5.9.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 326/29

—

atzīt šo prasību par pieņemamu un pamatotu;

—

atzīt Eiropas Komisijas ārpuslīgumisko atbildību, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 268. pantu un 340. panta otro daļu;

—

uzdot iesniegt dokumentus, kurus Komisija ir atzinusi par konfidenciāliem un kuri ir lēmuma par izslēgšanu vajadzīgais pamats;

—

uzdot atlīdzināt Komisijas prettiesiskās rīcības rezultātā nodarīto morālo kaitējumu, kas ex aequo et bono novērtēts EUR 20 000 apmērā;

—

uzdot Komisijai publicēt atvainošanās vēstuli prasītājam un viņu pieņemt atpakaļ Team Europe;

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot rīkojusies prettiesiski, rupji pārkāpdama kādu privātpersonām tiesības piešķirošu tiesību normu, un tāpēc iestājusies Komisijas ārpuslīgumiskā atbildība. Pirmkārt, prasītājs uzskata, ka Komisija neesot pienācīgā kārtībā viņam darījusi zināmus pret viņu izvirzītos apgalvojumus un pierādījumus un neesot viņam devusi iespēju lietderīgi formulēt savus apsvērumus par tiem, pirms ticis pieņemts lēmums par izslēgšanu, tādējādi pārkāpjot Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantu, vispārējos labas pārvaldības principu, tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu un Eiropas labas administratīvās prakses kodeksa 16. pantu. Otrkārt, pirms lemšanas par prasītāja izslēgšanu no Team Europe tīkla Komisija neesot rūpīgi un objektīvi pārbaudījusi visus atbilstīgos šīs lietas apstākļus, pārkāpjot Hartas 41. pantā nostiprināto rūpības principu un Kodeksa 8., 9. un 11. pantu. Šādi rīkodamās, Komisija arī neesot ievērojusi Hartas 48. pantā nostiprināto prasītāja nevainīguma prezumpciju. Treškārt, prasītājs apgalvo, ka Komisija savu lēmumu neesot pienācīgi pamatojusi, jo tajā izklāstītie apgalvojumi esot neskaidri un turklāt neprecīzi, pārkāpjot Hartas 41. panta 2. punktu un Kodeksa 18. pantu. Visbeidzot, Komisijas pieņemtais lēmums esot acīmredzami nepamatots un nesamērīgs, ņemot vērā lietas apstākļus.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka prasītājam esot nodarīts reāls un droši zināms kaitējums, kas izrietot no Komisijai pārmestās rīcības, ar kuru tiekot apšaubīta prasītāja morālā un profesionālā ētika.