–

Cresco Investigation GmbH vārdā – M. Zehetbauer, Rechtsanwältin,

–

M. Achatzi vārdā – A. Obereder, Rechtsanwalt,

–

Austrijas valdības vārdā – G. Hesse, pārstāvis,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz P. Gentili un F. De Luca, avvocati dello Stato,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, kā arī M. Szwarc un A. Siwek, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – B. R. Killmann un D. Martin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 21. pantu, kā arī Padomes Direktīvas 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV 2000, L 303, 16. lpp.), 1. pantu, 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu, 2. panta 5. punktu un 7. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Cresco Investigation GmbH (turpmāk tekstā – “Cresco”) un Markus Achatzi saistībā ar pēdējā minētā tiesībām saņemt papildu piemaksu pie saņemtās darba samaksas par darbu, kas veikts Lielajā Piektdienā.

3

Direktīvas 2000/78 24. apsvērumā ir noteikts:

“Eiropas Savienība Deklarācijā Nr. 11 par baznīcu un nekonfesionālo organizāciju statusu, kas pievienota Amsterdamas līguma Noslēguma aktam, ir skaidri atzinusi, ka tā ievēro un saskaņā ar valsts tiesību aktiem neliedz baznīcām un reliģiskām apvienībām vai kopienām šādu statusu dalībvalstīs un ka tā vienādi ievēro arī filozofisko un nekonfesionālo organizāciju statusu. Ņemot to vērā, dalībvalstis var saglabāt vai noteikt īpašus noteikumus par tādām īstām, likumīgām un attaisnotām prasībām attiecībā uz profesiju, kuras ir vajadzīgas, lai veiktu profesionālo darbību.”

4

Šīs direktīvas 1. pants ir formulēts šādi:

“Lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, šīs direktīvas mērķis attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ.”

5

Minētās direktīvas 2. pantā ir noteikts:

“1.   Šajā direktīvā “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minēts iemesls.

2.   Šā panta 1. punktā:

[..]

5.   Šī direktīva neierobežo attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktos pasākumus, kuri demokrātiskā sabiedrībā vajadzīgi sabiedrības drošībai, sabiedriskās kārtības uzturēšanai un kriminālnoziegumu novēršanai, veselības aizsardzībai un citu personu tiesību un brīvību aizsardzībai.”

6

Šīs pašas direktīvas 7. panta “Pozitīva darbība” 1. punktā ir noteikts:

“Lai nodrošinātu pilnīgu vienlīdzību praksē, vienlīdzīgas attieksmes princips nekavē nevienu dalībvalsti paredzēt vai saglabāt īpašus pasākumus, lai novērstu trūkumus vai kompensētu trūkumus, kas saistīti ar jebkuru no 1. pantā minētajiem iemesliem.”

7

Direktīvas 2000/78 16. pantā ir paredzēts:

“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka:

8

Arbeitsruhegesetz (Likums par svētku dienām un brīvdienām, BGBl. 144/1983) redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietas faktiem (turpmāk tekstā – “ARG”), 1. pantā 1. punktā ir noteikts:

“Šo federālo likumu piemēro visiem darba ņēmējiem, ja vien turpmāk nav noteikts citādi.”

9

Šī likuma 7. pantā ir paredzēts:

“(1)   Darba ņēmējam svētku dienās ir tiesības uz vismaz 24 stundu ilgu nepārtrauktu atpūtas laikposmu, kuram ir jāsākas svētku dienā agrākais plkst. 00.00 un vēlākais plkst. 6.00.

(2)   Šī federālā likuma izpratnē svētku dienas ir:

1. janvāris (Jaungada diena), 6. janvāris (Epifānija jeb Zvaigznes diena), Otrās Lieldienas, 1. maijs (Valsts svētku diena), Debesbraukšanas diena, Otrie Vasarsvētki, Vissvētākās Jēzus Sirds svētki, 15. augusts (Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas diena), 26. oktobris (Nacionālo svētku diena), 1. novembris (Visu svēto diena), 8. decembris (Bezvainīgās Ieņemšanas diena), 25. decembris (Pirmie Ziemassvētki) un 26. decembris (Otrie Ziemassvētki).

(3)   Evaņģēliski luterisko Augsburgas ticības apliecības un Reformātu baznīcu, Veckatoļu baznīcas un Evaņģēliskās metodistu baznīcas draudžu locekļiem arī Lielā Piektdiena ir svētku diena.

[..]”

10

Šī paša likuma 9. pantā ir paredzēts:

“(1)   Darba ņēmējs saglabā savas tiesības uz darba samaksu, ja svētku diena sakrīt ar darba dienu.

(2)   Darba ņēmējam pienākas darba samaksa, ko viņš būtu saņēmis par darbu, kas būtu bijis jāveic, ja nebūtu radušies šā panta 1. punktā minētie apstākļi.

[..]

(5)   Darba ņēmējam, kuru nodarbina svētku dienā, līdztekus šā panta 1. punktā minētajai darba samaksai ir tiesības uz atlīdzību, kas pienākas par veikto darbu, ja vien nav panākta vienošanās par kompensējošu atpūtas laiku 7. panta 6. punkta izpratnē.”

11

Direktīva 2000/78 Austrijas tiesībās ir transponēta it īpaši ar Gleichbehandlungsgesetz (Likums par vienlīdzīgu attieksmi, BGBl. I, 66/2004). Tajā ir noteikts diskriminācijas aizlieguma princips darba tiesisko attiecību kontekstā, tostarp reliģijas vai pārliecības dēļ, nosakot darba samaksu, kā arī pārējos darba apstākļus.

12

Saskaņā ar ARG 7. panta 3. punktu Evaņģēliski luterisko Augsburgas ticības apliecības un Reformātu baznīcu, Veckatoļu baznīcas un Evaņģēliskās metodistu baznīcas (turpmāk tekstā – “ARG minētās baznīcas”) draudžu locekļiem Lielā Piektdiena ir apmaksāta svētku diena ar vismaz 24 stundu ilgu atpūtas laikposmu. Ja kādas no šīm baznīcām draudzes loceklis šajā dienā tomēr strādā, viņam ir tiesības uz papildu darba samaksu par šo svētku dienu (turpmāk tekstā – “piemaksa par darbu svētku dienā”).

13

M. Achatzi ir privātās detektīvu aģentūras Cresco algots darbinieks un nav nevienas no ARG minētajām baznīcām draudzes loceklis. Viņš uzskata, ka ir diskriminēts, jo viņam ir tikusi liegta piemaksa par darbu svētku dienā attiecībā uz darbu, ko viņš bija veicis 2015. gada 3. aprīlī, Lielajā Piektdienā, un saistībā ar minēto M. Achatzi pieprasa, lai darba devējs viņam samaksātu 109,09 EUR, tiem pieskaitot procentus.

14

Apelācijas tiesa grozīja pirmās instances tiesas spriedumu, ar kuru M. Achatzi celtā prasība bija noraidīta.

15

Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija), kas izskata kasācijas sūdzību, ko par šo nolēmumu ir iesniegusi Cresco, norāda vispirms, ka visas no ARG 7. panta 2. punktā uzskaitītajām 13 svētku dienām, izņemot, 1. maiju un 26. oktobri, kuriem vispār nav reliģisku aspektu, ir saistītas ar kristietību, un divām no tām pat ir saistība tikai un vienīgi ar katoļticību. Turklāt visas no šīm svētku dienām ir brīvdienas un apmaksātas visiem darba ņēmējiem neatkarīgi no viņu reliģiskās piederības.

16

Iesniedzējtiesa turpinājumā uzsver, ka ARG 7. panta 3. punktā paredzētā īpašā režīma mērķis ir dot iespēju šajā tiesību normā minēto baznīcu draudžu locekļiem praktizēt savu reliģiju viņiem sevišķi nozīmīgā svinību dienā.

17

Kā norāda iesniedzējtiesa, ARG 7. panta 3. punktā par papildu svētku dienas piešķiršanas kritēriju ir izvirzīta darba ņēmēju reliģiskā piederība, līdz ar to personām, kuras nepieder ARG minētajām baznīcām, ir par vienu apmaksātu svētku dienu mazāk nekā kādas no šīm baznīcām draudzes locekļiem, kas principā ir mazāk labvēlīga attieksme reliģijas dēļ.

18

Iesniedzējtiesai tomēr nav skaidrs, vai abu šo darba ņēmēju kategoriju situācija ir salīdzināma.

19

Tā šajā ziņā norāda, ka ARG 7. panta 3. punkta mērķis ir dot iespēju darba ņēmējiem, kas ir kādas no ARG minētajām baznīcām draudzes locekļi, praktizēt savu reliģiju Lielajā Piektdienā, neizvirzot viņiem prasību šim nolūkam vienoties ar darba devēju par atvaļinājuma dienu. Darba ņēmējiem, kas ir Romas katoļu baznīcas draudzes locekļi, pie kuras pieder lielākā Austrijas iedzīvotāju daļa, šāda iespēja esot sniegta, jo svētku dienas, kas ir minētas ARG 7. panta 2. punktā un kas ir saistītas ar viņu reliģiju, ir brīvdienas visiem darba ņēmējiem.

20

Tomēr, lai gan prasītājs pamatlietā neapgalvojot, ka nebūtu tikušas ņemtas vērā viņa reliģiskās vajadzības Lielajā Piektdienā, minētā tiesa uzskata, ka, lai novērtētu pamatlietā aplūkotā tiesiskā regulējuma saderību ar Direktīvu 2000/78, ir jāievēro tas, ka šajā tiesiskajā regulējumā nav ņemtas vērā noteiktu darba ņēmēju reliģiskās vajadzības. Noteiktos darba koplīgumos gan esot ietvertas normas, kas ir salīdzināmas ar ARG 7. pantu, it īpaši attiecībā uz jūdaisma reliģijas Salīdzināšanas dienu vai evaņģēliski luterisko baznīcu Reformācijas dienu, bet, ja šādu normu nav, darba ņēmēji esot lielā mērā atkarīgi no viņu darba devēja labās gribas.

21

Iesniedzējtiesa turklāt norāda, ka pamatlietā aplūkotā atšķirīgā attieksme tādā strīdā starp privātpersonām kā pamatlietā aplūkotais Savienības tiesībās var tikt ņemta vērā tikai tad, ja šīs tiesības ir tieši piemērojamas. Tā uzsver, ka Direktīva 2000/78 ir transponēta ar Likumu par vienlīdzīgu attieksmi, kuram nekādā ziņā nav pārākuma attiecībā pret ARG, un ka ARG 7. panta 3. punkta skaidrais formulējums nepieļauj Savienības tiesībām atbilstošu interpretāciju, ar ko regulējums attiecībā uz Lielo Piektdienu tiktu attiecināts arī uz darba ņēmējiem, kuri nav ARG minēto baznīcu draudžu locekļi.

22

Iesniedzējtiesa arī norāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2000/78 2. panta 5. punktu tā neierobežo attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktos pasākumus, kuri demokrātiskā sabiedrībā tostarp ir vajadzīgi citu personu tiesību un brīvību aizsardzībai, un uzsver, ka atbilstoši Tiesas judikatūrai reliģijas brīvība un tiesības uz brīvu reliģijas praktizēšanu pieder pie demokrātiskas sabiedrības pamatvērtībām.

23

Minētajai tiesai līdz ar to nav skaidrs, vai ir jāuzskata, ka ARG 7. panta 3. punktā paredzētais režīms ir pasākums, kas ir vajadzīgs darba ņēmēju, kuri ir kādas no ARG minētajām baznīcām draudzes locekļi, reliģijas brīvības un tiesību uz brīvu reliģijas praktizēšanu aizsardzībai.

24

Iesniedzējtiesai nav skaidrs arī, vai aplūkotā atšķirīgā attieksme var būt pamatota saskaņā ar Direktīvas 2000/78 7. panta 1. punktu, ja tā būtu pozitīvs un īpašs pasākums ar mērķi novērst pastāvošos trūkumus.

25

Minētā tiesa uzsver, ka Austrijas darba tirgū gan principā nav strukturālu trūkumu, kas skartu darba ņēmējus, kuri ir kādas no ARG minētajām baznīcām draudzes locekļi. Tomēr obligāta pienākuma noteikšana pēdējiem minētajiem strādāt vienā no viņu reliģijas nozīmīgākajām dienām, lai gan tas tā nav, piemēram, Romas katoļu baznīcas draudzes locekļu gadījumā, kuru lielās svinības ir brīvdienas visiem darba ņēmējiem, varot tikt uzskatīta par šādu trūkumu, ko kompensēt esot ARG 7. panta 3. punkta mērķis.

26

Visbeidzot gadījumā, ja Tiesa atzītu, ka ar ARG 7. panta 3. punktā paredzēto tiesisko regulējumu attiecībā uz Lielo Piektdienu ir pārkāpta Direktīva 2000/78, rodoties jautājums, vai šis pārkāpums ir jākompensē ar pienākumu darba devējam, privāttiesību sabiedrībai, piešķirt šo svētku dienu visiem saviem darbiniekiem, lai gan Austrijas likumdevēja nodoms ir bijis ņemt vērā tikai tādas darba ņēmēju grupas ar reliģiskiem apsvērumiem pamatotas vajadzības, kura ir ļoti ierobežota, lai aizsargātu to darba devēju intereses, kas iebilda pret svētku dienu vispārējā regulējuma pārmērīgai paplašināšanai.

27

Turklāt, ja tiktu konstatēts, ka tiesiskais regulējums attiecībā uz Lielo Piektdienu nav pozitīva darbība vai īpašs pasākums Direktīvas 2000/78 7. panta 1. punkta izpratnē, iesniedzējtiesai nav skaidrs, vai šis konstatējums izraisītu pilnīgu ARG 7. panta 3. punkta nepiemērojamību tādējādi, ka nevienam darba ņēmējam Lielajā Piektdienā nevarētu tikt piešķirta svētku diena vai piemaksa par darbu svētku dienā.

28

Šajos apstākļos Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

Ja tiek konstatēts, ka pastāv diskriminācija Direktīvas [2000/78] 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē:

29

Polijas valdība uzskata, ka saskaņā ar LESD 17. panta 1. punktu uz reliģisku svētku svinēšanai paredzētas svētku dienas piešķiršanu, ko īsteno dalībvalsts, neattiecas Savienības tiesības, un tādējādi atbildēt uz prejudiciālajiem jautājumiem, ko iesniedzējtiesa ir uzdevusi Tiesai, nav Tiesas kompetencē.

30

Šajā ziņā ir jānorāda, ka LESD 17. panta 1. punktā ir paredzēts, ka Savienība respektē un neskar baznīcu un reliģisko organizāciju vai apvienību statusu, kas noteikts dalībvalstu tiesību aktos.

31

Šādas tiesību normas sekas tomēr nav valsts tiesiskajā regulējumā, kurā ir paredzēta svētku dienas piešķiršana noteiktiem darba ņēmējiem ar mērķi dot iespēju svinēt reliģiskus svētkus, ietvertas atšķirīgas attieksmes izslēgšana no Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomas un izvairīšanās no šādas atšķirīgas attieksmes atbilstīguma šai direktīvai efektīvas pārbaudes tiesā.

32

Proti, pirmkārt, LESD 17. panta formulējums būtībā atbilst Amsterdamas līguma Noslēguma aktam pievienotās Deklarācijas Nr. 11 par baznīcu un nekonfesionālo organizāciju statusu formulējumam. Tas, ka tā ir tieši minēta Direktīvas 2000/78 24. apsvērumā, parāda, ka Savienības likumdevējs, pieņemot šo direktīvu, noteikti ir ņēmis vērā minēto deklarāciju (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 17. aprīlis, Egenberger, C‑414/16, EU:C:2018:257, 57. punkts, un 2018. gada 11. septembris, IR, C‑68/17, EU:C:2018:696, 48. punkts).

33

Otrkārt, LESD 17. pantā patiešām ir pausta Savienības neitralitāte attiecībā uz to, kā dalībvalstis organizē savas attiecības ar baznīcām un reliģiskajām organizācijām vai apvienībām (spriedumi, 2018. gada 17. aprīlis, Egenberger, C‑414/16, EU:C:2018:257, 58. punkts, un 2018. gada 11. septembris, IR, C‑68/17, EU:C:2018:696, 48. punkts). Tomēr aplūkoto valsts tiesību normu mērķis ir nevis organizēt attiecības starp dalībvalsti un baznīcām, bet vienīgi piešķirt darba ņēmējiem, kas ir noteiktu baznīcu draudžu locekļi, papildu svētku dienu, kas sakrīt ar šīm baznīcām nozīmīgiem reliģiskiem svētkiem.

34

Tātad Polijas valdības izvirzītā iebilde par kompetences neesamību ir jānoraida.

35

Ar trim pirmajiem jautājumiem, kuri ir jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2000/78 1. pants un 2. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru, pirmkārt, Lielā Piektdiena ir svētku diena tikai darba ņēmējiem, kas ir noteiktu kristīgās baznīcas draudžu locekļi, un, otrkārt, vienīgi šiem darba ņēmējiem, ja viņiem ir jāstrādā šajā svētku dienā, ir tiesības uz piemaksu par darbu svētku dienā, ir radīta tieša diskriminācija reliģijas dēļ. Ja atbilde ir apstiprinoša, tā vaicā arī, vai šajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētie pasākumi var tikt uzskatīti par pasākumiem, kas ir vajadzīgi citu personu tiesību un brīvību aizsardzībai, minētās direktīvas 2. panta 5. punkta izpratnē vai par īpašiem pasākumiem, kuru mērķis ir kompensēt trūkumus, kas saistīti ar reliģiju, šīs direktīvas 7. panta 1. punkta izpratnē.

36

Pirmkārt, ir jāatgādina, ka atbilstoši Direktīvas 2000/78 1. pantam, lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, šīs direktīvas mērķis attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ.

37

Saskaņā ar minētās direktīvas 2. panta 1. punktu ar “vienlīdzīgas attieksmes principu” tiek saprasta jebkāda veida tiešas vai netiešas diskriminācijas, kas ir balstīta uz šīs direktīvas 1. pantā izklāstītajiem iemesliem, neesamība. Šīs direktīvas 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir precizēts, ka 2. panta 1. punkta piemērošanas nolūkā tiešā diskriminācija tiek īstenota tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas sliktāk nekā pret citu personu jebkura šīs pašas direktīvas 1. pantā minēta iemesla dēļ, pie kuriem pieder reliģija.

38

Šajā kontekstā pirmām kārtām ir jānoskaidro, vai no pamatlietā aplūkotā tiesiskā regulējuma izriet atšķirīga attieksme pret darba ņēmējiem viņu reliģijas dēļ.

39

Šajā ziņā ir jānorāda, ka ar ARG 7. panta 3. punktu vienīgi darba ņēmējiem, kas ir kādas no ARG minētajām baznīcām draudzes locekļi, ir atzītas tiesības uz svētku dienu Lielajā Piektdienā. No tā izriet, ka piemaksa par darbu svētku dienā, ko saskaņā ar ARG 9. panta 5. punktu var izmantot darba ņēmējs, kam svētku dienā ir jāveic profesionālā darbība, darba ņēmējiem, kuri Lielajā Piektdienā veic profesionālo darbību, ir tikai tad, ja viņi ir kādas no šīm baznīcām draudzes locekļi.

40

Tādējādi pamatlietā ar aplūkoto tiesisko regulējumu ir radīta atšķirīga attieksme, kas ir balstīta tieši uz darba ņēmēju reliģiju. Diferenciācijas kritērijs, kas ir izmantots šajā tiesiskajā regulējumā, balstās tieši uz darba ņēmēju piederību noteiktai reliģijai.

41

Otrām kārtām ir jāizvērtē, vai šāda atšķirīga attieksme skar darba ņēmēju kategorijas, kas ir salīdzināmās situācijās.

42

Šajā ziņā prasība par situāciju salīdzināmību vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpuma esamības konstatēšanai ir jānovērtē no visu to raksturojošo apstākļu, it īpaši valsts tiesiskā regulējuma, ar kuru ir ieviesta aplūkotā atšķirība, priekšmeta un mērķa viedokļa (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 16. jūlijs, CHEZ Razpredelenie Bulgaria, C‑83/14, EU:C:2015:480, 89. punkts, un 2018. gada 26. jūnijs, MB (Dzimuma maiņa un vecuma pensija), C‑451/16, EU:C:2018:492, 42. punkts).

43

Tāpat ir jāprecizē, ka, pirmkārt, tiek prasīts nevis tas, lai situācijas būtu identiskas, bet tikai tas, lai tās būtu salīdzināmas, un, otrkārt, šī salīdzināmā rakstura izvērtēšana ir jāveic nevis vispārēji un abstrakti, bet īpaši un konkrēti, ņemot vērā attiecīgo piešķīrumu (spriedums, 2017. gada 19. jūlijs, Abercrombie & Fitch Italia, C‑143/16, EU:C:2017:566, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Šajā gadījumā ar ARG 7. panta 3. punktu Lielajā Piektdienā 24 stundu ilgs nepārtraukts atpūtas laikposms tiek piešķirts vienīgi darba ņēmējiem, kuri ir kādas no ARG minētajām baznīcām draudzes locekļi. Ar šo tiesību normu tādējādi ir radīta atšķirīga attieksme starp šiem darba ņēmējiem un visiem pārējiem darba ņēmējiem attiecībā uz svētku dienas piešķiršanu.

45

Šajā ziņā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka 24 stundu ilgo atpūtas laikposmu, kas Lielajā Piektdienā tiek piešķirts darba ņēmējiem, kuri ir ARG minēto baznīcu draudžu locekļi, kompetentās valsts iestādes pamato ar šādas dienas nozīmīgumu šīm reliģiskajām kopienām.

46

Tomēr, kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, nosacījums svētku dienas piešķiršanai Lielajā Piektdienā darba ņēmējam, kas ir kādas no ARG minētajām baznīcām draudzes loceklis, ir nevis tas, ka darba ņēmējam šajā dienā ir jāizpilda noteikts reliģisks pienākums, bet vienīgi minētā darba ņēmēja formālā piederība kādai no šīm baznīcām. Tādējādi šim darba ņēmējam ir tiesības ar šo svētku dienu saistīto laikposmu izmantot pēc saviem ieskatiem, piemēram, atpūtai vai izklaidei.

47

Šāda darba ņēmēja situācija šajā ziņā neatšķiras no citu darba ņēmēju situācijas, kuri vēlas, lai viņu rīcībā Lielajā Piektdienā būtu laikposms atpūtai vai izklaidei, tomēr atbilstošu svētku dienu nevar saņemt.

48

Turklāt no ARG 7. panta 3. punkta, lasot to kopsakarā ar ARG 9. panta 5. punktu, izriet, ka vienīgi darba ņēmēji, kuri ir kādas no ARG minētajām baznīcām draudzes locekļi, ja viņi strādā Lielajā Piektdienā, var saņemt piemaksu par darbu svētku dienā.

49

Ņemot vērā piešķīruma, kuru skar šāda atšķirīga attieksme, finansiālo raksturu, kā arī tā nesaraujamo saikni ar svētku dienas piešķiršanu Lielajā Piektdienā, ir jāuzskata arī, ka attiecībā uz šāda finansiāla piešķīruma nodrošināšanu darba ņēmēju, kas ir kādas no ARG minētajām baznīcām draudzes locekļi, situācija ir salīdzināma ar visu pārējo darba ņēmēju situāciju neatkarīgi no tā, vai viņi ir vai nav reliģiozi.

50

Kā izriet no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem, šīs piemaksas piešķiršana darba ņēmējam, kas ir kādas no minētajām baznīcām draudzes loceklis, kuram Lielajā Piektdienā ir jāstrādā, ir atkarīga vienīgi no šī darba ņēmēja formālās piederības kādai no šīm baznīcām. Minētajam darba ņēmējam tādējādi ir tiesības uz minēto piemaksu, arī ja viņš Lielajā Piektdienā ir strādājis, neizjūtot pienākumu vai vajadzību svinēt šos reliģiskos svētkus. Viņa situācija līdz ar to neatšķiras no citu darba ņēmēju situācijas, kuri ir strādājuši Lielajā Piektdienā, bet nesaņem šādu piemaksu.

51

No tā izriet, ka pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums izraisa atšķirīgas attieksmes piemērošanu salīdzināmās situācijās, pamatojoties uz reliģiju. Ar to līdz ar to ir radīta tieša diskriminācija reliģijas dēļ Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

52

Otrkārt, ir jānoskaidro, vai šāda tieša diskriminācija var tikt pamatota, balstoties uz Direktīvas 2000/78 2. panta 5. punktu vai minētās direktīvas 7. panta 1. punktu.

53

Pirmām kārtām saskaņā ar Direktīvas 2000/78 2. panta 5. punktu ar šo direktīvu neierobežo attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktos pasākumus, kuri demokrātiskā sabiedrībā ir vajadzīgi sabiedrības drošībai, sabiedriskās kārtības uzturēšanai un kriminālnoziegumu novēršanai, veselības aizsardzībai un citu personu tiesību un brīvību aizsardzībai.

54

Pieņemot šo tiesību normu, Savienības likumdevējs ir vēlējies nodarbinātības un darba jomā novērst un noregulēt kolīziju starp vienlīdzīgas attieksmes principu, no vienas puses, un nepieciešamību nodrošināt kārtību, drošību un sabiedrības veselību, pārkāpumu profilaksi, kā arī personu tiesību un brīvību aizsardzību, kas ir būtiski demokrātiskās sabiedrības darbībai, no otras puses. Šis likumdevējs ir nolēmis, ka noteiktos Direktīvas 2000/78 2. panta 5. punktā uzskaitītos gadījumos minētajā direktīvā paredzētie principi nav piemērojami pasākumiem, kas ietver atšķirīgu attieksmi, kuras pamatā ir kāds no šīs direktīvas 1. pantā minētajiem iemesliem, tomēr ar nosacījumu, ka šiem pasākumiem ir jābūt nepieciešamiem iepriekš minēto mērķu sasniegšanai (spriedums, 2011. gada 13. septembris, Prigge u.c., C‑447/09, EU:C:2011:573, 55. punkts).

55

Turklāt, tā kā ar minēto 2. panta 5. punktu ir ieviesta atkāpe no diskriminācijas aizlieguma principa, tas ir jāinterpretē šauri. Šāda pieeja izriet arī no šajā tiesību normā lietotā formulējuma (spriedums, 2011. gada 13. septembris, Prigge u.c., C‑447/09, EU:C:2011:573, 56. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

56

Šajā gadījumā ir jāuzsver, pirmkārt, ka pamatlietā aplūkotie pasākumi, proti, Lielās Piektdienas atzīšana par svētku dienu darba ņēmējiem, kas ir kādas no ARG minētajām baznīcām draudzes locekļi, kā arī piemaksas par darbu svētku dienā piešķiršana šiem darba ņēmējiem gadījumos, kad viņiem ir jāstrādā ar šo svētku dienu saistītajā atpūtas laikposmā, ir paredzēti valsts tiesību aktos Direktīvas 2000/78 2. panta 5. punkta izpratnē.

57

Otrkārt, kā norāda iesniedzējtiesa, svētku dienas Lielajā Piektdienā piešķiršanas darba ņēmējiem, kas ir kādas no ARG minētajām baznīcām draudzes locekļi, mērķis ir ņemt vērā ar šādu dienu saistīto reliģisko svinību īpašo nozīmīgumu šo baznīcu draudžu locekļiem.

58

Nav strīda par to, ka, tā kā reliģijas brīvība ir viena no Savienības tiesībās atzītajām pamattiesībām un pamatbrīvībām, jēdziens “reliģija” šajā ziņā ir jāsaprot tādējādi, ka tas aptver gan forum internum, proti, uzskatu pastāvēšanu, gan forum externum, proti, reliģiskās pārliecības publisku paušanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 14. marts, G4S Secure Solutions, C‑157/15, EU:C:2017:203, 28. punkts, kā arī 2017. gada 14. marts, Bougnaoui un ADDH, C‑188/15, EU:C:2017:204, 30. punkts). No tā izriet, ka Austrijas likumdevēja izvirzītais mērķis noteikti pieder pie tiem, kas ir uzskaitīti Direktīvas 2000/78 2. panta 5. punktā.

59

Treškārt, vēl ir jānoskaidro, vai šie pasākumi ir vajadzīgi aplūkoto darba ņēmēju reliģijas brīvības aizsardzībai.

60

Šajā ziņā ir jākonstatē, kā to tiesas sēdē Tiesā apstiprināja Austrijas valdība, ka darba ņēmēju, kas nepieder ARG minētajām baznīcām, iespēja svinēt reliģiskus svētkus, kuri nesakrīt ar kādu no ARG 7. panta 2. punktā uzskaitītajām svētku dienām, Austrijas tiesībās principā tiek nodrošināta, nevis piešķirot papildu svētku dienu, bet galvenokārt darba devējam pildot rūpības pienākumu attiecībā pret saviem darbiniekiem, kas ļauj pēdējiem minētajiem attiecīgā gadījumā iegūt tiesības uz prombūtni no darba laikposmā, kurš ir vajadzīgs noteiktu reliģisku rituālu veikšanai.

61

No tā izriet, ka tādi valsts pasākumi kā pamatlietā aplūkotie nevar tikt uzskatīti par vajadzīgiem reliģijas brīvības aizsardzībai Direktīvas 2000/78 2. panta 5. punkta izpratnē.

62

Otrām kārtām ir jāpārbauda, vai tādas tiesību normas kā pamatlietā aplūkotās var būt pamatotas saskaņā ar Direktīvas 2000/78 7. panta 1. punktu.

63

No šīs pēdējās minētās tiesību normas izriet, ka vienlīdzīgas attieksmes princips pieļauj to, ka dalībvalsts, lai nodrošinātu pilnīgu vienlīdzību praksē, saglabā vai nosaka īpašus pasākumus ar mērķi novērst vai kompensēt trūkumus, kas saistīti ar jebkuru no 1. pantā minētajiem iemesliem.

64

Direktīvas 2000/78 7. panta 1. punkta konkrētais un ierobežotais mērķis ir atļaut pasākumus, kuri, lai arī šķietami diskriminējoši, tomēr ir vērsti uz faktiskas nevienlīdzības, kāda sabiedrības dzīvē var pastāvēt, novēršanu vai mazināšanu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2010. gada 30. septembris, Roca Álvarez, C‑104/09, EU:C:2010:561, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

65

Turklāt, nosakot tvērumu atkāpēm no jebkurām individuālām tiesībām, tādām kā tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, ir jāievēro samērīguma princips, kurš ir saistīts ar prasību, lai atkāpes nepārsniegtu to, kas ir piemērots un nepieciešams izvirzītā mērķa sasniegšanai, un lai, ciktāl iespējams, tiktu saskaņoti vienlīdzīgas attieksmes princips un šādi sasniedzamā mērķa prasības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 19. marts, Lommers, C‑476/99, EU:C:2002:183, 39. punkts).

66

Šajā gadījumā un nepastāvot nepieciešamībai noskaidrot, vai tas, ka Lielā Piektdiena, kas, kā var secināt, ir viena no nozīmīgākajām dienām reliģijā, kurai pieder darba ņēmēji, kas ir kādas no ARG minētajām baznīcām draudzes locekļi, nesakrīt ar kādu no šī likuma 7. panta 2. punktā uzskaitītajām svētku dienām, ir trūkums praksē Direktīvas 2000/78 7. panta 1. punkta izpratnē, ir jānorāda, ka nevar uzskatīt, ka pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums ietver īpašus pasākumus, kuru mērķis būtu kompensēt šādu “trūkumu”, ievērojot samērīguma principu un, ciktāl iespējams, vienlīdzības principu.

67

Kā tika norādīts šī sprieduma 60. punktā, ar pamatlietā aplūkotajām tiesību normām 24 stundu ilgs atpūtas laikposms Lielajā Piektdienā tiek piešķirts darba ņēmējiem, kas ir kādas no ARG minētajām baznīcām draudzes locekļi, lai gan darba ņēmēju, kuri pieder pie citām reliģijām un kuru nozīmīgie svētki nesakrīt ar ARG 7. panta 2. punktā uzskaitītajām svētku dienām, prombūtne no darba ar šiem svētkiem saistītu reliģisku rituālu veikšanai principā ir iespējama tikai saskaņā ar atļauju, ko, pildot rūpības pienākumu, viņiem piešķir darba devējs.

68

No tā izriet, ka pamatlietā aplūkotie pasākumi principā pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai kompensētu šādu šķietamu trūkumu, un ka ar tiem tiek radīta tāda atšķirīga attieksme pret darba ņēmējiem, kam ir salīdzināmi reliģiski pienākumi, kura, ciktāl iespējams, negarantē vienlīdzības principa ievērošanu.

69

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz trim pirmajiem jautājumiem ir jāatbild, ka:

70

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tikmēr, kamēr attiecīgā dalībvalsts, lai atjaunotu vienlīdzīgu attieksmi, nav grozījusi savu tiesisko regulējumu, ar kuru svētku diena Lielajā Piektdienā tiek piešķirta tikai darba ņēmējiem, noteiktu kristīgās baznīcas draudžu locekļiem, privātajam darba devējam, uz ko attiecas šis tiesiskais regulējums, ir pienākums tiesības uz svētku dienu Lielajā Piektdienā piešķirt arī saviem pārējiem darbiniekiem, un tātad, ja viņiem šajā dienā ir jāstrādā, atzīt arī pēdējo minēto tiesības uz piemaksu par darbu svētku dienā.

71

No atbildes, kas tika sniegta uz trim pirmajiem jautājumiem, izriet, ka Direktīva 2000/78 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu atšķirīgu attieksmi reliģijas dēļ kā tā, kas ir ieviesta ar pamatlietā aplūkotajām tiesību normām.

72

Tomēr ir jānorāda, ka, pirmkārt, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru direktīva pati par sevi nevar radīt pienākumu privātpersonai un tātad uz to nevar atsaukties, vēršoties pret privātpersonu. Proti, iespēju atsaukties uz direktīvām, kas nav transponētas vai nav transponētas pareizi, attiecinot arī uz attiecībām starp privātpersonām, Savienībai tiktu piešķirtas pilnvaras noteikt privātpersonām saistības, kam ir tūlītējas sekas, kaut gan tai šāda kompetence ir vienīgi jomās, kurās tā ir pilnvarota pieņemt regulas (spriedums, 2018. gada 6. novembris, Bauer un Willmeroth, C‑569/16 un C‑570/16, EU:C:2018:871, 76. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

73

Tādējādi uz direktīvu nevar atsaukties strīdā starp privātpersonām, lai novērstu tai pretrunā esoša dalībvalsts tiesiskā regulējuma piemērošanu (spriedums, 2018. gada 7. augusts, Smith, C‑122/17, EU:C:2018:631, 44. punkts).

74

Tomēr, otrkārt, ir jāatgādina, ka valsts tiesām, ņemot vērā visas valsts tiesību normas un piemērojot tajās atzītās interpretācijas metodes, ir jāizlemj, vai un kādā mērā valsts tiesību norma var tikt interpretēta atbilstoši Direktīvai 2000/78, neveicot šīs valsts tiesību normas interpretāciju contra legem (spriedumi, 2018. gada 17. aprīlis, Egenberger, C‑414/16, EU:C:2018:257, 71. punkts, un 2018. gada 11. septembris, IR, C‑68/17, EU:C:2018:696, 63. punkts).

75

Gadījumā, ja, kā, šķiet, izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, šai tiesai nebūtu iespējams veikt šādu atbilstīgu interpretāciju, ir jāprecizē, treškārt, ka ar pašu Direktīvu 2000/78 nav radīts vienlīdzīgas attieksmes nodarbinātības un profesijas jomā princips, kurš izriet no dažādiem starptautiskiem instrumentiem un dalībvalstu kopējām konstitucionālajām tradīcijām, bet gan, kā izriet no tās nosaukuma un 1. panta, tās mērķis ir vienīgi noteikt kopēju sistēmu minētajās jomās, lai apkarotu diskrimināciju dažādu iemeslu dēļ, tostarp reliģijas un pārliecības (spriedumi, 2018. gada 17. aprīlis, Egenberger, C‑414/16, EU:C:2018:257, 75. punkts, un 2018. gada 11. septembris, IR, C‑68/17, EU:C:2018:696, 67. punkts).

76

Jebkādas diskriminācijas reliģijas vai pārliecības dēļ aizliegumam kā Savienības tiesību vispārējam principam ir imperatīvs raksturs. Ar šo Hartas 21. panta 1. punktā nostiprināto aizliegumu pašu par sevi pietiek, lai privātpersonām rastos subjektīvas tiesības, uz kurām tās var atsaukties pret tām vērstā tiesvedībā jomā, uz ko attiecas Savienības tiesības (spriedums, 2018. gada 17. aprīlis, Egenberger, C‑414/16, EU:C:2018:257, 76. punkts).

77

No tā imperatīvās iedarbības viedokļa Hartas 21. pants principā neatšķiras no dažādiem dibināšanas līgumu noteikumiem, kuros ir aizliegta diskriminācija daudzējādu iemeslu dēļ pat tad, ja šāda diskriminācija izriet no līgumiem, kas noslēgti starp privātpersonām (spriedums, 2018. gada 17. aprīlis, Egenberger, C‑414/16, EU:C:2018:257, 77. punkts).

78

Līdz ar to, ja izrādītos, ka valsts tiesību normas nevar interpretēt atbilstoši Direktīvai 2000/78, iesniedzējtiesai tomēr būtu jānodrošina tiesiskā aizsardzība, kas darba ņēmējiem izriet no Hartas 21. panta, un jānodrošina šī panta pilnīga iedarbība.

79

Ceturtkārt, ir jānorāda, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, ja ir konstatēta Savienības tiesībām pretēja diskriminācija un kamēr nav veikti pasākumi, ar kuriem tiktu atjaunota vienlīdzīga attieksme, vienlīdzības principa ievērošana var tikt nodrošināta, vienīgi piešķirot nelabvēlīgajā situācijā esošajai personu kategorijai tās pašas priekšrocības, kādas ir privileģētajai kategorijai piederīgajām personām. Nelabvēlīgajā situācijā esošajām personām tādējādi ir jārada tāda pati situācija, kādā ir personas, kurām ir attiecīgā priekšrocība (spriedums, 2017. gada 9. marts, Milkova, C‑406/15, EU:C:2017:198, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

80

Šādā gadījumā valsts tiesai ir pienākums nepiemērot ikvienu diskriminējošu valsts tiesību normu, neprasot vai negaidot, lai likumdevējs to iepriekš atceltu, un nelabvēlīgajā situācijā esošās grupas locekļiem piemērot tādu pašu režīmu, kāds tiek piemērots otrai kategorijai piederošajām personām. Šis pienākums tai ir neatkarīgi no tā, vai valsts tiesībās ir tiesību normas, ar kurām tai būtu piešķirta kompetence to darīt (spriedums, 2017. gada 9. marts, Milkova, C‑406/15, EU:C:2017:198, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).

81

Tomēr šādu risinājumu ir paredzēts piemērot tikai tad, ja pastāv derīga atsauces sistēma (spriedums, 2017. gada 9. marts, Milkova, C‑406/15, EU:C:2017:198, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).

82

Tā tas ir pamatlietā, jo, ja netiek pareizi piemērotas Savienības tiesības, ARG minēto baznīcu draudžu locekļiem piemērojamais režīms ir vienīgā derīgā atsauces sistēma.

83

Līdz ar to, kamēr valsts likumdevējs nav veicis pasākumus, ar ko tiktu atjaunota vienlīdzīga attieksme, darba devējiem ir jānodrošina darba ņēmējiem, kuri nepieder kādai no šīm baznīcām, attieksme, kas ir identiska tai, kura pamatlietā aplūkotajās tiesību normās ir paredzēta tikai darba ņēmējiem, kas ir minēto baznīcu draudžu locekļi.

84

Šajā ziņā ir jāuzsver, ka no atbilstīgā valsts tiesiskā regulējuma izriet, ka pēdējiem minētajiem darba ņēmējiem ir jāinformē viņu darba devējs par piederību kādai no ARG minētajām baznīcām, lai ļautu tam paredzēt viņu prombūtni Lielajā Piektdienā.

85

Līdz ar to, kamēr nav veikta tiesību aktu saskaņošana, darba devējam atbilstoši Hartas 21. pantam ir jāatzīst darba ņēmēju, kuri nepieder nevienai no minētajām baznīcām, tiesības uz svētku dienu Lielajā Piektdienā ar nosacījumu, ka šie darba ņēmēji savu darba devēju ir pirms šīs dienas informējuši par vēlmi minētajā dienā nestrādāt.

86

No tā izriet arī, ka darba ņēmējam, kas nepieder nevienai no ARG minētajām baznīcām, ir tiesības no sava darba devēja saņemt ARG 9. panta 5. punktā paredzēto piemaksu, ja šis darba devējs ir atteicies apmierināt viņa lūgumu atbrīvot viņu no pienākuma strādāt šajā dienā.

87

Piektkārt, ir jāatgādina, ka tādi darba devējiem noteikti pienākumi kā tie, kas tika atgādināti šī sprieduma 85. un 86. punktā, ir spēkā tikai tikmēr, kamēr valsts likumdevējs nav veicis pasākumus, ar kuriem tiktu atjaunota vienlīdzīga attieksme.

88

Lai gan dalībvalstīm atbilstoši Direktīvas 2000/78 16. pantam ir pienākums atcelt normatīvus un administratīvus aktus, kas ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam, tomēr ar šo pantu tām ir nevis paredzēts pienākums diskriminācijas aizlieguma pārkāpuma gadījumā veikt kādus konkrētus pasākumus, bet gan tām ir ļauts no vairākiem risinājumiem, kuri ir piemēroti, lai sasniegtu šīs tiesību normas mērķi, brīvi izvēlēties to, kas tām šim nolūkam šķiet atbilstošākais, ņemot vērā iespējamās situācijas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 14. marts, Stollwitzer, C‑482/16, EU:C:2018:180, 28. un 30. punkts).

89

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Hartas 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tikmēr, kamēr attiecīgā dalībvalsts, lai atjaunotu vienlīdzīgu attieksmi, nav grozījusi savu tiesisko regulējumu, ar kuru tiesības uz svētku dienu Lielajā Piektdienā ir piešķirtas tikai darba ņēmējiem, kas ir noteiktu kristīgās baznīcas draudžu locekļi, privātajam darba devējam, uz kuru attiecas šis tiesiskais regulējums, ir pienākums tiesības uz svētku dienu Lielajā Piektdienā piešķirt arī saviem pārējiem darbiniekiem ar nosacījumu, ka pēdējie minētie ir šim darba devējam iepriekš lūguši atbrīvot viņus no pienākuma strādāt šajā dienā, un tātad atzīt šo darba ņēmēju tiesības uz piemaksu par darbu svētku dienā, ja minētais darba devējs ir atteicies šādu lūgumu apmierināt.

90

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: