Lieta C‑104/09

Pedro Manuel Roca Álvarez

pret

Sesa Start España ETT SA

(Tribunal Superior de Justicia de Galicia lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Sociālā politika – Vienlīdzīga attieksme pret vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmējiem – Direktīva 76/207/EEK – 2. un 5. pants – Algotu darbu strādājošām mātēm paredzētās tiesības uz atbrīvojumu no darba – Iespēja to izmantot algotu darbu strādājošajai mātei vai tēvam – Māte, kas ir pašnodarbināta persona – Tiesību uz atbrīvojumu no darba neattiecināšana uz algotu darbu strādājošu tēvu

Sprieduma kopsavilkums

Sociālā politika – Vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmēji – Pieeja darbam un darba nosacījumi – Vienlīdzīga attieksme

(Padomes Direktīvas 76/207 2. panta 1., 3. un 4. punkts un 5. pants)

Direktīvas 76/207 par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem, 2. panta 1., 3. un 4. punkts, kā arī 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts pasākumu, saskaņā ar kuru sieviešu dzimuma darba ņēmējām, kurām ir bērns un algotas darbinieces statuss, līdz laikam, kad bērns sasniedz deviņu mēnešu vecumu, ir tiesības saņemt dažādos veidos izmantojamu atbrīvojumu no darba, bet vīriešu dzimuma darba ņēmējiem, kuriem ir bērns un tāds pats algota darbinieka statuss, tiesības saņemt šo atbrīvojumu no darba ir tikai tad, ja arī šī bērna mātei ir algotas darbinieces statuss.

Tā kā šo atbrīvojumu no darba var izmantot gan algotu darbu strādājošais tēvs, gan māte, kas nozīmē, ka bērna barošanu un aprūpi var nodrošināt gan bērna tēvs, gan māte, šķiet, ka šis atbrīvojums no darba ņēmējiem tiek piešķirts, ņemot vērā to bērna vecāku statusu. Tādēļ nevar uzskatīt, ka tas ļauj nodrošināt sievietes bioloģiskā stāvokļa pēcdzemdību periodā vai īpašās saiknes starp māti un viņas bērnu aizsardzību. Turklāt tam, ka algotu darbu strādājošajiem tēviem tiesības uz šo atbrīvojumu no darba tiek liegtas, pamatojoties tikai uz to, ka bērna mātei šāda algota darbinieka statusa nav, var būt tādas sekas, ka sieviete, kas ir pašnodarbināta persona, ir spiesta ierobežot savu profesionālo darbību un viņai vienai pašai ir jāuzņemas ar bērna piedzimšanu saistītie pienākumi, nesaņemot nekādu atbalstu no bērna tēva. Līdz ar to tāds pasākums nav uzskatāms nedz par pasākumu, ar kuru iespējams novērst vai mazināt faktisko nevienlīdzību, kāda sabiedrības dzīvē var pastāvēt attiecībā uz sievietēm Direktīvas 76/207 2. panta 4. punkta izpratnē, nedz arī par pasākumu reālas, nevis formālas vienlīdzības sasniegšanai, mazinot faktisko nevienlīdzību, kāda sabiedrības dzīvē var pastāvēt, un tādējādi saskaņā ar LESD 157. panta 4. punktu novēršot vai kompensējot attiecīgo personu profesionālās izaugsmes trūkumus.

(sal. ar 31., 37.–39. punktu un rezolutīvo daļu)

TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2010. gada 30. septembrī (*)

Sociālā politika – Vienlīdzīga attieksme pret vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmējiem – Direktīva 76/207/EEK – 2. un 5. pants – Algotu darbu strādājošām mātēm paredzētās tiesības uz atbrīvojumu no darba – Iespēja to izmantot algotu darbu strādājošajai mātei vai tēvam – Māte, kas ir pašnodarbināta persona – Tiesību uz atbrīvojumu no darba neattiecināšana uz algotu darbu strādājošu tēvu

Lieta C‑104/09

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Tribunal Superior de Justicia de Galicia (Spānija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2009. gada 13. februārī un kas Tiesā reģistrēts 2009. gada 19. martā, tiesvedībā

Pedro Manuel Roca Álvarez

pret

Sesa Start España ETT SA.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], tiesneši P. Linda [P. Lindh] (referente), A. Ross [A. Rosas], U. Lehmuss [U. Lõhmus], un A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh],

ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],

sekretārs R. Grass [R. Grass],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Spānijas valdības vārdā – B. Plasa Krusa [B. Plaza Cruz], pārstāve,

–        Īrijas vārdā – D. O’Hagans [D. O’Hagan], pārstāvis,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – M. van Bēks [M. van Beek] un S. Pardo Kintiljana [S. Pardo Quintillán], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2010. gada 6. maija tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 2. panta 1., 3. un 4. punktu, kā arī 5. pantu Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīvā 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem (OV L 39, 40. lpp.).

2        Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp P. M. Roku Alvaresu [P. M. Roca Álvarez] un viņa darba devēju, sabiedrību Sesa Start España ETT SA, par šīs sabiedrības atteikumu piešķirt P. M. Rokam Alvaresam t.s. atbrīvojumu no darba “bērna zīdīšanas vajadzībām”.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesiskais regulējums

3        Direktīvas 76/207 1. panta 1. punkta redakcija ir šāda:

“Šīs direktīvas mērķis ir īstenot dalībvalstīs principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba iespējām, tostarp paaugstināšanu amatā, attiecībā uz profesionālo sagatavošanu un darba nosacījumiem, kā arī, ievērojot 2. punktā minētos nosacījumus, uz sociālo nodrošinājumu. Šo principu turpmāk tekstā sauc par “vienlīdzīgas attieksmes principu”.”

4        Šīs direktīvas 2. pantā ir noteikts:

“1.      Šajos noteikumos vienlīdzīgas attieksmes princips nozīmē to, ka nav nekādas tiešas vai netiešas diskriminācijas atkarībā no dzimuma, jo īpaši, norādot uz ģimenes stāvokli.

[..]

3.      Šī direktīva neskar noteikumus, kas attiecas uz sieviešu aizsardzību, jo īpaši attiecībā uz grūtniecību un maternitāti.

4.      Šī direktīva neskar noteikumus, kuru mērķis ir veicināt vienlīdzīgas iespējas vīriešiem un sievietēm, jo īpaši novēršot pastāvošo nevienlīdzību, kas ietekmē sieviešu iespējas 1. panta 1. punktā minētajās jomās.”

5        Saskaņā ar direktīvas 5. panta noteikumiem:

“1.      Vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošana attiecībā uz darba nosacījumiem, tostarp tiem, kas attiecas uz atlaišanu, nozīmē to, ka vīriešiem un sievietēm garantē vienlīdzīgus nosacījumus bez diskriminācijas atkarībā no dzimuma.

2.      Tādēļ dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka:

a)      atceļ normatīvos un administratīvos aktus, kas ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam;

b)      atzīst vai var atzīt par spēkā neesošiem, vai var grozīt visus noteikumus, kas ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam un kas iekļauti koplīgumos, darba līgumos, uzņēmumu iekšējās darba kārtības noteikumos vai noteikumos, kas attiecas uz brīvajām profesijām;

c)      pārskata minētos normatīvos un administratīvos aktus, kas ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam, ja to sākotnējā saistība ar aizsardzību vairs nav pamatota; un, ja līdzīgi noteikumi ir iekļauti koplīgumos, tad prasa, lai darba ņēmēji un darba devēji vajadzības gadījumā pārskatītu attiecīgos koplīgumus.”

6        Direktīva 76/207 ir grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīvu 2002/73/EK (OV L 269, 15. lpp.) un atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (pārstrādāta versija) (OV L 204, 23. lpp.).

 Valsts tiesiskais regulējums

7        Saskaņā ar Darba likuma (Estatuto de los trabajadores) – redakcijā, kas apstiprināta ar 1995. gada 24. marta Real Decreto Legislativo Nr. 1/1995 (1995. gada 29. marta BOE Nr. 75, 9654. lpp.; turpmāk tekstā – “Darba likums”), – 1. panta 1. punktu tas ir piemērojams darba ņēmējiem, kas brīvprātīgi par samaksu sniedz savus pakalpojumus citai personai organizācijas ietvaros un fiziskas vai juridiskas personas vadībā, sauktai par “darba devēju”.

8        Darba likuma 1. panta 3. punktā ir precizēts, ka Darba likums nav piemērojams darbībai, kas tiek veikta citās, no 1. panta 1. punkta atšķirīgi definētās tiesiskajās attiecībās.

9        Darba likuma 37. panta 4. punktā ir reglamentēta t.s. atbrīvojuma no darba “bērna zīdīšanas vajadzībām” piešķiršana. Redakcijā, kas bija spēkā prasības iesniegšanas brīdī, šīs tiesību normas redakcija bija šāda:

“Deviņu mēnešu vecumu nesasnieguša bērna zīdīšanas vajadzībām darba ņēmējām ir tiesības uz vienu stundu ilgu prombūtni no darba vietas, kuru viņas var sadalīt divās daļās. Stundu ilgas prombūtnes no darba vietā sieviete pēc savas izvēles drīkst par pusstundu saīsināt savu dienas darba laiku. Gadījumā, ja strādā gan māte, gan tēvs, šo atbrīvojumu var izmantot jebkurš no viņiem.”

10      Šī norma tika grozīta ar 2007. gada 22. marta Pamatlikumu Nr. 3/2007 par vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm (ley orgánica de Igualdad efectiva de mujeres y hombres) (2007. gada 23. marta BOE Nr. 71, 12611. lpp.), tātad pēc pamata lietā pastāvošo faktisko apstākļu rašanās. Tās redakcija šobrīd ir šāda:

“Deviņu mēnešu vecumu nesasnieguša bērna zīdīšanas vajadzībām darba ņēmējām ir tiesības uz vienu stundu ilgu prombūtni no darba vietas, kuru viņas var sadalīt divās daļās. Vairāku bērnu piedzimšanas gadījumā atbrīvojuma ilgums proporcionāli pieaug.

Stundu ilgas prombūtnes no darba vietā sieviete pēc savas izvēles drīkst vai nu par pusstundu saīsināt savu dienas darba laiku, vai saskaņā ar darba koplīgumu vai vienojoties ar darba devēju un ievērojot darba koplīguma noteikumus uzkrāt [bērna aprūpes atvaļinājumu] pilnās darba dienās.

Gadījumā, ja strādā gan māte, gan tēvs, šo atbrīvojumu var izmantot jebkurš no viņiem.”

 Pamata lieta un prejudiciālais jautājums

11      P. M. Roka Alvaress ir darba ņēmējs uzņēmumā Sesa Start España ETT SA, kurā viņš ir nodarbināts kopš 2004. gada jūlija. Viņš savam darba devējam 2005. gada 7. martā lūdza piešķirt Darba likuma 37. panta 4. punktā paredzēto atbrīvojumu no darba laikā no 2005. gada 4. janvāra līdz 2005. gada 4. oktobrim. Darba devējs viņa lūgumu noraidīja, to pamatojot tādējādi, ka P. M. Rokas Alvaresa bērna māte ir pašnodarbināta persona, nevis darba ņēmēja. Mātes nodarbinātības attiecības esot būtisks priekšnosacījums, lai rastos tiesības uz šo atbrīvojumu no darba.

12      P. M. Roka Alvaress pārsūdzēja šo sava darba devēja lēmumu Juzgado de lo Social de A Coruña [Akoruņas Darba un sociālo lietu tiesā]. Šī tiesa nosprieda, ka, tā kā tiesības uz šo atbrīvojumu no darba ir paredzētas tikai attiecībā uz “darba ņēmējām”, tas ir piešķirams tikai un vienīgi mātēm. Turklāt tiesības uz šo atbrīvojumu no darba ir tikai tām mātēm, kuras strādā algotu darbu, un P. M. Rokas Alvaresa bērna māte šim nosacījumam neatbilstot. Līdz ar to viņa lūgums tika noraidīts.

13      P. M. Roka Alvaress pārsūdzēja šo nolēmumu Tribunal Superior de Justicia de Galicia [Galīsijas Augstākajā tiesā].

14      Šī tiesa uzskata, ka valsts tiesiskais regulējums ir interpretēts pareizi. Tomēr tā norāda, ka šajā tiesiskajā regulējumā paredzētais atbrīvojums no darba vairs nav saistīts ar bioloģisko barošanas ar krūti faktu un tādējādi var tikt uzskatīts vienkārši par bērna aprūpei veltāmu laiku. Tā arī norāda, ka “barošanas ar krūti laikā pastāvošā riska” gadījumā ir paredzēts cits darba ņēmējas aizsardzības mehānisms. Tā arī piebilst, ka saskaņā ar attiecīgo tiesisko regulējumu šobrīd šo atbrīvojumu no darba ir atļauts izmantot gan tēvam, gan mātei, bet tikai tādā gadījumā, ja “strādā gan māte, gan tēvs”, un līdz ar to tikai tad, ja māte strādā algotu darbu un viņai ir tiesības uz atbrīvojumu no darba bērna zīdīšanas vajadzībām, arī tēvam var tikt piešķirts atbrīvojums no darba mātes vietā.

15      Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šīs tiesības uz atbrīvojumu no darba nebūtu piešķiramas gan vīriešiem, gan sievietēm un vai tas, ka šīs tiesības ir paredzētas tikai un vienīgi algotu darbu strādājošajām sievietēm un to bērnu tēviem, nav uzskatāms par diskriminējošu pasākumu, kas ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam un Direktīvai 76/207.

16      Iesniedzējtiesa turklāt uzskata, ka Darba likuma 37. panta 4. punktā paredzētais atbrīvojums no darba drīzāk ir uzskatāms par “bērna kopšanas atvaļinājumu” Padomes 1996. gada 3. jūnija Direktīvas 96/34/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu (OV L 145, 4. lpp.) izpratnē.

17      Šādos apstākļos Tribunal Superior de Justicia de Galicia nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai valsts likums (šajā gadījumā – Darba likuma 37. panta 4. punkts), kurā tiesības uz apmaksātu atbrīvojumu no darba zīdaiņa aprūpei, par pusstundu saīsinot dienas darba laiku vai arī paredzot stundu ilgu prombūtni no darba vietas, kuru var sadalīt divās daļās, kas ir brīvprātīgs, kuru apmaksā darba devējs un kuru var izmantot līdz laikam, kad bērns sasniedz deviņu mēnešu vecumu, ir piešķirtas tikai un vienīgi algotu darbu strādājošām mātēm, nepiešķirot šādas tiesības algotu darbu strādājošiem tēviem, ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam, ar kuru aizliegta diskriminācija dzimuma dēļ un kas ir atzīts EKL 13. pantā, [..] Direktīvā 76/207 [..] un [..] Direktīvā 2002/73[..]?”

 Par prejudiciālo jautājumu

 Par Direktīvu 76/207

18      Iesniedzējtiesa, uzdodot šo jautājumu, būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīva 76/207 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts pasākumu kā pamata lietā, saskaņā ar kuru sieviešu dzimuma darba ņēmējām, kurām ir bērns un algotas darbinieces statuss, līdz laikam, kad bērns sasniedz deviņu mēnešu vecumu, ir tiesības saņemt dažādos veidos izmantojamu atbrīvojumu no darba, bet vīriešu dzimuma darba ņēmējiem, kuriem ir bērns un tāds pats statuss, tiesības saņemt šo atbrīvojumu no darba ir tikai tad, ja arī šī bērna mātei ir algotas darbinieces statuss.

19      Saskaņā ar Direktīvas 76/207 1. panta 1. punktu tās mērķis ir īstenot dalībvalstīs principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, tostarp attiecībā uz darba nosacījumiem.

20      Šis princips ir precizēts šīs direktīvas 2. un 5. pantā. Minētajā 2. panta 1. punktā ir noteikts, ka vienlīdzīgas attieksmes princips nozīmē, ka nav nekādas tiešas vai netiešas diskriminācijas atkarībā no dzimuma, it īpaši, norādot uz ģimenes stāvokli. Šīs direktīvas 5. panta 1. punktā ir paredzēts, ka šī principa piemērošana attiecībā uz darba nosacījumiem nozīmē, ka vīriešiem un sievietēm tiek garantēti vienlīdzīgi nosacījumi bez diskriminācijas atkarībā no dzimuma.

21      Jāteic, ka atbilstoši pamata lietā izskatāmajam pasākumam t.s. atbrīvojums no darba “bērna zīdīšanas vajadzībām” tiek piešķirts kā atļauja darba dienas laikā neatrasties darba vietā vai kā darba dienas saīsinājums. Šī pasākuma rezultātā tiek izmainīts darba laiks. Līdz ar to tas ietekmē “darba nosacījumus” Direktīvas 76/207 5. panta izpratnē (šajā ziņā skat. 2003. gada 20. marta spriedumu lietā C‑187/00 Kutz‑Bauer, Recueil, I‑2741. lpp., 44. un 45. punkts).

22      Turklāt saskaņā ar šo pasākumu tiesības uz pamata lietā izskatāmo atbrīvojumu no darba ir paredzētas vienīgi bērnu mātēm un bērna tēvs šo atbrīvojumu no darba var saņemt tikai tad, ja abiem vecākiem ir algota darbinieka statuss.

23      No tā izriet, ka bērnu mātēm, kurām ir algota darbinieka statuss, vienmēr ir tiesības saņemt t.s. atbrīvojumu no darba “bērna zīdīšanas vajadzībām”, bet bērnu tēvi, kuriem ir algota darbinieka statuss, to var saņemt tikai tad, ja arī to bērna mātei ir šis algota darbinieka statuss. Līdz ar to, lai vīriešu dzimuma personām, kurām ir algota darbinieka statuss, būtu tiesības uz atbrīvojumu no darba, ar vecāka statusu vien nav pietiekami, bet sieviešu dzimuma personu, kurām ir tāds pats statuss, gadījumā – ir.

24      Vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmēji, proti, mazu bērnu tēvi un mātes atrodas salīdzināmā situācijā, ņemot vērā iespējamo nepieciešamību, kāda tiem var rasties, samazināt savu ikdienas darba laiku, lai varētu rūpēties par saviem bērniem (attiecībā uz to vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmēju situāciju, kas uzņēmušies savu bērnu izglītošanu, pēc analoģijas skat. 2001. gada 29. novembra spriedumu lietā C‑366/99 Griesmar, Recueil, I‑9383. lpp., 56. punkts, un attiecībā uz darba ņēmēju situāciju saistībā ar bērnudārza izmantošanu skat. 2002. gada 19. marta spriedumu lietā C‑476/99 Lommers, Recueil, I‑2891. lpp., 30. punkts).

25      Līdz ar to ir jāatzīst, ka pamata lietā izskatāmais pasākums rada atšķirīgu attieksmi dzimuma dēļ Direktīvas 76/207 2. panta 1. punkta izpratnē starp bērnu mātēm, kurām ir algota darbinieka statuss, un bērnu tēviem, kuriem ir tāds pats statuss.

26      Saistībā ar šādas atšķirīgas attieksmes pamatojumu Direktīvas 76/207 2. panta 3. un 4. punktā ir precizēts, ka šī direktīva neskar noteikumus, kas attiecas uz sieviešu aizsardzību, it īpaši attiecībā uz grūtniecību un maternitāti, nedz arī noteikumus, kuru mērķis ir veicināt vienlīdzīgas iespējas vīriešiem un sievietēm, it īpaši novēršot pastāvošo nevienlīdzību, kas ietekmē sieviešu iespējas attiecībā uz darba nosacījumiem.

27      Pirmkārt, runājot par grūtniecības un maternitātes laikā pastāvošo aizsardzību, Tiesa vairākkārtēji ir nospriedusi, ka Direktīvas 76/207 2. panta 3. punktā, piešķirot dalībvalstīm tiesības uzturēt spēkā vai ieviest noteikumus šīs aizsardzības nodrošināšanai, saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes principu starp dzimumiem par leģitīmu ir atzīta, no vienas puses, sievietes bioloģiskā stāvokļa aizsardzība grūtniecības laikā un pēc tās un, no otras puses, īpašās saiknes starp sievieti un tās bērnu aizsardzība pēcdzemdību periodā (skat. 1984. gada 12. jūlija spriedumu lietā 184/83 Hofmann, Recueil, 3047. lpp., 25. punkts; 1994. gada 14. jūlija spriedumu lietā C‑32/93 Webb, Recueil, I‑3567. lpp., 20. punkts; 1998. gada 30. jūnija spriedumu lietā C‑394/96 Brown, Recueil, I‑4185. lpp., 17. punkts, un 2005. gada 1. februāra spriedumu lietā C‑203/03 Komisija/Austrija, Krājums, I‑935. lpp., 43. punkts).

28      Iesniedzējtiesa uzskata, ka Darba likuma 37. panta 4. punktā paredzētais atbrīvojums no darba sākotnēji, 1900. gadā, tika ieviests, lai veicinātu bērna barošanu ar krūti. Tiesiskā regulējuma attīstības gaitā šis atbrīvojums no darba ir ticis nodalīts no šī mērķa, vairs neminot bērna barošanu ar krūti. Turklāt judikatūrā jau daudzus gadus tiek pieļauts, ka tiesības saņemt šo atbrīvojumu no darba tiek piešķirtas arī bērna mākslīgās barošanas gadījumā. Šī tiesa ir norādījusi, ka šis atbrīvojums no darba ir ticis nodalīts no bioloģiskā barošanas ar krūti fakta un šobrīd tiek uzskatīts vienkārši par bērna aprūpei veltāmu laiku un par pasākumu, kas pēc grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma beigām palīdz saskaņot ģimenes dzīvi ar darbu.

29      Tas, ka valsts tiesiskā regulējuma un tā interpretācijas tiesu judikatūrā attīstības gaitā t.s. atbrīvojuma no darba “bērna zīdīšanas vajadzībām” piešķiršana pakāpeniski ir tikusi nodalīta no bioloģiskā bērna barošanas ar krūti fakta, nedod pamatu secināt, ka šis pasākums nodrošina sievietes bioloģiskā stāvokļa aizsardzību pēc grūtniecības šī sprieduma 27. punktā minētās judikatūras izpratnē. Kā izriet no iesniedzējtiesas lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, pamata lietā izskatāmo atbrīvojumu no darba var izmantot gan māte, gan arī tēvs, ja vien arī tēvam ir algota darbinieka statuss.

30      Šī situācija atšķiras no tās, kas bija pamatā lietā, kuras ietvaros tika taisīts iepriekš minētais spriedums lietā Hofmann un kurā attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā pēc aizsardzības perioda beigām bija paredzēta papildu grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma piešķiršana un tiesības uz šī atvaļinājuma saņemšanu bija paredzētas vienīgi mātei, izslēdzot visas citas personas (iepriekš minētais spriedums lietā Hofmann, 26. punkts).

31      Tas, ka pamata lietā izskatāmo atbrīvojumu no darba var izmantot gan algotu darbu strādājošais tēvs, gan māte, nozīmē, ka bērna barošanu un aprūpi var nodrošināt gan bērna tēvs, gan māte. Līdz ar to šķiet, ka šis atbrīvojums no darba ņēmējiem tiek piešķirts, ņemot vērā to bērna vecāku statusu. Tādēļ nevar uzskatīt, ka tas ļauj nodrošināt sievietes bioloģiskā stāvokļa pēcdzemdību periodā vai īpašās saiknes starp māti un viņas bērnu aizsardzību.

32      Otrkārt, saistībā ar vienlīdzīgu iespēju vīriešiem un sievietēm veicināšanu un pastāvošās nevienlīdzības, kas ietekmē sieviešu iespējas attiecībā uz darba nosacījumiem, mazināšanu Spānijas valdība savos apsvērumos ir norādījusi, ka mērķis, kuru bija paredzēts sasniegt, tiesības saņemt pamata lietā izskatāmo atbrīvojumu no darba attiecinot vienīgi uz mātēm, ir bijis izlīdzināt faktisko nevienlīdzību, kas sievietēm salīdzinājumā ar vīriešiem pastāv attiecībā uz to darba vietas saglabāšanu pēc bērna laišanas pasaulē. Spānijas valdība uzskata, ka mazu bērnu mātēm ir grūtāk iekļauties darba tirgū vai saglabāt savu vietu tajā.

33      No pastāvīgās judikatūras izriet, ka Direktīvas 76/207 2. panta 4. punkta konkrētais un ierobežotais mērķis ir atļaut pasākumus, kas, lai arī šķietami diskriminējoši, tomēr ir vērsti uz faktiskas nevienlīdzības, kāda sabiedrības dzīvē var pastāvēt, novēršanu vai mazināšanu. Šī tiesību norma atļauj pieņemt tādus valsts noteikumus pieejas darbam jomā, tostarp attiecībā uz izaugsmes iespējām, kuru mērķis, dodot priekšrocības sievietēm, ir uzlabot viņu spējas konkurēt darba tirgū un veidot karjeru vienlīdzīgi ar vīriešiem (skat. 1995. gada 17. oktobra spriedumu lietā C‑450/93 Kalanke, Recueil, I‑3051. lpp., 18. un 19. punkts; 1997. gada 11. novembra spriedumu lietā C‑409/95 Marschall, Recueil, I‑6363. lpp., 26. un 27. punkts; 2000. gada 28. marta spriedumu lietā C‑158/97 Badeck u.c., Recueil, I‑1875. lpp., 19. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Lommers, 32. punkts).

34      Direktīvas 2. panta 4. punkts ir vērsts uz reālas, nevis formālas vienlīdzības sasniegšanu, mazinot faktisko nevienlīdzību, kāda sabiedrības dzīvē var pastāvēt, tādējādi saskaņā ar LESD 157. panta 4. punktu novēršot vai kompensējot attiecīgo personu profesionālās izaugsmes trūkumus (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Kalanke, 19. punkts; 2000. gada 6. jūlija spriedumu lietā C‑407/98 Abrahamsson un Anderson, Recueil, I‑5539. lpp., 48. punkts, kā arī 2004. gada 30. septembra spriedumu lietā C‑319/03 Briheche, Krājums, I‑8807. lpp., 25. punkts).

35      Kā jau norādīts šī sprieduma 21. punktā, pamata lietā izskatāmais atbrīvojums no darba tiek piešķirts kā atļauja darba dienas laikā neatrasties darba vietā vai kā darba dienas saīsinājums. Šāds pasākums nenoliedzami var piešķirt priekšrocības sievietēm, ļaujot mātēm, kurām ir algota darbinieka statuss, saglabāt savu darba vietu, vienlaicīgi veltot laiku arī bērnam. Šo rezultātu nostiprina vēl arī tas, ka gadījumā, ja arī bērna tēvs ir algots darbinieks, viņam ir iespēja izmantot šo atbrīvojumu no darba mātes vietā un viņai, ņemot vērā viņas bērna aprūpi un bērnam veltīto laiku, tādējādi nerodas negatīvas sekas attiecībā uz viņas darbu.

36      Tomēr, ja tiktu atzīts – kā to apgalvo Spānijas valdība –, ka tikai mātei, kurai ir algotas darbinieces statuss, ir tiesības uz pamata lietā izskatāmo atbrīvojumu no darba, bet tēvs, kuram ir tāds pats statuss, var vienīgi izmantot šīs tiesības, taču viņam pašam šādu tiesību nav, varētu tikt izjaukts tradicionālais lomu sadalījums starp vīriešiem un sievietēm, piešķirot vīriešiem pakārtotu lomu salīdzinājumā ar sievietēm saistībā ar to vecāku pienākumu veikšanu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Lommers, 41. punkts).

37      Kā savu secinājumu 47. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, tam, ka algotu darbu strādājošajiem tēviem tiesības uz pamata lietā izskatāmo atbrīvojumu no darba tiek liegtas, pamatojoties tikai uz to, ka bērna mātei šāda algota darbinieka statusa nav, var būt tādas sekas, ka sieviete, kā, piemēram, P. M. Rokas Alvaresa bērna māte, kas ir pašnodarbināta persona, ir spiesta ierobežot savu profesionālo darbību un viņai vienai pašai ir jāuzņemas ar bērna piedzimšanu saistītie pienākumi, nesaņemot nekādu atbalstu no bērna tēva.

38      Līdz ar to tāds pasākums kā pamata lietā nav uzskatāms nedz par pasākumu, ar kuru iespējams novērst vai mazināt faktisko nevienlīdzību, kāda sabiedrības dzīvē var pastāvēt, attiecībā uz sievietēm Direktīvas 76/207 2. panta 4. punkta izpratnē, nedz arī par pasākumu reālas, nevis formālas vienlīdzības sasniegšanai, mazinot faktisko nevienlīdzību, kāda sabiedrības dzīvē var pastāvēt, tādējādi saskaņā ar LESD 157. panta 4. punktu novēršot vai kompensējot attiecīgo personu profesionālās izaugsmes trūkumus.

39      No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 76/207 2. panta 1., 3. un 4. punkts, kā arī 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts pasākumu kā pamata lietā, saskaņā ar kuru sieviešu dzimuma darba ņēmējām, kurām ir bērns un algotas darbinieces statuss, līdz laikam, kad bērns sasniedz deviņu mēnešu vecumu, ir tiesības saņemt dažādos veidos izmantojamu atbrīvojumu no darba, bet vīriešu dzimuma darba ņēmējiem, kuriem ir bērns un tāds pats algota darbinieka statuss, tiesības saņemt šo atbrīvojumu no darba ir tikai tad, ja arī šī bērna mātei ir algotas darbinieces statuss.

 Par Direktīvām 2002/73 un 96/34

40      Attiecībā uz Direktīvu 2002/73 iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šī direktīva, ar kuru ir grozīta Direktīva 76/207, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu pasākumu kā pamata lietā.

41      Kaut arī Direktīva 2002/73 stājās spēkā tās publicēšanas dienā, tā bija jātransponē vēlākais līdz 2005. gada 5. oktobrim, t.i., pēc pamata lietā pastāvošo faktisko apstākļu rašanās. Līdz ar to tā ratione temporis nav piemērojama šiem faktiskajiem apstākļiem. Tomēr, pat ja šiem faktiskajiem apstākļiem ratione temporis būtu piemērojama tieši Direktīva 76/207 tās ar Direktīvu 2002/73 grozītajā redakcijā, tas nemainītu šī sprieduma 39. punktā sniegto interpretāciju.

42      Saistībā ar Direktīvu 96/34 ir jāteic, ka Eiropas Kopienu Komisija savos apsvērumos ir norādījusi, ka pamata lietā izskatāmais pasākums ir pretrunā šai direktīvai.

43      Tomēr, tā kā iesniedzējtiesas lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu nav precizēts valsts tiesiskā regulējuma bērna kopšanas atvaļinājuma jomā saturs un šajā ziņā nav ticis pausts arī nepārprotams lūgums, Direktīvas 96/34 interpretācija nav jāveic.

 Par tiesāšanās izdevumiem

44      Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīvas 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem, 2. panta 1., 3. un 4. punkts, kā arī 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts pasākumu kā pamata lietā, saskaņā ar kuru sieviešu dzimuma darba ņēmējām, kurām ir bērns un algotas darbinieces statuss, līdz laikam, kad bērns sasniedz deviņu mēnešu vecumu, ir tiesības saņemt dažādos veidos izmantojamu atbrīvojumu no darba, bet vīriešu dzimuma darba ņēmējiem, kuriem ir bērns un tāds pats algota darbinieka statuss, tiesības saņemt šo atbrīvojumu no darba ir tikai tad, ja arī šī bērna mātei ir algotas darbinieces statuss.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – spāņu.