1)

Vai Direktīvas 2004/38/EK (1) 27. un 32. pants kopā ar LESD 45. un 49. pantu, un ievērojot dalībvalstu procesuālo autonomiju, kā arī tiesiskās paļāvības un labas pārvaldības principus, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nosaka pienākumu – vai tādējādi, ka tie atļauj – atsaukt citas dalībvalsts pilsonim jau izdotu Eiropas Savienības pilsoņa reģistrācijas apliecību, ievērojot Prezidenta Dekrēta Nr. 106/2007 8. panta 1. punktu, un pieņemt attiecībā uz šo personu aktu, ar kuru viņam nosaka pienākumu atstāt uzņēmējvalsts teritoriju, ja tāds pilsonis, būdams ar ieceļošanas aizlieguma aktu iekļauts valsts nevēlamo ārzemnieku sarakstā sabiedriskās kārtības un valsts drošības apsvērumu dēļ, ir no jauna ieceļojis attiecīgajā dalībvalstī un uzsācis tur uzņēmējdarbību, neprasot ieceļošanas aizlieguma atsaukumu atbilstoši Direktīvas 2004/38 32. pantā paredzētajai procedūrai, uzskatot to (ieceļošanas aizliegumu) par neatkarīgu sabiedriskās kārtības apsvērumu, kas pamato [citas] dalībvalsts pilsoņa reģistrācijas apliecības atsaukšanu?

2)

Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir apstiprinoša, vai konkrētā lieta var tikt pielīdzināta Eiropas Savienības pilsoņa nelikumīgai uzturēšanās uzņēmējvalsts teritorijā, kas ļauj iestādei, kura ir kompetenta atsaukt Savienības pilsoņa reģistrācijas apliecību, saskaņā ar Direktīvas 2008/115/EK (2) 6. panta 1. punktu pieņemt atgriešanas lēmumu [lēmumu, ar kuru nosaka pienākumu atstāt valsts teritoriju], lai gan, pirmkārt, reģistrācijas apliecība, kā ir vispārēji atzīts, nav dokuments likumīgai uzturēšanās valstī un, otrkārt, Direktīva 2008/115 ir piemērojama ratione personae tikai trešo valstu valstspiederīgajiem?

3)

Ja atbilde uz to pašu jautājumu ir noliedzoša, vai citas dalībvalsts pilsoņa reģistrācijas apliecības – apliecības, kas nav dokuments likumīgai uzturēšanās valstī, – atsaukšanu sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ un pienākuma attiecīgajam pilsonim atstāt valsts teritoriju uzlikšanu – ko vienlaikus nosaka kompetentās valsts iestādes, īstenojot uzņemošās dalībvalsts procesuālo autonomiju – var, pareizi interpretējot tiesības, uzskatīt par vienotu administratīvās izraidīšanas administratīvu aktu saskaņā ar Direktīvas 2004/38 27. un 28. pantu, kas pakļauts pārbaudei tiesā, ievērojot pēdējos minētajos noteikumos paredzētos nosacījumus, kas nosaka tikai vienu veidu, nepieciešamības gadījumā, ES pilsoņu administratīvo piespiedu izraidīšanu no uzņemošās dalībvalsts teritorijas?

4)

Gan gadījumā, ja atbilde uz pirmo un otro jautājumu ir apstiprinoša, gan gadījumā, ja tā ir noliedzoša, vai efektivitātes principam ir pretrunā tāda valsts tiesu prakse, kura aizliedz administratīvajām iestādēm un līdz ar to attiecīgajām kompetentajām tiesām – kad tiek atsaukta Eiropas Savienības pilsoņa reģistrācijas apliecība vai pieņemts akts par viņa piespiedu izraidīšanu no uzņemošās dalībvalsts teritorijas tāpēc, ka attiecībā uz citas dalībvalsts pilsoni ir spēkā akts par aizliegumu ieceļot attiecīgajā (pirmajā) dalībvalstī – pārbaudīt, vai, pieņemot pašu ieceļošanas aizlieguma lēmumu, ir ievērotas Direktīvas 2004/38 30. un 31. pantā noteiktās procesuālās garantijas?

5)

Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir apstiprinoša, vai no Direktīvas 2003/38 32. panta izriet dalībvalsts kompetento administratīvo iestāžu pienākums katrā ziņā paziņot attiecīgajam citas dalībvalsts pilsonim lēmumu par viņa piespiedu izraidīšanu tādā valodā, kuru viņš saprot, lai viņš varētu efektīvi īstenot savas procesuālās garantijas, kas viņam izriet no iepriekš minētajiem direktīvas noteikumiem, pat ja viņš nav to pieprasījis?