1

Ar prasības pieteikumu Eiropas Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka, neatlīdzinot pašu resursu zaudējumus, kas bija jākonstatē un jāietver Eiropas Savienības budžetā saskaņā ar Padomes Regulas (EEK, Euratom) Nr. 1552/89 (1989. gada 29. maijs) par Lēmuma 88/376/EEK, Euratom par Kopienu pašu resursu sistēmu piemērošanu (OV 1989, L 155, 1. lpp.) 2., 6., 10., 11. un 17. pantu, ja eksporta sertifikāti nav piešķirti, pārkāpjot Padomes Lēmuma 91/482/EEK (1991. gada 25. jūlijs) par aizjūras zemju un teritoriju asociāciju ar Eiropas Kopienu (OV 1991, L 263, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “AZT lēmums”) 101. panta 2. punktu attiecībā uz alumīnija ievešanu no Angiljas laikā no 1999. līdz 2000. gadam, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kas noteikti EK līguma 5. pantā (jaunajā redakcijā – EKL 10. pants, pēc tam – LES 4. panta 3. punkts).

2

Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūti tika parakstīti Sanfrancisko 1945. gada 26. jūnijā. Šo statūtu 73. panta b) punktā, kurš ietilpst to XI nodaļā “Deklarācijas par teritorijām, kurām nav pašpārvaldes”, ir noteikts:

“Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstis, kuras ir atbildīgas vai uzņemas atbildību par to teritoriju pārvaldi, kuru tautas vēl nav sasniegušas pilnīgu pašpārvaldi, atzīst principu, ka šajās teritorijās dzīvojošo intereses ir primāras, un kā svētu pienākumu uzņemas saistības maksimāli veicināt šo teritoriju iedzīvotāju labklājību starptautiskās miera un drošības sistēmas ietvaros, kas noteikta šajos statūtos, un šim nolūkam:

[..]

b) attīstīt pašpārvaldi, pienācīgi ņemt vērā šo tautu politiskos centienus un palīdzēt tām pakāpeniski izveidot brīvas politiskās iestādes atbilstoši katras teritorijas un tās tautu īpašajiem apstākļiem un to dažādajām attīstības pakāpēm.”

3

Fakti, kas ir pārmestās pienākumu neizpildes pamatā, ir radušies gan pirms, gan pēc Amsterdamas līguma, ar kuru ir grozīts EK līgums, stāšanās spēkā. Tomēr noteikumi, kas attiecas uz šo prasību par valsts pienākumu neizpildi, būtībā ir palikuši identiski. EK līguma 5. panta (jaunajā redakcijā – EKL 10. pants) redakcija ir šāda:

“Dalībvalstis veic gan vispārējus, gan īpašus attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, ko rada šis Līgums vai Kopienas iestāžu darbība. Tās atvieglina Kopienas uzdevumu veikšanu.

Tās atturas no visiem pasākumiem, kas varētu traucēt šā Līguma mērķu sasniegšanu.”

4

Šis noteikums būtībā ir aizstāts ar LES 4. panta 3. punktu.

5

Šī līguma ceturtajā daļā “Aizjūras zemju un teritoriju asociēšana” ir ietverts tā 131.–137. pants (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 182.–188. pants, pēc tam – LESD 198.–204. pants). Atbilstoši minētajam 131. pantam (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 182. pants, pēc tam – LESD 198. pants):

“Dalībvalstis piekrīt asociēt ar Kopienu zemes un teritorijas ārpus Eiropas, kuras uztur īpašas attiecības ar Beļģiju, Dāniju, Franciju, Itāliju, Nīderlandi un Apvienoto Karalisti. Šīs zemes un teritorijas, turpmāk sauktas par “zemēm un teritorijām”, ir uzskaitītas šā Līguma IV pielikumā.

Asociēšanas mērķis ir veicināt šo zemju un teritoriju ekonomisku un sociālu attīstību, kā arī nodibināt to ciešus ekonomiskus sakarus ar Kopienu.

Saskaņā ar šā Līguma preambulā izklāstītajiem principiem asociēšana galvenokārt kalpo šo zemju un teritoriju iedzīvotāju interesēm un labklājībai, palīdzot sasniegt tādu ekonomisku, sociālu un kultūras attīstību, pēc kādas viņi tiecas.”

6

Minētā līguma 133. panta 1. punktā (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 184. panta 1. punkts, pēc tam – LESD 200. panta 1. punkts) bija paredzēts:

“Saskaņā ar šī Līguma noteikumiem, kas paredz pakāpeniski aizliegt dalībvalstīm savstarpējos muitas nodokļus, dalībvalstis pilnībā atceļ ievedmuitas nodokļus precēm, kuru izcelsme ir zemēs un teritorijās.”

7

Saskaņā ar šī paša Līguma 136. pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 187. pants, pēc tam – LESD 203. pants):

“Pirmos piecus gadus pēc tam, kad šis līgums stājies spēkā, sīkākus nosacījumus un procedūru, kā ar Kopienu asociē šīs zemes un teritorijas, nosaka šim Līgumam pievienotā Īstenošanas konvencija.

Pirms beidzas šā panta iepriekšējā daļā minētās konvencijas darbība, Padome vienprātīgi pieņem noteikumus turpmākajam laikam, pamatojoties uz jau sasniegto un šajā Līgumā ietvertajiem principiem.”

8

EK līguma 227. panta 1. un 3. punktā (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 299. panta 1. un 3. punkts, pēc tam – LES 52. panta 1. punkts un LESD 355. panta 2. punkts) bija paredzēts:

“1.   Šis Līgums attiecas uz Beļģijas Karalisti, Dānijas Karalisti, Vācijas Federatīvo Republiku, Grieķijas Republiku, Spānijas Karalisti, Francijas Republiku, Īriju, Itālijas Republiku, Luksemburgas Lielhercogisti, Nīderlandes Karalisti, Austrijas Republiku, Portugāles Republiku, Somijas Republiku, Zviedrijas Karalisti un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti.

[..]

3.   Īpašā asociācijas procedūra, kas izklāstīta šī Līguma ceturtajā daļā, attiecas uz tām aizjūras zemēm un teritorijām, kas uzskaitītas šā Līguma IV pielikumā.

Šis Līgums neattiecas uz tām aizjūras zemēm un teritorijām, kas uztur īpašas attiecības ar Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti un kuras nav iekļautas iepriekšminētajā sarakstā.”

9

EK līguma IV pielikumā (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EK līguma II pielikums, pēc tam – LESD II pielikums) “Aizjūras zemes un teritorijas, uz kurām attiecas Līguma ceturtās daļas noteikumi” ietvertajā sarakstā tostarp ir norādīta Angilja.

10

Regulas Nr. 1552/89 2., 6., 10., 11. un 17. pantā pamatlietas faktu rašanās laikā bija reglamentēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem dalībvalstīm bija jākonstatē un jāietver Eiropas Savienības budžetā to pašu resursi, tostarp muitas nodokļi.

11

AZT lēmuma pirmais un trešais apsvērums bija formulēti šādi:

“Tā kā uz nākamo periodu ir jāparedz noteikumi, kas piemērojami aizjūras zemju un teritoriju asociācijai ar Eiropas Ekonomikas kopienu, še turpmāk “AZT”; tā kā šie noteikumi attiecas uz Francijas Republikas teritorijām, Apvienotās Karalistes valstīm un teritorijām, Nīderlandes Karalistes valstīm un daļēji Grenlandi;

[..]

Tā kā Kopiena jau sen ir atvērusi savu tirgu izstrādājumiem, kuru izcelsme ir AZT, kā arī ĀKK valstu izstrādājumiem; tā kā, ņemot vērā īpašās attiecības starp Kopienu un AZT, kuru pamatā ir Līguma un jo īpaši tā ceturtās daļas noteikumi, Līguma noteikumi būtu jāuzlabo, piešķirot AZT lielāku elastību attiecībā uz izcelsmes noteikumiem izstrādājumiem, kuru izcelsme ir AZT, un pieņemot jaunus noteikumus par dažiem izstrādājumiem, kuru izcelsme ir ārpus AZT.”

12

Saskaņā ar šī lēmuma 1. pantu šī lēmuma mērķis bija veicināt un paātrināt tā I pielikumā uzskaitīto AZT ekonomisko, kultūras un sociālo attīstību un stiprināt to ekonomisko struktūru. Šī pielikuma 5. punktā Angilja bija minēta kā AZT, “kas pieder [Apvienotajai Karalistei]”.

13

AZT lēmuma 6. panta pirmajā daļā bija noteikts:

“Iestādes, kas piedalās 10. pantā minētajā partnerattiecību procedūrā, atbilstoši savām pilnvarām regulāri pārbauda tās piemērošanas rezultātus un sniedz atzinumus un stimulus, kas nepieciešami šī lēmuma mērķu sasniegšanai.”

14

Atbilstoši šī lēmuma 10. pantam:

“Lai AZT kompetentajām vietējām varas iestādēm dotu iespēju aktīvāk iesaistīties AZT asociācijas ar Kopienu principu īstenošanā, vienlaikus ievērojot konkrēto dalībvalstu attiecīgo centrālo pārvalžu kompetenci, tiek ieviesta apspriešanās procedūra, kuras pamatā ir partnerības princips starp Komisiju, dalībvalsti un AZT.

Šī partnerība, kuras noteikumi ir izklāstīti šī lēmuma 234., 235. un 236. pantā, ļaus izpētīt asociācijas sasniegumus un apspriest iespējamās problēmas attiecībās starp AZT un Kopienu.”

15

Minētā lēmuma 101. panta 2. punkts bija formulēts šādi:

“Izstrādājumus, kuru izcelsme ir ārpus AZT, bet kas atrodas brīvā apgrozībā AZT un kā tādi tiek atkārtoti eksportēti uz Kopienu, var ievest Kopienā bez muitas nodokļiem un tiem līdzīgām nodevām, ja:

16

Saskaņā ar AZT lēmuma 108. panta 1. punkta otro ievilkumu nosacījumi atļaujai ievest Savienībā izstrādājumus, kuru izcelsme ir ārpus AZT, bet kas ir brīvā apgrozībā AZT, un attiecīgās administratīvās sadarbības metodes bija izklāstītas tā III pielikumā.

17

Atbilstoši šī lēmuma 234. pantam:

“Kopienas rīcība, cik vien iespējams, ir balstīta uz ciešām apspriedēm starp Komisiju, AZT dalībvalsti un AZT kompetentajām vietējām varas iestādēm.

Šīs apspriedes turpmāk tekstā tiek sauktas par “partnerību”.”

18

Minētā lēmuma 235. panta 1. un 2. punktā bija paredzēts:

“1.   Partnerība aptver to darbību plānošanu, sagatavošanu, finansēšanu, uzraudzību un novērtēšanu, kuras Kopiena veic saskaņā ar šo lēmumu, kā arī visus problēmjautājumus, kas rodas attiecībās starp AZT un Kopienu.

2.   Šajā nolūkā AZT asociācija vai nu pēc vienas un tās pašas dalībvalsts AZT ģeogrāfiskās zonas, vai pēc AZT grupas un it īpaši pēc attiecīgo AZT pieprasījuma var izveidot konsultatīvas darba grupas, kuru sastāvā ir trīs 234. pantā minētie partneri. Šīs grupas izveido:

19

Saskaņā ar šī paša lēmuma 237. pantu:

“Atkarībā no īpašiem noteikumiem par attiecībām starp AZT un tajos paredzētajiem Francijas aizjūras departamentiem šo lēmumu piemēro, no vienas puses, teritorijām, kurās piemēro Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, un saskaņā ar minētajā līgumā noteiktajiem nosacījumiem un, no otras puses, AZT teritorijām.”

20

AZT lēmuma III pielikuma 2. panta “Eksporta sertifikāts EXP” 1. un 6. punktā bija noteikts:

“1.   Lēmuma 101. panta 2. punkta noteikumu ievērošanu apliecina eksporta sertifikāts EXP, kura paraugs ir ietverts šī pielikuma I pielikumā.

[..]

6.   Eksporta sertifikātu EXP izsniedz eksportējošo AZT muitas iestādes, ja preces var uzskatīt par brīvā apgrozībā esošām lēmuma 101. panta 2. punkta izpratnē.

21

Šī pielikuma 7. pantā “Eksporta sertifikātu EXP pārbaude” bija paredzēts:

“1.   Eksporta sertifikātu EXP pēcmuitošanas pārbaudi veic izlases veidā un ikreiz, kad importētājvalsts muitas iestādēm ir pamatotas šaubas par dokumenta autentiskumu vai par informācijas, kas saistīta ar attiecīgo izstrādājumu patieso izcelsmi, precizitāti.

[..]

6.   Ja pārbaudes procedūra vai visa cita pieejamā informācija norāda, ka ir pārkāpti šī pielikuma noteikumi, AZT pēc savas ierosmes vai pēc Kopienas lūguma veic atbilstīgas pārbaudes vai pietiekami steidzami rīkojas, lai šīs pārbaudes tiktu veiktas nolūkā atklāt un nepieļaut šādus pārkāpumus. Komisija var piedalīties šajās pārbaudēs.

[..]

7.   Strīdus, kurus nevar izšķirt starp importētājvalsts un eksportējošo AZT muitas iestādēm, vai kuri rada problēmas ar šī pielikuma interpretāciju, iesniedz muitas likumdošanas komitejai.

[..]”

22

Kā tas tostarp izriet no Komisijas Paziņojuma COM(77)210, galīgā redakcija (1977. gada 13. jūnijs), par Eiropas Ekonomikas kopienas Muitas savienības statusu, Muitas likumdošanas komiteju, ko izveidojusi Padome un kuras priekšsēdētājs ir Komisijas pārstāvis, veido dalībvalstu pārstāvji.

23

Padomes Regulas (EEK) Nr. 2913/92 (1992. gada 12. oktobris) par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV 1992, L 302, 1. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2700/2000 (2000. gada 16. novembris) (OV 2000, L 311, 17. lpp.), (turpmāk tekstā – “Muitas kodekss”) 220. panta 2. punkta b) apakšpunktā bija paredzēts:

“Izņemot gadījumus, kas minēti 217. panta 1. punkta otrajā un trešajā ievilkumā [daļā], vēlāku iegrāmatošanu nedrīkst izdarīt, ja:

[..]

[..].”

24

Saskaņā ar šī kodeksa 239. panta 1. punktu:

“Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļus var atmaksāt vai atlaist 236., 237. un 238. pantā neminētos gadījumos:

25

Komisijas Regulas (EEK) Nr. 2454/93 (1993. gada 2. jūlijs), ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai Nr. 2913/92 (OV 1993, L 253, 1. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 1335/2003 (2003. gada 25. jūlijs) (OV 2003, L 187, 16. lpp.), (turpmāk tekstā – “īstenošanas regula”) IV daļas III sadaļā “Muitas parāda summas samaksa” bija ietverti 868.–876.a pants, kuros regulēti pieteikumi, kas iesniegti saskaņā ar Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunktu. Šīs regulas 873. panta pirmā daļa bija formulēta šādi:

“Pēc apspriedes ar ekspertu grupu, ko veido visu dalībvalstu pārstāvji, kuri sanāk Komitejā konkrētās lietas izskatīšanai, Komisija lemj, vai konkrētos apstākļos ir pieļaujama attiecīgo nodokļu neiegrāmatošana.”

26

Minētās regulas 874. pantā bija noteikts:

“Attiecīgajai dalībvalstij paziņo 873. pantā norādīto lēmumu pēc iespējas īsā laikā, katrā gadījumā viena mēneša laikā pēc minētajā pantā noteiktā termiņa izbeigšanās.

Komisija dara dalībvalstīm zināmus savus pieņemtos lēmumus, lai palīdzētu muitas iestādēm pieņemt lēmumus situācijās, kurās skarti līdzvērtīgi faktiskie un tiesiskie jautājumi.”

27

Šīs pašas regulas 875. pantā bija paredzēts:

“Ja 873. pantā norādītajā lēmumā ir konstatēts, ka izskatāmās lietas apstākļi ir tādi, ka attiecīgie nodokļi nav jāiegrāmato, Komisija var precizēt nosacījumus, ar kādiem dalībvalstis var atturēties no nodokļu pēcmuitošanas iegrāmatošanas gadījumos, kuri skar līdzvērtīgus faktiskos un tiesiskos jautājumus.”

28

Īstenošanas regulas IV daļas IV sadaļas, kas attiecās uz ievedmuitas vai izvedmuitas atmaksāšanu vai atlaišanu, 3. nodaļas nosaukums bija “Īpaši noteikumi [Muitas kodeksa] 239. panta piemērošanai”. Tā ietvēra 2. iedaļu, kas attiecās uz lēmumiem, kuri jāpieņem Komisijai, un kurā ietilpa šīs regulas 905.–909. pants. Tās 907. panta pirmajā daļā bija noteikts:

“Pēc apspriešanās ar ekspertu grupu, kurā ir visu dalībvalstu pārstāvji un kas sanāk komitejā, lai izskatītu attiecīgo lietu, Komisija pieņem lēmumu par to, vai izskatāmā situācija ir pamats nodokļu atmaksāšanai vai atlaišanai.”

29

Šīs regulas 908. pantā bija paredzēts:

“1.   Attiecīgajai dalībvalstij paziņo 907. pantā norādīto lēmumu pēc iespējas īsā laikā, katrā gadījumā viena mēneša laikā pēc minētajā pantā noteiktā termiņa izbeigšanās.

Komisija dara dalībvalstīm zināmus savus pieņemtos lēmumus, lai palīdzētu muitas iestādēm pieņemt lēmumus lietās, kuras skar līdzvērtīgus faktiskos un tiesiskos jautājumus.

2.   Lēmējiestāde nolemj par tai iesniegtā pieteikuma pieņemšanu vai atteikšanu, pamatojoties uz Komisijas lēmumu, kas paziņots saskaņā ar 1. punktu.

3.   Ja 907. pantā norādītajā lēmumā ir konstatēts, ka izskatāmās lietas apstākļi ir pamats atmaksāšanai vai atlaišanai, Komisija var precizēt nosacījumus, ar kādiem dalībvalstis var atmaksāt vai atlaist nodokļus gadījumos, kuros skarti līdzvērtīgi faktiskie un tiesiskie jautājumi.”

30

Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 (2002. gada 25. jūnijs) par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV 2002, L 248, 1. lpp.), kura grozīta ar Padomes Regulu (EK, Euratom) Nr. 1995/2006 (2006. gada 13. decembris) (OV 2006, L 390, 1. lpp.), (turpmāk tekstā – “Finanšu regula”) 73.a pantā ir noteikts:

“Neskarot īpašu regulu noteikumus un Padomes lēmuma piemērošanu attiecībā uz Kopienu pašu resursu sistēmu, Kopienu tiesībām attiecībā pret trešām personām un trešo personu tiesībām attiecībā pret Kopienām noilguma termiņš ir pieci gadi.

Noilguma termiņa aprēķināšanai izmantojamo dienu un minētā termiņa pārtraukšanas nosacījumus paredz īstenošanas noteikumos.”

31

Komisijas Regulas (EK, Euratom) Nr. 2342/2002 (2002. gada 23. decembris), ar ko īsteno Regulu Nr. 1605/2002 (OV 2002, L 357, 1. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas Regulu (EK, Euratom) Nr. 478/2007 (2007. gada 23. aprīlis) (OV 2007, L 111, 13. lpp.), (turpmāk tekstā – “īstenošanas regula”) 85.b panta “Noteikumi par noilguma termiņu” 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts:

“Noilguma termiņš Kopienas prasījumiem attiecībā uz trešām personām sākas nākamajā dienā pēc tam, kad beidzies ar [..] parādzīmi parādniekam paziņotais termiņš.”

32

Saskaņā ar Apvienotās Karalistes likumiem Angilja ir Lielbritānijas aizjūras teritorija, kas veido vienotu teritoriju ar citām Lielbritānijas aizjūras teritorijām un Apvienoto Karalisti, bet neietilpst Apvienotajā Karalistē.

33

Angilja ir izstrādājusi konstitūciju, kurā ir paredzēta gubernatora, izpildpadomes, asamblejas, sabiedrisko pakalpojumu komitejas un juridisko pakalpojumu komitejas izveidošana.

34

Lielbritānijas valdība ir starptautiski atbildīga par tādu Lielbritānijas aizjūras teritoriju kā Angilja ārējām attiecībām. Turklāt saskaņā ar konstitucionālo principu Lielbritānijas parlamentam ir likumdošanas pilnvaras attiecībā uz šīm teritorijām.

35

1998. gadā Angilja un Angiljā reģistrētā sabiedrība Corbis Trading (Anguilla) Ltd (turpmāk tekstā – “Corbis”) izveidoja pārkraušanas shēmu, saskaņā ar kuru alumīnija imports no trešajām valstīm tika deklarēts Angiljas muitā un pēc tam transportēts uz Savienību.

36

Angiljas iestādes 1998. un 1999. gadā izsniedza eksporta sertifikātus EXP (turpmāk tekstā – “EXP sertifikāti”) alumīnija, kura izcelsme bija trešajās valstīs un uz kuru attiecās pārkraušanas operācija Angiljā, piegāžu atkārtotam eksportam uz Savienību.

37

Tā kā tika izteiktas šaubas par Angiljā izveidotās pārkraušanas shēmas atbilstību AZT lēmuma 101. panta 2. punktam, Commissioners for Her Majesty’s Revenue and Customs (Apvienotās Karalistes Ieņēmumu un muitas dienests) 1998. gada novembrī veica izmeklēšanu, kuras noslēgumā tika sagatavots ziņojums, kurā bija konstatēts, ka sākotnēji Eiropas uzņēmumi, kas darbojās kā alumīnija importētāji Angiljā, par šo alumīnija importu maksāja muitas nodokli Angiljā un ieguva EXP sertifikātu un pēc tam tiem tika piešķirta “eksporta transportēšanas piemaksa”. Saskaņā ar šajā ziņojumā konstatētajiem faktiem minēto “eksporta transportēšanas piemaksu” minētajiem uzņēmumiem maksāja Corbis, kam Angiljas iestādes atmaksāja summas, kuras samaksātas kā šī piemaksa. Tā kā Angiljā izveidotā pārkraušanas shēma būtībā tika izveidota ar nolūku atmaksāt muitas nodokļus, minētajā ziņojumā tika secināts, ka šādas “eksporta transportēšanas piemaksas” samaksa ir jāuzskata par Angiljā samaksāto muitas nodokļu daļēju atmaksu, kas ir pretrunā AZT lēmuma 101. panta 2. punktam.

38

Apvienotās Karalistes Ieņēmumu un muitas dienesta veiktās izmeklēšanas rezultāti tika nosūtīti Krāpšanas novēršanas koordinēšanas vienībai (UCLAF).

39

1999. gada 18. februārī UCLAF publicēja paziņojumu saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 515/97 (1997. gada 13. marts) par dalībvalstu pārvaldes iestāžu savstarpēju palīdzību un šo iestāžu un Komisijas sadarbību, lai nodrošinātu muitas un lauksaimniecības tiesību aktu pareizu piemērošanu (OV 1997, L 82, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “savstarpējas palīdzības paziņojums”), 45. pantu. Šajā paziņojumā UCLAF pārsūtīja informāciju, ko tā bija saņēmusi no Apvienotās Karalistes Ieņēmumu un muitas dienesta par Angiljā izveidoto pārkraušanas shēmu un kas ir apkopota šī sprieduma 37. punktā. Uzskatot, ka šādos apstākļos izsniegti EXP sertifikāti nav saderīgi ar AZT lēmuma 101. panta 2. punktu, UCLAF ieteica dalībvalstu iestādēm noraidīt visas Angiljas iestāžu izsniegtos EXP sertifikātus un veikt aizsardzības pasākumus, pieprasot importētājiem garantiju vai iemaksu par muitas nodokļiem, kas maksājami par ievešanu Savienībā.

40

Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) 2003. gada 28. maijā publicēja Kopīgās misijas ziņojumu (turpmāk tekstā – “OLAF 2003. gada ziņojums”) par Angiljas iestāžu 1998. un 1999. gadā izsniegtajiem EXP sertifikātiem. Šī ziņojuma 4.2. punktā OLAF atzīmēja, ka visā šajā laika posmā Angiljā spēkā esošās muitas procedūras nav mainījušās un ka uzņēmumi, kas Angiljā darbojās kā alumīnija piegāžu importētāji, Angiljas iestāžu izsniegtajos EXP sertifikātos bija minēti kā šo preču eksportētāji. Saskaņā ar konstatējumiem minētā ziņojuma 4.2. punktā arī Savienības importētājiem samaksātā “eksporta transportēšanas piemaksa” šajā laika posmā nav mainījusies, lai gan Corbis bija mainījis saturu Angiljas iestādēm nosūtāmajiem rēķiniem, vairs atsevišķi nenorādot “eksporta transportēšanas piemaksu”, ko maksā Corbis. OLAF 2003. gada ziņojuma 4.3. punktā bija papildus norādīts, ka finansiālais stimuls, kas saņemts šādas piemaksas veidā, parasti bija 25 ASV dolāri (USD) par tonnu alumīnija, kas Savienībā tika importēts caur Angilju, un dažos gadījumos tas varēja pārsniegt šo summu. Turklāt šajā pašā 4.3. punktā bija norādīti arī to sabiedrību nosaukumi, kas importē uz Savienību un ir saņēmušas maksājumus saskaņā ar šo “eksporta transportēšanas piemaksu”, kā arī šo maksājumu kopsumma.

41

Lēmumā REC 03/2004 (C/2004/5358) (2004. gada 28. decembris) (turpmāk tekstā – “Lēmums REC 03/2004”) attiecībā uz īpašo gadījumu, kad Itālijas uzņēmums 1999. gada 1. aprīlī bija importējis 41 Itālijā neapstrādātu alumīnija stieni no trešajām valstīm ar EXP sertifikātu, kuru bija izsniegušas Angiljas iestādes, Komisija uzskatīja, ka nav jāuzsāk ievedmuitas nodokļa pēcmuitošanas piedziņa. Šajā lēmumā Komisija norādīja, ka izmeklēšanā, ko Savienība un dažas dalībvalstis veikušas attiecībā uz pārkraušanas shēmu Angiljā, sākot no 1998. gada, ir konstatēts, ka uzņēmēji, kas laiž alumīniju brīvā apgrozībā Angiljā, var saņemt “eksporta transportēšanas piemaksas” 25 USD apmērā par tonnu šī metāla, piemaksu izmaksājot, pamatojoties uz Angiljas iestāžu individuālu lēmumu. Attiecībā uz EXP sertifikātu, kas izsniegts saistībā ar šādas piemaksas piešķiršanu, saderību ar AZT lēmuma 101. panta 2. punktu Komisija minētā lēmuma 9. punktā ir norādījusi:

“Pārbaudot veidu, kā AZT lēmuma 101. panta 2. punkta noteikumi tika piemēroti Angiljā, Komisijas dienesti secināja, ka starp muitas nodokļu samaksu un turpmākajiem eksporta transportēšanas piemaksas maksājumiem pastāv saikne, ka šajā teritorijā ieviestie pasākumi (muitas nodokļu iekasēšana, kam seko eksporta transportēšanas piemaksa) neatbilda iepriekš minētā 101. panta 2. punkta noteikumiem un ka eksporta transportēšanas piemaksas samaksa faktiski ir jāinterpretē kā daļēja muitas nodokļu atmaksa. Tā rezultātā preces nevarēja ievest Kopienā bez muitas nodokļiem.”

42

Komisija Lēmumā REC 03/2004 turklāt uzskatīja, ka Angiljas iestādes ir izsniegušas EXP sertifikātus, lai gan tās zināja vai tām būtu bijis jāzina, ka to ieviestais pasākums neatbilst šiem noteikumiem. Šajā ziņā šī lēmuma 21. un 22. punktā ir norādīts:

43

Tomēr šī lēmuma 24.–28. punktā Komisija konstatēja, ka Angiljas iestāžu pieļauto kļūdu nevarēja atklāt uzņēmējs, kurš rīkojās labticīgi Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē, kā tas bija attiecīgā Itālijas importētāja uzņēmuma gadījumā.

44

Nosacījumus, saskaņā ar kuriem gadījumos, kad ir līdzīgi faktiskie un tiesiskie elementi, dalībvalstis atbilstoši Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunktam var atteikties no ievedmuitas nodokļa iegrāmatošanas a posteriori, minētā lēmuma 31. punktā Komisija saskaņā ar īstenošanas regulas 875. pantu ir precizējusi šādi:

“Faktiskā un juridiskā ziņā šajā gadījumā ir salīdzināmi pieteikumi par atteikšanos no pēcmuitošanas iegrāmatošanas, kas iesniegti likumos noteiktajos termiņos par importu Kopienā no Angiljas, ja apstākļi, kādos notika imports, faktiski un juridiski ir līdzīgi apstākļiem šajā lietā. Attiecīgajām personām nekādi nav jāiesaistās preču pārvadājumos no eksportētājvalsts caur Angilju, kamēr tās netiek ievestas Kopienas muitas teritorijā. Tām ir jāiegādājas preces saskaņā ar DDP (delivered duty paid) līgumu. Šīs personas var iesaistīties tikai kā preču importētāji Kopienā vai kā šo importētāju pārstāvji. Visbeidzot, tās nevar tikt uzskatītas par saistītām ar piegādātāju, eksportētāju Angiljā, personām, kas nodarbojas ar preču pārvadāšanu no eksportētājvalsts uz Kopienu, vai Angiljas valdību. [..] Visbeidzot, attiecīgās personas nedrīkst pieļaut acīmredzamu krāpšanu vai nolaidību.”

45

Lēmumā REM 03/2004 [(2006) 2030] (2006. gada 24. maijs) (turpmāk tekstā – “Lēmums REM 03/2004”) Komisija izteicās par pārkraušanas shēmu, kas izveidota Senpjērā [Saint-Pierre] un Mikelonā [Miquelon] alumīnija importam no trešajām valstīm uz Savienību caur šo AZT, proti, shēmu, kas ietvēra arī muitas nodokļu iekasēšanu un pēc tam “eksporta transportēšanas piemaksas” izmaksāšanu 25 USD apmērā par tonnu šī metāla uzņēmējiem, kuri laiž brīvā apgrozībā alumīniju minētajā AZT. Komisija arī uzskatīja, ka šāda shēma neatbilst AZT lēmuma 101. panta 2. punktam un ka šīs pašas AZT iestādes zināja vai tām pamatoti bija jāzina, ka nosacījumi EXP sertifikāta izsniegšanai nebija izpildīti. Šādos apstākļos tā secināja, ka saskaņā ar Muitas kodeksa 239. pantu ievedmuitas nodokļi ir jāatlaiž. Turklāt savu vērtējumu par Angiljā izveidoto pārkraušanas shēmu Komisija apstiprināja, pamatojoties uz īstenošanas regulas 908. pantu, precizējot, ka dalībvalstis var atmaksāt vai atlaist ievedmuitas nodokļus “attiecībā uz importu [Savienībā] no Senpjēras un Mikelonas, Angiljas un Nīderlandes Antiļām, ja apstākļi, kādos tika veikti importa darījumi, faktiski un juridiski ir līdzīgi tiem, kādi ir šīs lietas pamatā”.

46

Laikā no 1999. gada marta līdz 2000. gada jūnijam trešo valstu izcelsmes alumīnijs tika importēts Itālijā, uzrādot EXP sertifikātus, ko Angiljas iestādes bija izsniegušas 1999. gadā. Pēdējā minētajā gadā minētās iestādes izdeva divpadsmit EXP sertifikātus.

47

Itālijas iestādes 2006. un 2007. gadā informēja Komisiju, ka, pamatojoties uz lēmumiem REC 03/2004 un REM 03/2004, tās ir pieņēmušas vairākus lēmumus, ar kuriem tiek atlaisti ievedmuitas nodokļi alumīnija importam no Angiljas. Pēc Komisijas pieprasījuma Itālijas iestādes 2010. gadā tai sniedza papildu informāciju.

48

Komisija ar 2010. gada 8. jūlija vēstuli saskaņā ar EK līguma 5. pantu (jaunajā redakcijā – EKL 10. pants, pēc tam – LES 4. panta 3. punkts) lūdza Apvienoto Karalisti atlīdzināt Savienības pašu resursu zaudējumus, kas, pēc tās domām, radušies tāpēc, ka Angiljas iestādes ir izsniegušas EXP sertifikātus, kuri nav saderīgi ar AZT lēmuma 101. panta 2. punktu, tādējādi neļaujot Itālijas iestādēm iekasēt attiecīgos ievedmuitas nodokļus. Šajā vēstulē Komisija precizēja, ka jebkāda kavēšanās atlīdzināt šos zaudējumus radīs nokavējuma procentus.

49

Minētajai vēstulei sekoja sarakste starp Komisiju un Apvienoto Karalisti.

50

2013. gada 27. septembrī Komisija nosūtīja Apvienotajai Karalistei brīdinājuma vēstuli, pieprasot atlīdzību par pašu resursu zaudējumiem, kas atbilst muitas nodoklim, uz kuru attiecas uz lēmumu REC 03/2004 un REM 03/2004 pamata pieņemtie Itālijas iestāžu lēmumi par nodokļu atlaišanu.

51

Apvienotā Karaliste ar 2013. gada 21. novembra vēstuli atbildēja uz šo brīdinājuma vēstuli, noliedzot jebkādu atbildību par Angiljas izdarītajām darbībām un Savienības tiesību aktu pārkāpumiem.

52

2014. gada 17. oktobrī Komisija nosūtīja Apvienotajai Karalistei argumentētu atzinumu, uz kuru šī dalībvalsts atbildēja, saglabājot savu nostāju.

53

Tā kā Apvienotā Karaliste neuzsāka prasīto zaudējumu atlīdzināšanu, Komisija nolēma celt šo prasību.

54

Komisija apgalvo, ka saskaņā ar lojālas sadarbības principu, kas ir ietverts EK līguma 5. pantā (jaunajā redakcijā – EKL 10. pants, pēc tam – LES 4. panta 3. punkts), Apvienotajai Karalistei ir pienākums atlīdzināt tradicionālo pašu resursu zaudējumus sakarā ar to, ka, pēc tās domām, Angiljas iestādes 1999. gadā, pārkāpjot AZT lēmuma noteikumus, izsniedza divpadsmit EXP sertifikātus un tādējādi neļāva Itālijas iestādēm piedzīt muitas nodokļus saistībā ar attiecīgo importu. Šajā ziņā tā norāda, ka tās prasības mērķis ir konstatēt, ka Apvienotā Karaliste nav izpildījusi šo atlīdzības samaksas pienākumu neatkarīgi no šo zaudējumu apmēra, kuru tā Tiesai nelūdz noteikt.

55

Pirmkārt, Komisija uzskata, ka Apvienotajai Karalistei, ņemot vērā īpašās attiecības, kādas tai ir ar savu AZT, kas, pēc Komisijas domām, nav neatkarīga valsts un ir šīs Karalistes neatņemama sastāvdaļa, kā dalībvalstij ir jāuzņemas atbildība par Angiljas iestāžu pieņemtajiem aktiem un nolaidību, kas ir pretrunā AZT lēmumam.

56

Komisija piebilst, ka Apvienotā Karaliste nevarot atsaukties uz Angiljas administratīvo autonomiju, lai pamatotu savu no lojālas sadarbības principa izrietošo saistību neievērošanu. Turklāt Apvienotā Karaliste saglabājot nepieciešamās pilnvaras, lai izvairītos no tā, ka šīs AZT rīcība vai bezdarbība rada pašu resursu zaudējumus Savienības budžetā. It īpaši ir jānorāda, ka Lielbritānijas parlamentam ir neierobežotas likumdošanas pilnvaras attiecībā uz Apvienotās Karalistes AZT.

57

Otrkārt, Komisija atgādina, ka saskaņā ar lojālas sadarbības principu dalībvalstīm ir jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu Savienības tiesību piemērojamību un efektivitāti. Šajā gadījumā Angiljas iestāžu veiktā nelikumīgā EXP sertifikātu izsniegšana padarīja neiespējamu muitas nodokļu piedziņu un to kā pašu resursu nodošanu Savienības budžetā. Tā kā Apvienotā Karaliste nav atlīdzinājusi šos pašu resursu zaudējumus, tā ir apdraudējusi Savienības pašu resursu sistēmas pareizu darbību, jo minētie zaudējumi ir jāatlīdzina visām dalībvalstīm, palielinot pašu resursus, pamatojoties uz nacionālo kopienākumu. Tāpēc, lai aizsargātu Savienības budžetu, Apvienotā Karaliste būtu saucama pie atbildības par Angiljas iestāžu izdarīto AZT lēmuma pārkāpumu un tai būtu pienākums atlīdzināt no šī pārkāpuma izrietošos pašu resursu zaudējumus.

58

Treškārt, Komisija apgalvo, ka, tā kā Apvienotā Karaliste nav atlīdzinājusi attiecīgo pašu resursu zaudējumus, tai ir jāmaksā nokavējuma procenti par summu, kas atbilst šiem zaudējumiem. Pēc Komisijas domām, pienākums maksāt šādus nokavējuma procentus, ņemot vērā nesaraujamo saikni starp pienākumu noteikt Savienības pašu resursus, pienākumu tos noteiktajā termiņā ierakstīt Komisijas kontā un, visbeidzot, pienākumu samaksāt nokavējuma procentus, nav pamatots ar Savienības pašu resursu tiesisko regulējumu, bet gan tieši izriet no lojālas sadarbības pienākuma.

59

Attiecībā uz Apvienotajai Karalistei pārmestās pienākumu neizpildes pamatā esošajiem faktiem Komisija, pamatojoties uz OLAF 2003. gada ziņojumu, norāda, ka Angiljas iestādes 1999. gadā izsniedza divpadsmit EXP sertifikātus, tādējādi piešķirot “eksporta transportēšanas piemaksas” Savienības importētājiem. Tā kā šādas piemaksas piešķiršana saskaņā ar Lēmumiem REC 03/2004 un REM 03/2004 būtu jāuzskata par muitas nodokļa daļēju atmaksu, ko veic Angilja, šie sertifikāti tika izsniegti, neievērojot AZT lēmuma 101. panta 2. punktu. Ņemot vērā minētajos sertifikātos ietvertās norādes, kā arī Itālijas iestāžu nosūtītās importa deklarācijas, šie paši sertifikāti esot tikuši izmantoti alumīnija ievešanai bez muitas nodokļa, un līdz ar to tie esot radījuši Savienības pašu resursu zaudējumus, proti, zaudējumus, kurus Apvienotā Karaliste neesot atlīdzinājusi.

60

Apvienotā Karaliste, kuru atbalsta Nīderlandes Karaliste, apstrīd pārmesto pienākumu neizpildi. Pirmkārt, tā apgalvo, ka nedz Muitas kodekss, nedz Savienības tiesību akti par pašu resursiem, nedz arī AZT lēmums neļaujot Angiljai uzņemties atbildību attiecībā pret Savienību par tās iestāžu pieļautajām kļūdām, piemērojot šo lēmumu, un par pašu resursu zaudējumiem, kas radušies šo kļūdu rezultātā. Līdz ar to arī Apvienotā Karaliste nevarot tikt uzskatīta par atbildīgu par šādām kļūdām, pamatojoties tikai uz to, ka tā ir dalībvalsts, kurai Angilja ir piesaistīta.

61

Saskaņā ar Tiesas judikatūru, kas izriet no 1979. gada 4. oktobraAtzinuma 1/78 (Starptautiskais nolīgums par dabisko kaučuku) (EU:C:1979:224, 62. punkts), esot jānošķir dalībvalstu atbildība attiecībā uz AZT starptautiskajām attiecībām un pienākumi, kādi ir šīm valstīm saskaņā ar Savienības tiesībām. Šajā ziņā Apvienotā Karaliste norāda, ka saskaņā ar EK līguma 227. panta 3. punktu (jaunajā redakcijā – EKL 299. panta 3. punkts, pēc tam – LESD 355. panta 2. punkts) Angilja esot uzskatāma par vienību, kas ir nošķirta no šīs dalībvalsts un attiecībā uz kuru Līgumu vispārīgie noteikumi, ja nav skaidras atsauces, neattiecas. Tomēr ar Komisijas apgalvojumu tiekot paplašināti pienākumi, kas ietverti EK līguma 5. pantā (jaunajā redakcijā – EKL 10. pants, pēc tam – LES 4. panta 3. punkts), tos attiecinot uz AZT rīcību un bezdarbību, lai gan Savienības tiesībās, it īpaši AZT lēmumā, tas skaidri neesot paredzēts. Tā kā šajā ziņā nav skaidru noteikumu, Apvienotajai Karalistei nevarot tikt uzlikts pienākums novērst jebkādu Angiljas pieļautu šī lēmuma pārkāpumu un par to uzņemties atbildību attiecībā pret Savienību.

62

Apvienotā Karaliste uzskata, ka, ņemot vērā Angiljas autonomiju saskaņā ar valsts konstitucionālajām tiesībām, apgalvojums, ka tā esot atbildīga par šīs AZT iestāžu rīcību, ir pretrunā LES 4. panta 2. punktam, kā arī starptautisko paražu tiesību principam, kas atspoguļots Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 73. pantā. Saskaņā ar valsts konstitucionālajām tiesībām Angilja esot nevis Apvienotās Karalistes sastāvdaļa, bet gan veidojot atsevišķu konstitucionālu vienību ar lielu autonomijas pakāpi, it īpaši muitas un nodokļu jomā. Tā kā Angiljas organizāciju regulē pašas rakstveida konstitūcija, Lielbritānijas parlamenta likumdošanas pilnvaras attiecībā uz Angilju tam neļaujot iejaukties šīs teritorijas iestāžu ikdienas darbībās.

63

Otrkārt, Apvienotā Karaliste norāda, ka apgalvojums, ka tā esot atbildīga par Angiljas iestāžu darbībām un tāpēc tai esot pienākums atlīdzināt pašu resursu zaudējumus, kas radušies, šīm iestādēm pārkāpjot AZT lēmumu, nevarot tikt pamatots ar EK līguma 5. pantu (jaunajā redakcijā – EKL 10. pants, pēc tam – LES 4. panta 3. punkts). Nekas šī panta formulējumā neparedzot šādu atbildību. Līdz ar to šis apgalvojums esot pretrunā tiesiskās drošības principam, kas ir jāpiemēro īpaši strikti, ja lieta ir par tiesisko regulējumu, kas var radīt finansiālas sekas.

64

Turklāt, tā kā ar AZT lēmumu AZT iestādēm ir piešķirta galvenā loma asociācijas jautājumos, Angiljas iestādes esot apstrīdējušas minētā lēmuma, uz kuru atsaucas Komisija, interpretāciju un esot pieprasījušas saskaņā ar AZT lēmuma 235. pantu sasaukt darba grupu, kas būtu atbildīga par visu problēmu, kādas rodas attiecībās starp AZT un Savienību, risināšanu, un par AZT lēmuma III pielikuma 7. panta 7. punktā minētās partnerattiecību procedūras īstenošanu. Pēc Apvienotās Karalistes domām, Komisijai, lai novērstu visas iespējamās kļūdas, ko pieļāvušas Angiljas iestādes, esot bijuši jāpiemēro šie AZT lēmumā paredzētie pasākumi.

65

Apvienotā Karaliste piebilst, ka maksāt nokavējuma procentus nevar tikt pieprasīts arī tad, ja šajā ziņā nav juridiska pamata. Šajā gadījumā Regulas Nr. 1552/89 11. pants neesot piemērojams.

66

Visbeidzot, runājot par faktiem, kas ir tai pārmestās pienākumu neizpildes pamatā, Apvienotā Karaliste 1999. gadā izsniegto EXP sertifikātu nelikumību apstrīd, pamatojoties uz to, ka Komisija neesot pierādījusi, ka saistībā ar šiem sertifikātiem būtu tikusi piešķirta “eksporta transportēšanas piemaksa”. Šajā ziņā tā norāda, ka kopš 1998. gada novembra rēķinos, ko Corbis nosūtīja Angiljas iestādēm, vairs neesot minētas nekādas “eksporta transportēšanas piemaksas”, bet tajos esot ietverta atsauce uz šīs sabiedrības “sniegtajiem pakalpojumiem”. Turklāt 1999. gada 22. janvārī Angiljas asambleja esot pieņēmusi rezolūciju, saskaņā ar kuru visiem izstrādājumiem, kas tiek transportēti uz Savienību caur Angilju, ir jāpiemēro muitas nodoklis, kas ir līdzvērtīgs Savienības muitas nodoklim, kāds ir piemērojams šim izstrādājumam. Katrā ziņā Apvienotā Karaliste uzskata, ka šāda “eksporta transportēšanas piemaksa” nevarot tikt uzskatīta par AZT lēmuma 101. panta 2. punktam pretrunā esošu daļēju muitas nodokļu atmaksu.

67

Apvienotā Karaliste uzskata, ka Komisija nav arī pierādījusi, ka apgalvotā minēto EXP sertifikātu nelikumīgā izsniegšana ir radījusi pašu resursu zaudējumus. Šajā ziņā papildus tam, ka Apvienotā Karaliste apstrīd, ka šie sertifikāti faktiski tika iesniegti Itālijas iestādēs, tā apšauba arī cēloņsakarības starp šo sertifikātu iespējamo nelikumīgo izsniegšanu un iespējamo pašu resursu zaudēšanu pastāvēšanu. Tā uzskata, ka, ja Itālijas iestādes būtu noteikušas savstarpējas palīdzības paziņojumā ieteiktos aizsardzības pasākumus, attiecīgie uzņēmēji, iespējams, būtu atteikušies no attiecīgo preču importēšanas Savienībā. Turklāt, ja netiktu izpildītas Lēmuma REC 03/2004 31. punktā precizētās prasības attiecībā uz šo uzņēmēju rīcību, Itālijas iestādēm būtu bijusi jāuzsāk muitas nodokļu piedziņa, bet tas savukārt nozīmējot, ka Apvienotā Karaliste šajā ziņā nevarot tikt saukta pie atbildības.

68

Turklāt Apvienotā Karaliste uzskata, ka judikatūra, kas izriet no 2014. gada 13. novembra sprieduma Nencini/Parlaments (C‑447/13 P, EU:C:2014:2372, 47. un 48. punkts), šajā gadījumā nepieļaujot konstatējumu, ka Apvienotā Karaliste neesot ievērojusi tai it kā esošo pienākumu atlīdzināt summu, vajadzības gadījumā pieskaitot procentus, kas atbilst zaudētajiem pašu resursiem sakarā ar to, ka Angiljas iestādes bija nelikumīgi izsniegušas EXP sertifikātus. Komisija šo prasību esot cēlusi septiņpadsmit gadus pēc attiecīgā importa un vairāk nekā divpadsmit gadus pēc Lēmuma REC 03/2004 publicēšanas, un līdz ar to pēc saprātīga termiņa, kurš Komisijai ir jāievēro saskaņā ar šo judikatūru, beigām.

69

Vispirms jāuzsver, ka, lai arī laikā, kad Angiljas iestādes veica darbības, kas ir šīs prasības par pienākumu neizpildi pamatā, lojālas sadarbības princips bija nostiprināts EK līguma 5. pantā un vēlāk – EKL 10. pantā, šīs tiesību normas laikā, kad Komisija aicināja Apvienoto Karalisti atlīdzināt pašu resursu zaudējumus, kas, pēc Komisijas domām, bija radušies šādas rīcības rezultātā, jau bija aizstātas ar LES 4. panta 3. punktu. No tā izriet, ka prasība ir jāizvērtē, ņemot vērā šajā pēdējā minētajā normā ietverto lojālas sadarbības principu.

70

Saskaņā ar LES 4. panta 3. punkta otro daļu Apvienotajai Karalistei kā Savienības dalībvalstij ir jāveic visi attiecīgi vispārējie vai īpašie pasākumi, lai izpildītu saistības, kādas tai izriet no Līgumiem vai Savienības iestāžu aktiem.

71

Lai gan šajā nolūkā visām šīs dalībvalsts iestādēm ir jānodrošina Savienības tiesību normu ievērošana savu kompetenču ietvaros, tikai šī dalībvalsts saskaņā ar LESD 258. pantu Savienībai ir atbildīga par pienākumu, kas izriet no šīs normas, izpildi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 4. oktobris, Byankov, C‑249/11, EU:C:2012:608, 64. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2014. gada 13. maijs, Komisija/Spānija, C‑184/11, EU:C:2014:316, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

72

Tomēr, kā Komisija ir precizējusi savā replikas rakstā, šī prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi ir balstīta nevis uz Apvienotās Karalistes iestāžu pieļautajām kļūdām, bet gan uz šīs dalībvalsts atbildību par pašu resursu zaudējumiem, kas ir saistīti ar to, ka nav ievēroti AZT lēmuma noteikumi, kas reglamentē EXP sertifikātu izsniegšanu, ko veic Angiljas iestādes.

73

Kā izriet no EK līguma 227. panta 3. punkta, lasot to kopā ar šī līguma IV pielikumu (jaunajā redakcijā – EK līguma 299. panta 3. punkts un EK līguma II pielikums, pēc tam – LESD 355. panta 2. punkts un LESD II pielikums), Angilja bija minēta šajā pielikumā uzskaitīto AZT vidū un tāpēc tā tika pakļauta īpašajai asociācijas procedūrai, kas definēta EK līguma ceturtajā daļā, kurā bija ietverti tā 131.–137. pants (jaunajā redakcijā – EKL 182.–188. pants, pēc tam – LESD 198.–204. pants), proti, shēmai, kuras noteikumi un procedūras tika noteiktas ar AZT lēmumu, pamatojoties uz minētā līguma 136. pantu (jaunajā redakcijā – EKL 187. pants, pēc tam – LESD 203. pants).

74

Šajā kontekstā ir jāuzsver, ka, lai gan Tiesa ir atzinusi, ka EK līguma vispārīgie noteikumi, tas ir, tie, kas nav minēti tā ceturtajā daļā, nav piemērojami AZT bez tiešas atsauces (spriedums, 2014. gada 5. jūnijs, X un TBG, C‑24/12 un C‑27/12, EU:C:2014:1385, 45. punkts un tajā minētā judikatūra), Apvienotajai Karalistei pārmestā pienākumu neizpilde neietilpst situācijā, uz kuru attiecas šī judikatūra. Komisija neapgalvo, ka lojālas sadarbības princips ir attiecināms uz Angilju, bet apgalvo, ka saskaņā ar šo principu Apvienotā Karaliste ir atbildīga par Angiljas iestāžu veiktās EXP sertifikātu nelikumīgas izsniegšanas sekām. Kā tika atgādināts šī sprieduma 70. punktā, minētais princips ir saistošs Apvienotajai Karalistei kā Savienības dalībvalstij.

75

Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāizvērtē, pirmkārt, vai Apvienotā Karaliste – atbilstoši pienākumiem, kas tai kā dalībvalstij ir saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu, – ir atbildīga Savienībai par EXP sertifikātu izsniegšanu, ko, iespējams, ir veikušas Angiljas iestādes, neievērojot AZT lēmumu, un, otrkārt, vai tai saskaņā ar šo tiesību normu ir jāatlīdzina minētā rezultātā radušos iespējamo Savienības pašu resursu zaudējumu summa, vajadzības gadījumā tai pieskaitot nokavējuma procentus, un, treškārt, apstiprinošas atbildes gadījumā, vai Apvienotajai Karalistei pārmestā pienākumu neizpilde ir pamatota.

76

Komisija apgalvo, ka īpašo attiecību starp Angilju un Apvienoto Karalisti dēļ šai dalībvalstij ir jāatbild Savienībai par Angiljas iestāžu rīcību un bezdarbību, tām veicot EXP sertifikātu izsniegšanu, neievērojot AZT lēmumu.

77

Apvienotā Karaliste ir viena no dalībvalstīm, kura saskaņā ar EK līguma 131. panta pirmo daļu (jaunajā redakcijā – EKL 182. panta pirmā daļa, pēc tam – LESD 198. panta pirmā daļa) uztur “īpašas attiecības” ar AZT. Saskaņā ar šo tiesību normu šo valstu un teritoriju pakļaušana īpašajai asociācijas procedūrai, kas paredzēta EK līguma ceturtajā daļā, šīs sertifikātu izsniegšanas laikā balstījās uz šīm īpašajām attiecībām.

78

Šīs īpašās attiecības raksturo tas, ka AZT nav neatkarīgas valstis, bet gan zemes un teritorijas, kas ir atkarīgas no šādas valsts, kura it īpaši nodrošina to starptautisko pārstāvību (šajā ziņā skat. Atzinumu 1/78 (Starptautiskais nolīgums par dabisko kaučuku), 1979. gada 4. oktobris, EU:C:1979:224, 62. punkts, un Atzinumu 1/94 (PTO līgumam pievienotie nolīgumi), 1994. gada 15. novembris, EU:C:1994:384, 17. punkts).

79

Saskaņā ar EK līguma 131. pantu (jaunajā redakcijā – EKL 182. pants, pēc tam – LESD 198. pants) šī īpašā asociācijas procedūra, kas definēta šī līguma ceturtajā daļā un paredzēta AZT ekonomiskās, sociālās un kultūras attīstības veicināšanai, var tikt piemērota tikai tām zemēm un teritorijām, kurām ir īpašas attiecības ar attiecīgo dalībvalsti, kura ir pieprasījusi, lai tām tiktu piemērota šī īpašā asociācijas procedūra. Runājot konkrēti par Angilju, kas ietilpst Apvienotajā Karalistē, šī teritorija AZT sarakstam, kas ietverts EEK līguma IV pielikumā (jaunajā redakcijā – EK līguma II pielikums, pēc tam – LESD II pielikums), tika pievienota saskaņā ar Akta par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanās nosacījumiem un par pielāgojumiem Līgumos (OV 1972, L 73, 14. lpp.) 24. panta 2. punktu.

80

Tādējādi jēdzieni, kas izmantoti tostarp AZT lēmuma pirmajā apsvērumā, kā arī 234. pantā un 235. panta 2. punktā, lai noteiktu dalībvalsti, uz kuru “attiecas” AZT, ir īpašo attiecību starp šīm AZT saskaņā ar EK līguma 131. panta pirmo daļu izpausme (jaunajā redakcijā – EKL 182. panta pirmā daļa, pēc tam – LESD 198. panta pirmā daļa). Šādu interpretāciju apstiprina AZT lēmuma 1. pants – lasot to kopā ar tā I pielikuma 5. punktu –, no kura izriet, ka Angilja ir “[Apvienotās Karalistes]” AZT.

81

Turklāt saskaņā ar minēto īpašo asociācijas procedūru Angiljas izcelsmes izstrādājumiem saskaņā ar EK līguma 133. panta 1. punktu (jaunajā redakcijā – EKL 184. panta 1. punkts, pēc tam – LESD 200. panta 1. punkts) bija privileģēta piekļuve iekšējam tirgum bez muitas nodokļiem, proti, piekļuve, kura AZT lēmumā, kā noteikts tā trešajā apsvērumā, tika paplašināta attiecībā uz noteiktiem izstrādājumiem, kuru izcelsme ir ārpus šīs AZT. Saskaņā ar šī lēmuma 101. panta 2. punktu, lasot to kopā ar 108. panta 1. punkta otro ievilkumu, kā arī ar tā III pielikumu izstrādājumi, kuru izcelsme ir ārpus AZT, bet kas ir brīvā apgrozībā AZT un kā tādi tiek atkārtoti eksportēti uz Savienību, tiek ievesti, piemērojot atbrīvojumu no muitas nodokļiem un maksājumiem ar līdzvērtīgu iedarbību, ar nosacījumu, ka šiem izstrādājumiem minētajā AZT ir ticis piemērots muitas nodoklis vai cits maksājums ar līdzvērtīgu iedarbību, kas ir vienāds vai lielāks par muitas nodokļiem, kādus Savienībā piemēro šo pašu izstrādājumu importam ar trešās valsts izcelsmi, uz tiem attiecas vislielākās labvēlības klauzula, tie nav pilnībā vai daļēji atbrīvoti no muitas nodokļiem vai maksājumiem ar līdzvērtīgu iedarbību vai attiecībā uz tiem nav pilnībā vai daļēji atmaksāti muitas nodokļi vai maksājumi ar līdzvērtīgu iedarbību, un tiem ir pievienots EXP sertifikāts.

82

Angiljas iestāžu veikto EXP sertifikātu izsniegšanu regulēja Savienības tiesību akti. Saskaņā ar AZT lēmuma III pielikuma 2. panta 1. un 6. punktu, kas AZT teritorijām tika piemērots saskaņā ar tā 237. pantu, šādi sertifikāti, kas pierāda šī lēmuma 101. panta 2. punkta noteikumu ievērošanu, bija jāizsniedz AZT iestādēm. Līdz ar to brīdī, kad šīs iestādes izsniedza šādus sertfikātus, tām bija jāievēro šī 101. panta 2. punktā ietvertās prasības.

83

Turklāt procedūras, kas paredzētas AZT lēmumā, lai izšķirtu strīdus vai problēmas, kuras varētu rasties šajā kontekstā, atspoguļo centrālo nozīmi, kāda EK līguma ceturtajā daļā definētās asociācijas procedūras ietvaros ir īpašajām attiecībām EK līguma 131. panta pirmās daļas (jaunajā redakcijā – EKL 182. panta pirmā daļa, pēc tam – LESD 198. panta pirmā daļa) izpratnē starp attiecīgo AZT un dalībvalsti, kurā tā ietilpst.

84

Šajā ziņā it īpaši ir jāņem vērā AZT lēmuma III pielikuma 7. panta 7. punkts, saskaņā ar kuru tādi strīdi saistībā ar EXP sertifikātu likumību, kuri nevar tikt izšķirti starp importētājvalsts un eksportējošo AZT muitas iestādēm, ir jāizskata muitas likumdošanas komitejas līmenī tādas procedūras ietvaros, kurā tostarp piedalās tās dalībvalsts pārstāvis, kurā ietilpst eksportējošā AZT, bet ne šīs AZT kompetentās vietējās varas iestādes.

85

Turklāt attiecībā uz iespējamo to problēmu risinājumu, kas varētu rasties sakarā ar EXP sertifikātu nelikumīgu izsniegšanu AZT lēmuma 234. un 235. pantā minēto partnerattiecību ietvaros, ir jākonstatē, ka šīs partnerattiecības nevarēja balstīties uz divpusēju dialogu starp attiecīgo AZT un Komisiju, bet tām bija nepieciešama trīspusēja apspriešanās, kurā papildus Komisijai ir jāpiedalās arī par AZT atbildīgajai dalībvalstij un tās kompetentajām vietējās varas iestādēm. Saskaņā ar šī lēmuma 10. panta pirmo daļu, lai nodrošinātu “konkrēto dalībvalstu attiecīgo centrālo pārvalžu kompetences” ievērošanu, šajā trīspusējā apspriedē ir nepieciešama tās dalībvalsts līdzdalība, kurā ietilpst AZT.

86

Šādos apstākļos īpašas attiecības EK līguma 131. panta pirmās daļas (jaunajā redakcijā – EKL 182. panta pirmā daļa, pēc tam – LESD 198. panta pirmā daļa) izpratnē starp Apvienoto Karalisti un Angilju var šai dalībvalstij radīt īpašu atbildību attiecībā pret Savienību, ja šīs AZT iestādes EXP sertifikātus izsniedz, pārkāpjot minēto lēmumu.

87

Tomēr Apvienotā Karaliste apstrīd šādas atbildības esamību. Pirmkārt, tā apgalvo, ka atbilstoši judikatūrai, kas izriet no 1979. gada 4. oktobraAtzinuma 1/78 (Starptautiskais nolīgums par dabisko kaučuku) (EU:C:1979:224, 62. punkts), Angilja ir jānošķir no Apvienotās Karalistes kā dalībvalsts. Otrkārt, saskaņā ar Apvienotās Karalistes apgalvoto AZT lēmumā paredzētā administratīvās sadarbības sistēma ļaujot tieši vērsties pie AZT iestādēm, kas nozīmējot, ka Komisija nevarot to saukt pie atbildības par šo iestāžu rīcību, pamatojoties uz LES 4. panta 3. punktu. Treškārt, šādas atbildības atzīšana kaitētu Angiljas konstitucionālajai autonomijai, tādējādi pārkāpjot LES 4. panta 2. punktu un Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 73. pantu.

88

Attiecībā uz pirmo argumentu Tiesa iepriekšējā punktā minētā atzinuma 62. punktā patiešām būtībā ir atzinusi, ka gadījumā, ja dalībvalsts noslēdz starptautisku nolīgumu kā AZT, kas ietilpst šajā valstī, starptautiskais pārstāvis, tā nerīkojas kā dalībvalsts. Tomēr šādam konstatējumam, kas ļāva Tiesai secināt, ka šāda pārstāvība neietekmēja “pilnvaru nodalīšanu Kopienā”, nav nozīmes, novērtējot dalībvalsts atbildību sakarā ar EXP sertifikātu izsniegšanu, ko veic šīs dalībvalsts AZT iestādes, pārkāpjot AZT lēmumu, proti, izsniegšanu, kas bija reglamentēta AZT teritorijā piemērojamajos Savienības tiesību aktos.

89

Attiecībā uz otro Apvienotās Karalistes argumentu, kas ir saistīts ar administratīvās sadarbības sistēmu, kura izveidota ar AZT lēmumu, ir jāatzīst, ka saskaņā ar šī lēmuma III pielikuma 7. panta 6. punktu attiecīgās AZT iestādēm, ja šī pielikuma 7. panta 1. punktā paredzētā pārbaudes procedūra vai jebkura cita pieejamā informācija norādīja, ka šī pielikuma noteikumi ir pārkāpti, bija tostarp jāveic nepieciešamās izmeklēšanas. Tomēr, no vienas puses, tajā pašā 6. punktā bija paredzēts, ka Komisija “var piedalīties” izmeklēšanā, kuras mērķis ir atklāt un novērst to noteikumu pārkāpumus, kuri reglamentē EXP sertifikātu izsniegšanu, neuzliekot tai šajā ziņā pienākumu. No otras puses, lai gan minētā pielikuma 7. panta 7. punktā bija noteikts, ka strīdi, kas rodas saistībā ar šādu izmeklēšanu vai rada interpretācijas problēmu, “tiek izskatīti” strīdu izšķiršanas procedūrā, no šīs pašas pēdējās minētās tiesību normas formulējuma izriet, ka tā attiecas tikai uz strīdiem, kas rodas starp importētājvalsti un eksportētāju AZT, un tāpēc nav saistoša Komisijai.

90

Turklāt, pretēji Apvienotās Karalistes apgalvotajam, noteikumi par apspriedēm, ko sauc par “partnerību”, neliedz dalībvalsti saukt pie atbildības saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu par EXP sertifikātu nelikumīgu izsniegšanu, ko ir veikušas tās AZT iestādes. Saskaņā ar pašu AZT lēmuma 234. panta formulējumu Savienības rīcībai ir jābūt balstītai, “cik vien iespējams”, tikai uz šādām apspriedēm starp Komisiju, dalībvalsti, kurā ietilpst AZT, un šīs AZT kompetentajām vietējām varas iestādēm. Turklāt saskaņā ar šī lēmuma 235. panta 2. punktu tostarp pēc attiecīgo AZT pieprasījuma “var tikt izveidotas” asociācijas darba grupas, lai risinātu visas problēmas, kas rodas starp AZT un Savienību. Tādējādi, lai arī ir taisnība, ka šī partnerību procedūra šajā gadījumā nav tikusi īstenota, tomēr ir skaidrs, ka šo noteikumu formulējums norāda, ka šīs procedūras izmantošana ir fakultatīva.

91

Arī trešais arguments, kas balstās uz Angiljas konstitucionālo autonomiju, nav pieņemams, jo Apvienotā Karaliste nav norādījusi, kā dalībvalsts atbildība par tās AZT darbībām, kuras neatstāj negatīvu ietekmi uz AZT uzdevumiem, kas uzticēti ar AZT lēmumu, varētu apdraudēt to autonomiju.

92

Tāpat ir jāizvērtē, par kāda veida kļūdām, ko AZT ir pieļāvusi EXP sertifikātu izsniegšanas kontekstā, tai dalībvalstij, kurā tā ietilpst, ir jābūt atbildīgai.

93

Šajā ziņā no lojālas sadarbības principa, kas nostiprināts LES 4. panta 3. punktā, izriet, ka dalībvalstīm tiek prasīts veikt visus atbilstošos pasākumus, lai nodrošinātu Savienības tiesību piemērojamību un efektivitāti (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 7. oktobris, Stils Met, C‑382/09, EU:C:2010:596, 44. punkts, un 2017. gada 5. decembris, Vācija/Padome, C‑600/14, EU:C:2017:935, 94. punkts).

94

Ievērojot preferenciālo un izņēmuma raksturu, kāds piemīt muitas procedūrai, kura tiek piemērota izstrādājumiem, kuru izcelsme ir ārpus AZT, saskaņā ar nosacījumiem, kas paredzēti AZT lēmuma 101. panta 2. punktā, lasot to kopā ar 108. panta 1. punkta otro ievilkumu, kā arī ar tā III pielikumu, iepriekšējā punktā atgādinātais pienākums šajā gadījumā ir īpaši stingrs. Tādēļ atbildība attiecībā pret Savienību, kāda ir dalībvalstij, kurā ietilpst AZT, saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu attiecas arī uz visām kļūdām, kuras pieļāvušas šīs AZT iestādes saistībā ar EXP sertifikātu izsniegšanu. Līdz ar to Apvienotās Karalistes arguments, saskaņā ar kuru būtībā tā nevarot tikt saukta pie atbildības par Angiljas iestāžu veiktu EXP sertifikātu nelikumīgu izsniegšanu, ir jānoraida, jo minētā izsniegšana ir notikusi, pirms ar Lēmumu REC 03/2004 tika precizēta AZT lēmuma 101. panta 2. punktā noteikto prasību piemērošanas joma.

95

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, ir jāsecina, ka Apvienotā Karaliste atbilstoši tai kā dalībvalstij uzliktajiem pienākumiem saskaņā ar EK līguma 131. panta pirmo daļu (jaunajā redakcijā – EKL 182. panta pirmā daļa, pēc tam – LESD 198. panta pirmā daļa), kā arī LES 4. panta 3. punktu ir atbildīga Savienībai par EXP sertifikātu izsniegšanu, ko Angiljas iestādes, iespējams, ir veikušas, neievērojot AZT lēmumu (pēc analoģijas skat. šodien pasludināto spriedumu Komisija/Nīderlande (Atbildība par AZT rīcību), C‑395/17, 97. punkts).

96

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbilstoši lojālas sadarbības principam dalībvalstīm ir pienākums likvidēt Savienības tiesību pārkāpuma radītās prettiesiskās sekas. Tāpēc dalībvalstu iestādēm savu kompetenču ietvaros ir jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai labotu šo tiesību pārkāpumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 21. jūnijs, Jonkman u.c., no C‑231/06 līdz C‑233/06, EU:C:2007:373, 37. un 38. punkts; 2017. gada 26. jūlijs, Comune di Corridonia u.c., C‑196/16 un C‑197/16, EU:C:2017:589, 35. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2019. gada 27. jūnijs, Belgisch Syndicaat van Chiropraxie u.c., C‑597/17, EU:C:2019:544, 54. punkts).

97

Tā kā EXP sertifikātu izsniegšana, neievērojot AZT lēmuma 101. panta 2. punktu, saskaņā ar Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunktā un 239. pantā paredzētajiem nosacījumiem liedz attiecīgās importētājas dalībvalsts iestādēm iekasēt muitas nodokli, kas tām būtu bijis jāsaņem, ja šādu EXP sertifikātu nebūtu, no tā izrietošie tradicionālo Savienības pašu resursu zaudējumi ir prettiesiska Savienības tiesību pārkāpuma sekas. Saskaņā ar Tiesas judikatūru šādi zaudējumi ir jāatlīdzina vai nu ar citiem pašu resursiem, vai ar izdevumu korekciju (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2005. gada 15. novembris, Komisija/Dānija, C‑392/02, EU:C:2005:683, 54. punkts, un 2006. gada 5. oktobris, Komisija/Vācija, C‑105/02, EU:C:2006:637, 88. punkts).

98

Tāpēc dalībvalstij, kas ir atbildīga Savienībai par šādu sertifikātu nelikumīgu izsniegšanu, saskaņā ar lojālas sadarbības principu ir jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai labotu šo Savienības tiesību aktu pārkāpumu, un, it īpaši, tai ir jāatlīdzina no tā izrietošie pašu resursu zaudējumi (pēc analoģijas skat. šodien pasludināto spriedumu Komisija/Nīderlande (Atbildība par AZT rīcību), C‑395/17, 100. punkts).

99

Konkrēti attiecībā uz jautājumu par to, vai šādai pašu resursu zaudējumu summai attiecīgā gadījumā ir jāpieskaita nokavējuma procenti, ir pietiekami norādīt, ka tikai atlīdzība par to muitas nodokļu summu, kuru nav varēts iekasēt, nav pietiekama, lai izbeigtu pretlikumīgas EXP sertifikātu izsniegšanas nelikumīgās sekas.

100

Šāda interpretācija nevar tikt apšaubīta ar argumentu, kas balstīts uz tiesiskās drošības principu, uz kuru atsaucas Apvienotā Karaliste, un saskaņā ar kuru šāds atlīdzības samaksas pienākums nevarot pastāvēt, ja Savienības tiesībās attiecībā uz to nav skaidras tiesību normas. Pienākums atlīdzināt pašu resursu zaudējumus, kas izriet no EXP sertifikātu nelikumīgas izsniegšanas, ir tikai īpaša izpausme pienākumam, kas izriet no lojālas sadarbības principa, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai labotu Savienības tiesību aktu pārkāpumus un dzēstu to nelikumīgās sekas. Kā izriet no pastāvīgās judikatūras, kas atgādināta šī sprieduma 96. punktā, šis pienākums attiecas uz visām šo tiesību pārkāpuma nelikumīgajām sekām, it īpaši finansiāla rakstura sekām, kādas ir aplūkotas šajā lietā.

101

Tomēr nokavējuma procentus sāk aprēķināt tikai no dienas, kad attiecīgajai dalībvalstij ir nosūtīts pieprasījums atlīdzināt minētos pašu resursu zaudējumus.

102

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, ir jāsecina, ka dalībvalstij, kas ir atbildīga Savienībai par to, ka tai piederoša AZT ir nelikumīgi izsniegusi EXP sertifikātus, saskaņā ar lojālas sadarbības principu ir jāatlīdzina iespējamie pašu resursu zaudējumi, kuriem vajadzības gadījumā ir pieskaitīti nokavējuma procenti.

103

Komisija apgalvo, ka 1999. gadā Angiljas iestādes izsniedza divpadsmit EXP sertifikātus, pārkāpjot AZT lēmuma 101. panta 2. punktu, ka šī nelikumīgā izsniegšana Savienībai radīja pašu resursu zaudējumus un ka Apvienotā Karaliste nav izpildījusi savu pienākumu atlīdzināt šos zaudējumus.

104

Pirmkārt, attiecībā uz apgalvoto EXP sertifikātu nelikumību Komisija apgalvo, ka ar lēmumiem REC 03/2004 un REM 03/2004, kā arī OLAF 2003. gada ziņojumu ir pietiekami, lai pierādītu šādu nelikumību. Turpretī saskaņā ar Apvienotās Karalistes apgalvoto Komisijai šīs prasības sakarā ar pienākumu neizpildi ietvaros ir jāpierāda katra šī sertifikāta nelikumība.

105

Šajā ziņā attiecībā uz lēmumiem REC 03/2004 un REM 03/2004 ir jāatgādina, ka saskaņā ar īstenošanas regulas 875. pantu un 908. panta 3. punktu Komisija, kad tā saskaņā ar šīs regulas 873. un 907. pantu pieņem lēmumu, kurā tiek konstatēts, ka izskatāmā situācija ļauj atteikties no attiecīgā nodokļa iegrāmatošanas a posteriori, tā var precizēt nosacījumus, saskaņā ar kuriem dalībvalstis var pieņemt analogu lēmumu gadījumos, kad ir līdzīgi faktiskie un tiesiskie elementi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. oktobris, Aqua Pro, C‑407/16, EU:C:2017:817, 68. punkts).

106

Lēmumi REC 03/2004 un REM 03/2004 ir lēmumi, kuros ir ietverti šādi konstatējumi. Šajos lēmumos Komisija konstatēja, ka Angiljas, kā arī Senpjēras un Mikelonas iestādes attiecīgajos periodos ir izmaksājušas “eksporta transportēšanas piemaksu” 25 USD apmērā par tonnu alumīnija uzņēmējiem, kuri vispirms ir laiduši alumīniju brīvā apgrozībā šajās AZT un pēc tam atkārtoti eksportējuši šīs preces uz Savienību. Komisija uzskatīja, ka šādos apstākļos šāda atbalsta izmaksa bija saistīta ar iepriekšēju muitas nodokļu samaksu un bija uzskatāma par daļēju šo nodokļu atmaksu, un tas nozīmēja, ka minēto iestāžu izsniegtie EXP sertifikāti bija pretrunā AZT lēmuma 101. panta 2. punkta otrajam ievilkumam. Saskaņā ar vērtējumiem minētajos lēmumos “eksporta transportēšanas piemaksas”, kam piemīt šīs īpašības, esamība tika atzīta par būtisku faktoru, lai konstatētu šīs tiesību normas pārkāpumu.

107

Saskaņā ar judikatūru faktiskie un juridiskie vērtējumi, kas ietverti tādos lēmumos kā REC 03/2004 un REM 03/2004, ir saistoši visām tās dalībvalsts iestādēm, kurai šis lēmums ir adresēts, un saskaņā ar Komisijas precizētajiem nosacījumiem – citu dalībvalstu iestādēm gadījumos, kad ir līdzīgi faktiskie un tiesiskie elementi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 20. novembris, Heuschen & Schrouff Oriental Foods Trading, C‑375/07, EU:C:2008:645, 64. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2017. gada 26. oktobris, Aqua Pro, C‑407/16, EU:C:2017:817, 69. punkts).

108

Turklāt jāatgādina, ka, tā kā OLAF ziņojumā ir ietverta būtiska informācija, inter alia, par eksportētājas AZT muitas iestāžu rīcību, šo ziņojumu var ņemt vērā, nosakot, vai attiecīgajā gadījumā ir tādi faktiskie un tiesiskie elementi, kas ir līdzīgi tiem, kādi ir Komisijas lēmuma, kas pieņemts, pamatojoties uz īstenošanas regulas 873. un 907. pantu, pamatā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. oktobris, Aqua Pro, C‑407/16, EU:C:2017:817, 55. un 70. punkts).

109

Šajā gadījumā ir jānorāda, ka Lēmums REC 03/2004 un OLAF 2003. gada ziņojums attiecas uz tās pašas AZT, proti, Angiljas, muitas praksi. Turklāt šī ziņojuma 4.2. punktā tika konstatēts, ka Angiljā spēkā esošās muitas procedūras un, neraugoties uz izmaiņām faktūrrēķinos, ko Corbis nosūtījis šīs AZT iestādēm, ekonomiskais stimuls Savienības importētājiem “eksporta transportēšanas piemaksas” veidā 1998. un 1999. gadā nemainījās. Turklāt visus attiecīgos EXP sertifikātus Angiljas iestādes 1999. gadā izsniedza uzņēmumiem, kas minētā ziņojuma 4.3. punktā ir norādīti kā šīs piemaksas saņēmēji.

110

Tādējādi OLAF 2003. gada ziņojumā ietvertie konstatējumi ļauj pierādīt, ka Angiljas iestādes bija izsniegušas attiecīgos EXP sertifikātus, vienlaikus piešķirot šādu “eksporta transportēšanas piemaksu”. Tāpēc, pamatojoties uz šo ziņojumu, Komisija šīs prasības kontekstā ir sīki izklāstījusi, ka šie sertifikāti tika izsniegti situācijā, kurā faktiskie un tiesiskie apstākļi bija līdzīgi tiem, kas ir Lēmuma REC 03/2004 pamatā.

111

Lai gan pienākumu neizpildes procedūras ietvaros atbilstoši LESD 258. pantam Komisijai ir jāpierāda, ka pastāv apgalvotā pienākumu neizpilde, sniedzot Tiesai visu nepieciešamo informāciju, lai tā varētu pārbaudīt, vai šī pienākumu neizpilde pastāv, bez tiesībām pamatoties uz jebkādu prezumpciju, ja Komisija ir sniegusi pietiekami daudz faktu, kas liek noprast, ka Savienības tiesību normas atbildētājas dalībvalsts teritorijā praksē netiek pareizi piemērotas, šai dalībvalstij pamatoti un detalizēti ir jāapstrīd šādi sniegtie fakti un no tiem izrietošās sekas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 28. janvāris, Komisija/Portugāle, C‑398/14, EU:C:2016:61, 47. un 48. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

112

Kā izriet no šī sprieduma 95. punktā izdarītā secinājuma, šī judikatūra ir piemērojama tādā situācijā, kāda ir raksturīga šajā lietā. Tāpēc, tā kā Komisija, kā tas izriet no šī sprieduma 110. punkta, uz OLAF 2003. gada ziņojuma pamata ir sīki paskaidrojusi, ka attiecīgie EXP sertifikāti tika izsniegti situācijā, kurā faktiskie un tiesiskie apstākļi bija līdzīgi tiem, kas ir Lēmuma REC 03/2004 pamatā, tai šajā nolūkā nebija jāiesniedz konkrēti pierādījumi attiecībā uz katru no šiem sertifikātiem. Tieši pretēji, šādos apstākļos Apvienotajai Karalistei bija būtiski un detalizēti jāapstrīd šajā ziņojumā izklāstītie konstatējumi.

113

Jākonstatē, ka šajā gadījumā Apvienotā Karaliste nav izpildījusi šo prasību. Aprobežojoties ar vispārīgu apgalvojumu formulēšanu, piemēram, tādu, kas minēti šī sprieduma 66. punktā, tā nav iesniegusi nekādus konkrētus pierādījumus, kas varētu likt apšaubīt šo konstatējumu, kāds tostarp ir ietverts Lēmumā REC 03/2004 un saskaņā ar kuru eksporta transportēšanas piemaksa, kura saskaņā ar OLAF 2003. gada ziņojumā ietvertajiem konstatējumiem ir tikusi piešķirta saistībā ar attiecīgo EXP sertifikātu izsniegšanu, ir jāuzskata par daļēju muitas nodokļa atmaksu.

114

Šādos apstākļos ir pietiekami juridiski pierādīts, ka attiecīgos EXP sertifikātus Angiljas iestādes ir izdevušas, pārkāpjot AZT lēmuma 101. panta 2. punktu.

115

Otrkārt, lai pierādītu, ka attiecīgo EXP sertifikātu nelikumīga izsniegšana ir radījusi pašu resursu zaudējumus, Komisija debatēs papildus šiem sertifikātiem iesniedza tostarp arī importa deklarācijas, kuras tai bija nosūtījušas Itālijas iestādes. Apvienotā Karaliste apstrīd, ka šie dokumenti varētu pierādīt, ka ir faktiski zaudēti pašu resursi, uz ko norāda Komisija.

116

Šajā ziņā lietas dalībnieki nav apstrīdējuši, ka alumīnija imports, uz kuru attiecas Lēmums REC 03/2004, tika veikts, uzrādot attiecīgos EXP sertifikātus Itālijas iestādēm. Turklāt norādes uz šiem sertifikātiem un šīm importa deklarācijām liecina, ka, izņemot divus gadījumus, visi minētie sertifikāti Itālijas iestādēm tika iesniegti ar mērķi importēt alumīniju Savienībā bez muitas nodokļiem. Faktu, ka minētie EXP sertifikāti patiešām tika uzrādīti šīm iestādēm, apstiprina identisks attiecīgo preču un to izcelsmes apraksts, izmantotā kuģa identitāte un uzņēmums, kas darbojas kā Savienības importētājs, un, it īpaši, fakts, ka šajās importa deklarācijās ir norādīts šo EXP sertifikātu atsauces numurs.

117

Tādējādi, izņemot divus gadījumus, Komisija, pamatojoties uz attiecīgajiem EXP sertifikātiem un importa deklarācijām, konstatēja, ka visi šie EXP sertifikāti tika iesniegti Itālijas iestādēm.

118

Lai gan Komisija, atbildot uz Tiesas jautājumu, atzina, ka tās prasības pieteikumam pievienotie dokumenti neattiecas uz visiem alumīnija importa gadījumiem, uz kuriem tā atsaucas, lai celtu prasību par valsts pienākumu neizpildi, ir jāatzīmē, ka Komisijas prasības pieteikumā nav ietverts skaitlisks prasījums. Turklāt tiesas sēdē tā uzsvēra, ka tās prasības mērķis ir konstatēt, ka Apvienotā Karaliste, principā atsakoties atlīdzināt pašu resursu zaudējumus, kas radušies attiecīgo EXP sertifikātu nelikumīgas izsniegšanas rezultātā, nav izpildījusi lojālas sadarbības pienākumu, neņemot vērā šo zaudējumu apmēru.

119

Tā kā nav strīda par to, ka Apvienotā Karaliste nav izmaksājusi nekādu šāda veida atlīdzību, šajā tiesvedībā nav jāidentificē ne viss alumīnija imports Savienībā, uzrādot attiecīgos EXP sertifikātus, ne arī no tā izrietošo pašu resursu zaudējumu summa.

120

Attiecībā uz to, vai attiecīgo EXP sertifikātu izsniegšana noteikti ir izraisījusi pašu resursu zaudēšanu, ir jāatzīmē, ka šie nelikumīgi izsniegtie EXP sertifikāti lika Itālijas iestādēm atzīt alumīnija no Angiljas importu Savienībā bez muitas nodokļa un pieņemt lēmumus par muitas nodokļu atlaišanu un atmaksu.

121

Apvienotā Karaliste apstrīd cēloņsakarības starp attiecīgo EXP sertifikātu nelikumīgu izsniegšanu un pašu resursu zaudēšanu pastāvēšanu. Tā būtībā apgalvo, ka Itālijas iestādes būtu varējušas izvairīties no šiem zaudējumiem, ja, no vienas puses, tās būtu ievērojušas savstarpējas palīdzības paziņojumā ietvertos ieteikumus un, no otras puses, tās būtu konstatējušas, ka nav izpildītas ar attiecīgo uzņēmēju rīcību saistītās prasības, kas ir precizētas Lēmuma REC 03/2004 31. punktā.

122

Tomēr šīs cēloņsakarības pastāvēšana nevar tikt apšaubīta, pamatojoties tikai uz apstākli, uz kuru atsaucas Apvienotā Karaliste un saskaņā ar kuru, ja Itālijas iestādes būtu ievērojušas savstarpējas palīdzības paziņojumā ietvertos ieteikumus, attiecīgie uzņēmēji galu galā būtu atteikušies no attiecīgo preču importa Savienībā. Tāpat Apvienotās Karalistes apgalvojums, ka Itālijas iestādēm, ja tās bija secinājušas, ka attiecīgie uzņēmēji neatbilst Lēmuma REC 03/2004 31. punktā noteiktajām prasībām, būtu bijusi jāsāk muitas nodokļu piedzīšana, attiecas uz pieņēmumu, kas nav saistīts ar situāciju, kura raksturo šo lietu, kurā šīs iestādes, kā tas būtībā ir izklāstīts šī sprieduma 47. punktā, pamatojoties uz šo lēmumu, veica muitas nodokļu atlaišanu vai atmaksu.

123

Turklāt Apvienotā Karaliste apgalvo, ka tiesiskās drošības un labas pārvaldības principi šajā gadījumā izslēdz iespēju konstatēt pienākuma atlīdzināt šos zaudējumus neizpildi, jo Komisija ir atturējusies pieprasīt šādu atlīdzību saprātīgā termiņā atbilstoši judikatūrai, kas izriet no 2014. gada 13. novembra sprieduma Nencini/Parlaments (C‑447/13 P, EU:C:2014:2372, 48. punkts).

124

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka judikatūra, kas izriet no iepriekšējā punktā minētā sprieduma, attiecas uz īstenošanas regulas 85.b pantu, kurā paredzēts, ka piecu gadu noilguma termiņš saskaņā ar Finanšu regulas 73.a pantu sākas dienā pēc tam, kad ir beidzies termiņš, kāds parādniekam ir norādīts paziņojumā par parādu.

125

Taisnība, ka minētajā spriedumā Tiesa nosprieda, ka gadījumos, kad attiecīgajos tiesību aktos šis jautājums nav regulēts, tiesiskās drošības princips prasa, lai attiecīgā iestāde sniegtu šo paziņojumu saprātīgā laika termiņā, precizējot, ka termiņš, kādā ir jānosūta paziņojums par parādu, ir uzskatāms par nesaprātīgu, ja šī paziņošana notiek vēlāk nekā pēc pieciem gadiem, sākot no brīža, kad iestāde faktiski varēja izvirzīt savu prasījumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 13. novembris, Nencini/Parlaments, C‑447/13 P, EU:C:2014:2372, 48. un 49. punkts).

126

Tomēr, lai gan nav jāpārbauda, vai Finanšu regulas 73.a pants un īstenošanas regulas 85.b pants ir piemērojami pienākumam atlīdzināt pašu resursu zaudējumus atbilstoši LES 4. panta 3. punktam, kā tas ir šajā lietā, ir jākonstatē, ka Komisija katrā ziņā nav pārsniegusi piecu gadu termiņu, pēc kura paziņojuma par parādu nosūtīšanas termiņš saskaņā ar judikatūru, kas izriet no iepriekšējā punktā minētā sprieduma, būtu uzskatāms par nesaprātīgu. Tā kā, kā izriet no īstenošanas regulas 875. panta un 908. panta 3. punkta, Itālijas iestādēm bija jāīsteno lēmumi REC 03/2004 un REM 03/2004 un jālemj par muitas nodokļu, kas saistīti ar alumīnija importu no Angiljas, atmaksu vai atlaišanu, Komisija nevarēja prasīt Apvienotajai Karalistei atlīdzību par pašu resursu zaudējumiem, kas radās, pirms Itālijas iestādes to bija informējušas par to pieņemtajiem lēmumiem. Starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka Itālijas iestādes, kā paskaidrots šī sprieduma 47. punktā, šo informāciju Komisijai sniedza tikai 2006. un 2007. gadā. Līdz ar to ir jāuzskata, ka Komisija ievēroja minēto termiņu, kad tā prasīja Apvienotajai Karalistei izmaksāt šo atlīdzību 2010. gadā.

127

Līdz ar to ir jākonstatē, ka, neatlīdzinot pašu resursu zaudējumus, kas saistīti ar EXP sertifikātu nelikumīgu izsniegšanu, ņemot vērā AZT lēmumu, ko Angiljas iestādes veikušas attiecībā uz alumīnija importu no Angiljas laikā no 1999. gada līdz 2000. gadam, Apvienotā Karaliste nav izpildījusi tai LES 4. panta 3. punktā paredzētos pienākumus.

128

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Apvienotajai Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un Apvienotajai Karalistei spriedums ir nelabvēlīgs, pēdējai minētajai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

129

Atbilstoši tā paša reglamenta 140. panta 1. punktam, saskaņā ar kuru dalībvalstis, kas ir iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas, Nīderlandes Karaliste savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: