–

A. Verlezza vārdā – V. Spigarelli, avvocato,

–

F. Rando vārdā – F. Giampietro, avvocato,

–

E. un A. Giuliano vārdā – L. Imperato, avvocato,

–

E. Giovi Srl vārdā – F. Pugliese un L. Giampietro, avvocatesse,

–

Vetreco Srl vārdā – G. Sciacchitano, avvocato,

–

MAD Srl vārdā – R. Mastroianni, F. Lettera un M. Pizzutelli, avvocati,

–

Procuratore della Repubblica presso il Tribunale di Roma vārdā – G. Pignatone un A. Galanti, pārstāvji,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. Palatiello, avvocato dello Stato,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Gattinara un F. Thiran, kā arī E. Sanfrutos Cano, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 4. panta 2. punktu un III pielikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu (OV 2008, L 312, 3. lpp.), kas grozīta ar Komisijas Regulu (ES) Nr. 1357/2014 (2014. gada 18. decembris) (OV 2014, L 365, 89. lpp., un labojums – OV 2017, L 42, 43. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2008/98”), kā arī pielikuma daļas “Novērtēšana un klasifikācija” 2. punktu Komisijas Lēmumā 2000/532/EK (2000. gada 3. maijs), ar ko aizstāj Lēmumu 94/3/EK, ar kuru izveidots atkritumu saraksts saskaņā ar 1. panta a) punktu Padomes Direktīvā 75/442/EEK par atkritumiem, un Padomes Lēmumu 94/904/EK, ar kuru izveidots bīstamo atkritumu saraksts saskaņā ar 1. panta 4. punktu Padomes Direktīvā 91/689/EEK par bīstamajiem atkritumiem (OV 2000, L 226, 3. lpp.), kas grozīts ar Komisijas Lēmumu 2014/955/ES (2014. gada 18. decembris) (OV 2014, L 370, 44. lpp.) (turpmāk tekstā – “Lēmums 2000/532”).

2

Šie lūgumi ir iesniegti saistībā ar kriminālprocesu, kurš ierosināts pret Alfonso Verlezza, Riccardo Traversa, Irene Cocco, Francesco Rando, Carmelina Scaglione, Francesco Rizzi, Antonio Giuliano un Enrico Giuliano, Refecta Srl, E. Giovi Srl, Vetreco Srl, SE.IN Srl (lieta C‑487/17), Carmelina Scaglione (lieta C‑488/17) un MAD Srl (lieta C‑489/17) par pārkāpumiem, jo īpaši saistībā ar atkritumu nelikumīgu pārvadāšanu.

3

Direktīvas 2008/98 14. apsvērumā ir paredzēts:

“Atkritumu pieskaitīšana bīstamiem atkritumiem būtu jāpamato, inter alia, ar Kopienas tiesību aktiem par ķīmiskām vielām, īpaši tad, ja bīstamo preparātu klasificē pēc tajos esošas robežvērtību koncentrācijas. Bīstamie atkritumi būtu jāreglamentē, pamatojoties uz detalizētiem aprakstiem, lai pēc iespējas novērstu vai samazinātu tādu iespējamo negatīvo ietekmi uz vidi un cilvēku veselību, kuru rada neatbilstoša apsaimniekošana. Turklāt ir vajadzīgs saglabāt sistēmu, saskaņā ar kuru atkritumus un bīstamus atkritumus klasificē pēc jaunākā saraksta, kas noteikts ar [..] Lēmumu 2000/532 [..], lai Kopienā veicinātu saskaņotu atkritumu veidu klasifikāciju un bīstamu atkritumu noteikšanu.”

4

Atbilstoši Direktīvas 2008/98 3. pantā paredzētajām definīcijām:

[..]

[..].”

5

Šīs direktīvas 4. panta 2. punkta trešajā daļā ir noteikts:

“Dalībvalstis ņem vērā vispārējos vides aizsardzības principus – piesardzību un ilgtspējību, tehniskas īstenošanas iespēju un ekonomisko dzīvotspēju, resursu aizsardzību, kā arī vispārējo ietekmi uz vidi, cilvēku veselību, ekonomiku un sociālo jomu, kā paredzēts 1. un 13. pantā.”

6

Minētās direktīvas 7. pantā “Atkritumu saraksts” ir noteikts:

“1.   Pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus attiecībā uz tā atkritumu saraksta atjaunošanu, kurš izveidots ar Lēmumu 2000/532/EK, pieņem saskaņā ar 39. panta 2. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru. Atkritumu sarakstā ietver bīstamus atkritumus un ņem vērā atkritumu izcelsmi un sastāvu un, ja nepieciešams, bīstamu vielu koncentrācijas robežvērtības. Atkritumu saraksts ir saistošs tiktāl, ciktāl tas attiecas uz to atkritumu noteikšanu, ko uzskata par bīstamiem. Ja kādu vielu vai priekšmetu iekļauj sarakstā, tas nenozīmē, ka tie ir atkritumi jebkurā gadījumā. Vielu vai priekšmetu uzskata par atkritumiem tikai tad, ja tas atbilst definīcijai 3. panta 1. punktā.

2.   Dalībvalstis var uzskatīt atkritumus par bīstamiem atkritumiem arī tad, ja tie nav iekļauti atkritumu sarakstā, taču tiem piemīt viena vai vairākas no III pielikumā minētajām īpašībām. Dalībvalstis par visiem tādiem gadījumiem nekavējoties informē Komisiju. Tās šādus gadījumus min 37. panta 1. punktā paredzētajā ziņojumā un sniedz Komisijai visu attiecīgo informāciju. Ņemot vērā saņemtos paziņojumus, sarakstu pārskata, lai pieņemtu lēmumu par tā pielāgošanu.

3.   Ja dalībvalstij ir pierādījumi, kas apliecina, ka konkrētiem atkritumiem, kas iekļauti bīstamo atkritumu sarakstā, nepiemīt neviena no III pielikumā minētajām īpašībām, tā šos atkritumus var uzskatīt par atkritumiem, kas nav bīstami. Dalībvalsts par visiem tādiem gadījumiem nekavējoties informē Komisiju un sniedz Komisijai visus vajadzīgos pierādījumus. Ņemot vērā saņemtos paziņojumus, sarakstu pārskata, lai pieņemtu lēmumu par tā pielāgošanu.

4.   Bīstamos atkritumus nevar pārklasificēt par nebīstamiem atkritumiem, atšķaidot vai sajaucot atkritumus ar mērķi piesārņotājvielu sākotnējo koncentrāciju samazināt līdz līmenim, kas ir zemāks par bīstamo atkritumu definēšanai noteikto robežvērtību.

[..]

6.   Dalībvalsts var uzskatīt atkritumus par nebīstamiem atkritumiem saskaņā ar 1. punktā minēto atkritumu sarakstu.

[..]”

7

Direktīvas 2008/98 III pielikumā ir iekļauts dažādu tādu atkritumu īpašību saraksts, kuras padara tos bīstamus. Attiecībā uz “testa metodēm” šajā pielikumā ir paredzēts:

“Jāizmanto metodes, kas aprakstītas Komisijas Regulā (EK) Nr. 440/2008 [(2008. gada 30. maijs) par testēšanas metožu noteikšanu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1907/2006, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH) (OV 2008, L 142, 1. lpp.)] un citās attiecīgās [Eiropas Standartizācijas komitejas (CEN)] norādēs, vai citas starptautiski atzītas testēšanas metodes un pamatnostādnes.”

8

Saskaņā ar Lēmuma 2000/532 pielikuma daļu “Novērtēšana un klasifikācija”:

“1. Atkritumu bīstamo īpašību novērtēšana

Novērtējot atkritumu bīstamās īpašības, piemēro kritērijus, kas noteikti Direktīvas 2008/98/EK III pielikumā. Bīstamības īpašību HP 4, HP 6 un HP 8 novērtēšanā piemēro katrai vielai noteiktās robežvērtības, kā norādīts Direktīvas 2008/98/EK III pielikumā. Ja vielas saturs atkritumos ir mazāks par robežvērtību, šo vielu robežlielumu aprēķinos neiekļauj. Ja atkritumu bīstamā īpašība novērtēta, veicot testus un izmantojot bīstamo vielu koncentrācijas, kas norādītas Direktīvas 2008/98/EK III pielikumā, noteicošie ir testa rezultāti.

2. Atkritumu klasificēšana par bīstamiem

Atkritumus, kuri atkritumu sarakstā apzīmēti ar zvaigznīti (*), uzskata par bīstamiem atkritumiem saskaņā ar Direktīvu [2008/98], izņemot gadījumus, ja piemērojams minētās direktīvas 20. pants.

Attiecībā uz atkritumiem, kuriem varētu piešķirt bīstamu un nebīstamu atkritumu kodus, piemēro turpmāk minētus nosacījumus:

[..]”

9

Regulas Nr. 1357/2014 2. apsvērumā ir noteikts:

“Direktīva 2008/98/EK nosaka, ka atkritumu klasificēšana par bīstamiem būtu cita starpā jāpamato ar Savienības tiesību aktiem par ķīmiskām vielām, it īpaši saistībā ar preparātu klasificēšanu par bīstamiem, ieskaitot šim nolūkam izmantojamās robežkoncentrācijas. Turklāt, lai veicinātu atkritumu veidu saskaņotu klasificēšanu un bīstamu atkritumu noteikšanu Savienībā, ir jāsaglabā sistēma, kas paredz atkritumus un bīstamus atkritumus klasificēt pēc jaunākā atkritumu veidu saraksta, kas noteikts ar Komisijas Lēmumu 2000/532[..].”

10

Kā norāda iesniedzējtiesa, pašlaik pamatnoteikumi atkritumu jomā ir ietverti 2006. gada 3. aprīļa Leģislatīvajā dekrētā Nr. 152 (2006. gada 14. aprīļaGURI Nr. 88 kārtējais pielikums; turpmāk tekstā – “Leģislatīvais dekrēts Nr. 152/2006”). It īpaši šī dekrēta 184. pantā ir reglamentēta atkritumu klasifikācija, atkarībā no to izcelsmes nošķirot sadzīves atkritumus un īpašos atkritumus, kuri savukārt var tikt nošķirti kā bīstamie un nebīstamie atkritumi atkarībā no to bīstamības īpašībām. Šis 184. pants ir vairākas reizes grozīts.

11

Sākumā minētā panta 4. punktā bija paredzēts, ka ar starpministriju rīkojumu tiks izveidots atkritumu saraksts saskaņā ar dažādiem Savienības tiesību aktu noteikumiem, tostarp ar Lēmumu 2000/532, norādot, ka līdz šāda dekrēta pieņemšanai tiks piemēroti vides un sauszemes teritoriju aizsardzības ministra 2002. gada 9. aprīļa rīkojuma noteikumi, kuri ir iekļauti Leģislatīvā dekrēta Nr. 152/2006 D pielikumā. Turklāt šai pašā pantā par bīstamiem tika atzīti atkritumi, kas nebija sadzīves atkritumi un D pielikuma sarakstā kā tādi tika skaidri atzīmēti ar zvaigznīti.

12

Ar 2014. gada 11. augusta Likumu Nr. 116 (2014. gada 20. augustaGURI Nr. 192 kārtējais pielikums; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 116/2014”), ar kuru 2014. gada 24. jūnija Dekrētlikums Nr. 91 ar grozījumiem tika pārveidots pat likumu, tika grozīta Leģislatīvā dekrēta Nr. 152/2006 D pielikuma preambula, ieviešot šādus noteikumus:

“1. Atkritumu klasifikāciju veic to radītājs, kas tiem piešķir atbilstīgu CED [Eiropas atkritumu katalogs] kodu, piemērojot Lēmuma [2000/532] noteikumus.

2. Ja atkritumi tiek klasificēti kā “absolūti” bīstami atkritumi ar CED kodu, tie ir bīstami bez papildu precizējumiem. Atkritumu apsaimniekošanai ir jānovērtē to bīstamības īpašības no H 1 līdz H 15.

3. Ja atkritumi tiek klasificēti kā “absolūti” nebīstami atkritumi ar CED kodu, tie nav bīstami bez papildu precizējumiem.

4. Ja atkritumi tiek klasificēti ar spoguļierakstu kodiem, no kuriem viens ir bīstamie un otrs – nebīstamie atkritumi, tad jānosaka šo atkritumu bīstamība. Lai noteiktu, kādas bīstamās īpašības ir atkritumiem, ir jāveic šādas pārbaudes: a) jāidentificē atkritumu sastāvdaļas, pamatojoties uz atkritumu radītāja sagatavotu datu lapu, uzzinot informāciju par ķīmisko procesu, paņemot atkritumu paraugus un veicot to analīzi; b) jānosaka šo sastāvdaļu bīstamība, pamatojoties uz Eiropas tiesisko regulējumu par bīstamo vielu un preparātu marķēšanu, iepazīstoties ar Eiropas un starptautiskajiem informācijas avotiem un ražojumu, no kuriem rodas atkritumi, drošības datu lapu; c) jānosaka, vai atkritumu sastāvā esošo sastāvdaļu koncentrācijas dēļ atkritumi ir bīstami, salīdzinot ķīmiskajā analīzē konstatētās koncentrācijas ar maksimālajām robežvērtībām, kas norādītas sastāvdaļu specifisko risku kopsavilkumā, vai veicot testus, lai pārbaudītu, vai atkritumiem ir konkrētas bīstamības īpašības.

5. Ja ķīmiskajā analīzē bija iespējams konstatēt atkritumu sastāvdaļas, tās neprecizējot, un ja konkrētās sastāvdaļas, kas tos veido, nav zināmas, tad, lai noteiktu atkritumu bīstamās īpašības atbilstoši piesardzības principam, ir jāņem vērā visbīstamākās sastāvdaļas.

6. Ja atkritumu sastāvdaļas nav zināmas vai tās nevar noskaidrot atbilstoši iepriekšējā punktā minētajai procedūrai, vai ja nevar noteikt to bīstamību, atkritumi būtu jāklasificē kā bīstami.

7. Jebkurā gadījumā klasifikācija ir jāveic, pirms atkritumi tiek izvesti no to radīšanas vietas.”

13

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu tika iesniegti trīs lietās, kas attiecas uz kriminālprocesiem pret apmēram 30 apsūdzētajiem smagos vai mazāk smagos noziegumos, kuri saistīti ar bīstamo atkritumu apstrādi.

14

No iesniedzējtiesas nolēmumiem izriet, ka minētie apsūdzētie kā poligonu apsaimniekotāji, atkritumu savākšanas un radīšanas sabiedrības, kā arī sabiedrības, kas veic atkritumu ķīmisko analīzi, tiek turēti aizdomās par atkritumu nelikumīgu pārvadāšanu, pārkāpjot Likumdošanas dekrēta Nr. 152/2006 260. pantu. Tiem tiek inkriminēts, ka atkritumus, kuriem varēja piešķirt gan bīstamo atkritumu kodu, gan nebīstamo atkritumu kodu (turpmāk tekstā – “spoguļierakstu kodi”), tie ir apstrādājuši kā nebīstamos. Pamatojoties uz nepilnīgu un daļēju ķīmisko analīzi, tie esot šiem atkritumiem piešķīruši kodus, kas atbilst nebīstamiem atkritumiem, un pēc tam tos esot apstrādājuši nebīstamo atkritumu poligonos.

15

Šajā kontekstā Giudice per le indagini preliminari del Tribunale di Roma (Romas tiesas pirmstiesas izmeklēšanas tiesnesis, Itālija) noteica dažādus mantas aresta pasākumus attiecībā uz poligoniem, kuros attiecīgie atkritumi tika apstrādāti, kā arī attiecībā uz kapitālu, kas pieder šo poligonu īpašniekiem, un šajā sakarā tiesnesis uz sešiem mēnešiem iecēla tiesas komisāru, kas pārraudzītu atkritumu apsaimniekošanu poligonos un vietās, kur atkritumi tiek savākti un kur tie radušies.

16

Saņēmusi vairākas lietas, kuras apsūdzētie ierosinājuši pret minētajiem pasākumiem, Tribunale di Roma (Romas tiesa) ar trīs atsevišķiem rīkojumiem nolēma atcelt šos pasākumus.

17

Procuratore della Repubblica presso il Tribunale di Roma (Romas tiesai piesaistītais republikas prokurors, Itālija) par šiem rīkojumiem iesniedza trīs prasības Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija).

18

Iesniedzējtiesa uzskata, ka pamatlietas attiecas uz kritēriju noteikšanu, kuri jāpiemēro to atkritumu bīstamības īpašību novērtēšanai, kam var piešķirt spoguļierakstu kodus. Šajā ziņā iesniedzējtiesa precizē, ka šo kritēriju noteikšana ir jautājums, kas ir interesējis attiecīgo valsts judikatūru un tiesību doktrīnu pēdējo desmit gadu laikā, un ka ir tikuši pieņemti divi dažādi risinājumi saistībā ar interpretāciju gan par valstu tiesību aktu, gan Savienības tiesību aktu attiecīgiem noteikumiem.

19

Tādējādi, pirmkārt, saskaņā ar tā saukto “drošības” vai “iespējamās bīstamības” tēzi, kuras pamatā ir piesardzības princips, tādu atkritumu īpašniekam, kuriem var piešķirt spoguļierakstu kodu, ir pienākums atspēkot prezumpciju par šo atkritumu bīstamību un tātad viņam ir pienākums veikt analīzes, lai pārbaudītu jebkādu bīstamu vielu klātesamību šajos atkritumos.

20

Otrkārt, atbilstoši “varbūtības” tēzei, kuras pamatā ir ilgtspējīgas attīstības princips un kura balstīta uz Lēmuma 2000/532 pielikuma daļas “Novērtēšana un klasifikācija” 2. punkta versiju itāļu valodā, to atkritumu īpašniekam, kuriem var piešķirt spoguļierakstu kodu, ir novērtējuma brīvība iepriekš noteikt šo konkrēto atkritumu bīstamību, veicot atbilstošas analīzes. Tādējādi minēto atkritumu īpašnieks var izvēlēties veikt analīzi tikai par tām vielām, attiecībā uz kurām ir paaugstināts varbūtības līmenis, ka tās var būt konkrēto atkritumu rašanās procesa pamatproduktu sastāvā.

21

Šādos apstākļos Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus, kuri lietās no C‑487/17 līdz C‑489/17 ir formulēti identiski:

22

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2017. gada 7. septembra lēmumu lietas no C‑487/17 līdz C‑489/17 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī galīgā sprieduma taisīšanai.

23

F. Rando, Vetreco un Procuratore generale della Repubblica presso la Corte suprema di cassazione (Augstākajai kasācijas tiesai piesaistītais Republikas ģenerālprokurors, Itālija) uzskata, ka lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemami un tādēļ ir jānoraida.

24

F. Rando uzskata, ka prejudiciāliem jautājumiem nav nozīmes, jo tie ir balstīti uz Likuma Nr. 116/2014 piemērošanu. Taču šis likums ir “tehnisks noteikums”, kurš bija iepriekš jāpaziņo Komisijai. Tā kā šāda paziņošana nav veikta, minētais likums nav piemērojams privātpersonām.

25

Vetreco apgalvo, ka prejudiciālie jautājumi nav nepieciešami pamatlietas atrisināšanai, jo Itālijas judikatūrā ir definēti kritēriji, saskaņā ar kuriem ir jāklasificē atkritumi, uz ko var attiekties spoguļierakstu kodi. Tādējādi iesniedzējtiesai esot jāvērtē tikai faktiskie apstākļi un jāpiemēro sava judikatūra, un nav nepieciešams uzdot jautājumus Tiesai.

26

Augstākajai kasācijas tiesai piesaistītais Republikas ģenerālprokurors vispirms norāda, ka uzdotajos jautājumos nav precīzi norādītas Savienības tiesību normas, kuru interpretācija ir lūgta, jo tikai pirmajā no tiem ir vispārēja atsauce uz Lēmumu 2000/532 un Direktīvu 2008/98. Tāpat šie jautājumi neatbilstot arī pašpietiekamības prasībām, jo tie neesot saprotami. Visbeidzot, iesniedzējtiesas nolēmumos nav nekādu paskaidrojumu par nelikumīgu klasifikāciju, kas, iespējams, ir izdarīta laikā no 2013. gada līdz 2015. gadam, un iesniedzējtiesa nebija izskaidrojusi argumentatīvo un loģisko saikni starp, no vienas puses, vienīgo apšaubīto interpretāciju, kas izklāstīta šo nolēmumu motīvu daļā attiecībā uz jēdzieniem “atbilstīgs” un “atbilstošs”, kuri parādās Lēmuma 2000/532 pielikuma daļas “Novērtēšana un klasifikācija” 2. punktā, un, no otras puses, prejudiciālajiem jautājumiem par elementiem, kas nav izskatīti šajā motīvu daļā.

27

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā paredzētā procedūra ir Tiesas un valsts tiesu sadarbības instruments. No tā izriet, ka tikai valsts tiesas, kas izskata strīdu un kas uzņemas atbildību par tālāko tiesas nolēmumu, ņemot vērā katras konkrētās lietas apstākļus, izvērtē gan prejudiciāla nolēmuma nepieciešamību sprieduma pieņemšanas vajadzībām, gan Tiesai uzdoto jautājumu nozīmību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1997. gada 17. jūlijs, Leur‑Bloem, C‑28/95, EU:C:1997:369, 24. punkts, kā arī 2011. gada 7. jūlijs, Agafiţei u.c., C‑310/10, EU:C:2011:467, 25. punkts).

28

Līdz ar to, ja valsts tiesu uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību normas interpretāciju, Tiesai principā ir jālemj (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1997. gada 17. jūlijs, Leur‑Bloem, C‑28/95, EU:C:1997:369, 25. punkts, kā arī 2011. gada 7. jūlijā, Agafiţei u.c., C‑310/10, EU:C:2011:467, 26. punkts).

29

Tomēr atteikums lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu ir iespējams tikai tad, ja acīmredzami ir skaidrs, ka prasītajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktisko situāciju vai priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi vajadzīgie faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas ļautu sniegt noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 11. jūlijs, Chacón Navas, C‑13/05, EU:C:2006:456, 33. punkts; 2011. gada 7. jūlijs, Agafiţei u.c., C‑310/10, EU:C:2011:467, 27. punkts, kā arī 2017. gada 2. marts, Pérez Retamero, C‑97/16, EU:C:2017:158, 22. punkts).

30

Šajā lietā vispirms ir jānorāda – lai gan ir taisnība, ka faktu un tiesiskā regulējuma izklāsts lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu ir lakonisks, tomēr minētais apraksts atbilst Tiesas Reglamenta 94. panta prasībām un tādējādi ļauj tai saprast gan faktiskos apstākļus, gan tiesisko regulējumu, kurā ir situētas pamatlietas.

31

Tālāk jāpiebilst, kā izriet no šī sprieduma 18.–20. punkta, ka iesniedzējtiesa ir paskaidrojusi iemeslus, kas tai likuši lūgt Savienības tiesību normu interpretāciju, uzdodot prejudiciālus jautājumus.

32

Visbeidzot, svarīgi ir atgādināt, ka saskaņā ar 10. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 98/34/EK (1998. gada 22. jūnijs), kas nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu, un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu sfērā (OV 1998, L 204, 37. lpp.), kura grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 98/48/EK (1998. gada 20. jūlijs) (OV 1998, L 217, 18. lpp.), dalībvalstīm nav pienākuma nedz paziņot Komisijai tehnisko noteikumu projektu, nedz informēt par to, ka tās ir izpildījušas savus no Savienības direktīvām izrietošos pienākumus.

33

Šajā lietā netiek apstrīdēts, ka, pieņemot Likuma Nr. 116/2014 normas, Itālijas Republika ir izpildījusi pienākumus, kas izriet no direktīvām atkritumu klasificēšanas jomā, it īpaši no Direktīvas 2008/98. Tādējādi, pieņemot, ka Likums Nr. 116/2014 ietilpst Direktīvas 98/34 piemērošanas jomā, tas, ka šī dalībvalsts nav paziņojusi šos noteikumus, nav būtisks procesuāls pārkāpums, kas varētu izraisīt konkrēto tehnisko noteikumu nepiemērojamību privātpersonām. Šī nepaziņošana neietekmē to attiecināmību uz privātpersonām un tātad tai pašai par sevi nav nekādas ietekmes uz prejudiciālo jautājumu pieņemamību.

34

Ņemot vērā šos apsvērumus, jākonstatē, ka lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu ir ietvertas ziņas par nepieciešamajiem faktiskajiem vai juridiskajiem apstākļiem, kas Tiesai ļauj sniegt iesniedzējtiesai noderīgu atbildi.

35

Tātad lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemami.

36

Ar pirmo līdz trešo jautājumu, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2008/98 III pielikums, kā arī Lēmuma 2000/532 pielikums ir jāinterpretē tādējādi, ka tādu atkritumu īpašniekam, kuriem var piešķirt spoguļierakstu kodu, bet kuru sastāvs nav uzreiz zināms, šīs klasifikācijas nolūkā ir jānosaka šis sastāvs un jāizpēta, vai konkrētie atkritumi neietver vienu vai vairākas bīstamas vielas, lai noteiktu, vai šiem atkritumiem ir bīstamības īpašības, kā arī – ja tādas ir – tad cik precīzi tās ir nosakāmas un ar kādām metodēm.

37

Vispirms jāprecizē, ka, vadoties no premisas, ka uz atkritumiem pamatlietā, kas radušies sadzīves atkritumu mehāniskā apstrādē, var attiecināt spoguļierakstu kodus, iesniedzējtiesa ir skaidri aprakstījusi šo prejudiciālu jautājumu priekšmetu tādā veidā, ka Tiesai nav – pretēji dažu pamatlietas pušu norādītajam – jālemj par to, vai iesniedzējtiesas veiktā kvalifikācija ir vai nav pareiza.

38

Saskaņā ar Direktīvas 2008/98 3. panta 2. punktu bīstamie atkritumi “ir atkritumi, kam piemīt viena vai vairākas [šīs direktīvas] III pielikumā minētās bīstamās īpašības”. Jānorāda, kā to ir darījis ģenerāladvokāts secinājumu 33. punktā, ka minētajā direktīvā ir noteikts, ka bīstamo atkritumu apsaimniekošanā jāievēro īpašas prasības attiecībā uz to izsekojamību, iepakojumu un marķējumu, noteikts aizliegums jaukt tos ar citiem bīstamajiem atkritumiem vai ar cita veida atkritumiem, vielām vai materiāliem, kā arī tas, ka bīstamos atkritumus drīkst apstrādāt tikai īpaši tam paredzētās iekārtās, kas saņēmušas īpašu atļauju.

39

Kā izriet no Direktīvas 2008/98 7. panta 1. punkta, lai noskaidrotu, vai atkritumi ir ietverami ar Lēmumu 2000/532 izveidotajā atkritumu sarakstā, kas ir obligāts, lai noteiktu tos atkritumus, kuri ir uzskatāmi par bīstamiem, ir jāņem vērā “atkritumu izcelsme un sastāvs, un, ja nepieciešams, bīstamu vielu koncentrācijas robežvērtības”, ja šīs pēdējās minētās ļauj pārbaudīt, vai atkritumiem ir viena vai vairākas šīs direktīvas III pielikumā uzskaitītās bīstamās īpašības.

40

Tādēļ, ja vēl nav zināms to atkritumu sastāvs, kuriem varētu tikt piešķirti spoguļierakstu kodi, to īpašniekam, kas ir atbildīgs par apsaimniekošanu, ir jāievāc informācija, kura tam ļautu iegūt pietiekamu izpratni par šo sastāvu un tādējādi piešķirt šiem atkritumiem atbilstošu kodu.

41

Neiegūstot šo informāciju, šādu atkritumu īpašnieks riskē, ka nebūs izpildījis savus pienākumus kā atbildīgais par to apsaimniekošanu, ja vēlāk izrādīsies, ka šie atkritumi ir apstrādāti kā nebīstamie atkritumi, lai gan tiem bijušas viena vai vairākas bīstamas īpašības, kas uzskaitītas Direktīvas 2008/98 III pielikumā.

42

Ir svarīgi piebilst, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 52. punktā, ka, lai savāktu nepieciešamo informāciju par atkritumu sastāvu, pastāv vairākas metodes, lai noteiktu to sastāvā esošās iespējamās bīstamās vielas, kā arī to, vai tiem ir viena vai vairākas Direktīvas 2008/98 III pielikumā uzskaitītās bīstamās īpašības.

43

Papildus metodēm, kas norādītas šī pielikuma sadaļā “Testēšanas metodes”, atkritumu īpašnieks tostarp var atsaukties uz:

44

Attiecībā uz paraugu iegūšanu un ķīmisko analīzi jāprecizē, kā to darījis ģenerāladvokāts secinājumu 69. punktā, ka šīm metodēm ir jāsniedz efektivitātes un reprezentativitātes garantijas.

45

Jānorāda, ka atkritumu ķīmiskajai analīzei ir skaidri jāļauj to turētājam iegūt pietiekamas zināšanas par atkritumu sastāvu, lai ļautu pārbaudīt, vai šiem atkritumiem ir viena vai vairākas bīstamās īpašības, kuras uzskaitītas Direktīvas 2008/98 III pielikumā. Tomēr nevienu no aplūkotajiem Savienības tiesiskā regulējuma noteikumiem nevar interpretēt tādējādi, ka šādas analīzes mērķis būtu pārliecināties, vai nepastāv nekādas bīstamas vielas šajos atkritumos, un tādējādi atkritumu turētājam būtu jāatspēko pieņēmums par šo atkritumu bīstamību.

46

Ir svarīgi atgādināt, pirmkārt, ka – attiecībā uz pienākumiem, kas izriet no Direktīvas 2008/98 4. panta, – no šī panta 2. punkta ir skaidrs, ka dalībvalstīm, tiklīdz tās piemēro šajā direktīvā paredzēto atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju, ir jāveic atbilstīgi pasākumi, lai veicinātu risinājumus, kuri sniedz vislabāko kopējo rezultātu vides jomā (spriedums, 2014. gada 15. oktobris, Komisija/Itālija, C‑323/13, nav publicēts, EU:C:2014:2290, 36. punkts). Tādējādi šajā pantā tiek paredzēts, ka dalībvalstis ņem vērā tehniskas īstenošanas iespēju un ekonomisko dzīvotspēju, līdz ar to šīs direktīvas normas nevar interpretēt tā, ka ar tām atkritumu turētājam tiktu noteikti nesaprātīgi pienākumi atkritumu apsaimniekošanas jomā gan no tehniskā, gan ekonomiskā viedokļa. Otrkārt, atbilstoši Lēmuma 2000/532 pielikuma sadaļas “Novērtēšana un klasifikācija” 2. punkta pirmajam ievilkumam, atkritumu klasifikācija par “bīstamiem atkritumiem”, ja tiem var piemērot spoguļierakstu kodus, ir atbilstīga tikai tad, ja šie atkritumi ietver bīstamas vielas, kas tiem piešķir vienu vai vairākas Direktīvas 2008/98 III pielikumā minētās bīstamās īpašības. No tā izriet, ka atkritumu īpašniekam, lai gan tam nav pienākuma pārliecināties, ka šajos atkritumos nav nekādu bīstamo vielu, tomēr ir jāpārbauda, vai tādas vielas var tikt saprātīgi uzskatītas par klātesošām šajos atkritumos, turklāt tam nav nekādas novērtējuma brīvības šajā sakarā.

47

Šī interpretācija, kā to norādījuši pamatlietas lietas dalībnieki tiesas sēdē, turklāt ir atbalstīta Komisijas 2018. gada 9. aprīļa paziņojumā – Tehniski norādījumi par atkritumu klasificēšanu (OV 2018, C 124, 1. lpp.). Tomēr, tā kā šis paziņojums ir vēlāks par pamatlietas faktiskajiem apstākļiem, Tiesa, ņemot vērā šo lietu krimināltiesisko raksturu, uzskata, ka atbildēs uz prejudiciālajiem jautājumiem šis paziņojums nav jāņem vērā.

48

Turklāt šī interpretācija atbilst piesardzības principam, kas ir viens no aizsardzības politikas balstiem, kuru Savienība īsteno vides jomā, jo, kā izriet no Tiesas judikatūras, tāds aizsardzības pasākums kā bīstamo atkritumu klasifikācija ir nepieciešams tikai tad, ja pēc riska novērtējuma, kas ir pēc iespējas pilnīgāks, ņemot vērā konkrētos lietas apstākļus, pastāv objektīvi pierādījumi, kuri liecina par šādas klasifikācijas nepieciešamību (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2004. gada 7. septembris, Waddenvereniging un Vogelbeschermingsvereniging, C‑127/02, EU:C:2004:482, 44. punkts, kā arī 2017. gada 13. septembris, Fidenato u.c., C‑111/16, EU:C:2017:676, 51. punkts).

49

Kad atkritumu īpašnieks ir savācis informāciju par šo atkritumu sastāvu, viņa pienākums – tādās situācijās, kāda tiek aplūkota pamatlietā, – ir veikt šo atkritumu bīstamo īpašību novērtēšanu atbilstoši Lēmuma 2000/532 pielikuma sadaļas “Novērtēšana un klasifikācija” 1. punktam, lai varētu to klasificēt vai nu, pamatojoties uz šajos atkritumos esošo bīstamo vielu koncentrācijas aprēķinu un izmantojot Direktīvas 2008/98 III pielikumā katrai vielai norādītās robežvērtības, vai arī, pamatojoties uz šīm divām metodēm. Pēdējā minētajā gadījumā šajā pašā 1. punktā ir paredzēts, ka “noteicošie ir testa rezultāti”.

50

Attiecībā uz šo atkritumu bīstamo īpašību aprēķinu no Lēmuma 2000/532 pielikuma sadaļas “Novērtēšana un klasifikācija” 2. punkta otrā ievilkuma izriet, ka šajos atkritumos esošo bīstamo vielu koncentrācijas līmenis, kas var šiem atkritumiem piešķirt bīstamās īpašības, ir jāaprēķina pēc norādēm Direktīvas 2008/98 III pielikumā. Attiecībā uz bīstamajām īpašībām HP 4– HP 14 tajā ir ietvertas precīzas norādes par to, kā noteikt konkrēto koncentrāciju, un īpašās tabulās ir noteiktas dažādu bīstamo īpašību koncentrācijas robežvērtības, sākot no kurām vai kuras pārsniedzot, konkrēti atkritumi ir jāklasificē kā bīstami.

51

Attiecībā uz testiem ir jānorāda, pirmām kārtām, kā tas izriet no Direktīvas 2008/98 III pielikuma, ka katras bīstamās īpašības no HP 1 līdz HP 3 novērtēšana ir jāveic, pamatojoties uz šo metodi, ja tā ir “atbilstīga un samērīga”. No tā izriet, ka tad, ja atkritumu bīstamības novērtējumu var veikt, pamatojoties uz jau iegūto informāciju tādā veidā, ka testu izmantošana nav nedz atbilstīga, nedz samērīga, šo atkritumu īpašnieks var šos atkritumus klasificēt, neveicot testus.

52

Otrām kārtām, ir jākonstatē – lai gan ir taisnība, kā to ir norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 64. punktā, ka Savienības likumdevējs šajā posmā nav saskaņojis analīzes un testēšanas metodes, tomēr gan Direktīvas 2008/98 III pielikumā, gan Lēmumā 2000/532 šajā ziņā ir atsauce, pirmkārt, uz Regulu Nr. 440/2008, kā arī uz attiecīgām CEN norādēm, un, otrkārt, uz testēšanas metodēm un pamatnostādnēm, kuras ir starptautiski atzītas.

53

Tomēr no Direktīvas 2008/98 III pielikuma sadaļas “Testēšanas metodes” izriet, ka šī atsauce neizslēdz to, ka var ņemt vērā arī valsts līmenī attīstītās testēšanas metodes ar nosacījumu, ka tās ir starptautiski atzītas.

54

Ņemot vērā šos apsvērumus, uz pirmo līdz trešo jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2008/98 III pielikums, kā arī Lēmuma 2000/532 pielikums ir jāinterpretē tādējādi, ka tādu atkritumu īpašniekam, kuriem var piešķirt spoguļierakstu kodu, bet kuru sastāvs nav uzreiz zināms, šīs klasifikācijas nolūkā ir jānosaka minētais sastāvs un jāpārbauda bīstamās vielas, kas var tikt saprātīgi uzskatītas par klātesošām šajos atkritumos, un šajā nolūkā tas var izmantot Regulā Nr. 440/2008 paredzēto paraugu ņemšanu, ķīmisku analizēšanu un testēšanu vai jebkuru citu paraugu ņemšanu, ķīmisku analizēšanu un testēšanu, kas ir starptautiski atzīta.

55

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai piesardzības princips ir jāinterpretē tādējādi, ka šaubu gadījumā par tādu atkritumu bīstamajām īpašībām, kuriem var piešķirt spoguļierakstu kodu, vai ja nav iespējams pārliecinoši noteikt šajos atkritumos esošās bīstamās vielas, šie atkritumi, piemērojot šo principu, ir jāklasificē kā bīstami.

56

Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jāatgādina, ka piesardzības princips atbilstoši LESD 191. panta 2. punktam ir viens no Savienības politikas balstiem vides jomā.

57

Pēc tam jānorāda, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka pareizai piesardzības principa piemērošanai ir nepieciešams, pirmkārt, identificēt attiecīgo atkritumu iespējami negatīvo ietekmi uz vidi un, otrkārt, vispārīgi izvērtēt videi radītos riskus, pamatojoties uz uzticamākajiem pieejamajiem zinātniskajiem datiem un jaunākajiem starptautisko pētījumu rezultātiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2003. gada 9. septembris, Monsanto Agricoltura Italia u.c., C‑236/01, EU:C:2003:431, 113. punkts; 2010. gada 28. janvāris, Komisija/Francija, C‑333/08, EU:C:2010:44, 92. punkts, kā arī 2017. gada 19. janvāris, Queisser Pharma, C‑282/15, EU:C:2017:26, 56. punkts).

58

Tiesa no tā secina – ja sakarā ar nepietiekamu, nepārliecinošu vai neprecīzu rezultātu vai pētījumu raksturu nav iespējams precīzi noteikt riska pastāvēšanu vai tā apmēru, bet pastāv iespēja, ka videi tiks nodarīts reāls kaitējums gadījumā, ja risks īstenotos, piesardzības princips pamato ierobežojošu pasākumu veikšanu ar nosacījumu, ka tie nav diskriminējoši un ir objektīvi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 19. janvāris, Queisser Pharma, C‑282/15, EU:C:2017:26, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

59

Visbeidzot, ir svarīgi konstatēt, ka saskaņā ar Direktīvas 2008/98 4. panta 2. punkta trešo daļu dalībvalstīm ir jāņem vērā ne tikai vispārējie vides aizsardzības principi – piesardzība un ilgtspējība, bet arī tehniskas īstenošanas iespējas un ekonomiskā dzīvotspēja, resursu aizsardzība, kā arī vispārējā ietekme uz vidi un cilvēku veselību, un ekonomiskās un sociālās sekas. No tā izriet, ka Savienības likumdevējs īpašajā atkritumu apsaimniekošanas jomā ir vēlējies līdzsvarot, no vienas puses, piesardzības principu un, no otras puses, tehnisko iespējamību un ekonomisko dzīvotspēju, tādā veidā, lai atkritumu īpašniekiem nebūtu pienākuma pārbaudīt jebkādu bīstamu vielu neesamību šajos atkritumos, bet tie varētu tikai pētīt tās vielas, kuras var tikt saprātīgi uzskatītas par klātesošām šajos atkritumos, un izvērtēt to bīstamās īpašības, pamatojoties uz aprēķiniem vai testēšanu attiecībā uz šīm vielām.

60

No tā izriet, ka tāds aizsardzības pasākums kā atkritumu ar spoguļierakstu kodu klasifikācija par bīstamiem atkritumiem, ir nepieciešams tikai tad, ja pēc riska novērtējuma, kas ir pēc iespējas pilnīgāks, ņemot vērā konkrētos lietas apstākļus, šo atkritumu īpašniekam praktiski nav iespējams noteikt bīstamo vielu esamību vai novērtēt, kādas ir šo atkritumu bīstamās īpašības (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2004. gada 7. septembris, Waddenvereniging un Vogelbeschermingsvereniging, C‑127/02, EU:C:2004:482, 44. punkts, kā arī 2017. gada 13. septembris, Fidenato u.c., C‑111/16, EU:C:2017:676, 51. punkts).

61

Kā Komisija ir arī norādījusi savos apsvērumos, šāda praktiska neiespējamība nevar izrietēt no paša atkritumu īpašnieka rīcības.

62

Ņemot vērā šos apsvērumus, uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka piesardzības princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja pēc riska novērtējuma, kas ir pēc iespējas pilnīgāks, ņemot vērā konkrētos lietas apstākļus, tādu atkritumu īpašniekam, kuriem var piešķirt spoguļierakstu kodu, praktiski nav iespējams noteikt bīstamo vielu klātesamību vai novērtēt, kādas ir šo atkritumu bīstamās īpašības, tam ir jāklasificē šie atkritumi kā bīstami.

63

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež: