1

Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) – redakcijā, kas ir piemērojama šajā lietā, – 79. panta pirmajā daļā ir paredzēts:

“Ierēdņa vai bijušā ierēdņa pārdzīvojušā laulātā [pārdzīvojušais laulātais] VIII pielikuma 4. nodaļā paredzētajā veidā ir tiesīga [tiesīgs] saņemt apgādnieka zaudējuma pensiju, kas līdzvērtīga 60 % no izdienas pensijas vai invaliditātes pabalsta, kādu maksāja mirušajam, vai, neatkarīgi no dienesta ilguma vai vecuma, kāda būtu maksājama viņam, ja viņam uz to būtu tiesības nāves brīdī.”

2

Civildienesta noteikumu 79. panta otrajā daļā ir noteikts:

“Apgādnieka zaudējuma pensija, kas izmaksājama tā ierēdņa pārdzīvojuš[ajam] laulāt[ajam], kurš nomira 35. pantā norādīto administratīvo statusu laikā, nedrīkst būt mazāka par iztikas minimumu vai mazāka par 35 % no pēdējās pamatalgas, ko ierēdnis saņēma.”

3

Civildienesta noteikumu 80. panta pirmās daļas redakcija ir šāda:

“Ja ierēdnis vai persona, kura ir tiesīga uz izdienas pensiju vai invaliditātes pabalstu, nomirst un viņam nav dzīvesbiedra, kurš būtu tiesīgs uz apgādnieka zaudējuma pensiju, mirušā apgādājamie bērni VII pielikuma 2. panta nozīmē viņa nāves brīdī ir tiesīgi uz bāreņa pensiju saskaņā ar VIII pielikuma 21. pantu.”

4

Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 80. panta trešo daļu:

“Ja ierēdnis vai cita persona, kas ir tiesīga saņemt izdienas pensiju vai invaliditātes pabalstu, nomirst, bet pirmajā daļā minētie nosacījumi nav izpildīti, tad apgādājamie bērni VII pielikuma 2. panta izpratnē ir tiesīgi saņemt bāreņa pensiju saskaņā ar VIII pielikuma 21. pantu; tomēr šāda pensija ir puse no pensijas, ko aprēķina saskaņā ar minēto pantu.”

5

Civildienesta noteikumu 81. panta pirmajā daļā ir paredzēts:

“Persona, kas ir tiesīga saņemt izdienas pensiju vai invaliditātes pabalstu, vai apgādnieka zaudējuma pensiju, ir tiesīga saņemt 67. pantā noteiktos ģimenes pabalstus atbilstoši VII pielikumā noteiktajiem nosacījumiem; apgādnieka pabalstu aprēķina, ņemot vērā saņēmēja pensiju vai pabalstu. Šos pabalstu maksā apgādnieka zaudējuma pensijas saņēmējiem tikai attiecībā uz mirušā ierēdņa vai bijušā ierēdņa bērniem ierēdņa nāves brīdī.”

6

Civildienesta noteikumu 81. panta otrās daļas redakcija ir šāda:

“Tomēr apgādājamā bērna pabalsta apmērs, kas izmaksājams personai, kura ir tiesīga saņemt apgādnieka zaudējuma pensiju, ir divu to pabalstu apmērā, kas noteikti 67. panta 1. punkta b) apakšpunktā.”

7

Civildienesta noteikumu 81.a panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts:

“1.   Neatkarīgi no citiem noteikumiem, jo īpaši noteikumiem attiecībā uz minimālajām summām, ko var saņemt personas, kurām ir tiesības uz apgādnieka zaudējuma pensiju, kopējā apgādnieka zaudējuma pensiju summa, kas pienākas atraitnim un citiem apgādājamiem, pieskaitot ģimenes pabalstus un atņemot nodokli un citus obligātus atskaitījumus, nedrīkst pārsniegt:

8

Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“1.   Ierēdnis, kam ir viens vai vairāki apgādājami bērni, saskaņā ar šā panta 2. un 3. punktu par katru apgādājamo bērnu saņem pabalstu EUR 372,61 mēnesī.”

9

Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 2. punkta pirmajā daļā ir noteikts:

“2.   “Apgādājams bērns” ir laulībā dzimis, ārlaulības vai adoptēts ierēdņa vai viņa laulātā bērns, kuru ierēdnis faktiski uztur.”

10

Atbilstoši Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 21. pantam:

“1.   “Bāreņa pensija, kas paredzēta Civildienesta noteikumu 80. panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā par pirmo bāreni ir astoņas desmitdaļas no apgādnieka zaudējuma pensijas, kuru būtu tiesības saņemt ierēdņa vai bijušā ierēdņa, kas saņēma izdienas pensiju vai invaliditātes pabalstu, pārdzīvojušajam laulātajam, neņemot vērā [Civildienesta noteikumu VIII pielikuma] 25. pantā noteiktos samazinājumus.

Tā nedrīkst būt mazāka par iztikas minimumu, ievērojot [šī Civildienesta noteikumu pielikuma] 22. panta noteikumus.

2.   Pensijas apmēru palielina par katru pēc pirmā nākamo apgādājamo bērnu par summu, kas vienāda ar divkāršu apgādājamā bērna pabalstu.

[..]

3.   Šādi aprēķinātu pensijas un pabalsta kopējo summu sadala vienādās daļās starp to saņemt tiesīgiem bāreņiem.”

11

Civildienesta noteikumu 82. panta 1. punktā ir noteikts:

“1.   Pensijas aprēķina pēc algu likmes, kas ir spēkā ar tā mēneša pirmo dienu, ar kuru šādas tiesības stājas spēkā.

Pensijām nepiemēro korekcijas koeficientu.

Pensijas, kas izteiktas euro, maksā vienā no Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 45. pantā minētajā[m] valūtā[m].”

12

Atbilstoši Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 41. pantam:

“Ja radusies jebkāda veida kļūda vai izlaidums, pensijas lielumu jebkurā laikā var aprēķināt no jauna.

Pensijas jāgroza vai jāatceļ, ja to piešķiršana bijusi pretrunā ar Civildienesta noteikumu vai šā pielikuma noteikumiem.”

13

Civildienesta noteikumu 85. panta pirmās daļas redakcija ir šāda:

“Jebkuru pārmaksāto summu atmaksā, ja tās saņēmējs zināja, ka nav pienācīga iemesla tās apmaksai vai arī, ja fakts par pārmaksāto summu nepārprotami norādīja uz to, ka tās saņēmējs nevarēja par to nezināt.”

14

Padomes Regulas (EEK, Euratom, EOTK) Nr. 260/68 (1968. gada 29. februāris), ar ko paredz Eiropas Kopienu nodokļa piemērošanas nosacījumus un procedūru (OV 1968, L 56, 8. lpp.), 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“1.   Nodoklis no algām, darba samaksas un ienākumiem, ko Kopienas izmaksā katrai personai, kam ir jāmaksā nodoklis, ir jāmaksā katru mēnesi.”

15

Trīs prasītāji Francesco Spagnolli, Maria Alice Spagnolli un Bianca Maria Elena Spagnolli, kuri ir dzimuši attiecīgi 1997. gada 10. maijā, 1999. gada 23. martā un 2001. gada 3. decembrī, ir ceturtā prasītāja Alberto Spagnolli un viņa laulātās Elisa Simonazzi bērni.

16

Elisa Simonazzi no 2005. gada 16. jūlija līdz 2011. gada 22. aprīlim, t.i. līdz savai nāves dienai Parmā (Itālija), bija Eiropas Savienības ierēdne Eiropas Komisijā, ieņemot amatu AD 6 pakāpes 3. līmenī.

17

Laulātās nāves brīdī Alberto Spagnolli ieņēma AD 12 pakāpes 1. līmeņa ierēdņa amatu Komisijas Jūrlietu un zivsaimniecības ģenerāldirektorātā (ĢD).

18

2011. gada 29. jūlijā Komisijas Atalgojuma un individuālo tiesību biroja (PMO) PMO.4 Pensiju nodaļa (turpmāk tekstā – “PMO.4 nodaļa”) informēja Alberto Spagnolli par saskaņā ar Civildienesta noteikumu 79. un 80. pantu pieņemto lēmumu, ar kuru no 2011. gada 1. augusta viņam ir piešķirtas tiesības uz apgādnieka zaudējuma pensiju un viņa trīs bērniem ir piešķirtas tiesības uz bāreņa pensiju. Tajā pašā dienā detalizēta informācija par šo pensiju apmēru tika sniegta paziņojumā par tiesību uz apgādnieka zaudējuma un bāreņa pensiju noteikšanu PMO/04/MAG/2011/ARES, kura pielikumā bija pievienota detalizēta informācija par minēto pensiju aprēķiniem (turpmāk tekstā kopā – “paziņojums Nr. 1”).

19

2011. gada 10. oktobrī Jūrlietu un zivsaimniecības ĢD ģenerāldirektors pēc Alberto Spagnolli lūguma pieņēma lēmumu atļaut viņu norīkot darbā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādē (EFSA) Parmā sākotnēji uz pieciem gadiem, sākot no 2011. gada 16. oktobra. Alberto Spagnolli un EFSA noslēgtajā pagaidu darbinieka līgumā viņam tika noteikta klasifikācija AD 9 pakāpes 2. līmenī.

20

2012. gada 17. aprīlīPMO.4 nodaļa ar paziņojumu par grozījumiem Nr. 2 (PMO/04/MAG/2012/ARES) un tā pielikumu, kurā bija iekļauta detalizēta informācija par veiktajiem aprēķiniem (turpmāk tekstā kopā – “paziņojums Nr. 2”), informēja Alberto Spagnolli par aktualizēto apgādnieka zaudējuma un bāreņa pensiju apmēru no 2011. gada 1. novembra. Šī aktualizācija bija nepieciešama saistībā ar Alberto Spagnolli amata un atalgojuma maiņu, kā arī lai izlabotu paziņojumā Nr. 1 pieļauto matemātiskā aprēķina kļūdu.

21

Tajā pašā dienā PMO.4 nodaļa nosūtīja Alberto Spagnolli dokumentu, ar ko tika aizstāti paziņojumā Nr. 1 ietvertie tiesību uz apgādnieka zaudējuma un bāreņa pensiju aprēķini (turpmāk tekstā – “paziņojums Nr. 1.a”).

22

2013. gada oktobrī Alberto Spagnolli no AD 9 pakāpes 2. līmeņa pavirzījās uz 3. līmeni. Šī līmeņa paaugstinājuma rezultātā palielinājās viņa ikmēneša pamatalga, ko viņš saņēma EFSA.

23

2015. gada 6. februārī PMO.4 nodaļa telefoniski informēja Alberto Spagnolli par to, ka viņa jaunajam atalgojumam piemērotā progresīvā indeksa un paziņojumā Nr. 2 pieļautās matemātiskā aprēķina kļūdas dēļ no jauna ir pārskatīts apgādnieka zaudējuma un bāreņa pensiju kopējā apmēra aprēķins. Tajā pašā datumā Alberto Spagnolli no šīs nodaļas saņēma elektroniskā pasta vēstuli, kurā bija norādīts, ka viņa tiesības uz pensiju ir bijušas vēlreiz jāpārrēķina, ņemot vērā gan viņa amata līmeņa izmaiņas, gan paziņojumā Nr. 2 pieļauto kļūdu. Ar šo vēstuli PMO.4 nodaļa informēja Alberto Spagnolli arī par nepieciešamību atgūt nepamatoti izmaksāto apgādnieka zaudējuma un bāreņa pensiju summu aptuveni 40000 EUR apmērā. Šai vēstulei bija pievienots paziņojums par grozījumiem Nr. 3 (PMO/04/LM/2015/ARES) un pielikumi (turpmāk tekstā – “paziņojums Nr. 3”), kuros bija norādīti tiesību uz apgādnieka zaudējuma un bāreņa pensiju jaunie aprēķini, sākot no 2012. gada 1. jūlija un no 2013. gada 1. oktobra, un ar kuriem bija izlabota paziņojumā Nr. 2 pieļautā kļūda un iestrādāts piemērojamais progresīvais indekss.

24

2015. gada 5. maijāAlberto Spagnolli saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu iesniedza sūdzību par paziņojumu Nr. 3 un par 2015. gada 6. februāra elektroniskā pasta vēstulē ietverto lūgumu atmaksāt viņam laikposmā no 2012. līdz 2015. gadam it kā nepamatoti izmaksāto apgādnieka zaudējuma un bāreņa pensiju summu aptuveni 40000 EUR apmērā.

25

Ar 2015. gada 3. augusta Lēmumu HR.D.2/ON/ac/Ares(2015) (turpmāk tekstā – “2015. gada 3. augusta lēmums par sūdzības noraidīšanu”) iecēlējinstitūcija (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”) atzina sūdzību par pieņemamu, bet, lemjot par lietas būtību, to noraidīja gan attiecībā uz apgādnieka zaudējuma un bāreņa pensiju apmēra pārrēķinu, gan attiecībā uz lūgumu atmaksāt summu aptuveni 40000 EUR apmērā.

26

2015. gada 17. augustāPMO.4 nodaļas vadītājs pieņēma Lēmumu PMO/04/LM/ARES/2015/3406787 par ieturējumiem no pensijas (turpmāk tekstā – “lēmums par nepamatotu maksājumu atgūšanu”), informējot Alberto Spagnolli, ka saskaņā ar paziņojumu Nr. 3 viņam ir pienākums atmaksāt Komisijai summu 22368,19 EUR apmērā, kā arī summu 5922,72 EUR apmērā par katru bērnu. Ar šo lēmumu PMO.4 nodaļa informēja Alberto Spagnolli arī par to, ka šīs summas tiks atgūtas, veicot ikmēneša ieturējumus no apgādnieka zaudējuma un bāreņa pensijām.

27

2015. gada 16. novembrī gan Alberto Spagnolli savā un savu divu nepilngadīgo meitu vārdā, gan pilngadību sasniegušais Francesco Spagnolli saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu apstrīdēja lēmumu par nepamatotu maksājumu atgūšanu.

28

Iecēlējinstitūcija ar 2016. gada 4. marta Lēmumu HR.E.2/RO/ac/Ares(2016) sūdzību noraidīja (turpmāk tekstā – “2016. gada 4. marta lēmums par sūdzības noraidīšanu”).

29

Ar 2015. gada 13. novembrī Civildienesta tiesas kancelejā iesniegto prasības pieteikumu Alberto Spagnolli savā vārdā un kā likumiskais pārstāvis savu nepilngadīgo bērnu Maria Alice Spagnolli un Bianca Maria Elena Spagnolli vārdā, un, pamatojoties uz īpašu pilnvaru, Francesco Spagnolli – sava pilngadīgā bērna, kas dzīvo pie viņa, – vārdā cēla prasību, kas tika reģistrēta ar numuru F‑140/15 un ar kuru tiek prasīts atcelt paziņojumu Nr. 3.

30

2016. gada 3. februārī Komisija Civildienesta tiesas kancelejā iesniedza atbildes rakstu.

31

2016. gada 4. aprīlī noteiktajā termiņā prasītāji sniedza atbildi uz Civildienesta tiesas pieņemtajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem tās reglamenta 69. panta izpratnē un sniedza rakstveida apsvērumus attiecībā uz Komisijas izvirzītajām iebildēm par nepieņemamību.

32

Ar 2016. gada 14. jūnijā Civildienesta tiesas kancelejā iesniegto prasības pieteikumu prasītāji saskaņā ar LESD 270. pantu un Civildienesta noteikumu 91. pantu cēla prasību, kas tika reģistrēta ar numuru F‑29/16 un ar kuru tiek tostarp prasīts atcelt lēmumu par nepamatotu maksājumu atgūšanu.

33

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) 2016/1192 (2016. gada 6. jūlijs) par to, lai Vispārējai tiesai nodotu kompetenci pirmajā instancē izskatīt domstarpības starp Eiropas Savienību un tās darbiniekiem (OV 2016, L 200, 137. lpp.), 3. pantu lietas F‑140/15 un F‑29/16 tika nodotas Vispārējai tiesai tādā stadijā, kādā tās bija 2016. gada 31. augustā. Šīs lietas tika reģistrētas attiecīgi ar numuru T‑568/16 un T‑599/16, un tās tika nodotas devītajai palātai.

34

2016. gada 12. septembrī Komisija Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza atbildes rakstu lietā T‑599/16.

35

2016. gada 9. decembrī, atbildot uz Vispārējās tiesas 2016. gada 7. novembrī pieņemto procesa organizatorisko pasākumu, prasītāji lūdza noturēt tiesas sēdi lietā T‑568/16.

36

2016. gada 20. decembrī prasītāji iesniedza replikas rakstu lietā T‑599/16.

37

2017. gada 2. februārī Komisija iesniedza atbildi uz repliku lietā T‑599/16.

38

2017. gada 2. oktobrī Vispārējās tiesas devītās palātas priekšsēdētājs nolēma apvienot lietas mutvārdu procesam un sprieduma taisīšanai.

39

2017. gada 25. oktobrī Komisija sniedza atbildi uz Vispārējās tiesas 2017. gada 3. oktobrī pieņemtajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem.

40

Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem tika uzklausīti 2017. gada 9. novembra tiesas sēdē.

41

Lietā T‑568/16 prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

42

Šajā pašā lietā Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

43

Lietā T‑599/16 prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

44

Šajā pašā lietā Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

45

Tiesas sēdē Komisija paziņoja par atteikšanos uzturēt pirmo iebildi par nepieņemamību, ko tā bija izvirzījusi tādēļ, ka Alberto Spagnolli savu nepilngadīgo bērnu vārdā neesot saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu iesniedzis iepriekšēju sūdzību par paziņojumu Nr. 3 un tādējādi attiecībā uz bērniem šī prasība esot nepieņemama. Šī atteikšanās tika ierakstīta tiesas sēdes protokolā.

46

Šādā gadījumā vairs nav iebildumu, ka attiecībā uz Alberto Spagnolli nepilngadīgajiem bērniem ir izpildītas Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta prasības.

47

Tomēr Komisija uzturēja savu otro iebildi par nepieņemamību, ko tā izvirzīja tādēļ, ka prasība attiecoties nevis uz prasītājiem nelabvēlīgu aktu Civildienesta noteikumu 91. panta izpratnē, bet gan uz apstiprinošu aktu, t.i. paziņojumu Nr. 3, ar kuru tiek apstiprināts iepriekšējais akts – paziņojums Nr. 1, kurā ir noteiktas prasītāju tiesības uz pensiju.

48

Šajā ziņā Komisija uzskata, ka prasītāji kļūdaini esot norādījuši, ka paziņojums Nr. 3 ir viņiem nelabvēlīgs akts Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkta izpratnē, jo šis paziņojums esot vienīgi apstiprinošs akts, ar ko tikai ir apstiprināts paziņojums Nr. 1 un piemērota tajā noteiktā aprēķina metode, saskaņā ar kuru bāreņa pensija tika ietverta ienākumos, uz kuriem attiecas Civildienesta noteikumu 81.a pantā noteiktais maksimālais apmērs.

49

Prasītāji apstrīd Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību un uzsver, ka prasība, kas ir vērsta pret paziņojumu Nr. 3, attiecas uz aktu, kurš, grozot viņu tiesības uz pensiju, esot viņiem nelabvēlīgs akts Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkta izpratnē, un tādēļ to nevarot uzskatīt par apstiprinošu aktu.

50

Vispirms ir jāatgādina, ka iebilde par nepieņemamību, kas ir vērsta pret prasību, kura celta par apstiprinošu lēmumu, izriet no novēloti celtas prasības, nevis no apstrīdētā akta rakstura (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 18. decembris, Weißenfels/Parlaments, C‑135/06 P, EU:C:2007:812, 54. punkts), tādējādi Komisija nevar apšaubīt paziņojuma Nr. 3 nelabvēlīgo raksturu, pamatojoties vienīgi uz to, ka ar šo paziņojumu tikai tiekot apstiprināts paziņojums Nr. 1.

51

Katrā ziņā atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai prasība atcelt tādu tiesību aktu, ar ko apstiprina agrāku lēmumu, kurš noteiktā termiņā nav ticis apstrīdēts, ir nepieņemama, jo šī kvalifikācija nozīmē, ka aktā nav ietverti nekādi jauni elementi salīdzinājumā ar šo lēmumu un pirms tā pieņemšanas nav pārskatīts šī lēmuma adresāta stāvoklis (skat. spriedumus, 1999. gada 29. septembris, Neumann un Neumann‑Schölles/Komisija, T‑68/97, EU:T:1999:238, 58. punkts un tajā minētā judikatūra; 2006. gada 28. jūnijs, Grünheid/Komisija, F‑101/05, EU:F:2006:58, 34. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2011. gada 14. septembris, A/Komisija, F‑12/09, EU:F:2011:136, 119. punkts un tajā minētā judikatūra).

52

Turklāt jau ir nospriests, ka gan administratīva sūdzība, gan tai sekojoša prasība ir jāvērš pret prasītājam nelabvēlīgu aktu Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta un 91. panta izpratnē, jo nelabvēlīgais akts ir tas, kurš rada saistošas tiesiskās sekas, kas tieši un nekavējoties ietekmē prasītāja intereses, konkrētā veidā grozot tā tiesisko stāvokli (skat. spriedumu, 2006. gada 28. jūnijs, Grünheid/Komisija, F‑101/05, EU:F:2006:58, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

53

Lai izvērtētu, vai Komisijai ir pamats uzskatīt, ka paziņojums Nr. 3 ir akts, ar ko tikai apstiprina paziņojumu Nr. 1, ir jāizvērtē, vai paziņojuma Nr. 3 pamatā nav jaunu elementu un pirms tā pieņemšanas nav ticis pārskatīts prasītāju stāvoklis.

54

Šajā saistībā, pirmkārt, ir jāatzīmē, ka Komisija paziņojumu Nr. 1 ir pārskatījusi divas reizes. Pirmo reizi tas tika pārskatīts pēc Alberto Spagnolli veiktajām darbībām laikposmā no 2011. gada novembra līdz 2012. gada martam. Šīs pārskatīšanas rezultātā Komisija izlaboja paziņojumu Nr. 1, 2012. gada 17. aprīlī izdodot pirmām kārtām paziņojumu Nr. 2, kā arī otrām kārtām paziņojumu Nr. 1.a. Atbilstoši pašas Komisijas teiktajam prasītāju stāvoklis otrreiz tika pārskatīts pēc tam, kad Alberto Spagnolli pavirzījās no AD 9 pakāpes 2. līmeņa uz AD 9 pakāpes 3. līmeni. Veicot šo pārskatīšanu, Komisija konstatēja, ka paziņojumā Nr. 2 ir pieļauta apgalvotā matemātiskā aprēķina kļūda un līdz ar to ir radies no tā izrietošais nepamatotais maksājums. Tādēļ tā izdeva paziņojumu Nr. 3, ietverot jaunus tiesību uz apgādnieka zaudējuma un bāreņa pensiju aprēķinus, sākot no 2012. gada 1. jūlija un no 2013. gada 1. oktobra.

55

Otrkārt, ir jākonstatē, ka gan paziņojumā Nr. 2 pieļautās kļūdas konstatēšana, gan izmaiņas Alberto Spagnolli amata pakāpes līmenī ir uzskatāmas par jauniem faktiem, uz kuriem ir balstīta paziņojumā Nr. 3 ietvertā prasītāju tiesību uz pensiju pārrēķināšana, t.i., prasītāju juridiskā stāvokļa grozīšana.

56

Iepriekš izklāstītie apsvērumi nevar tikt atspēkoti ar to vien, ka gan paziņojumā Nr. 1, gan paziņojumā Nr. 3 ir izmantota viena un tā pati tiesību uz pensiju aprēķināšanas metode saistībā ar bāreņa pensijas ieskaitīšanu ienākumos, uz kuriem attiecas Civildienesta noteikumu 81.a pantā noteiktais maksimālais apmērs.

57

Tādējādi, tā kā paziņojums Nr. 3 ir ticis izdots pēc prasītāju juridiskā stāvokļa pārskatīšanas un balstoties uz jauniem faktiem, tad, pretēji Komisijas apgalvotajam, to nevar uzskatīt par aktu, ar ko apstiprina paziņojumu Nr. 1. Gluži pretēji, paziņojums Nr. 3 ir uzskatāms par aktu, ar kuru, aizstājot iepriekšējos aktus, konkrētā veidā tiek grozīts prasītāju juridiskais stāvoklis, tieši un nekavējoties ietekmētas viņu intereses un kurš līdz ar to ir viņiem nelabvēlīgs akts Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta un 91. panta izpratnē.

58

Tādējādi Komisijas otrā iebilde par nepieņemamību, kas tika izvirzīta attiecībā uz paziņojuma Nr. 3 neapstrīdamo raksturu, ir jānoraida un jāpāriet pie prasības pamatotības izvērtēšanas.

59

Iesākumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasījumi atcelt tiesību aktu, kas formāli vērsti pret lēmumu par sūdzības noraidīšanu, gadījumā, kad šim lēmumam nav autonoma satura, nozīmē, ka Vispārējā tiesā izskatīšanai tiek iesniegts akts, par kuru ir iesniegta sūdzība (spriedumi, 1989. gada 17. janvāris, Vainker/Parlaments, 293/87, EU:C:1989:8, 8. punkts, un 2006. gada 6. aprīlis, Camós Grau/Komisija, T‑309/03, EU:T:2006:110, 43. punkts). Tā kā šajā lietā 2015. gada 3. augusta lēmumam par sūdzības noraidīšanu nav autonoma satura, jo ar to būtībā tiek tikai apstiprināts apstrīdētais akts, proti, paziņojums Nr. 3, ir jāuzskata, ka prasība ir vērsta pret šo pēdējo minēto aktu.

60

Prasības pieteikumā prasītāji izvirza trīs pamatus attiecībā uz paziņojuma Nr. 3 prettiesiskumu. Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Civildienesta noteikumu 81.a pantā noteiktais maksimālais apmērs esot kļūdaini piemērots attiecībā uz bāreņa pensijām. Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ģimenes pabalsti esot nepamatoti izslēgti no Civildienesta noteikumu 81.a pantā noteiktā pensiju maksimālā apmēra aprēķināšanas. Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka paziņojumā Nr. 3 ietvertais pamatojums esot nepietiekams un pretrunīgs.

61

Tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, kā tas tika ierakstīts šīs tiesas sēdes protokolā, prasītāji apstiprināja, ka, ņemot vērā 2017. gada 25. oktobrī Komisijas sniegtās atbildes uz 2017. gada 3. oktobrī Vispārējās tiesas pieņemtajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem, viņi neuztur argumentus, ar kuriem tiek apstrīdēts faktu patiesums, – proti, summas, ko Komisija ir ņēmusi vērā, un aprēķinus, ko tā ir veikusi dažādajos paziņojumos, it īpaši paziņojumā Nr. 2, – tomēr viņi neatsakās apstrīdēt metodes tiesiskumu, kuru šajos paziņojumos Komisija ir piemērojusi, lai aprēķinātu tiesības uz pensiju. Tādējādi šajā lietā prasītāji atsakās uzturēt prasības otro pamatu.

62

Vispirms ir jāizvērtē trešais pamats.

63

Ar trešo pamatu prasītāji uzsver, ka paziņojums Nr. 3, kurš ir papildināts ar 2015. gada 3. augusta lēmuma par sūdzības noraidīšanu pamatojumu, neesot spēkā tā nepietiekamā un pretrunīgā pamatojuma dēļ.

64

Šajā ziņā prasītāji apgalvo, ka ne ar paziņojumu Nr. 3, ne ar 2015. gada 3. augusta lēmumu par sūdzības noraidīšanu neesot iespējams saprast Komisijas izmantoto argumentāciju un faktiski veiktos aprēķinus. Saskaņā ar prasītāju teikto paziņojuma Nr. 3 pamatojumā līdzīgi tāpat kā iepriekšējos lēmumos, protams, ir norādīts, ka, lai aprēķinātu Civildienesta noteikumu 81.a panta 1. punkta a) apakšpunktā noteikto maksimālo apmēru, ir jāņem vērā summa, kuru veido mirušā laulātā un pārdzīvojušā laulātā neto algas apmērs nāves brīdī, tostarp pārdzīvojušajam laulātajam pienākošies pabalsti par apgādībā esošajiem trīs bērniem. Tajā pašā laikā, tā kā no paziņojumā Nr. 3 ietvertajiem aprēķiniem izrietot, ka pārdzīvojušā laulātā neto algā nav ņemts vērā apgādnieka pabalsts un apgādājamo bērnu pabalsti, paziņojumā Nr. 3 norādītais pamatojums esot pretrunā minētā paziņojuma rezolutīvajai daļai.

65

Turklāt prasītāji norāda, ka ar 2015. gada 3. augusta lēmumu par sūdzības noraidīšanu netiekot viesta lielāka skaidrība par paziņojuma Nr. 3 pamatojumu. Faktiski iecēlējinstitūcija esot balstījusies uz ienākumu, ko saņemtu mirušais ierēdnis, ja viņš nebūtu miris, un uz “atraitņa neto ienākumu” summu, skaidri neprecizējot, vai šajā gadījumā ar to tiek saprasta atraitņa faktiskā neto alga, proti, alga, kuru viņš faktiski saņem pēc Elisa Simonazzi nāves, vai atraitņa nosacītā alga, proti, atraitņa alga, ko aprēķina, izmantojot pieņēmumu, ka viņa laulātā nav mirusi. Prasītāju ieskatā, 2015. gada 3. augusta lēmuma par sūdzības noraidīšanu izpratnē “atraitņa neto ienākumi” neatbilstot ne faktiskajai algai, kura nav ņemta vērā, aprēķinot Civildienesta noteikumu 81.a pantā noteikto maksimālo apmēru, ne Alberto Spagnolli nosacītajai algai, jo paziņojumā Nr. 3 norādītajos “atraitņa neto ienākumos” neesot ietverti ģimenes pabalsti, kuri viņam pienāktos, ja viņa laulātā nebūtu mirusi. Tādējādi viņi secina, ka iecēlējinstitūcijas papildinātais pamatojums katrā ziņā esot pretrunā paziņojuma Nr. 3 saturam.

66

Vispirms ir jāprecizē, ka šajā lietā prasītāji neceļ iebildumus par to, ka nolūkā aprēķināt Civildienesta noteikumu 81.a pantā noteikto maksimālo apmēru gadījumos, kad abi laulātie ir Savienības ierēdņi, Komisija apvieno atalgojumus, kā tas izriet no dažādajiem paziņojumiem par tiesību uz pensiju aprēķināšanu. Attiecīgo ierēdņu atalgojumus apvieno, lai noteiktu pārdzīvojušā ierēdņa ģimenes ienākumu maksimālo apmēru ar mērķi nepieļaut ģimenes iedzīvošanos uz nāves gadījuma rēķina. Civildienesta noteikumu 81.a pantā noteikto maksimālo apmēru Komisija līdz ar to aprēķina, saskaitot mirušā laulātā un pārdzīvojušā laulātā algas. Šī metode tieši neizriet no Civildienesta noteikumu 81.a panta, kurš, lai noteiktu minēto maksimālo apmēru, attiecas vienīgi uz mirušā laulātā algu. Tomēr, kā tas izriet no 2015. gada 3. augusta lēmuma par sūdzības noraidīšanu un kā to tiesas sēdē Komisija pati ir apstiprinājusi, Komisija ir izraudzījusies šo metodi, lai no nodokļu piemērošanas viedokļa maksimāli saglabātu ģimenes ienākumus.

67

Konkrētajā lietā, pirmkārt, prasītāji ceļ iebildumus par Alberto Spagnolli ienākumu apmēru, kurš dažādajos paziņojumos par tiesībām uz pensiju ir pieskaitīts viņa mirušās laulātās algai, lai aprēķinātu Civildienesta noteikumu 81.a pantā noteikto maksimālo apmēru. Precīzāk, viņi uzskata, ka šajos ienākumos Komisija ir ieskaitījusi kļūdainu apgādājamā bērna pabalstu apmēru. Otrkārt, prasītāji ceļ iebildumus par to, ka, aprēķinot tiesības uz pensiju, Komisija Civildienesta noteikumu 81.a pantu ir piemērojusi attiecībā uz bāreņa pensijām un tādējādi tās ierobežojusi. Tādējādi pienākuma norādīt pamatojumu izpilde ir jāpārbauda saskaņā ar iepriekš minētajiem prasītāju izvirzītajiem iebildumiem.

68

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD 296. pantā noteiktās prasības norādīt pamatojumu, kas izteikta arī Civildienesta noteikumu 25. panta otrajā daļā, mērķis ir ļaut Savienības tiesai īstenot kontroli pār nelabvēlīgu lēmumu tiesiskumu un sniegt ieinteresētajām personām pietiekamu norādi par to, vai šie lēmumi ir pienācīgi pamatoti vai arī, tieši pretēji, tajos ir trūkumi, kuri ļauj apstrīdēt to tiesiskumu. No tā izriet, ka pamatojums ieinteresētajai personai principā ir jāpaziņo vienlaicīgi ar nelabvēlīgo lēmumu un ka pamatojuma neesamību nevar novērst tādā veidā, ka ieinteresētā persona par lēmuma pamatojumu uzzina Savienības tiesā notiekošajā tiesvedībā (skat. spriedumu, 2008. gada 4. novembris, Marcuccio/Komisija, F‑41/06, EU:F:2008:132, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

69

Tāpat ir arī nospriests, ka iespējamu pamatojuma neesamību var novērst ar atbilstošu pamatojumu, kas sniegts atbildes uz sūdzību stadijā, jo tiek pieņemts, ka šis pēdējais pamatojums sakrīt ar lēmuma, pret kuru ir vērsta sūdzība, pamatojumu (skat. spriedumu, 2008. gada 4. novembris, Marcuccio/Komisija, F‑41/06, EU:F:2008:132, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

70

No pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka, pirmkārt, nepietiekamu pamatojumu – bet ne pilnīgu tā neesamību – ir iespējams novērst pat tiesvedības laikā, ja pirms prasības celšanas ieinteresētās personas rīcībā jau bija pamatojuma sākotnējie elementi, un, otrkārt, lēmumu ir iespējams uzskatīt par pietiekami pamatotu, ja tas ir pieņemts attiecīgajam ierēdnim zināmos apstākļos, kas ļauj viņam saprast attiecībā uz viņu pieņemtā akta piemērojamību (skat. spriedumu, 2011. gada 15. februāris, Marcuccio/Komisija, F‑81/09, EU:F:2011:13, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

71

Pirmām kārtām ir jānorāda, ka argumenti, ar kuriem tiek apgalvots, ka paziņojuma Nr. 3 pamatojums, kurš ir papildināts ar 2015. gada 3. augusta lēmumu par sūdzības noraidīšanu, esot nepietiekams, jo no šiem abiem dokumentiem neesot iespējams saprast Komisijas piemēroto aprēķinu metodi, attiecas uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, un tie ir pārbaudāmi, pirms pāriet pie attiecīgo pamatu pamatotības pārbaudes.

72

Šajā ziņā, pirmkārt, no paziņojuma Nr. 3, kurš ir papildināts ar 2015. gada 3. augusta lēmuma par sūdzības noraidīšanu pamatojumu, izriet, ka tiesības uz prasītājiem pienākošos apgādnieka zaudējuma un bāreņa pensijām tika pārrēķinātas tādēļ, ka pirmām kārtām iepriekšējā paziņojumā, proti, paziņojumā Nr. 2, bija pieļauta matemātiskā aprēķina kļūda un otrām kārtām bija izmainījies Alberto Spagnolli amata pakāpes līmenis, jo 2013. gada oktobrī viņš no AD 9 pakāpes 2. līmeņa pavirzījās uz AD 9 pakāpes 3. līmeni, kas tostarp ietekmēja viņa algai piemērotos indeksus laikposmā no 2012. gada 1. jūlija un no 2013. gada 1. oktobra.

73

Otrkārt, iepazīstoties ar visiem paziņojumiem, it īpaši ar paziņojumu Nr. 2 un Nr. 3 kopā ar paskaidrojumiem, kas tika sniegti 2015. gada 3. augusta lēmumā par sūdzības noraidīšanu, izriet, ka paziņojumā Nr. 2 pieļautā kļūda radās tādēļ, ka Alberto Spagnolli neto algas apmērā tika ieskaitīti nevis trīs, bet seši apgādājamā bērna pabalsti, ko izmantoja, lai noteiktu viņa “nosacītos ienākumus” (turpmāk tekstā – “summa A”), proti, ienākumus, ko aprēķina, izmantojot pieņēmumu, ka viņa laulātā nav mirusi.

74

Treškārt, ir būtiski norādīt, ka atbilstoši pašu prasītāju atgādinātajam ar Komisijas piemēroto aprēķina metodi tika ņemta vērā pirmām kārtām “summa A”, kas ir “nosacītie ienākumi”, ko veido, saskaitot neto algu, kuru saņemtu mirušais, ja tas turpinātu strādāt, un pārdzīvojušā laulātā neto algu [laulātā] nāves brīdī, – tostarp pabalstus par trīs apgādājamiem bērniem –, un otrām kārtām “faktiskie ienākumi”, kurus laulātais saņemtu, ja netiktu piemērots Civildienesta noteikumu 81.a pantā noteiktais ierobežojumus, un kurus veido pārdzīvojušā laulātā neto ienākumu, apgādnieka zaudējuma pensijas un bāreņa pensiju summa (turpmāk tekstā – “summa B”). Turklāt gan no paziņojumā Nr. 3, gan 2015. gada 3. augusta lēmumā par sūdzības noraidīšanu ietvertajiem aprēķiniem var saprast, ka summas A un summas B starpība ir summa, kas proporcionāli ir jāatskaita no apgādnieka zaudējuma un bāreņa pensijām.

75

Ceturtkārt, 2015. gada 3. augusta lēmumā par sūdzības noraidīšanu ir norādīts arī tas, ka Alberto Spagnolli un viņa mirušās laulātās neto algas ir jāapvieno, lai saskaņā ar Regulas Nr. 260/68 4. pantu ņemtu vērā Savienības ienākuma nodokļa piemērošanu, un ka ar Komisijas izraudzīto tiesību uz apgādnieka zaudējuma un bāreņa pensiju aprēķināšanas metodi no nodokļu piemērošanas viedokļa tiek maksimāli saglabāti ģimenes ienākumi.

76

Tādējādi prasītāji nevar apgalvot, ka pamatojums esot nepietiekams tādēļ, ka 2015. gada 3. augusta lēmumā par sūdzības noraidīšanu atsauce uz mirušā laulātā un “atraitņa neto ienākumu” apvienošanu neļaujot saprast, vai ar to tiekot domāti atraitņa faktiskie ienākumi, proti, summa B, vai viņa nosacītie ienākumi, proti, summa A. Faktiski no šajā lēmumā sniegtajiem paskaidrojumiem skaidri izriet, ka tiek domāti nosacītie ienākumi, ciktāl ar tiem saprot ienākumus, kuri kopā ar algu, ko būtu saņēmusi mirusī laulātā, ir izmantoti, lai aprēķinātu Civildienesta noteikumu 81.a pantā noteikto maksimālo apmēru, proti, summu A.

77

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ir pamats nospriest, ka paziņojuma Nr. 3 pamatojums, kurš ir papildināts ar 2015. gada 3. augusta lēmumu par sūdzības noraidīšanu, ir pietiekams, jo ar tā palīdzību prasītājiem ir iespējams saprast Komisijas piemēroto aprēķina metodi, tā izvirzīto mērķi un viņu tiesību uz pensiju novērtēšanas iznākumu.

78

Līdz ar to prasītāju argumenti, ar kuriem viņi apgalvo, ka paziņojuma Nr. 3 pamatojums, kurš ir papildināts ar 2015. gada 3. augusta lēmumu par sūdzības noraidīšanu, esot nepietiekams, jo ar tā palīdzību prasītājiem neesot iespējams saprast Komisijas piemēroto aprēķinu metodi, ir jānoraida. Turklāt ir jākonstatē, ka strīdus pamatojums ir ļāvis prasītājiem apstrīdēt šīs metodes pamatotību Vispārējā tiesā.

79

Otrām kārtām saistībā ar prasītāju argumentu, ar kuru tie apgalvo, ka paziņojumā Nr. 3 norādītais pamatojums esot pretrunā tā rezolutīvajai daļai, jo paziņojumā Nr. 3 piemērotie aprēķini nesakrītot ar tā rezolutīvo daļu, kas ir papildināta ar 2015. gada 3. augusta lēmumu par sūdzības noraidīšanu, ir jāatgādina, ka līdzīgi, kā minēts šī sprieduma 61. punktā, prasītāji vairs neapstrīd faktu patiesumu, proti, detalizētu informāciju par Komisijas veiktajiem aprēķiniem dažādajos paziņojumos, tostarp paziņojumā Nr. 3. Tiesas sēdē viņi precizēja, ka šis arguments, ar ko tiek apgalvots, ka pamatojums ir pretrunīgs, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek uzsvērts pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums, kas esot radies tādēļ, ka neesot tikusi sniegta detalizēta informācija par paziņojumā Nr. 3 piemērotajiem aprēķiniem, kā rezultātā esot neiespējami saprast tiesību uz pensiju aprēķinā pieļauto kļūdu.

80

Šajā ziņā ir jāprecizē, ka lēmuma pamatojums nenozīmē, ka ir skaidri jānorāda detalizēta informācija par šajā lēmumā ietverto aprēķinu. Pietiek, ka ieinteresētajām personām ir iespējams saprast iemeslus, kādēļ attiecīgais akts ir pieņemts, tā mērķi un metodi, kas tajā ir piemērota, lai noteiktu viņiem pienākošos tiesību apmēru. Būtībā, lai cik noderīgi un vēlami arī nebūtu norādīt paziņojumā Nr. 3 ietverto summu pilnus aprēķinus, tas nav nepieciešams, lai tiktu izpildīts pienākums norādīt pamatojumu, katrā ziņā uzsverot, ka nav pieļaujams, ka Komisija, balstoties tikai vienīgi un automātiski uz matemātiskām formulām, būtu atbrīvota no pienākuma pareizi izvērtēt prasītāju tiesības uz pensiju atbilstoši attiecīgās lietas apstākļiem (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2003. gada 2. oktobris, Salzgitter/Komisija, C‑182/99 P, EU:C:2003:526, 75. punkts un tajā minētā judikatūra).

81

Turklāt apstāklis, ka, tikai iesniedzot konkrētus skaitliskus datus, tiek dota iespēja atklāt atsevišķas matemātiskā aprēķina kļūdas, nav pietiekams, lai uzskatītu, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums ir nepietiekams, ja, veicot šāda lēmuma pārbaudi, Savienības tiesa var noskaidrot visus elementos, kas tai ir nepieciešami, lai veiktu piemērotās aprēķinu metodes padziļinātu kontroli (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2003. gada 2. oktobris, Corus UK/Komisija, C‑199/99 P, EU:C:2003:531, 150. punkts).

82

Tādējādi, tā kā no šī sprieduma 72.–77. punktā veiktās analīzes izriet, ka ar paziņojumu Nr. 3, kurš ir papildināts ar 2015. gada 3. augusta lēmuma par sūdzības noraidīšanu pamatojumu, prasītājiem ir dota iespēja saprast gan iemeslus, kādēļ attiecīgais akts ir pieņemts, gan tā mērķi un metodi, kas tajā ir piemērota, lai noteiktu viņiem pienākošos tiesību apmēru, ir jānoraida argumenti, kurus prasītāji ir izvirzījuši, lai pierādītu, ka, nenorādot detalizētu informāciju par viņiem pienākošo tiesību uz pensiju aprēķiniem, esot noticis pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums.

83

Līdz ar to trešais pamats ir noraidāms.

84

Ar pirmo pamatu prasītāji apgalvo, ka paziņojums Nr. 3 esot prettiesisks un ir jāatceļ, jo, iekļaujot bāreņa pensijas ienākumos, uz kuriem attiecas Civildienesta noteikumu 81.a pantā noteiktais ierobežojums, esot nepamatoti samazināts viņiem piešķirtās apgādnieka zaudējuma pensijas un bāreņa pensijas apmērs.

85

Pirmkārt, prasītāji uzsver, ka frāzes “apgādnieka zaudējuma pensijas”, kas lietota daudzskaitļa formā, un “atraitnim un citiem apgādājamiem [personām, kurām ir tiesības]”, kuras likumdevējs ir izmantojis Civildienesta noteikumu 81.a pantā, attiecoties nevis uz bāreņa pensijām, bet uz situācijām, kad [pēc ierēdņa nāves] paliek pārdzīvojušais laulātais un bijušais šķirtais laulātais, vai pārdzīvojušais laulātais un iepriekšējā laulībā dzimušie bērni, un kuras attiecīgi ir regulētas pirmām kārtām Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 27. un 28. pantā un otrām kārtām Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 22. panta pirmajā daļā.

86

Otrkārt, prasītāji uzskata, ka likumdevēja atsaukšanās uz kādu no pensijas veidiem skaidri izrietot no Civildienesta noteikumu burtiskā formulējuma, kā tas it īpaši ir attiecībā uz Civildienesta noteikumu 80. panta 3. un 4. punktu, Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 21. panta 1. un 2. punktu un 24. pantu.

87

Treškārt, prasītāji izvirza faktu, ka apgādnieka zaudējuma pensijai un bāreņa pensijai esot atšķirīgi mērķi. Apgādnieka zaudējuma pensijas mērķis esot nodrošināt pārdzīvojušajam laulātajam papildinājumu ģimenes ienākumiem, lai segtu zaudētos mirušā laulātā ienākumus, savukārt bāreņa pensija esot uzskatāma par atšķirīgu solidaritātes maksājumu, ar ko nodrošina bērnu bāreņu patstāvību. Šāda atšķirība attiecībā uz abu pensiju veidu mērķiem esot nostiprināta Civildienesta noteikumos, paredzot, ka pirmām kārtām, sasniedzot pilngadību, bāreņiem ir tiesības lūgt viņu pensiju ieskaitīt kontā, kas nav kopīgs ar vecāku, kuram ir tiesības uz apgādnieka zaudējuma pensiju, un otrām kārtām, ka, pārstājot saņemt apgādnieka zaudējuma pensiju, bāreņa pensija tiek nevis zaudēta, bet gan, tieši otrādi, dubultota. Šādi abu pensiju veidu dažādie mērķi ir uzskatāmi par attaisnojumu, lai atšķirīgi attiektos pret ienākumiem no apgādnieka zaudējuma pensijas un ienākumiem no bāreņa pensijas, un tādējādi uz pēdējiem minētajiem ienākumiem nepiemērotu Civildienesta noteikumu 81.a pantu.

88

Atbilstoši prasītāju teiktajam, prettiesiski iekļaujot bāreņa pensiju viņu ienākumos, uz kuriem attiecas Civildienesta noteikumu 81.a pantā noteiktais ierobežojums, esot samazinājies viņu apgādnieka zaudējuma un bāreņa pensiju apmērs gan par laikposmu no 2012. gada 1. jūlija līdz 2013. gada 30. septembrim, gan par laikposmu pēc 2013. gada 1. oktobra. Faktiski minētais samazinājums esot piemērots tādēļ, ka ir pārsniegts Civildienesta noteikumu 81.a pantā minētais maksimālais apmērs – par 1629,27 EUR attiecībā uz pirmo periodu un par 1576,92 EUR attiecībā uz otro periodu. Tomēr, nosakot ienākumus, uz kuriem attiecas minētais maksimālais apmērs, tieši bāreņa pensijas 2088,90 EUR apmērā ņemšana vērā esot bijusi noteicošā, lai piemērotu prasītājiem izmaksāto pensiju apmēra samazinājumu.

89

Visbeidzot, viņi uzsver, ka, tā kā gan paziņojumos, kuri tika izdoti pirms paziņojuma Nr. 3 pieņemšanas, gan paziņojumā Nr. 3 ir pieļauta tā pati kļūda, proti, kļūdaina Civildienesta noteikumu 81.a panta piemērošana bāreņa pensijām, Komisijai attiecībā uz paziņojumu Nr. 3 esot pienākums izdarīt secinājumus, kas izriet no Vispārējās tiesas sprieduma, ar kuru tiek atcelts tiesību akts, un attiecīgi ar atpakaļejošu spēku pārrēķināt par labu prasītājiem apgādnieka zaudējuma un bāreņa pensijas saskaņā ar Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 41. pantu.

90

Komisija noraida prasītāju argumentus un uzskata, ka Civildienesta noteikumu 81.a pants attiecas gan uz apgādnieka zaudējuma, gan bāreņa pensiju.

91

Tādējādi ir jāsniedz atbilde uz jautājumu, vai Civildienesta noteikumu 81.a pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas arī uz bāreņa pensijām.

92

Sākotnēji, pirmkārt, ir jāatgādina, kā tas ir norādīts šī sprieduma 7. punktā, ka Civildienesta noteikumu 81.a panta 1. punkta a) apakšpunkts ir formulēts šādi:

“1.   Neatkarīgi no citiem noteikumiem, jo īpaši noteikumiem attiecībā uz minimālajām summām, ko var saņemt personas, kurām ir tiesības uz apgādnieka zaudējuma pensiju, kopējā apgādnieka zaudējuma pensiju summa, kas pienākas atraitnim un citiem apgādājamiem [personām, kurām ir tiesības], pieskaitot ģimenes pabalstus un atņemot nodokli un citus obligātus atskaitījumus, nedrīkst pārsniegt:

93

Otrkārt, attiecībā uz tiesas sēdē atgādināto Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru no viena Civildienesta tiesas sprieduma izriet, ka, piemērojot Civildienesta noteikumu 81.a panta 1. punkta c) apakšpunktu, bāreņa pensija ir iekļauta mirušā ierēdņa tiesību pārņēmējiem izmaksāto neto pensiju kopējā summā, proti, summā, uz kuru attiecas minētajā pantā noteiktais maksimālais apmērs (spriedums, 2016. gada 5. februāris, Bulté un Krempa/Komisija, F‑96/14, EU:F:2016:10, 53. punkts), ir jāatzīmē, ka šajā lietā dalībnieku strīdus priekšmets neattiecās uz jautājumu, vai Civildienesta noteikumu 81.a panta piemērošana bāreņa pensijām ir bijusi tiesiska, un tāpēc minētā tiesa nav varējusi galīgi lemt par šo jautājumu.

94

Iesākumā ir jāatzīmē, ka bāreņa pensijas ir atrunātas Civildienesta noteikumu V sadaļas 3. nodaļas “Pensijas un invaliditātes pabalsts” 80. pantā. Arī atbilstoši judikatūrai šīs pensijas ir uzskatāmas par īstām pensijām, uz kurām kā tādām attiecas Civildienesta noteikumos paredzētā pensiju sistēma (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 1993. gada 23. marts, Huet/Revīzijas palāta, T‑8/93, EU:T:1994:35, 30. punkts).

95

Turklāt ir jānorāda, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu 84. pantā ietverto atsauci bāreņa pensiju aprēķināšanas noteikumi ir paredzēti Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 4. nodaļas 21. pantā un ka šo nodaļu sauc “Apgādnieka zaudējuma pensija”. Šāds novērojums ļauj secināt, ka frāzi “apgādnieka zaudējuma pensija” likumdevējs ir izmantojis, lai norādītu ne tikai uz mirušā ierēdņa pārdzīvojušā laulātā pensiju, proti, uz apgādnieka zaudējuma pensiju stricto sensu, bet arī uz noteikumiem, kas attiecas uz bāreņa pensijām. Tādējādi, pat ja prasītājiem ir taisnība, ka atsevišķos noteikumos ir ietverta skaidra atsauce uz bāreņa pensijām, tas tāpēc vien neizslēdz citu noteikumu, kuros šīs pensijas nav skaidri minētas, piemērošanu gadījumos, kad tās ir uzskatāmas par īstām pensijām, uz kurām tādēļ ir attiecināmi vispārīgā kārtā pensijām piemērojamie Civildienesta noteikumi.

96

Turklāt, tā kā Civildienesta noteikumu 81.a pants ir viens no V sadaļas 3. nodaļas noslēdzošajiem noteikumiem un tas ir ietverts noteikumos, kuri attiecas uz pensijām, starp kurām ir arī 80. pantā paredzētās pensijas, 81.a pantu nevar interpretēt tādējādi, ka no tā būtu izslēgtas bāreņa pensijas. Faktiski šajā noteikumā daudzskaitļa formā lietotais vārdu savienojums “apgādnieka zaudējuma pensijas”, kā to arī pamatoti norāda Komisija, ir jāsaprot kā norāde uz visu veidu “pensijām”, kuras tiek piešķirtas sakarā ar ierēdņa nāvi, kā tas ir ne tikai attiecībā uz apgādnieka zaudējuma pensiju, bet arī uz bāreņa pensiju. Papildu minētajam, kā to pamatoti uzsver Komisija, saskaņā ar Civildienesta noteikumu 80. panta pirmo līdz trešo daļu un Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 21. pantu apgādnieka zaudējuma pensija un bāreņa pensija ir saistītas, jo bāreņa pensijas apmērs ir atkarīgs no apgādnieka zaudējuma pensijas apmēra.

97

Civildienesta noteikumu 81.a panta piemērošanu bāreņa pensijām nevar atspēkot arī ar prasītāju argumentiem, kuros tie uzsver, ka Civildienesta noteikumu 81.a pantā lietotie vārdu savienojumi “apgādnieka zaudējuma pensijas” un “personas, kurām ir tiesības” attiecoties pirmām kārtām uz Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 27. un 28. pantā regulētajām situācijām, kurās [pēc ierēdņa nāves] paliek pārdzīvojušais laulātais un viens vai vairāki bijušie šķirtie laulātie, vai vairāki šķirtie laulātie, un otrām kārtām – uz Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 22. panta pirmajā daļā regulētajām situācijām, kurās [pēc ierēdņa nāves] paliek pārdzīvojušais laulātais un bāreņi no mirušā ierēdņa iepriekšējās laulības.

98

Faktiski, pirmkārt, šajā lietā atbilstošajā noteikumā, proti, Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 28. pantā, ir noteikts, ka gadījumā, kad [pēc ierēdņa nāves] paliek pārdzīvojušais laulātais un viens vai vairāki bijušie šķirtie laulātie, vai vairāki bijušie šķirtie laulātie, minēto apgādnieka zaudējuma pensiju sadala proporcionāli starp personām, kurām uz to ir tiesības. Tādējādi attiecībā uz vienu un to pašu pensiju Civildienesta noteikumu 81.a panta 1. punktā minētais daudzskaitļa formas vārdu savienojums “apgādnieka zaudējuma pensijas” nevar attiekties uz iepriekš minētajām situācijām.

99

Otrkārt, ja, izmantojot vārdu savienojumus “pensijas” un “personas, kurām ir tiesības”, Civildienesta noteikumu 81.a panta 1. punkts attiektos uz situācijām, kurās [pēc ierēdņa nāves] paliek pārdzīvojušais laulātais un bāreņi no mirušā ierēdņa iepriekšējās laulības, izņemot tos bērnus, kuri dzimuši mirušā ierēdņa savienībā ar pārdzīvojušo laulāto, tad, kā to pamatoti norāda Komisija, tiktu radīta nepamatota nevienlīdzīga attieksme pret mirušā ierēdņa dažādiem bērniem. Lai gan bērniem, kuri dzimuši mirušā ierēdņa savienībā ar pārdzīvojušo laulāto, viņu bāreņa pensijas netiktu ierobežotas, jo Civildienesta noteikumu 81.a panta 1. punkts uz tiem neattiektos, atbilstoši šim noteikumam bāreņu pensijas bērniem, kuri dzimuši iepriekšējā laulībā, varētu tikt ierobežotas. Šāda atšķirīga attieksme, kas ir nepamatota un neatbilst vienlīdzīgas attieksmes principam, nav pieļaujama.

100

Visbeidzot, attiecībā uz prasītāju argumentu, kurā tie uzsver, ka apgādnieka zaudējuma pensijai un bāreņa pensijai esot daļēji atšķirīgi mērķi, ir jānorāda – pat pieņemot, ka tas tā ir, – ka, ņemot vērā visu iepriekš minēto, ar to nepietiek, lai uzskatītu, ka Civildienesta noteikumu 81.a panta 1. punkta a) apakšpunkts nav piemērojams bāreņa pensijām.

101

Tāpat arī Civildienesta noteikumu 81.a panta piemērošanu bāreņa pensijām nevar atspēkot ar prasītāju argumentiem, atbilstoši kuriem šādu daļēji atšķirīgu apgādnieka zaudējuma pensijas un bāreņa pensijas mērķi apstiprinot tas, ka pirmām kārtām, sasniedzot pilngadību, bāreņiem ir tiesības lūgt viņu pensiju ieskaitīt kontā, kas nav kopīgs ar vecāku, kuram ir tiesības uz apgādnieka zaudējuma pensiju, un ka otrām kārtām, pārstājot saņemt apgādnieka zaudējuma pensiju, bāreņa pensija tiek nevis zaudēta, bet gan, tieši otrādi, dubultota. Faktiski šie abi pensiju veidi kopā veido ienākumus, kurus Spagnolli ģimene saņem sakarā ar viena no laulātajiem nāvi un kuru kopējais apmērs atbilstoši Komisijas piemērotajai aprēķina metodei ir ņemts vērā, lai ievērotu principu, kura mērķis ir nepieļaut ģimenes iedzīvošanos uz nāves gadījuma rēķina.

102

Turklāt būtiski ir norādīt, ka atbilstoši judikatūrā atzītajam Civildienesta noteikumu 80. panta ceturtajā daļā noteiktās bāreņa pensijas mērķis, proti, tās pensijas mērķis, kura tiek izmaksāta personām, kuras tiek pielīdzinātas apgādājamiem bērniem, ir kompensēt ierēdnim ar bērna apgādību saistītās papildu izmaksas (spriedums, 2003. gada 30. janvāris, C/Komisija, T‑307/00, EU:T:2003:21, 53. punkts), un ir jāuzskata, ka tas pats attiecas uz šajā lietā aplūkotajām bāreņa pensijām, kuras ir minētas Civildienesta noteikumu 80. panta trešajā daļā, runājot par pensiju, kas ir jāpiešķir Alberto Spagnolli bērniem.

103

Tomēr bāreņa pensijas mērķis kompensēt pārdzīvojušam ierēdnim ar apgādībā esošo bērnu aprūpi saistītās papildu izmaksas – saskaņā ar prasītāju apgalvoto – ir vērsts uz minēto bērnu ekonomisko patstāvību. Tā kā ar bāreņa pensiju ir dota iespēja kompensēt ar bērnu aprūpi saistītās papildu izmaksas, šī pensija ir uzskatāma par daļu no ģimenes ienākumiem un tā netiek atbrīvota no noteikuma, ar ko netiek pieļauta iedzīvošanās viena no vecākiem, kurš ir ierēdnis, nāves gadījuma dēļ un kas tiek īstenots, piemērojot Civildienesta noteikumu 81.a pantā noteikto maksimālo apmēru.

104

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka Civildienesta noteikumu 81.a pants attiecas gan uz apgādnieka zaudējuma pensiju, gan uz bāreņa pensiju. Tādējādi Komisijas piemērotā tiesību uz pensiju aprēķināšanas metode, saskaņā ar kuru bāreņa pensijas tika ieskaitītas faktiskajos ienākumos, uz kuriem attiecas Civildienesta noteikumu 81.a pantā noteiktais maksimālais apmērs, atbilst šim noteikumam.

105

Tāpēc pirmais pamats ir jānoraida.

106

Ņemot vērā iepriekš minēto, prasība lietā T‑568/16 ir jānoraida kopumā.

107

Lietā T‑599/16 prasītāji apstrīd lēmumu par nepamatotu maksājumu atgūšanu, ko Komisija ir pieņēmusi, lai atgūtu apgādnieka zaudējuma un bāreņa pensiju summas, kuras prasītājiem tika izmaksātas nepamatoti tāpēc, ka, Komisijas ieskatā, paziņojumā Nr. 2 bija pieļauta kļūda, kura tika izlabota ar paziņojumā Nr. 3 ietverto prasītāju tiesību uz pensiju pārrēķinu.

108

Tāpat kā lietā T‑568/16 (skat. iepriekš. 61. punktu) un atbilstoši tiesas sēdes protokolā ierakstītajam šajā lietā prasītāji tiesas sēdē atteicās uzturēt argumentus, ar kuriem tiek apstrīdēts faktu patiesums – proti, summas, ko Komisija ir ņēmusi vērā, un aprēķinus, ko tā ir veikusi dažādajos paziņojumos, it īpaši paziņojumā Nr. 2, – tomēr viņi neatsakās apstrīdēt tās metodes tiesiskumu, kuru šajos paziņojumos Komisija ir piemērojusi, lai aprēķinātu tiesības uz pensiju.

109

Turklāt tiesas sēdē prasītāji atteicās celt iebildumus par iespējamību Komisijai izmantot iebildumu rakstam pievienoto dokumentu, kurā ir ietverts ekrānuzņēmums ar AD 9 pakāpes 2. līmeņa ierēdņa neto algas aprēķinu, kas veikts ar IT rīka “kalkulators” palīdzību.

110

Prasības pieteikumā prasītāji būtībā izvirza trīs pamatus.

111

Ar pirmo un otro pamatu tiek apgalvots Civildienesta noteikumu 85. panta pārkāpums. Šajā ziņā prasītāji uzsver, ka šajā gadījumā nav izpildīti Civildienesta noteikumu 85. pantā paredzētie nosacījumi, kas paredz, ka, pirmkārt, ir jābūt saņemtam nepamatotam maksājumam un, otrkārt, ir vai nu bijis jāzina, vai jāparedz, ka paziņojumā Nr. 2 pieļautās kļūdas rezultātā maksājums ir nepamatots.

112

Ar trešo pamatu tiek apgalvots labas pārvaldības principa pārkāpums un pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses neizpilde. Šajā ziņā prasītāji arī lūdz piespiest atlīdzināt mantisko un nemantisko kaitējumu, kas esot radies labas pārvaldības principa pārkāpuma un pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses neizpildes dēļ.

113

Komisija izvirza iebildi par nepieņemamību attiecībā uz kompensācijas prasījumu, ko tā katrā ziņā uzskata par nepamatotu. Turklāt Komisija apstrīd pārējos pamatus un argumentus, ar kuriem prasītāji uztur prasījumus atcelt tiesību aktu, un uzskata, ka tie ir jānoraida kā nepamatoti.

114

Vispirms ir jāatgādina, ka, tāpat kā lietā T‑568/16 (skat. iepriekš 59. punktu), 2016. gada 4. marta lēmumam par sūdzības noraidīšanu šajā lietā nav autonoma satura, jo ar to būtībā tiek tikai apstiprināts lēmums par nepamatotu maksājumu atgūšanu. Līdz ar to prasība ir jāuzskata par celtu pret šo pēdējo minēto lēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1989. gada 17. janvāris, Vainker/Parlaments, 293/87, EU:C:1989:8, 8. punkts, un 2006. gada 6. aprīlis, Camós Grau/Komisija, T‑309/03, EU:T:2006:110, 43. punkts).

115

Ar pirmo pamatu prasītāji apgalvo, ka ir pārkāpts Civildienesta noteikumu 85. pants, jo šajā lietā neesot konstatējams nepamatots maksājums. Šis pamats sastāv no trim daļām. Pirmkārt, viņi apgalvo, ka nepamatota maksājuma neesot tādēļ, ka paziņojumā Nr. 2 neesot pieļauta kļūda saistībā ar apgādājamā bērna pabalstu apmēru. Otrkārt, atbilstoši prasītāju teiktajam, tas, ka nav nepamatota maksājuma, izrietot no paziņojuma Nr. 3, kurš esot prettiesisks, jo ar to bāreņa pensijas tika ietvertas ienākumos, uz kuriem attiecās Civildienesta noteikumu 81.a pantā noteiktais maksimālais apmērs. Treškārt, atbilstoši viņu izvirzītajam argumentam nepamatota maksājuma nav tādēļ, ka ar to pašu paziņojumu Alberto Spagnolli nosacītajos ienākumos (summa A) kļūdainā kārtā neesot iekļauti ģimenes pabalsti.

116

Komisija uzskata, ka pirmā pamata trīs daļas ir nepamatotas un tās ir noraidāmas. Atbildes rakstā uz repliku Komisija piebilst, ka otrā daļa ir nepieņemama tādēļ, ka tā ir novēloti iesniegta.

117

Tā kā pirmā pamata pirmajā daļā prasītāji atkārto lietā T‑568/16 celtos argumentus, ar kuriem tiek apstrīdēts fakts, ka Alberto Spagnolli nosacītajos ienākumos (summa A) ģimenes pabalsti ir ieskaitīti dubultā apmērā un, kā tas tika atgādināts šī sprieduma 108. punktā, prasītāji tiesas sēdē ir atteikušies apstrīdēt faktu patiesumu, proti, Komisijas veiktos aprēķinus dažādajos paziņojumos, ir jāuzskata, ka prasītāji ir atteikušies arī no šīs pirmā pamata daļas.

118

Katrā ziņa ir jāprecizē, ka no Komisijas 2017. gada 25. oktobrī sniegtajām atbildēm procesa organizatorisko pasākumu ietvaros izriet, ka Alberto Spagnolli nosacītajos ienākumos (summa A), proti, 8937,32 EUR, kuri bija norādīti paziņojumā Nr. 2, atbilstoši Komisijas norādītajam bija ieskaitīti nevis trīs, bet seši apgādājamā bērna pabalsti. Tādējādi prasītāju argumenti, kuros tie uzskata, ka summā 8937,37 EUR apgādājamā bērna pabalsti ir ieskaitīti vienu reizi, katrā ziņā ir nepamatoti.

119

Attiecībā uz pirmā pamata otro daļu ir jākonstatē, ka prasītāji atkārto lietā T‑568/16 izvirzītos argumentus par Civildienesta noteikumu 81.a panta gramatisko, sistēmisko un teleoloģisko interpretāciju, no kuras izrietot, ka Komisijas piemērotās aprēķina metodes dēļ, ar ko paziņojumā Nr. 3 šis noteikums tika attiecināts uz bāreņa pensijām, šis paziņojums esot prettiesisks, un līdz ar to nepamatots maksājums nevarot tikt pierādīts.

120

Tomēr lietā T‑568/16 šie argumenti jau ir noraidīti kā nepamatoti (skat. iepriekš 92.–104. punktu). Līdz ar to pretēji prasītāju lūgumam tiem nevar pakārtoti piekrist šajā lietā. Līdz ar to otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota, un nav nepieciešams lemt par šajā sakarā Komisijas celto iebildi par nepieņemamību (skat. iepriekš 116. punktu).

121

Ar pirmā pamata trešo daļu prasītāji, atkārtojot lietas T‑568/16 otrā pamata uzturēšanai jau izvirzītos argumentus, uzskata, ka nav nekāda nepamatota maksājuma, jo paziņojumā Nr. 3 būtu pieļautas matemātiskā aprēķina kļūdas.

122

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pēc tam, kad Komisija 2017. gada 25. oktobrī sniedza atbildes procesa organizatorisko pasākumu ietvaros, prasītāji atteicās apstrīdēt faktu patiesumu, proti, detalizēto informāciju par Komisijas veiktajiem aprēķiniem dažādajos paziņojumos. Faktiski viņi tostarp ir atteikušies no lietā T‑568/16 celtā otrā pamata, ar kuru viņi izvirzīja tos pašus argumentus, kuri ir izklāstīti šīs lietas pirmā pamata trešajā daļā, proti, argumentus, ar kuriem tiek apgalvots, ka paziņojumā Nr. 3 ietvertajā aprēķinā esot pieļautas kļūdas saistībā ar apgādājamā bērna pabalstu ieskaitīšanu (skat. iepriekš 115. punktu). Līdz ar to ir jāuzskata, ka prasītāji ir atteikušies arī no iepriekš 115. un 121. punktā minētajiem argumentiem.

123

Ir lietderīgi atgādināt, ka paziņojumā Nr. 3 nav pieļauta kļūda ne saistībā ar Civildienesta noteikumu 81.a panta piemērošanu (skat. iepriekš 104. punktu), ne matemātiskā aprēķina kļūda attiecībā uz apgādājamā bērna pabalstu ieskaitīšanu. Civildienesta noteikumu 81.a pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz bāreņa pensijām. Turklāt, kā izriet no Komisijas 2017. gada 25. oktobrī sniegtajām atbildēm procesa organizatorisko pasākumu ietvaros, paziņojumā Nr. 3 ietvertajos aprēķinos, kuros trīs apgādājamā bērna pabalsti tika ieskaitīti Alberto Spagnolli nosacīto ienākumu summā (summa A), nav pieļautas prasītāju norādītās kļūdas. Līdz ar to ir jāsecina, ka prasītāju argumenti, ar kuriem tie apgalvo, ka nepamatota maksājuma nav tādēļ, ka paziņojumā Nr. 3 esot pieļautas matemātiskā aprēķina kļūdas, katrā ziņā ir nepamatoti.

124

Replikas rakstā prasītāji, pirmkārt, piebilst, ka nepamatots maksājums neesot konstatējams, pat izmantojot iepriekš 109. punktā minēto “kalkulatora” metodi. Šajā ziņā viņi apgalvo, ka ar Alberto Spagnolli nosacīto ienākumu, proti, summas A, un viņa faktisko ienākumu – summas B, saskaitīšanu tiekot pārkāpts Civildienesta noteikumu 81.a pants, un pretēji Komisijas apgalvotajam šāda saskaitīšana neatbilstot nepieciešamībai kumulatīvi piemērot ienākumu nodokli. Faktiski viņi uzskata, ka, apvienojot Alberto Spagnolli saņemto algu un apgādnieka zaudējuma pensijas apmēru, Komisija esot varējusi aprēķināt Savienības nodokli, bet tai nebija tiesību šo kopējo summu izmantot, lai piemērotu Civildienesta noteikumu 81.a pantu. Atbilstoši prasītāju apgalvotajam abu laulāto ienākumu apvienošanai ir noteicoša nozīme, jo tās rezultātā faktisko ienākumu aprēķinā (summa B) tiek ņemta vērā summa, kurai ir pieskaitīti Alberto Spagnolli saņemtie apgādājamā bērna pabalsti, lai gan viņš tos saņēma atbilstoši Civildienesta noteikumu 67. pantam jau pirms savas laulātās nāves. Prasītāji tādējādi apgalvo, ka šī saskaitīšana ir kļūdaina.

125

Otrkārt, prasītāji uzskata, ka 81.a pantā noteiktais maksimālais apmērs esot jāsaprot kā salīdzinājums, ko veido pirmām kārtām šajā noteikumā minētie solidaritātes maksājumi, kurus piešķir vienīgi saskaņā ar minēto pantu, un otrām kārtām – mirušā ierēdņa ienākumi, kurus aprēķina nosacīti, it kā viņš nebūtu miris. Tāpēc viņi uzskata, ka piemērojamajai metodei esot jābūt atkarīgai no tā, vai pārdzīvojušais laulātais pats ir vai nav ierēdnis, kurš pirms [laulātā] nāves jau saņem apgādnieka pabalstu un atsevišķus apgādājamā bērna pabalstus. Viņi apgalvo, ka gadījumā, kad pārdzīvojušais laulātais pats ir ierēdnis, viņa ienākumus, kas viņam pienākas laulātā ierēdņa nāves rezultātā, veidojot apgādnieka zaudējuma pensijas un atsevišķu apgādājamā bērna pabalstu summa, un no tā viņi secina, ka šajā gadījumā faktiskajos ienākumos (summa B) esot ietveramas tikai šīs divas summas.

126

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka ar iepriekš 124. un 125. punktā atgādinātajiem argumentiem tiek izvirzīti jauni pamati attiecībā uz paziņojuma Nr. 3 prettiesiskumu. Atbilstoši šā sprieduma 124. punktā atgādinātajam šie paziņojuma Nr. 3 prettiesiskuma pamati pirmo reizi tika izvirzīti replikas rakstā lietā T‑599/16, kas it īpaši attiecas uz lēmuma par nepamatotu maksājumu atgūšanu atcelšanu. Kā tas ir minēts šī sprieduma 66. punktā, tie nav ietverti ne prasībā, kas celta lietā T‑568/16 attiecībā uz paziņojuma Nr. 3 atcelšanu, ne lietā T‑599/16 celtajā prasībā.

127

Tādējādi lietas T‑599/16 ietvaros prasītāji nevar, ceļot iebildi par prettiesiskumu LESD 277. panta izpratnē – pat ja tāds būtu bijis viņu nolūks –, pamatoti apstrīdēt paziņojuma Nr. 3 tiesiskumu. Ja viņi to uzskatīja par nepieciešamu, tad prasītājiem vajadzēja izvirzīt attiecīgus jaunus pamatos lietā T‑568/16, kas attiecas uz šo paziņojumu. Turklāt saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 84. panta noteikumiem minēto pamatu pieņemamības nosacījumu novērtēšanas jautājums ir nozīmīgs tikai minētās lietas kontekstā.

128

Katrā ziņā, tā kā tiesas sēdes laikā prasītāji ir apliecinājuši, ka viņi uztur minētos argumentus, un ir precizējuši, ka argumentu celšanas termiņš ir nokavēts tāpēc, ka viņi esot novēloti saņēmuši informāciju par Komisijas veiktajiem aprēķiniem, ar kuriem tā noteica viņu tiesības uz pensiju, un līdz ar to viņi esot novēloti sapratuši Komisijas piemēroto aprēķina metodi, ir jāatzīmē, ka, pretēji prasītāju apgalvotajam tiesas sēdes laikā, saistībā ar paziņojumu Nr. 3 nav nekādu jaunatklātu tiesisko vai faktisko apstākļu, ar kuriem pamatot iespēju atjaunot termiņu prasībai par minētā paziņojuma atcelšanu.

129

Pirmām kārtām saskaņā ar lietā T‑568/16 iesniegto prasību prasītāji zināja, ka Komisija apvienos pārdzīvojušajam laulātajam un mirušajam laulātajam pienākošos atalgojumu (skat. iepriekš 74. punktu). Prasības lietā T‑568/16 kontekstā prasītāji paši ir skaidrojuši, ka Komisija ir ņēmusi vērā, pirmkārt, nosacītos ienākumus (summa A), ko veido neto alga, kuru saņemtu mirušais, ja tas nebūtu miris, un pārdzīvojušā laulātā neto alga mirušā nāves brīdī, tostarp pabalsti par trīs apgādājamiem bērniem, un, otrkārt, faktiskos ienākumus (summa B), kurus laulātais saņemtu, ja netiktu piemērots Civildienesta noteikumu 81.a pantā noteiktais maksimālais apmērs, un kurus veido pārdzīvojušā laulātā neto ienākumu, apgādnieka zaudējuma pensijas un bāreņa pensiju summa.

130

Otrām kārtām 2015. gada 3. augusta lēmumā par sūdzības noraidīšanu jau ir minēts, ka, tā kā Civildienesta noteikumu 81.a panta ratio legis ir nepieļaut ģimenes iedzīvošanos uz ierēdņa nāves gadījuma rēķina, ar Komisija piemēroto aprēķina metodi tika noteikta faktisko ienākumu (summa B) un nosacīto ienākumu (summa A) starpība, kas proporcionāli ir jāatskaita no apgādnieka zaudējuma un bāreņa pensijām.

131

Trešām kārtām ir taisnība, ka ne no paziņojuma Nr. 3, ne no 2016. gada 4. marta lēmuma par sūdzības noraidīšanu, ne no Komisijas iebildumu raksta neizriet, no kā sastāv paziņojumā Nr. 3 norādītās abas Alberto Spagnolli“neto ienākumu” summas, kuras veido nosacītos ienākumus (summa A), proti, pirmkārt, summa 7722,61 EUR apmērā un, otrkārt, summa 8084,74 EUR apmērā. Tomēr šāds izlaidums gan paziņojumā Nr. 3, gan citos paziņojumos nav bijis šķērslis prasītājiem saprast un līdz ar to noteiktajā termiņā ar prasību lietā T‑568/16 par paziņojuma Nr. 3 atcelšanu apstrīdēt Komisijas piemēroto aprēķina metodi, ar kuru pārdzīvojušā laulātā alga tika apvienota ar mirušā laulātā algu. Nedz lēmuma par nepamatotu maksājumu atgūšanu pieņemšana, nedz detalizētas informācijas paziņošana par dažādajos paziņojumos norādīto nosacīto algu aprēķināšanu nav uzskatāmi par jaunatklātiem faktiem, ar kuriem prasītājiem – savlaicīgi neizmantojot pieejamās iespējas pārsūdzēt sev nelabvēlīgu tiesību aktu – būtu iespējams izvirzīt jaunus paziņojuma Nr. 3 atcelšanas pamatus un apiet termiņu prasībai par minētā paziņojuma atcelšanu.

132

No tā izriet, ka šā sprieduma 124. un 125. punktā minētie argumenti, kuri pirmo reizi tika izvirzīti replikā lietā T‑599/16, katrā ziņā ir izvirzīti novēloti, pārkāpjot Reglamenta 84. pantu, un tāpēc tie ir jānoraida kā nepieņemami (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2000. gada 6. jūlijs, AICS/Parlaments, T‑139/99, EU:T:2000:182, 59. un 62. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2007. gada 8. marts, France Télécom/Komisija, T‑340/04, EU:T:2007:81, 164. punkts un tajā minētā judikatūra).

133

Ievērojot visu iepriekš minēto, pirmais pamats ir noraidāms.

134

Ar otro pamatu prasītāji apgalvo, ka šajā lietā nav izpildīts Civildienesta noteikumu 85. panta nosacījums, atbilstoši kuram – lai ar to pamatotu lēmumu par nepamatotu maksājumu atgūšanu – apgādnieka zaudējuma un bāreņa pensiju maksājumu prettiesiskumam ir jābūt acīmredzamam.

135

Šajā ziņā, pirmkārt, prasītāji uzskata, ka 2016. gada 4. marta lēmumā par sūdzības noraidīšanu minētie spriedumi šajā gadījumā neesot atbilstoši. Faktiski prasītāju situācijas atšķiroties no šajos spriedumos minētajām situācijām, kas attiecas uz, piemēram, ierēdni, kurš ir saņēmis nepamatotu maksājumu, iesniedzot attiecīgajā pārvaldes iestādē kļūdainas deklarācijas, vai uz ierēdni, kurš, apzinoties, ka viņam ir pārskaitīts nepamatots maksājums, nav nedz ziņojis par kļūdu, nedz paudis bažas par iespējamu kļūdu pārvaldes iestādei, lai tā varētu veikt nepieciešamās pārbaudes. Atšķirībā no 2016. gada 4. marta lēmumā par sūdzības noraidīšanu minētajos spriedumos aplūkotajām situācijām šajā lietā, ievērojot ierēdnim izvirzīto rūpības pienākumus, pārvaldes iestādē esot veiktas vairākas darbības. Šīs darbības esot veiktas ar mērķi it īpaši norādīt, ka apgādnieka zaudējuma un bāreņa pensijas ir pārāk zemas. Saskaņā ar prasītāju teikto tieši šo darbību rezultātā pārvaldes iestāde ir izdevusi paziņojumu Nr. 2 un paaugstinājusi pensiju apmēru.

136

Otrkārt, prasītāji kā pirmo argumentu norāda, ka Komisijai nebūtu saprātīgi pieprasīt, lai prasītāji – pēc tam, kad tie ir panākuši, viņuprāt, tiem pienākošos tiesību uz pensiju ierobežojuma grozījumus, – turpinātu vērsties pārvaldes iestādē, lūdzot pārbaudīt, vai tā gadījumā nav kļūdījusies, aprēķinot viņu pensiju apmēru. Atbilstoši prasītāju otrajam argumentam, pat ja paziņojumā Nr. 2 būtu pieļauta prasītājiem labvēlīga kļūda, Komisija nevarot apgalvot nedz to, ka Alberto Spagnolli nebūtu izpildījis savu rūpības pienākumu, izdiskutējot saņemtās summas ar pārvaldes iestādi, nedz to, ka viņam tā vai citādi būtu vajadzējis apzināties, ka ir pieļauta viņam labvēlīga kļūda.

137

Treškārt, prasītāju situācija esot atkarīga no tā, kā tiek atrisināti sarežģīti juridiski jautājumi, tādi kā jautājums, vai apgādājamā bērna pabalsts ir vai nav jāieskaita Civildienesta noteikumu 81.a pantā noteiktā maksimālā apmēra aprēķinā. Minētās sarežģītības dēļ iespējamo pārvaldes iestādes kļūdu nevarot uzskatīt par tādu, kas “nepārprotami norādīja uz to, ka tās saņēmējs nevarēja par to nezināt”.

138

Ceturtkārt, pārvaldes iestāde nevarot apgalvot, ka no paziņojuma Nr. 2 redakcijas varētu izrietēt bažas par kļūdas rezultātā radušos nepamatotu maksājumu tādēļ, ka šī pielikuma centrālās daļas labajā kolonnā “Alberto Spagnolli jaunais neto” ir ieskaitīti seši apgādājamā bērna pabalsti. Šī kolonna attiecoties uz faktisko ienākumu (summa B) aprēķinu, kurā esot pilnīgi pamatoti ieskaitīt sešus apgādājamā bērna pabalstus.

139

Piektkārt, tas, ka [prasītāji] nezināja par paziņojumā Nr. 2 pieļauto kļūdu, skaidri izrietot no sūdzības, kas tika iesniegta par paziņojumu Nr. 3. Faktiski no šīs sūdzības izrietot, ka prasītāju izpratnē paziņojumā Nr. 2 ietvertais palielinājums ir saistīts gan ar to, ka pēc norīkojuma darbā Alberto Spagnolli alga samazinājās, gan ar to, ka tika izlabota matemātiskā aprēķina kļūda, kas paziņojumā Nr. 1 bija pieļauta viņam par sliktu. Minēto palielinājumu prasītāji neesot varējuši sasaistīt ar pārvaldes iestādes varbūtējo kļūdu, ko tā ir pieļāvusi par labu Alberto Spagnolli, ieskaitot apgādājamā bērna pabalstus viņas nosacītajos ienākumos (summas A).

140

Sestkārt, ņemot vērā, ka savas laulātās nāves brīdī Alberto Spagnolli bija AD 12 pakāpes ierēdnis, savukārt paziņojuma Nr. 2 pieņemšanas brīdī viņš bija AD 9 pakāpes ierēdnis, tomēr, tā kā pārvaldes iestāde gan paziņojumā Nr. 2, gan paziņojumā Nr. 3 ir ietvērusi frāzi “Spagnolli kunga neto alga nāves brīdī”, nebija nekāda iemesla uzskatīt par dīvainu to, ka neto alga nāves brīdī būtu augstāka nekā pašreizējā alga.

141

Komisija pirmām kārtām uzskata, ka, tā kā Alberto Spagnolli bija iesaistīts apgādnieka zaudējuma un bāreņa pensiju maksimālā apmēra cita veida aprēķināšanas formulēšanā, kā rezultātā paziņojumā Nr. 2 ietvertais šo pensiju neto apmērs bija paaugstinājies, viņš zināja, ka minētajā paziņojumā grozījumi šo pensiju apmērā radās tādēļ, ka nosacīto ienākumu (summa A) definīcijā tika citādi aprēķināti apgādājamā bērna pabalsti. Citiem vārdiem sakot, ņemot vērā, ka atšķirības starp paziņojumā Nr. 2 ietvertajām kļūdainajām summām un paziņojumā Nr. 3 ietvertajām pareizajām summām izrietot vienīgi no apgādājamā bērna pabalstu ieskaitīšanas nosacītajos ienākumos – kuros minētie pabalsti kļūdaini tika ierēķināti divas reizes – un, ņemot vērā Alberto Spagnolli aktīvo iesaistīšanos, lai Komisija izlabotu paziņojumu Nr. 2, šajā gadījumā esot izpildījies nosacījums, ka prasītājiem ir bijis zināms par izmaksāto pensiju nepamatotību.

142

Otrām kārtām Komisija uzskata, ka paziņojumā Nr. 2 ietvertā kļūda katrā ziņā esot bijusi tik acīmredzama, ka Alberto Spagnolli par to nevarēja nezināt. Faktiski, vienkārši aplūkojot nosacīto ienākumu un faktisko ienākumu summas vien, esot skaidrs, ka faktisko ienākumu summa kopā ar dubultā apmērā ieskaitītajiem apgādājamā bērna pabalstiem bija zemāka nekā nosacīto ienākumu summa. Ikvienam rūpīgam ierēdnim tas būtu jāuztver kā brīdinājums un mudinājums sazināties ar pārvaldes iestādi, lai paziņotu par kļūdu. Papildus minētajam no Civildienesta noteikumu 66. panta redakcijas vien izrietot, ka AD 9 pakāpes pārdzīvojušā laulātā pamatalga neatbilst paziņojumā Nr. 2 norādītajai summai, kā to turklāt pierāda iepriekš 109. punktā minētā, ar “kalkulatoru” veiktā aprēķina izdruka, kuras kopija ir pievienota iebildumu rakstam.

143

Turklāt Komisija uzskata, ka esot bijis pilnīgi pamatoti prasīt, lai Alberto Spagnolli ievērotu rūpības pienākumu, ņemot vērā, ka pirms norīkošanas darbā Parmā viņš bija augstās AD 12 pakāpes ierēdnis.

144

Turklāt, ņemot vērā, ka ikvienam ierēdnim ir pienākums zināt Civildienesta noteikumu normas attiecībā uz, šajā gadījumā, AD 9 pakāpes ierēdņa algas apmēru (Civildienesta noteikumu 66. pants) un apgādājamā bērna pabalstu apmēru (Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 1. punkts, Civildienesta noteikumu 67. pants un 81. panta otrā daļa), Alberto Spagnolli neesot pamata apgalvot, ka pieļautā matemātiskā aprēķina kļūda attiecībā uz viņam un viņa bērniem pienākošos apgādnieka zaudējuma pensiju maksimālā apmērā noteikšanu nebija acīmredzama Civildienesta noteikumu 85. panta pirmās daļas izpratnē. Komisija uzskata, ka šis nosacījums esot izpildīts un tādēļ lēmums par nepamatotu maksājumu atgūšanu ir pieņemts pamatoti, un prasība esot noraidāma kā nepamatota.

145

Šajā gadījumā ir jāizvērtē, vai saskaņā ar Civildienesta noteikumu 85. pantu Komisija pamatoti pieprasa atdot summas, kuras prasītājiem ir nepamatoti samaksātas. Šajā pantā ir noteikts, ka “jebkuru pārmaksāto summu atmaksā, ja tās saņēmējs zināja, ka nav pienācīga iemesla tās apmaksai, vai arī ja fakts par pārmaksāto summu nepārprotami norādīja uz to, ka tās saņēmējs nevarēja par to nezināt”. No šīs normas izriet, ka, lai varētu atgūt nepamatoti izmaksātu summu, ir jāiesniedz pierādījumi par to, ka tās saņēmējs patiešām zināja, ka maksājums ir prettiesisks, vai arī par to, ka maksājuma prettiesiskums ir bijis tik acīmredzams, ka maksājuma saņēmējs nevarēja par to nezināt (spriedumi, 1979. gada 11. oktobris, Berghmans/Komisija, 142/78, EU:C:1979:233, 9. punkts; 2008. gada 9. septembris, Ritto/Komisija, F‑18/08, EU:F:2008:110, 29. punkts, un 2013. gada 21. novembris, Roulet/Komisija, F‑72/12 un F‑10/13, EU:F:2013:184, 46. punkts).

146

Tādējādi Civildienesta noteikumu 85. pantā ir noteikts, ka jebkuru pārmaksāto summu pārvaldes iestādei ir iespējams atprasīt divos gadījumos, proti, pirmkārt, ja saņēmējs ir zinājis, ka maksājums ir prettiesisks, un, otrkārt, ja šis prettiesiskums ir bijis tik acīmredzams, ka saņēmējs nevarēja par to nezināt.

147

Attiecībā uz pirmo gadījumu, pieņemot, ka Komisija uz to ir balstījusies 2016. gada 4. marta lēmumā par sūdzības noraidīšanu, pārvaldes iestādei ir jāpierāda, ka saņēmējs patiešām zināja, ka maksājums ir prettiesisks (spriedums, 2013. gada 26. jūnijs, Achab/EESK, F‑21/12, EU:F:2013:95, 44. punkts).

148

Attiecībā uz otro gadījumu – katrā konkrētajā gadījumā ir jāņem vērā attiecīgā ierēdņa iespējas veikt vajadzīgās pārbaudes (skat. spriedumu, 2013. gada 26. jūnijs, Achab/EESK, F‑21/12, EU:F:2013:95, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

149

Šajā lietā, lai attiecībā uz pirmo gadījumu pārliecinātos, vai ir pierādīts, ka Alberto Spagnolli patiešām ir zinājis par maksājuma prettiesiskumu, Komisijai ir jāpierāda, ka viņš zināja, pirmkārt, ka paziņojumā Nr. 2 norādītajos nosacītajos ienākumos (summa A) apgādājamā bērna pabalsti bija ieskaitīti dubultā apmērā; otrkārt, ka šāda ieskaitīšana ir bijusi kļūdaina un, treškārt, ka šīs ieskaitīšanas rezultātā saskaņā ar paziņojumu Nr. 2 tika veikti prettiesiski apgādnieka zaudējuma un bāreņa pensiju maksājumi.

150

Tomēr no Komisijas apgalvotā – ka Alberto Spagnolli esot zinājis par apgādājamā bērna pabalstu ieskaitīšanu dubultā apmērā paziņojumā Nr. 2 norādītajos nosacītajos ienākumos, jo viņš esot sazinājies ar pārvaldes iestādi ar mērķi panākt paziņojumā Nr. 1 ietverto viņa tiesību uz apgādnieka zaudējuma un bāreņa pensiju pārrēķinu, – neizriet, ka šajā lietā būtu izpildīts nosacījums zināt, ka maksājums ir bijis prettiesisks, proti, ka būtu izpildīti trīs iepriekš 149. punktā atgādinātie nosacījumi. Faktiski pirmām kārtām šie apgalvojumi ir balstīti uz vienkāršu pieņēmumu. Otrām kārtām prasītāju un pārvaldes iestādes sazināšanās attiecās nevis uz paziņojumā Nr. 2 piemēroto aprēķina metodi, bet gan uz paziņojumā Nr. 1 ietvertajām matemātiskā aprēķina kļūdām. Trešām kārtām, ņemot vērā, pirmkārt, ka 2015. gada 3. augusta lēmumā par sūdzības noraidīšanu iecēlējinstitūcija pati ir atzinusi, ka paziņojumā Nr. 2 lietotā frāze “Spagnolli kunga neto alga nāves brīdī”, ar kuru tika raksturoti nosacītie ienākumi (summa A), ir neviennozīmīga, un, otrkārt, ka nav sniegta detalizēta informācija par minētajos ienākumos ieskaitītajām summām, Komisija nevar apgalvot nedz to, ka Alberto Spagnolli būtu zinājis, ka šajos ienākumos ir ieskaitīti seši apgādājamā bērna pabalsti, nedz a fortiori to, ka viņš būtu zinājis par šīs ieskaitīšanas kļūdaino dabu, un līdz ar to, ka viņš būtu zinājis par nepamatoto maksājumu, kas no tās izriet.

151

Līdz ar to, tā kā Komisija nav pierādījusi, ka [prasītājiem] ir bijis zināms par kļūdu Civildienesta noteikumu 85. panta izpratnē, ir jāpārbauda, vai šajā lietā Komisija var pamatoti apgalvot, ka maksājums ir bijis tik acīmredzami prettiesisks, ka Alberto Spagnolli nevarēja par to nezināt, proti, ir jāpārbauda, vai prasītāju situācija atbilst iepriekš 146. punktā atgādinātajam otrajam gadījumam.

152

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši judikatūrai ieinteresētā persona netiek ne vien atbrīvota no jebkādiem apzināšanas vai kontroles centieniem, bet, tieši otrādi, tai ir saistošs atmaksāšanas pienākums, ja runa ir par kļūdu, kuru ierēdnis – kuram ir pienākums pārzināt savu atalgojumu regulējošos tiesību aktus – būtu pamanījis, izrādot parastu rūpību (spriedumi, 1979. gada 11. jūlijs, Broe/Komisija, 252/78, EU:C:1979:186, 13. punkts, un 1989. gada 17. janvāris, Stempels/Komisija, 310/87, EU:C:1989:9, 10. punkts).

153

Turklāt no judikatūras izriet, ka Savienības tiesa, lai izvērtētu pārvaldes iestādes pieļautās kļūdas acīmredzamo raksturu, papildus ierēdņa atbildībai, kas ir saistīta ar tā amata pakāpi un stāžu, ņem vērā tādus elementus kā to, cik skaidras ir ieinteresētajai personai pienākošos maksājumu piešķiršanas nosacījumu reglamentējošās normas, kā arī to, cik būtiski ir mainījusies ieinteresētās personas personiskā vai ģimenes situācija gadījumā, kad strīdus maksājuma veikšana ir saistīta ar šādas situācijas izvērtējumu pārvaldes iestādē (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 27. februāris, EESK/Achab, T‑430/13 P, EU:T:2015:122, 31. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2016. gada 27. janvāris, DF/Komisija, T‑782/14 P, EU:T:2016:29, 25. un 27. punkts).

154

No šīs judikatūras neizriet, ka darba stāža kritērijam būtu lielāka nozīme nekā citiem kritērijiem. Tieši pretēji, no tās izriet pienākums ņemt vērā visu elementu kopību, un katra atsevišķā elementa apstākļi var pamatot to, ka kāds kritērijs var izrādīties nozīmīgāks nekā pārējie (spriedums, 2015. gada 27. februāris, EESK/Achab, T‑430/13 P, EU:T:2015:122, 43. punkts).

155

Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ieinteresētajam ierēdnim, pildot tam izvirzīto rūpības pienākumu, nav obligāti jāspēj precīzi noteikt pārvaldes iestādes pieļautās kļūdas apjomu. Šajā ziņā pienākums vērsties pārvaldes iestādē, lai tā varētu veikt nepieciešamās pārbaudes, rodas tad, kad ieinteresētai personai ir radušās šaubas par attiecīgo maksājumu pamatotību (skat. spriedumu, 2013. gada 21. novembris, Roulet/Komisija, F‑72/12 un F‑10/13, EU:F:2013:184, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

156

Sākotnēji pirmām kārtām ir jāatzīmē, ka vērtējums par to, vai, aprēķinot tiesības uz pensiju, pārvaldes iestāde ir pieļāvusi acīmredzamu pārkāpumu – atšķirībā no vērtējuma, vai ir ievērots pienākums norādīt pamatojumu paziņojumā par šo tiesību grozīšanu, – ir atkarīgs gan no informācijas, kas bija ieinteresētās personas rīcībā minētā pārkāpuma rašanās brīdī, proti, šajā gadījumā paziņojuma Nr. 2 pieņemšanas brīdī, gan no tā spējām un kompetencēm, kas ir saistītas ar ieinteresētās personas amata pakāpi, gan no rūpības pienākuma, ko ir pamatoti sagaidīt, ka šī persona izpildīs, kā arī no tā, cik skaidri ir formulētas viņa tiesības reglamentējošās normas.

157

Otrām kārtām ir jāatzīmē, ka šajā lietā vērtējums attiecībā uz “prezumpciju, ka bija zināms” par prasītāju saņemto maksājumu prettiesiskumu, pirmkārt, ir cieši saistīts ar izpratni par pašas pārvaldes iestādes piemērotajiem tiesību uz pensiju aprēķiniem, ar kuriem it īpaši ir iespējams saprast, kāda apgādājamā bērna pabalsta summa ir jāieskaita nosacītajos ienākumos (summa A), un, otrkārt, paredz piekļuvi detalizētai informācijai par aprēķinu, pēc kura ir noteikta Alberto Spagnolli neto alga, kas ir ņemta vērā nosacītajos ienākumos (summa A).

158

Pirmām kārtām ir jānorāda, ka Komisijas piemērotais tiesību uz pensiju aprēķins tieši neizriet no šajā gadījumā piemērojamo normu formulējuma.

159

Civildienesta noteikumu 81.a pantā nav tieši noteikts, ka pārdzīvojušā laulātā un mirušā laulātā atalgojumi tiek apvienoti. Saskaņā ar 2015. gada 3. augusta lēmumā par sūdzības noraidīšanu ietvertajiem skaidrojumiem, kurus Komisija apstiprināja tiesas sēdē, šī apvienošanas esot veikta prasītāju interesēs (skat. iepriekš 66. punktu). Ņemot vērā, ka šajā pantā nav norādes uz Alberto Spagnolli ienākumiem, ko ņem vērā, aprēķinot maksimālo apmēru, kuru nedrīkst pārsniegt, lai nepieļautu ģimenes iedzīvošanos uz nāves gadījuma rēķina, minētajā pantā nav ietverta pietiekoša informācija par summām, kas ir jāietver šajos ienākumus, it īpaši attiecībā uz apgādājamā bērna pabalstiem.

160

Arī Civildienesta noteikumu 81. panta otrā daļa, kurā ir noteikts, ka “apgādājamā bērna pabalsta apmērs, kas izmaksājams personai, kura ir tiesīga saņemt apgādnieka zaudējuma pensiju, ir divu to pabalstu apmērā, kas noteikti 67. panta 1. punkta b) apakšpunktā”, varēja maldināt prasītājus. Pēc Alberto Spagnolli laulātās nāves prasītāji varēja uzskatīt, ka, lai saglabātu šīs normas lietderīgo iedarbību, Komisijai bija jāņem vērā apgādājamā bērna pabalsts dubultā apmērā, ne tikai nosakot pārdzīvojušā laulātā faktiskos ienākumus (summa B), bet arī nosacītos ienākumus (summa A). Turklāt attiecībā uz nosacītajiem ienākumiem dažādajos paziņojumos lietotais formulējums – “Spagnolli kunga neto alga nāves brīdī ar trīs apgādājamiem bērniem” – var radīt vēl lielākas grūtības saprast, kā tiek veidoti Alberto Spagnolli nosacītie ienākumi (summa A). Šo formulējumu faktiski var saprast tādējādi, ka nosacītie ienākumi (summa A) ir jāaprēķina “nāves brīdī”, un līdz ar to, drīzāk ņemot vērā šo nāves gadījumu – kas tādējādi saskaņā ar Civildienesta noteikumu 81. panta otro daļu nozīmētu ieskaitīt apgādājamā bērna pabalstus dubultā apmērā – nekā šo gadījumu neņemot vērā, kas tieši pretēji nozīmētu, ka apgādājamā bērna pabalsti tiek ieskaitīti tikai vienu reizi.

161

Turklāt ir jāuzsver, ka saskaņā ar Komisijas apstiprināto tiesas sēdē nav izstrādāti ne vispārīgi īstenošanas noteikumi, ne iekšējie noteikumi, kuros būtu izskaidrota Civildienesta noteikumu 81.a panta piemērošanas metode praksē tādā gadījumā, kā šajā lietā aplūkotais, kad gan pārdzīvojušais laulātais, gan mirušas laulātais ir Savienības ierēdņi. Paziņojumā Nr. 2 ietvertie Komisijas aprēķinu skaidrojumi parādījās tikai posmā, kad tika pieņemts lēmums par sūdzības, kas tika celta pret paziņojumu Nr. 3, noraidīšanu, t.i., 2015. gada 3. augustā. Tikai šajā posmā iecēlējinstitūcija izskaidroja, ka, lai noteiktu Civildienesta noteikumu 81.a pantā paredzēto maksimālo apmēru, Alberto Spagnolli ienākumus (summa A) iekļaujot Civildienesta noteikumu 81.a pantā noteiktā maksimālā apmēra aprēķinā, ir ņemti vērā tie Alberto Spagnolli ienākumi, kas ir aprēķināti mainīgā režīmā, proti, atbilstoši viņa ieņemamajai pakāpei aprēķināšanas brīdī, kā pamatu izmantojot pieņēmumu, ka viņa laulātā nav mirusi un ka līdz ar to minētajos ienākumos apgādājamā bērna pabalsti tiek ieskaitīti tikai vienu reizi.

162

Otrkārt, ir jāatgādina, ka nedz paziņojumā Nr. 1, nedz paziņojumā Nr. 1.a, ne arī paziņojumā Nr. 2 nebija norādīta detalizēta informācija par to, kā ir veidoti Alberto Spagnolli nosacītie ienākumi (summa A). Tādējādi nevar apgalvot, ka prasītāju rīcībā esošā informācija bija pietiekama, lai saprastu vai vismaz rastos aizdomas, ka pirmām kārtām paziņojumā Nr. 2 Komisija Alberto Spagnolli nosacītajos ienākumos (summa A) ir ieskaitījusi apgādājamā bērna pabalstus dubultā apmērā, otrām kārtām, ka minētā ieskaitīšana ir bijusi kļūda un trešām kārtām, ka minētās ieskaitīšanas rezultātā ir radies nepamatots maksājums.

163

Turklāt, tā kā paziņojumā Nr. 1 bija ietverti kļūdaini aprēķini, kuri tika izlaboti ar paziņojumu Nr. 1.a, kas tika pieņemts vienā dienā ar paziņojumu Nr. 2, Alberto Spagnolli nevarēja, balstoties uz paziņojumu Nr. 1, iegūt detalizētu informāciju par paziņojumā Nr. 2 ietvertajiem aprēķiniem. Tāpat arī paziņojums Nr. 1.a, kurā ir ņemta vērā atšķirīga alga un kurš ir pieņemts pēc Alberto Spagnolli veiktajām darbībām saistībā ar viņa pārāk zemo pensiju, vēl jo mazāk ir tāds akts, balstoties uz kuru varētu uzskatīt, ka Alberto Spagnolli nevarēja nepamanīt paziņojumā Nr. 2 pieļauto matemātiskā aprēķina kļūdu, kas izraisīja nepamatotu maksājumu, vai arī uzskatīt, ka viņš ir veicinājis minētās aprēķina kļūdas pieļaušanu un to, ka prasītāji ir saņēmuši nepamatotu maksājumu.

164

Turklāt no paziņojumā Nr. 2 ietverto aprēķinu rekonstrukcijas, ko bija iespējams veikt, izmantojot 2017. gada 25. oktobrī procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Komisijas iesniegtos dokumentus, izriet, ka apgādājamā bērna pabalstu ieskaitīšana nosacītajos ienākumos (summa A) dubultā apmērā, proti, nevis trīs, bet sešu apgādājamā bērna pabalstu apmērā, ir ietekmējusi arī minētajiem ienākumiem piemērojamā nodokļa aprēķināšanu. Tādējādi starpību starp summu, kas prasītājiem ir kļūdaini izmaksāta saskaņā ar paziņojumu Nr. 2, un tiem attiecīgi pienākošos summu nevar iegūt, vienkārši atņemot trīs apgādājamā bērna pabalstus. Tādējādi, lai arī Komisija mēģina vienkāršot paziņojumā Nr. 2 pieļauto kļūdu, to attiecinot vienīgi uz faktu, ka ir tikuši ieskaitīti nevis trīs, bet seši apgādājamā bērna pabalsti, tas neatbilst patiesībai, un šāda kļūda nebūt nav acīmredzama, it īpaši bez detalizētas informācijas par nosacīto ienākumu (summa A) pamatā esošo aprēķinu.

165

Turklāt ir jāuzsver, ka saistībā ar 2015. gada 3. augusta lēmumu par sūdzības noraidīšanu pati iecēlējinstitūcija ir skaidri atzinusi, ka secīga dažādo paziņojumu par tiesībām un pensiju izvērtēšana liekot secināt, ka Komisijas piemērotā metode “nebija tūlītēji saprotama”.

166

Papildus ir jānorāda, ka Komisijas ierēdņi, proti, PMO.4 nodaļas ierēdņi, kuru pienākums ir, pildot savus darba pienākumus, zināt un piemērot tiesību uz apgādnieka zaudējuma un bāreņa pensiju aprēķina metodi, ir vairākkārt pieļāvuši kļūdas, aprēķinot prasītāju tiesības, kā tas izriet no dažādajiem secīgi pieņemtajiem paziņojumiem. Faktiski 2011. gada 29. jūlija paziņojums Nr. 1 ir labots ar 2012. gada 17. aprīļa paziņojumu Nr. 1.a un tajā pašā dienā pieņemto paziņojumu Nr. 2. Šis paziņojums savukārt ir labots un aizstāts ar 2015. gada 6. februāra paziņojumu Nr. 3. Tādējādi, pat pieņemot, ka Alberto Spagnolli varēja izmantot iepriekš 109. punktā minēto kalkulatoru, tas tāpēc vien nenozīmē, ka kļūda bija tik acīmredzama, ka Alberto Spagnolli nevarēja to nepamanīt. Turklāt, lai varētu izmantot kalkulatoru, ir jāzina detalizēta informācija par Komisijas piemērotajiem aprēķiniem, jo ir nepieciešams manuāli ievadīt dažādās summas, kas ir ņemtas vērā, nosakot tiesības uz pensiju.

167

Visbeidzot attiecībā uz nepieciešamo rūpību, kas tiek prasīta no ierēdņa, kurš ieņem tādu pakāpi kā Alberto Spagnolli, tā nenozīmē, ka gadījumā, kad paziņojumos par attiecīgo tiesību noteikšanu konkrētajā lietā trūkst vairāku būtisku elementu, civildienesta noteikumi nav skaidri un pārvaldes iestāde laika gaitā pati ir pieļāvusi vairākas kļūdas, attiecīgajam ierēdnim, kurš jau ir veicis vairākas darbības, it īpaši, ja šo darbību rezultātā viņš ir apmierināts ar rezultātu, būtu jāturpina vērsties pārvaldes iestādē, lai panāktu, ka tās piemērotie aprēķini tiktu vēlāk pārbaudīti. Tādā situācijā, kāda ir šajā lietā, ir pamatoti sagaidīt, ka pēc Alberto Spagnolli vairākkārtējas vēršanās Komisijā šī iestāde būtu pareizi izvērtējusi viņa situāciju un nebūtu veikusi nepamatotus maksājumus. Ja Alberto Spagnolli bija pamatots iemesls domāt, ka viņa tiesības uz apgādnieka zaudējuma un bāreņa pensiju ir pareizi izvērtētas, it īpaši situācijā, kad pārvaldes iestāde pēc prasītāja veiktajām darbībām bija izlabojusi kļūdas, kas tika piepļautas pirmajā paziņojumā par tiesībām uz pensiju aprēķināšanu, tad likt viņam turpināt vērsties pārvaldes iestādē būtu pretrunā tam, ko no viņa ir saprātīgi sagaidīt rūpības pienākuma kontekstā.

168

No iepriekš minētā izriet, ka nevar piekrist Komisijas argumentiem, saskaņā ar kuriem šaubām par prettiesiskumu būtu jārodas jau tādēļ vien, ka paziņojumā Nr. 2 norādītais nosacīto ienākumu apmērs ir lielāks nekā tajā norādīto faktisko ienākumu apmērs. Faktiski, ņemot vērā gan grūtības saprast Komisijas piemēroto aprēķina metodi, gan to, ka nav ne vispārīgu īstenošanas noteikumu, ne iekšējo noteikumu, kuros būtu izskaidrots Civildienesta noteikumu 81.a panta praktiskas piemērošanas apjoms, gan arī šīs normas interpretācijas grūtības (skat. iepriekš 92.–104. punktu) un to, ka trūkst atsevišķas detalizētas informācijas par Komisijas veiktajiem aprēķiniem dažādajos paziņojumos un ka ir izmantota frāze “Spagnolli kunga neto alga nāves brīdī”, kuru iecēlējinstitūcija pati 2015. gada 3. augustā pieņemtajā pirmajā lēmumā par sūdzības noraidīšanu ir atzinusi par neviennozīmīgu, kā arī ņemot vērā dažādas pieļautās kļūdas, Komisija nevar apgalvot, ka maksājumi, kurus prasītāji ir saņēmuši saskaņā ar paziņojumu Nr. 2, bija tik acīmredzami prettiesiski, ka attiecīgais ierēdnis, ievērojot viņa amata pakāpi, nevarēja par to nezināt (skat. a contrario spriedumu, 2008. gada 9. septembris, Ritto/Komisija, F‑18/08, EU:F:2008:110, 34. punkts, kurā prasītājs nevarēja izvirzīt argumentu par attiecīgo normu jebkāda veida neviennozīmīgu formulējumu).

169

Citiem vārdiem formulējot, nevar piekrist, ka ar Alberto Spagnolli amata pakāpi saistītās kompetences un zināšanas viņam būtu devušas iespēju tikai pēc paziņojuma Nr. 2 izlasīšanas vien pārvarēt šajā lietā aplūkoto Civildienesta noteikumu normu juridiskās interpretācijas grūtības, identificēt Komisijas piemērotos aprēķinus un saprast, ka paziņojumā Nr. 2 ir pieļauta kļūda, kuras rezultātā ir veikti nepamatoti maksājumi.

170

Tā kā šajā gadījumā nav izpildīts nosacījums par to, ka maksājumam ir jābūt acīmredzami prettiesiskam, Komisijai nebija pamata atprasīt no prasītājiem nepamatotos maksājumus.

171

Līdz ar to lēmums par nepamatotu maksājumu atgūšanu ir jāatceļ, un nav nepieciešams lemt par trešo atcelšanas pamatu.

172

Prasītāji izvirza argumentus, apgalvojot, ka esot konstatējama pārvaldes iestādes atbildība, un tādējādi viņi lūdz atlīdzināt tiem nodarīto mantisko un nemantisko kaitējumu.

173

Pirmām kārtām saistībā ar Komisijas prettiesisko rīcību prasītāji apgalvo, ka šī rīcība esot pierādīta, pirmkārt, izskaidrojot iemeslus, kādēļ gan paziņojums Nr. 3, gan lēmums par nepamatotu maksājumu atgūšanu neatbilstot tiesību aktiem un, otrkārt, ar trešo pamatu pierādot, ka lēmuma, ar kuru tika noteiktas tiesības uz pensiju, pārskatīšanas aizkavēšanās par ilgāk nekā gadu un lēmuma par nepamatotu maksājumu atgūšanu pieņemšana šajā lietā esot uzskatāma par sevišķi smagu Komisijas kļūdu un pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses pārkāpumu.

174

Saistībā it īpaši ar labas pārvaldības principa pārkāpumu prasītāji apgalvo, ka, tā kā paziņojums Nr. 2 tika pieņemts pēc formālas procedūras, kas veikta pēc individuāla lūguma, Alberto Spagnolli esot bijis pamats paļauties uz minēto paziņojumu, izdarot dzīvē būtiskas izvēles, it īpaši izvēloties piekrist norīkošanai darbā Parmā. Lai netiktu pārkāpts labas pārvaldības princips un pienākums ņemt vērā Alberto Spagnolli kā ierēdņa intereses, Komisija nevarot trīs gadus gaidīt, lai pārbaudītu aprēķinus, un vēl jo mazāk tā varot ar atpakaļejošu spēku prasīt atgūt varbūtējos nepamatotos maksājumus.

175

It īpaši saistībā ar pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses neizpildi pārvaldes iestādei esot vajadzējis pabeigt visas iekšējās pārbaudes un, ja nepieciešams, pieņemt lēmumu par kļūdu labošanu un varbūtēju nepamatotu maksājumu atgūšanu termiņā, kas nepārsniedz vienu gadu kopš paziņojuma Nr. 2 pieņemšanas. Turklāt, pieņemot jebkādu lēmumu par grozījumu veikšanu prasītāju tiesībās uz pensiju, pārvaldes iestādei esot vajadzējis ņemt vērā šīs lietas īpašos apstākļus, it īpaši nepilngadīgos bērnus, ģimenes pārcelšanos uz Parmu, grūtības pēc noteikta laika mainīt izvēli, kas izdarīta par labu norīkošanai darbā EFSA. Pirmkārt, pārvaldes iestāde nevarot apgalvot, ka tai šie apstākļi nav bijuši zināmi, ņemot vērā Alberto Spagnolli iniciēto vairākkārtējo vēršanos šajā iestādē, ko apliecina laikposmā no 2011. novembra līdz 2012. gada aprīlim veiktā sarakste, kuru prasītāji ir iesnieguši. Otrkārt, pārvaldes iestāde nevarot apgalvot, ka tā nav zinājusi noteikumus un principus, kas arī Savienības tiesībās reglamentē nepilngadīgo pārcelšanos no vienas dalībvalsts uz citu. Šie noteikumi un principi izrietot it īpaši no 1980. gada 25. oktobrī Hāgā noslēgtās Konvencijas par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem 12. panta un Padomes Regulas (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (OV 2003, L 338, 1. lpp.) 10. pantu, saskaņā ar kuriem principā var uzskatīt, ka gadu pēc pārvietošanās nepilngadīgais ir iekārtojies savā jaunajā sociālajā vidē dalībvalstī, kurā tas atrodas, un no tā izrietot pienākums bērna situāciju un tā tiesības noteikt nekavējoties, parasti nepārsniedzot viena gada termiņu. Visbeidzot prasītāji piebilst, ka nosacīto ienākumu (summa A) samazināšana pēc tam, kad Alberto Spagnolli ienākumi tika ieskaitīti nosacīto un faktisko ienākumu (summas A un B) aprēķinos, esot uzskatāma par pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses pārkāpumu, kas pretēji Komisijas apgalvotajam izrietot nevis no tai sasitošas kompetences, bet gan no pārvaldes iestādes rīcības brīvības.

176

Otrām kārtām saistībā ar mantisko un nemantisko kaitējumu, pirmkārt, prasītāji apgalvo, ka ar lēmumu par nepamatotu maksājumu atgūšanu viņiem esot nodarīts nemantisks kaitējums, kas izrietot no viņu emocionālo un sociālo attiecību vājināšanas un destabilizēšanas pēc jau notikušās vai nākotnē paredzamās dzīvesvietas maiņas gadījumā, ja jauno ekonomisko apstākļu spiestam Alberto Spagnolli būs jāatsāk ierēdņa darbs AD 12 pakāpes amatā Komisijā Briselē (Beļģija). Šis kaitējums atbilstot starpībai starp atalgojumu viena gada garumā, ko Alberto Spagnolli saņem kā AD 9 pakāpes ierēdnis, un atalgojumu, ko viņš saņemtu, saglabājot AD 12 pakāpes ierēdņa amatu, jo viens gads esot saprātīgs laikposms, lai izlemtu un konkretizētu lēmumu mainīt darba vietu un dzīvesvietu.

177

Otrkārt, prasītāji uzskata, ka ar Komisijas rīcību viņiem esot nodarīts mantisks kaitējums, kā rezultātā ar atpakaļejošu spēku un nesamērīgu novēlošanos esot būtiski mainījušies viņu ekonomiskie apstākļi. Prasītāji uzskata, ka šo kaitējumu veido pirmām kārtām Komisijas atprasītā nepamatoto maksājumu summa un otrām kārtām starpība starp pensijas apmēru, kas ir noteikts paziņojumā Nr. 2, un to apmēru, kas ir noteikts paziņojumā Nr. 3, sākot no paziņojuma Nr. 3 spēkā stāšanās un turpinoties līdz brīdim, kad ģimene būs spējīga iekārtoties savā iepriekšējā dzīvesvietā. Par taisnīgu termiņu varot uzskatīt vienu gadu no nolēmuma šajā lietā pieņemšanas dienas.

178

Prasītāji piebilst, ka, atceļot lēmumu par nepamatotu maksājumu atgūšanu, mantiskā kaitējuma pirmajai daļai zustu priekšmets. Tāpat arī nebūtu pamats mantiskā kaitējuma otrajai daļai gadījumā, ja tiktu apmierināts prasībā lietā T‑568/16 izvirzītais lūgums atcelt paziņojumu Nr. 3.

179

Treškārt, prasītāji apgalvo, ka esot nepārprotami pierādīta cēloņsakarība starp Komisijas prettiesisko rīcību un kaitējumu, kuru prasītāji prasa atlīdzināt, jo, pat ja lēmumu pārcelties uz Parmu ir pieņēmis pats Alberto Spagnolli un tas līdz ar to nav piedēvējams pārvaldes iestādei, minēto kaitējumu esot izraisījusi prettiesiskā kavēšanās ar paziņojuma Nr. 3 un lēmuma par nepamatotu maksājumu atgūšanu pieņemšanu.

180

Komisija apstrīd gan prasījumu par zaudējumu atlīdzību pieņemamību, gan to pamatotību.

181

Pirmkārt, Komisija uzskata, ka prasītājiem neesot tiesību, pamatojot savu prasījumu par nemantiskā kaitējumu atlīdzinājumu, balstīties uz pārvaldes iestādes prettiesisku faktisko rīcību tādēļ, ka prasītāji neesot vispirms vērušies pārvaldes iestādē ar lūgumu atlīdzināt zaudējumus Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkta izpratnē un pēc tam ar sūdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu par šī lūguma tiešu vai netiešu noraidījumu. Saskaņā ar Komisijas apgalvojumu prasību par zaudējumu atlīdzību varot iesniegt Vispārējā tiesā tikai tad, ja šī sūdzība ir tieši vai netieši noraidīta (skat. spriedumu, 2011. gada 12. jūlijs, Komisija/Q, T‑80/09 P, EU:T:2011:347, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

182

Otrkārt, Komisija apgalvo, ka prasītājiem neesot tiesību prasīt atlīdzību par mantisku kaitējumu attiecībā uz summu, kuru prasītājiem ir pienākums atmaksāt pārvaldes iestādei gadījumā, ja tiktu noraidīti prasījumi atcelt lēmumu par nepamatotu maksājumu atgūšanu (skat. spriedumu, 1991. gada 24. janvāris, Latham/Komisija, T‑27/90, EU:T:1991:5 38. punkts un tajā minētā judikatūra). Tā līdz ar to uzskata, ka pieteikums attiecībā uz mantiskā kaitējuma pirmās daļas atlīdzināšanu neesot pieņemams (skat. iepriekš 177. un 178. punktu).

183

Pirmkārt, prasītāji atbild, ka prasība atlīdzināt nemantisko kaitējumu esot pieņemama, ciktāl tā ir pamatota ar tiešām sekām, kādas rada akti, kurus prasītāji lūdz atcelt. Būtībā tieši pārvaldes iestādes kavēšanās ar viņu tiesību noteikšanu un lēmuma par nepamatotu maksājumu atgūšanu pieņemšanu esot radījusi kaitējumu, kas izriet no prasītāju ģimenes situācijas vājināšanas un par kuru prasītāji vēlas saņemt atlīdzinājumu. Šis kaitējums izrietot no prasītāju emocionālo un sociālo attiecību vājināšanas un destabilizēšanas pēc jau notikušās vai nākotnē paredzamās dzīvesvietas maiņas gadījumā, ja jauno ekonomisko apstākļu spiestam Alberto Spagnolli būs jāatsāk ierēdņa darbs AD 12 pakāpes amatā Komisijā Briselē. Minētais kaitējums atbilstot starpībai starp atalgojumu, ko Alberto Spagnolli saņem kā AD 9 pakāpes ierēdnis, un atalgojumu, kuru viņš saņemtu, saglabājot AD 12 pakāpes ierēdņa amatu, viena gada garumā, jo viens gads esot saprātīgs laikposms, lai izlemtu un konkretizētu lēmumu mainīt darba vietu un dzīvesvietu.

184

Otrkārt, attiecībā uz to mantiskā kaitējuma daļu, kas attiecas uz lēmuma par nepamatotu maksājumu atgūšanu summu, prasītāji uzsver, ka atšķirībā no šīs lietas Komisijas minētajā judikatūrā prasītājs neesot apstrīdējis tam nelabvēlīgo aktu, bet esot uzreiz prasījis atlīdzināt zaudējumus, kas izriet no minētā akta, tomēr attiecībā uz prasītājiem nelabvēlīgajiem aktiem, proti, paziņojumu Nr. 3 un lēmumu par nepamatotu maksājumu atgūšanu, tika celta prasība atcelt tiesību aktu.

185

Pirmām kārtām attiecībā uz iebildi par nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanas prasījuma nepieņemamību ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā noteiktajā tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā prasība par zaudējumu atlīdzināšanu, kas ir autonoms tiesību aizsardzības līdzeklis attiecībā pret prasību atcelt tiesību aktu, ir pieņemama tikai tad, ja pirms tam saskaņā ar Civildienesta noteikumiem ir tikusi īstenota pirmstiesas procedūra. Šī procedūra atšķiras atkarībā no tā, vai zaudējumi, kurus tiek prasīts atlīdzināt, ir radušies Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā paredzēta nelabvēlīga akta rezultātā vai administrācijas faktiskās rīcības rezultātā. Pirmajā gadījumā ieinteresētajai personai noteiktajā termiņā ir jāvēršas iecēlējinstitūcijā ar sūdzību, kas vērsta pret attiecīgo aktu. Turpretim otrajā gadījumā administratīvajam procesam ir jāsākas, iesniedzot Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktā paredzēto lūgumu par zaudējumu atlīdzību. Lēmums ir uzskatāms par nelabvēlīgu tikai tad, ja šāds lūgums ir tieši vai netieši noraidīts, un šādā gadījumā par to var iesniegt sūdzību, savukārt prasību par zaudējumu atlīdzību var iesniegt Vispārējā tiesā tikai tad, ja šī sūdzība ir tieši vai netieši noraidīta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 12. jūlijs, Komisija/Nanopoulos, T‑308/10 P, EU:T:2012:370, 33. punkts, skat. arī spriedumu, 2010. gada 11. maijs, Nanopoulos/Komisija, F‑30/08, EU:F:2010:43, 83. punkts un tajā minētā judikatūra).

186

Tomēr prasītāji lūdz atlīdzināt nemantisko kaitējumu, ko esot izraisījusi apgalvotā Komisijas kavēšanās pieņemt lēmumu par viņu tiesībām un paziņot viņiem lēmumu par nepamatotu maksājumu atgūšanu, tātad – kā to pamatoti apgalvo Komisija – pārvaldes iestādes faktiskā rīcība, kam nav tiešas saiknes ar to lēmumu saturu, kurus prasītāji ir lūguši atcelt. Turklāt no judikatūras izriet, ka kavēšanās principā nav uzskatāma par nelabvēlīgu aktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 11. maijs, Nanopoulos/Komisija, F‑30/08, EU:F:2010:43, 99. punkts un tajā minētā judikatūra).

187

Līdz ar to prasītājiem ir jāievēro iepriekš 185. punktā minētā divpakāpju pirmstiesas procedūra, kas nozīmē, ka ir jāiesniedz lūgums par zaudējumu atlīdzību Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkta izpratnē un pēc tam gadījumā, ja tiek pieņemts lēmums par zaudējumu atlīdzināšanas lūguma noraidīšanu, par to ir jāiesniedz sūdzība.

188

Konkrētajā gadījumā ir jākonstatē – kā pamatoti norāda Komisija –, ka Civildienesta noteikumu 90. panta 1. un 2. punktā paredzētā divpakāpju pirmstiesas procedūra nav tikusi ievērota.

189

Tādējādi kā nepieņemams ir jānoraida prasītāju iesniegtais lūgums par nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu.

190

Otrām kārtām attiecībā uz iebildi par mantiskā kaitējuma atlīdzināšanas lūguma nepieņemamību saistībā ar summu, kuru prasītājiem ir pienākums atmaksāt pārvaldes iestādei gadījumā, ja tiktu noraidīti prasījumi atcelt lēmumu par nepamatotu maksājumu atgūšanu, par šī lūguma pieņemamību vairs nav jālemj. Faktiski, pirmkārt, konkrētajā gadījumā lēmums par nepamatotu maksājumu atgūšanu ir ticis atcelts. Otrkārt, prasītāji paši ir tieši norādījuši savā prasībā, ka, atceļot lēmumu par nepamatotu maksājumu atgūšanu, “šī mantiskā kaitējuma daļai” zūd priekšmets (skat. iepriekš 178. punktu). Tādējādi lūgums par mantiskā kaitējuma pirmās daļas atlīdzināšanu ir uzskatāms par pakārtotu lūgumam atcelt lēmumu par nepamatotu maksājumu atgūšanu.

191

Iepriekš 190. punktā izklāstīto argumentu dēļ nav arī jālemj par to, vai prasītāju lūgums atlīdzināt mantiskā kaitējuma pirmo daļu ir pamatots.

192

Saistībā ar lūgumu atlīdzināt mantiskā kaitējuma otro daļu prasītāji izvirza argumentus, ar kuriem tiek apgalvots, ka esot konstatējama pārvaldes iestādes atbildība (skat. iepriekš 172.–179. punktus), un prasa atbilstoši atlīdzināt mantiskā kaitējuma otro daļu (skat. iepriekš 177. punktu), ko veido starpība starp paziņojumā Nr. 2 noteikto pensiju apmēru un paziņojumā Nr. 3 noteikto apmēru, sākot no pēdējā paziņojuma spēkā stāšanās līdz brīdim, kad ģimene būs spējīga iekārtoties iepriekšējā dzīvesvietā, kas, prasītāju ieskatos, ir viens gads no nolēmuma šajā lietā pieņemšanas dienas.

193

Komisija uzskata, ka prasītāji neesot konkrētajā lietā pierādījuši apstākļus, kas liecinātu par pārvaldes iestādes ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos. Pirmkārt, Komisija uzsver, ka attiecībā uz prettiesisko darbību, ko esot izraisījusi prasītāju apgalvotā principu neievērošana un pienākumu neizpilde, Komisijai esot bijusi “ierobežota kompetence”, kas tai uzliekot pienākumu pieņemt lēmumu par nepamatotu maksājumu atgūšanu gadījumā, ja ir ievērots piecu gadu termiņš un ir izpildīti Civildienesta noteikumu 85. panta nosacījumi. Tādi individuālie apstākļi kā ieinteresēto personu izrādītā rūpība vai tas, kā kļūdaini aprēķinātās pensija varētu netieši ietekmēt viņu spēju izdarīt izvēles dzīvē, neesot šķērslis minētā lēmuma pieņemšanai. Turklāt izvēle par labu norīkošanai darbā Parmā ar daudz zemākiem atalgojuma noteikumiem nekā viņa sākotnējā darbvietā Briselē esot vienīgi Alberto Spagnolli lēmuma rezultāts. Turklāt pārvaldes iestāde esot vairākkārt uzklausījusi Alberto Spagnolli un, kā tas izriet no viņu sarakstes, esot atbilstoši labas pārvaldības principam vienmēr laicīgi sniegusi atbildes uz viņa lūgumiem. Papildus minētajam apgalvotais pienākuma ņemt vērā ierēdņa intereses pārkāpums neesot pamatots un nevarot izraisīt apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu, jo atbilstoši judikatūrai šis pienākums katrā ziņā nevarot ietvert atkāpi no tiesiskuma principa (spriedums, 2012. gada 23. oktobris, Eklund/Komisija, F‑57/11, EU:F:2012:145, 83. punkts). Turklāt apgalvotā tiesiskā paļāvība, ka tiesību uz pensiju aprēķini netiks mainīti, neesot varējusi rasties tādēļ, ka Komisija neesot sniegusi nekādus precīzus solījumus, un paziņojumos par tiesību uz pensiju aprēķiniem vienmēr esot ietverta norāde, saskaņā ar kuru atbilstoši Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 41. pantam iecēlējinstitūcijai esot rezervētas tiesības veikt visu veidu kontroli un, ja nepieciešams, pārskatīt savu lēmumu, arī ar atpakaļejošu spēku, balstoties uz tās rīcībā esošo informāciju. Visbeidzot, tā kā esot ievēroti Civildienesta noteikumu 85. pantā paredzētie nosacījumi, lai pieņemtu lēmumu par nepamatotu maksājumu atgūšanu, prasītājiem neesot tiesību apgalvot, ka šis lēmums ir prettiesisks.

194

Otrkārt, neesot nekādas cēloņsakarības starp pirmām kārtām lēmumu par nepamatotu maksājumu atgūšanu un tā izpildi un otrām kārtām prasītāju izdarītajām izvēlēm dzīvē, kas tiem varētu radīt prasītāju apgalvoto kaitējumu. Faktiski Alberto Spagnolli pats esot brīvi izvēlējies pārcelties uz Parmu, un, tā kā viņš esot bijis norīkots darbā uz terminētu piecu gadu periodu, viņa atgriešanās Briselē un ar to saistītās it kā kaitīgās sekas bērnu emocionālajās un sociālajās attiecībās esot bijušas paredzamas. Līdz ar to apgalvoto kaitējumu nevarot saistīt ar it kā prettiesisko Komisijas rīcību. Turklāt, tā kā nepamatotu maksājumu atgūšana tikšot izpildīta pa daļām atbilstoši grafikam, prasītāji nevarot apgalvot, ka šāda atgūšana izrādītos tik ļoti smaga, ka tās rezultātā Alberto Spagnolli būtu spiests pārtraukt savu norīkojumu darbā Parmā.

195

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka saskaņā ar LESD 270. panta celtas prasības par zaudējumu atlīdzināšanu pamatotība ir atkarīga no nosacījumu kopuma izpildes, proti, rīcībai, par kuru iestādes tiek vainotas, ir jābūt prettiesiskai, ir jābūt nodarītiem faktiskiem zaudējumiem un starp apgalvoto rīcību un zaudējumiem ir jāpastāv cēloņsakarībai (spriedumi, 1994. gada 1. jūnijs, Komisija/Brazzelli Lualdi u.c., C‑136/92 P, EU:C:1994:211, 42. punkts, un 2008. gada 21. februāris, Komisija/Girardot, C‑348/06 P, EU:C:2008:107, 52. punkts). Šie trīs nosacījumi ir kumulatīvi. Viena vai otra no tiem neizpilde ir pietiekama prasības par zaudējumu atlīdzību noraidīšanai.

196

Turklāt iestāžu ārpuslīgumiskā atbildība, pamatojoties uz LESD 270. pantu, var iestāties sakarā ar nelabvēlīga akta vai faktiskas rīcības nelikumību vien, un nav jāpārbauda, vai ir runa par tādas tiesību normas pietiekami būtisku pārkāpumu, kuras mērķis ir piešķir tiesības privātpersonām (skat. spriedumus, 2010. gada 16. decembris, Komisija/Petrilli, T‑143/09 P, EU:T:2010:531, 46. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2010. gada 11. maijs, Nanopoulos/Komisija, F‑30/08, EU:F:2010:43, 131. punkts un tajā minētā judikatūra).

197

Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka zaudējumiem, kurus tiek lūgts atlīdzināt prasībā par Savienības ārpuslīgumisko atbildību, ir jābūt reāliem un droši zināmiem, un šis apstāklis ir jāpierāda prasītājam (skat. spriedumu, 2006. gada 9. novembris, Agraz u.c./Komisija, C‑243/05 P, EU:C:2006:708, 27. punkts un tajā minētā judikatūra). Prasītājam ir jāiesniedz pārliecinoši pierādījumi gan par tā apgalvoto zaudējumu esamību, gan par to apmēru (skat. spriedumu, 1997. gada 16. septembris, Blackspur DIY u.c./Padome un Komisija, C‑362/95 P, EU:C:1997:401, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

198

Konkrētajā gadījumā prasītāji apgalvo, ka nesaprātīgi novēlotais paziņojums Nr. 3 un lēmums par nepamatotu maksājumu atgūšanu, un to atpakaļejošais spēks esot būtiski mainījuši ekonomiskos apstākļus, kuru dēļ Spagnolli ģimene esot pieņēmusi un neesot mainījusi lēmumu dzīvot Parmā.

199

Tomēr, tā kā lēmums par nepamatotu maksājumu atgūšanu ir atcelts, paziņojumam Nr. 3 nav atpakaļejoša spēka. Līdz ar to prasītāji nevar apgalvot, ka viņu ekonomisko apstākļu maiņa tiem ir radījusi zaudējumus laikposmā starp paziņojuma Nr. 2 un paziņojuma Nr. 3 pieņemšanu. Turklāt attiecībā uz periodu pēc paziņojuma Nr. 3 pieņemšanas, tā kā lūgums par zaudējumu atlīdzināšanu atbilst starpībai starp paziņojumā Nr. 2 noteikto pensiju apmēru un paziņojumā Nr. 3 noteikto apmēru gada garumā (skat. iepriekš 192. punktu), šī prasījuma apmierināšanas gadījumā daļēji tiktu apiets lēmums, ar kuru ir noraidīta prasība atcelt tiesību aktu, kas tika celta pret šo pēdējo paziņojumu. Faktiski no minētā noraidījuma izriet, ka, sākot no paziņojuma Nr. 3 pieņemšanas dienas, prasītāju tiesības uz pensiju tiek aprēķinātas saskaņā ar šo paziņojumu. Tādējādi šis lūgums atlīdzināt zaudējumus ir nepieņemams.

200

Katrā ziņā, kā tas ir turpmāk norādīts, gadījumā, kad prasītāju apgalvotais kaitējums izriet tieši no prasītāju izdarītajām izvēlēm dzīvē, nevis no pārvaldes iestādes prettiesiskas rīcības, cēloņsakarība starp šo rīcību un minēto kaitējumu nav pietiekoši tieša, lai uzskatītu, ka ir iestājusies Komisijas ārpuslīgumiskā atbildība.

201

Pirmkārt, kā to pamatoti uzsver Komisija, Alberto Spagnolli tika norīkots darbā Parmā pēc viņa paša lūguma un norīkojums bija paredzēts uz pieciem gadiem. Turklāt lēmums par Alberto Spagnolli norīkošanu tika pieņemts 2011. gada 10. oktobrī (skat. iepriekš 19. punktu), proti, pēc paziņojuma Nr. 1 pieņemšanas 2011. gada 29. jūlijā (skat. iepriekš 18. punktu), ar kuru prasītāju tiesības uz pensiju bija aprēķinātas kļūdaini, kā to apgalvo arī paši prasītāji un kā tas izriet no 2012. gada 17. aprīlī pieņemtā paziņojuma Nr. 1.a un paziņojuma Nr. 2. No tā izriet, ka izvēle pārcelties uz Parmu un uz laiku pakļaut bērnus dzīvesvietas maiņai ar nosacījumiem, kas bija paredzēti līgumā par norīkošanu darbā, un pieņemt tādus dzīves apstākļus un atalgojuma noteikumus, kas atšķiras no tiem, kādi pastāvēja pirms norīkošanas darbā, bija neatkarīga no prasītāju tiesību uz pensiju jebkāda veida izvērtējuma vai pārrēķina. Turklāt tas, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 41. pantu jebkurā brīdī pastāvēja iespēja pārskatīt prasītāju tiesības, bija tieši norādīts visos pārvaldes iestādes pieņemtajos paziņojumus, un tādēļ ir jānoraida prasītāju argumenti, ar kuriem tie apgalvo, ka viņi esot varējuši paļauties uz savu ekonomisko apstākļu stabilitāti.

202

Otrkārt, izvēle turpināt uzturēties Parmā, kas esot nelabvēlīgi ietekmējis prasītāju ekonomiskos apstākļus, atbilstoši prasītāju teiktajam esot izdarīta, balstoties uz 2012. gada 17. aprīlī pieņemto paziņojumu Nr. 2 (skat. iepriekš 20. punktu). Turklāt prasītāji arī uzskata, ka par pārvaldes iestādes nepamatotu kavēšanos varot sākt uzskatīt laikposmu, kas sākās gadu pēc šī paziņojuma pieņemšanas; no viņu sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka saprātīgs termiņš, lai pabeigtu iekšējo pārbaudi un pieņemtu lēmumu par kļūdu labojumu un nepamatotu maksājumu atgūšanu, nedrīkstot pārsniegt vienu gadu.

203

Tomēr prasītāji nevar apgalvot, ka pārvaldes iestādes nepamatotā kavēšanās ir bijusi iemesls viņu “nelabvēlīgajai” izvēlei palikt Parmā un tā līdz ar to viņiem esot radījusi zaudējumus, kurus prasītāji novērtē kā starpību starp summu, ko tie ir saņēmuši saskaņā ar paziņojumu Nr. 2, un summu, kura tiem bija jāsaņem saskaņā ar paziņojumu Nr. 3. Faktiski ir jākonstatē, ka gadījumā, ja apstrīdētie tiesību akti būtu pieņemti apgalvotajā “saprātīgajā termiņā” viena gada laikā no paziņojuma Nr. 2 pieņemšanas, tas nozīmētu, ka laicīgi tiktu veikti grozījumi prasītājiem nelabvēlīgajos ekonomiskajos apstākļos, un prasītāji nebūtu apmēram trīs gadu garumā saņēmuši no paziņojuma Nr. 2 izrietošos “nepamatotos maksājumus”. No tā izriet, ka, pat atzīstot, ka paziņojums Nr. 3 un lēmums par nepamatotu maksājumu atgūšana ir bijuši pieņemti novēloti, šī kavēšanās nav radījusi prasītāju apgalvoto kaitējumu.

204

Nepastāvot cēloņsakarībai starp pārvaldes iestādes rīcību un apgalvoto kaitējumu, nevar iestāties Komisijas atbildība, un līdz ar to tiek noraidīts lūgums par mantiskā kaitējuma otrās daļas atlīdzināšanu.

205

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, lietā T‑599/16 lēmums par nepamatotu maksājumu atgūšanu ir atceļams un pārējā daļā prasība ir noraidāma.

206

Tā kā lēmums par nepamatotu maksājumu atgūšanu tiek atcelts, Komisijai ir pienākums izdarīt secinājumus, kas izriet no sprieduma, ar kuru tiek atcelts tiesību akts un kurš it īpaši attiecas uz jau veiktajiem atskaitījumiem no Alberto Spagnolli algas. Savukārt, tā kā prasība atcelt paziņojumu Nr. 3 tika noraidīta, ar šo paziņojumu turpmāk paliek spēkā prasītāju noteiktās tiesības uz pensiju, sākot no šī paziņojuma pieņemšanas brīža un saglabājoties spēkā līdz brīdim, kad, iespējams, Komisija saskaņā ar Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 41. pantu ar jaunu lēmumu pārskatīs prasītāju tiesības.

207

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tomēr minētā reglamenta 134. panta 3. punktā ir paredzēts, ka, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

208

Konkrētajā gadījumā, ņemot vērā lietu ciešo saistību, kā rezultātā tās tika apvienotas, un to, ka lietā T‑568/16 pieņemtais nolēmums ir nelabvēlīgs prasītājiem, toties lietā T‑599/16 pieņemtais nolēmums pēc būtības attiecībā uz lūgumu atcelt tiesību aktu ir nelabvēlīgs Komisijai, izskatāmās lietas apstākļi tiks pienācīgi novērtēti, nospriežot, ka katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 23. novembris, Jones u.c./Komisija, T‑320/07, nav publicēts, EU:T:2011:686, 158. punkts).

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)

nospriež:

Atbilstošās tiesību normas

Tiesvedības priekšvēsture

Procedūra

Lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

Lieta T‑568/16

Par pieņemamību

Par lietas būtību

– Par trešo pamatu

– Par pirmo pamatu

Lieta T‑599/16

Par prasījumiem atcelt tiesību aktu

– Par pirmo pamatu

– Par otro pamatu

Prasījumi par zaudējumu atlīdzību

– Par pieņemamību

– Par lietas būtību

Par tiesāšanās izdevumiem