1.

Izskatāmās lietas pamatā ir Eiropas Komisijas saskaņā ar LESD 260. pantu celta prasība pret Grieķijas Republiku par 2012. gada 28. jūnija sprieduma Komisija/Grieķija (C‑485/10, nav publicēts, EU:C:2012:395) neizpildi. Šajā spriedumā Tiesa ir secinājusi, ka, noteiktajā termiņā neveicot visus vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu Komisijas 2008. gada 2. jūlija Lēmuma 2009/610/EK par pasākumiem C 16/04 (ex NN 29/04, CP 71/02 un CP 133/05), ko Grieķija īstenojusi par labu Hellenic Shipyards SA ( 2 ), prasības un noteiktajā termiņā neiesniedzot Komisijai šā lēmuma 19. pantā uzskaitīto informāciju, Grieķijas Republika nav izpildījusi tai šā lēmuma 2., 3., 5., 6., 8., 9. un 11.–19. pantā noteiktos pienākumus.

2.

LESD 346. panta 1. punktā ir noteikts:

“Līgumi neliedz piemērot šādus noteikumus:

[..]

3.

1985. gadā Hellenic Shipyards SA (Ellinika Nafpigeia AE, turpmāk tekstā – “EN”), Skaramagasā [Skaramagkas] (Grieķija) atrodošās kuģu (civilo un militāro) būvētavas īpašniece pārtrauca savu darbību un tika uzsākta tās likvidācija. Tāpat 1985. gadā valsts banka Elliniki Trapeza Viomichanikis Anaptixeos AE (turpmāk tekstā – “ETVA”) ieguva EN akciju vairākumu. 1995. gada 18. septembrī tika noslēgts līgums par 49 % EN akciju pārdošanu tās darbiniekiem.

4.

1998. gadā Grieķijas Republika nolēma modernizēt un paplašināt savu zemūdeņu floti. Šajā nolūkā tā ar EN noslēdza līgumu par četru “HDW 214. klases” zemūdeņu būvi (“Arhimēda” līgums) un līgumu par trīs “HDW 209. klases” zemūdeņu modernizāciju (“Neptūns II” līgums).

5.

Šo zemūdeņu būvei un modernizācijai EN noslēdza apakšuzņēmuma līgumus ar Howaldtswerke-Deutsche Werft GmbH (turpmāk tekstā – “HDW”) un Ferrostaal AG (turpmāk tekstā abas kopā – “HDW‑Ferrostaal”).

6.

2001. gadā Grieķijas Republika nolēma privatizēt EN pilnībā. Noslēdzoties privatizācijas procesam, HDW‑Ferrostaal ieguva visas EN akcijas. 2005. gadā Vācijas uzņēmumu grupa ThyssenKrupp AG pārpirka HDW, kā arī Ferrostaal piederošās EN akcijas.

7.

EN privatizācijas ietvaros Grieķijas Republika laikposmā no 1996. gada līdz 2003. gadam veica vairākus pasākumus, tostarp kapitālieguldījumus, garantijas, pretizpildījuma garantijas un aizdevumus par labu EN, saistībā ar ko tika pieņemti vairāki Komisijas un Eiropas Savienības Padomes lēmumi.

8.

Lēmuma 2009/610 2., 3., 8., 9. un 11.–15. pantā ir atzīts, ka šie pasākumi ir ar iekšējo tirgu nesaderīgs atbalsts.

9.

Saskaņā ar šā lēmuma 5. un 6. pantu tajos minētais atbalsts, lai gan Komisija to bija iepriekš atļāvusi, ir ticis nepareizi izmantots, kādēļ ir uzdots to atgūt.

10.

Saskaņā ar Lēmuma 2009/610 16. pantu ETVA sniegtā kompensāciju garantija HDW‑Ferrostaal, kas paredzēja, ka ETVA kompensēs HDW‑Ferrostaal jebkuru no EN atgūto valsts atbalstu, ir atbalsts, kas sniegts, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu, kas arī nav saderīgs ar iekšējo tirgu un kurš nekavējoties jāizbeidz.

11.

Secinot, ka ar atgūstamo atbalstu ir tikusi atbalstīta tikai EN darbība civilajā jomā, šā paša lēmuma 17. pantā Komisija nolēma, ka šā atbalsta atgūšana ir vēršama tikai pret tiem šīs sabiedrības aktīviem, kas iesaistīti tās darbībā civilajā jomā ( 3 ).

12.

Lēmuma 2009/610 18. pantā Grieķijas Republikai ir noteikts pienākums nekavējoties un faktiski atgūt šā lēmuma 2., 3., 5., 6., 8., 9. un 11.–15. pantā minēto atbalstu. Saskaņā ar šo tiesību normu minētā lēmuma izpildei vajadzīgie pasākumi Grieķijas Republikai bija jāveic četru mēnešu laikā no tā paziņošanas brīža, tas ir, no 2008. gada 13. augusta.

13.

Ņemot vērā EN sarežģīto ekonomisko situāciju, Grieķijas Republika uzsvēra, ka visa konkrētā atbalsta atgūšana varētu izraisīt tās bankrotu un tādējādi ietekmēt tās darbību militārajā jomā (proti, “Arhimēda” un “Neptūns II” līgumus), kas tādējādi varētu apdraudēt tās būtisko drošības interešu aizsardzību LESD 346. panta izpratnē.

14.

Pēc Grieķijas Republikas vēršanās Komisijā tā atzina, ka EN nav nepieciešamo līdzekļu, lai atmaksātu atbalstu ( 4 ), un ierosināja Grieķijas Republikai uzskatīt tās lēmumu par izpildītu, ja EN pārdos savus aktīvus, kas iesaistīti tās darbībā civilajā jomā, un no šīs pārdošanas gūtos ieņēmumus izmantos, lai atmaksātu Grieķijas valstij atbalsta summu, ja tā atteiksies no Lēmuma 2009/610 16. pantā norādītās kompensāciju garantijas, kā arī no tās ekskluzīvajām tiesībām izmantot valstij piederošu zemi (runa ir par sausā doka koncesiju), kuras tā atdotu valstij (jo zeme tai nebija nepieciešama tās darbībai militārajā jomā), un ja tā pārtrauks darbību civilajā jomā uz desmit gadiem. Uz šā pamata Komisija, Grieķijas Republika un EN2009. gada 8. jūlijā noslēdza principiālu vienošanos.

15.

Tajā pašā laikā ThyssenKrupp grupa uzsāka pārrunas ar Abu Dhabi Mar LLC (turpmāk tekstā – “ADM”) ( 5 ) nolūkā nodot tai EN akcijas. 2009. gada decembrī ADM piedāvāja nopirkt 75,1 % šo akciju par cenu 1 EUR, 24,9 % akciju paliekot ThyssenKrupp grupas īpašumā. Viens no iegādes nosacījumiem bija, ka jautājums par konkrētā valsts atbalsta atgūšanu Grieķijas Republikai ir jāatrisina saskaņoti ar investoru ADM.

16.

2010. gada martā Grieķijas Republika, ADM, ThyssenKrupp, HDW un EN noslēdza pamatvienošanos (“Framework Agreement”), kuras 11. pantā bija ietverta atsauce uz Grieķijas Republikas pienākumu atgūt valsts atbalstu un precizēts, ka “saistībā ar valsts atbalsta atgūšanu 2009. gada jūlijā ir noslēgts trīspusējs darījums starp Komisiju, Grieķijas Republiku un EN un [ka] norit tā galīgā izpilde”. Saskaņā ar šo pantu “Grieķijas Republika ar šo nekavējoties uzņemas veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu lietas oficiālu slēgšanu, galīgo norēķinu veikšanu un šīs procedūras pabeigšanu, ko ADM uzskata par priekšnosacījumu [šo akciju iegādei]” ( 6 ).

17.

2010. gada 17. septembrī šīs pamatvienošanās puses parakstīja arī īstenošanas vienošanos (“Implementation Agreement”), kurai bija jānoregulē vairākas domstarpības attiecībā uz “Arhimēda” un “Neptūns II” līgumu izpildi un ar kuru tie tika grozīti, lai ņemtu vērā jūras kara flotes jaunās vajadzības. Šī vienošanās paredzēja, ka EN likvidācija vai jebkāda cita maksātnespējas procedūra ļaus Grieķijas Republikai izbeigt šos līgumus. Minētā vienošanās tika apstiprināta un ieguva likuma spēku ar Likumu Nr. 3885/2010 ( 7 ).

18.

Tā kā ADM atteicās no EN iegādes ( 8 ), ThyssenKrupp grupa 2010. gada 22. septembrī pārdeva 75,1 % akciju Privinvest.

19.

2010. gada 8. oktobrī, uzskatīdama, ka Grieķijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti saskaņā ar Lēmumu 2009/610, Komisija atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam cēla prasību pret Grieķijas Republiku par valsts pienākumu neizpildi, lai tiktu konstatēts, ka tā noteiktajā termiņā nav veikusi visus vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu šo lēmumu.

20.

Laikposmā no 2010. gada jūnija līdz oktobrim Komisija un Grieķijas Republika apsprieda saistības, kādas šai dalībvalstij un EN būtu jāuzņemas un jāīsteno, lai izpildītu Lēmumu 2009/610, neizraisot EN bankrotu vai neapdraudot “Arhimēda” un “Neptūns II” programmu īstenošanu jūras kara flotei.

21.

Šīs saistības to galīgajā versijā ( 9 ) bija šādas:

22.

2010. gada 1. decembra vēstulē (turpmāk tekstā – “2010. gada 1. decembra vēstule”) Komisija informēja Grieķiju, ka, ja šīs saistības tiks pilnībā ievērotas un tiks īstenotas sešu mēnešu laikā no šīs vēstules datuma, tā uzskatīs, ka Lēmums 2009/610 ir pilnībā izpildīts. Lai kliedētu jebkādas šaubas, Komisija tieši precizēja, ka EN aktīvi, kas iesaistīti tās darbībā civilajā jomā, ir jāpārdod vai jānodod Grieķijas valstij nākamo sešu mēnešu laikā no minētās vēstules datuma.

23.

Ar 2012. gada 28. jūnija spriedumu Komisija/Grieķija (C‑485/10, nav publicēts, EU:C:2012:395) Tiesa nosprieda, ka, noteiktajā termiņā neveicot visus vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu Lēmumu 2009/610, un noteiktajā termiņā neiesniedzot Komisijai šā lēmuma 19. pantā uzskaitīto informāciju, Grieķijas Republika nav izpildījusi tai minētā lēmuma 2., 3., 5., 6., 8., 9. un 11.–19. pantā noteiktos pienākumus.

24.

Attiecībā uz 2010. gada 1. decembra vēstuli Tiesa nosprieda, ka “no [tās] satura nekādi neizriet, ka ar to būtu ticis aizstāts Lēmums 2009/610, kā to apgalvo [Grieķijas Republika]. Proti, minētajā vēstulē ir vien pieņemtas zināšanai Grieķijas iestāžu pēdējās apņemšanās un norādīts, ka, ja tās faktiski tiks izpildītas, tad Lēmumu 2009/610 Komisija uzskatīs par pilnībā izpildītu” ( 11 ).

25.

Pēc 2012. gada 28. jūnija sprieduma Komisija/Grieķija (C‑485/10, nav publicēts, EU:C:2012:395) pasludināšanas Komisija un Grieķijas Republika apmainījās ar vairākām vēstulēm par nesaderīgā atbalsta atgūšanas virzību.

26.

Grieķijas Republika šajā kontekstā pieņēma vairākus tiesību aktus attiecībā uz EN.

27.

Attiecībā uz sausā doka koncesiju Likuma Nr. 4099/2012 ( 12 ) 169. panta 2. punkts ir formulēts šādi:

“[2010. gada 1. decembra vēstules] ievērošana.

Ar šā likuma spēkā stāšanos tiek atceltas tiesības uz ekskluzīvu izmantošanu, kas [EN] piešķirtas ar Likuma Nr. 2302/1995 [..] 1. panta 15. punktu, kas papildināts ar Likuma Nr. 2941/2011 6. panta 1. punktu, ciktāl tās attiecas uz valstij piederošā zemes gabala ABK 266 daļu 216663,985 m2 platībā, kas norādīta [topogrāfiskajā plānā, kurš publicēts šā likuma I pielikumā], kā arī piekrastes zonu, kas atrodas blakus iepriekš minētajai valsts zemei ABK.”

28.

Ar Likuma Nr. 4237/2014 ( 13 ) 12. pantu tika noteikts moratorijs, apturot jebkāda veida piespiedu izpildi pret EN kustamo un nekustamo mantu, “[jo vai ciktāl ( 14 )] tā ietekmē jūras kara flotes zemūdeņu būvi un uzturēšanu”.

29.

Saskaņā ar Likuma Nr. 4258/2014 ( 15 ) 26. pantu, ņemot vērā, ka EN nebija izpildījusi savas ar “Arhimēda” un “Neptūns II” līgumiem uzņemtās līgumsaistības, projektu par zemūdeņu būvi un modernizāciju Grieķijas valsts uzticēja jūras kara flotei. Šajā tiesību normā arī tika paredzēts, ka darbus saistībā ar zemūdenēm jūras kara flote veiks EN rūpnieciskajā kompleksā, nemaksājot atlīdzību par to, un maksās darbinieku algas un sociālās iemaksas kā atlīdzību par viņu darbu.

30.

2014. gada 27. novembrī, uzskatot, ka Lēmums 2009/610 vēl nav izpildīts, Komisija saskaņā ar LESD 260. panta 2. punktu nosūtīja Grieķijas iestādēm brīdinājuma vēstuli, nosakot tām divu mēnešu izpildes termiņu.

31.

Brīdinājuma vēstulē Komisija atzīmēja, ka šajā datumā Grieķijas iestādes nav atguvušas nekādas nesaderīgā atbalsta summas un nav tai iesniegušas informāciju par Lēmuma 2009/610 izpildi, piebilstot, ka nedz tās, nedz EN nav izpildījušas savas minētajā vēstulē uzņemtās saistības.

32.

Precīzāk, Komisija konstatēja, ka darbībā civilajā jomā iesaistīto aktīvu pārdošana nav notikusi, un atzīmēja, ka EN apstrīd pārdodamo aktīvu sarakstu.

33.

Attiecībā uz sausā doka koncesiju Komisija apgalvoja, ka, lai gan Likumā Nr. 4099/2012 ir paredzēts, ka konkrētā zeme EN ir jāatdod Grieķijas valstij, Grieķijas iestādes nav iesniegušas Komisijai ne karti, kurā būtu atzīmēta Grieķijas valstij atdotā zeme, ne pierādījumus, ka EN to vairs neizmanto, ne pierādījušas darbības civilajā jomā pārtraukšanu, izņemot atsauci uz tās valdes lēmumu, ko tā šajā sakarā esot pieņēmusi tās 130. sanāksmē 2010. gada 14. aprīlī.

34.

Komisijas ieskatā Grieķijas iestādes nav nedz sniegušas pierādījumus par to, ka kompensāciju garantija ir tikusi atcelta un vispār nav tikusi izmantota, nedz iesniegušas Komisijai ikgadējos ziņojumus par Lēmuma Nr. 2009/610 izpildi.

35.

Visbeidzot, Komisija pārmeta Grieķijas iestādēm, ka tās nav ievērojušas savu pienākumu nepiešķirt EN jaunu atbalstu, sniedzot finansiālu palīdzību EN darbiniekiem pēc tam, kad tā pārtrauca algu izmaksu saviem nodarbinātajiem.

36.

Noslēgumā Komisija atgādināja, ka vairāk nekā sešus gadus pēc Lēmuma 2009/610 Grieķijas Republika vēl joprojām to nav izpildījusi un tātad nav izpildījusi 2012. gada 28. jūnija sprieduma Komisija/Grieķija (C‑485/10, nav publicēts, EU:C:2012:395) prasības.

37.

Uz brīdinājuma vēstuli Grieķijas iestādes atbildēja ar 2015. gada 23. janvāra vēstuli. Pirmkārt, tās tajā norādīja uz EN nekonstruktīvo attieksmi un jebkādas sadarbības trūkumu, īstenojot saistības, kas pārņemtas 2010. gada 1. decembra vēstulē. Otrkārt, tās norādīja uz to, ka ir nepieciešams, lai EN saglabātu saimniecisko darbību vēl no 18 līdz 20 mēnešiem, lai jūras kara flote EN rūpnieciskajā kompleksā varētu pabeigt “Arhimēda” un “Neptūns II” līgumos paredzēto zemūdeņu būvi un modernizāciju.

38.

2015. gada 4. decembrī Grieķijas iestādes nosūtīja EN piedziņas rīkojumu par summu 523352889,23 EUR, kas veidoja aptuveni 80 % no atgūstamās summas, ieskaitot procentus par laikposmu līdz 2015. gada 30. novembrim. 2016. gada martā Grieķijas nodokļu iestādes izdeva piedziņas rīkojuma izpildrakstus. Grieķijas tiesas noraidīja EN iesniegto pieteikumu par izpildes apturēšanu. Tiesas sēdē Grieķijas Republika apstiprināja, ka EN celtās prasības par šiem izpildrakstiem joprojām tiek izskatītas.

39.

Tikai 2017. gada 3. februārī nodokļu iestādes uzsāka piespiedu izpildes procesu pret EN darbībā civilajā jomā iesaistītajiem aktīviem, kuras ietvaros 2017. gada 21. martā tās konfiscēja divus peldošos dokus. Turklāt 2017. gada 6. februārī Grieķijas iestādes veica apķīlāšanu trīs bankās, kurās EN bija atvērti konti. Tomēr nekāda summa netika atgūta līdzekļu neesamības dēļ.

40.

2017. gada 29. jūnijā Grieķijas iestādes nosūtīja EN vēstuli, aicinot to samaksāt atlikušos 20 % no atgūstamās atbalsta summas (tajā skaitā procentus līdz 2017. gada 30. jūnijam), proti, 95098200,99 EUR. Tā kā šāds norēķins netika veikts, ar Ekonomikas ministrijas 2017. gada 31. jūlija vēstuli nodokļu iestādēm tika uzdots atgūt šo summu.

41.

2017. gada 13. oktobrī Grieķijas iestādes uzsāka tiesvedību Grieķijas tiesās, lai EN piemērotu īpašo pārvaldīšanas procedūru, kas bija ieviesta ar Likuma Nr. 4307/2014 ( 16 ) 68. pantu. Ar 2018. gada 8. marta spriedumu Nr. 725/2018 Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā, Grieķija) apmierināja Grieķijas iestāžu lūgumu, piemēroja EN īpašu pārvaldīšanu un iecēla īpašo pārvaldnieku.

42.

2017. gada 22. februārī Komisija cēla šo prasību, pamatojoties uz LESD 260. panta 1. punktu. Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

43.

Grieķijas Republikas prasījumi Tiesai ir šādi:

44.

Pamatvienošanās un īstenošanas vienošanās ( 17 ) ietver šķīrējtiesas klauzulas, saskaņā ar kurām visi ar tām saistītie strīdi ir jārisina šķīrējtiesā saskaņā ar ICC šķīrējtiesas reglamentu. Šajās klauzulās ir paredzēts, ka strīdus skatīs šķīrējtiesa Atēnās (Grieķija) saskaņā ar Grieķijas tiesībām.

45.

Ar savu 2013. gada 11. janvāra prasības pieteikumu EN un tās akcionāri ( 18 ) uzsāka šķīrējtiesas procesu (ICC lieta Nr. 18675/GZ/MHM/AGF/ZF) pret Grieķijas Republiku par šo vienošanos, kā arī par šo vienošanos ietvaros noslēgto līgumu par zemūdeņu būvi un modernizāciju pārkāpšanu (summu, kurām iestājies samaksas termiņš, nesamaksāšana). Citu prasījumu starpā EN un tās akcionāri lūdza atlīdzināt zaudējumus, kas tiem nodarīti, Grieķijas Republikai pārkāpjot tās apņemšanos atrisināt jautājumu par valsts atbalsta atgūšanu atbilstoši pamatvienošanās 11. pantam. Šajā ziņā EN un tās akcionāri sūdzējās par Grieķijas Republikas noteikto aizliegumu pieņemt pasūtījumus no citu valstu jūras kara flotēm un no jauna iegūt sausā doka koncesiju.

46.

Ar savu 2014. gada 23. aprīļa prasības pieteikumu Grieķijas Republika, pamatojoties uz to pašu šķīrējtiesas klauzulu, uzsāka šķīrējtiesas procesu (ICC lieta Nr. 20215/AGF/ZF ( 19 )) pret EN un tās akcionāriem par īstenošanas vienošanās un līgumu par zemūdeņu būvi un modernizāciju, tostarp par pienākuma piegādāt zemūdenes ar pielīgtajiem nosacījumiem un noteiktajos termiņos, pārkāpšanu. Šajā šķīrējtiesas procesā Grieķijas Republika pārmet EN, ka pēdējā ar to nav sadarbojusies, lai īstenotu 2010. gada 1. decembra vēstulē pārņemtās saistības.

47.

2014. gada 27. maijāEN un tās akcionāri iesniedza ICC šķīrējtiesā pieteikumu par pagaidu noregulējumu, lai panāktu divu valsts aizsardzības ministra lēmumu un Polymeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa, Grieķija) nolēmuma izpildes apturēšanu saistībā ar strīdu par zemūdeņu būvi un modernizāciju.

48.

Ar 2014. gada 14. oktobra rīkojumu par pagaidu noregulējumu ICC šķīrējtiesa pieteikumu noraidīja. Tā nosprieda, ka Likuma Nr. 4237/2014 12. pants ir piemērojams attiecībā uz visiem privātajiem un publiskajiem kreditoriem, tostarp Grieķijas Republiku un tās iestādēm, un aizliedza vērst jebkādu izpildi pret EN aktīviem ( 20 ).

49.

2016. gada 12. maijāEN un tās akcionāri vērsās ICC šķīrējtiesā ar vēl vienu pieteikumu par pagaidu noregulējumu, lai panāktu Grieķijas iestāžu 2015. gada 4. decembrī izdotā piedziņas rīkojuma izpildes apturēšanu ( 21 ). Tie arī lūdza ICC šķīrējtiesu uz šķīrējtiesas procesa laiku aizliegt Grieķijas iestādēm uzsākt jebkādas EN bankrota procedūras.

50.

Ar 2016. gada 5. augusta rīkojumu par pagaidu noregulējumu ICC šķīrējtiesa noraidīja šo EN un tās akcionāru pieteikumu, nospriežot, ka tā nevar iejaukties Lēmuma 2009/610 izpildē ( 22 ). Tomēr tā lēma, ka atbalsta atgūšana varētu izraisīt EN bankrotu, un tādēļ aizliedza Grieķijas Republikai nacionalizēt EN, pārņemt EN vadību savā kontrolē vai piemērot EN un tās aktīviem maksātnespējas procesu, iepriekš viņu par to neinformējot ( 23 ).

51.

2017. gada 10. aprīlīEN un tās akcionāri atkal vērsās ICC šķīrējtiesā ar pieteikumu par pagaidu noregulējumu nolūkā panākt tādu aizsardzības pasākumu noteikšanu, ar ko Grieķijas Republikai tiktu aizliegts piemērot EN īpašo pārvaldīšanas procedūru, kas bija ieviesta ar Likuma Nr. 4307/2014 68. pantu.

52.

2017. gada 27. jūnija lēmumā ICC šķīrējtiesa atgādināja, ka tās galīgais nolēmums tiks pieņemts tuvākajā laikā. Tāpēc tā nosprieda, ka īpašās pārvaldīšanas procedūras piemērošanas uzsākšana EN nozīmētu, ka EN akcionāriem tiktu atņemta kontrole pār šo sabiedrību un ka kreditoru izraudzīts īpašais pārvaldnieks varētu pieņemt lēmumus, kas ietekmētu EN pozīciju šķīrējtiesas procesā. Šajā sakarā ICC šķīrējtiesa uzdeva Grieķijas Republikai līdz galīgā nolēmuma pasludināšanai atturēties veikt jebkādus pasākumus, kas varētu mainīt EN kontroli ( 24 ).

53.

Ar savu galīgo nolēmumu ICC šķīrējtiesa, ciktāl tas skar izskatāmo lietu, nosprieda, ka EN ir likumīgi akceptējusi, ka tai tiek atņemta sausā doka koncesija, un ka līdz ar to Grieķijas Republika šajā ziņā nav pārkāpusi pamatvienošanās 11. pantu. Tā arī nosprieda, ka, neatļaujot EN pieņemt karakuģu būves pasūtījumus no citām valstīm, Grieķijas Republika ir pārkāpusi šo tiesību normu. Tomēr, nepastāvot cēloņsakarībai starp šo pārkāpumu un EN un tās akcionāru ciestajiem zaudējumiem, šī šķīrējtiesa nepiesprieda Grieķijas Republikai samaksāt šā pārkāpuma dēļ izraisītos zaudējumus ( 25 ).

54.

Tiesas sēdē Grieķijas Republika informēja Tiesu, ka tā Grieķijas tiesās ir cēlusi prasību atcelt šo nolēmumu. Šī procedūra joprojām turpinās.

55.

Libānas valstspiederīgie Iskandar Safa un Akram Safa, kā arī Privinvest akcionāri kā EN investori uzsāka šķīrējtiesas procesu pret Grieķijas Republiku ICSID saskaņā ar nolīguma starp Grieķijas Republiku un Libānas Republiku par savstarpējo investīciju veicināšanu un aizsardzību, kas noslēgts 1997. gada 24. jūlijā (turpmāk tekstā – “Grieķijas un Libānas divpusējais investīciju līgums”), 9. pantu ( 26 ).

56.

Safa k‑gi uzskata, ka ar vairākām Grieķijas iestāžu darbībām, tostarp aizliegumu pieņemt kuģu pasūtījumus no ārvalstu jūras kara flotēm, ir pārkāpta Libānas investoriem ar Grieķijas un Libānas divpusējo investīciju līgumu piešķirtā aizsardzība.

57.

2017. gada 31. oktobrī prasītāji iesniedza savu apsvērumu rakstu par lietas būtību, un šī lieta pašlaik tiek izskatīta. Šā raksta saturs Komisijai tika darīts zināms 2018. gada 9. martā.

58.

Tiesas sēdē Komisija informēja Tiesu par Safa k‑gu prasībām, kurās, šķiet, ir pārņemti vairāki argumenti no šķīrējtiesas procesa ICC, tostarp par garantijām, kuras Grieķijas Republika viņiem esot sniegusi attiecībā uz atbalsta neatgūšanu, sausā doka izmantošanas tiesībām un aizliegumu pieņemt pasūtījumus kuģu būvei no citu valstu jūras kara flotēm.

59.

Komisija lūdza Tiesu tās spriedumā precizēt, ka, ņemot vērā LESD 107. un 108. panta būtiskumu Savienības tiesību sistēmā, Grieķijas Republikai ir pienākums neievērot ICSID šķīrējtiesas pieņemtu šķīrējtiesas nolēmumu, ciktāl ar to Grieķijas Republikai tiktu piespriests atlīdzināt zaudējumus sakarā ar iespējamo atbalsta atgūšanu vai tādiem šajā nolūkā veiktajiem pasākumiem kā EN likvidācija.

60.

Komisijas ieskatā Grieķijas Republika nav ievērojusi savu pienākumu izpildīt 2012. gada 28. jūnija spriedumu Komisija/Grieķija (C‑485/10, nav publicēts, EU:C:2012:395), jo tā nav nedz atguvusi “kaut vienu vienīgu euro” no EN saskaņā ar Lēmumu 2009/610, nedz arī ir veikusi alternatīvus izpildes pasākumus, kas norādīti tās 2010. gada 1. decembra vēstulē.

61.

Attiecībā uz Lēmumu 2009/610 Komisija uzskata, ka Grieķijas Republika ne vien nav izpildījusi šo lēmumu, bet arī, nosakot Likuma Nr. 4237/2014 12. pantā paredzēto moratoriju ( 27 ), ir likusi šķēršļus jebkādai pret EN vērstai izpildei.

62.

Attiecībā uz 2010. gada 1. decembra vēstuli Komisija apgalvo, ka Grieķijas Republika nav izpildījusi nevienu no tajā norādītajām saistībām ( 28 ). Tā piebilst, ka tā vietā, lai izpildītu 2012. gada 28. jūnija spriedumu Komisija/Grieķija (C‑485/10, nav publicēts, EU:C:2012:395), Grieķijas iestādes, šķiet, ir piešķīrušas EN jaunu atbalstu tās darbiniekiem piešķirta finansiāla atbalsta veidā.

63.

Attiecībā uz Grieķijas Republikas atsaukšanos uz LESD 346. panta 1. punktu pirmstiesas procedūras laikā Komisija norāda, ka Grieķijas iestādes vispār nav atsaukušās uz pilnīgu neiespējamību atgūt atbalstu, bet gan uz to, ka, ņemot vērā EN ekonomisko situāciju, atbalsta atgūšana izraisītu EN bankrotu un tās likvidāciju un tas negatīvi ietekmētu būtiskas Grieķijas drošības intereses, jo ar to tiktu apdraudēta “Arhimēda” un “Neptūns II” līgumu par zemūdeņu būvi un modernizāciju izpilde.

64.

Taču Komisija uzskata, ka ar tās 2010. gada 1. decembra vēstuli tā Grieķijas iestādēm ir ļāvusi izpildīt Lēmumu 2009/610, neapdraudot būtiskas Grieķijas Republikas drošības pamatintereses, bet šīs iestādes nav ievērojušas šajā vēstulē norādītās apņemšanās.

65.

Turklāt Komisija pat šobrīd apšauba Grieķijas Republikas piesaukto drošības interešu pamatotību, jo Grieķijas iestādes vispār nav paskaidrojušas, kādēļ zemūdeņu būvei un modernizācijai jānotiek tieši EN, bet ne citu Grieķijas kuģu būvētavu rūpnieciskajos kompleksos, it īpaši pēc tam, kad ar Likuma Nr. 4258/2014 26. pantu atbildība par zemūdeņu būves un modernizācijas projektu tika uzticēta jūras kara flotei.

66.

Grieķijas Republika apgalvo, ka tā ir veikusi visus vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu 2012. gada 28. jūnija spriedumu Komisija/Grieķija (C‑485/10, nav publicēts, EU:C:2012:395).

67.

Saistībā ar Lēmumu 2009/610 Grieķijas Republika norāda uz grūtībām, ar kurām tā ir saskārusies, identificējot aktīvus, kas tiek izmantoti darbībā civilajā jomā, un izpildot minētā lēmuma 17. pantu, saskaņā ar kuru atbalsts ir jāatgūst no šiem EN aktīviem.

68.

Grieķijas Republikas ieskatā Likuma Nr. 4237/2014 12. pants nav uzskatāms par pasākumu, kas padara grūtāku atbalsta atgūšanu, jo tās noteiktais moratorijs var būt šķērslis parādu piespiedu izpildei vienīgi tiktāl, ciktāl tāda izpilde var ietekmēt EN darbību militārajā jomā. Tā norāda, ka piedziņas rīkojumu izdošana un to izpildes procedūru uzsākšana pierāda, ka šī tiesību norma neapgrūtina Lēmuma 2009/610 izpildi.

69.

Turklāt uzsāktās iniciatīvas vispirms apmēram 80 % un pēc tam atlikušo 20 % no atgūstamā atbalsta summas atgūšanai ir uzskatāmas par šā lēmuma izpildi.

70.

Saistībā ar 2010. gada 1. decembra vēstuli Grieķijas Republika atsaucas uz vispārēju EN nesadarbošanos, kas tomēr esot bijusi nepieciešama, lai izpildītu minētajā vēstulē ietvertās saistības.

71.

Šajā ziņā tā apgalvo, ka attiecībā uz tās darbībā civilajā jomā iesaistīto aktīvu pārdošanu, pirmkārt, EN nav veikusi nekādus pasākumus šajā nolūkā un, otrkārt, ka Grieķijas iestādes nav varējušas vienpusēji atbrīvot EN no šiem aktīviem, neriskējot ar nopietniem juridiskiem sarežģījumiem, tostarp šķīrējtiesu procesiem.

72.

Attiecībā uz sausā doka koncesiju Grieķijas Republika uzskata, ka ar Likuma Nr. 4099/2012 169. panta 2. punktu tā ir pilnībā izpildījusi savu pienākumu atcelt to un saņemt konkrēto zemi atpakaļ. Tā uzskata, ka konkrētās zemes nodošanu atpakaļ Grieķijas valstij pierāda šo darbību ierakstīšanas hipotēku reģistrā dokumentu kopijas, ko Grieķijas iestādes ir nosūtījušas Komisijai.

73.

Attiecībā uz aizliegumu EN turpināt tās darbību civilajā jomā 15 gadus, sākot no 2010. gada 1. oktobra, Grieķijas Republika uzskata, ka EN valdes tās 130. sanāksmē 2010. gada 14. aprīlī šajā ziņā pieņemtais lēmums ir pietiekams, lai izpildītu apņemšanos, kas pausta 2010. gada 1. decembra vēstulē. Grieķijas Republika arī norāda, ka nav ne mazāko pierādījumu tam, ka lieguma laikposmā EN būtu veikusi jebkādu darbību civilajā jomā.

74.

Attiecībā uz Lēmuma 2009/610 16. pantā minēto garantiju Grieķijas Republika apgalvo, ka saskaņā ar 2010. gada 1. decembra vēstuli EN bija pienākums neuzsākt tiesvedības, pamatojoties uz vai saistībā ar kompensāciju garantiju. Uz Grieķijas Republiku attiecas vien pienākums norādīt uz šīs garantijas spēkā neesamību jebkurās tiesu vai ārpustiesas instancēs. Tāda izdevība gan vēl nav bijusi.

75.

Visbeidzot, attiecībā uz pierādījumiem, kas saskaņā ar 2010. gada 1. oktobra vēstuli Grieķijas iestādēm bija jāiesniedz Komisijai, Grieķijas Republika norāda, ka sakarā ar EN slikto ekonomisko situāciju un darbības civilajā jomā neesamību tā pēc 2011. gada 30. septembra nav publiskojusi savus gada pārskatus. Grieķijas Republika piebilst, ka, ņemot vērā pilnīgo EN nesadarbošanos, tā nesaskata, kā tā varētu piespiest EN iesniegt Komisijai sarakstu ar kuģu būvētavā veiktajiem darbiem.

76.

Noslēgumā, raugoties uz pilnīgo EN nesadarbošanos, lai Lēmums 2009/610 varētu tikt izpildīts 2010. gada 1. decembra vēstulē paredzētajā veidā, Grieķijas Republika uzskata, ka principā EN būtu jāpiemēro bankrota procedūra. Taču, lai EN kuģu būvētavā tiktu izpildīti “Arhimēda” un “Neptūns II” līgumi un tādēļ, ka bankrota procedūra attiektos uz visu – kā civilajā, tā militārajā jomā – iesaistīto EN mantu, Grieķijas Republika uzsver, ka Lēmuma 2009/610 izpilde bankrota procedūras ceļā un, attiecīgā gadījumā, ar EN likvidāciju būtu pretrunā tās būtiskajām drošības interesēm, kas ir aizsargātas LESD 346. panta 1. punktā.

77.

Vispirms ir jāatzīmē, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “dubultas pienākumu neizpildes” procedūrā vērā ņemamais atsauces datums, lai noteiktu, vai ir notikusi pienākumu neizpilde, ir saskaņā ar LESD 260. panta 2. punktu nosūtītajā brīdinājuma vēstulē noteiktā beigu termiņa datums ( 29 ).

78.

Aplūkojamajā gadījumā Komisija saskaņā ar LESD 260. panta 2. punktu brīdinājuma vēstuli Grieķijas Republikai ir nosūtījusi 2014. gada 27. novembrī, līdz ar ko atsauces datums, lai konstatētu pienākumu neizpildi, ir šajā vēstulē noteiktā divu mēnešu termiņa beigu datums, proti, 2015. gada 27. janvāris.

79.

Ir skaidrs, ka šajā datumā Grieķijas Republika nebija izpildījusi Lēmuma 2009/610 2., 3., 5., 6., 8., 9. un 11.–15. panta prasības, jo tā nebija veikusi nekādus atbalsta atgūšanas pasākumus. Proti, daļējas atgūšanas rīkojums par summu 523352889,23 EUR, kas veidoja apmēram 80 % no atgūstamās summas, tika izdots vien 2015. gada 4. decembrī ( 30 ), proti, vairāk nekā 10 mēnešus pēc atsauces datuma.

80.

Manā ieskatā jautājumam par to, vai Likuma Nr. 4237/2014 12. pants, kā to apgalvo Komisija, kavē atbalsta atgūšanu, nav nozīmes, jo, pat ja tā ir interpretējami tā neviennozīmīgie jēdzieni ( 31 ), ar valsts tiesībām nevar tikt attaisnota tāda Komisijas lēmuma kā aplūkojamais un a fortiori Tiesas sprieduma neizpilde.

81.

Attiecībā uz Lēmuma 2009/610 16. pantu, kurā Grieķijas Republikai ir noteikts pienākums atcelt ETVA sniegto garantiju HDW‑Ferrostaal, ir jāuzsver, ka šo garantiju ir sniegusi ETVA, banka, kas kopš 2002. gada vairs nepieder Grieķijas valstij. Šajā kontekstā, lai gan Grieķijas Republika vairs neko nav spējīga darīt, ja ETVA tiesību pārņēmējs garantiju neatsauc, tiesas sēdē Grieķijas Republika neapgalvoja, ka tai būtu juridiski neiespējami atcelt konkrēto garantiju ar likumu vai citu tiesību aktu ar šādu iedarbību. Taču atsauces datumā tādi pasākumi nebija veikti. Tātad tā nebija izpildījusi Lēmuma 2009/610 16. pantu.

82.

Ievērojot, ka Lēmuma 2009/610 17.–19. panta izpilde ir atkarīga no 2., 3., 5., 6., 8., 9. un 11.–15. panta izpildes, ir skaidrs, ka atsauces datumā Grieķijas Republika nebija izpildījusi šā lēmuma 17.–19. pantu un tādējādi arī 2012. gada 28. jūnija spriedumu Komisija/Grieķija (C‑485/10, nav publicēts, EU:C:2012:395).

83.

Lai attaisnotu Lēmuma 2009/610 neizpildi, Grieķijas Republika atsaucas uz LESD 346. panta 1. punktu, apgalvojot, ka EN bankrota procedūras uzsākšana, lai atgūtu nesaderīgo atbalstu, apdraudētu “Arhimēda” un “Neptūns II” līgumu izpildi un tādējādi būtu pretrunā būtiskām tās drošības interesēm.

84.

Šis arguments ir noraidāms trīs iemeslu dēļ.

85.

Pirmkārt, no vienas puses, lēmuma par nesaderīga atbalsta atgūšanu izpilde neizbēgami un nenovēršami nenozīmē tāda grūtībās nonākuša uzņēmuma kā EN bankrotu. Proti, pastāv iekšēji tiesību aizsardzības līdzekļi, lai minētais uzņēmums valsts līmenī varētu aizstāvēties pret atgūšanas pasākumiem, kas tam var ļaut novērst būtisku un neatgriezenisku kaitējumu atbalsta atgūšanas rezultātā, kāds, piemēram, rastos likvidācijas dēļ ( 32 ). Proti, likvidācija ir tikai pats pēdējais pasākums atbalsta atgūšanai.

86.

