–

UBS Europe SE vārdā M. Elvinger un L. Arpetti, avocats,

–

A. Hondequin un partneru vārdā – V. Hoffeld un P. Urbany, avocats, kā arī E. Fronczak, advocate,

–

DV un EU vārdā – J.‑P. Noesen, avocat,

–

Commission de surveillance du secteur financier (CSSF) vārdā – A. Rodesch un P. Sondhi, avocats,

–

Vācijas valdības vārdā – T. Henze, J. Möller un D. Klebs, pārstāvji,

–

Igaunijas valdības vārdā – N. Grünberg, pārstāve,

–

Grieķijas valdības vārdā – K. Georgiadis, un Z. Chatzipavlou, pārstāvji,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz P. Gentili, avvocato dello Stato,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – V. Di Bucci, J. Rius un I. V. Rogalski, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/39/EK (2004. gada 21. aprīlis), kas attiecas uz finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Padomes Direktīvas 85/611/EEK un 93/6/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/12/EK un atceļ Padomes Direktīvu 93/22/EEK (OV 2004, L 145, 1. lpp.), 54. panta 1. un 3. punktu, skatītu kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41., 47. un 48. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar trešās personas protesta procedūru, ko iesniegušas UBS Europe SE, agrāk – UBS (Luxembourg) SA (turpmāk tekstā – “UBS”), kā arī Alain Hondequin un partneri par Cour administrative [Apelācijas instances administratīvās tiesas] (Luksemburga) 2014. gada 16. decembra spriedumu lietā par DV un EU apelācijas sūdzību par tribunal administratif [Pirmās instances administratīvās tiesas] (Luksemburga) 2014. gada 5. jūnija spriedumu par Commission de surveillance du secteur financier [Finanšu nozares uzraudzības komisijas] (turpmāk tekstā – “CSSF”) atteikumu paziņot noteiktus dokumentus strīdā starp DV un CSSF saistībā ar lēmumu par viņa profesionālās reputācijas atsaukšanu.

3

Direktīvas 2004/39 2. un 63. apsvērumā ir noteikts:

[..]

4

Direktīvas 2004/39 II sadaļas “Atļauju piešķiršana un darbības nosacījumi ieguldījumu sabiedrībām” 8. panta “Atļauju atsaukšana” c) punktā ir paredzēts, ka kompetentā iestāde var atsaukt atļauju, kas izsniegta ieguldījumu brokeru sabiedrībai, kura vairs neatbilst nosacījumiem, saskaņā ar kuriem ir izsniegta atļauja.

5

Šīs direktīvas šīs pašas sadaļas 9. pantā “Personas, kas faktiski vada uzņēmējdarbību” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis pieprasa, lai personām, kas faktiski vada ieguldījumu sabiedrības darbību, būtu pietiekami laba reputācija un pietiekama pieredze, lai nodrošinātu ieguldījumu sabiedrības pareizu un piesardzīgu pārvaldību.

[..]

3.   Kompetentā iestāde atsaka atļaujas izdošanu, ja tā nav pārliecināta, ka personām, kas faktiski vada ieguldījumu sabiedrības darbību, ir pietiekami laba reputācija vai pietiekama pieredze, vai ja ir objektīvs un pierādāms iemesls uzskatīt, ka ierosinātās izmaiņas uzņēmuma pārvaldībā apdraud tās pareizu un piesardzīgu pārvaldību.

[..]”

6

Minētās direktīvas 17. panta “Vispārēja prasība attiecībā uz pašreizēju uzraudzību” 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes uzrauga ieguldījumu sabiedrību darbības, lai novērtētu atbilstību šajā direktīvā paredzētajiem darbības nosacījumiem. Dalībvalstis nodrošina, ka ir noteikti attiecīgi pasākumi, lai ļautu kompetentajām iestādēm iegūt informāciju, kas vajadzīga, lai novērtētu ieguldījumu sabiedrību atbilstību minētajām saistībām.”

7

Direktīvas 2004/39 50. pantā “Pilnvaras, kas jādara pieejamas kompetentām iestādēm” ir paredzēts:

“1.   Kompetentām iestādēm piešķir visas uzraudzības un izmeklēšanas pilnvaras, kas ir vajadzīgas to funkciju izpildei.

[..]

2.   Pilnvaras, kas minētas 1. punktā, īsteno saskaņā ar valstu tiesību aktiem, un tās ietver vismaz tiesības:

[..]

[..].”

8

Šīs direktīvas 51. panta “Administratīvi sodi” 1. punktā ir noteikts:

“Neskarot atļaujas atsaukšanas procedūras vai dalībvalstu tiesības piespriest kriminālsodus, dalībvalstis saskaņā ar saviem tiesību aktiem nodrošina, ka var veikt attiecīgos administratīvos pasākumus vai piemērot administratīvus sodus atbildīgajām personām, ja nav ievēroti noteikumi, kas pieņemti, īstenojot šo direktīvu. Dalībvalsts nodrošina, ka šie pasākumi ir efektīvi, samērīgi un preventīvi.”

9

Minētās direktīvas 52. panta “Pārsūdzības tiesības” 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nodrošina to, ka jebkurš lēmums, kas pieņemts saskaņā ar normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, ir attiecīgi pamatots un ka par to ir tiesības vērsties tiesā. [..]”

10

Direktīvas 2004/39 54. pantā “Dienesta noslēpums” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentajām iestādēm, visām personām, kas strādā vai ir strādājušas to kompetento iestāžu vai to vienību labā, kurām uzdevumi ir deleģēti atbilstoši 48. panta 2. punktam, kā arī revidentiem un speciālistiem, ko instruējušas kompetentās iestādes, ir saistošs pienākums glabāt dienesta noslēpumu. Konfidenciālu informāciju, ko tās var saņemt, pildot savus pienākumus, nevar izpaust nevienai personai vai iestādei, izņemot pārskata vai apkopojuma veidā tā, lai nevar identificēt atsevišķas ieguldījumu sabiedrības, tirgus dalībniekus, regulētus tirgus vai jebkuru citu personu, izņemot gadījumus, uz kuriem attiecas krimināltiesības vai pārējie šīs direktīvas noteikumi.

2.   Ja ieguldījumu sabiedrība, tirgus dalībnieks vai regulēts tirgus ir atzīts par maksātnespējīgu vai obligāti likvidējamu, konfidenciālu informāciju, kas neattiecas uz trešām personām, var izpaust civillietās vai komerciālā tiesvedībā, ja tas ir vajadzīgs tiesvedības veikšanai.

3.   Neskarot gadījumus, uz ko attiecas krimināltiesības, kompetentās iestādes, struktūras vai fiziskas vai juridiskas personas, kas nav kompetentās iestādes un kas saņem konfidenciālu informāciju atbilstoši šai direktīvai, to var izmantot tikai, veicot savus pienākumus un funkcijas, attiecībā uz kompetentajām iestādēm, ievērojot šīs direktīvas darbības jomu, vai – attiecībā uz citām iestādēm, struktūrām vai fiziskām vai juridiskām personām – mērķim, kādam šī informācija tām sniegta, un/vai saistībā ar administratīvo tiesvedību vai tiesvedību, kas ir īpaši saistīta ar minēto funkciju veikšanu. Tomēr, ja kompetentā iestāde vai cita iestāde, struktūra vai persona, kas sniedz informāciju, piekrīt, tad kompetentā iestāde, kas saņem informāciju, var izmantot to citiem mērķiem.

4.   Uz visu konfidenciālu informāciju, kas saņemta, ar ko veikta apmaiņa vai kas nosūtīta atbilstoši šai direktīvai, attiecas dienesta noslēpuma nosacījumi, kas noteikti šajā pantā. Tomēr šis pants neliedz kompetentajām iestādēm apmainīties ar konfidenciālu informāciju vai nosūtīt to saskaņā ar šo direktīvu un citām direktīvām, kas piemērojamas ieguldījumu sabiedrībām, kredītiestādēm, pensiju fondiem, [Pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem (PVKIU)], apdrošināšanas un pārapdrošināšanas starpniekiem, apdrošināšanas uzņēmumiem, regulētiem tirgiem vai tirgus dalībniekiem, vai citādi, saņemot piekrišanu no kompetentās iestādes vai citas iestādes vai struktūras vai fiziskas vai juridiskas personas, kas darījusi zināmu attiecīgo informāciju.

5.   Šis pants neliedz kompetentajām iestādēm saskaņā ar valsts tiesību aktiem apmainīties ar konfidenciālu informāciju vai nosūtīt konfidenciālu informāciju, kas nav saņemta no citas dalībvalsts kompetentās iestādes.”

11

Šīs direktīvas 56. panta “Pienākums sadarboties” 1. punktā ir noteikts:

“Dažādu dalībvalstu kompetentās iestādes savstarpēji sadarbojas vienmēr, kad tas ir vajadzīgs, lai izpildītu to pienākumus, kas paredzēti šajā direktīvā, izmantojot pilnvaras, kas tām piešķirtas vai nu ar šo direktīvu, vai ar valstu tiesību aktiem.

Kompetentās iestādes sniedz palīdzību pārējo dalībvalstu kompetentajām iestādēm. Jo īpaši tās apmainās ar informāciju un sadarbojas jebkurā izmeklēšanā vai uzraudzības darbībās.

[..]”

12

Loi du 5 avril 1993 relative au secteur financier [1993. gada 5. aprīļa Likuma par finanšu nozari] (Mémorial A 1993, 462. lpp.) 19. panta “Profesionālā reputācija un pieredze” 1. punktā ir noteikts:

“Lai panāktu vienošanos, fiziskām personām un juridisku personu gadījumā pārvaldes, vadības un uzraudzības struktūru locekļiem, kā arī iepriekšējā pantā norādītajiem akcionāriem vai dalībniekiem ir jāpamato to profesionālā reputācija. Reputācija tiek novērtēta, pamatojoties uz kriminālsodāmību un visiem faktoriem, kas varētu pamatot, ka norādītajām personām ir laba reputācija un ka tās sniedz visas nevainojamas darbības garantijas.”

13

Loi du 13 juillet 2007 relative aux marchés d’instruments financiers et portant transposition notamment de la directive 2004/39 [2007. gada 13. jūlija Likuma pa finanšu instrumentu tirgiem un par Direktīvas 2004/39 transponēšanu] (Mémorial A 2007, 2076. lpp.) 32. pantā “CSSF dienesta noslēpums” ir paredzēts:

“(1)   Visas personas, kas strādā vai ir strādājušas [CSSF], kā arī apstiprinātus revidentus vai [CSSF] pilnvarotus ekspertus saista dienesta noslēpums, kas norādīts 1998. gada 23. decembra grozītā likuma par finanšu nozares uzraudzības komisijas izveidi 16. pantā. Šis noslēpums prasa, ka konfidenciāla informācija, ko tās saņem, pildot savus pienākumus, nevar tikt izpausta nevienai personai vai iestādei, izņemot pārskata vai apkopojuma veidā tā, lai nevar identificēt tirgus dalībniekus, regulētus tirgus, [daudzpusēju tirdzniecības sistēmu (DTS)] vai jebkuru citu attiecīgo personu vai attiecīgo sistēmu, izņemot gadījumus, uz kuriem attiecas krimināltiesības vai citi šī likuma noteikumi.

[..]

(3)   Izņemot gadījumus, uz kuriem attiecas krimināltiesības, [CSSF] var izmantot vienīgi to konfidenciālo informāciju, kas ir iegūta atbilstoši šim likumam tās pienākumu izpildei, kuri paredzēti šajā likumā, vai administratīvās procedūrās vai tiesvedībās, kas ir īpaši saistītas ar tās pienākumu izpildi.

[..]”

14

No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka ar 2010. gada 4. janvāra lēmumu CSSF ir izdevusi rīkojumu DV atteikties no visiem saviem amatiem, cik ātri vien iespējams, pamatojot ar to, ka viņš vairs nav uzticības cienīgs un ka tātad vairs nav piemērots vadītāja vai citam amatam, kura veikšanai ir jāsaņem piekrišana, uzraudzītā iestādē. CSSF pamatoja savu lēmumu tostarp ar DV lomu sabiedrības Luxalpha Sicav (turpmāk tekstā – “Luxalpha”) uzbūvē un darbībā.

15

Ar prasības pieteikumiem, kas tribunal administratif (Luksemburga) ir iesniegti 2010. gada 26. februārī un 31. martā, DV ir cēlis prasību grozīt vai pakārtoti atcelt iepriekš minēto CSSF lēmumu.

16

2010. gada 11. novembrī DV lūdza CSSF minēto šobrīd izskatāmo strīdu ietvaros paziņot 2009. gada 27. janvāra vēstuli, ko UBS nosūtīja CSSF, atbildot uz pēdējās minētās 2008. gada 31. decembra informācijas pieprasījumu “lietas Madoff” ietvaros. Ar 2010. gada 13. decembra lēmumu CSSF atteicās apmierināt šo lūgumu. 2011. gada 10. janvārī DV cēla prasību grozīt vai pakārtoti atcelt šo CSSF lēmumu. 2011. gada 15. decembrītribunal administratif izdeva rīkojumu CSSF paziņot tai minēto vēstuli. Ar 2012. gada 18. jūlija spriedumu tribunal administratif atzina DV celto prasību par daļēji pamatotu un tātad daļēji atcēla iepriekš minēto CSSF2010. gada 13. decembra lēmumu atteikt paziņot minēto 2009. gada 27. janvāra vēstuli, izņemot noteiktu informāciju.

17

2013. gada 26. februārī saistībā ar pamatlietu DV lūdza CSSF paziņot vairākus dokumentus, tostarp “CSSF2008. gada 31. decembra vēstuli [UBS] un anketu”, kā arī “visas CSSF izmeklēšanas un/vai pārbaudes, kas veiktas lietas Madoff daļā Luxalpha, un dokumentus, ko tā ir saņēmusi šajā ziņā”. DV uzskata, ka šie dokumenti izgaismo UBS lomu Luxalpha nodibināšanā un izveidošanā, kādēļ tie ir nepieciešami, lai saprastu dažādu personu lomu, kas ir iesaistījušās šīs sabiedrības izveidošanā.

18

Ar 2013. gada 9. aprīļa lēmumu CSSF atteicās paziņot pieprasītos dokumentus, it īpaši pamatojoties uz to, ka tie nav iekļauti administratīvajā lietā, kas attiecas uz DV, ka uz tiem attiecas to saistošais pienākums glabāt dienesta noslēpumu, ka nevienā administratīvās procedūras attiecībā uz DV brīdī tā nav atsaukusies uz prasītajiem dokumentiem un ka DV pieteikums neesot pietiekami precīzs.

19

2013. gada 5. jūnijā DV cēla prasību galvenokārt atcelt un pakārtoti grozīt iepriekš minēto CSSF lēmumu. Ar prasības pieteikumu, kas ir iesniegts 2013. gada 7. jūnijā, EU ir paziņojis par brīvprātīgu iestāšanos lietā tādēļ, ka tāpat kā pret DV pret viņu ir notikusi administratīva procedūra, kurā viņš tostarp tika sodīts par savu lomu Luxalpha izveidošanā un darbībā. EU arī paskaidroja, ka viņš ir cēlis prasību pret CSSF lēmumu, ar kuru ir konstatēta profesionālās reputācijas zaudēšana un nepieciešamība minētās tiesvedības ietvaros iesniegt dažādus dokumentus, kurus CSSF tai atteicās paziņot.

20

Ar 2014. gada 5. jūnija spriedumu tribunal administratif pēc EU brīvprātīgās iestāšanās lietā apstiprināšanas izdeva rīkojumu CSSF paziņot tai 2008. gada 31. decembra vēstuli, kas adresēta UBS“lietas Madoff” ietvaros, un noraidīja DV celto prasību atcelt tiesību aktu pārējā daļā.

21

Ar prasības pieteikumu, kas iesniegts 2014. gada 26. jūnijā, DV un EU cēla apelācijas sūdzību par minēto tribunal administratif spriedumu Cour administrative.

22

Ar 2014. gada 16. decembra spriedumu Cour administrative atzina DV un EU apelācijas sūdzību par daļēji pamatotu un piesprieda CSSF pamatlietu ietvaros iesniegt visas CSSF izdarītās izmeklēšanas “lietas Madoff” ietvaros, it īpaši attiecībā uz aspektu, kas saistīts ar Luxalpha, un dokumentus, ko tā ir saņēmusi šajā ziņā.

23

Šajā spriedumā Cour administrative it īpaši norādīja, ka tādā procedūrā, kas attiecas uz administratīvu sodu, it īpaši, ja tā līdzinās kriminālprocesam, ievērojot Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī (turpmāk tekstā – “ECPAK”), kāda ir šajā lietā, nekādu noslēpumu principā nevar pretstatīt personai, kas aizstāvas pret apsūdzību vai kas ceļ prasību par viņam noteiktu sodu. Tādējādi, ja administrācija ir balstījusies uz dokumentu, kas arī attiecas uz trešo personu, attiecībā uz administrācijai pakļautu personu tā var atsaukties uz dienesta noslēpumu tikai ļoti šaurās robežās, pretējā gadījumā tiktu pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību. Cour administrative vēl ir uzsvērusi, ka administrācijai, kam tajā iesniegtajā lietā principā ir jāiekļauj pilnībā administratīvā lieta, kura ietver visus dokumentus, kas attiecas uz apstrīdēto tiesību aktu, ir jāpaskaidro iemesli, kuru dēļ aizstāvības pieprasītais dokuments nav atbilstošs. Šajā lietā CSSF vienīgi atsaucās uz dienesta noslēpumu, detalizēti nepaskaidrojot, kādi vispārējo interešu apsvērumi tai aizliedz nodot DV rīcībā visus dokumentus, kas a priori šķiet lietderīgi aizstāvībai pret tam noteikto sodu.

24

Ar prasības pieteikumiem, kas Cour administrative iesniegti 2015. gada 23. oktobrī un 2016. gada 3. martā, attiecīgi UBS, kā arī Alain Hondequin un partneri, rīkojoties kā agrākie Luxalpha valdes locekļi, iesniedza trešās personas protestu par minēto spriedumu. UBS būtībā pārmet Cour administrative, ka tā nav ņēmusi vērā Direktīvas 2004/39 54. pantu.

25

Šādos apstākļos iesniedzējtiesa apgalvo, ka tā saskaras ar divu veidu jautājumiem, kas attiecas uz Direktīvas 2004/39 54. panta interpretāciju. Tā vaicā, pirmkārt, ko, ievērojot Hartas 41. pantu, ietver izņēmums “gadījumi, uz kuriem attiecas krimināltiesības”, kas minēts šī 54. panta 1. un 3. punktā. Tā šaubās, otrkārt, kā no Hartas 47. un 48. panta, kā arī ECTPK 6. un 13. panta izrietošās prasības un garantijas jāsaskaņo ar pienākumu aizsargāt ar minēto 54. pantu ieviesto pienākumu glabāt dienesta noslēpumu.

26

Šādos apstākļos Cour administrative nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

27

Uzdodot jautājumus, kas ir jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2004/39 54. panta 1. un 3. punkts, skatīti kopā ar Hartas 41. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka izņēmums no pienākuma glabāt dienesta noslēpumu, kas paredzēts šajā tiesību normā un kas attiecas uz “gadījumiem, uz kuriem attiecas krimināltiesības”, ir piemērojams situācijā, kurā iestādes, kam dalībvalstis ir uzticējušas šajā direktīvā paredzēto pienākumu izpildi (turpmāk tekstā – “kompetentās iestādes”), pieņem pasākumu vai attiecīgi sankciju, uz ko attiecas valsts administratīvās tiesības. Noliedzošas atbildes gadījumā tā vēlas noskaidrot, kādā mērā šo pienākumu glabāt dienesta noslēpumu katrā ziņā ierobežo tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību un lietas taisnīgu izskatīšanu prasības, kā arī tiesību uz aizstāvību ievērošana, kas paredzētas Hartas 47. un 48. pantā, skatītiem ECTPK 6. un 13. panta gaismā.

28

Pirmkārt, attiecībā uz situācijām, uz kurām attiecas formulējums “gadījumi, uz kuriem attiecas krimināltiesības”, Direktīvas 2004/39 54. panta 1. un 3. punkta, skatītiem kopā ar Hartas 41. pantu, izpratnē jānorāda, ka no šīs pēdējās tiesību normas formulējuma skaidri izriet, ka tās subjekts ir nevis dalībvalstis, bet vienīgi Savienības iestādes un struktūras (spriedumi, 2015. gada 17. decembris, WebMindLicenses, C‑419/14, EU:C:2015:832, 83. punkts, un 2017. gada 9. marts, Doux, C‑141/15, EU:C:2017:188, 60. punkts). No minētā izriet, ka Hartas 41. pants uz pamatlietu neattiecas.

29

Jānorāda arī, ka ne Direktīvas 2004/39 54. pants, ne arī kāda cita tās norma neietver šī panta 1. un 3. punktā minētā formulējuma “gadījumi, uz kuriem attiecas krimināltiesības” definīciju.

30

Tātad saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jāņem vērā konteksts, kādā iekļaujas Direktīvas 2004/39 54. pants, kā arī mērķis, kam šī direktīva paredzēta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 22. aprīlis, Drukarnia Multipress, C‑357/13, EU:C:2015:253, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Jāatgādina, ka no minētās direktīvas 2. apsvēruma izriet, ka tās mērķis ir sasniegt saskaņošanas pakāpi, kas vajadzīga, lai ieguldītājiem nodrošinātu augstu aizsardzības līmeni un ļautu ieguldījumu sabiedrībām sniegt pakalpojumus visā Savienībā piederības dalībvalsts uzraudzībā (spriedums, 2018. gada 19. jūnijs, Baumeister, C‑15/16, EU:C:2018:464, 26. punkts).

32

Turklāt no Direktīvas 2004/39 63. apsvēruma otrā teikuma izriet, ka pieaugošas pārrobežu darbības dēļ dažādu dalībvalstu kompetentām iestādēm savstarpēji ir jāsniedz attiecīgā informācija, kas vajadzīga to funkciju izpildei, lai nodrošinātu šīs direktīvas efektīvu piemērošanu (spriedums, 2018. gada 19. jūnijs, Baumeister, C‑15/16, EU:C:2018:464, 27. punkts).

33

Tādējādi saskaņā ar Direktīvas 2004/39 17. panta 1. punktu dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt, ka kompetentās iestādes pastāvīgi uzrauga ieguldījumu sabiedrību darbības, lai novērtētu to pienākumu izpildi (spriedums, 2018. gada 19. jūnijs, Baumeister, C‑15/16, EU:C:2018:464, 28. punkts).

34

Šīs pašas direktīvas 50. panta 1. un 2. punktā paredzēts, ka kompetentajām iestādēm jābūt visām uzraudzības un izmeklēšanas pilnvarām, kas ir vajadzīgas to funkciju izpildei, tostarp tiesībām piekļūt jebkuram dokumentam un pieprasīt informāciju no jebkuras personas (spriedums, 2018. gada 19. jūnijs, Baumeister, C‑15/16, EU:C:2018:464, 29. punkts).

35

Direktīvas 2004/39 56. panta 1. punktā visām kompetentajām iestādēm ir noteikts pienākums sniegt palīdzību pārējo dalībvalstu kompetentajām iestādēm. jo īpaši apmainīties ar informāciju un sadarboties jebkurā izmeklēšanā vai uzraudzības darbībās (spriedums, 2018. gada 19. jūnijs, Baumeister, C‑15/16, EU:C:2018:464, 30. punkts).

36

Lai tāda kā iepriekšējos punktos īsi aprakstītā ieguldījumu sabiedrību darbības kontroles sistēma, kas balstīta uz dalībvalsts ietvaros īstenotu uzraudzību un informācijas apmaiņu starp vairāku dalībvalstu kompetentajām iestādēm, darbotos efektīvi, ir nepieciešams, lai gan uzraudzītās sabiedrības, gan kompetentās iestādes varētu būt drošas, ka principā tiks saglabāts sniegtās konfidenciālās informācijas konfidenciālais raksturs (spriedums, 2018. gada 19. jūnijs, Baumeister, C‑15/16, EU:C:2018:464, 31. punkts).

37

Kā it īpaši izriet no Direktīvas 2004/39 63. apsvēruma pēdējā teikuma, šādas uzticēšanās neesamība varētu apdraudēt uzraudzības darbībai nepieciešamās konfidenciālās informācijas netraucētu nosūtīšanu (spriedums, 2018. gada 19. jūnijs, Baumeister, C‑15/16, EU:C:2018:464, 32. punkts).

38

Tādējādi Direktīvas 2004/39 54. panta 1. punktā kā vispārīgs princips ir paredzēts pienākums glabāt dienesta noslēpumu, gan lai aizsargātu tieši skarto uzņēmumu specifiskās intereses, gan lai aizsargātu Savienības finanšu instrumentu tirgu normālu darbību (spriedums, 2018. gada 19. jūnijs, Baumeister, C‑15/16, EU:C:2018:464, 33. punkts).

39

Šajā ziņā Tiesa ir uzsvērusi, ka ar Direktīvas 2004/39 54. pantu ir noteikts vispārīgs princips aizliegt izpaust kompetentu iestāžu rīcībā esošu konfidenciālu informāciju un tajā ir izsmeļoši uzskaitīti konkrētie gadījumi, kuros šis vispārīgais aizliegums izņēmuma kārtā nerada šķēršļus tās nodošanai vai izmantošanai (spriedums, 2018. gada 19. jūnijs, Baumeister, C‑15/16, EU:C:2018:464, 38. punkts).

40

Šajā gadījumā jānorāda, ka Direktīvas 2004/39 54. panta 1. un 3. punktā ir noteikts, ka pienākums glabāt dienesta noslēpumu, kas ir kompetentām iestādēm, ir piemērojams, “izņemot gadījumus, uz kuriem attiecas krimināltiesības”.

41

Attiecībā uz izņēmumu no vispārējā principa par kompetentu iestāžu rīcībā esošas konfidenciālas informācijas izpaušanas aizliegumu Direktīvas 2004/39 54. panta 1. un 3. punktā izmantotais formulējums “gadījumi, uz kuriem attiecas krimināltiesības” ir jāinterpretē šauri (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 22. aprīlis, Komisija/Apvienotā Karaliste,C‑346/08, EU:C:2010:213, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2004/39 50. panta 2. punkta l) apakšpunktu kompetentajām iestādēm ir jābūt tiesībām nodot lietu kriminālvajāšanai.

43

Turklāt šīs direktīvas 51. panta 1. punktā ir noteikts, ka, neskarot atļaujas atsaukšanas procedūras vai dalībvalstu tiesības piespriest kriminālsodus, dalībvalstis saskaņā ar saviem tiesību aktiem nodrošina, ka var veikt attiecīgos administratīvos pasākumus vai piemērot administratīvus sodus personām, kas ir atbildīgas par, piemērojot šo direktīvu, pieņemto tiesību normu pārkāpumu.

44

Šajā saistībā jāuzskata, kā ģenerāladvokāte būtībā ir norādījusi secinājumu 47. un 48. punktā, ka Direktīvas 2004/39 54. panta 1. un 3. punkts, kuros ir paredzēts, ka pienākums glabāt dienesta noslēpumu izņēmuma kārtā var tikt noraidīts “gadījumos, uz kuriem attiecas krimināltiesības”, attiecas uz konfidenciālas informācijas nodošanu vai izmantošanu kriminālvajāšanai, kā arī sankcijām, kas ir attiecīgi veiktas vai noteiktas saskaņā ar valsts krimināltiesībām.

45

Vispirms šādu interpretāciju atbalsta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/65/ES (2014. gada 15. maijs) par finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Direktīvu 2002/92/ES un Direktīvu 2011/61/ES (OV 2014, L 173, 349. lpp.), ar kuru Direktīva 2004/39 tika izteikta jaunā redakcijā, 76. panta 1. un 3. punkts, kuros turpmāk ir precizēts, ka pienākums glabāt dienesta noslēpumu ir piemērojams, “neskarot valsts krimināltiesību [..] prasības”.

46

Vēl ir jānorāda, ka pasākumi, kas ir jāpieņem kompetentajām iestādēm pēc konstatējuma izdarīšanas, ka persona vairs neatbilst Direktīvas 2004/39 9. pantā paredzētajām reputācijas prasībām, neatkarīgi no to kvalifikācijas valsts tiesībās, uz ko atsaucas iesniedzējtiesa, ietilpst šīs direktīvas 51. panta 1. punktā noteiktajās “atļaujas atsaukšanas procedūrās”, lai gan tie nav sodi šīs tiesību normas izpratnē un to piemērošana nav saistīta ar gadījumiem, uz kuriem attiecas krimināltiesības, minētās direktīvas 54. panta 1. un 3. punkta izpratnē.

47

Līdz ar to jāuzskata, ka izņēmums no vispārīga principā par aizliegumu izpaust konfidenciālu informāciju, kas ir kompetentu iestāžu rīcībā, attiecībā uz “gadījumiem, uz kuriem attiecas krimināltiesības”, nav piemērojams tādā situācijā, kāda ir pamatlietā.

48

Tomēr, otrkārt, ir jāpārbauda, kādā mērā Direktīvas 2004/39 54. panta 1. punktā paredzēto pienākumu glabāt dienesta noslēpumu katrā ziņā ierobežo tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību un lietas taisnīgas izskatīšanas prasības, kā arī tiesību uz aizstāvību ievērošana, kas paredzētas Hartas 47. un 48. pantā, skatītiem kopā ar ECTPK 6. un 13. pantu.

49

Vispirms, ciktāl iesniedzējtiesa atsaucas arī uz ECTPK 6. un 13. pantu, jāatgādina, ka, lai gan – kā apstiprināts LES 6. panta 3. punktā – pamattiesības, kas garantētas ECPAK, kā vispārējie principi ir daļa no Savienības tiesībām un lai gan Hartas 52. panta 3. punktā ir paredzēts, ka tajā ietvertajām tiesībām, kas atbilst ECPAK garantētajām tiesībām, ir tāda pati nozīme un apjoms, kāds tām ir noteikts minētajā konvencijā, šī pēdējā minētā konvencija, kamēr Savienība nav tai pievienojusies, nav tās tiesību sistēmā formāli integrēts juridisks instruments (spriedums, 2018. gada 20. marts, Garlsson Real Estate u.c., C‑537/16, EU:C:2018:193, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

50

No paskaidrojumiem par Hartu, kas saskaņā ar LES 6. panta 1. punkta trešo daļu un Hartas 52. panta 7. punktu ir jāņem vērā, to interpretējot (spriedums, 2016. gada 15. februāris, N., C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84, 47. punkts), izriet, ka Hartas 47. un 48. pantā ir garantēta ECPAK 6. un 13. pantā nodrošinātā aizsardzība Savienības tiesībās. Tādējādi ir jāatsaucas vienīgi uz minētajiem Hartas pantiem.

51

Turklāt jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības tiesību sistēmā garantētās pamattiesības ir jāpiemēro visās situācijās, kas ir reglamentētas ar Savienības tiesībām, un ka šo tiesību piemērojamība paredz Hartā garantēto pamattiesību piemērojamību (spriedums, 2017. gada 16. maijs, Berlioz Investment Fund, C‑682/15, EU:C:2017:373, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

52

Pamatlietā no Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka aplūkotie CSSF lēmumi ir pamatoti ar valsts tiesību normām, ar ko tiek ieviestas Savienības tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē. No minētā izriet, ka Hartas normas šādā lietā ir piemērojamas.

53

Turklāt jāatgādina, ka saskaņā ar vispārēju interpretācijas principu Savienības tiesību aktu noteikums, ciktāl iespējams, ir jāinterpretē tā, lai netiktu ietekmēta tā spēkā esamība, un saskaņā ar primārajiem tiesību aktiem kopumā, it īpaši saskaņā ar Hartas noteikumiem (spriedums, 2016. gada 15. februāris, N., C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84, 48. punkts).

54

Šajā ziņā, runājot, pirmkārt, par tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, Hartas 47. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā.

55

Lai Savienībā nodrošinātu šo pamattiesību ievērošanu, LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības (spriedums, 2013. gada 26. septembris, Texdata Software, C‑418/11, EU:C:2013:588, 78. punkts).

56

Attiecībā it īpaši uz Savienības tiesībās garantētu tiesību esamību Hartas 47. panta pirmās daļas izpratnē jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru aizsardzība pret publiskās varas patvaļīgu vai nesamērīgu iejaukšanos fiziskas vai juridiskas personas privātās darbības jomā ir Savienības tiesību vispārējs princips. Administrācijai pakļauta persona var atsaukties uz šādu aizsardzību pret tai nelabvēlīgu aktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 16. maijs, Berlioz Investment Fund, C‑682/15, EU:C:2017:373, 51. un 52. punkts).

57

Vispirms ir jānorāda, ka tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību vēlreiz ir apstiprinātas pašā Direktīvā 2004/39, kuras 52. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir noteikts, ka “dalībvalstis nodrošina to, ka jebkurš lēmums, kas pieņemts saskaņā ar normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, ir attiecīgi pamatots un ka par to ir tiesības vērsties tiesā”.

58

Jānorāda arī, ka pamatlietā par aplūkotajiem CSSF lēmumiem ir celta prasība tiesā, lai pārbaudītu to likumību.

59

Otrkārt, attiecībā uz tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kas ir garantētas Hartas 47. panta otrajā daļā, jānorāda, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana ir tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu īpašs aspekts (šajā nozīmē skat. spriedumus, ECT, 2010. gada 1. jūnijs, Gäfgen pret Vāciju, CE:ECHR:2010:0601JUD002297805, 169. punkts, kā arī 2012. gada 6. novembris, Otis u.c., C‑199/11, EU:C:2012:684, 48. punkts). Tiesību uz aizstāvību ievērošana ir paredzēta arī Hartas 48. panta 2. punktā.

60

Tiesa ir uzsvērusi, ka tiesības uz aizstāvību ir jāievēro ikvienā procesā pret personu, kuras rezultātā var tikt pieņemts nelabvēlīgs akts (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1979. gada 13. februāris, Hoffmann-La Roche/Komisija, 85/76, EU:C:1979:36, 9. punkts; 2003. gada 2. oktobris, ARBED/Komisija, C‑176/99 P, EU:C:2003:524, 19. punkts, un 2013. gada 26. septembris, Texdata Software, C‑418/11, EU:C:2013:588, 83. punkts).

61

Savukārt tiesības piekļūt lietas materiāliem ir tiesību uz aizstāvību faktiskas izmantošanas obligātas sekas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 15. oktobris, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582, 316. punkts, kā arī 2010. gada 1. jūlijs, Knauf Gips/Komisija, C‑407/08 P, EU:C:2010:389, 22. punkts).

62

Tomēr no pastāvīgās judikatūras izriet, ka pamattiesības nav absolūta priekšrocība, bet var ietvert ierobežojumus ar nosacījumu, ka tie reāli atbilst vispārējo interešu mērķiem, uz ko ir vērsts konkrētais pasākums, un ka attiecībā uz izvirzīto mērķi tie nav pārmērīga un nepieņemama iejaukšanās, kas aizskar šādi garantēto tiesību pašu būtību (spriedumi, 2010. gada 18. marts, Alassini u.c., no C‑317/08 līdz C‑320/08, EU:C:2010:146, 63. punkts, kā arī 2013. gada 26. septembris, Texdata Software, C‑418/11, EU:C:2013:588, 84. punkts).

63

Šādi ierobežojumi tostarp var būt paredzēti, lai aizsargātu konfidencialitātes vai dienesta noslēpuma prasības, kuras var tikt aizskartas ar piekļuvi noteiktai informācijai vai noteiktiem dokumentiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 9. novembris, Ispas, C‑298/16, EU:C:2017:843, 36. punkts).

64

Šajā ziņā attiecībā it īpaši uz pienākumu glabāt dienesta noslēpumu, kas atbilstoši Direktīvas 2004/39 54. panta 1. punktam ir kompetentajām iestādēm, jāatgādina, kā tas ir norādīts šī sprieduma 38. punktā, ka šis pienākums ir vērsts ne tikai uz tieši skarto uzņēmumu specifisko interešu aizsardzību, bet arī uz vispārējo interešu aizsardzību, kuras ir saistītas ar Savienības finanšu instrumentu tirgu normālu darbību.

65

Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvas 2004/39 54. panta 1. punktā noteiktais vispārīgais aizliegums izpaust konfidenciālu informāciju attiecas uz kompetento iestāžu rīcībā esošo informāciju, kas, pirmkārt, nav publiska un, otrkārt, kuras atklāšana varētu apdraudēt tās fiziskās vai juridiskās personas intereses, kas to ir sniegusi, vai trešās personas intereses, vai arī ieguldījumu sabiedrību darbības uzraudzības sistēmas, ko Savienības likumdevējs ir ieviesis ar Direktīvu 2004/39, labu darbību (spriedums, 2018. gada 19. jūnijs, Baumeister, C‑15/16, EU:C:2018:464, 35. punkts).

66

Turklāt attiecībā īpaši uz tiesībām piekļūt lietas materiāliem no pastāvīgās judikatūras izriet, ka tās paredz, ka personai, kas ir tai nelabvēlīga akta subjekts, ir iespēja izdarīt visu to izmeklēšanas lietā ietverto dokumentu pārbaudi, kas var attiekties uz tās aizstāvību. Tas attiecas gan uz dokumentiem, kas ietver apsūdzošus, gan arī uz dokumentiem, kas ietver attaisnojošus pierādījumus, izņemot citu personu komercnoslēpumus, iestādes, kas ir pieņēmusi aktu, iekšējos dokumentus un citu konfidenciālu informāciju (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 68. punkts, kā arī 2011. gada 25. oktobris, Solvay/Komisija, C‑110/10 P, EU:C:2011:687, 49. punkts).

67

Attiecībā uz dokumentiem, kas ir jāiekļauj izmeklēšanas lietā, jānorāda, ka no Tiesas judikatūras izriet arī, ka, lai gan iestāde, kas ir izteikusi iebildumus un kas pieņem lēmumu par sankciju noteikšanu, nevar noteikt, kādi dokumenti ir lietderīgi attiecīgās personas aizstāvībai, tomēr tā no administratīvās procedūras var izslēgt elementus, kam nav nekāda sakara ar paziņojumā par iebildumiem minētajiem apgalvojumiem par faktiem un tiesībām un kas līdz ar to nekādi neattiecas uz izmeklēšanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 126. punkts un tajā minētā judikatūra).

68

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka tiesības izpaust aizstāvībai lietderīgos dokumentus nav neierobežotas un absolūtas. Tieši otrādi, kā ģenerāladvokāte būtībā ir norādījusi secinājumu 90. punktā, tās informācijas konfidencialitāte, uz ko attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumu, kurš saskaņā ar Direktīvas 2004/39 54. panta 1. punktu ir kompetentajām iestādēm, ir jānodrošina un jāievieš, ievērojot tiesības uz aizstāvību.

69

Tādējādi, ja ir konflikts starp personas, kas ir tai nelabvēlīga akta subjekts, interesēm, lai tās rīcībā būtu vajadzīgā informācija tās tiesību uz aizstāvību pilnīgai īstenošanai, no vienas puses, un interesēm, kas saistītas ar informācijas, uz kuru attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumu, konfidencialitātes aizsardzību, no otras puses, kompetentajām iestādēm vai kompetentajām tiesām ir jāmēģina, ievērojot katras lietas apstākļus, līdzsvarot šīs pretējās intereses (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 14. februāris, Varec, C‑450/06, EU:C:2008:91, 51. un 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

70

Tātad tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, ja kompetentā iestāde atsaucas uz pienākumu glabāt dienesta noslēpumu, kas paredzēts Direktīvas 2004/39 54. panta 1. punktā, lai atteiktos paziņot tās rīcībā esošu informāciju, kas nav ietverta lietas materiālos par personu, kura ir tai nelabvēlīga akta subjekts, kompetentajai valsts tiesai ir jāpārbauda, vai šai informācijai ir objektīva saikne ar iebildumiem, kas pret to izdarīti, un apstiprinošā gadījumā pirms lemšanas par ikvienas no pieprasītās informācijas paziņošanu jālīdzsvaro šī sprieduma iepriekšējā punktā norādītās intereses.

71

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz uzdotajiem jautājumiem jāatbild, ka Direktīvas 2004/39 54. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka:

72

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un padomes Direktīvas 2004/39/EK (2004. gada 21. aprīlis), kas attiecas uz finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Padomes Direktīvas 85/611/EEK un 93/6/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/12/EK un atceļ Padomes Direktīvu 93/22/EEK, 54. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka: