–

préfet des Pyrénées‑Orientales vārdā – F.‑H. Briard un S. Bonichot, avocats,

–

Francijas valdības vārdā – E. de Moustier un E. Armoet, kā arī D. Colas, pārstāvji,

–

Vācijas valdības vārdā – R. Kanitz, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – C. Cattabriga un G. Wils, pārstāvji,

1

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/399 (2016. gada 9. marts) par Savienības Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (OV 2016, L 77, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Šengenas Robežu kodekss”), 32. pantu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV 2008, L 348, 98. lpp.), 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 4. panta 4. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp préfet des Pyrénées‑Orientales [Austrumpireneju departamenta prefektu] (Francija) un Abdelaziz Arib, procureur de la République près le tribunal de grande instance de Montpellier [Monpeljē Vispārējai pirmās instances tiesai piesaistīto Republikas prokuroru] (Francija) un procureur général près la cour d’appel de Montpellier [Monpeljē apelācijas tiesai piesaistīto ģenerālprokuroru] (Francija) par piemēroto administratīvās aizturēšanas pagarinājumu nelikumīgi Francijas teritorijā ieceļojušam A. Arib.

3

Konvencija, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu (1985. gada 14. jūnijs) starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām, parakstīta 1990. gada 19. jūnijā Šengenā un stājās spēkā 1995. gada 26. martā (OV 2000, L 239, 19. lpp.; turpmāk tekstā “KĪŠN”), kas ir daļa no Šengenas acquis.

4

KĪŠN 26. pantā noteikts:

“1.   Ievērojot saistības, kas izriet no pievienošanās Ženēvas 1951. gada 28. jūlija Konvencijai par bēgļa statusu, kas grozīta ar Ņujorkas 1967. gada 31. janvāra Protokolu, Līgumslēdzējas Puses apņemas savos tiesību aktos transponēt šādus noteikumus:

2.   Ievērojot saistības, kas izriet no pievienošanās Ženēvas 1951. gada 28. jūlija Konvencijai par bēgļa statusu, kas grozīta ar Ņujorkas 1967. gada 31. janvāra Protokolu, Līgumslēdzējas Puses apņemas atbilstīgi to konstitucionālajām tiesībām ieviest sankcijas pret pārvadātājiem, kas no trešās valsts to teritorijā ar gaisa vai jūras transportu nogādā ārvalstniekus, kuriem nav vajadzīgo ceļošanas dokumentu.

3.   Šā panta 1. punkta b) apakšpunkts un 2. punkts attiecas arī uz grupu pārvadātājiem, kas ar autobusiem nodrošina starptautiskos pārvadājumus pa autoceļiem, izņemot pierobežas pārvadājumus.”

5

Šengenas Robežu kodeksa 2. pantā noteikts:

“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

[..].”

6

Minētā kodeksa 5. pantā ir noteikts:

“1.   Ārējās robežas var šķērsot tikai robežšķērsošanas vietās un noteiktā darbalaikā. Robežšķērsošanas vietās, kas nav atvērtas visu diennakti, darbalaiks ir skaidri norādīts.

Dalībvalstis dara Komisijai zināmu savu robežšķērsošanas vietu sarakstu saskaņā ar 39. pantu.

[..]

3.   Neskarot 2. punktā paredzētos izņēmumus vai dalībvalstu starptautiskas aizsardzības saistības, dalībvalstis saskaņā ar saviem tiesību aktiem ievieš sankcijas par ārējo robežu neatļautu šķērsošanu ārpus paredzētām robežšķērsošanas vietām vai pēc to darbalaika beigām. Minētās sankcijas ir iedarbīgas, samērīgas un atturošas.”

7

Šā paša kodeksa 13. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Robežuzraudzības galvenais mērķis ir nepieļaut neatļautu robežas šķērsošanu, apkarot pārrobežu noziedzību un veikt pasākumus pret personām, kas robežu šķērsojušas nelikumīgi. Persona, kura ir nelegāli šķērsojusi robežu un kurai nav tiesību uzturēties attiecīgās dalībvalsts teritorijā, tiek aizturēta, un attiecībā uz šo personu tiek sāktas procedūras saskaņā ar Direktīvu 2008/115/EK.”

8

Šengenas Robežu kodeksa 14. pantā paredzēts:

“1.   Trešās valsts valstspiederīgajiem, kas neatbilst 6. panta 1. punktā izklāstītiem ieceļošanas nosacījumiem, un nepieder pie to personu kategorijas, uz ko attiecas 6. panta 5. punkts, atsaka ieceļošanu dalībvalstu teritorijās. Tas neskar īpašos noteikumus par patvēruma tiesībām un starptautisku aizsardzību vai ilgtermiņa vīzām.

[..]

4.   Robežsargi nodrošina, ka trešās valsts valstspiederīgais, kas saņēmis ieceļošanas atteikumu, neieceļo attiecīgās dalībvalsts teritorijā.

[..]

6.   Sīki izstrādāti noteikumi, kas reglamentē ieceļošanas atteikumus, ir izklāstīti V pielikuma A daļā.”

9

Minētā kodeksa 23. pantā “Pārbaudes iekšzemē” noteikts:

“Robežkontroles neesamība pie iekšējām robežām neietekmē:

[..].”

10

Tā paša kodeksa 25. pantā ir noteikts:

“1.   Ja telpā bez iekšējo robežu kontroles pastāv nopietns apdraudējums sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai dalībvalstī, minētā dalībvalsts izņēmuma kārtā var atjaunot robežkontroli pie visām tās iekšējām robežām vai to konkrētām daļām uz ierobežotu laikposmu līdz 30 dienām vai uz paredzamo nopietnā apdraudējuma laiku, ja tas ir ilgāks par 30 dienām. Robežkontroles pagaidu atjaunošanas pie iekšējām robežām apjoms un ilgums nepārsniedz to, kas noteikti ir nepieciešams, lai reaģētu uz nopietno apdraudējumu.

2.   Robežkontroli pie iekšējām robežām atjauno vienīgi kā galēju risinājumu un saskaņā ar 27., 28. un 29. pantu. Katrā gadījumā, kad tiek apsvērts lēmums atjaunot robežkontroli pie iekšējām robežām, ievērojot attiecīgi 27., 28. vai 29. pantu, ņem vērā attiecīgi 26. un 30. pantā minētos kritērijus.

3.   Ja nopietnais apdraudējums sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai attiecīgajā dalībvalstī turpinās ilgāk par šā panta 1. punktā paredzēto laikposmu, minētā dalībvalsts var pagarināt robežkontroli pie tās iekšējām robežām, ņemot vērā 26. pantā minētos kritērijus un saskaņā ar 27. pantu, to pamatojot ar tiem pašiem iemesliem, kas minēti šā panta 1. punktā, un, ņemot vērā visus jaunos apstākļus, uz atjaunināmiem laikposmiem, kuri ilgst līdz 30 dienām.

4.   Kopējais laikposms, uz kādu atjauno robežkontroli pie iekšējām robežām, tostarp jebkādus šā panta 3. punktā paredzētos pagarinājumus, nepārsniedz sešus mēnešus. Ārkārtas apstākļos, kā minēts 29. pantā, minēto kopējo laikposmu var pagarināt maksimums līdz diviem gadiem saskaņā ar minētā panta 1. punktu.”

11

Šengenas Robežu kodeksa 32. pantā noteikts:

“Atjaunojot robežkontroli pie iekšējām robežām, mutatis mutandis piemēro attiecīgos II sadaļas noteikumus.”

12

Šī kodeksa 5., 13. un 14. pants iekļauts tā II sadaļā “Ārējās robežas”, savukārt minētā kodeksa 23., 25. un 32. pants iekļauts tā III sadaļā “Iekšējās robežas”.

13

Šengenas Robežu kodeksa V pielikuma A daļas 2. punktā paredzēts:

“Ja trešās valsts valstspiederīgo, kam ir atteikta ieceļošana, līdz robežai nogādājis pārvadātājs, vietējā atbildīgā iestāde:

14

Direktīvas 2008/115 5. apsvērumā ir teikts:

“Ar šo direktīvu būtu jāievieš horizontāls noteikumu kopums, ko piemēro visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās nosacījumiem dalībvalstī.”

15

Šīs direktīvas 2. pantā ir paredzēts:

“1.   Šī direktīva attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā.

2.   Dalībvalstis var pieņemt lēmumu nepiemērot šo direktīvu attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem:

[..]”

16

Saskaņā ar minētās direktīvas 3. pantu:

“Šajā direktīvā piemēro turpmāk minētās definīcijas:

[..]

[..].”

17

Tās pašas direktīvas 4. panta 4. punktā ir paredzēts:

“Attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem saskaņā 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu neattiecas šī direktīva, dalībvalstis:

18

Saskaņā ar code de l’entrée et du séjour des étrangers et du droit d’asile [Ārvalstnieku ieceļošanas un uzturēšanās un patvēruma tiesību kodeksa], kas grozīts ar 2012. gada 31. decembra Likumu Nr. 2012‑1560 (turpmāk tekstā – “Ceseda”), L. 621‑2. panta 1. un 2. punktu:

“Ārvalstnieku, kas nav Eiropas Savienības dalībvalsts valstspiederīgais, soda ar brīvības atņemšanu uz vienu gadu un naudas sodu 3750 EUR apmērā:

[..]

Šī panta piemērošanai kriminālprocesu var uzsākt tikai tad, kad fakti ir konstatēti code de procédure pénale [Kriminālprocesa kodeksa] 53. pantā paredzētajos apstākļos.”

19

Kriminālprocesa kodeksa (turpmāk tekstā – “Kriminālprocesa kodekss”) 53. panta redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā, ir paredzēts:

“Kā klaju noziegumu kvalificē noziegumu, kas tiek izdarīts šobrīd vai kas tikko ir izdarīts. Klajs noziegums ir konstatējams arī tad, ja ļoti īsā laikā pēc attiecīgās rīcības veikšanas pret aizdomās turēto personu atklāti tiek vērsta sabiedrības uzmanība vai tiek noskaidrots, ka tās rīcībā ir priekšmeti vai pie šīs personas atrodamas pēdas vai norādes, kas liek domāt, ka tā ir piedalījusies noziegumā.

Ja tiek konstatēts klajs noziegums, šajā nodaļā paredzētajos apstākļos Republikas prokurora uzraudzībā veikta izmeklēšana var nepārtraukti turpināties astoņas dienas.

Ja izmeklēšanu, kas nepieciešama, lai atklātu patiesību par noziegumu, par kuru paredzētais sods ir pieci un vairāk gadi ieslodzījumā, nevar atlikt, Republikas prokurors var lemt pagarināt izmeklēšanu tādos pašos apstākļos uz laiku, kas nepārsniedz astoņas dienas.”

20

Kriminālprocesa kodeksa 62‑2. pantā ir noteikts:

“Aizturēšana ir piespiedu pasākums, kuru nolemj piemērot kriminālpolicijas ierēdnis tiesu iestādes uzraudzībā un ar kura palīdzību persona, attiecībā uz kuru pastāv viens vai vairāki ticami iemesli domāt, ka tā ir izdarījusi vai mēģinājusi izdarīt noziegumu, par kura izdarīšanu ir paredzēta brīvības atņemšana, tiek turēta izmeklētāju rīcībā.

[..]”

21

Kriminālprocesa kodeksa 78‑2. pantā ir paredzēts:

“Kriminālpolicijas ierēdņi un 20. pantā un 21‑1. pantā norādītie kriminālpolicijas darbinieki un kriminālpolicijas darbinieku palīgi, kuri darbojas pēc kriminālpolicijas ierēdņu pavēles un to pakļautībā, var lūgt ikvienai personai, lai tā, izmantojot jebkādus līdzekļus, pierādītu savu identitāti, ja pastāv viens vai vairāki ticami iemesli šo personu turēt aizdomās par to, ka:

Pēc [Francijas] Republikas prokurora rakstveida pieprasījuma viņa norādītu pārkāpumu izmeklēšanas un vajāšanas nolūkiem, ievērojot šos pašus noteikumus, ikvienas personas identitāte tāpat var tikt pārbaudīta šī tiesneša norādītajās vietās un norādītajā laikposmā. Fakts, ka identitātes pārbaudes rezultātā tiek atklāti pārkāpumi, kuri nav minēti [Francijas] Republikas prokurora pieprasījumā, nav uzskatāms par šo saistīto procedūru spēkā neesamības pamatu.

Ikvienas personas identitāte neatkarīgi no šīs personas uzvedības var tikt kontrolēta, ievērojot pirmajā daļā paredzētos noteikumus, arī tālab, lai novērstu sabiedriskās kārtības apdraudējumu, tostarp apdraudējumu personu vai mantas drošībai.

Teritorijā starp Francijas sauszemes robežu ar valstīm, kuras ir [KĪŠN] slēdzējas valstis, un līniju, kura atrodas 20 kilometru attālumā no šīs robežas, kā arī tādu ostu, lidostu, dzelzceļa staciju vai autoostu sabiedrībai pieejamā teritorijā, kuras ir atvērtas starptautiskai satiksmei un ir uzskaitītas lēmumā, nolūkā novērst un atklāt nodarījumus, kas saistīti ar pārrobežu noziedzību, saskaņā ar pirmajā daļā paredzētajiem noteikumiem visu personu identitāte var tikt arī pārbaudīta, lai pārliecinātos, vai tiek ievēroti likumā paredzētie dokumentu glabāšanas, nēsāšanas un uzrādīšanas pienākumi. [..] Ja ir tāda autoceļa daļa, kura sākas šīs daļas pirmajā teikumā minētajā teritorijā, un pirmā autoceļa nodevas iekasēšanas vieta atrodas aiz 20 kilometru līnijas, pārbaude turklāt var notikt līdz šai pirmajai autoceļa nodevas iekasēšanas vietai stāvvietu laukumos, kā arī šajā autoceļa nodevas iekasēšanas vietā un ar to saistītos stāvvietu laukumos. Autoceļa nodevas iekasēšanas vietas, uz kurām attiecas šī tiesību norma, tiek noteiktas ar lēmumu. Fakts, ka identitātes pārbaudes rezultātā tiek atklāts kāds cits pārkāpums, kas nav iepriekš minēto pienākumu neievērošana, nav uzskatāms par saistīto procedūru spēkā neesamības pamatu. Šīs daļas piemērošanas nolūkā likumā paredzēto personu apliecinošo dokumentu glabāšanas, nēsāšanas un uzrādīšanas pienākumu kontroli var veikt ne ilgāk kā sešas stundas pēc kārtas vienā un tajā pašā vietā un tajā nevar sistemātiski pārbaudīt personas, kas atrodas vai pārvietojas tajā pašā daļā minētajās zonās vai vietās.

[..]”

22

Pēc robežkontroles atjaunošanas uz Francijas kopējām iekšējām robežām ar citām Šengenas zonā ietilpstošajām dalībvalstīm saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksa 25. pantu A. Arib, Marokas valstspiederīgais, 2016. gada 15. jūnijā tika pārbaudīts teritorijā starp Francijas un Spānijas sauszemes robežu un līniju, kura atrodas 20 kilometru attālumā no šīs robežas, piemērojot Kriminālprocesa kodeksa 78‑2. panta devītās daļas noteikumus. A. Arib, kas iespējams, bija iepriekš atstājis Franciju pēc piemērotā izraidīšanas rīkojuma, kas viņam tika paziņots 2013. gada 10. augustā, bija atradies autobusā no Marokas.

23

Tā kā viņš tika turēts aizdomās par nelikumīgu ieceļošanu Francijas teritorijā, noziegumu, kas minēts Ceseda L 621‑2. pantā, A. Arib tika aizturēts. Nākamajā dienā Austrumpireneju departamenta prefekts attiecībā uz viņu bija pieņēmis lēmumu, ar kuru uzlikts pienākums atstāt Francijas teritoriju, un izdeva rīkojumu par viņa administratīvo aizturēšanu.

24

Ar 2016. gada 21. jūnija rīkojumu juge des libertés et de la détention du tribunal de grande instance de Perpignan [Perpiņānas Vispārējās pirmās instances tiesas izmeklēšanas tiesnesis] (Francija) bija nolēmis atcelt A. Arib piemēroto aizturēšanu un attiecīgās procedūras, tostarp viņam piemēroto administratīvo aizturēšanu, galvenokārt pamatojoties uz to, ka minētā aizturēšana nevarēja tikt veikta. Šajā ziņā viņš norādīja, ka A. Arib, trešās valsts valstspiederīgais, kurš nelikumīgi bija šķērsojis iekšējo robežu starp Franciju un Spāniju, kas, viņa ieskatā, ir pamats piemērot Direktīvu 2008/115, saskaņā ar kuru nevar tikt piemērots jebkāds brīvības atņemšanas sods tādos apstākļos kā šajā lietā.

25

Ar 2016. gada 22. jūnijā rīkojumu conseiller délégué près la cour d’appel de Montpellier [Monpeljē apelācijas tiesai piesaistīts deleģētais padomnieks] (Francija) atstāja negrozītu pirmās instances tiesas lēmumu. Austrumpireneju departamenta prefekts iesniedzējtiesā, Cour de cassation [Kasācijas tiesā] (Francija), iesniedza kasācijas sūdzību par šo rīkojumu, it īpaši norādot, ka gadījumos, ja pastāv nopietns apdraudējums sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai, dalībvalsts izņēmuma kārtā var atjaunot tādu robežkontroli pie savām iekšējām robežām, tādējādi daļēji nepiemērojot Direktīvu 2008/115. Šī prefekta ieskatā, šajā direktīvā paredzētie aizsardzības pasākumi šajā gadījumā nebija piemērojami; persona, kas nelikumīgi ieceļojusi Francijā, varētu tikt pārbaudīta saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 78‑2. panta devītās daļas noteikumiem un, atrodoties Francijā nelikumīgi, viņam varētu tikt piemērots brīvības atņemšanas sods un tātad attiecībā uz viņu var tikt piemērota aizturēšana.

26

Iesniedzējtiesa norāda, pirmkārt, ka Šengenas Robežu kodekss nosaka brīvas pārvietošanās principu Šengenas zonā un paredz, ka neveic to personu robežkontroli, kuras šķērso iekšējās robežas starp Eiropas Savienības dalībvalstīm, un, otrkārt, ka izņēmuma apstākļos, ja pastāv nopietns apdraudējums dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai, minētā dalībvalsts izņēmuma kārtā var atjaunot robežkontroli pie visām tās iekšējām robežām vai to konkrētām daļām uz ierobežotu laikposmu, piemērojot šī kodeksa 25. pantu.

27

Šī iesniedzējtiesa arī norāda, ka saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksa 32. pantu, tiklīdz robežkontrole tiek atjaunota, II sadaļas noteikumi par ārējām robežām ir piemērojami mutatis mutandis. Šajā ziņā tā uzsver, ka saskaņā ar minētā kodeksa 5. panta 3. punktu, ārējo robežu neatļautās šķērsošanas gadījumos dalībvalstis ievieš efektīvas, samērīgas un atturošās sankcijas. Tā papildus norāda, ka saskaņā ar tā paša kodeksa 13. pantu robežuzraudzības galvenais mērķis ir nepieļaut neatļautu robežas šķērsošanu, apkarot pārrobežu noziedzību un veikt pasākumus pret personām, kas robežu šķērsojušas nelikumīgi, tādējādi persona, kura ir nelegāli šķērsojusi robežu un kurai nav tiesību uzturēties attiecīgās dalībvalsts teritorijā, tiek aizturēta un attiecībā uz šo personu tiek sāktas procedūras, ievērojot Direktīvu 2008/115.

28

Iesniedzējtiesas ieskatā, Direktīvā 2008/115 ir paredzēts pienākums dalībvalstīm pieņemt rīkojumu par izraidīšanu, kas vērsts pret jebkuru trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā, un pēdējo minēto nevar aizturēt citādi, kā tikai nolūkā sagatavot viņa atgriešanu vai izraidīšanu, ja nav cita pietiekama, bet mazāk ierobežojoša pasākuma, kuru var efektīvi piemērot. Šī tiesa atsaucas uz 2016. gada 7. jūnija spriedumu Affum (C‑47/15, EU:C:2016:408), kurā Tiesa nosprieda, ka Direktīva 2008/115 ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas tādam trešās valsts valstspiederīgajam, attiecībā uz kuru šajā direktīvā noteiktā atgriešanas procedūra vēl nav tikusi pabeigta, ļauj piemērot brīvības atņemšanas sodu tikai par nelikumīgu ieceļošanu pāri iekšējai robežai, kas izraisa nelikumīgu uzturēšanos.

29

Iesniedzējtiesa uzsver, ka Ceseda L. 621‑2. pantā par nelikumīgu ieceļošanu [Francijas] teritorijā, ja attiecīgā persona tiek notverta noziedzīga nodarījuma izdarīšanas vietā, paredzēts brīvības atņemšanas sods un naudas sods.

30

Šīs tiesību normas sakarā šī tiesa vispirms vēlas noskaidrot, vai robežkontrole, kuru kāda dalībvalsts ir atjaunojusi pie savām iekšējām robežām, ir pielīdzināma ārējās robežas kontrolei brīdī, kad trešās valsts valstspiederīgais, kuram nav ieceļošanas tiesību, šķērso robežu, ja pārbaude tiek veikta notikuma vietā.

31

Apstiprinošas atbildes gadījumā, šīs tiesas ieskatā, būtu jānoskaidro šīs pārbaudes veidi. Šajā ziņā tā, pirmkārt, norāda, ka Direktīvas 2008/115 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts ļauj dalībvalstīm turpināt piemērot pie savām ārējām robežām vienkāršotas valsts atgriešanas procedūras, neizejot visus minētajā direktīvā paredzētās procedūras posmus, lai varētu pēc iespējas ātrāk izraidīt trešo valstu valstspiederīgos, kas notverti šo robežu šķērsošanas brīdī. Tā, otrkārt, norāda, ka minētās direktīvas 4. panta 4. punkts ietver dalībvalstu tiesības īstenot 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētās iespējas tādējādi, ka attiecīgā dalībvalsts var izmantot vienkāršotās atgriešanas procedūras, ievērojot Direktīvā paredzētās minimālās garantijas, tostarp minētās direktīvas 16. un 17. pantā noteiktos aizturēšanas nosacījumus.

32

Tādēļ iesniedzējtiesa jautā, vai dalībvalsts, kas atjaunojusi kontroli pie iekšējām robežām, var atsaukties uz minēto 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu, lai neattiecinātu Direktīvu 2008/115 uz trešās valsts valstspiederīgo, kurš ir nelikumīgi šķērsojis tādu robežu un vēl nav uzturējies valsts teritorijā.

33

Gadījumā, ja atbilde uz jautājumu ir apstiprinoša, visbeidzot tiek uzdots jautājums, vai Direktīvas 2008/115 4. panta 4. punkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka tas neliedz ieslodzīt trešās valsts valstspiederīgo tādos apstākļos kā konkrētajā lietā aplūkojamie.

34

Šajos apstākļos Cour de cassation nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

35

Ar pirmo un otro jautājumu, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2008/115 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts, lasot to kopsakarā ar Šengenas Robežu kodeksa 32. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka to piemēro situācijā, kad trešās valsts valstspiederīgais tika aizturēts dalībvalsts iekšējās robežas tiešā tuvumā, ja saskaņā ar šī kodeksa 25. pantu šī dalībvalsts atjaunojusi kontroli pie šīs robežas sakarā ar nopietniem draudiem minētās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai.

36

Vispirms ir jāuzsver, kā tas arī minēts šī sprieduma 22. un 23. punktā, ka attiecībā uz Marokas valstspiederīgo A. Arib netika pieņemts lēmums par atteikumu ieceļot Francijas teritorijā, bet viņu pārbaudīja Francijas iestādes Francijas un Spānijas robežas tiešā tuvumā pēc tam, kad kontrole uz šīs robežas tika atjaunota saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksa 25. pantu, un pēc pārbaudes viņš tika aizturēts, jo viņš tika turēts aizdomās par Ceseda L. 621‑2. pantā paredzētā nozieguma izdarīšanu, proti, par nelikumīgu ieceļošanu Francijas teritorijā.

37

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka gan no jēdziena “nelikumīga uzturēšanās” definīcijas Direktīvas 2008/115 3. panta 2. punktā, gan no šīs direktīvas 5. apsvēruma, saskaņā ar kuru šo direktīvu “piemēro visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās nosacījumiem dalībvalstī”, izriet, ka trešās valsts valstspiederīgais, kurš, nelikumīgi ieceļojis dalībvalsts teritorijā, tajā uzturas, neizpildot ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās nosacījumus, tādēļ tajā uzturas nelikumīgi, un uzturēšanās faktam nav piemērojams minimālā laika vai palikšanas šajā teritorijā nodoma nosacījums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 7. jūnijs, Affum, C‑47/15, EU:C:2016:408, 48. un 59. punkts).

38

Trešās valsts valstspiederīgais, kurš kā A. Arib pēc nelikumīgas ieceļošanas dalībvalsts teritorijā ir notverts šīs dalībvalsts teritorijā kādas no tās iekšējo robežu tiešā tuvumā, neizpildījis ieceļošanas, atrašanās vai uzturēšanās nosacījumus šajā teritorijā, tātad būtu jāuzskata par personu, kas nelikumīgi uzturas minētās dalībvalsts teritorijā.

39

Trešās valsts valstspiederīgais attiecīgajā situācijā atbilstoši Direktīvas 2008/115 2. panta 1. punktam, ievērojot šā 2. panta 2. punktu, ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā. Viņam ir piemērojami tajā paredzētie kopējie standarti un procedūras attiecībā uz viņa izraidīšanu, kamēr viņa uzturēšanās attiecīgajā gadījumā nav tikusi padarīta par likumīgu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 7. jūnijs, Affum, C‑47/15, EU:C:2016:408, 61. punkts).

40

Šajā ziņā, otrkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru minētā direktīva pieļauj arī tādu tiesisko regulējumu, kurā ir atļauta brīvības atņemšana tādam trešās valsts valstspiederīgajam, kam ir tikusi piemērota šajā pašā direktīvā paredzētā atgriešanas procedūra un kas vai nu nelikumīgi uzturas minētajā teritorijā, kaut arī nepastāv pamatots iemesls tam, lai viņš neatgrieztos, vai bija no jauna ieceļojis šīs valsts teritorijā, pārkāpjot ieceļošanas aizliegumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 7. jūnijs, Affum, C‑47/15, EU:C:2016:408, 54. un 64. punkts).

41

Tomēr no Tiesai iesniegtiem lietas materiāliem, kā arī no tiesas sēdē sniegtajām atbildēm uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem izriet, ka A. Arib neatrodas nevienā no divām iepriekšējā punktā minētajām situācijām.

42

Treškārt, ir jānorāda, ka Direktīvas 2008/115 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts ļauj dalībvalstīm nepiemērot šo direktīvu attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, ievērojot tās 4. panta 4. punktā paredzētos norādījumus, divās īpašās situācijās, proti, attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem attiecas ieceļošanas atteikums saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksa 14. pantu vai kurus kompetentās iestādes ir aizturējušas vai notvērušas saistībā ar nelikumīgu dalībvalsts ārējās robežas šķērsošanu un kuri vēlāk nav ieguvuši atļauju vai tiesības palikt attiecīgajā dalībvalstī.

43

Kā tas tiek norādīts šī sprieduma 36. punktā, attiecībā uz A. Arib netika pieņemts lēmums par atteikumu ieceļot Francijas teritorijā. Līdz ar to katrā ziņā uz viņu nevar attiecināt pirmo no divām Direktīvas 2008/115 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā minētajām situācijām.

44

Tādējādi ir jānoskaidro, vai uz trešās valsts valstspiederīgo, kas nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā un kas tika aizturēts kādas šīs dalībvalsts iekšējās robežas tiešā tuvumā, attiecas Direktīvas 2008/115 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētā situācija, ja dalībvalsts ir atjaunojusi kontroli uz šīs robežas sakarā ar nopietniem draudiem minētās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksa 25. pantu.

45

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru izriet, ka abas Direktīvas 2008/115 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā minētās situācijas attiecas tikai uz dalībvalsts ārējās robežas šķērsošanu, kas definēta Šengenas Robežu kodeksa 2. pantā, un tātad neattiecas uz dalībvalstu, kas ietilpst Šengenas zonā, kopējās robežas šķērsošanu (spriedums, 2016. gada 7. jūnijs, Affum, C‑47/15, EU:C:2016:408, 69. punkts).

46

Jo īpaši šī Direktīvas 2008/115 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētā otrā situācija paredz tiešu laika un telpas saikni starp trešās valsts valstspiederīgā aizturēšanu vai notveršanu un ārējās robežas šķērsošanu. Tādējādi tas attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kurus kompetentās iestādes ir aizturējušas vai notvērušas tieši tajā brīdī, kad viņi nelikumīgi šķērsoja ārējo robežu, vai pēc šīs šķērsošanas šīs robežas tuvumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 7. jūnijs, Affum, C‑47/15, EU:C:2016:408, 72. punkts).

47

Tātad Direktīvas 2008/115 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm nav atļauts nepiemērot trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, šo direktīvu, tādēļ ka viņi ir nelikumīgi ieceļojuši pāri iekšējai robežai (spriedums, 2016. gada 7. jūnijs, Affum, C‑47/15, EU:C:2016:408, 69. un 77. punkts).

48

Otrkārt, katrā ziņā ir jānoskaidro, vai tas, ka dalībvalsts robežu kontroles atjaunošana pie tās iekšējām robežām saskaņā ar Šengena Robežu kodeksa 25. pantu izraisa to, ka Direktīvas 2008/115 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts attiecas uz situāciju, kad trešās valsts valstspiederīgais nelikumīgi uzturas šajā dalībvalstī un tiek notverts iekšējās robežas tuvumā.

49

Šengenas Robežu kodeksa 25. pantā izņēmuma kārtā un ar dažiem nosacījumiem ir ļauts dalībvalstij uz laiku atjaunot robežkontroli uz visiem vai īpašiem tās robežu posmiem, ja pastāv nopietns apdraudējums šīs dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai. Saskaņā ar šī kodeksa 32. pantu, tiklīdz robežkontrole tiek atjaunota, šī kodeksa atbilstošās tiesību normas par ārējām robežām ir piemērojamas mutatis mutandis.

50

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāuzsver, ka, būdams atkāpe no Direktīvas 2008/115 piemērošanas jomas, tās 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētais izņēmums ir jāinterpretē šauri.

51

Kā tas jau izriet no šī sprieduma 45. un 47. punkta, šī tiesību norma atbilstoši tās formulējumam, izslēdzot jebkādu nenoteiktību šajā ziņā, attiecas uz situāciju, kurā trešās valsts valstspiederīgais atradies uz dalībvalsts “ārējās robežas” vai tiešā tuvumā pie tādas ārējās robežas. Tur arī nav nekādas norādes par to, ka tādai situācijai varētu tikt pielīdzināta situācija, kad trešās valsts valstspiederīgais atrodas uz iekšējās robežas, pie kuras tika atjaunota kontrole atbilstoši Šengenas Robežu kodeksa 25. pantam, vai tādas robežas tiešā tuvumā, lai gan šīs direktīvas pieņemšanas datumā Regulas Nr. 562/2006 23. un 28. pantā jau bija paredzēts, no vienas puses, ka dalībvalstis var atjaunot robežu kontroli uz visām to robežām, ja pastāv nopietns apdraudējums to sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai, un, no otras puses, attiecīgajā gadījumā konkrētās šīs Regulas tiesību normas par ārējām robežām ir piemērojamas mutatis mutandis.

52

Otrkārt, attiecībā uz Direktīvas 2008/115 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā izvirzīto mērķi Tiesa jau ir nospriedusi, ka tajā ir ļauts dalībvalstīm turpināt piemērot savām ārējām robežām vienkāršotas valsts atgriešanas procedūras, neīstenojot visus minētajā direktīvā paredzētas procesuālos posmus, lai varētu pēc iespējas ātrāk izraidīt trešo valstu valstspiederīgos, kas notverti šo robežu šķērsošanas brīdī (spriedums, 2016. gada 7. jūnijs, Affum, C‑47/15, EU:C:2016:408, 74. punkts).

53

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka Direktīvas 2008/115 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts vienādi attiecas gan uz notveršanu vai aizturēšanu dalībvalsts ārējās robežas tiešā tuvumā, kas paredzēta Šengenas Robežu kodeksa 13. pantā un lēmuma par ieceļošanas atteikumu pieņemšanu šī kodeksa 14. panta kontekstā.

54

Faktiski, kā tas apstiprināts ar Šengenas Robežu kodeksa 14. panta 4. punktu, lēmuma pieņemšanas par ieceļošanas atteikumu Šengenas zonā mērķis ir novērst to, ka trešās valsts valstspiederīgie, pret kuriem tas ir vērsts, iekļūtu šajā teritorijā, tāda valstspiederīgā, kas uzturas dalībvalstī nelikumīgi, aizturēšana vai notveršana brīdī, kad viņš šķērso ārējo robežu vai atrodas tiešā tuvumā pie tādas robežas, ļauj valsts kompetentām iestrādēm arī viegli un ātri, ņemot vērā vietu, kurā minētais valstspiederīgais tika aizturēts, pieņemt attiecīgus pasākumus, lai novērstu, ka viņš paliek šajā teritorijā, uzreiz atgriežot pie ārējās robežas, ko viņš bija nelikumīgi šķērsojis.

55

Šādos apstākļos, kuriem raksturīgs it īpaši ārējās robežas tuvums, varētu tikt pamatots atļaut dalībvalstij nepildīt visus Direktīvā 2008/115 paredzētās procedūras posmus, lai paātrinātu trešās valsts valstspiederīgo, kuri nelikumīgi uzturas tās teritorijā, atgriešanu uz trešo valsti.

56

Un otrādi – dalībvalsts robežkontroles atjaunošana pie tās iekšējām robežām vien nevar būt par pamatu tam, ka trešās valsts valstspiederīgais, kurš nelikumīgi uzturas dalībvalstī un tiek aizturēts, šķērsojot šo robežu vai tās tiešā tuvumā, varētu tikt izraidīts ātrāk vai vieglāk no Šengenas zonas teritorijas un tiktu nekavējoties nogādāts pie ārējās robežas, kur viņš tika aizturēts policijas kontroles laikā Šengenas Robežu kodeksa 23. panta a) punkta nozīmē, tajā pašā vietā, ja nav atjaunota robežkontrole pie šīm robežām.

57

Pretēji tam, ko būtībā apgalvo Vācijas valdība, šāds secinājums nav apšaubāms, ja tiktu ņemti vērā pārvadātājiem uzliktie pienākumi, kas ietverti Šengenas Robežu kodeksa V pielikuma A daļas 2. punktā un KĪŠN 26. pantā.

58

Faktiski, pat pieņemot, ka šādi pienākumi būtu piemērojami arī saskaņā ar minētā kodeksa 32. pantu, tiklīdz kontrole uz iekšējām robežām tikusi atjaunota, ir tomēr jānorāda, ka Šengenas Robežu kodeksa V pielikuma A daļas 2. punkta un KĪŠN 26. panta rezultāts ir pienākuma uzlikšana pārvadātājiem paziņot trešās valsts valstspiederīgajam, ka viņi brauc tikai līdz robežai, kuras šķērsošana trešās valsts valstspiederīgajam tiks atteikta, nevis kā A. Arib gadījumā, kad šis trešās valsts valstspiederīgais tika aizturēts vai notverts pēc minētās robežas šķērsošanas nelikumīgi.

59

No tā izriet, ka, ņemot vērā Direktīvas 2008/115 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā izvirzīto mērķi, nav jānošķir trešās valsts valstspiederīgais, kurš nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā un kurš tika izturēts iekšējās robežas tiešā tuvumā, atkarībā no tā, vai šīs robežas kontrole tika vai netika atjaunota.

60

Treškārt, nepieciešamību šauri interpretēt Direktīvas 2008/115 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu arī apstiprina konteksta analīze, kurā tika ietverta šī tiesību norma, un it īpaši Šengenas Robežu kodeksa sistemātiskā interpretācija.

61

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka no šī kodeksa izriet, ka iekšējā robeža, pie kuras dalībvalsts atjaunojusi kontroli saskaņā ar minētā kodeksa 25. pantu, nav līdzvērtīga ārējai robežai tā paša kodeksa izpratnē.

62

Faktiski atbilstoši Šengena Robežu kodeksa 2. panta formulējumam jēdzieni “iekšējā robeža” un “ārējā robeža” ir viens no otra neatkarīgi. Tātad šī kodeksa 32. pantā ir paredzēts tikai tas, ka, tiklīdz dalībvalsts atjaunojusi savu iekšējo robežu kontroli, tikai atbilstošās šī kodeksa tiesību normas par ārējām robežām ir piemērojamas mutatis mutandis. Turpretī šajā 32. pantā nav paredzēts, kā to arī būtībā norāda ģenerāladvokāts secinājumu šajā lietā 52. punktā, ka šādos gadījumos ir jāpiemēro Direktīvas 2008/115 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts. Līdz ar to Šengenas kodeksa pašam formulējumam pretēji ir tas, ka šīs direktīvas nolūkos iekšējā robeža, pie kuras tiek atjaunota kontrole saskaņā ar kodeksa 25. pantu, tiktu pielīdzināta ārējai robežai.

63

Turklāt tā ir taisnība, kā to uzsver iesniedzējtiesa, ka Šengenas Robežu kodeksa 5. panta 3. punktā dalībvalstīm tiek uzlikts pienākums ieviest sankcijas par ārējo robežu neatļautu šķērsošanu ārpus paredzētām robežšķērsošanas vietām vai pēc to darbalaika beigām, kuras būtu efektīvas, samērīgas un atturošas.

64

Katrā ziņā un neatkarīgi no tā, vai šī tiesību norma ir uzskatāma par konkrētu tiesību normu Šengenas Robežu kodeksa 32. panta nozīmē un piemērojama mutatis mutandis gadījumos, kad dalībvalsts atjauno kontroli uz tās iekšējām robežām, katrā ziņā ir jānorāda, ka ar minēto tiesību normu nekādi nav paredzēts atkāpties no Direktīvā 2008/115 noteiktajiem kopējiem standartiem un procedūrām, kā tas turklāt ir skaidri apstiprināts ar minētā kodeksa 13. panta 1. punktu, kurā ir paredzēts veikt pasākumus pret personām, kas robežu šķērsojušas nelikumīgi, un tikai, ja šai personai nav tiesību uzturēties attiecīgās dalībvalsts teritorijā, tā tiek aizturēta un attiecībā uz to tiek sāktas procedūras, ievērojot Direktīvu 2008/115 (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 7. jūnijs, Affum, C‑47/15, EU:C:2016:408, 90. punkts).

65

Šengenas Robežu kodeksa 13. panta 1. punkta mērķis ir precizēt saikni starp robežu uzraudzību un Direktīvā 2008/115 paredzēto atgriešanās procedūru īstenošanu (spriedums, 2017. gada 26. jūlijs, Jafari, C‑646/16, EU:C:2017:586, 69. punkts). Tādējādi dalībvalstu veiktajiem pasākumiem it īpaši saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksa 5. panta 3. punktu, lai nodrošinātu robežu uzraudzības efektivitāti, nevar būt tāda iedarbība, lai mainītu dalībvalstu pienākumus, kas izriet no šīs direktīvas.

66

Visbeidzot ir jāprecizē, ka Direktīva 2008/115 neizslēdz dalībvalstu iespēju brīvības atņemšanas sodu paredzēt par citiem noziedzīgiem nodarījumiem, nevis tiem, kas ir saistīti tikai ar nelikumīgu ieceļošanu, tostarp situācijās, kad minētā procedūra vēl nav pabeigta (spriedums, 2016. gada 7. jūnijs, Affum, C‑47/15, EU:C:2016:408, 65. punkts). Līdz ar to minētā direktīva nav pretrunā ar trešās valsts pilsoņa, kurš nelikumīgi uzturas dalībvalstī, aizturēšanu vai paturēšana aizturējumā, ja šādi pasākumi tiek pieņemti, pamatojoties uz to, ka ir aizdomas, ka pilsonis ir izdarījis citu smagu vai mazāk smagu noziegumu, kas nav tikai nelikumīga ieceļošana valsts teritorijā, un jo īpaši smagu vai mazāk smagu noziegumu, kas var apdraudēt attiecīgās dalībvalsts sabiedrisko kārtību vai iekšējo drošību.

67

No iepriekš minētā izriet, ka uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2008/115 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts, lasot to kopsakarā ar Šengenas Robežu kodeksa 32. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka to nepiemēro situācijā, kad trešās valsts valstspiederīgais tika aizturēts dalībvalsts iekšējās robežas tiešā tuvumā un šīs dalībvalsts teritorijā uzturas nelikumīgi, pat ja saskaņā ar šī kodeksa 25. pantu šī dalībvalsts ir atjaunojusi kontroli pie šīs robežas sakarā ar nopietniem draudiem minētās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai.

68

Ņemot vērā atbildes uz pirmo un otro jautājumu, uz trešo jautājumu nav jāatbild.

69

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts, lasot to kopsakarā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/399 (2016. gada 9. marts) par Savienības Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss), 32. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka to nepiemēro situācijā, kad trešās valsts valstspiederīgais tiek aizturēts dalībvalsts iekšējās robežas tiešā tuvumā un šīs dalībvalsts teritorijā uzturas nelikumīgi, pat ja saskaņā ar šī kodeksa 25. pantu šī dalībvalsts ir atjaunojusi kontroli pie šīs robežas sakarā ar nopietniem draudiem minētās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai.