1.

Tāpat kā lietā, kurā pasludināts spriedums Mascolo u.c. ( 2 ), Tiesai tiek lūgts izskatīt lietu par Itālijas valsts skolu sektorā, it īpaši mūzikas konservatorijās, uz noteiktu laiku nodarbinātu darbinieku aizsardzību. Interesi šajā lietā tomēr izraisa nevis Likuma Nr. 107/2015 ( 3 ), ko Itālijas likumdevējs pieņēmis, lai izpildītu šo Tiesas spriedumu, saturs, bet gan interpretācija, ko šim likumam sniegusi Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa, Itālija) un Corte suprema di cassazione (Kasācijas tiesa, Itālija). No šīs interpretācijas izriet, ka Likuma Nr. 107/2015 piemērošanas joma tikusi paplašināta, attiecinot to uz pasniedzējiem, kuru darba attiecības uz noteiktu laiku ir pārvērstas par darba attiecībām uz nenoteiktu laiku, pamatojoties uz “iepriekšējiem atlases instrumentiem un konkursiem”, kādi tika izmantoti pirms šī likuma stāšanās spēkā.

2.

Praksē šīs interpretācijas sekas esot bijusi “nolīdzināšana ar zemi”, proti, tika izslēgts jebkāds atlīdzinājums par kaitējumu, ko radījusi secīgu līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīga izmantošana, pārkāpjot Pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku ( 4 ), par četrpadsmit gadu posmu pirms Likuma Nr. 107/2015 stāšanās spēkā, turklāt nepiemērojot šiem darbiniekiem tiesiskos pasākumus, kas šajā likumā paredzēti, lai novērstu vai sodītu ļaunprātīgu izmantošanu, kas izriet no secīgu darba līgumu vai darba tiesisko attiecību uz noteiktu laiku izmantošanas.

3.

Šāda ir prejudiciālajā jautājumā izvirzītā problēma šajā lietā.

4.

Saskaņā ar Pamatnolīguma 5. klauzulas “Pasākumi, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu” formulējumu:

5.

Saskaņā ar Likuma Nr. 107/2015 1. panta 95. punktu:

“2015./2016. mācību gadam [Ministero dell’Istruzione, dell’Università e della Ricerca (Izglītības, universitāšu un pētniecības ministrija, turpmāk tekstā – “ministrija”)] ir atļauts īstenot ārkārtas plānu mācībspēku pieņemšanai darbā uz nenoteiktu laiku visu līmeņu valsts mācību iestādēs, lai aizpildītu visas parastās un atbalsta [personāla] “de jure” štata vietas, kas vēl ir vakantas un pieejamas, pēc tam, kad šim pašam mācību gadam pastāvīgā darbā ir pieņemti [mācībspēki] saskaņā ar [decreto legislativo n. 297 (1994. gada 16. aprīļa Leģislatīvais dekrēts Nr. 297/1994)] [ ( 5 )] paredzētā vienotā dokumenta 399. pantu, un pēc šīs darbā pieņemšanas tiek atcelti piemērotības saraksti pēc kvalifikācijas un pārbaudījumiem, kas bija publicēti pirms 2012. gada. Arī 2015./2016. mācību gadam [ministrijai] ir atļauts aizpildīt citas amata vietas, kas uzskaitītas šim likumam pievienotajā 1. tabulā un sadalītas starp pamatizglītību un vidējo izglītību, dažādos amatos, kas norādīti šajā pašā tabulā, kā arī starp dažādiem reģioniem proporcionāli attiecībā uz katru līmeni valsts pārvaldīto skolu personālam, ņemot vērā arī kalnu apgabalus vai mazās salas, iekšzemes apgabalus ar mazu iedzīvotāju blīvumu vai lielu imigrāciju, kā arī apgabalus, kur raksturīgs augsts skolu pamešanas līmenis. 1. tabulā uzskaitītie amati tiek aizpildīti, izpildot 7. un 85. punktā minētos mērķus. 1. tabulā minēto amatu sadali starp dažādām konkursu kategorijām nodrošina Ufficio scolastico regionale [Reģionālais izglītības birojs, Itālija] atbildīgās personas dekrēts, ņemot vērā pašu izglītības iestāžu paustās vajadzības, 96. punktā minēto piemērotības sarakstu robežās. Sākot no 2016./2017. mācību gada, 1. tabulā uzskaitītie amati tiek integrēti autonomās štata vienībās un tādējādi ir izmantojami personāla papildināšanai. Sākot no 2015./2016. mācību gada, amata vietas ir izmantojamas tā personāla papildināšanai, ko nevar aizpildīt darbinieki, kam ir pagaidu un aizvietošanas līgumi. Vienīgi 2015./2016. mācību gadā šīs vietas nevar aizpildīt, izmantojot 1997. gada 27. decembra Likuma Nr. 449 [ ( 6 )] 40. panta 9. punktā minēto aizvietošanu, un tās nav pieejamas mobilitātes pasākumiem, pagaidu izmantošanai vai norīkošanai darbā.”

6.

Atbilstoši Likuma Nr. 107/2015 1. panta 131. punktam:

“No 2016. gada 1. septembra darba līgumi, kas noslēgti uz noteiktu laiku ar skolotājiem, izglītības, administratīvo, tehnisko un atbalsta personālu valsts skolās un izglītības iestādēs vakanto un pieejamo amata vietu aizpildīšanai, nevar kopumā pārsniegt trīsdesmit sešus mēnešus, pat ja tie nav secīgi.”

7.

Likuma Nr. 107/2015 1. panta 132. punktā ir noteikts:

“[Ministrijas] prognozētais stāvoklis paredz fonda izveidi maksājumiem to tiesas nolēmumu izpildei, kuros noteikts atlīdzināt kaitējumu, kas izriet no līgumu, kuri noslēgti uz noteiktu laiku, atkārtotas izmantošanas kopumā ilgāk nekā 36 mēnešus, pat ja tie nav secīgi, par vakantajām un pieejamajām amata vietām, ar 10 miljonu euro dotāciju par katru – 2015. un 2016. – gadu [..].”

8.

Fabio Rossato kopš 2003. gada 18. novembra saskaņā ar secīgiem darba līgumiem uz noteiktu laiku tika nodarbināts akordeona pasniedzēja amatā Conservatorio Statale di Musica di Trento F. A. Bonporti (F. A. Bonporti Trento Valsts mūzikas konservatorija, Itālija). Atbilstoši šiem līgumiem F. Rossato sava darba devēja labā saskaņā ar septiņpadsmit līgumiem, kas noslēgti ar ministriju ( 7 ), bez pārtraukuma nostrādāja vienpadsmit gadus un divus mēnešus.

9.

2011. gada 20. decembrī, uzskatot par prettiesiskām klauzulas, ar kurām tiek noteikts termiņš atsevišķiem secīgiem uz noteiktu laiku noslēgtiem līgumiem, F. Rossato cēla prasību Tribunale di Rovereto (Rovereto tiesa, Itālija), lūdzot galvenokārt atzīt par prettiesiskām šādas klauzulas un pārveidot viņa darba attiecības par darba attiecībām uz nenoteiktu laiku vai, pakārtoti, atlīdzināt kaitējumu, ko radījusi līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīga izmantošana un kas nodarīts, pārkāpjot Pamatnolīgumu, kā arī lūdzot atalgojuma aprēķinā, piemērojot Pamatnolīguma 4. klauzulu, ņemt vērā iegūto darba stāžu.

10.

Tribunale di Rovereto (Rovereto tiesa) apmierināja vienīgi prasījumu par iegūtā darba stāža ņemšanu vērā atalgojuma aprēķinā. Tā noraidīja iebildumus, kas balstīti uz līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu, piemērojot principus, ko Corte suprema di cassazione (Kasācijas tiesa) iedibinājusi spriedumā Nr. 10127/12 ( 8 ).

11.

2013. gada 5. martā ministrija Corte d’appello di Trento (Trento apelācijas tiesa, Itālija) iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu, ciktāl tajā bija atzīts atbilstoši uz noteiktu laiku noslēgtiem līgumiem iegūtais darba stāžs. 2013. gada 31. maijāF. Rossato iesniedzējtiesā iesniedza pretapelācijas sūdzību par šo spriedumu, ciktāl tajā bija noraidīta secīgu līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīga izmantošana un līdz ar to noraidīti viņa prasījumi pārvērst darba attiecības par darba attiecībām uz nenoteiktu laiku un atlīdzināt kaitējumu.

12.

Iesniedzējtiesa norāda, ka tā vairākas reizes ir atlikusi lietas izskatīšanu, gaidot Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) un Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) spriedumus pēc Tiesas 2014. gada 26. novembra sprieduma Mascolo u.c. ( 9 ). Iesniedzējtiesa precizē, ka pēc šī sprieduma tika pieņemts Likums Nr. 107/2015, kura mērķis ir “pielāgot valsts tiesisko regulējumu Eiropas tiesiskajam regulējumam, lai novērstu ļaunprātību, secīgi noslēdzot darba līgumus uz noteiktu laiku ar valsts skolu mācībspēkiem un ar personālu, kas nav saistīts ar pedagoģiju, [..] pēc [sprieduma Mascolo u.c.]”.

13.

2015. gada 2. septembrī veiktā procedūrā F. Rossato darba attiecības uz noteiktu laiku tika pārveidotas par darba attiecībām uz nenoteiktu laiku, vispirms noslēdzot līgumu uz nenoteiktu laiku ( 10 ) un pēc tam apstiprinot viņu amatā. Šī pārveide notika saskaņā ar viņa paaugstināšanu pastāvīgajā piemērotības sarakstā, pamatojoties uz ministrijas notām Nr. 36913/15 un Nr. 8893/15, kuras bija izdevušas attiecīgi Ministero delle Finanze (Finanšu ministrija) un Ministero dell’Istruzione, dell’Università e della Ricerca (Izglītības, universitāšu un pētniecības ministrija) un ar kurām tika atļauts pieņemt personālu darbā uz nenoteiktu laiku atbilstoši decreto-legge n. 104 (Dekrētlikums Nr. 104/2013) 19. pantam ( 11 ), decreto-legge n. 97/2004 ( 12 ) 2.bis pantam, Likuma Nr. 508/1999 2. pantam un Leģislatīvā dekrēta Nr. 297/1994 270. pantam.

14.

Kā apgalvo iesniedzējtiesa, Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) ( 13 ), piemērojot Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) pasludinātos principus ( 14 ), attiecībā uz mācībspēkiem nosprieda, ka darba attiecību pārveide par darba attiecībām uz nenoteiktu laiku ir “samērīgs, iedarbīgs un pietiekami efektīvs” atlīdzinājums un ar to ir iespējams sodīt par līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu, kā arī “novērst Savienības tiesību pārkāpuma sekas”, tādējādi attiecīgais darbinieks nevar atsaukties uz jebkādu kaitējumu saistībā ar šo ļaunprātīgo izmantošanu.

15.

Iesniedzējtiesa norāda, ka darba attiecību “pārveide” par līgumu uz nenoteiktu laiku, uz kuru veikta atsauce šo augstāko tiesu nolēmumos, rada sekas tikai nākotnē un tā ir jānošķir no darba attiecību “pārvēršanas” par darba attiecībām uz nenoteiktu laiku, kas – papildus kaitējuma atlīdzināšanai – ir privātajam sektoram paredzēta sankcija un rada sekas pagātnē ( 15 ). Iesniedzējtiesa uzskata, ka F. Rossato saskaņā ar valsts tiesībām, kas grozītas pēc Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) sprieduma un kuras interpretējusi Corte suprema di cassazione (Kasācijas tiesa), nevar pretendēt ne uz [viņa darba līguma] pārvēršanu par līgumu uz nenoteiktu laiku, kas nav piemērojama civildienestam, ne uz zaudējumu atlīdzību, jo viņa darba attiecību pārveide par līgumu uz nenoteiktu laiku notika, ņemot vērā viņa pozīciju pastāvīgajā piemērotības sarakstā, pamatojoties uz “agrākiem konkursa un atlases instrumentiem”, kuri darbojās pirms Likuma Nr. 107/2015 stāšanās spēkā.

16.

Šie apstākļi liek iesniedzējtiesai šaubīties par šādu Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) un Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) veiktās interpretācijas seku tiesiskumu attiecībā pret Pamatnolīgumu un Tiesas iedibinātajiem principiem spriedumā Mascolo u.c. ( 16 ).

17.

Šādos apstākļos Corte d’appello di Trento (Trento apelācijas tiesa) ar 2017. gada 13. jūlija nolēmumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 14. augustā, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai 5. klauzulas 1. punkts UNICE, CEEP un EAK noslēgtajā [Pamatnolīgumā] ir interpretējams tādējādi, ka tas liedz piemērot [Likuma Nr. 107/2015] 1. panta 95., 131. un 132. punktu, kuros skolotāju – pagaidu darba ņēmēju darba attiecību stabilizācija nākotnē bez atpakaļejoša spēka un bez kaitējuma atlīdzināšanas ir paredzēta kā samērīgs, pietiekami efektīvs un atturošs pasākums, lai garantētu Pamatnolīguma normu pilnīgu efektivitāti saistībā ar šī pamatnolīguma pārkāpumu, kas izdarīts, ļaunprātīgi atkārtoti noslēdzot līgumus uz noteiktu laiku laikposmā pirms tā laikposma, kad norādītajās tiesību normās minētajiem pasākumiem ir jāsāk radīt sekas?”

18.

Prasītājs pamatlietā, Itālijas valdība un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Šie paši lietas dalībnieki bija pārstāvēti tiesas sēdē, kas notika 2018. gada 27. septembrī.

19.

Savos rakstveida apsvērumos Itālijas valdība atsaucas uz prejudiciālā jautājuma nepieņemamību. Tā, pirmkārt, apgalvo, ka uzdotais jautājums ir hipotētisks. Proti, iesniedzējtiesa balstoties uz premisu, ka Likuma Nr. 107/2015 1. panta 95., 131. un 132. punkts nav piemērojami šajā strīdā, jo uz to attiecoties Leģislatīvā dekrēta Nr. 297/1994 270. un 485. pants. Šajā sakarā Itālijas valdība apgalvo, ka darba attiecības ir pārveidotas par līgumu uz nenoteiktu laiku nevis saskaņā ar Likuma Nr. 107/2015 1. panta 95. punktu, bet gan saskaņā ar darba attiecību pārveides par līgumu uz nenoteiktu laiku procedūru, kas paredzēta Leģislatīvā dekrēta Nr. 297/1994 270. pantā. Līdz ar to iesniedzējtiesa lūdzot Tiesu formulēt konsultatīvu viedokli par Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta saderību ar Likuma Nr. 107/2015 piemērošanu ar atpakaļejošu spēku. Itālijas valdība, otrkārt, apgalvo, ka iesniedzējtiesa nenorādot līgumu uz noteiktu laiku, ko noslēgušas pamatlietas puses, sākuma un beigu datumus un tas neļaujot pārbaudīt ļaunprātības esamību šāda veida līgumu izmantošanā.

20.

Es uzskatu, ka šie argumenti ir jānoraida.

21.

Pirmām kārtām, pretēji Itālijas valdības apgalvotajam, no lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Likums Nr. 107/2015, kā to interpretējušas Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) un Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa), ir piemērojams arī visiem pasniedzējiem, kuru darba attiecību pārveide par darba attiecībām uz nenoteiktu laiku ir notikusi, “izmantojot iepriekšējos atlases instrumentus un konkursus”. Līdz ar to šajā lietā izvirzītā problēma nav hipotētiska.

22.

Otrām kārtām, arguments, ka līgumu uz noteiktu laiku, ko noslēgušas pamatlietas puses, kvalificēšana par ļaunprātīgiem neesot pārbaudāma, jo nav norādīti it īpaši to beigu datumi, pilnīgi neattiecas uz lietu. Proti, pati iesniedzējtiesa uzskata – un tas ietilpst tās kompetencē –, ka F. Rossato ir mācījis “bez pārtraukuma” no 2003. gada 18. novembra līdz 2015. gada 2. septembrim, kad viņa darba attiecības tika pārveidotas par līgumu uz nenoteiktu laiku.

23.

Šādos apstākļos es uzskatu, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

24.

Šī lieta – tāpat kā lietas, kurās pasludināts spriedums Mascolo u.c. ( 17 ) un kurās es sniedzu secinājumus, – iekļaujas sarežģītā juridiskā kontekstā un no jauna izvirza jautājumu par Pamatnolīguma interpretāciju valsts skolu, it īpaši mūzikas konservatoriju, mācībspēku aizvietošanas valsts sistēmā. Lai labāk izprastu problēmas, kas ir pamatā šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, man šķiet atbilstoši vērtējumu šajā posmā uzsākt ar to minētās valsts sistēmas galveno elementu atgādināšanu, kuri izriet no lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu. Pēc tam es turpināšu ar prejudiciālā jautājuma vērtējumu, raugoties uz judikatūru un, it īpaši, uz spriedumu Mascolo u.c. ( 18 ).

25.

Pirmam kārtām, iesniedzējtiesa būtībā paskaidro, ka valsts tiesību normas, kas bija piemērojamas prasības pirmajā instancē iesniegšanas brīdī, ir Likuma Nr. 508/1999 2. panta 6. punkts un Likuma Nr. 124/1999 4. panta 1. punkts ( 19 ), ciktāl F. Rossato ar savu darba devēju strīdīgos līgumus uz noteiktu laiku bija noslēdzis pēc tam, kad ministrija viņu bija iecēlusi amatā Trento Konservatorijas katedrā, pamatojoties uz pastāvīgajiem piemērotības sarakstiem ( 20 ). Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju attiecībā uz mūzikas konservatorijām un mākslas institūtiem Likumā Nr. 508/1999 bija paredzēta līgumu uz noteiktu laiku slēgšana, lai aizpildītu faktiski brīvās katedras un pasniedzēju vietas, kamēr tiks pabeigtas konkursa procedūras pastāvīgo mācībspēku pieņemšanai darbā. Šī tiesa piebilst, ka šajos noteikumos nebija paredzēti nedz ierobežojoši termiņi, nedz sankcijas par tajos tīri indikatīvi minētu norāžu pārkāpumiem, nedz sankcijas par tādu līgumu uz noteiktu laiku atkārtotu izmantošanu, [kuri slēgti,] lai apmierinātu valsts administrācijas pastāvīgās un ilgtermiņa vajadzības.

26.

Šajā gadījumā, kā norādījusi iesniedzējtiesa, F. Rossato darba attiecību uz noteiktu laiku pārveide notika saskaņā ar darba attiecību pārveides par līgumu uz nenoteiktu laiku procedūru, kas paredzēta Leģislatīvā dekrēta Nr. 297/1994 270. pantā. Tā precizē, ka šajā pantā bija noteikts, ka pasniedzēju pieņemšana darbā uz pusi no pieejamiem amatiem mācību gadam notiek, rīkojot konkursu pēc kvalifikācijas un pārbaudījumiem, un uz otru pusi – izmantojot pastāvīgos piemērotības sarakstus ( 21 ).

27.

Otrām kārtām, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pēc sprieduma Mascolo u.c. ( 22 ) šī sistēma ar Likumu Nr. 107/2015 tika grozīta. Šajā likumā esot bijis paredzēts aizpildīt vietas, kas bija pieejamas štata vietu tabulā, un nākotnē attiecībā uz šīm vietām pārtraukt ļaunprātīgi izmantot līgumus uz noteiktu laiku. Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka pasākumi, kas paredzēti minētajos tiesību aktos, pirmkārt, paredz ierobežot uz kopējo 36 mēnešu termiņu līgumu uz noteiktu laiku – arī ne secīgu – slēgšanu, lai aizpildītu vakantās un pieejamās pasniedzēju vietas (1. panta 131. punkts), un, otrkārt, izveidot fondu nolūkā atlīdzināt kaitējumu, ko radījusi līgumu uz noteiktu laiku – arī ne secīgu – izmantošana kopumā ilgāk par 36 mēnešiem, nosakot šo atlīdzinājumu par katru – 2015. un 2016. – gadu (1. panta 132. punkts) ( 23 ). Iesniedzējtiesa arī norāda, ka šī paša likuma 1. panta 95. punktā ir apstiprināts, ka konkurss jārīko reizi trijos gados, un 2015./2016. mācību gadam ir paredzēts ārkārtas plāns mācībspēku pieņemšanai darbā uz nenoteiktu laiku, lai konkursā ar atvieglotiem nosacījumiem aizpildītu vakantās “de jure” štata tabulas amata vietas, kad pastāvīgā darbā ir pieņemti pastāvīgajos piemērotības sarakstos atbilstošā kārtībā iekļautie mācībspēki ( 24 ).

28.

Trešām kārtām, no lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu un no tiesas sēdē sniegtās informācijas izriet, ka F. Rossato darba attiecību pārveide par darba attiecībām uz nenoteiktu laiku nav notikusi saskaņā ar ārkārtas pieņemšanu darbā, kas paredzēta Likumā Nr. 107/2015. Neraugoties uz to, šajā gadījumā minētā likuma interpretācija, ko veikusi Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) un Corte suprema di cassazione (Kasācijas tiesa), neļautu F. Rossato prasīt kaitējuma, ko radījusi secīgu līgumu uz noteiktu laiku izmantošana, atlīdzināšanu pirms Likuma Nr. 107/2015 stāšanās spēkā ( 25 ).

29.

Tieši šajā kontekstā iekļaujas pamatlieta.

30.

Šis iesniedzējtiesas formulētais prejudiciālais jautājums attiecas uz Likuma Nr. 107/2015 normu, kas pieņemtas pēc sprieduma Mascolo u.c. ( 26 ), saderību ar Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktu. Šī likuma interpretācija, ko veikusi Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) un Corte suprema di cassazione (Kasācijas tiesa), neļautu tādam pasniedzējam kā prasītājs pamatlietā – kuru ministrija nodarbinājusi, pamatojoties uz septiņpadsmit secīgiem līgumiem, kas noslēgti nepārtrauktā vienpadsmit gadus un divus mēnešus ilgā laikposmā, un kurš ir ticis pieņemts pastāvīgā darbā – saņemt visu darba attiecību “pārveidi” par līgumu uz nenoteiktu laiku ar atpakaļejošu spēku un tā kaitējuma atlīdzināšanu, ko ir radījusi līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīga izmantošana.

31.

Vispirms atgādināšu, ka ar LESD 267. pantu ieviestajā valsts tiesu un Tiesas sadarbības procedūrā Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu valsts tiesai atrisināt strīdu, kuru tā izskata. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai iesniegtie jautājumi ( 27 ).

32.

Šajā gadījumā es uzskatu, ka ar savu prejudiciālo jautājumu Corte d’appello di Trento (Trento apelācijas tiesa) būtībā jautā, vai Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj, ka tiesas tādas valsts tiesību normas kā pamatlietā aplūkotās, kas reglamentē pasākumus, kuru mērķis ir novērst secīgu līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu, interpretē tā, ka ir aizliegta jebkāda tāda kaitējuma atlīdzināšana, ko ir radījusi secīgu līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīga izmantošana laika periodā pirms minēto normu stāšanās spēkā.

33.

Jāatgādina, ka no Pamatnolīguma 1. klauzulas izriet, ka tā priekšmets ir īstenot vienu no tā mērķiem, proti, izveidot pamatu, lai novērstu ļaunprātību, ko rada secīgu darba līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku izmantošana. Šis Pamatnolīgums paredz zināmu skaitu minimālo tiesību aizsardzības normu, kas ir vērstas uz to, lai izvairītos no darbinieku situācijas pasliktināšanās ( 28 ) un tātad no viņu tiesiskā stāvokļa vājināšanās tāpēc, ka viņi ilgu laika posmu ir nodarbināti, pamatojoties uz līgumu uz noteiktu laiku ( 29 ). Šīs kategorijas darbiniekiem pastāv risks, ka ievērojamu savas profesionālās karjeras daļu viņiem nav iespējas baudīt darba stabilitāti, kas tomēr, kā izriet no Pamatnolīguma ( 30 ), ir būtisks darba ņēmēju aizsardzības elements ( 31 ).

34.

Šī mērķa sasniegšanai minētajā Pamatnolīgumā ir ietverti divu veidu pasākumi ( 32 ). Pirmkārt, Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktā ir ietverts pienākums dalībvalstīm ieviest vienu vai vairākus šādas ļaunprātīgas izmantošanas novēršanas pasākumus, kas uzskaitīti a) līdz c) apakšpunktā, ja valsts tiesībās nepastāv līdzvērtīgu tiesisku pasākumu ( 33 ). Šādi Pamatnolīgumā dalībvalstīm ir izvirzīts vispārīgs mērķis – novērst šādu ļaunprātīgu izmantošanu, taču atstājot tām izvēles iespēju, ar kādiem pasākumiem to panākt, ja vien tie neapdraud Pamatnolīguma mērķi vai lietderīgo iedarbību ( 34 ). Otrkārt, Pamatnolīguma 5. klauzulā, it īpaši tās 2. punkta b) apakšpunktā, dalībvalstīm un/vai sociālajiem partneriem ir uzdots pienākums noteikt pasākumus šādas ļaunprātīgas izmantošanas sodīšanai ( 35 ).

35.

Šajā gadījumā, kā norādījusi iesniedzējtiesa, nav šaubu, ka šāda secīgu līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīga izmantošana ir pastāvējusi. F. Rossato ir mācījis “bez pārtraukuma” laikā no 2003. gada 18. novembra līdz 2015. gada 2. septembrim, kad viņa darba attiecības tika pārveidotas, noslēdzot līgumu uz nenoteiktu laiku ar atpakaļejošu spēku no 2014. gada janvāra. Līdz ar to tāds darbinieks kā prasītājs pamatlietā, kurš ticis pieņemts darbā par pasniedzēju, lai īstenotu ikgadējo aizvietošanu konservatorijās, kas ir valsts pārvaldībā, pamatojoties uz secīgiem līgumiem uz noteiktu laiku vienpadsmit gadu un divu mēnešu periodā, lai gan tam nav bijis objektīvu iemeslu, ietilpst Pamatnolīguma piemērošanas jomā saskaņā ar šī pamatnolīguma 2. un 5. klauzulu ( 36 ).

36.

Šajā posmā ir jāprecizē, ka iesniedzējtiesa norāda uz diviem problemātiskiem aspektiem: pirmkārt, uz F. Rossato darba stāža daļēju vērā ņemšanu, viņu pieņemot pastāvīgā darbā saskaņā ar tiesību aktiem, kas bija spēkā pirms Likuma Nr. 107/2015, un, otrkārt, uz Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) un Corte suprema di cassazione (Kasācijas tiesa) veiktās šī likuma interpretācijas sekām, proti, aizliegumu atlīdzināt jebkādu kaitējumu, ko radījusi secīgu līgumu uz noteiktu laiku izmantošana attiecībā uz pasniedzējiem, kuru darba attiecības uz noteiktu laiku tikušas pārveidotas par darba attiecībām uz nenoteiktu laiku saskaņā ar tiesību aktiem, kas bija spēkā pirms šī likuma.

37.

Iesniedzējtiesa norāda, ka F. Rossato darba stāžs, kad viņš tika pieņemts pastāvīgā darbā saskaņā ar tiesību aktiem, kas bija spēkā pirms Likuma Nr. 107/2015, proti, no 2014. gada janvāra, tika ņemts vērā daļēji.

38.

No Itālijas valdības apsvērumiem izriet, ka ar Leģislatīvā dekrēta Nr. 297/1994 485. pantu, kas bija piemērojams F. Rossato viņa pieņemšanas pastāvīgā darbā brīdī, tika izveidota īpaša sistēma skolu tīkla pasniedzēju interesēs, ļaujot viņus pieņemt pastāvīgā darbā ar daļēju karjeras atjaunošanu. Šī valdība uzskata, ka šī atjaunošana tika veikta, izmantojot koeficientus un korekcijas, kuros bija ņemta vērā pasniedzēja iepriekšējā karjera un nošķirta viņa situācija no tāda pasniedzēja situācijas, kas tajā pašā dienā kļuvis par konkursa uzvarētāju, bet pirms tam nav strādājis uz noteiktu laiku skolas administrācijā. Itālijas valdība apgalvo, ka šīs korekcijas, kurās minētie laikposmi ir ņemti vērā tikai daļēji, ir likumīgs Pamatnolīguma 4. klauzulā minētā pro rata temporis principa piemērošanas veids.

39.

Neskarot šo aspektu pārbaudi, kas ir jāveic iesniedzējtiesai, man šķiet, ka ļaunprātīgas līgumu uz noteiktu laiku izmantošanas gadījumos Savienības tiesības neuzliek pienākumu ar atpakaļejošu spēku pārveidot visas darba attiecības uz noteiktu laiku par darba attiecībām uz nenoteiktu laiku (“pārvēršana”). Šajā sakarā atgādināšu, ka Tiesa jau ir spriedusi, ka, ņemot vērā dalībvalstu rīcības brīvību attiecībā uz savas valsts pārvaldes organizāciju, tās principā, nepārkāpjot ne Direktīvu 1999/70, ne Pamatnolīgumu, var paredzēt piekļuves nosacījumus civildienesta ierēdņa amatam, kā arī šādu ierēdņu nodarbināšanas nosacījumus, it īpaši, ja tie iepriekš ir bijuši nodarbināti šajā administrācijā atbilstoši darba līgumiem uz noteiktu laiku ( 37 ). Tiesa ir arīdzan pieļāvusi, ka zināmas atšķirības starp civildienesta ierēdņiem, kas pieņemti darbā pēc vispārēja konkursa, un tiem, kas pieņemti darbā pēc tam, kad ieguvuši profesionālo pieredzi, pamatojoties uz darba līgumiem uz noteiktu laiku, principā var tikt attaisnotas ar atšķirībām starp prasīto kvalifikāciju un to uzdevumu raksturu, kas tiem ir jāveic ( 38 ).

40.

It īpaši jāuzsver, ka Leģislatīvā dekrēta Nr. 297/1994 485. pants ( 39 ) tika aplūkots lietā, kurā ir pasludināts nesenais spriedums Motter ( 40 ). Šajā lietā iesniedzējtiesa jautāja, vai Itālijas tiesības, šajā tiesību normā paredzot regresīvu formulu nolūkā ņemt vērā darba stāžu, kas iegūts saistībā ar līgumiem uz noteiktu laiku, lai izvairītos no atgriezeniskās diskriminācijas pret civildienesta konkursu uzvarētājiem, ir saderīgas ar Pamatnolīguma 4. klauzulu. Tiesa lēma, ka Pamatnolīguma 4. klauzula ir jāinterpretē tādējādi, ka principā tā nav pretrunā šādai tiesību normai, kurā nolūkā klasificēt darbinieku kādā atalgojuma kategorijā, balstoties uz kvalifikāciju, pieņemot viņu darbā kā civildienesta ierēdni, tiek ņemti vērā dienesta laikposmi, kas nostrādāti, pamatojoties uz darba līgumiem uz noteiktu laiku – pilnībā līdz ceturtajam gadam un vēlāk – daļēji, divu trešdaļu apmērā ( 41 ).

41.

Ņemot vērā iepriekš sacīto, prejudiciālais jautājums ir jāsaprot kā tāds, kurš attiecas vienīgi uz iesniedzējtiesas minēto faktu, ka nepastāv pilnīgi nekāds kaitējuma, ko radījusi secīgu līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīga izmantošana, atlīdzinājums attiecībā uz pasniedzējiem, kuri tikuši pieņemti pastāvīgā darbā saskaņā ar tiesību aktiem pirms Likuma Nr. 107/2015 stāšanās spēkā un kuriem līdz ar to bija atņemtas tiesības uz atlīdzinājumu, kas pastāvēja kā soda līdzeklis Pamatnolīguma un Tiesas judikatūras izpratnē.

42.

Iesniedzējtiesa, skaidri konstatējusi ļaunprātīgas izmantošanas pastāvēšanu, vēlas zināt, vai Likuma Nr. 107/2015 tiesu veiktās interpretācijas sekas, proti, aizliegums jebkādā veidā atlīdzināt kaitējumu, ko nodarījusi secīgu līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīga izmantošana laikposmā pirms šī likuma stāšanās spēkā, ir pasākums, ar kuru iespējams sodīt par šādu ļaunprātīgu izmantošanu.

43.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja Savienības tiesībās nav paredzētas īpašas sankcijas tādos gadījumos kā šajā lietā, kad ļaunprātīga izmantošana tomēr tiek konstatēta, valsts iestādēm ir jānosaka ne vien proporcionāli, bet arī pietiekami efektīvi un preventīvi pasākumi, lai nodrošinātu Pamatnolīguma piemērošanai pieņemto normu pilnīgu efektivitāti ( 42 ). Turklāt, kā Tiesa daudzkārt norādījusi, ja notikusi secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību ļaunprātīga izmantošana, ir jābūt iespējai piemērot pasākumu, kas sniedz efektīvas un līdzvērtīgas darbinieku aizsardzības garantijas, lai atbilstoši sodītu par šo ļaunprātīgo izmantošanu un novērstu Savienības tiesību pārkāpuma sekas ( 43 ).

44.

No šīs judikatūras izriet, ka dalībvalstīm ir jānodrošina Direktīvā 1999/70 un Pamatnolīgumā prasītais rezultāts un līdz ar to – tā lietderīgā iedarbība. Katrā ziņā ir jānodrošina efektivitātes princips un – ja atbilstošs salīdzinājums ir atrodams valsts tiesību aktos – līdzvērtības princips ( 44 ).

45.

Ņemot vērā interpretāciju, ko pamatlietā aplūkotajam regulējumam sniegušas Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) un Corte suprema di cassazione (Kasācijas tiesa), iesniedzējtiesa pauž šaubas attiecībā uz efektivitātes principa ievērošanu.

46.

Protams, kā Tiesa vairākkārt norādījusi, Pamatnolīgumā dalībvalstīm nav noteikts vispārīgs pienākums paredzēt uz noteiktu laiku noslēgtu līgumu pārveidošanu līgumos uz nenoteiktu laiku. Pamatnolīguma 5. klauzulas 2. punktā dalībvalstīm principā ir saglabāta iespēja noteikt, kādos apstākļos uz noteiktu laiku noslēgti darba līgumi vai darba attiecības ir uzskatāmi par noslēgtiem uz nenoteiktu laiku. No tā izriet, ka Pamatnolīgumā nav izvirzīti nosacījumi, kādos var tikt izmantoti līgumi uz nenoteiktu laiku ( 45 ).

47.

No lēmuma uzdot prejudiciālu jautājumu izriet, ka Itālijas likumdevējs Likumā Nr. 107/2015 Pamatnolīguma īstenošanai izvēlējās paredzēt tādus pasākumus kā ārkārtas plāns mācībspēku pieņemšanai darbā uz nenoteiktu laiku, kā arī tā kaitējuma atlīdzināšana, ko radījusi secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku izmantošana kopējā laika periodā, kas ilgāks par 36 mēnešiem ( 46 ). Šī likuma interpretācijas, ko veica Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) un Corte suprema di cassazione (Kasācijas tiesa), sekas bija šī likuma piemērošanas jomas paplašināšana uz tādiem pasniedzējiem kā prasītājs pamatlietā vienīgi nolūkā izslēgt viņus no šo pasākumu piemērošanas. Runājot it īpaši par secīgu līgumu uz noteiktu laiku pārveidi par līgumiem uz nenoteiktu laiku saskaņā ar tiesību aktiem, kas bija spēkā pirms Likuma Nr. 107/2015, šī likuma tiesu veiktā interpretācija absolūti neļauj atlīdzināt jelkādus zaudējumus, ko radījusi darba līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīga izmantošana četrpadsmit gadu laikā pirms tā stāšanās spēkā.

48.

Šādā kontekstā rodas jautājums, vai šāda tiesu veiktā interpretācija var atņemt jebkādu atpakaļejošu spēku pasākumam, ko valsts likumdevējs paredzējis, lai izpildītu Direktīvu 1999/70 un Pamatnolīgumu, nolūkā sodīt par secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu. Līdz ar to rodas nākamais jautājums, – vai šāds sodīšanas pasākums, kura piemērošanu aizliedz tiesu veiktā interpretācija, būtu pietiekami efektīvs un preventīvs soda pasākums?

49.

Man tā nešķiet.

50.

Pirmām kārtām, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no direktīvas izrietošie dalībvalstu pienākumi sasniegt rezultātu, kas paredzēts direktīvā, kā arī to pienākums saskaņā ar LES 4. pantu veikt visus vispārējos vai īpašos pasākumus, kas var nodrošināt šī pienākuma izpildi, ir saistošs visām dalībvalstu iestādēm, tostarp – savas kompetences ietvaros – to tiesām ( 47 ).

51.

Otrām kārtām, lai gan es piekrītu uzskatam, ka ar Likumu Nr. 107/2015 principā ir ieviesti pasākumi, lai novērstu un sodītu secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu attiecībā uz pasniedzējiem valsts sektorā ( 48 ), ir skaidrs, ka ar šo likumu minētie pasākumi tiek ieviesti tikai nākotnē un ka šī likuma tiesu veiktās interpretācijas sekas ir jebkāda tāda kaitējuma atlīdzināšanas aizliegums, ko radījusi ļaunprātīgā izmantošana pirms tā stāšanās spēkā, proti, četrpadsmit gadu laikā pirms šī likuma [stāšanās spēkā] ( 49 ).

52.

Trešām kārtām, jāatgādina, ka prasītāja pamatlietā secīgo darba līgumu uz noteiktu laiku pārveide par darba līgumu uz nenoteiktu laiku – kā izriet no lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu – ir saistīta vienīgi ar viņa paaugstināšanu piemērotības sarakstā atbilstoši tiesiskajam regulējumam pirms Likuma Nr. 107/2015 [stāšanās spēkā] ( 50 ).

53.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka spriedumā Mascolo u.c. ( 51 ) Tiesa nolēma, ka valsts tiesiskais regulējums, kas bija spēkā pirms Likuma Nr. 107/2015, nebija saderīgs ar Savienības tiesībām, ciktāl tajā bija izslēgtas jebkādas tiesības uz tāda kaitējuma atlīdzināšanu, ko ir radījusi secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku izmantošana izglītības nozarē. Tiesa uzskatīja, ka, tā kā regulējums, kas tika aplūkots šajā lietā, nepieļāva arī secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku pārveidi par darba līgumu vai darba attiecībām uz nenoteiktu laiku, vienīgā iespēja darbiniekam – kurš saskaņā ar Likuma Nr. 124/1999 4. pantu veicis aizvietošanu valsts pārvaldītā skolā – pārveidot savus darba līgumus uz noteiktu laiku par darba līgumu vai darba attiecībām uz nenoteiktu laiku bija pieņemšana pastāvīgā darbā, pakāpjoties piemērotības sarakstā ( 52 ). Tomēr Tiesa uzskatīja, ka, tā kā “šāda iespēja nav droši nosakāma [ir nedroša], to nevar uzskatīt par sankciju, kurai būtu pietiekami efektīvs un preventīvs raksturs, lai nodrošinātu tiesību normu, kas ir pieņemtas, piemērojot pamatnolīgumu, pilnīgu efektivitāti”. Tiesa arīdzan uzskatīja, ka pasniedzēju pieņemšanas pastāvīgā darbā termiņš saskaņā ar režīmu, kas bija piemērojams pirms Likuma Nr. 107/2015 spēkā stāšanās, bija “gan mainīgs, gan nenoteikts” ( 53 ).

54.

Man šķiet acīmredzams, ka F. Rossato ir tādā pašā stāvoklī kā prasītāji lietās, kurās pasludināts spriedums Mascolo u.c. ( 54 ). F. Rossato pieņemšana pastāvīgā darbā notika nevis saskaņā ar ārkārtas pieņemšanu darbā, kas paredzēta Likumā Nr. 107/2015, bet gan pateicoties tam, ka viņš pakāpās pastāvīgajā piemērotības sarakstā saskaņā ar režīmu, kas bija spēkā pirms Likuma Nr. 107/2015, proti, saskaņā ar Likuma Nr. 508/1999 2. panta 6. punktu, kurš bija analogs Likuma Nr. 124/1999 4. panta 1. punktam ( 55 ). No tā izriet, ka ne vien prasītāja pamatlietā pieņemšana pastāvīgā darbā – kā lietās, kurās pasludināts spriedums Mascolo u.c., – bija atkarīga no neparedzamiem un nedrošiem apstākļiem ( 56 ), bet arī Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) un Corte suprema di cassazione (Kasācijas tiesa) veiktā Likuma Nr. 107/2015 interpretācija izslēdza “jebkādu iespēju šiem skolotājiem un minētajam personālam saņemt zaudējumu, kas, iespējams, radušies [līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīgas izmantošanas dēļ], atlīdzību” ( 57 ). Taču šajā situācijā ar ļaunprātīgu secīgu uz noteiktu laiku slēgtu līgumu izmantošanu nodarītā kaitējuma atlīdzinājums ir vienīgā sankcija, lai nodrošinātu Pamatnolīguma piemērošanas ietvaros pieņemto normu pilnīgu efektivitāti.

55.

Šajā lietā viens ir skaidrs: prasītāja pamatlietā darba attiecību pārveide neizriet no sankcijām, kas paredzētas aplūkotajā tiesiskajā regulējumā. Tādēļ nedrīkst sajaukt pasniedzēju darba līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku pārveidi par darba līgumiem vai darba attiecībām uz nenoteiktu laiku, kas notikusi, pateicoties tam, ka viņi pakāpušies pastāvīgajā piemērotības sarakstā saskaņā ar režīmu, kas bija spēkā pirms Likuma Nr. 107/2015 stāšanās spēkā, ar to, kas notikusi saistībā ar ārkārtas darbā pieņemšanas plānu kā sankcija, kuru Itālijas likumdevējs ir paredzējis, lai izpildītu Direktīvu 1999/70 un Pamatnolīgumu.

56.

Šajā ziņā atgādināšu, ka Tiesa uzskata, ka, lai gan dalībvalstij, protams, ir tiesības, īstenojot Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktu, ņemt vērā tādas īpašas nozares kā izglītība vajadzības, šīs tiesības nav jāsaprot kā tādas, kas dalībvalstīm ļautu neievērot pienākumu paredzēt piemērotu pasākumu, lai atbilstoši sankcionētu secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu izmantošanu ( 58 ). Līdz ar to tas, ka F. Rossato darba attiecības uz noteiktu laiku pēc vienpadsmit gadu un divu mēnešu perioda tika pārveidotas par darba attiecībām uz nenoteiktu laiku saskaņā ar režīmu, kas bija spēkā pirms Likuma Nr. 107/2015, neatbrīvo dalībvalsti no pienākuma sodīt par pārkāpumu, kas ir turpinājies šī perioda laikā. Patiesībā šāda darba attiecību pārveide, kurā tiesu veiktās interpretācijas dēļ nav iespējama nekāda kaitējuma, ko radījusi secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīga izmantošana, atlīdzība, nav pietiekami efektīva un preventīva, lai garantētu Pamatnolīguma piemērošanai ieviesto normu pilnīgu iedarbību.

57.

Ceturtām kārtām, jāuzsver, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja dalībvalsts izvēlas sodīt par Savienības tiesību pārkāpumu, piespriežot kaitējuma atlīdzību, šai atlīdzībai ir jābūt efektīvai un ar atbilstošu preventīvu iedarbību tādā ziņā, ka tā ļauj atbilstoši un visaptveroši atlīdzināt nodarīto kaitējumu ( 59 ).

58.

Kā pamatoti apgalvojusi Komisija, man šķiet, ka šajā gadījumā šie nosacījumi nav izpildīti. Faktiski nav noteikti nekādi pasākumi, lai sodītu līgumu uz noteiktu laiku, kas noslēgti pirms Likuma Nr. 107/2015 pieņemšanas, ļaunprātīgu izmantošanu četrpadsmit gadu garumā, turklāt, kā norāda iesniedzējtiesa, tas noticis, neņemot vērā noslēgto līgumu skaitu un to gadu skaitu, kuru laikā turpinājusies šī ļaunprātīgā izmantošana. Likuma Nr. 107/2015 tiesu veiktās interpretācijas neatbilstība attiecībā uz sankcijām par agrāku ļaunprātīgu izmantošanu ir vēl jo acīmredzamāka, ja atceramies, ka šī likuma 1. panta 132. punktā ir paredzēta fonda izveide, lai nākotnē izmaksātu iespējamu kaitējuma atlīdzinājumu, ja līgums uz noteiktu laiku pārsniedz 36 mēnešus. Turpretim tādai personai kā prasītājs pamatlietā, kas vairāk nekā vienpadsmit gadus pēc kārtas ir strādājis saskaņā ar ļaunprātīgi pagarinātiem līgumiem uz noteiktu laiku, kas noslēgti, lai apmierinātu pastāvīgās un ilgtermiņa vajadzības, kuras pašas par sevi neattaisno šāda veida līgumu izmantošanu Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta izpratnē ( 60 ), nepienākas nekāds atlīdzinājums.

59.

Tādēļ no iepriekš minētā izriet, ka tāda valsts tiesiskā regulējuma tiesu veikta interpretācija kā pamatlietā aplūkotā nešķiet saderīga ar prasībām, kas izriet no sprieduma Mascolo u.c. ( 61 ), – taču tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

60.

Visbeidzot, vēl viens elements man šķiet svarīgs Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta interpretācijā. No lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) un Corte suprema di cassazione (Kasācijas tiesa) ir norādījušas, ka darbinieks var lūgt kaitējuma atlīdzību un sniegt tā pierādījumu vienīgi tad, ja runa ir par specifisku kaitējumu, kurš ir atšķirīgs no tā, kas nesaraujami saistīts ar secīgu līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu.

61.

Šajā ziņā man jāprecizē, ka kaitējums, uz kuru ir veikta atsauce Pamatnolīgumā un Tiesas judikatūrā, attiecas uz specifisko kaitējumu, kas saistīts ar secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu ievērojamas darbinieka profesionālās karjeras daļas laikā, izslēdzot viņu no nodarbinātības stabilitātes, kas, kā izriet no Pamatnolīguma preambulas otrās daļas un no šī pamatnolīguma vispārīgo apsvērumu 6.–8. punkta, tiek uzskatīta par darbinieku aizsardzības pamatelementu ( 62 ). Šī kaitējuma atlīdzināšana ir īpaša sankcija par Pamatnolīguma pārkāpumu. Tādējādi tas, ka šis pats darbinieks saskaņā ar valsts tiesībām var prasīt cita veida kaitējuma atlīdzināšanu, kas var būt saistīts ar galveno kaitējumu vai tam pakārtots (piemēram, kaitējums veselībai vai morālais kaitējums), taču nav tieši saistīts ar Savienības tiesību pārkāpumu, neietekmē manus secinājumus, proti, to, ka sankcijai, kas nav piemērojama tādu pasniedzēju kā prasītājs pamatlietā, kuri tikuši pieņemti pastāvīgā darbā saskaņā ar tiesību normām pirms Likuma Nr. 107/2015 [spēkā stāšanās], gadījumā, nav pietiekami efektīvs un preventīvs raksturs.

62.

Faktiski Likuma Nr. 107/2015, kuru Itālijas likumdevējs paredzēja, lai izpildītu Savienības tiesības, sekas bija to pasniedzēju situācijas uzlabošanās, kuru darba attiecības uz noteiktu laiku tika vai tiks pārveidotas par darba attiecībām uz nenoteiktu laiku pēc šī likuma stāšanās spēkā. Turpretim šī likuma tiesu veiktā interpretācija pasliktināja tādu pasniedzēju kā prasītājs pamatlietā situāciju, kuru darba attiecību uz noteiktu laiku pārveide par darba attiecībām uz nenoteiktu laiku notika pirms šī likuma stāšanās spēkā, turklāt neraugoties uz prasībām, kas izriet no sprieduma Mascolo u.c. ( 63 ). Līdz ar to ar šādu pasākumu nevar tikt nedz pienācīgi sodīta secīgu līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīga izmantošana, nedz arī likvidēts Savienības tiesību pārkāpums ( 64 ), – tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

63.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Corte d’appello di Trento (Trento apelācijas tiesa, Itālija) uzdoto jautājumu atbildēt šādi:

Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas noslēgts 1999. gada 18. martā un pievienots Padomes Direktīvas 1999/70/EK (1999. gada 28. jūnijs) par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku pielikumā, 5. klauzulas 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj, ka tiesas tādas valsts tiesību normas kā pamatlietā aplūkotās, kas reglamentē pasākumus, kuru mērķis ir novērst secīgu līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu, interpretē tā, ka ir aizliegta jebkāda tāda kaitējuma atlīdzināšana, ko ir radījusi secīgu līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīga izmantošana laika periodā pirms minēto normu stāšanās spēkā, – tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.