No otras puses, atsauces datumā Grieķijas Republika nebija pat izdevusi piedziņas rīkojumu, kaut gan šāds rīkojums nebūtu ne izraisījis EN bankrotu ( 33 ), ne apdraudējis Grieķijas Republikas būtiskās drošības intereses. Tātad tā pat nebija veikusi būtiskāko pasākumu atbalsta atgūšanas uzsākšanai.

87.

Turklāt nekas tai neliedza vērsties Grieķijas tiesās ar lūgumu noteikt EN īpašo pārvaldīšanu, un tas bija iespējams jau atsauces datumā (tas ir, 2015. gada 27. janvārī), taču to Grieķijas Republika izdarīja tikai 2017. gada 17. oktobrī ar vairāk nekā divu gadu nokavēšanos.

88.

Otrkārt, LESD 346. panta 1. punktam ir piemērojama šaura interpretācija ( 34 ), saskaņā ar kuru “pasākumi, kas attiecas uz ieroču, munīcijas un kara materiālu ražošanu vai tirdzniecību nedrīkst nelabvēlīgi ietekmēt konkurences apstākļus iekšējā tirgū attiecībā uz citiem ražojumiem, tas ir, tiem, kuri nav tieši paredzēti militāriem nolūkiem” ( 35 ).

89.

Taču EN darbībai civilajā jomā piešķirtā nesaderīgā atbalsta neatgūšanai ir pretēja ietekme šajā normā iecerētajai, jo tā pieļauj turpināt konkurences kropļošanu. Šajā ziņā tas, ka EN faktiski neveic darbību civilajā jomā, nenozīmē, ka konkurences izkropļojums nav noticis.

90.

Visbeidzot, treškārt, pat ja Grieķijas Republikas arguments būtu pamatots, vēl būtu jākonstatē, ka par 2010. gada 1. decembra vēstulē izklāstītajām saistībām vienošanās ir panākta ar kopīgu Komisijas, Grieķijas Republikas un EN vienošanos, lai izpildītu Lēmumu 2009/610, vienlaikus neapdraudot būtiskas Grieķijas Republikas drošības intereses ( 36 ). Proti, kā to atzinusi Tiesa, šī vēstule “[neaizstāja] Lēmumu 2009/610 [un tajā tika] vien pieņemtas zināšanai Grieķijas iestāžu pēdējās apņemšanās, [kā arī] norādīts, ka, ja tās faktiski tiks izpildītas, tad Lēmumu 2009/610 Komisija uzskatīs par pilnībā izpildītu” ( 37 ). Taču Grieķijas Republika nav izpildījusi savas apņemšanās.

91.

Attiecībā uz EN darbības civilajā jomā pārtraukšanu uz 15 gadu laikposmu vispirms ir jāatzīmē, ka savā 2010. gada 27. oktobra saistību vēstulē EN piekrita šai pārtraukšanai un norādīja, ka šajā ziņā tā iesniegs tās valdes lēmumu kā šīs pārtraukšanas pierādījumu ( 38 ).

92.

Tomēr tās valdes 2010. gada 14. aprīlī 130. sanāksmes laikā pieņemtais lēmums, uz kuru pamatojas Grieķijas Republika, neattiecas uz šo apņemšanos, jo tas ir pieņemts vēl pirms EN2010. gada 27. oktobra saistību vēstules un tajā nav ietverti nekādi lēmumi par darbības civilajā jomā pārtraukšanu uz 15 gadu laikposmu. Gluži pretēji, tajā vienkārši ir norādīts uz to, ka “šobrīd ar kuģu būvi nesaistītā darbība ir pilnībā pārtraukta”.

93.

Tālāk, kā tas izriet no ICC šķīrējtiesas galīgā nolēmuma, 2010. gada 24. novembra vēstulē Privinvest ir skaidri paudusi, ka tā nepiekrīt saistībām, ko EN uzņēmusies tās 2010. gada 27. oktobra vēstulē, ko parakstījusi iepriekšējā vadība, tostarp aizliegumam iegūt atpakaļ tās civilos aktīvus un sausā doka koncesijai ( 39 ). Ievērojot tās vairākuma akcionāra nepiekrišanu šīm saistībām, mani nepārsteidz, ka EN valde vispār nav pieņēmusi formālu lēmumu par tās darbības civilajā jomā pārtraukšanu.

94.

Attiecībā uz aktīvu, kas ir saistīti ar EN darbību civilajā jomā, pārdošanu starp Grieķijas iestādēm un EN tika panākta vienošanās, ka tad, ja izsolēs neizdosies pārdot visus vai daļu no šiem civilajiem aktīviem, kā alternatīvs pienākuma atgūt atbalstu izpildes pasākums būs, ka EN tos nodos Grieķijas valstij.

95.

Lai gan EN vispār nav sadarbojusies ar Grieķijas iestādēm, lai īstenotu šo apņemšanos ( 40 ), tas nemaina to, ka Grieķijas valsts nav izmantojusi tās rīcībā esošos valsts varas pasākumus, lai apķīlātu un atgūtu šos aktīvus.

96.

Šajā ziņā Grieķijas Republika apgalvo, ka tā nav varējusi vienpusēji atbrīvot EN no šiem aktīviem, neizvairoties no nopietniem juridiskiem sarežģījumiem, it īpaši tās pozīcijas pasliktināšanas ICC šķīrējtiesas procesā, ko pret to bija uzsākusi EN un tās akcionāri ( 41 ).

97.

Proti, to šķīrējtiesas procesā EN un tās akcionāri Grieķijas Republikai pārmeta, ka nolūkā izpildīt Lēmumu 2009/610 vai īstenot 2010. gada 1. decembra vēstulē ietvertās apņemšanās tā plāno veikt EN ekspropriāciju vai nacionalizāciju.

98.

Ar savu rīkojumu par pagaidu noregulējumu ( 42 )ICC šķīrējtiesa patiešām aizliedza Grieķijas Republikai veikt pasākumus EN aktīvu nacionalizācijai, apķīlāšanai vai pārņemšanai valdījumā, iepriekš viņu par to neinformējot.

99.

Turklāt tāda EN civilo aktīvu iegūšana varēja negatīvi ietekmēt Grieķijas Republikas pozīciju ICSID šķīrējtiesas procesā, ko pret to bija uzsākuši Safa k‑gi sakarā ar Grieķijas un Libānas divpusējā investīciju līgumā Libānas investoriem piešķirtās aizsardzības pārkāpumu.

100.

Tomēr neviens no šiem apstākļiem neattaisno to, ka nav veikti vajadzīgie pasākumi 2010. gada 1. decembra vēstulē ietverto apņemšanos izpildei, lai izpildītu Lēmumu 2009/610, īpaši ņemot vērā, ka, parakstot 2010. gada 27. oktobra saistību vēstuli, EN bija piekritusi, ka Grieķijas valsts pārņems tās darbībā civilajā jomā iesaistītos aktīvus, ja tos nebūs iespējams pārdot izsolēs.

101.

Sausā doka koncesija EN tika piešķirta ar Likuma Nr. 2302/1995 1. panta 15. punktu. Līdz ar to tā nevarēja tikt atcelta citādi kā ar tiesību aktu, un tas tika izdarīts ar Likuma Nr. 4099/2012 169. panta 2. punktu.

102.

Tomēr gan ICC šķīrējtiesa, gan Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā) ir konstatējušas, ka EN tā arī vispār nav atdevusi atpakaļ sausā doka koncesijā ietilpstošo valsts zemi ( 43 ). Proti, tā kā EN un tās akcionāri apstrīdēja tās 2010. gada 27. oktobra vēstulē pausto apņemšanos atdot atpakaļ šo zemi Grieķijas valstij, minēto zemi EN Grieķijas valstij tā arī neatdeva.

103.

Līdz ar to Komisija pareizi uzskata, ka ar Likuma Nr. 4099/2012 169. panta 2. punktu pašu par sevi nav pietiekami, lai īstenotu konkrēto apņemšanos.

104.

Attiecībā uz Lēmuma 2009/610 16. pantā minēto kompensāciju garantiju ir jānorāda, ka saskaņā ar 2010. gada 1. decembra vēstuli EN no tās ir atteikusies un apņēmusies neuzsākt nekādas tiesvedības, pamatojoties uz to vai saistībā ar to. No lietas materiāliem neizriet ne tas, ka tāda atteikšanās būtu notikusi, ne tas, ka Grieķijas Republika šo garantiju būtu atcēlusi likumdošanas ceļā ( 44 ). Tātad tā nav ievērojusi šo apņemšanos.

105.

Visbeidzot, kas attiecas uz ikgadējiem ziņojumiem par Lēmuma 2009/610 īstenošanu, kas Grieķijas iestādēm bija jāsagatavo un jāiesniedz Komisijai, tajos bija jābūt ietvertiem pierādījumiem, kas apliecinātu, ka EN vairs neveic nekādu darbību civilajā jomā, un informācijai par Grieķijas iestāžu atgūto aktīvu stāvokli (īpašuma tiesību piederību un izmantojumu).

106.

Pat ja varētu pieņemt, ka bez EN sagatavotajiem gada pārskatiem Grieķijas iestādēm bija grūti sniegt pierādījumus par darbības civilajā jomā pārtraukšanu, tas nemaina to, ka Grieķijas iestādes nav atguvušas EN darbībā civilajā jomā iesaistītos aktīvus saskaņā ar apņemšanos, kas izklāstīta 2010. gada 1. decembra vēstulē. Līdz ar to Grieķijas Republika arī nevarēja ievērot apņemšanos sagatavot attiecīgos ikgadējos ziņojumus par īpašuma tiesību piederību un atgūtajiem civilajiem aktīviem.

107.

No iepriekš minētā izriet, ka Grieķijas Republika nav izpildījusi savas apņemšanās, kas pārņemtas 2010. gada 1. decembra vēstulē. Tātad tā sev pati ir liegusi iespēju izpildīt Lēmumu 2009/610, neapdraudot tās būtiskās drošības intereses. Tiktāl, ciktāl tā varēja īstenot 2010. gada 1. decembra vēstulē ietvertās apņemšanās un ciktāl tā to nedarīja, tā nevar atsaukties uz LESD 346. panta 1. punktu, pat ja tādu rīcību pilnībā vai daļēji ir diktējusi tās aizstāvības stratēģija šķīrējtiesas procesā starp to un EN un tās akcionāriem.

108.

Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka, neveicot visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu 2012. gada 28. jūnija sprieduma Komisija/Grieķija (C‑485/10, nav publicēts, EU:C:2012:395) prasības, Grieķijas Republika nav izpildījusi tai LESD 260. panta 1. punktā paredzētos pienākumus.

109.

Gadījumā, ja Tiesa nolemtu, ka Grieķijas Republika nav izpildījusi tai 2012. gada 28. jūnija spriedumā Komisija/Grieķija (C‑485/10, nav publicēts, EU:C:2012:395) noteiktās prasības, tā, piemērojot LESD 260. panta 2. punkta otro daļu, var piespriest šai dalībvalstij kavējuma naudu un/vai naudas sodu.

110.

Ņemot vērā abu Komisijas lūgto sankciju atšķirīgo raksturu, ir atsevišķi jāizskata jautājums par iespēju konkrētajai dalībvalstij piespriest maksāt kavējuma naudu un jautājums par iespēju tai piespriest samaksāt naudas sodu, kā arī, attiecīgā gadījumā, jautājums par šo sankciju apmēru.

111.

Pamatojoties uz Komisijas paziņojumu par LESD 260. panta piemērošanu ( 45 ), Komisija lūdz Tiesu piespriest Grieķijas Republikai maksāt kavējuma naudu 34974 EUR dienā.

112.

Saskaņā ar šo paziņojumu kavējuma nauda par dienu tiek aprēķināta, reizinot vienotu pamatsummu 670 EUR ar smaguma koeficientu un ilguma koeficientu ( 46 ). Iegūto rezultātu tālāk reizina ar mainīgo koeficientu “n”, vienlaikus ņemot vērā pārkāpējas dalībvalsts maksātspēju un tās balsu skaitu Padomē.

113.

Lai noteiktu smaguma koeficientu (no 1 līdz 20), Komisija ir ņēmusi vērā LESD noteikumu valsts atbalsta jomā fundamentālo raksturu, kaitīgās sekas, ko nesaderīgais un neatgūtais atbalsts ir atstājis uz kuģubūves nozari, ievērojamo atgūstamā atbalsta summu, to, ka Grieķijas Republika vēl līdz šim nav atguvusi nevienu euro, un to, ka šī dalībvalsts valsts atbalsta jomā atkārtoti ir rīkojusies prettiesiski. Pamatojoties uz to, tā ir noteikusi pārkāpuma smaguma koeficientu “5”.

114.

Attiecībā uz pārkāpuma ilgumu Komisija ir ņēmusi vērā 48 mēnešus, kas pagājuši laikā no 2012. gada 28. jūnija sprieduma Komisija/Grieķija (C‑485/10, nav publicēts, EU:C:2012:395) pasludināšanas līdz datumam, kurā tā vērsās Tiesā, proti, 2016. gada 22. jūlijam. Pamatojoties uz to, tā ir noteikusi maksimāli iespējamo ilguma koeficientu, tas ir, “3”.

115.

Grieķijas Republika apstrīd Komisijas noteiktos koeficientus par pārkāpuma smagumu un ilgumu. Šajā ziņā tā uzsver, ka Komisija nav ņēmusi vērā virkni elementu, kas mīkstina pārkāpuma smagumu, piemēram, to, ka kopš 2010. gada EN vairs neveic nekādu darbību civilajā jomā un tādējādi vairs nerada nekādu konkurences spiedienu uz citiem kuģubūves nozares uzņēmumiem. Tā arī norāda uz vairākām grūtībām, ar ko tā ir saskārusies, izpildot Lēmumu 2009/610, to skaitā it īpaši ICC šķīrējtiesas 2017. gada 27. jūnija nolēmumu ( 47 ). Visbeidzot, tā apstrīd apgalvoto tās veikto prettiesiskās rīcības atkārtošanu valsts atbalsta jomā. Šo iemeslu dēļ tā uzskata, ka smaguma un ilguma koeficienti nevar būt lielāki par “1”.

116.

Attiecībā uz maksātspēju Komisija ierosina izmantot jaunāko īpašo mainīgo koeficientu “n” sprieduma pasludināšanas brīdī. Saskaņā ar Komisijas paziņojumu šo koeficientu aprēķina saskaņā ar šādu formulu ( 48 ):

117.

Attiecībā uz Grieķiju jaunākajā Komisijas paziņojumā šis koeficients ir noteikts 3,17 ( 49 ).

118.

Grieķijas Republika uzskata, ka piemērojamajam īpašajam koeficientam “n” ir jābūt visjaunākajam iespējamajam, lai tiktu ņemts vērā ievērojamais IKP samazinājums Grieķijā. Tā pārmet Komisijai, ka tā nav ņēmusi vērā reālo Grieķijas ekonomikas stāvokli un to, ka valsts joprojām ir pakļauta makroekonomiskās stabilizācijas programmai, jo tā nevar sevi efektīvi finansēt finanšu tirgos. Visbeidzot, tā uzskata, ka īpašais koeficients “n” nav aprēķināts pareizi, jo kopš 2017. gada 1. aprīļa LESD ir galīgi atmesta balsu svēruma sistēma Padomē ( 50 ), to aizstājot ar dalībvalstu un iedzīvotāju skaita dubultā vairākuma sistēmu, saskaņā ar kuru katrai dalībvalstij Padomē ir tikai viena balss. Tādējādi Grieķijas Republika uzskata, ka dalībvalstis, kuru iedzīvotāju skaits un IKP ir savstarpēji līdzīgi, ir cietušas nopietnu ietekmes samazinājumu Padomē.

119.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “kavējuma naudas noteikšana principā ir attaisnojama tikai tad, ja pienākumu neizpilde, kuras pamatā ir iepriekšējā sprieduma neizpilde, turpinās līdz faktu pārbaudei Tiesā” ( 51 ). Turklāt kavējuma nauda ir jāuzliek tikai gadījumā, ja pienākumu neizpilde turpināsies izskatāmajā lietā pieņemamā sprieduma pasludināšanas dienā ( 52 ).

120.

Aplūkojamajā gadījumā es uzskatu, ka ar 2012. gada 28. jūnija sprieduma Komisija/Grieķija (C‑485/10, nav publicēts, EU:C:2012:395) nepildīšanu saistītā pienākumu neizpilde ir ilgusi vismaz līdz šo secinājumu sniegšanai. Proti, Grieķijas Republika nav izpildījusi ne Lēmumu 2009/610, ne arī kādu no saistībām, kas uzskaitītas 2010. gada 1. decembra vēstulē. Kaut gan īpašās pārvaldīšanas noteikšana EN ( 53 ) ir vajadzīgs posms atbalsta, kas ar Lēmumu 2009/610 atzīts par nesaderīgu, atgūšanā, ar to pašu par sevi nepietiek, lai uzskatītu, ka Grieķijas Republika ir izpildījusi savus pienākumus saskaņā ar šo lēmumu.

121.

Šajos apstākļos es uzskatu, ka Grieķijas Republikas sodīšana ar kavējuma naudas samaksu ir piemērots pasākums, lai nodrošinātu pilnīgu 2012. gada 28. jūnija sprieduma Komisija/Grieķija (C‑485/10, nav publicēts, EU:C:2012:395) izpildi.

122.

Attiecībā uz šīs kavējuma naudas apmēru un veidu Tiesa ir lēmusi, ka “[tai], īstenojot savu rīcības brīvību, atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai šī kavējuma nauda ir jānosaka tā, lai tā būtu, pirmkārt, piemērota apstākļiem un, otrkārt, samērīga ar konstatēto pārkāpumu, kā arī attiecīgās dalībvalsts maksātspēju [..]. Komisijas ierosinājumi par kavējuma naudu nevar būt saistoši Tiesai, un tie ir izmantojami tikai kā noderīgas atsauces pamats. Tāpat arī pamatnostādnes, kas ir ietvertas Komisijas paziņojumos, nav saistošas Tiesai, bet palīdz nodrošināt Komisijas rīcības, kad tā Tiesai izsaka ierosinājumus, pārskatāmību, paredzamību un tiesisko noteiktību [..]. Uz LESD 260. panta 2. punktu balstītā tiesvedībā par dalībvalsts pienākumu neizpildi, kas turpina pastāvēt, lai gan šī pienākumu neizpilde jau ir atzīta ar pirmo spriedumu, kas pasludināts, pamatojoties uz [..] LESD 258. pantu, Tiesai ir jāsaglabā brīvība noteikt uzlikto kavējuma naudu apmērā un veidā, kurus tā uzskata par piemērotiem, lai stimulētu šo dalībvalsti izbeigt no pirmā Tiesas sprieduma izrietošo pienākumu neizpildi” ( 54 ).

123.

Saskaņā ar šo pašu judikatūru, “nosakot kavējuma naudas apmēru, pamata kritēriji, kas ir jāņem vērā, lai nodrošinātu kavējuma naudas piespiedu iedarbību nolūkā panākt vienotu un efektīvu Savienības tiesību piemērošanu, principā ir pārkāpuma smagums, tā ilgums un attiecīgās dalībvalsts maksātspēja. Piemērojot šos kritērijus, īpaši ir jāņem vērā tas, kā pienākumu neizpilde ietekmē privātās un sabiedrības intereses, kā arī tas, cik steidzami ir mudināt attiecīgo dalībvalsti izpildīt savus pienākumus” ( 55 ).

124.

Pirmkārt, attiecībā uz pārkāpuma smagumu ir jāatgādina, ka LESD tiesību normām valsts atbalsta jomā ir fundamentāls raksturs, jo tajās tiek pausts viens no [Eiropas] Savienībai uzticētajiem pamatuzdevumiem saskaņā ar LESD 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu ( 56 ).

125.

Aplūkojamajā gadījumā pietiek norādīt, ka Grieķijas iestādes līdz šim nav atguvušas nevienu euro no nesaderīgā atbalsta, lai izpildītu 2012. gada 28. jūnija spriedumu Komisija/Grieķija (C‑485/10, nav publicēts, EU:C:2012:395). Gluži pretēji, atgūstamā summa turpina pieaugt par piemērojamajiem procentiem, un tiesas sēdes laikā tā bija sasniegusi 670 miljonus euro, proti, tā ir vairāk nekā 2,6 reizes lielāka par sākotnējo summu.

126.

Tas, ka saskaņā ar Grieķijas Republikas norādīto EN vairs neveic nekādu darbību civilajā jomā, nekādi neietekmē pārkāpuma smagumu, jo šis fakts nekādi nemazina ekonomisko priekšrocību, ko tā laikā, kad tā veica šādu darbību, bija guvusi nesaderīgā valsts atbalsta formā.

127.

Šādos apstākļos es uzskatu, ka, nosakot pārkāpuma smaguma koeficientu “5”, Komisija savā priekšlikumā par kavējuma naudu nav pienācīgi ņēmusi vērā pārkāpuma smagumu.

128.

Tā kā lietā, kurā tika taisīts 2009. gada 7. jūlija spriedums Komisija/Grieķija (C‑369/07, EU:C:2009:428), Tiesa uzlika kavējuma naudu par dienu 16000 EUR apmērā, kas ir summa, kura Komisijas ieskatā izskatāmajā lietā atbilst smaguma koeficientam “3”, Tiesa ir piekritusi, ka “atbalsta summas, par kuru atgūšanu [Grieķijas Republika nebija] iesniegusi pierādījumus, [bija] tikai salīdzinoši neliela daļa salīdzinājumā ar kopējo summu, uz kuru attiecas [Komisijas] lēmums [..]” ( 57 ).

129.

Taču aplūkojamajā gadījumā visa atbalsta neatgūšana vai 2010. gada 1. decembra vēstulē pārņemto apņemšanos neīstenošana ir visaptveroša. Līdz ar to man šķiet, ka smaguma koeficients “5” nepavisam nav piemērots izskatāmās lietas apstākļiem ( 58 ).

130.

Otrkārt, attiecībā uz pārkāpuma ilgumu, kas ir jānovērtē faktu izvērtēšanas laikā Tiesā ( 59 ), ir konstatējams, ka kopš 2012. gada 28. jūnija sprieduma Komisija/Grieķija (C‑485/10, nav publicēts, EU:C:2012:395) pasludināšanas dienas drīz būs pagājuši gandrīz seši gadi. Tātad pārkāpuma ilgums ir ievērojams.

131.

Proti, lai gan LESD 260. panta 1. punktā nav precizēts termiņš, kādā ir jāizpilda spriedums, intereses, kas ir saistītas ar Savienības tiesību tūlītēju un vienveidīgu piemērošanu, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru prasa, lai šī izpilde tiktu uzsākta nekavējoties un tiktu pabeigta īsākajos iespējamajos termiņos ( 60 ).

132.

Treškārt, attiecībā uz Grieķijas Republikas maksātspēju Tiesa konsekventi ir piekritusi, ka, aprēķinot finansiālās sankcijas, ir ņemams vērā attiecīgās dalībvalsts IKP un tās balsu skaits Padomē ( 61 ).

133.

Saistībā ar IKP Tiesa attiecībā uz Grieķijas Republiku, kuras IKP kopš 2010. gada ir strauji samazinājies pēc valsts parāda krīzes, jau ir lēmusi, ka ir jāņem vērā šā IKP pēdējās tendences ( 62 ).

134.

Šajā nolūkā vērā ir ņemams tas, ka laikposmā no 2010. gada līdz 2016. gadam Grieķijas IKP ir samazinājies par 25,5 % ( 63 ).

135.

Kas attiecas uz kritēriju par balsu skaitu, kāds Grieķijas Republikai ir Padomē, ir jāņem vērā, kā to norāda šī dalībvalsts, ka balsu svēruma sistēma vairs nepastāv.

136.

Savukārt ar dubultā vairākuma sistēmu, kas ir ieviesta ar LES 16. panta 4. punktu, ir paredzēts, ka “kvalificētu balsu vairākumu definē kā vismaz 55 % Padomes locekļu, kuri ir vismaz piecpadsmit Padomes locekļi un kuri pārstāv dalībvalstis, kas aptver vismaz 65 % no Savienības iedzīvotājiem”.

137.

Tomēr neviens no šiem jaunajiem kritērijiem nevar pienācīgi aizstāt balsu skaitu Padomes lēmumu pieņemšanas mehānismā.

138.

Proti, saistībā ar dalībvalstu vairākumu, atšķirībā no balsu svēruma sistēmas, visas dalībvalstis ir vienlīdzīgas tajā ziņā, ka katrai no tām ir tikai viena balss. Pie šiem apstākļiem Komisijas izmantotā formula ( 64 ) vairs nav piemērojama.

139.

Kas attiecas uz iedzīvotāju skaitu, nav izslēgts, ka atsevišķām dalībvalstīm ar noteiktu iedzīvotāju skaitu ir mazāka maksātspēja nekā citām dalībvalstīm ar mazāku iedzīvotāju skaitu. Arī šim kritērijam nav nozīmes, aprēķinot kavējuma naudu.

140.

Šo iemeslu dēļ es secinu, ka ir jāatsakās no kritērija par konkrētās dalībvalsts balsu skaitu Padomē, kā to Tiesa jau ir darījusi tās 2018. gada 22. februāra spriedumā Komisija/Grieķija (C‑328/16, EU:C:2018:98), jo balsu skaits vairs nav iesaistīts Padomes lēmumu pieņemšanas procesā, un ka jaunais LES 16. panta 4. punkta noteikums nesniedz nevienu apmierinošu kritēriju konkrētās dalībvalsts maksātspējas noskaidrošanai ( 65 ).

141.

Ņemot vērā šos apstākļus, it īpaši ievērojamo atgūstamā atbalsta summu un pārkāpuma ilgumu, kā arī nepieciešamību mudināt Grieķijas Republiku izbeigt pārmesto pienākumu neizpildi, es uzskatu, ka kavējuma naudas par katru dienu vietā ir lietderīgi noteikt pusgada kavējuma naudu.

142.

Proti, jānorāda, ka Lēmuma 2009/610 izpildei Komisija bija noteikusi četru mēnešu termiņu ( 66 ) un 2010. gada 1. decembra vēstulē izklāstīto apņemšanos īstenošanai Komisija Grieķijas Republikai un EN bija devusi sešu mēnešu termiņu. Man tas šķiet skaidrs, ņemot vērā, ka veicamie pasākumi šā lēmuma izpildei vai šajā vēstulē izklāstīto apņemšanos īstenošanai, tādi kā aktīvu pārdošana izsolē vai tiesību aktu pieņemšana, lai atceltu koncesiju uz sauso doku, nevar tikt veikti vienas dienas laikā. Tam šobrīd ir īpaša nozīme, jo EN ir nodibināta īpaša pārvaldīšana – procedūra, kas saskaņā ar Likuma Nr. 4307/2014 69. pantu var ilgt līdz 12 mēnešiem.

143.

Attiecībā uz kavējuma naudas apmēru jāatzīmē, ka lietā, kurā tika taisīts 2014. gada 2. decembra spriedums Komisija/Grieķija (C‑378/13, EU:C:2014:2405) un kurā bija runa par vides jautājumiem, Tiesa noteica pusgada kavējuma naudu 14520000 EUR apmērā, jo Grieķijas Republika nebija veikusi nevienu no vajadzīgajiem pasākumiem, lai izpildītu 2005. gada 6. oktobra sprieduma Komisija/Grieķija (C‑502/03, nav publicēts, EU:C:2005:592) prasības, lai gan Komisija bija ierosinājusi kavējuma naudu par dienu 71193,60 EUR apmērā (kas atbilstu pusgada kavējuma naudai 12814848 EUR apmērā).

144.

Ņemot vērā iepriekš minēto un, it īpaši, pārkāpuma smagumu un ilgumu, bet arī Grieķijas IKP samazinājumu šo pēdējo gadu laikā, es ierosinu noteikt pusgada kavējuma naudu 9500000 EUR apmērā, proti, aptuveni 1,5 % no atgūstamās atbalsta summas ( 67 ).

145.

Lai gan Tiesa var noteikt pakāpeniski sarūkošu kavējuma naudu, lai tiktu ņemts vērā konkrētās dalībvalsts iespējami panāktais progress, es uzskatu, ka gadījumā, ja dalībvalsts turpinās nepildīt pirmo Tiesas spriedumu, var tikt noteikta arī pakāpeniski pieaugoša kavējuma nauda. Aplūkojamajā gadījumā kavējuma nauda varētu pieaugt par 2000000 EUR pusgadā līdz brīdim, kad Grieķijas Republika pilnībā un kopumā būs izpildījusi 2012. gada 28. jūnija sprieduma Komisija/Grieķija (C‑485/10, nav publicēts, EU:C:2012:395) prasības.

146.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai piespriest Grieķijas Republikai samaksāt Komisijai, ieskaitot kontā “Eiropas Savienības pašu resursi”, sākot no dienas, kad tiks pasludināts spriedums šajā lietā, līdz 2012. gada 28. jūnija sprieduma Komisija/Grieķija (C‑485/10, nav publicēts, EU:C:2012:395) izpildei pusgada kavējuma naudu 9500000 EUR apmērā, kas pieaugs par 2000000 EUR par katru pusgadu pēc pirmā pusgada pēc izskatāmajā lietā pieņemamā sprieduma pasludināšanas līdz 2012. gada 28. jūnija sprieduma Komisija/Grieķija (C‑485/10, nav publicēts, EU:C:2012:395) izpildei.

147.

Attiecībā uz naudas soda summu Komisija iesaka Tiesai noteikt to, sareizinot noteiktu dienas summu ar to dienu skaitu, kurās pārkāpums turpinājies.

148.

Naudas soda aprēķināšanai Komisija iesaka piemērot to pašu smaguma koeficientu, tas ir, “5”, un to pašu koeficientu “n” kā kavējuma naudas gadījumā. Savukārt naudas soda pamatsumma naudas soda aprēķināšanai tiktu noteikta 220 EUR dienā. Atšķirībā no kavējuma naudas aprēķina ilguma koeficients netiktu piemērots.

149.

Uz šā pamata Komisija ierosina noteikt naudas sodu, ko aprēķina, summu 3828 EUR reizinot ar to dienu skaitu, kas pagājušas laikposmā no 2012. gada 28. jūnija sprieduma Komisija/Grieķija (C‑485/10, nav publicēts, EU:C:2012:395) pasludināšanas līdz dienai, kad Grieķijas Republika būs izpildījusi savus pienākumus, vai, neizpildes gadījumā, izskatāmajā lietā taisāmā sprieduma pasludināšanas datumam.

150.

Grieķijas Republika nav izvirzījusi nevienu specifisku argumentu attiecībā uz naudas sodu. Tā kā tā aprēķināšanai Komisija izmanto tādus pašus kritērijus kā pie kavējuma naudas aprēķināšanas (kā pārkāpuma smagums un ilgums), ir nepieciešams ņemt vērā Grieķijas Republikas izteiktos argumentus attiecībā uz kavējuma naudu.

151.

Tiesa jau ir lēmusi, ka tā, izmantojot savu rīcības brīvību, kas tai ir piešķirta attiecīgajā jomā, var kumulatīvi noteikt kavējuma naudu un naudas sodu ( 68 ).

152.

Saskaņā ar Tiesas norādīto “naudas soda piemērošanas princips vairāk pamatojas uz tādu seku izvērtējumu, kuras attiecīgās dalībvalsts pienākumu neizpildes gadījumā tiek nodarītas privātajām un sabiedrības interesēm, tostarp, ja pienākumu neizpilde kopš sprieduma, kurā tā tika sākotnēji konstatēta, ir turpinājusies ilgu laiku pēc tam” ( 69 ).

153.

Turklāt “šai piespriešanai katrā lietā ir jābūt atkarīgai no visiem atbilstošajiem apstākļiem gan saistībā ar konstatētās pienākumu neizpildes īpatnībām, gan ar tās attiecīgās dalībvalsts nostāju, uz kuru attiecas procedūra, kas uzsākta, pamatojoties uz LESD 260. pantu. Šajā ziņā ar šo normu Tiesai ir piešķirta plaša rīcības brīvība, lemjot par šāda soda uzlikšanu vai neuzlikšanu” ( 70 ).

154.

Kā to norāda Komisija, izskatāmajā lietā ir konstatējama atkārtota Grieķijas Republikas veikta prettiesiska rīcība valsts atbalsta jomā ( 71 ). Šis apstāklis un it īpaši tas, kā tas ir izskatāmajā lietā, ka nav atgūts pat ne viens vienīgs euro, lai izpildītu 2012. gada 28. jūnija spriedumu Komisija/Grieķija (C‑485/10, nav publicēts, EU:C:2012:395), ir pietiekamas norādes uz to, ka, lai efektīvi novērstu līdzīgu Savienības tiesību pārkāpumu atkārtošanos nākotnē, ir jānosaka tāds atturošs pasākums kā piespriešana samaksāt naudas sodu ( 72 ).

155.

Šādos apstākļos Tiesa nosaka šīs summas apmēru tā, lai tas būtu pielāgots konkrētā gadījuma apstākļiem un samērīgs ar izdarīto pārkāpumu ( 73 ). Šajā kontekstā tā ņem vērā konstatēto smagumu, tā ilgumu, kā arī attiecīgās dalībvalsts maksātspēju ( 74 ).

156.

Šajā lietā ir vairāki elementi, kas liek šaubīties par to, vai Grieķijas iestādēm ir patiesa vēlme izpildīt Lēmumu 2009/610 vai pilnībā īstenot savas 2010. gada 1. decembra vēstulē ietvertās apņemšanās.

157.

Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka pamatnolīguma 11. pantā Grieķijas Republika būtībā ir apsolījusi EN un tās akcionāriem (agrākajiem un jaunajiem) no Komisijas galīgi panākt, lai Lēmuma 2009/610 izpilde notiktu bez pienākuma uzlikšanas EN atmaksāt atbalsta summas, un tas ir noticis 2010. gada martā, tas ir, vēl pirms Komisija bija apstiprinājusi apņemšanos sarakstu, kas pārņemts 2010. gada 1. decembra vēstulē, un vēl pirms EN tās oficiāli nebija akceptējusi.

158.

Taču Grieķijas Republika nevarēja likumīgi dot šādu solījumu EN un tās pircējiem, pat ja to kā priekšnosacījumu 75,1 % EN akciju iegādei pieprasīja ADM (un vēlāk Privinvest) ( 75 ). Proti, tāds solījums, kas ir pretrunā Savienības tiesību imperatīvajam raksturam valsts atbalsta jomā, ir spēkā neesošs.

159.

Turklāt Grieķijas iestādes nesaderīgā atbalsta atgūšanu nav uzskatījušas par prioritāti un, gluži pretēji, ir rīkojušās tā, ka beidzot atgūšana kaut kā virzās uz priekšu, veicot šajā nolūkā, protams, vajadzīgos, taču nepietiekamos pasākumus, un tas turklāt notiek ļoti lēni. Šīs vilcināšanās rezultātā atgūstamā atbalsta apmērs ar procentiem no 256000000 EUR ir pieaudzis līdz 670000000 EUR.

160.

Tā, piemēram, pirmo nesaderīgā atbalsta piedziņas rīkojumu Grieķijas iestādes nosūtīja EN tikai 2015. gada 4. decembrī ( 76 ), tas ir, 11 mēnešus pēc Komisijas brīdinājuma vēstules un vairāk nekā 3 gadus pēc 2012. gada 28. jūnija sprieduma Komisija/Grieķija (C‑485/10, nav publicēts, EU:C:2012:395) par pienākumu neizpildi. Īpašās pārvaldīšanas noteikšanu EN tās lūdza tikai 2017. gada 13. oktobrī, tas ir, gandrīz divus gadus pēc pirmā piedziņas rīkojuma izdošanas.

161.

Turklāt, lai gan šķiet, ka EN un tās akcionāri nesadarbojās 2010. gada 1. decembra vēstulē ietverto apņemšanos īstenošanā, Grieķijas Republika neveica nekādas darbības bankrota procedūras vai īpašās pārvaldības uzsākšanai pret EN, lai atgūtu atbalstu, neraugoties uz to, ka Grieķijas tiesas bija noraidījušas EN iesniegto pieteikumu par piedziņas rīkojumu izpildes apturēšanu ( 77 ).

162.

Protams, ar 2016. gada 5. augusta rīkojumu par pagaidu noregulējumu ICC šķīrējtiesa bija aizliegusi Grieķijas Republikai uzsākt bankrota procedūru pret EN, iepriekš to neinformējot, un ar 2017. gada 27. jūnija nolēmumu uzdeva Grieķijas Republikai līdz galīgā nolēmuma pasludināšanai atturēties no jebkādiem pasākumiem, kas varētu mainīt EN kontroli, – tas bija aizliegums, kas ietvēra īpašo pārvaldīšanas procedūru.

163.

Tomēr strīdā starp EN, tās akcionāriem un Grieķijas Republiku piemērojamās tiesības ir Grieķijas tiesības un šķīrējtiesas process ICC ir pakļauts šīm tiesībām, jo ICC šķīrējtiesas atrašanās vieta ir tikusi noteikta Atēnās (Grieķija). Ņemot vērā, ka Savienības tiesības ir daļa no Grieķijas tiesībām ( 78 ), pirmkārt, šai tiesai nebija likumīga pamata neļaut Grieķijas Republikai uzsākt EN maksātnespējas procesu kā galēju pasākumu nesaderīgā atbalsta atgūšanai un, otrkārt, Grieķijas Republika nevar attaisnot Lēmuma 2009/610 neizpildi, pamatojoties uz minētās tiesas rīkojumiem.

164.

Pamatojoties uz iepriekš minēto un ņemot vērā Grieķijas IKP samazinājumu par 25,5 % laikā no 2010. gada līdz 2016. gadam, es uzskatu par atbilstošu ieteikt Tiesai piespriest Grieķijas Republikai samaksāt naudas sodu 13000000 EUR apmērā, proti, aptuveni 2 % no atgūstamā atbalsta.

165.

Tiesas sēdē Komisija lūdza Tiesai sniegt skaidrojumu par to, kā Grieķijas Republika ir izpildījusi šķīrējtiesas spriedumu, kurš esot taisīts šķīrējtiesas procesā ICSID un ar kuru tai esot ticis piespriests samaksāt zaudējumu atlīdzību par iespējamo atbalsta atgūšanu vai šajā nolūkā veiktajiem EN likvidācijas pasākumiem ( 79 ).

166.

Šajā lietā taisāmajā spriedumā Tiesa var izskatīt tikai tos iebildumus, kurus Komisija ir izvirzījusi savā Grieķijas Republikai adresētajā brīdinājuma vēstulē. Tāda pati kvalifikācija nevar tikt attiecināta uz Komisijas lūgumu veikt precizējumu.

167.

Līdz ar to šis Komisijas lūgums varētu tikt izskatīts tikai atsevišķas prasības par pienākumu neizpildi ietvaros, lai konstatētu, ka, pildot tādu spriedumu, Grieķijas Republika neievērotu tai LESD noteiktos pienākumus.

168.

Visbeidzot katrā ziņā šobrīd attiecīgajā ICSID šķīrējtiesas procedūrā nav pieņemts neviens nolēmums.

169.

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Grieķijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā ir atzīta pienākumu neizpilde, jāpiespriež Grieķijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

170.

Ievērojot iepriekš izklāstītos apsvērumus, es iesaku Tiesai nospriest šādi: