–

A vārdā – C. T. Hermann, advokat,

–

Dānijas valdības vārdā – J. Nymann‑Lindegren, kā arī M. Wolff un P. Z. L. Ngo, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – H. Støvlbæk un M. Kellerbauer, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz LESD 45. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā, ko aizsāka A saistībā ar parāda atvieglojuma piešķiršanu.

3

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2015/848 (2015. gada 20. maijs) par maksātnespējas procedūrām (OV 2015, L 141, 19. lpp., un labojums – OV 2016, L 349, 9. lpp.) 84. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Šīs regulas noteikumus piemēro tikai maksātnespējas procedūrām, kas sāktas no 2017. gada 26. jūnija. Darbības, ko parādnieks veicis pirms minētās dienas, turpina reglamentēt tiesības, ko tām piemēroja to veikšanas laikā.”

4

Saskaņā ar konkursloven (Likums par bankrotu) 3. pantu:

“1.   Pieteikumus parādu pārstrukturēšanai, bankrotam vai parādu atvieglojumu saņemšanai reģistrē bankrota tiesā vietā, no kurienes parādnieks veic darījumdarbību.

2.   Ja parādnieks neveic darījumdarbību [Dānijas Karalistē], pieteikumu reģistrē tā apgabala bankrota tiesā, kurā atrodas parādnieka dzīvesvieta.

[..]”

5

Likuma par bankrotu 197. panta 2. punkta 1) apakšpunktā ir noteikts:

“2.   Rīkojumu par parādu atvieglojuma piešķiršanu parasti neizdod, ja:

[..].”

6

Saskaņā ar Likuma par bankrotu 229. panta 1. punktu:

“Pēc prasītāja lūguma bankrota tiesa var atcelt rīkojumu par parāda atvieglojumu piešķiršanu:

7

Retsplejeloven (Likums par tiesvedību) 235. pants ir formulēts šādi:

“1.   Tiesvedību ierosina atbildētāja dzīvesvietā, ja vien tiesību aktos nav noteikts citādi.

2.   Pastāvīgā dzīvesvieta ir tajā tiesas apgabalā, kurā atbildētājam ir mājoklis. Ja atbildētājam ir mājoklis vairāk nekā vienā tiesas apgabalā, katrs no tiem veido pastāvīgo dzīvesvietu.

3.   Ja atbildētājam nav mājokļa, viņa pastāvīgā dzīvesvieta ir tiesas apgabals, kurā viņš dzīvo.

4.   Ja atbildētājam nav ne mājokļa, ne zināmas dzīvesvietas, par pastāvīgo dzīvesvietu uzskata to tiesas apgabalu, kurā viņam pēdējo reizi bija mājoklis vai dzīvesvieta.”

8

A ir Dānijas pilsonis, kurš dzīvo Zviedrijā un strādā Dānijā; saskaņā ar Dānijas tiesisko regulējumu ir viņam ir neierobežota atbildība par nodokļu samaksu Dānijā.

9

2017. gada 8. februārī A iesniedza pieteikumu par parādu atvieglojumiem Sø‑ og Handelsretten (Jūras un komerclietu tiesa, Dānija).

10

Šis pieteikums attiecās uz parādiem, par kuriem tika slēgti līgumi ar dāņu kreditoriem kopš 1999. gada, kur viens no tiem bija publisko tiesību juridiska persona un pārējie – fiziskas personas.

11

Ar 2017. gada 6. aprīļa rīkojumu Sø‑ og Handelsretten (Jūras un komerclietu tiesa) noraidīja pieteikumu, pamatojoties uz faktu, ka Dānijas tiesu kompetencē neesot izskatīt prasību, ko ir A cēlis parādu atvieglošanas tiesvedībā, jo Dānijas tiesību izpratnē A Dānijā neveic darījumdarbību un turklāt nedzīvo Dānijā. Tādējādi šī tiesa nevērtēja, vai ir izpildīti materiālie nosacījumi, kādiem Likums par bankrotu pakārto parāda atvieglojumu.

12

Østre Landsret (Austrumu apgabaltiesa, Dānija), kas pamatlietu izskata kā apelācijas instances tiesa, uzskata, ka Dānijas tiesu kompetencē būtu atzīt A pieteikumu par parādu atvieglojumu, ja Dānijas tiesību normas par tiesu jurisdikciju parādu atvieglojumu jomā būtu pretrunā Savienības tiesībām, proti, LESD 45. pantam.

13

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar piemērojamo Dānijas tiesisko regulējumu parādu atvieglošanas tiesvedība pieprasa padziļinātu ekonomisko un dzīves apstākļu vērtējumu. Minētajā tiesiskajā regulējumā esot bijis paredzēts, ka šajā vērtējumā ir jāņem precīzi noteikumi, kas ir izstrādāti, ņemot vērā Dānijā esošos sociāli ekonomiskos apstākļus, kuru mērķis ir nodrošināt pieņemami pieticīgu dzīves līmeni visā atvieglojuma pasākuma laikā. Šie noteikumi var izrādīties nepiemēroti, ja pieteikuma iesniedzējs dzīvo citā dalībvalstī, kurā sociālā un finansiālā situācija ir atšķirīga un ne tik labi zināma kompetentajām Dānijas tiesām, kurām savukārt nebūtu nekādas iespējas pārbaudīt informāciju, ko šajā ziņā sniedzis pats pieteikuma iesniedzējs.

14

Šādos apstākļos Østre Landsret (Austrumu apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

15

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 45. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tāda valsts tiesiskajā regulējumā paredzēta norma par tiesu jurisdikciju, kāda ir aplūkota pamatlietā un kurā parādu atvieglojuma saņemšana ir pakārtota nosacījumam par parādnieka mājokli vai dzīvesvietu attiecīgajā dalībvalstī (turpmāk tekstā – “nosacījums par dzīvesvietu”).

16

Šajā ziņā jāatgādina, ka visu LES līguma noteikumu par personu brīvu pārvietošanos mērķis ir atvieglot ES pilsoņu visa veida nodarbinātību visā ES un aizliegt pasākumus, kas varētu radīt šiem pilsoņiem neizdevīgāku situāciju, ja viņi vēlas veikt darījumdarbību citas dalībvalsts teritorijā (spriedums, 2012. gada 8. novembris, Radziejewski, C‑461/11, EU:C:2012:704, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

17

Turklāt valsts tiesību normas, kuras traucē vai attur kādas dalībvalsts pilsoni atstāt savu izcelsmes valsti un tādējādi īstenot savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, ir šīs brīvības ierobežojums, pat ja tās ir piemērojamas neatkarīgi no attiecīgo darba ņēmēju pilsonības (spriedums, 2012. gada 8. novembris, Radziejewski, C‑461/11, EU:C:2012:704, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

18

Tāds tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kas parādu atvieglojuma saņemšanas pasākumu pakārto nosacījumam par dzīvesvietu, var atturēt maksātnespējīgu darba ņēmēju īstenot savas tiesības brīvi pārvietoties (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 8. novembris, Radziejewski, C‑461/11, EU:C:2012:704, 31. punkts).

19

Tādēļ jākonstatē – kā to arī norāda iesniedzējtiesa, A, Dānijas valdība un Eiropas Komisija –, ka pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums ir principā ar LESD 45. pantu aizliegts darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojums, jo saskaņā ar šo valsts regulējumu pieteikuma par parāda atvieglojuma iesniegšana tiek pakārtota nosacījumam par dzīvesvietu.

20

Šādu regulējumu var pieļaut tikai tad, ja tam ir leģitīms mērķis, kas atbilst LES līgumam, un to pamato imperatīvi vispārējo interešu iemesli. Turklāt tādā gadījumā šāda pasākuma piemērošanai ir jābūt atbilstošai, lai sasniegtu attiecīgo mērķi, un tā nevar pārsniegt šī mērķa sasniegšanai vajadzīgo (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 14. marts, Jacob un Lennertz, C‑174/18, EU:C:2019:205, 44. punkts).

21

Šajā ziņā jāatgādina, ka ir likumīgi, ka dalībvalsts vēlas pārraudzīt parādnieka personīgo un finanšu situāciju, pirms noteikt viņam pasākumu, kas paredz pilnīgu vai daļēju viņa parādu dzēšanu (spriedums, 2012. gada 8. novembris, Radziejewski, C‑461/11, EU:C:2012:704, 46. punkts).

22

Šis likumīgais mērķis var nozīmēt to, ka valsts tiesa, kas izskata šādu lūgumu, veic novērtējumu, kādu paredz šā sprieduma 13. punktā aprakstītais un piemērojamais tiesiskais regulējums, pamatojoties uz iepriekš noteiktiem kritērijiem un ņemot vērā apstākļus dalībvalstī, kurā ticis iesniegts minētais pieteikums.

23

Tomēr, lai arī šī mērķa sasniegšanas līdzeklis nozīmē paredzēt nosacījumu par dzīvesvietu pieteikuma par parādu atvieglojumu iesniegšanas brīdī, šādu nosacījumu nevar uzskatīt par tādu, kas ir piemērots šā mērķa sasniegšanas nodrošināšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 8. novembris, Radziejewski, C‑461/11, EU:C:2012:704, 47. punkts).

24

Faktiski atbilstoši pastāvīgajai Tiesas judikatūrai valsts tiesiskais regulējums ir piemērots izvirzītā mērķa sasniegšanai vienīgi tad, ja tas patiešām atbilst rūpēm to sasniegt saskanīgi un sistemātiski (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2009. gada 10. marts, Hartlauer, C‑169/07, EU:C:2009:141, 55. punkts, 2015. gada 15. oktobris, Grupo Itevelesa u.c., C‑168/14, EU:C:2015:685, 76. punkts, kā arī rīkojumu, 2016. gada 30. jūnijs, Sokoll‑Seebacher un Naderhirn u.c., C‑634/15, EU:C:2016:510, 27. punkts).

25

Tomēr tādā situācijā kā pamatlietā, kurā kompetentās valsts tiesas novērtējuma pamatā ir kritēriji, ņemot vērā parādnieka un viņa ģimenes sociālo un finansiālo situāciju, ne tikai pieteikuma par parādu atvieglojumu iesniegšanas brīdī, bet arī vēlāk, līdz pat brīdim, kad šī tiesa pieņem savu lēmumu, saskanīga pieeja nozīmētu noteikti noraidīt pieteikumu par parādu korekciju gadījumā, ja tiesvedības laikā pieteikuma iesniedzējs pārceļas no Dānijas Karalistes uz citu dalībvalsti, pirms kompetentā tiesa pieņem galīgo lēmumu par šo pieteikumu.

26

Katrā ziņā – un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai – šķiet, ka parādnieka dzīvesvietas pārcelšanai no Dānijas Karalistes uz citu dalībvalsti parādu atvieglošanas tiesvedības laikā vai pēc tās nav tūlītēja iedarbība, šim parādniekam liedzot tiesības gūt labumu no parādu atvieglojuma pasākuma.

27

Turklāt no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka šajā tiesiskajā regulējumā ir paredzēts rīkojumu par nodokļu atvieglojumu atcelt tikai tad, ja parādnieks ir pieļāvis krāpšanu vai nav izpildījis šajā rīkojumā noteikto pienākumus, nevis ja viņš vienkārši savu dzīvesvietu ir pārcēlis uz ārvalstīm.

28

Jānorāda arī, ka pamatlietā aplūkotajā tiesiskajā regulējumā ir paredzēts, ka persona, kura Dānijas tiesību izpratnē Dānijas teritorijā veic darījumdarbību, var iesniegt pieteikumu par parāda atvieglojumu vietā, kurā tā šo darbību veic, tomēr neizpildot nosacījumu par dzīvesvietu.

29

Šajos apstākļos jākonstatē, ka pamatlietā aplūkotajā tiesiskajā regulējumā paredzētais nosacījums par dzīvesvietu Dānijā nav uzskatāms par tādu, kas saskanīgi un sistemātiski kalpo šī sprieduma 22. punktā minētā mērķa sasniegšanā.

30

Turklāt parādu atvieglošanu pakārtot parādnieka, kurš dzīvo citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā ir iesniegts pieteikums par parādu atvieglojumu, iesniegtai ticamai informācijai par savu un savas ģimenes sociālo un finansiālo situāciju, kā arī sociālajiem apstākļiem to dzīvesvietas dalībvalstī – ja šo informāciju būtu pieprasījusi valsts tiesa – būtu mazāk ierobežojošs pasākums nekā absolūts aizliegums iesniegt šo pieteikumu.

31

Ir arī jānorāda – kā to tiesas sēdē apstiprināja Dānijas valdība –, ka Dānijas tiesiskajā regulējumā ir paredzēts, ka Dānijas tiesas var atteikties izdot rīkojumu par parādu atvieglojumu, ja tā uzskata, ka parādnieka sociāli ekonomisko situāciju nevar noteikt pietiekami precīzi, kas tā varētu būt gadījumā, kad šī parādnieka dzīvesvieta tiek pārcelta no Dānijas Karalistes uz citu dalībvalsti.

32

Šādi ar šo tiesisko regulējumu tiek atļauts šādu pieteikumu noraidīt, ja izrādās, ka nav iespējams veikt šī sprieduma 13. punktā aprakstīto vērtējumu tā iemesla dēļ, ka pieteikuma iesniedzēja dzīvesvieta ir pārcelta ārpus Dānijas Karalistes, pirms pieteikums tika iesniegts vai tika aizsākta tiesvedība. Tādēļ nav vajadzīgs paredzēt šāda pieteikuma iesniegšanas absolūtu neiespējamību tāda pieteikuma iesniedzēja kontekstā, kurš šī pieteikuma iesniegšanas brīdī nedzīvo Dānijā.

33

Tādējādi tāds nosacījums par dzīvesvietu, kāds aplūkots pamatlietā, pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu šī sprieduma 22. punktā minēto mērķi.

34

Attiecībā uz Dānijas valdības argumentu, ko tā minējusi savos rakstveida apsvērumos, efektīva Regulas 2015/848 ieviešana būtu traucēta, ja LESD 45. pants būtu jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā – tas pamatlietā nav efektīvs, jo saskaņā ar šīs regulas 84. panta 1. punktu šīs tiesību normas piemēro tikai maksātnespējas procedūrām, kas sāktas no 2017. gada 26. jūnija, proti, pēc tam, kad A iesniedza pieteikumu par parādu atvieglojumu.

35

No visa iepriekš minētā izriet, ka LESD 45. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāda valsts tiesiskajā regulējumā paredzēta norma par tiesu jurisdikciju, kāda ir aplūkota pamatlietā un kurā parādu atvieglojuma saņemšanas pasākums ir pakārtots nosacījumam par parādnieka mājokli vai dzīvesvietu šajā dalībvalstī.

36

Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 45. pants ir interpretējams tādējādi, ka ar to valsts tiesai ir noteikts atstāt nepiemērotu tādā valsts tiesību normā par tiesu jurisdikciju paredzētu nosacījumu par dzīvesvietu, kāda ir aplūkota pamatlietā, neatkarīgi no tā, vai parādu atvieglošanas tiesvedība, kura arī ir paredzēta tiesiskajā regulējumā, varbūtēji skar tos fizisko personu parādus, kas tām ir saskaņā ar minēto tiesisko regulējumu.

37

Šajā ziņā vispirms jāatgādina, ka ar LESD 45. pantu indivīdiem tiek piešķirtas tiesības, uz kurām tie var atsaukties tiesā un kuras ir jānodrošina valstu tiesām (spriedums, 2007. gada 11. janvāris, ITC, C‑208/05, EU:C:2007:16, 67. punkts).

38

Saskaņā ar pārākuma principu, ja nav iespējams veikt ar Savienības tiesībām saskanīgu valsts tiesiskā regulējuma interpretāciju, ikvienai valsts tiesai savas kompetences ietvaros ir pienākums atstāt nepiemērotas visas tās tiesību normas, kas ir pretrunā Savienības tiesībām, kurām savukārt izskatāmajā lietā ir tieša iedarbība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 24. jūnijs, Popławski, C‑573/17, EU:C:2019:530, 58. un 61. punkts).

39

Šis pienākums nav atkarīgs no nosacījuma, ka tāds tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais varbūt var mainīt indivīdu juridisko situāciju, tiklīdz iesniedzējtiesa atstāj nepiemērotu valsts tiesību normu par tiesu jurisdikciju un lemj par parādnieka iesniegto pieteikumu dzēst parādus.

40

Līdz ar to LESD 45. pants ir interpretējams tādējādi, ka ar to valsts tiesai ir noteikts atstāt nepiemērotu tādā valsts tiesību normā par tiesu jurisdikciju paredzētu nosacījumu par dzīvesvietu, kāda ir aplūkota pamatlietā, neatkarīgi no tā, vai parādu atvieglošanas tiesvedība, kura arī ir paredzēta tiesiskajā regulējumā, varbūtēji skar fizisko personu parādus saskaņā ar minēto tiesisko regulējumu.

41

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: