1. 

Šis Županijski Sud u Zagrebu (Zagrebas apgabaltiesa, Horvātija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu dos iespēju Tiesai precizēt, ka principā tās kompetencē nav noteikumu par Eiropas apcietināšanas ordera (turpmāk tekstā – “EAO”) neizpildīšanu interpretēšana gadījumā, ja jautājumi rodas tās dalībvalsts tiesai, kas izdevusi minēto EAO saskaņā ar Padomes Pamatlēmumu 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (turpmāk tekstā – “Pamatlēmums”) ( 2 ).

2.

Pamatlēmuma 1. pantā “Eiropas apcietināšanas ordera definīcija un pienākums to izpildīt” ir noteikts:

“1.   Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.

2.   Dalībvalstis izpilda ikvienu Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem.

3.   Šis pamatlēmums groza pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti 6. pantā Līgumā par Eiropas Savienību.”

3.

Pamatlēmuma 2. panta “Eiropas apcietināšanas ordera piemērošanas joma” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Eiropas apcietināšanas orderi var izsniegt par darbībām, par kurām izsniegšanas dalībvalsts tiesībās paredzēts brīvības atņemšanas sods vai ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis, kura maksimālais ilgums ir vismaz 12 mēneši vai par jau piespriestu sodu vai jau piemērotu drošības līdzekli, kuru ilgums ir vismaz četri mēneši.

2.   Šādi nodarījumi, ja par tiem izsniegšanas dalībvalstī var piemērot brīvības atņemšanas sodu vai ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, kura maksimālais ilgums ir vismaz trīs gadi, un tādi, kā tie definēti izsniegšanas dalībvalsts tiesībās, saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem un nepārbaudot darbības abpusējo sodāmību ir pamats nodošanai, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi:

[..]

[..].”

4.

“Eiropas apcietināšanas ordera obligātas neizpildīšanas pamats” ir apskatīts iepriekš minētā pamatlēmuma 3. pantā, saskaņā ar kuru:

“Izpildes dalībvalsts tiesas iestāde (šeit turpmāk – “izpildes tiesas iestāde”) atsaka Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšanu šādos gadījumos:

[..]

[..].”

5.

Saskaņā ar šā paša pamatlēmuma 4. pantu “Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildīšanas pamats”:

“Izpildes tiesu iestāde var atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšanu:

[..]

[..].”

6.

A. Y. ir Ungārijas pilsonis un Ungārijas uzņēmuma valdes priekšsēdētājs, pret kuru iesniedzējtiesā ir ierosināts kriminālprocess. Apsūdzībā, ko 2014. gada 31. martā izvirzīja Ured za suzbijanje korupcije i organiziranog kriminaliteta (Korupcijas un organizētās noziedzības apkarošanas birojs; turpmāk tekstā – “USKOK”), tiek apgalvots, ka A. Y., iespējams, piekrita maksāt ievērojamu naudas summu augsta līmeņa ierēdnim Horvātijā apmaiņā pret nolīguma noslēgšanu starp Ungārijas uzņēmumu un Horvātijas valdību.

7.

2011. gada 10. jūnijāUSKOK sāka izmeklēšanu pret aizdomās turēto A. Y. sakarā ar aktīvas korupcijas darbībām, pirms izmeklēšanas uzsākšanas pilnībā informējot Ungārijas Ģenerālprokuratūru un Ungārijas ģenerālprokuroru personīgi. Pieņemot lēmumu par izmeklēšanas uzsākšanu, Ungārijas kompetentajai iestādei tika lūgts sniegt starptautisku juridisko palīdzību, intervējot A. Y. kā aizdomās turēto un izsniedzot viņam tiesas pavēsti. Tiesiskās palīdzības lūgumi tika nosūtīti laikā no 2011. gada 10. jūnija līdz 2013. gada septembrim.

8.

Ungārijas iestādes tiesiskās palīdzības lūgumus neizpildīja. Tāpēc kompetentās Horvātijas iestādes nespēja sazināties ar aizdomās turēto A. Y. un Horvātijas veiktā izmeklēšana pret aizdomās turēto A. Y. tika apturēta 2012. gada decembrī.

9.

Tomēr, pamatojoties uz informāciju, kas Ungārijas ģenerālprokuroram tika sniegta tiesiskās palīdzības lūguma pielikumā, viņš sāka izmeklēšanu, jo bija pamatots iemesls uzskatīt, ka ir izdarīts Ungārijas Kriminālkodeksā paredzēts noziedzīgs nodarījums, kas apdraud sabiedrības dzīves integritāti aktīvas korupcijas veidā starptautiskā līmenī. Šī izmeklēšana ar Ungārijas Nacionālā izmeklēšanas biroja lēmumu tika slēgta 2012. gada 20. janvārī saskaņā ar Ungārijas Kriminālprocesa likumu, pamatojoties uz to, ka izdarītās darbības nav uzskatāmas par noziedzīgu nodarījumu. Tomēr šī izmeklēšana netika uzsākta pret A. Y. kā pret aizdomās turēto, bet tikai saistībā ar iespējamu noziedzīgu nodarījumu. A. Y. šajā saistībā tika pratināts kā liecinieks. Augsta līmeņa ierēdnis Horvātijā šajā izmeklēšanas procesā netika pratināts kā liecinieks.

10.

Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju citi Ungārijā īstenotie procesi tika izbeigti jaunu lietas apstākļu trūkuma dēļ, kas būtu radušies pēc tiem, kas minēti 2012. gada 20. janvāra lēmumā.

11.

2013. gada 1. oktobrī, pēc Horvātijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai un pirms kriminālprocesa uzsākšanas Horvātijā saskaņā ar piemērojamām valsts tiesību normām, USKOK izdeva EAO pret A. Y.

12.

Šā EAO izpilde tika atteikta ar Fővárosi Törvényszék (Budapeštas Augstākā tiesa, Ungārija) 2013. gada 7. oktobra lēmumu, pamatojoties uz to, ka pieejamā informācija liecināja, ka Ungārijā jau ir ierosināts kriminālprocess attiecībā uz tām pašām darbībām kā tās, uz kurām ir balstīts apcietināšanas orderis, un šo kriminālprocesu Ungārijas tiesu iestāde bija apturējusi.

13.

Pēc priekšlikuma nodot lietu iztiesāšanai un lēmuma nodot iesniedzējtiesai A. Y. lietu, saskaņā ar attiecīgajām Horvātijas Kriminālprocesa likuma normām lieta tika nodota minētās tiesas Apsūdzību daļas Eiropas Apcietināšanas orderu nodaļai. Otrais EAO pret pieprasīto personu A. Y. tika izsniegts 2015. gada 15. decembrī. Ungārijas Republika šo orderi nav izpildījusi.

14.

2017. gada 27. janvārī iesniedzējtiesa atkārtoti iesniedza otro EAO Ungārijas kompetentajām iestādēm.

15.

Vēlāk, beidzoties 60 dienu laikposmam pēc pēdējās otrā EAO izsniegšanas, iesniedzējtiesa vērsās pie Eurojust Horvātijas dalībnieka. Pēc iestāšanās lietā Eurojust Horvātijas dalībnieks pārsūtīja iesniedzējtiesai Ungārijas kompetentās iestādes atzinumu, kurā teikts, ka tā uzskata, ka tai nav pienākuma rīkoties saskaņā ar izdoto EAO un ka Ungārijā nav iespējams apcietināt apsūdzēto A. Y. vai ierosināt jaunu procesu, lai izpildītu 2015. gada 15. decembrī Horvātijā izsniegto EAO. Identisks Ungārijas kompetentās tiesas atzinums tika nosūtīts iesniedzējtiesai 2017. gada 4. aprīlī.

16.

Ņemot vērā to, ka iesniedzējtiesa šaubās par atteikuma izpildīt EAO pamata, kas izklāstīts Pamatlēmuma 3. panta 2. punktā un 4. panta 3. punktā, interpretāciju, tā ar 2017. gada 16. maija rīkojumu, kas Tiesā saņemts 2017. gada 18. maijā, uzdeva šādus prejudiciālus jautājumus:

17.

Ņemot vērā īpašos apstākļus, lietai ir piešķirta prioritāte saskaņā ar Tiesas Reglamenta 53. panta 3. punktu.

18.

Rakstveida apsvērumus iesniedza lietas dalībnieki pamatlietā, Horvātijas, Čehijas Republikas, Ungārijas, Austrijas un Rumānijas valdības un Īrija, kā arī Komisija. 2018. gada 28. februāra tiesas sēdē piedalījās pamatlietas dalībnieki, Horvātijas un Ungārijas valdības, kā arī Komisija.

19.

Šajā lietā dalībvalsts, kas izsniegusi EAO, tiesa lūdz paskaidrojumus par minētā EAO izpildi. Šajā sakarā iesniedzējtiesa izvirza virkni jautājumu par EAO izpildes atteikuma pamatiem, kas paredzēti Pamatlēmuma 3. panta 2. punktā un 4. panta 3. punktā.

20.

Tas šķiet dīvaini, jo Tiesas sniegtā atbilde attiektos tikai uz izpildiestādēm.

21.

Lietas saistībā ar EAO parasti rodas strīdā starp divu dalībvalstu tiesu iestādēm. Vienas dalībvalsts iestādes izsniedz EAO, bet otras dalībvalsts tiesu iestādes šo EAO izpilda.

22.

Tā rezultātā lietas, kas saistītas ar izpildes jautājumiem un it īpaši ar iespējamiem izpildes atteikuma pamatiem, parasti ierosina izpildes tiesu iestādes, jo šīs iestādes vēlas noskaidrot atteikuma pamatu kritērijus ( 3 ). Šīs iestādes cenšas noskaidrot, vai tās drīkst neizpildīt vai arī tām ir pienākums neizpildīt EAO.

23.

Šķiet, ka iesniedzējtiesa uzskata, ka, pamatojoties uz Tiesas sniegto atbildi, tā var nonākt situācijā, kad tai būtu jāatsauc EAO. Ja tādējādi Tiesa konstatētu, ka Ungārijas iestādēm ir EAO izpildīšanas atteikuma pamats, iesniedzējtiesa nodrošinātu, ka EAO tiktu atsaukts.

24.

Es nedomāju, ka Tiesa ir spējīga atbildēt uz pirmajiem četriem prejudiciālajiem jautājumiem. Manuprāt, Tiesai nav šādas kompetences ( 4 ).

25.

No LESD 267. panta otrās daļas izriet, ka Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja iesniedzējtiesa uzskata par “nepieciešamu” pieņemt lēmumu par prejudiciālo jautājumu uzdošanu, lai tā varētu taisīt spriedumu.

26.

Tādā gadījumā kā šis es noteikti nesaskatu Tiesas atbildes nepieciešamību iesniedzējtiesas tiesvedībā. Ir taisnība, ka lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu parasti ir pieļaujami, un tikai retos un ārkārtējos gadījumos Tiesa atsakās uz tiem atbildēt. Šādiem lūgumiem ir atbilstības prezumpcija ( 5 ). Šis jautājums par jautājuma atbilstību ir objektīvs.

27.

Tādējādi apstākļos, ko Tiesa pati definē kā “ārkārtas apstākļus” ( 6 ), Tiesa ir atteikusies atbildēt uz jautājumiem hipotētiskos gadījumos, kad uzdotie jautājumi nebija būtiski strīda risināšanai, ja jautājumi nebija pietiekami skaidri izteikti vai ja fakti nebija pietiekami skaidri.

28.

No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka 1.–4. jautājums neietilpst nevienā no lietu kategorijām, kurās Tiesa atteicās atbildēt uz jautājumiem. Tomēr, manuprāt, Tiesa līdz šim nav saskārusies ar situāciju, kāda ir šajā lietā, proti, kad dalībvalsts, kas izsniedz EAO, iestādes vēlas noskaidrot to personu tiesības un pienākumus, kurām ir jāizpilda EAO.

29.

Jautājums par to, vai iestāde, kas izsniedz EAO, nolemj to saglabāt, ir nošķirts, un tam ir jābūt nošķirtam no jautājuma par iespējamo neizpildes pamatu. Ja, piemēram, Tiesa nospriestu, ka Ungārijas iestādes var atsaukties uz Pamatlēmuma 3. panta 2. punktu vai 4. panta 3. punktu, lai neizpildītu EAO, juridiski tas neietekmē to, vai izsniegšanas iestāde saglabā EAO. Iesniedzējtiesa varēja saglabāt EAO vai arī to atsaukt.

30.

Lietā, kas ir šī lūguma sniegt prejudiciālo nolēmumu pamatā, runa ir par to, kā konkrētajā gadījumā interpretēt Ungārijas tiesību aktu noteikumus, ievērojot Pamatlēmumu. Galīgais lēmums par to, vai ir izpildītas Pamatlēmuma 3. panta 2. punkta vai 4. panta 3. punkta prasības, ir jāpieņem Ungārijas iestādēm. Iesniedzējtiesa nevar izpildīt šo uzdevumu, faktiski aizstājot Ungārijas iestādes.

31.

Ja Tiesa šajā lietā atbildētu uz 1.–4. jautājumu, tās lēmumam, protams, nebūtu “tikai konsultatīva nozīme un [tas nenozīmē, ka tas] nebūtu saistoš[s]” ( 7 ). Tomēr šajos apstākļos un attiecībā uz iesniedzējtiesu konkrētajā lietā būtu tieši tā – bez šaubām, to būtu interesanti lasīt, bet praktiski Horvātijas iestādes to nevarētu piemērot konkrētajā lietā. Šis lēmums varētu būt nozīmīgs tikai uz Ungārijas iestādēm, kuras nav iesniegušas šo lūgumu sniegt prejudiciālo nolēmumu.

32.

Turklāt nevajadzētu aizmirst, ka visa EAO pamatā esošā sistēma ir balstīta uz savstarpējo uzticību un atzīšanu starp izsniegšanas un izpildes dalībvalstīm. Pats par sevi saprotams, ka vispirms jau izpildes dalībvalstij ir jāuzticas izsniegšanas dalībvalsts darbībām. Tomēr izsniegšanas dalībvalstij ir jāuzticas arī izpildes dalībvalsts darbībām, ja pēdējā atsaucas uz EAO izpildes atteikuma pamatiem. Tiklīdz izsniegšanas dalībvalsts sāk piemērot un interpretēt izpildes dalībvalsts tiesību aktus un mēģina noskaidrot, vai pēdējā ir pareizi piemērojusi tiesību aktus, tā bīstami pietuvojas šīs savstarpējas uzticības pārkāpumam. Šajā ziņā, pretēji, piemēram, civiltiesību jautājumiem, nav pierasts, ka vienas valsts iestādes piemērotu, interpretētu un novērtētu citas valsts tiesību aktus. Izmantojot ar prejudiciālā nolēmuma tiesvedības procedūru izveidoto mehānismu, valsts tiesas piegādā informāciju par faktiem un attiecīgo valsts tiesību aktu aprakstu, lai Tiesa varētu sniegt Savienības tiesību aktu lietderīgu un mērķtiecīgu interpretāciju. Tomēr to var garantēt tikai tad, ja iesniedzējtiesa faktiski spēj pēc tam piemērot Tiesas interpretāciju attiecīgajā lietā. Tā kā Horvātijas tiesa nevar piemērot Ungārijas krimināltiesību normas, šajā kontekstā Tiesas atbildei nebūtu jēgas ( 8 ).

33.

Nobeigumā, ņemot vērā, ka uzdotie jautājumi attiecas uz Pamatlēmuma interpretāciju saistībā ar jautājumiem, kas ir izpildes dalībvalsts iestāžu kompetencē, es uzskatu, ka Tiesas kompetencē nav atbildēt uz prejudiciālajiem jautājumiem.

34.

Runājot par 5. jautājumu, manuprāt, nav problēmu ar jurisdikciju. Saskaņā ar Pamatlēmumu, kas ir balstīts uz vairāku dalībvalstu iestāžu sadarbības garu, atbilde uz šo jautājumu galvenokārt ir nozīmīga izpildes dalībvalsts iestādēm. Tomēr lēmums par šo jautājumu, ar kuru iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai saskaņā ar Pamatlēmuma 1. panta 2. punktu izpildes tiesas iestādei ir jāpieņem lēmums par tai nosūtīto EAO, ir nepieciešams arī iesniedzējtiesai, lai uzzinātu, vai tai ir likumīgas tiesības sagaidīt atbildi no izpildes tiesas iestādes. Tas ļaus iesniedzējtiesai noskaidrot, vai tai vajadzētu atsaukt otro EAO. Turklāt ir jāpatur prātā, ka 5. jautājums ir vienīgais, kuram nav vajadzīgs, lai Horvātijas iesniedzējtiesa interpretētu Ungārijas tiesību aktus.

35.

Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai saskaņā ar Pamatlēmuma 1. panta 2. punktu izpildes tiesas iestādei ir pienākums pieņemt lēmumu par tai nosūtīto EAO, pat ja šajā dalībvalstī jau ir pieņemts lēmums par iepriekšēju EAO attiecībā uz to pašu pieprasīto personu tajā pašā kriminālprocesā, ja šo otro EAO ir izdevusi cita tiesu iestāde sakarā ar apstākļu maiņu izsniegšanas dalībvalstī.

36.

Saskaņā ar Pamatlēmuma 1. panta 2. punktu dalībvalstis izpilda ikvienu EAO, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem. Šajā kontekstā Pamatlēmuma 15. panta 1. punktā ir noteikts, ka izpildes tiesu iestāde Pamatlēmumā noteiktajā termiņā lemj par pieprasītās personas nodošanu. Turklāt Pamatlēmuma 17. panta 1. punktā ir paredzēts, ka EAO izskata un izpilda steidzamības kārtā, un saskaņā ar minētā panta 6. punktu ikviena atteikšanās to izpildīt ir jāpamato. Turklāt Pamatlēmuma 22. pantā ir paredzēts, ka izpildes tiesu iestāde nekavējoties paziņo izsniegšanas tiesu iestādei lēmumu par paredzēto rīcību EAO sakarā.

37.

Bez tam, kā turpinājuma tiks detalizētāk izklāstīts, EAO neizpildīšanas pamati ir izsmeļoši uzskaitīti Pamatlēmuma 3. un nākamajos pantos. Iepriekšēja EAO pastāvēšana nav viens no atteikuma pamatiem.

38.

Tā rezultātā izpildes dalībvalsts iestādes, kuras neatbild uz EAO, pārkāpj savas no Pamatlēmuma izrietošās saistības.

39.

Tāpēc mana piedāvātā atbilde uz piekto jautājumu ir tāda, ka saskaņā ar Pamatlēmuma 1. panta 2. punktu izpildes tiesas iestādei ir jāpieņem lēmums par tai nosūtīto EAO pat tad, ja šajā dalībvalstī jau ir pieņemts lēmums par iepriekšēju EAO attiecībā uz to pašu pieprasīto personu tajā pašā kriminālprocesā, bet sakarā ar apstākļu maiņu izsniegšanas dalībvalstī cita tiesu iestāde ir izsniegusi otro EAO.

40.

Gadījumā, ja Tiesa nepiekritīs manai analīzei par kompetenci saistībā ar 1.–4. jautājumu, es tagad hipotētiski izskatīšu atlikušos uzdotos jautājumus.

41.

Uzdodot pirmos četrus jautājumus, kas būtu jāskata kopīgi, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai tāds lēmums kā Ungārijas Centrālā izmeklēšanas biroja 2012. gada 20. janvāra lēmums pārtraukt izmeklēšanu Ungārijā var tikt uzskatīts par atteikuma pamatu Pamatlēmuma 3. panta 2. punkta vai 4. panta 3. punkta izpratnē, kas liegtu izpildīt pret A. Y. izdoto EAO. Tā arī uzdod jautājumu par saistību starp šiem diviem noteikumiem.

42.

Runājot par EAO neizpildīšanas pamatiem, Pamatlēmuma pamata iezīmes Tiesai jau ir labi zināmas: Pamatlēmums ir balstīts uz savstarpējas atzīšanas principu, kurš pats – kā tiesas iestāžu sadarbības “stūrakmens” – ir balstīts uz dalībvalstu savstarpējo uzticību ( 9 ), lai sasniegtu mērķi, kas noteikts Savienībai, – kļūt par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu ( 10 ). Tādēļ Pamatlēmuma 1. panta 2. punktā ir paredzēts noteikums, saskaņā ar kuru dalībvalstis izpilda ikvienu EAO, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šā pamatlēmuma noteikumiem. Ja vien nav izņēmuma apstākļu, izpildes tiesu iestādes tātad šādu orderi var atteikties izpildīt tikai izsmeļoši uzskaitītajos, Pamatlēmumā paredzētajos neizpildes gadījumos, un EAO izpilde var tikt pakārtota tikai vienam no minētajā pamatlēmumā ierobežojoši paredzētajiem nosacījumiem. Tādējādi, lai arī EAO izpilde ir princips, izpildes atteikums tiek saprasts kā izņēmums, kas ir jāinterpretē šauri ( 11 ).

43.

Pamatlēmuma 3. pantā ir paredzēti EAO obligātas neizpildīšanas pamati, savukārt Pamatlēmuma 4. pantā ir norādīti pamati fakultatīvai EAO neizpildīšanai.

44.

Lai noskaidrotu, vai šajā gadījumā Ungārijas iestādes varētu atteikt EAO izpildīšanu, es vispirms pievērsīšos obligātajiem neizpildīšanas pamatiem, bet pēc tam – fakultatīvajiem.

45.

Saskaņā ar Pamatlēmuma 3. panta 2. punktu izpildes dalībvalsts tiesas iestāde atsaka EAO izpildīšanu, ja tā ir informēta par to, ka par pieprasīto personu dalībvalstī pieņemts galīgs spriedums attiecībā uz tām pašām darbībām, ar nosacījumu, ka, ja ir piespriests sods, tad tas ir izciests vai to pašlaik izcieš, vai to vairs nevar izpildīt saskaņā ar notiesāšanas dalībvalsts tiesībām.

46.

Tātad jautājums ir par to, vai šajā gadījumā par attiecīgo personu ir pieņemts “galīgs spriedums” Pamatlēmuma 3. panta 2. punkta izpratnē un vai Ungārijas Centrālā izmeklēšanas biroja 2012. gada 20. janvāra lēmums, ar ko izbeidz izmeklēšanu, kurā persona, par ko vēlāk izdots EAO, tika nopratināta tikai kā liecinieks, ir uzskatāms par šādu galīgo spriedumu.

47.

Pamatlēmuma 3. panta 2. punkts ir principa ne bis in idem izpausme, saskaņā ar kuru personu nevar sodīt vai saukt pie atbildības divreiz par to pašu darbību ( 12 ). Šis princips, kas precedentu tiesību jurisdikcijās tiek saukts par “dubultās apsūdzības neizvirzīšanas principu” ( 13 ), attiecībā uz Savienības tiesību sistēmu tagad ir definēts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pantā, saskaņā ar kuru nevienu nedrīkst atkārtoti tiesāt vai sodīt krimināllietā par nodarījumu, par ko viņš saskaņā ar tiesību aktiem Savienībā jau ticis attaisnots vai notiesāts ar galīgu spriedumu ( 14 ).

48.

Lai gan A. Y. un Ungārijas valdība uzskata, ka šis lēmums ir uzskatāms par “galīgo spriedumu” Pamatlēmuma 3. panta 2. punkta izpratnē, visi pārējie lietas dalībnieki uzskata, ka tas tā nav.

49.

Noteikuma formulējums nesniedz nepārprotamas norādes. Kaut arī vismaz vienā Pamatlēmuma 3. panta 2. punkta valodas redakcijā ir skaidri noteikts, ka pieprasītajai personai ir jābūt galīgi notiesātai ar spriedumu, kam ir res iudicata spēks ( 15 ), lielākajā daļā valodu redakciju situācija nav tik skaidra.

50.

Līdzšinējā Tiesas judikatūra, šķiet, nepiedāvā skaidru atbildi uz attiecīgo jautājumu.

51.

Lietā Mantello ( 16 ) Tiesa izvēlējās diezgan plašu Pamatlēmuma 3. panta 2. punkta interpretāciju. Tiesa būtībā transponēja savu judikatūru, kas izriet no Šengenas līguma īstenošanas konvencijas 54. panta, un noteica, ka pieprasītā persona tiek uzskatīta par galīgi notiesātu attiecībā uz tām pašām darbībām Pamatlēmuma 3. panta 2. punkta nozīmē, ja pēc kriminālprocesa turpmāka kriminālvajāšana ir noteikti aizliegta vai ja dalībvalsts tiesu iestādes ir pieņēmušas lēmumu, ar kuru apsūdzētais tiek galīgi attaisnots attiecībā uz pārmestajām darbībām.

52.

Tajā pašā laikā Tiesa noteica, ka to, vai persona ir “galīgi” notiesāta Pamatlēmuma 3. panta 2. punkta izpratnē, nosaka tās dalībvalsts tiesību akti, kurā spriedums tika pasludināts ( 17 ).

53.

A. Y. Ungārijas izmeklēšanā bija tikai liecinieka statuss. Viņš nebija apsūdzētais. Manuprāt, lai persona būtu “galīgi notiesāta”, tai noteiktā tiesvedības posmā ir jābūt apsūdzētajam. Citiem vārdiem sakot, kā to arī pamatoti uzsvērusi Komisija, lai situācijai būtu piemērojams Pamatlēmuma 3. panta 2. punkts, tiesvedībai ir jābūt vērstai pret to pašu personu.

54.

Turklāt no Turanský var secināt, ka ne bis in idem princips nav piemērojams tādam lēmumam, ar kuru dalībvalsts iestāde, pabeidzot tai nodotās lietas izskatīšanu pēc būtības, ir izdevusi rīkojumu par uzsāktās kriminālvajāšanas apturēšanu stadijā, kas ir pirms apsūdzības celšanas pret noziedzīga nodarījuma izdarīšanā aizdomās turēto personu, ja šis lēmums par apturēšanu saskaņā ar šīs valsts tiesībām neaizliedz galīgi turpināt kriminālprocesu un tādējādi nav šķērslis jauna kriminālprocesa uzsākšanai par tām pašām darbībām šajā valstī. ( 18 )

55.

Visbeidzot, Tiesa lietā Kossowski ir nospriedusi, ka prokurora lēmums, ar kuru tiek slēgts kriminālprocess un galīgi tiek izbeigts izmeklēšanas process pret personu, nevar tikt uzskatīts par galīgu lēmumu, ja ir skaidrs, ka process tika slēgts, neveicot detalizētu izmeklēšanu ( 19 ).

56.

Attiecībā uz konkrēto gadījumu, pamatojoties uz iesniedzējtiesas sniegto informāciju, būs grūti noteikt, vai ir veikta detalizēta izmeklēšana. Pamatojoties uz savstarpējās uzticības principu, manuprāt, pastāv pieņēmums, ka rūpīga izmeklēšana ir veikta. Šajā kontekstā, lai arī (Horvātijas) iesniedzējtiesa, protams, atrodas sarežģītā situācijā, lai izpētītu Ungārijas iestāžu praksi, es neredzu, ka iesniedzējtiesa būtu atspēkojusi šo prezumpciju. Tomēr šie apsvērumi ir hipotētiski, ņemot vērā, ka pret A. Y. netika ierosināta tiesvedība – kā minēts iepriekš, kas nozīmē, ka Pamatlēmuma 3. panta 2. punkts nav aktivizēts.

57.

Tāpēc es uzskatu, ka personu, kas tikusi nopratināta kā liecinieks kriminālprocesā, dalībvalsts nevar “galīgi notiesāt” Pamatlēmuma 3. panta 2. punkta izpratnē.

58.

Pirmais un otrais jautājums attiecas uz Pamatlēmuma 4. panta 3. punktu. Šī noteikuma pirmā daļa ļauj EAO izpildīšanas atteikumu tad, ja izpildes dalībvalsts tiesu iestādes ir pieņēmušas lēmumu vai nu neveikt kriminālvajāšanu, vai apturēt procesu attiecībā uz EAO pamatā esošo nodarījumu.

59.

Šķiet, ka, lai atteiktu EAO izpildi, Ungārijas kompetentās iestādes atsaucas uz valsts tiesību normu, ar kuru tika transponēts Pamatlēmuma 4. panta 3. punkts.

60.

Vispirms ir jāuzsver, ka Pamatlēmuma 4. panta 3. punkts, kuru Tiesa vēl nav interpretējusi, ir fakultatīvs pamats atteikumam izpildīt EAO. Saskaņā ar šo noteikumu izpildes tiesas iestāde var atteikties izpildīt EAO, ja tā ir nolēmusi vai nu neveikt kriminālvajāšanu attiecībā uz nodarījumu, kas ir EAO pamatā, vai apturēt procesu attiecībā uz šo nodarījumu, vai ja dalībvalstī attiecībā uz pieprasīto personu par tām pašām darbībām ir pasludināts galīgs spriedums, kas liedz procesu turpināt. Šajā sakarā izpildes tiesas iestādei ir jābūt novērtējuma brīvībai, lai izlemtu, vai būtu pareizi atteikties izpildīt EAO ( 20 ).

61.

Bieži vien tiek apgalvots, ka šajā gadījumā aktuālā Pamatlēmuma 4. panta 3. punkta pirmā daļa, tāpat kā 3. panta 2. punkts, arī ir ne bis in idem principa izpausme ( 21 ). Lai gan es neapstrīdu šo apgalvojumu, es uzskatu, ka ir svarīgi uzsvērt, kā to arī savos apsvērumos pamatoti norāda Komisija, ka Pamatlēmuma 4. panta 3. punkta darbības joma ir plašāka par ne bis in idem principu. Turklāt šā noteikuma fakultatīvā rakstura dēļ ne bis in idem princips nevar tikt izmantots, lai ierobežotu šo noteikumu.

62.

Šī plašākā darbības joma ir atspoguļota atbilstoši plašākā formulējumā. Tādējādi Pamatlēmuma 4. panta 3. punktā ir tikai norāde uz “nodarījumu, kas ir Eiropas apcietināšanas ordera pamatā”, nevis uz “pieprasīto personu”.

63.

Saskaņā ar Horvātijas, Čehijas Republikas, Austrijas un Rumānijas valdību un Īrijas teikto uz Pamatlēmuma 4. panta 3. punktu nevar atsaukties, ja lēmums neveikt kriminālvajāšanu ir pieņemts izmeklēšanas gaitā, kurā pieprasītā persona bija tikai liecinieks. Tas būtu pretrunā ne bis in idem principam, kura mērķis ir aizsargāt indivīdu no dubultās kriminālvajāšanas negatīvajām sekām.

64.

A. Y. un Ungārijas valdības skatījumā, tam, ka A. Y. Ungārijas tiesvedībā bija tikai liecinieks, Pamatlēmuma 4. panta 3. punkta kontekstā nav nozīmes. Komisijas apsvērumi ir līdzīgi.

65.

It īpaši Ungārijas valdība apgalvo, ka jautājumam par to, kāda procesuālā loma bija EAO norādītajai personai apturētajā tiesvedībā, pašam par sevi nav nozīmes. Drīzāk būtu jāpārskata valsts lēmuma neveikt kriminālvajāšanu vai izbeigt procesu pamatotība. Lai atteiktu EAO izpildīšanu, pietiktu ar to, ka lēmums ir pieņemts par nodarījumu, t.i., par to pašu darbību kopumu kā nodarījums, par kuru tika izsniegts EAO. Tā tas bija šajā gadījumā.

66.

Attiecīgā noteikuma formulējums skaidri nenosaka, ka attiecīgajam kriminālprocesam ir jābūt vērstam pret pieprasīto personu. Tomēr šī noteikuma interpretācija tādējādi, ka tas nozīmē, ka izpildi varētu atteikt pat tad, ja attiecīgās darbības ir tās pašas, bet attiecīgās personas ir dažādas, manuprāt, būtu pārāk plaša. Lai piemērotu Pamatlēmuma 4. panta 3. punktu, lēmumam neuzsākt vai pārtraukt kriminālprocesu ir jāattiecas uz pieprasīto personu, tomēr nav nepieciešams, lai šī persona tiktu oficiāli norādīta kā atbildētājs vai aizdomās turētais. Būtiski ir, lai tiktu pārbaudīta iespējamība, ka pieprasītā persona ir izdarījusi attiecīgo nodarījumu.

67.

Turklāt šāda interpretācija pilnībā pielāgojas tām valsts tiesību sistēmām, kurās kriminālprocesa normās ir paredzēts veikt izmeklēšanu in rem ( 22 ) un tikai pēc tam – izmeklēšanu in personam ( 23 ). Ja pirmajā posmā tiek secināts, ka nav izdarīts nekāds nodarījums, dalībvalsts krimināltiesību iestādēm nav jāpāriet uz otro posmu. Pamatlēmuma 4. panta 3. punkta izpratnē nebūtu nozīmes tam, vai kriminālizmeklēšana tika izbeigta in rem vai in personam posmā.

68.

Tādēļ es saprotu, ka Pamatlēmuma 4. panta 3. punkts nozīmē, ka EAO izpildīšanu var atteikt, ja izpildes valsts tiesu iestādes, kuru kompetencē ir arī kriminālvajāšana par nodarījumu, par ko ir izsniegts EAO, nav ierosinājušas procesu vai ir izbeigušas to, pat ja pieprasītā persona šajā procesā nav bijusi atbildētājs vai aizdomās turētais, ar nosacījumu, ka šīs iestādes ir pārbaudījušas iespēju, ka attiecīgā persona ir izdarījusi attiecīgo nodarījumu.

69.

Tādēļ mana ierosinātā atbilde uz 1.–4. jautājumu ir šāda: nevar uzskatīt, ka par personu, kura tika nopratināta kā liecinieks kriminālprocesā, dalībvalstī ir pieņemts “galīgs spriedums” Pamatlēmuma 3. panta 2. punkta izpratnē. Pamatlēmuma 4. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka EAO izpildīšanu var atteikt, ja izpildes dalībvalsts tiesu iestādes, kuru kompetencē ir arī [kriminālvajāšanas veikšana] par nodarījumu, kas ir EAO pamatā, nav ierosinājušas procesu vai ir izbeigušas to, pat ja pieprasītā persona šajā procesā nav bijusi atbildētājs vai aizdomās turētais, ar nosacījumu, ka šīs iestādes ir pārbaudījušas iespēju, ka attiecīgā persona ir izdarījusi attiecīgo nodarījumu.

70.

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, es ierosinu Tiesai uz Županijski Sud u Zagrebu (Zagrebas apgabaltiesa, Horvātija) lūgumu sniegt prejudiciālo nolēmumu atbildēt šādi:

Eiropas Savienības Tiesas kompetencē nav sniegt atbildes uz 1.–4. prejudiciālo jautājumu, ko Županijski Sud u Zagrebu (Zagrebas apgabaltiesa, Horvātija) ir uzdevusi ar 2017. gada 18. maija lēmumu.

Saskaņā ar Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (“pamatlēmums”) 1. panta 2. punktu izpildes tiesas iestādei ir jāpieņem lēmums par tai nosūtīto Eiropas apcietināšanas orderi (EAO), pat ja šajā dalībvalstī jau ir pieņemts lēmums par iepriekšēju EAO attiecībā uz to pašu pieprasīto personu tajā pašā kriminālprocesā, bet sakarā ar apstākļu maiņu izsniegšanas dalībvalstī cita tiesu iestāde ir izsniegusi otro EAO.