.

21

Savas prasības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzīja trīs pamatus, no kuriem, konkrētāk, pirmais attiecās uz to, ka Komisija, nosakot attiecīgās pārdošanas apjomu, lai aprēķinātu naudas sodu, esot piemērojusi juridiski kļūdainu jēdzienu, proti, “pārveidoto produktu tiešu pārdošanu EEZ”, un trešais attiecās uz to, ka attiecīgās pārdošanas apjomā, ko Komisija ņēma vērā apelācijas sūdzības iesniedzējas gadījumā, kļūdaini esot iekļauti citu produktu, kas nav attiecīgie LCD, pārdošanas apjomi.

22

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa pieņēma pēdējo pamatu un līdz ar to, izmantojot savu neierobežoto kompetenci, samazināja apelācijas sūdzības iesniedzējai uzlikto naudas sodu līdz EUR 288000000. Pārējā daļā Vispārējā tiesa prasību noraidīja.

Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība Tiesā

23

Ar savu apelācijas sūdzību apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz Tiesu:

daļēji atcelt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl Vispārējā tiesa ir noraidījusi tās prasību daļēji atcelt strīdīgo lēmumu;

daļēji atcelt strīdīgo lēmumu un, izmantojot tās neierobežoto kompetenci, samazināt apelācijas sūdzības iesniedzējai uzlikto naudas sodu, un

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus gan Vispārējā tiesā, gan Tiesā.

24

Komisija lūdz noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Par lūgumu atkārtoti sākt mutvārdu procesu

25

Pēc ģenerāladvokāta secinājumu pasludināšanas Komisija ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā tika iesniegts 2015. gada 6. maijā, lūdza atkārtoti sākt mutvārdu procesu. Šī lūguma pamatojumam Komisija būtībā norādīja, ka ģenerāladvokāta secinājumos ir sagrozīti daži tās argumenti un ka šie secinājumi ir balstīti uz tām apelācijas sūdzības daļām, kas ir maldinošas un kurās ir pieļautas kļūdas faktos.

26

Ir jānorāda, ka Eiropas Savienības Tiesas statūtos un Reglamentā lietas dalībniekiem nav paredzēta iespēja iesniegt apsvērumus par ģenerāladvokāta sniegtajiem secinājumiem (skat. spriedumu Vnuk, C‑162/13, EU:C:2014:2146, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Saskaņā ar LESD 252. Panta otro daļu ģenerāladvokāta pienākums ir, ievērojot pilnīgu objektivitāti un neatkarību, atklātā tiesas sēdē izteikt pamatotus secinājumus lietās, kurās saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtiem ir vajadzīga ģenerāladvokāta dalība. Tiesai nav saistoši nedz ģenerāladvokāta secinājumi, nedz šo secinājumu pamatojums (skat. spriedumu Komisija/Parker Hannifin Manufacturing un Parker-Hannifin, C‑434/13 P, EU:C:2014:2456, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Tādējādi viena lietas dalībnieka nepiekrišana ģenerāladvokāta secinājumiem, lai kādi arī būtu viņa šajos secinājumos aplūkotie jautājumi, pati par sevi nevar būt mutvārdu procesa atkārtotu sākšanu pamatojošs iemesls (spriedums E.ON Energie/Komisija, C‑89/11 P, EU:C:2012:738, 62. punkts).

29

Ņemot to vērā, Tiesa jebkurā brīdī, uzklausījusi ģenerāladvokātu, var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu saskaņā ar Reglamenta 83. pantu, it īpaši, ja tā uzskata, ka tā nav pietiekami informēta, vai ja lieta ir jāizskata, pamatojoties uz argumentu, kuru lietas dalībnieki vai Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantā minētās ieinteresētās personas nav apspriedušas (spriedums Nordzucker, C‑148/14, EU:C:2015:287, 24. punkts).

30

Tā tas nav šajā gadījumā. Faktiski Komisija, tāpat kā apelācijas sūdzības iesniedzēja, gan tiesvedības rakstveida daļā, gan mutvārdu daļā ir izklāstījusi visus savus faktu un tiesību argumentus tās apgalvojumu pamatojumam. Līdz ar to Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, uzskata, ka tās rīcībā ir visi vajadzīgie elementi un ka par šiem elementiem Tiesā ir notikušas debates.

31

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Tiesa uzskata, ka nav pamata atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu.

Par apelācijas sūdzību

32

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza divus pamatus. Pirmais pamats attiecas uz kļūdām tiesību piemērošanā, jo Vispārējā tiesa naudas soda apmēra aprēķināšanā, pārkāpjot LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu, ir ņēmusi vērā – atsaukdamās uz jēdzienu “pārveidoto produktu tieša pārdošana EEZ” – pārkāpumā iesaistīto produktu iekšējo pārdošanu, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja bija veikusi ārpus EEZ, tikai tādēļ, ka šie produkti bija iestrādāti gala produktos, kas bija paredzēti pārdošanai neatkarīgām trešajām personām EEZ. Otrais pamats attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā, ciktāl Vispārējā tiesa, piemērojot minēto jēdzienu ikvienam aizliegtās vienošanās vertikāli integrētam dalībniekam, ir pārkāpusi nediskriminācijas principu.

Par pirmo pamatu, kas attiecas uz gala produktu, kuros iestrādāti pārkāpumā iesaistītie produkti, pārdošanas ņemšanu vērā, aprēķinot naudas soda apmēru

Lietas dalībnieku argumenti

33

Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, pārkāpjot Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 13. punktu, pārdošanas apjomā, ko ņem vērā, lai aprēķinātu naudas sodu, kā “pārveidoto produktu tiešu pārdošanu EEZ” ir iekļāvusi apelācijas sūdzības iesniedzējas gala produktu pārdošanas apjomu EEZ, lai gan šai pārdošanai nebija saistības ar pārkāpumu minētās tiesību normas izpratnē.

34

Faktiski, pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, tā kā strīdīgajā lēmumā konstatētais pārkāpums attiecas tikai uz LCD monitoriem, nevis uz gala produktiem, kuros tie ir iestrādāti, vienīgā pārkāpumā iesaistītā pārdošana minētā 13. punkta izpratnē esot LCD pārdošana trešajām personām vai to piegāde saistītiem klientiem grupas ietvaros. Pat ja LCD būtu gala produkta sastāvdaļa, pārdošanas priekšmets nebūtu LCD, ko paredzēts iestrādāt gala produktā, bet gan pats gala produkts. Gala produktu pārdošana neesot notikusi tirgū, uz kuru attiecas pārkāpums. Līdz ar to gala produktu pārdošana EEZ nevarot ierobežot konkurenci LCD tirgū EEZ teritorijā. Tātad uz šo pārdošanu neattiecoties strīdīgajā lēmumā konstatētais pārkāpums.

35

Apelācijas sūdzības iesniedzēja arī uzskata, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini nošķīrusi iekšējās piegādes, ko veica aizliegtās vienošanās vertikāli integrētie dalībnieki, atkarībā no tā, vai tie ar pircēju, ar kuru tie ir saistīti, veido vienu uzņēmumu, proti, piegādes, kas atbilst kategorijai “pārveidoto produktu tieša pārdošana EEZ”, vai neveido vienu uzņēmumu, proti, piegādes, kas atbilst kategorijai “tieša pārdošana EEZ”. Faktiski nekas pārkāpuma konstatēšanā nepamatojot šādu nošķiršanu, jo pārkāpuma konstatēšana attiecas uz pārdošanu grupas iekšienē.

36

Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 48. un 49. punktā esot kļūdaini nospriedusi, ka izvēle ņemt vērā “pārveidoto produktu tiešu pārdošanu EEZ” ir vēl vairāk pamatota, jo no pierādījumiem izriet, ka iekšējā attiecīgo LCD pārdošana uzņēmumiem, kas bija aizliegtās vienošanās dalībnieki, notika par cenu, ko bija ietekmējusi šī aizliegtā vienošanās, un ka aizliegtās vienošanās dalībnieki zināja, ka attiecīgo LCD cena ietekmēja to galaproduktu cenu, kuros tie ietverti. Šie secinājumi faktiski attiecās uz visiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem. Nošķiršana starp “reālu” pārdošanu, ko var ņemt vērā, lai aprēķinātu naudas sodu, un “nereālu” pārdošanu, ko var neņemt vērā un aizstāt ar “reālu” LCD monitoru, kas ietverti gala produktā, pārdošanu trešajām personām, līdz ar to būtu pilnībā mākslīga.

37

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Komisija neesot ievērojusi Vispārējās tiesas judikatūru, kas izriet no sprieduma Europa Carton/Komisija (T‑304/94, EU:T:1998:89), kas ticis apstiprināta ar Tiesas spriedumu Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija (C‑580/12 P,EU:C:2014:2363), jo tā ir pieļāvusi nevienādu attieksmi pret pārdošanu grupas iekšienē un pārdošanu trešajām personām, dažiem apstrīdētā lēmuma adresātiem piemērojot atšķirīgu kritēriju, lai noteiktu iekšējās pārdošanas vietu.

38

Pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, LCD pārdošanas trešajām personām gadījumā Komisija kā kritēriju ir izmantojusi LCD, kas paredzēti iestrādāšanai gala produktos, piegādes vietu, lai arī kāda būtu gala produktu pārdošanas vieta. Turpretī, runājot par iekšējo LCD piegādi, ko veica InnoLux, šis kritērijs esot attiecies uz gala produkta, kurā bija iestrādāts LCD, piegādi, lai kāda arī būtu vieta, kurā LCD tika iestrādāts gala produktā. Tādējādi Komisijai attiecībā uz iekšējām LCD piegādēm, ko veica daži vertikāli integrētie adresāti, esot bijusi atšķirīga, nelabvēlīgāka attieksme. Faktiski, tā kā aizliegtā vienošanās attiecās gan uz iekšējo pārdošanu, gan uz pārdošanu trešajām personām, pareiza sprieduma Europa Carton/Komisija (T‑304/94, EU:T:1998:89) piemērošana nozīmētu, ka ir jāņem vērā visas LCD piegādes, ko veica jebkurš aizliegtās vienošanās dalībnieks EEZ, neatkarīgi no tā, vai tās tika veiktas grupas iekšienē vai trešajām personām.

39

Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka no sprieduma Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija (C‑89/85, C‑104/85, C‑114/85, C‑116/85, C‑117/85 un no C‑125/85 līdz C‑129/85, EU:C:1993:120) izriet, ka Eiropas Savienības kompetencē nav visa EEZ īstenotā pārdošana, bet tikai attiecīgā produkta, uz kuru attiecas saskaņotas darbības saistībā ar konstatēto pārkāpumu, pārdošana. Šajā gadījumā pārkāpums esot attiecies tikai uz LCD, nevis uz gala produktiem, kuros LCD bija iestrādāti. Līdz ar to Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 70. punktā esot kļūdaini esot nospriedusi, ka spriedums Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija (C‑89/85, C‑104/85, C‑114/85, C‑116/85, C‑117/85 un no C‑125/85 līdz C‑129/85, EU:C:1993:120) ļaujot ņemt vērā iekšējās LCD piegādes, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja veica ārpus EEZ, tādēļ ka sabiedrības, ka ietilpst vienā un tajā pašā uzņēmumā, tos iestrādāja gala produktos un šis uzņēmums gala produktus pārdeva EEZ.

40

Apelācijas sūdzības iesniedzēja arī norāda, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 46. punktā apgalvodama, ka gala produktu, kuros iestrādāti LCD, pārdošana “kait[ē] konkurencei EEZ”, esot pārkāpusi spriedumā Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija (C‑89/85, C‑104/85, C‑114/85, C‑116/85, C‑117/85 un no C‑125/85 līdz C‑129/85, EU:C:1993:120) paredzēto kritēriju. Faktiski minētā gala produktu pārdošana neesot veikta EEZ tirgū, uz kuru attiecas pārkāpums. Pēc definīcijas minētā pārdošana līdz ar to nevarēja ierobežot konkurenci šajā tirgū. Nepietiekot identificēt “pārdošanu, kam ir saikne ar EEZ”, lai konstatētu Savienības kompetenci saskaņā ar spriedumā Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija (C‑89/85, C‑104/85, C‑114/85, C‑116/85, C‑117/85 un no C‑125/85 līdz C‑129/85, EU:C:1993:120) noteikto kritēriju. Turpretī būtu jāpierāda, ka EEZ iekšienē ir notikusi pārkāpumā iesaistītā produkta, proti, LCD, pārdošana.

41

Ceturtkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka spriedumam Istituto Chemioterapico Italiano un Commercial Solvents/Komisija (6/73 un 7/73, EU:C:1974:18) būtu pretrunā uzskatīt, ka LCD iekšējās piegādes ražošanas objektiem, kas atrodas EEZ, kā tas ir Samsung gadījumā, nav pārdošana EEZ, ja LCD saturošie gala produkti tiek pārdoti ārpus EEZ. Viedoklis, saskaņā ar kuru LCD iekšējā pārdošana EEZ ierobežotu konkurenci šajā teritorijā tikai tad, ja gala produkts, kurā ir iestrādāts LCD, tiktu pārdots EEZ, esot kļūdains.

42

Piektkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Komisijas un Vispārējās tiesas izmantotais kritērijs, lai identificētu tās veikto piegāžu grupas iekšienē vietu, rada divu vienlaicīgu sankciju noteikšanas risku un kompetenču konfliktu ar citām konkurences iestādēm, jo tas varētu izraisīt situāciju, ka vairākas konkurences iestādes pasaulē konstatē pārkāpumu attiecībā uz vienu un to pašu darījumu un uzliek sankcijas. Tādējādi šajā lietā, ja Komisija uzliek naudas sodu par darījumu, kas attiecas uz sastāvdaļu, kas tiek piegādāta ārpus EEZ, tādēļ ka šo sastāvdaļu saturošs gala produkts tiek pārdots EEZ, sankcijas par šo pašu darījumu varētu tikt vienlaicīgi noteiktas gan ārpus EEZ, gan EEZ teritorijā.

43

Komisija uzskata, ka Vispārējās tiesas pamatojumā, lai noraidītu apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentāciju, nav pieļauta kļūda tiesību piemērošanā. Turklāt pēdējais apelācijas sūdzības pamata arguments esot jauns un līdz ar to nepieņemams, jo tas pirmo reizi ticis izvirzīts šajā apelācijas tiesvedībā.

Tiesas vērtējums

44

Ar savu pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārdošanas apjomā, kas ticis ņemts vērā, lai aprēķinātu apelācijas sūdzības iesniedzējai uzlikto naudas sodu, kā “pārveidoto produktu tiešu pārdošanu EEZ” iekļaujot apelācijas sūdzības iesniedzējas gala produktu pārdošanas apjomu EEZ pēc tam, kad tai pilnībā piederoši meitasuzņēmumi, kas atrodas ārpus EEZ, šajos gala produktos bija iestrādājuši attiecīgos LCD, lai gan šī pārdošana nebija iesaistīta pārkāpumā. Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi gan pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 13. punktu, gan Tiesas un Vispārējās tiesas attiecīgo judikatūru, kā arī Komisijas teritoriālās kompetences robežas.

45

Ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka naudas sods, kas uzliekams katram uzņēmumam un uzņēmumu asociācijai, kas ir pārkāpuma dalībnieki, nedrīkst pārsniegt 10 % no iepriekšējā gada apgrozījuma.

46

Kā Tiesa jau ir nospriedusi, Komisijai katrā konkrētā gadījumā, ņemot vērā arī tā kontekstu, kā arī ar minēto regulu izveidotās sodu sistēmas izvirzītos mērķus, ir jānovērtē iecerētā ietekme uz attiecīgo uzņēmumu, it īpaši ņemot vērā apgrozījumu, kas atspoguļo šī uzņēmuma patieso ekonomisko situāciju laikposmā, kad ticis izdarīts pārkāpums (spriedumi Britannia Alloys & Chemicals/Komisija, C‑76/06 P, EU:C:2007:326, 25. punkts; Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, C‑580/12 P, EU:C:2014:2363, 53. punkts, kā arī LG Display un LG Display Taiwan/Komisija, C‑227/14 P, EU:C:2015:258, 49. punkts).

47

Atbilstoši pastāvīgajai Tiesas judikatūrai, nosakot naudas soda apmēru, ir atļauts ņemt vērā gan uzņēmuma kopējo apgrozījumu, kas ietver, kaut arī aptuvenu un neskaidru, norādi uz uzņēmuma lielumu un tā ekonomisko spēju, gan arī tikai daļu no šī apgrozījuma, ko veido preces, attiecībā uz kurām izdarīts pārkāpums, un tādējādi ietver norādi uz pārkāpuma apmēru (spriedumi Musique Diffusion française u.c./Komisija, no 100/80 līdz 103/80, EU:C:1983:158, 121. punkts; Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, C‑580/12 P, EU:C:2014:2363, 54. punkts, kā arī LG Display un LG Display Taiwan/Komisija, C‑227/14 P, EU:C:2015:258, 50. punkts).

48

No Tiesas judikatūras izriet, ka, lai gan ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu Komisijai ir atstāta novērtējuma brīvība, regulā tomēr tās izmantošana ir ierobežota, nosakot objektīvus kritērijus, kas Komisijai ir jāievēro. Pirmkārt, uzņēmumam iespējami piemērojamajam naudas soda apmēram ir skaitlisks un absolūts maksimālais apmērs, tādējādi naudas soda maksimālais apmērs, kāds var tikt piemērots kādam uzņēmumam, ir iepriekš nosakāms. Otrkārt, šīs novērtējuma brīvības izmantošanu ierobežo arī uzvedības normas, ko Komisija pati sev ir noteikusi, it īpaši jau pamatnostādnēs naudas soda aprēķināšanai (spriedumi Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, C‑580/12 P, EU:C:2014:2363, 55. punkts, kā arī LG Display un LG Display Taiwan/Komisija, C‑227/14 P, EU:C:2015:258, 51. punkts).

49

Minēto pamatnostādņu 13. punktā ir noteikts, ka, “lai noteiktu naudas soda pamatsummu, Komisija izmanto pārkāpumā tieši vai netieši [..] iesaistīto uzņēmum[u] preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu atbilstošajā EEZ teritorijā”. Šo pašu pamatnostādņu 6. punktā ir precizēts, ka “pārkāpumā iesaistīto preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu saistībā ar pārkāpuma izdarīšanas ilgumu uzskata par piemērotu kompensācijas vērtību, kur parādās gan pārkāpuma ekonomiskais nozīmīgums, gan katra pārkāpumā iesaistītā uzņēmuma vainas īpatsvars”.

50

Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 13. punkta mērķis ir uzņēmumam uzliktā naudas soda apmēra aprēķinā kā sākumpunktu izmantot apmēru, kas atspoguļo pārkāpuma ekonomisko ietekmi un šī uzņēmuma attiecīgo nozīmi pārkāpumā (spriedumi Team Relocations u.c./Komisija, C‑444/11 P, EU:C:2013:464, 76. punkts; Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, C‑580/12 P, EU:C:2014:2363, 57. punkts, kā arī LG Display un LG Display Taiwan/Komisija, C‑227/14 P, EU:C:2015:258, 53. punkts).

51

Līdz ar to minētajā 13. punktā paredzētais pārdošanas apjoma vērtības jēdziens ietver pārdošanu, kas tikusi veikta EEZ teritorijā, tirgū, uz kuru attiecas pārkāpums, un nav jānosaka, vai šo pārdošanu faktiski ir ietekmējis šis pārkāpums, jo apgrozījuma daļa, ko veido pārkāpumā iesaistīto preču pārdošana pati par sevi ir labākais rādītājs, kas atspoguļo šī pārkāpuma ekonomisko nozīmi (šajā ziņā skat. spriedumus Team Relocations u.c./Komisija, C‑444/11 P, EU:C:2013:464, 75.–78. punkts; Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, C‑580/12 P, EU:C:2014:2363, 57.–59. punkts; Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 148. un 149. punkts, kā arī LG Display un LG Display Taiwan/Komisija, C‑227/14 P, EU:C:2015:258, 53.–58. un 64. punkts).

52

Šajā lietā ir skaidrs, kā arī tas izriet no pārsūdzētā sprieduma 73.–90. punkta, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas veiktā pārdošana, kas tikusi ņemta vērā, lai noteiktu naudas soda apmēru saistībā ar “pārveidoto produktu tiešu pārdošanu EEZ”, tika veikta nevis tā produkta tirgū, uz kuru attiecas pārkāpums, šajā gadījumā – attiecīgo LCD tirgū, bet cita produkta tirgū, proti, attiecīgos LCD saturošu gala produktu tirgū, jo šādā gadījumā attiecīgie LCD bija iekšējās pārdošanas ārpus EEZ, kas notika starp apelācijas sūdzības iesniedzēju un tās vertikāli integrētajiem meitasuzņēmumiem, priekšmets.

53

Tomēr no pārsūdzētā sprieduma 45. punkta izriet, ka nav ticis ņemts vērā attiecīgos LCD saturošo gala produktu pārdošanas kopējais apjoms, bet gan tikai tā šī apjoma daļa, kas varētu atbilst attiecīgo LCD, kuri ietverti galaproduktos, pārdošanas apjomam, ar nosacījumu, ka šos pēdējos minētos uzņēmums, kurā ietilpst apelācijas sūdzības iesniedzēja, ir pārdevis neatkarīgiem EEZ reģistrētiem trešajiem uzņēmumiem. Šis secinājums nav apstrīdēts.

54

Pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi nevienu kļūdu tiesību piemērošanā, konkrēti pārsūdzētā sprieduma 47. punktā nospriežot, ka Komisija, aprēķinot naudas soda apmēru, varēja šādi ņemt vērā gala produktu pārdošanu.

55

Lai arī, protams, pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 13. punktā ietvertais “pārdošanas apjoma” jēdziens nevar tikt piemērots tādējādi, lai tas ietvertu attiecīgā uzņēmuma pārdošanas apjomu, kas neietilpst pārmestās aizliegtās vienošanās piemērošanas jomā (spriedumi Team Relocations u.c./Komisija, C‑444/11 P, EU:C:2013:464, 76. punkts; Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, C‑580/12 P, EU:C:2014:2363, 57. punkts, kā arī LG Display un LG Display Taiwan/Komisija, C‑227/14 P, EU:C:2015:258, 53. punkts), Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta mērķim būtu pretrunā tas, ka vertikāli integrēti aizliegtās vienošanās dalībnieki tikai tādēļ, ka viņi produktus, kas ir pārkāpuma priekšmets, iestrādājuši gala produktos ārpus EEZ varētu izslēgt no naudas soda aprēķina to daļu no viņu veiktās minēto gala produktu pārdošanas EEZ, kas varētu atbilst produktu, kas ir pārkāpuma priekšmets, vērtībai.

56

Faktiski, kā Vispārējā tiesa to būtībā ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 71. punktā un kā Tiesa to jau ir nospriedusi, vertikāli integrēti uzņēmumi var arī gūt labumu no vienošanās par cenu horizontālu noteikšanu, kas noslēgta, pārkāpjot LESD 101. pantu, ne tikai no pārdošanas neatkarīgām trešajām personām, kas tiek īstenota tā produkta tirgū, kurš ir šī pārkāpuma priekšmets, bet arī no šādas vienošanās lejupējā pārstrādāto preču tirgū, kuru sastāvā ir pārkāpumā iesaistītie produkti, un tas ir iespējams divējādi. Vai nu šie uzņēmumi izejmateriālu cenu pieaugumu, kas izriet no pārkāpuma, novirza uz pārstrādāto preču cenu, vai arī tie to nenovirza, kas tādējādi rada tiem izmaksu priekšrocību salīdzinājumā ar konkurentiem, kuri šos pašus izejmateriālus iepērk pārkāpuma skarto preču tirgū (spriedums Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, C‑580/12 P, EU:C:2014:2363, 60. punkts).

57

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 70. un 71. punktā pamatoti ir nospriedusi, ka, ja vertikāli integrēts uzņēmums produktus, kas ir pārkāpuma priekšmets, iestrādā gala produktos ārpus EEZ esošās ražotnēs, tad tas, ka šis uzņēmums minētos gala produktus pārdod EEZ neatkarīgām trešajām personām, var ietekmēt konkurenci šo produktu tirgū un līdz ar to var tikt uzskatīts, ka šādam pārkāpumam ir ietekme EEZ, pat ja attiecīgo gala produktu tirgus atšķiras no tirgus, uz kuru attiecas minētais pārkāpums.

58

Šajā ziņā Vispārējā tiesa turklāt pārsūdzētā sprieduma 48. un 49. punktā ir konstatējusi, ka it īpaši no strīdīgā lēmuma 394. apsvērumā minētajiem pierādījumiem, kuri šajā tiesā nav apstrīdēti, izriet, ka iekšējā attiecīgo LCD pārdošana uzņēmumiem, kas ir aizliegtās vienošanās dalībnieki, ir notikusi par cenu, ko bija ietekmējusi aizliegtā vienošanās, un, otrkārt, ka konkrēti no šī lēmuma 92. un 93. apsvēruma izriet, ka minētie dalībnieki zināja, ka attiecīgo LCD cena ietekmēja to galaproduktu cenu, kuros tie ietverti.

59

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē ir konstatēt un novērtēt faktus un principā pārbaudīt pierādījumus, ar kuriem tā ir pamatojusi šos faktus. Ja šie pierādījumi ir atbilstoši iegūti un ir ievēroti vispārīgie tiesību principi, kā arī piemērojamie procesuālie noteikumi attiecībā uz pierādīšanas pienākumu un pierādījumu sniegšanu, iesniegto pierādījumu vērtējums Vispārējai tiesai ir jāveic vienīgi pašai. Tādēļ šis izvērtējums, ja vien nav sagrozīti šie pierādījumi, nav tiesību jautājums, kas kā tāds ir jāpārbauda Tiesai apelācijas tiesvedībā (spriedums E.ON Energie/Komisija, C‑89/11 P, EU:C:2012:738, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

60

Lai arī apelācijas sūdzības pirmā pamata atbalstam apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 48. un 49. punktā minētie pierādījumi attiecoties ne tikai uz vertikāli integrētiem uzņēmumiem, attiecībā uz kuriem Komisija izmantoja jēdzienu “pārveidoto produktu tieša pārdošana EEZ”, bet arī uz citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem vai pat tiem visiem, tā turpretī nepārmet Vispārējai tiesai, ka tā būtu sagrozījusi pierādījumus.

61

Šādos apstākļos Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 46., 70. un 84. punktā pamatoti ir konstatējusi, ka gala produktu pārdošana, lai arī tā netika veikta pārkāpumā iesaistītā produkta tirgū, tomēr radīja konkurences izkropļojumu EEZ, pārkāpjot LESD 101. pantu, tādējādi kaitējot it īpaši patērētājiem. Tātad Vispārējā tiesa nav pieļāvusi nevienu kļūdu tiesību piemērošanā, konkrēti pārsūdzētā sprieduma 47. un 67. punktā uzskatot, ka gala produktu pārdošana bija saistīta ar pārkāpumu EEZ pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 13. punkta izpratnē.

62

Turklāt ir jānorāda, ka, izslēdzot šādu pārdošanu, tiktu mākslīgi samazināts konkrētā uzņēmuma izdarītā pārkāpuma ekonomiskais nozīmīgums, jo tas vien, ka netiktu ņemts vērā aizliegtās vienošanās EEZ reāli ietekmētais pārdošanas apjoms, izraisītu, ka galu galā naudas sods tiktu uzlikts bez reālas saiknes ar attiecīgās aizliegtās vienošanās piemērošanas jomu teritorijā (pēc analoģijas skat. spriedumus Team Relocations u.c./Komisija, C‑444/11 P, EU:C:2013:464, 77. punkts; Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, C‑580/12 P, EU:C:2014:2363, 58. punkts, kā arī LG Display un LG Display Taiwan/Komisija, C‑227/14 P, EU:C:2015:258, 54. punkts).

63

It īpaši, kā arī Vispārējā tiesa ir konstatējusi pārsūdzētā sprieduma 46., 47., 71. un 74. punktā, šīs pārdošanas apjoma neņemšana vērā katrā ziņā nozīmētu, ka vertikāli integrētiem uzņēmumiem – kuri, tāpat kā apelācijas sūdzības iesniedzēja, savās ražotnēs, kas atrodas ārpus EEZ, gala produktos iestrādā lielu daļu to produktu, kas ir pārkāpuma priekšmets, – nepamatoti tiktu piešķirta priekšrocība, ļaujot tiem izvairīties no soda, kas būtu samērīgs ar to nozīmi attiecīgo produktu tirgū un to kaitējošo rīcību normālai konkurencei EEZ.

64

Šajā ziņā Vispārējai tiesai nevar tikt pārmests, ka tā pārdošanu, ko veikuši aizliegtās vienošanās dalībnieki, ir nošķīrusi atkarībā no tā, vai tie veido, vai neveido vienu uzņēmumu ar sabiedrībām, kas veic produktu, uz kuriem attiecas pārkāpums, iestrādāšanu gala produktos.

65

Faktiski saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru uzņēmuma jēdziens konkurences tiesību kontekstā ir jāsaprot kā ekonomiskas vienības apzīmējums, kaut arī juridiski šī ekonomiskā vienība var sastāvēt no vairākām fiziskām vai juridiskām personām (skat. it īpaši spriedumus Hydrotherm Gerätebau, 170/83, EU:C:1984:271, 11. punkts, kā arī Arkema/Komisija, C‑520/09 P, EU:C:2011:619, 37. punkts).

66

Līdz ar to, kā arī Vispārējā tiesa pamatoti konstatējusi pārsūdzētā sprieduma 90. punktā, aizliegtās vienošanās dalībnieki, kuri, tāpat kā apelācijas sūdzības iesniedzēja, ar ražotnēm, kuras veic attiecīgo produktu iestrādāšanu gala produktos, veido vienu uzņēmumu LESD 101. panta izpratnē, ir objektīvi atšķirīgā situācijā nekā aizliegtās vienošanās dalībnieki, kuri, tāpat kā apelācijas sūdzības iesniedzēji lietā, kurā taisīts spriedums LG Display un LG Display Taiwan (C‑227/14 P, EU:C:2015:258, 46. un 47. punkts), veido atsevišķu uzņēmumu šīs tiesību normas izpratnē no uzņēmuma, kas veic šo iestrādāšanu. Faktiski, ja pirmajā gadījumā attiecīgā produkta pārdošanai ir iekšējs raksturs, tad otrajā gadījumā produkti tiek pārdoti neatkarīgām trešajām personām. Šī atšķirīgā objektīvā situācija tātad pamato atšķirīgo attieksmi pret šīm pārdošanām. Apelācijas sūdzības iesniedzēja šajā apelācijas sūdzībā nekādi nav apstrīdējusi Vispārējās tiesas apsvērumus, kas minēti konkrēti pārsūdzēta sprieduma 70. un 90. punktā un kas attiecas uz to, vai aizliegtās vienošanās dalībnieki veidoja vai neveidoja vienu uzņēmumu.

67

Protams, kā apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, Tiesa spriedumā Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija (C‑580/12 P, EU:C:2014:2363, 59. punkts) EEZ iekšējā kontekstā nosprieda, ka, lai noteiktu pārdošanas apjomu, kas jāņem vērā, lai aprēķinātu naudas soda, kas uzlikts par LESD 101. panta pārkāpumu, apmēru, nav jānošķir pārdošana atkarībā no tā, vai tā tikusi veikta neatkarīgām trešajām personām vai vienībām, kas ietilpst vienā uzņēmumā.

68

Tomēr no minētā sprieduma, pretēji tam, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvoja Tiesas sēdē, neizriet, ka pret iekšējo pārdošanu un pārdošanu neatkarīgām trešajām personām būtu jābūt vienādai attieksmei tādā izpratnē, ka, ciktāl tas attiecas uz pēdējām minētajām, vērā tiek ņemtas tikai EEZ īstenotās pārdošanas, līdz ar to tādā pat veidā tikai EEZ veiktās iekšējās pārdošanas būtu jāņem vērā, aprēķinot naudas sodu.

69

Kā Vispārējā tiesa būtībā nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 73. un 74. punktā, no sprieduma Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija (C‑580/12 P, EU:C:2014:2363) izriet tikai, ka pārdošanas apjomā, kas ņemams vērā, lai aprēķinātu vertikāli integrētam uzņēmumam uzlikto naudas sodu, principā ir jāietver visas EEZ veiktās pārdošanas, kas attiecas uz pārkāpumā iesaistīto produktu, tostarp šī produkta iekšējās pārdošanas uzņēmuma ietvaros.

70

Turpretī nekas tādā gadījumā kā šajā, kurā iekšējā pārdošana, kas attiecas uz pārkāpumā iesaistīto produktu, tikusi veikta vertikāli integrēta uzņēmuma ietvaros ārpus EEZ, neizslēdz iespēju – lai aprēķinātu naudas soda apmēru, kas uzliekams aizliegtās vienošanās dalībniekam, kurš ietilpst šajā uzņēmumā, – ņemt vērā gala produktu pārdošanu, ko minētais uzņēmums EEZ veicis neatkarīgām trešajām personām. Gluži pretēji, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 56. punktā, konkrēti no sprieduma Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija (C‑580/12 P, EU:C:2014:2363) 60. punkta izriet, ka šīs pārdošanas principā ir jāņem vērā, jo tās katrā ziņā ir ietekmējis šis pārkāpums.

71

Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītajiem argumentiem attiecībā uz Komisijas teritoriālo kompetenci nav nekādas nozīmes.

72

Katrā ziņā, kā Vispārējā tiesa to ir atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 58. punktā, no Tiesas judikatūras izriet, ka, ja uzņēmumi, kuri ir reģistrēti ārpus EEZ, bet kuri ražo preces, kas tiek pārdotas EEZ, saskaņo cenas, kādas tie noteiks to EEZ reģistrētajiem klientiem, un īsteno šo saskaņošanu, lai pārdotu preces par faktiski saskaņotām cenām, tie piedalās saskaņotās darbībās, kuru priekšmets un mērķis ir ierobežot konkurenci iekšējā tirgū LESD 101. panta izpratnē, un ka Komisija ir teritoriāli kompetenta rīkoties (šajā ziņā skat. spriedumu Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija, 89/85, 104/85, 114/85, 116/85, 117/85 un no 125/85 līdz 129/85, EU:C:1993:120, 13. un 14. punkts).

73

Šajā gadījumā tomēr ir skaidrs, ka Komisija bija kompetenta piemērot LESD 101. punktu attiecībā uz aplūkoto aizliegto vienošanos, jo, kā tas izriet no pārsūdzētā sprieduma 42. un 66. punkta, tās dalībnieki, tostarp apelācijas sūdzības iesniedzēja, īstenoja pasaules mēroga aizliegtu vienošanos EEZ, veicot pārkāpumā iesaistīto produktu pārdošanu neatkarīgām trešajām personām.

74

Turpretī šis apelācijas sūdzības pamats attiecas uz citu jautājumu, proti, par naudas soda, kas apelācijas sūdzības iesniedzējai uzliekams par LESD 101. panta pārkāpumu, apmēra aprēķinu. Šajā ziņā saskaņā ar šī sprieduma 46.–51. punktā atgādināto judikatūru ir jānosaka vērā ņemamais pārdošanas apjoms, lai šī naudas soda apmērs atspoguļotu pārkāpuma ekonomisko ietekmi un apelācijas sūdzības iesniedzējas nozīmi pārkāpumā. Kā tas izriet no šī sprieduma 52.–70. punkta, Vispārējā tiesa pamatoti ir uzskatījusi, ka Komisija – tā kā pārkāpumā iesaistītā produkta iekšējo pārdošanu apelācijas sūdzības iesniedzēja bija veikusi ārpus EEZ – šajā ziņā varēja ņemt vērā gala produktu pārdošanu, ko tā bija veikusi neatkarīgām trešajām personām EEZ.

75

Šajā ziņā, runājot par apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumu, saskaņā ar kuru minēto pārdošanu ņemšana vērā, lai aprēķinātu par LESD 101. panta pārkāpumu uzlikto naudas sodu, varētu radīt risku, ka trešās valsts konkurences iestādes var uzlikt vienlaicīgas sankcijas par vienu un to pašu pret konkurenci vērsto darbību, ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, šis apgalvojums ir pieņemams šīs apelācijas tiesvedības stadijā saskaņā ar Tiesas Reglamenta 170. panta 1. punktu, jo tas nekādi negroza strīda priekšmetu. Tomēr pietiek atgādināt, kā Tiesa jau ir nospriedusi, ka ne non bis in idem princips, ne arī kāds cits tiesību princips nevar uzlikt Komisijai pienākumu ņemt vērā procesus un sankcijas, kas vērstas pret prasītāju trešajās valstīs (skat. spriedumus Showa Denko/Komisija, C‑289/04 P, EU:C:2006:431, 52.–58. punkts; SGL Carbon/Komisija, C‑308/04 P, EU:C:2006:433, 28.–34. punkts, un SGL Carbon/Komisija, C‑328/05 P, EU:C:2007:277, 24.–35. punkts).

76

Runājot par apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, kas izriet no sprieduma Istituto Chemioterapico Italiano un Commercial Solvents/Komisija (6/73 un 7/73, EU:C:1974:18) 33. punkta, pietiek konstatēt, ka šim spriedumam nav nekādas nozīmes attiecībā uz šo pamatu, jo tas, kā to pamatoti norādījusi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 87. punktā, attiecās nevis uz naudas sodu, kas uzlikti par LESD paredzēto konkurences tiesību normu pārkāpumiem, apmēra noteikšanu, bet gan uz dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma, kas paredzēts LESD 102. pantā, piemērošanas nosacījumiem, it īpaši uz nosacījumu par tirdzniecības iespaidošanu starp dalībvalstīm.

77

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

Par otro pamatu, kas attiecas uz nediskriminācijas principu

Lietas dalībnieku argumenti

78

Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējās tiesas veiktā vertikāli integrētu uzņēmumu nošķiršana atkarībā no tā, vai tie veido vienu uzņēmumu ar tiem saistītajām vienībām vai nē, neesot pamatota ne ar vienu atšķirību. Tādējādi spriedumā LG Display un LG Display Taiwan/Komisija (T‑128/11, EU:T:2014:88) Vispārējā tiesa, lai noraidītu argumentu, saskaņā ar kuru bija jāizslēdz LCD pārdošanas, kas tika veiktas prasītāju šajā lietā mātesuzņēmumiem, nav atsaukusies uz apstākli, ka aplūkotās pārdošanas bija veiktas viena uzņēmuma ietvaros. Gluži pretēji, Vispārējā tiesa šī sprieduma 89. Punktā ir atzinusi, ka attiecīgās pārdošanas faktiski bija tās, kas tika veiktas saistītajām vienībām, uz kurām šis pārkāpuma konstatējums attiecās tikai tādēļ, ka aizliegtā vienošanās skāra pārdošanas grupas iekšienē. Raugoties no šī viedokļa, nav nekādas atšķirības starp piegādēm grupas iekšienē, ko veikušas prasītājas lietā, kurā taisīts minētais spriedums LG Display un LG Display Taiwan/Komisija (T‑128/11, EU:T:2014:88), un tām, ko veikusi apelācijas sūdzības iesniedzēja pamatlietā.

79

Pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, šī nošķiršana nav arī objektīva un atbilstīga. Sprieduma LG Display un LG Display Taiwan/Komisija (T‑128/11, EU:T:2014:88) 140. punktā Vispārējā tiesa esot norādījusi, ka “pilnībā kontrolēto meitasuzņēmumu sabiedrības tika uzskatītas par tādām, kas ietilpst tajā pašā uzņēmumā kā aizliegtās vienošanās dalībnieces, lai gan sabiedrības, kurām pieder akcijas sabiedrībās, kuras ir aizliegtās vienošanās dalībnieces, netika uzskatītas par mātesuzņēmumiem, jo netika pierādīts, ka būtu izpildīti šajā ziņā judikatūrā paredzētie nosacījumi”. Tomēr būtu grūti saprast tādas nošķiršanas starp vertikāli integrētām sabiedrībām loģiku, kas tiek veikta atkarībā no tā, vai attiecīgā pārdošana tiek veikta saistītajiem meitasuzņēmumiem vai saistītajiem mātesuzņēmumiem.

80

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 93. un 94. punktā pamatodamās uz tiesiskuma principu, lai noraidītu tās argumentus, kas attiecas uz vienlīdzīgas attieksmes principu. Faktiski no sprieduma Alliance One International un Standard Commercial Tobacco/Komisija un Komisija/Alliance One International u.c. (C‑628/10 P un C‑14/11 P, EU:C:2012:479) izrietot, ka tikai tad, ja viena puse lūdz izmantot prettiesisku naudas soda aprēķināšanas metodi, varētu atsaukties uz tiesiskuma principu, lai noraidītu tās izmantošanu. Tomēr šajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzējai esot bijusi liegta iespēja izmantot pilnībā likumīgu naudas soda aprēķināšanas metodi. LCD piegādēm, ko grupas iekšienē veica LGD un AUO, piemērotā metode faktiski esot tā, kuras pamatotību Vispārējā tiesa un Tiesa ir apstiprinājušas Vispārējās tiesas spriedumā Europa Carton/Komisija (T‑304/94, EU:T:1998:89) un Tiesas spriedumā KNP BT/Komisija (C‑248/98 P, EU:C:2000:625). Vēl Vispārējā tiesa šīs metodes likumību esot apstiprinājusi spriedumā LG Display un LG Display Taiwan/Komisija (T‑128/11, EU:T:2014:88), un tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā esot nonākusi pretrunā pati ar sevi.

81

Komisija uzskata, ka šis pamats nav pamatots un ka līdz ar to tas ir jānoraida.

Tiesas vērtējums

82

Otrais pamats, kura mērķis būtībā ir apstrīdēt Vispārējās tiesas veikto aizliegtās vienošanās dalībnieku nošķiršanu atkarībā no tā, vai tie veido vai neveido vienu uzņēmumu ar sabiedrībām, kas pārkāpumā iesaistītos produktus iestrādā gala produktos, ir jānoraida kā nepamatots to pašu iemeslu dēļ kā tie, kas šī sprieduma 64.–66. punktā ir izklāstīti attiecībā uz pirmo pamatu.

83

Katrā ziņā, ciktāl šis pamats attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 93. un 94. punktu, tas ir jānoraida kā neefektīvs, jo tas attiecas uz pakārtotiem motīviem, kas nevar izraisīt šī sprieduma atcelšanu (it īpaši skat. spriedumu Dansk Rørindustri u.c./Komisija, C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P, EU:C:2005:408, 148. punkts un tajā minētā judikatūra).

84

Faktiski pārsūdzētā sprieduma 92. punktā Vispārējā tiesa ir nospriedusi – kas šajā apelācijas tiesvedībā netiek apstrīdēts –, ka, pat ja Komisija būtu kļūdaini secinājusi, ka ne LGD, ne arī AOU neveidoja vienu uzņēmumu ar tiem saistītajām sabiedrībām, apelācijas sūdzības iesniedzēja no šī apstākļa nevarētu gūt nekādu labumu, jo šīs apgalvotās kļūdas, pat ja tās būtu pierādītas, nenozīmētu, ka ir kļūdains pats jēdziens “pārveidoto produktu tieša pārdošana EEZ”, jo šī jēdziena definīcija nav atkarīga no gadījumiem, kuros tas ticis vai nav ticis piemērots. Līdz ar to, tā kā Vispārējā tiesa, pamatojoties uz to, ka nepastāv interese celt prasību, ir noraidījusi apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentāciju šajā jautājumā kā nepieņemamu, pārsūdzētā sprieduma 93.–94. punktā minētie apsvērumi attiecībā uz šīs argumentācijas pamatotību, kā tas turklāt izriet no iepriekšējos punktos minētajiem vārdiem “katrā ziņā”, ir iesniegti tikai pakārtoti.

85

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, otrais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji neefektīvs.

86

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apelācijas sūdzība ir pilnībā jānoraida.

Par tiesāšanās izdevumiem

87

Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

88

Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest InnoLux atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un InnoLux spriedums nav labvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

 

1)

apelācijas sūdzību noraidīt;

 

2)

InnoLux Corp . atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – angļu.

Top