1.

Vai tāds pasākums kā visaptverošs aizliegums aizsargātās dabas teritorijās izmantot konkrētus zvejas paņēmienus un rīkus, kura mērķis ir aizsargāt jūras ekosistēmu kopumā, ES dibināšanas līgumu izpratnē ietilpst jūras bioloģisko resursu saglabāšanas jomā saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku (turpmāk tekstā – “KZP”) vai vides politikas jomā?

2.

Tas īsumā ir pamatjautājums šajā tiesvedībā.

3.

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1380/2013 (2013. gada 11. decembris) par kopējo zivsaimniecības politiku un ar ko groza Padomes Regulas (EK) Nr. 1954/2003 un (EK) Nr. 1224/2009 un atceļ Padomes Regulas (EK) Nr. 2371/2002 un (EK) Nr. 639/2004 un Padomes Lēmumu 2004/585/EK ( 2 ), ir paredzēti noteikumi attiecībā uz KZP īstenošanu.

4.

Minētās regulas preambulas 25. apsvērumā ir paredzēts:

“Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/147/EK ( 3 ), Padomes Direktīva 92/43/EEK ( 4 ) un Direktīva 2008/56/EK ( 5 ) uzliek dalībvalstīm konkrētus pienākumus saistībā ar, attiecīgi, īpaši aizsargājamām teritorijām, īpašām saglabājamām teritorijām un aizsargājamām jūras teritorijām. Šādiem pasākumiem varētu būt nepieciešama tādu pasākumu pieņemšana, kas ir saskaņā ar KZP. Tāpēc ir lietderīgi pilnvarot dalībvalstis attiecībā uz to suverenitātē vai jurisdikcijā esošajiem ūdeņiem pieņemt tādus saglabāšanas pasākumus, kas ir nepieciešami, lai izpildītu savus pienākumus saskaņā ar minētajiem Savienības aktiem, ja šādi pasākumi neietekmē citu dalībvalstu intereses zivsaimniecības jomā. Ja šādi pasākumi varētu ietekmēt citu dalībvalstu intereses zivsaimniecības jomā, pilnvaras pieņemt šādus pasākumus būtu jāpiešķir Komisijai un būtu jāizmanto reģionālā sadarbība starp attiecīgajām dalībvalstīm.”

5.

Regulas Nr. 1380/2013 4. panta (“Definīcijas”) 1. punktā ir noteikts:

“[..]

[..]

[..].”

6.

Tās pašas regulas 11. pantā (“Saglabāšanas pasākumi, kas nepieciešami, lai izpildītu pienākumus saskaņā ar Savienības tiesību aktiem vides jomā”) ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis ir pilnvarotas pieņemt saglabāšanas pasākumus, kuri neietekmē citu dalībvalstu zvejas kuģus un kurus piemēro to suverenitātē vai jurisdikcijā esošos ūdeņos un kuri ir vajadzīgi, lai izpildītu dalībvalstu pienākumus saskaņā ar Direktīvas 2008/56/EK 13. panta 4. punktu, Direktīvas 2009/147/EK 4. pantu vai Direktīvas 92/43/EEK 6. pantu, ar noteikumu, ka minētie pasākumi nodrošina saderību ar šīs regulas 2. pantā izklāstītajiem mērķiem, izpilda tā attiecīgā Savienības tiesību akta mērķus, kuru tās paredz īstenot, un nav mazāk stingri kā pasākumi saskaņā ar Savienības tiesību aktiem.

2.   Ja dalībvalsts (“ierosinātāja dalībvalsts”) uzskata, ka pasākumi ir jāpieņem, lai nodrošinātu 1. punktā minēto pienākumu izpildi, un citām dalībvalstīm ir tieša ieinteresētība zvejniecības pārvaldībā s, kuru šādi pasākumi skartu, Komisija ir pilnvarota pieņemt šādus pasākumus pēc pieprasījuma, izmantojot deleģētos aktus saskaņā ar 46. pantu. Šajā nolūkā 18. panta 1. līdz 4. punktu un 6. punktu piemēro mutatis mutandis.

[..]”

7.

Direktīvas 92/43 (saukta par “Dzīvotņu direktīvu”) 6. pantā ir noteikts:

“1.   Attiecībā uz īpaši aizsargājamām dabas teritorijām dalībvalstis nosaka vajadzīgos aizsardzības pasākumus, attiecīgā gadījumā tajos iekļaujot atbilstīgus apsaimniekošanas plānus, kas izstrādāti īpaši šīm teritorijām vai iekļauti citos attīstības plānos, kā arī atbilstīgus normatīvus, administratīvus vai līgumiskus pasākumus, kuri atbilst šajās teritorijās sastopamo I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu un II pielikuma sugu ekoloģiskajām prasībām.

2.   Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija, ja šāds traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz šīs direktīvas mērķiem.

[..]”

8.

Lai novērstu un atlīdzinātu videi nodarīto kaitējumu, ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/35/EK (2004. gada 21. aprīlis) par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu ( 6 ) izveido sistēmu, kuras pamatā ir princips – piesārņotājs maksā.

9.

Deutscher Naturschutzring, Dachverband der deutschen Natur‑ und Umweltschutzverbände e.V. (turpmāk tekstā – “Deutscher Naturschutzring”) ir atzīta vides aizsardzības apvienība, kam Vācijā ir tiesības celt prasību tiesā. 2014. gada 30. jūlijāDeutscher Naturschutzring vērsās Bundesamt für Naturschutz (Federālais Vides aizsardzības dienests), lūdzot saskaņā ar valsts tiesībām aizliegt grunti skarošus jūras zvejas paņēmienus un žaunu tīklu izmantošanu vairākās “Natura 2000” teritorijās ( 7 ), kas atrodas Vācijas Ziemeļjūras un Baltijas jūras ekskluzīvajā ekonomikas zonā (turpmāk tekstā – “pamatlietā aplūkotie pasākumi”).

10.

Iesniedzējtiesa norāda, ka šajās teritorijās zvejošanai jūrā tiek izmantotas dažādas zvejas metodes. Dažas no šīm metodēm ietver pārvietojamu, grunti skarošu zvejas rīku izmantošanu, nodarot kaitējumu rifiem un smilšu sēkļiem, un stacionāru vairāksienu tīklu un žaunu tīklu izmantošanu, kas izraisa cūkdelfīnu un jūras putnu piezveju.

11.

Federālais dienests vispirms ar 2014. gada 29. oktobra lēmumu noraidīja lūgumu un vēlāk ar 2014. gada 19. decembra lēmumu noraidīja Deutscher Naturschutzring administratīvo sūdzību. Federālais dienests uzskatīja, ka nav tiesīgs pieņemt šādus pasākumus. Saskaņā ar Federālo dienestu minētie pasākumi saskaņā ar LESD 3. panta 1. punkta d) apakšpunktu principā ietilpst Eiropas Savienības ekskluzīvajā kompetencē. Pēc Federālā dienesta ieskatiem, šāda veida pasākumi, ciktāl tie ietekmē citu dalībvalstu zvejas kuģu veiktu jūras zveju Vācijas ekskluzīvajā ekonomikas zonā, saskaņā ar Regulas Nr. 1380/2013 11. un 18. pantu jāpieņem Savienības iestādēm.

12.

2015. gada 27. janvārīDeutscher Naturschutzring lēmumu pārsūdzēja Verwaltungsgericht Köln (Ķelnes Administratīvā tiesa, Vācija). Pastāvot šaubām par Savienības tiesību pareizu interpretāciju, minētā tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

13.

Rakstveida apsvērumus šajā tiesvedībā ir iesnieguši Deutscher Naturschutzring, Federālais dienests, Polijas, Portugāles un Spānijas valdības, kā arī Komisija. Deutscher Naturschutzring, Federālais dienests, Portugāles, Spānijas un Vācijas valdības, kā arī Komisija 2017. gada 22. novembra tiesas sēdē sniedza arī mutvārdu apsvērumus.

14.

Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 1380/2013 11. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu dalībvalsts pasākumu pieņemšanu tās suverenitātē vai jurisdikcijā esošajos ūdeņos, kuri paredzēti dalībvalsts pienākumu izpildīšanai saskaņā ar Direktīvas 92/43 6. pantu, ja šie pasākumi ietekmē citu dalībvalstu zvejas kuģus, aizliedzot nodarboties ar zveju, izmantojot grunti skarošus zvejas rīkus, kā arī žaunu tīklus. Šajā nolūkā iesniedzējtiesa Tiesai it īpaši lūdz paskaidrot minētajā noteikumā iekļauto jēdzienu “saglabāšanas pasākumi”, “citu dalībvalstu zvejas kuģi” un “izpilda attiecīgā Savienības tiesību akta mērķus” nozīmi.

15.

Šajā ziņā Federālais dienests, Polijas, Spānijas un Vācijas valdības un Komisija ierosina uz jautājumu atbildēt apstiprinoši. Toprāt, tā kā tādi pasākumi kā visaptverošs aizliegums Natura 2000 teritorijās izmantot noteiktus zvejas paņēmienus var ietekmēt citu dalībvalstu zvejas kuģus, tāda veida pasākumus var pieņemt tikai Komisija. Tās it īpaši norāda, ka Regulas Nr. 1380/2013 11. pantā minētais jēdziens “saglabāšanas pasākumi” attiecas arī uz tādiem pasākumiem kā pamatlietā aplūkotie pasākumi.

16.

Turpretī Portugāles valdība un Deutscher Naturschutzring uzskata, ka uz jautājumu jāatbild noliedzoši. Tās it īpaši uzsver, ka tādi pasākumi kā pamatlietā aplūkotie pasākumi, pamatojoties uz to mērķiem vides jomā, neietilpst Regulas Nr. 1380/2013 darbības jomā un tādējādi tos vienpusēji var pieņemt dalībvalsts.

17.

Turpmāk paskaidrošu, kāpēc piekrītu pirmajam viedoklim. Manuprāt, tādi pasākumi kā pamatlietā aplūkotie pasākumi pēc būtības ir pasākumi, kas ietilpst jūras bioloģisko resursu saglabāšanā saskaņā ar KZP. Tādējādi, ja minētie pasākumi ietekmē citu dalībvalstu tiesības zivsaimniecības jomā, saskaņā ar Regulas Nr. 1380/2013 11. pantu dalībvalsts nevar pieņemt šādus pasākumus attiecībā uz teritorijām to ekskluzīvajā ekonomikas zonā.

18.

Atbilstoši LESD 3. panta 1. punkta d) apakšpunktam Savienībai ir ekskluzīva kompetence jūras bioloģisko resursu saglabāšanā saskaņā ar KZP. Turpretī citi KZP un vides aspekti atbilstoši LESD 4. panta 2. punkta d) un e) apakšpunktam ietilpst jomās, kurās Savienībai ir dalītā kompetence.

19.

Viens no galvenajiem Portugāles valdības un Deutscher Naturschutzring izvirzītajiem argumentiem sava viedokļa pamatojumam ir, ka, tā kā Regula Nr. 1380/2013 ir pieņemta, pamatojoties uz LESD 43. panta 2. punktu, tā var attiekties tikai uz zivsaimniecības pasākumiem, bet ne uz pasākumiem, kas pieņemti, lai aizsargātu vidi.

20.

Tomēr ļoti līdzīgu argumentu Tiesa jau noraidīja lietā Mondiet ( 8 ). Minētajā lietā Tiesai tostarp bija jāizvērtē tādas normas likumība, kas vides aizsardzības nolūkos ievieš aizliegumu izmantot noteiktus zvejas paņēmienus un rīkus, kuri ietverti uz KZP juridiskā pamata pieņemtā ES pasākumā.

21.

Savā spriedumā Tiesa uzsvēra, ka minētā norma paredzēja konkrētus tehniskus pasākumus jūras resursu saglabāšanai un tika pieņemta, lai aizsargātu zvejas vietas. Tiesa neuzskatīja, ka tādēļ, ka minētā norma bija saistīta arī ar vides aizsardzības mērķi, tās pieņemšanai bija vajadzīgs papildu juridiskais pamats. Tiesa norādīja, ka saskaņā ar toreizējā EEK līguma 130.r panta 2. punktu (tagad būtībā aizstāts ar LESD 11. pantu) vides aizsardzības prasībām bija jābūt citu Kopienas politiku sastāvdaļai. Tādējādi Tiesa lēma, ka vienīgi fakts, ka Kopienas pasākumā ņemtas vērā minētās prasības, nenozīmējot, ka minētais pasākums ir daļa no Kopienas politikas vides jautājumos ( 9 ).

22.

Manuprāt, šie apsvērumi ir pilnībā piemērojami pamatlietā aplūkotajiem pasākumiem. Minēto pasākumu saturs pēc būtības attiecas uz KZP un jo īpaši uz jūras bioloģisko resursu saglabāšanu. Šādi pasākumi nozīmētu noteiktu zvejas paņēmienu un rīku aizliegumu, tādējādi nosakot veidu, kādā ir atļauts veikt zvejas darbības noteiktās teritorijās, un attiecīgi ietekmētu šajās teritorijās nozvejoto jūras bioloģisko resursu daudzumu.

23.

Ir tiesa, ka šādi pasākumi ietekmētu arī sugas, kas netiek zvejotas, un vispārīgākā nozīmē – attiecīgo teritoriju ekosistēmu kopumā. Tomēr ar to nepietiek, lai minētos pasākumus izslēgtu no KZP darbības jomas. Šajā ziņā ir pietiekami uzsvērt, ka visas dzīvnieku sugas – ieskaitot zvejotās jūras sugas – var dzīvot, vairoties un attīstīties tikai tad, ja to ekosistēma ir pietiekami saglabāta. Jebkādas būtiskas izmaiņas jūras ekosistēmu dzīvajos un/vai nedzīvajos komponentos var ietekmēt zivju krājumus šajās teritorijās. Tāpēc Regulā Nr. 1380/2013 paredzēts īstenot ekosistēmas pieeju zvejniecības pārvaldībā, lai nodrošinātu, ka tiek mazināta zvejas darbību negatīvā ietekme uz jūras ekosistēmu, un pēc iespējas novērstu jūras vides degradāciju ( 10 ).

24.

Pretēji Portugāles valdības viedoklim uzskatu, ka Tiesas spriedums Kramer u.c. ( 11 ) lietā nenosaka, ka KZP darbības jomā ietilpst vienīgi pasākumi attiecībā uz jūras resursiem, ko var izmantot komerciāliem mērķiem. Nemaz neņemot vērā faktu, ka minētais spriedums pieņemts laikposmā, kad toreizējā EEK līgumā nebija iekļauti īpaši noteikumi attiecībā uz vides aizsardzību (nemaz nerunājot par tādiem, kas nosaka integrācijas principu, kurš šobrīd paredzēts LESD 11. pantā ( 12 )), Tiesa ir tikai norādījusi, ka, lai saglabāšanas pasākums ietilptu KZP, izšķiroši ir tas, vai ilgtermiņā minētais pasākums ir vajadzīgs, lai “nodrošinātu nemainīgu un optimālu zvejas ienesīgumu” ( 13 ). Iepriekšējā punktā paskaidroto iemeslu dēļ uzskatu, ka pamatlietā apskatītie pasākumi izpilda šo nosacījumu.

25.

Šī interpretācija ir nostiprināta Regulas Nr. 1380/2013 preambulas 25. apsvērumā, kurā ir atzīts, ka Direktīvas 2009/147, 92/43 un 2008/56 uzliek dalībvalstīm konkrētus pienākumus saistībā ar īpaši aizsargājamām teritorijām un ka šo pienākumu izpildei dalībvalstīm var būt jāpieņem pasākumi, “kas ir saskaņā ar KZP”.

26.

Galu galā LESD 3. panta 1. punkta d) apakšpunkta pamatā ir ideja, ka saderības nodrošināšana starp tīri ekonomisku mērķi – optimāli izmantot jūras resursus – un vairāk uz vidi vērsto mērķi – saglabāt un ilgtspējīgi pārvaldīt minētos resursus un tādējādi visu jūras ekosistēmu – jāīsteno ES līmenī. Ja dalībvalstis vienpusēji varētu pieņemt pasākumus, kam būtu tūlītēja un tieša ietekme uz to, “kur, kādā veidā un cik daudz” zvejas darbību atļauts veikt, tiktu mazināta KZP efektivitāte un saskaņotība, izraisot tirgus sadrumstalošanos un izkropļošanu ES mērogā.

27.

Svarīgi pieminēt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības pasākums, kam ir divi mērķi vai divas daļas, ir jāpamato tikai ar vienu juridisko pamatu – proti, ar to, ar ko ir saistīts galvenais vai dominējošais mērķis vai daļa, – ja vienu no tiem var atzīt par galveno vai dominējošo, bet otram ir tikai palīgraksturs ( 14 ). Tādējādi fakts, ka Regulas Nr. 1380/2013 pamatā ir tikai LESD 43. panta 2. punkts, nenozīmē, ka tā nevar būt ar tādu noteikumu ar papildinošu nozīmi, kas, pamatojoties uz savu saturu vai mērķi, attiecas uz citām Savienības politikām (vai tikai ietekmē tās), piemēram, vides politiku. Tas pats vēl jo vairāk attiecas uz noteikumiem, kas tāpat kā Regulas Nr. 1380/2013 11. pants ir paredzēti, lai reglamentētu attiecības starp instrumentiem, kuri pieņemti dažādās Savienības darbības jomās.

28.

Tādējādi, pat ja tāds noteikums kā Regulas Nr. 1380/2013 11. pants būtu uzskatāms par noteikumu, kura saturs galvenokārt attiecas uz vides aizsardzību vai kura galvenais mērķis ir vides aizsardzība, tas nenozīmētu, ka to nevar iekļaut juridiskā instrumentā, kas balstīts vienīgi uz zivsaimniecības jomas juridisko pamatu. To patiešām var uzskatīt par tādu papildinošas nozīmes noteikumu attiecībā uz vidi, kas likumīgi ir iekļauts instrumentā, kurš paredzēts plašāku zivsaimniecības politikas mērķu īstenošanai.

29.

Protams, tas nenozīmē, ka Regulas Nr. 1380/2013 11. pantam analogs vai līdzīgs noteikums nevarētu būt iekļauts instrumentā, kurš paredzēts plašākiem vides mērķiem, un tādējādi pamatoties (vienīgi vai arī) uz LESD 192. pantu. Citiem vārdiem sakot, tādi pasākumi kā Deutscher Naturschtuzring plānotie pasākumi var būt paredzēti, lai aizsargātu jūras ekosistēmu kopumā (nevis tikai vai galvenokārt jūras resursus, ko var izmantot komerciāliem mērķiem), bet tas nenozīmē, ka tos likumīgi nereglamentē Regulas Nr. 1380/2013 11. pants. Ja minētā norma ir likumīga – un neviena no pusēm nav apgalvojusi, ka tā nav, – neredzu, kā var neņemt vērā tajā paredzētos noteikumus.

30.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, pamatlietā aplūkotie pasākumi ietilpst KZP darbības jomā un jo īpaši jūras bioloģisko resursu saglabāšanā, nevis Savienības vides politikas darbības jomā. Tā kā iepriekš minētajā jomā Savienībai ir ekskluzīva kompetence, minētos pasākumus var pieņemt vienīgi Savienības iestādes, ja vien Savienība nedeleģē pilnvaras dalībvalstu iestādēm vai neatļauj tām pieņemt minētos pasākumus.

31.

Iesniedzējtiesas uzdotos atsevišķos jautājumus iztirzāšu šajā kontekstā. Pat ja, kā norāda Federālais dienests, daži no šiem jautājumiem nav noteicoši saistībā ar atbildi uz pirmo prejudiciālo jautājumu, es tomēr izvērtēšu tos visus, lai atbilde būtu pilnīga.

32.

Regulas Nr. 1380/2013 7. pantā ir paredzēts neizsmeļošs tādu pasākumu uzskaitījums, kurus var uzskatīt par “saglabāšanas pasākumiem” minētās regulas izpratnē. Šādi pasākumi ir “pasākumi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu atbilstību Savienības vides tiesību aktos noteiktajiem pienākumiem, ievērojot 11. pantu” ( 15 ). Tāpat šādi pasākumi ir “tehniski pasākumi”, kā, piemēram, “zvejas rīku raksturlielumi un noteikumi par to izmantošanu”, “zvejas rīku konstrukcijas specifikācijas” un “konkrētu zvejas rīku izmantošanas ierobežojumi vai aizliegšana un zvejas darbību ierobežojumi noteiktos apgabalos vai laikposmos” ( 16 ). Jēdziens “tehniskie pasākumi” arī ir definēts minētās regulas 4. panta 1. punkta 20) apakšpunktā kā “pasākumi, kuri, paredzot zvejas rīku izmantošanas un konstrukcijas nosacījumus un ierobežojot piekļuvi zvejas apgabaliem, regulē nozveju sastāvu pēc sugām un zivju izmēra un zvejas darbību ietekmi uz ekosistēmu komponentiem”.

33.

Tādējādi no paša Regulas Nr. 1380/2013 formulējuma izriet, ka uz tādiem pasākumiem kā pamatlietā aplūkotie pasākumi – kas regulē un aizliedz noteiktu zvejas paņēmienu un rīku izmantošanu – attiecas jēdziens “saglabāšanas pasākumi” minētās regulas izpratnē.

34.

Kā nākamo iesniedzējtiesa Tiesai lūdz precizēt jēdzienu “citu dalībvalstu zvejas kuģi”.

35.

Šajā ziņā secinu, ka, pirmkārt, Regulas Nr. 1380/2013 4. panta 1. punkta 5) apakšpunktā Savienības zvejas kuģi definēti, atsaucoties gan uz karogu, ar kuru tie kuģo, gan valsti, kurā tie reģistrēti. Otrkārt, tās pašas regulas 19. pantā, kas attiecas uz dalībvalstu pasākumiem zivju krājumu saglabāšanai Savienības ūdeņos, arī ir atsauce uz zvejas kuģiem, kuri kuģo ar attiecīgās dalībvalsts karogu. Treškārt, šķiet, ka atsauce uz šīm divām prasībām izriet arī no minētās regulas 24. panta 1. punkta, saskaņā ar kuru “dalībvalstis reģistrē saskaņā ar šo regulu ieviesto pasākumu pārvaldībai vajadzīgo informāciju par to Savienības zvejas kuģu īpašumtiesībām, kuģu un rīku parametriem un darbību, kas kuģo ar to karogu”. Tādēļ šķiet, ka Regula Nr. 1380/2013 kuģa valstspiederību nosaka, pamatojoties gan uz kuģa karoga valsti, gan tā reģistrācijas valsti.

36.

Svarīgi pieminēt, ka abiem šiem jēdzieniem principā būtu jāsaskan. Proti, saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijas ( 17 ) 91. pantu (“Kuģu valstiskā piederība”) “katra valsts nosaka noteikumus, uz kādiem tā piešķir savu valstisko piederību kuģiem, reģistrē kuģus savā teritorijā un piešķir tiesības kuģot ar savu karogu. Kuģiem ir tās valsts piederība, ar kuras karogu tiem ir tiesības kuģot”. Minētās konvencijas 94. pantā (“Karoga valsts pienākumi”) papildus tam noteikts, ka katra valsts “efektīvi realizē jurisdikciju un kontroli pār kuģiem, kas kuģo ar tās karogu, administratīvajos, tehniskajos un sociālajos jautājumos”, un it īpaši “uztur kuģu reģistru, kas norāda kuģu, kas kuģo ar tās karogu, vārdus un parametrus”, un “uzņemas jurisdikciju saskaņā ar saviem iekšējiem likumiem pār katru kuģi, kurš kuģo ar tās karogu [..] attiecībā uz administratīviem, tehniskiem un sociāliem jautājumiem, kas attiecas uz kuģi”. Saskaņā ar šiem starptautisko tiesību noteikumiem Tiesa ir konsekventi lēmusi, ka kuģim principā var būt tikai vienas valsts valstspiederība, proti, tās valsts, kurā tas ir reģistrēts ( 18 ).

37.

Attiecīgi Regulas Nr. 1380/2013 11. pantā paredzētais jēdziens “citu dalībvalstu zvejas kuģi” jāsaprot kā atsauce uz kuģiem, kuri reģistrēti dalībvalstīs – un tādējādi kuģo ar tādu dalībvalstu karogu –, kuru suverenitātē vai jurisdikcijā nav attiecīgie ūdeņi.

38.

Šajā sakarībā vēlos piebilst, ka Regulas Nr. 1380/2013 11. panta sistēmā būtiska loma ir tādu kuģu valstspiederībai, kurus ietekmē saglabāšanas pasākumi, kas vajadzīgi, lai panāktu atbilstību Savienības tiesību aktiem vides jomā. Proti, saskaņā ar minētās normas 1. punktu dalībvalsts pēc savas iniciatīvas var pieņemt saglabāšanas pasākumus, kas ietekmē tikai tās zvejas kuģus, ar noteikumu, ka ir izpildīti attiecīgie nosacījumi. Turpretī saglabāšanas pasākumus, kas var ietekmēt arī citu dalībvalstu kuģus, jāpieņem Komisijai, ievērojot īpašas procedūras, kuras paredzētas Regulas Nr. 1380/2013 11. panta 2.–6. punktā un 18. pantā ( 19 ).

39.

Prasība par ietekmi uz citu dalībvalstu kuģiem ir precizēta Regulas Nr. 1380/2013 11. panta 2. punktā, kas attiecas uz “citām dalībvalstīm[, kam] ir tieša ieinteresētība zvejniecības pārvaldībā, kuru šādi pasākumi skartu”. Savukārt Regulas Nr. 1380/2013 4. panta 1. punkta 22) apakšpunktā minētā frāze definēta šādi: ““Dalībvalsts, kurai ir tieša ieinteresētība pārvaldībā”, ir dalībvalsts, kurai ir ieinteresētība, kuras pamatā ir vai nu zvejas iespējas, vai zveja, kas tiek veikta attiecīgās dalībvalsts ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā [..].”

40.

Kā Federālais dienests un Komisija pareizi uzsver, no minētās normas izriet, ka Komisijas rīcība saskaņā ar Regulas Nr. 1380/2013 11. panta 2. punktu parasti ir nepieciešama, ja saglabāšanas pasākumi ietekmē citu dalībvalstu kuģus, kas zvejo attiecīgajā teritorijā vai kam, lai gan tie nezvejo (vai vēl nezvejo) attiecīgajā teritorijā, ir tiesības to darīt.

41.

Visbeidzot iesniedzējtiesa Tiesai lūdz precizēt jēdzienu “izpilda attiecīgā Savienības tiesību akta mērķus” atbilstoši Regulas Nr. 1380/2013 11. panta 1. punktam. Jo īpaši valsts tiesa jautā, vai šāda frāze netieši norāda, ka minētajiem saglabāšanas pasākumiem pašiem par sevi jābūt pietiekamiem, lai īstenotu saistošu Savienības tiesību aktu mērķus, vai arī ir pietiekami, ja minētie pasākumi tikai veicina šādu mērķu īstenošanu.

42.

Ar šo jautājumu izvirzītais jautājums drīzāk ir terminoloģiska, nevis materiāla rakstura.

43.

Īstenojot vienu vai vairākus īpašus pasākumus, lai aizsargātu vidi, manuprāt, tikai retos gadījumos iestādes var būt pārliecinātas, ka izvirzītie mērķi pilnā apmērā un neapšaubāmi tiks sasniegti tikai ar šo pasākumu palīdzību. Bieži vien tiešām ir grūti iepriekš novērtēt plānoto pasākumu efektivitāti, un vairāk vai mazāk veiksmīgs iznākums var būt atkarīgs no dažādiem faktoriem, no kuriem daži nav pilnībā kontrolējami vai paredzami. Vēl jo vairāk tas attiecas uz gadījumiem, kad rīcība tiek uzskatīta par vajadzīgu, lai risinātu problēmas, kurām var būt daudz un dažādi un no zinātniskā viedokļa varbūt pat apstrīdami cēloņi. Turklāt vides mērķi bieži ir ilgtermiņa mērķi, kurus var sasniegt, tikai īstenojot lielu skaitu pasākumu, kas atkarībā no situācijas attīstības laika gaitā var būt jāpielāgo.

44.

Regulas Nr. 1380/2013 11. panta 1. punktā tiešām ir minēti saglabāšanas pasākumi “kuri ir vajadzīgi”, lai izpildītu Savienības tiesību aktus vides jomā ( 20 ), kas var radīt iespaidu, ka šis noteikums attiecas tikai uz tādiem pasākumiem, kuri ir obligāti vajadzīgi noteikto mērķu īstenošanai.

45.

Tomēr šo jēdzienu var izskaidrot ar to, ka Regulas Nr. 1380/2013 11. panta 1. punkts dalībvalstīm uzliek pienākumu nodrošināt saderību starp diviem, reizēm sasvstarpēji konkurējošiem mērķu kopumiem: KZP mērķiem (atbilstoši LESD 39. pantam un Regulas Nr. 1380/2013 2. pantam) un 11. panta 1. punktā minēto Savienības tiesību aktu izvirzītajiem vides aizsardzības mērķiem.

46.

Vajadzība panākt šādu saderību dalībvalstīm rodas, vienlaicīgi izvērtējot visus 11. panta 1. punktā paredzētos nosacījumus dalībvalstu saglabāšanas pasākumu pieņemšanai. No vienas puses, šis noteikums paredz, ka minētie pasākumi “nodrošina saderību ar [minētās] regulas 2. pantā izklāstītajiem mērķiem”. No otras puses, šajā noteikumā ir piebilde, ka minētajiem pasākumiem jābūt arī tādiem, kas “izpilda tā attiecīgā Savienības tiesību akta mērķus, kuru tās paredz īstenot”.

47.

Citiem vārdiem sakot, Regulas Nr. 1380/2013 11. panta 1. punktā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums pārbaudīt plānoto pasākumu samērīgumu. Viens no galvenajiem šīs pārbaudes mērķiem saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ( 21 ) ir apstiprinājums, ka minētie pasākumi ir piemēroti un vajadzīgi – paredzēti kā pasākumi, kas varētu sniegt pozitīvu un ievērojamu ieguldījumu, – lai sasniegtu Direktīvas 2008/56 13. panta 4. punktā, Direktīvas 2009/147 4. pantā un Direktīvas 92/43 6. pantā izvirzītos vides aizsardzības mērķus.

48.

Tādēļ jēdziens “izpilda attiecīgā Savienības tiesību akta mērķus” atbilstoši Regulas Nr. 1380/2013 11. panta 1. punktam nozīmē, ka attiecīgajiem saglabāšanas pasākumiem jāsniedz pozitīvs un ievērojams ieguldījums tādu vides mērķu īstenošanā, kas izvirzīti tajā minētajos tiesību aktos.

49.

Izdarot secinājumu šajā jautājumā, vēlos atkārtoti uzsvērt, ka pamatlietā aplūkotie pasākumi pēc būtības ietilpst Regulas Nr. 1380/2013 11. panta piemērošanas jomā. Nav noliedzams, ka: i) pamatlietā apskatāmie pasākumi, vismaz pēc Deutscher Naturschutzring uzskatiem, ir vajadzīgi, lai izpildītu pienākumus, kas paredzēti Direktīvas 92/43 6. pantā, un ka ii) šādi pasākumi, paredzot aizliegumu visiem zvejas kuģiem noteiktās aizsargātās teritorijās izmantot konkrētus zvejas paņēmienus, var ietekmēt tādu dalībvalstu intereses zivsaimniecības jomā, kas nav Vācija ( 22 ).

50.

Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka Tiesai uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Regulas Nr. 1380/2013 11. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar šo pantu netiek pieļauta dalībvalsts pasākumu pieņemšana, kuri attiecas uz tās suverenitātē vai jurisdikcijā esošajiem ūdeņiem un kuru mērķis ir to dalībvalsts pienākumu izpilde, kas paredzēti Direktīvas 92/43 6. pantā, ja šie pasākumi ietekmē citu dalībvalstu zvejas kuģus, nosakot aizliegumu nodarboties ar zveju, izmantojot grunti skarošus zvejas rīkus, kā arī žaunu tīklus.

51.

Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa jautā, vai ar Regulas Nr. 1380/2013 11. pantu netiek pieļauti tādi dalībvalsts pasākumi, kuri attiecas uz tās suverenitātē vai jurisdikcijā esošajiem ūdeņiem un kuri ir vajadzīgi, lai izpildītu dalībvalsts pienākumus saskaņā ar Direktīvu 2004/35.

52.

Šis jautājums iesniedzējtiesas formulējumā ir pārāk neskaidrs, un faktiski uz to nevar sniegt pienācīgu atbildi. Neapšaubāmi, ka Regulas Nr. 1380/2013 11. pantu nevar interpretēt tādējādi, ka tas nepieļauj jebkādus tādus dalībvalsts pasākumus to suverenitātē vai jurisdikcijā esošajos ūdeņos, kuri var tikt uzskatīti par vajadzīgiem, lai izpildītu dalībvalsts pienākumus saskaņā ar Direktīvu 2004/35.

53.

Tādēļ šis jautājums ir jāpārformulē. Būtībā, uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 1380/2013 11. pants nepieļauj tādus dalībvalsts pasākumus to suverenitātē vai jurisdikcijā esošajos ūdeņos kā pamatlietā aplūkotie pasākumi, pat ja tie tiek uzskatīti par vajadzīgiem, lai izpildītu tās pienākumus saskaņā ar Direktīvu 2004/35.

54.

Vispirms jāatzīst, ka man nav īsti skaidrs, kā tādus pasākumus kā pamatlietā aplūkotie pasākumi var uzskatīt par vajadzīgiem, lai Vācija izpildītu no Direktīvas 2004/35 izrietošos pienākumus.

55.

Lai mudinātu uzņēmējus veikt pasākumus un izstrādāt praksi, kas līdz minimumam samazina risku attiecībā uz kaitējuma nodarīšanu videi tā, lai to finansiālā atbildība tiktu samazināta, minētās direktīvas pamatprincips ir šāds – uzņēmējam, kura darbība ir nodarījusi kaitējumu videi vai rada tiešus šāda kaitējuma draudus, ir jābūt materiāli atbildīgam. Šajā nolūkā Direktīvā 2004/35 paredzēts izveidot kopīgu sistēmu, lai par saprātīgām izmaksām sabiedrībai novērstu un atlīdzinātu videi nodarīto kaitējumu ( 23 ).

56.

Svarīgi pieminēt, ka direktīvas preambulas 13. apsvērumā ir paskaidrots, ka “ar [minētās direktīvas izveidota] atbildības mehānisma starpniecību nevar atlīdzināt visu veidu kaitējumu videi. Lai šis mehānisms būtu efektīvs, ir jābūt vienam vai vairākiem identificējamiem piesārņotājiem, kaitējumam jābūt konkrētam un aprēķināmam un jānosaka cēloņsakarība starp kaitējumu un identificēto piesārņotāju vai piesārņotājiem. Tādēļ atbildība nav piemērots instruments, lai tiktu galā ar plašu, izkliedēta rakstura piesārņojumu, ja nav iespējams saistīt nelabvēlīgo ietekmi uz vidi ar noteiktu individuālo darītāju darbību vai bezdarbību”.

57.

Tomēr kaitējums, ko Deutscher Naturschutzring plāno novērst, pieņemot pamatlietā aplūkotos pasākumus, šķiet esam tieši plaša un izkliedēta rakstura kaitējums. Izskatās, ka Deutscher Naturschutzring argumenti pamatojas uz pieņēmumu, ka jebkāda veida strīdīgo zvejas paņēmienu un aprīkojuma izmantošana nenovēršami nodara kaitējumu jūras ekosistēmai aizsargājamās teritorijās.

58.

Turklāt galvenie no Direktīvas 2004/35 izrietošie materiālie pienākumi drīzāk attiecas uz uzņēmējiem, nevis dalībvalstu iestādēm.

59.

Šajā ziņā Deutscher Naturschutzring tomēr atsaucas uz minētās direktīvas 12. un 13. pantu, kas būtībā dalībvalstīm uzliek pienākumu ieviest i) administratīvu procedūru, kas ieinteresētajām personām dod tiesības prasīt, lai kompetentā iestāde rīkotos saskaņā ar šo direktīvu gadījumos, kad videi nodarīts kaitējums vai radušies tieši tāda kaitējuma draudi, un ii) pārskatīšanas kārtību, kas minētajām personām dod tiesības apstrīdēt iestāžu rīcību vai rīcības trūkumu. Tomēr, kā paskaidrots direktīvas preambulas 24. līdz 26. apsvērumā, šādas procedūras uzskatāmas par līdzekli tās īstenošanai un piemērošanai. Citiem vārdiem sakot, šo procedūru darbības joma attiecas tikai uz Direktīvas 2004/35 priekšmetu, kas saskaņā ar tās 1. pantu ir izveidot sistēmu, kuras pamatā ir princips “piesārņotājs maksā”.

60.

Tādēļ nav pamata Direktīvas 2004/35 12. un 13. pantu interpretēt tādējādi, ka dalībvalstīm tiek uzlikts pienākums izveidot tādu administratīvu un pārskatīšanas procedūru sistēmu, kas indivīdiem dod tiesības prasīt iestāžu iejaukšanos cilvēku darbībās, kurām var būt jebkāda ietekme uz vidi.

61.

Tāpat es šaubos, ka Direktīva 2004/35 varētu tikt piemērota attiecīgajā lietā saskaņā ar 5. pantu, kas dalībvalstīm noteiktos apstākļos dod tiesības prasīt, lai uzņēmējs veic “vajadzīgos aizsargpasākumus”. Prasīt veikt aizsargpasākumus var tikai, “reaģējot uz notikumu, rīcību vai nolaidību, kas rada tiešus kaitējuma draudus videi, lai novērstu vai samazinātu tādu kaitējumu” ( 24 ). Vēl jo vairāk minētajam kaitējumam, kā iepriekš minēts, jābūt “konkrētam un aprēķināmam” un attiecināmam uz vienu vai vairākiem “identificējamiem piesārņotājiem”.

62.

Katrā ziņā – neraugoties uz jautājumu par Direktīvas 2004/35 piemērojamību tādai situācijai kā pamatlietā – es uzskatu, ka atbilde uz otro prejudiciālo jautājumu izriet no atbildes, kas ierosināta attiecībā uz pirmo jautājumu. Ja pamatlietā aplūkotie pasākumi pēc būtības ir jāattiecina uz jūras bioloģisko resursu saglabāšanu atbilstoši KZP, tādus pasākumus var pieņemt tikai tad, ja to pieļauj KZP noteikumi. Šajā ziņā galvenais noteikums ir Regulas Nr. 1380/2013 11. pants.

63.

Tomēr Regulas Nr. 1380/2013 11. pantā noteikts, ka, ja šādi pasākumi ietekmē arī citu dalībvalstu zvejas kuģus, tiesības pieņemt šādus pasākumus ir vienīgi Komisijai. Turklāt saskaņā ar 11. pantu var pieņemt tikai tādus saglabāšanas pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai izpildītu pienākumus, kuri paredzēti trīs īpašos Savienības vides tiesību aktu noteikumos: Direktīvas 2008/56 13. panta 4. punktā, Direktīvas 2009/147 4. pantā un Direktīvas 92/43 6. pantā. Regulas Nr. 1380/2013 11. pantā nav pieminēts neviens no Direktīvas 2004/35 noteikumiem.

64.

Kā uzsver Komisija, nekas neliecina, ka šāds tiesību normu uzskaitījums jāuzskata tikai par orientējošu. Tieši pretēji, Regulas Nr. 1380/2013 11. panta formulējums liecina, ka šāds uzskaitījums ir izsmeļošs. Proti, ja Savienības likumdevējs būtu plānojis ieviest vispārīgāku klauzulu, kas reglamentētu attiecības starp KZP un Savienības vides tiesību aktiem kopumā, minēt tikai šos trīs noteikumus (un nevienu citu) būtu bijusi savdabīga izvēle.

65.

Turklāt, manuprāt, pēc analoģijas Regulas Nr. 1380/2013 11. panta 1. punktu nevar piemērot pasākumiem, kas ir šķietami vajadzīgi, lai izpildītu citus Savienības vides tiesību aktos paredzētos noteikumus. Izņēmuma kārtā pilnvarojot dalībvalstis rīkoties jomā, kurā Savienībai ir ekskluzīva kompetence, minētais noteikums ir izņēmums no vispārēja noteikuma, un tas ir jāinterpretē šauri ( 25 ).

66.

Paskaidroto iemeslu dēļ es uzskatu, ka Regulas Nr. 1380/2013 11. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādus dalībvalsts pasākumus to suverenitātē vai jurisdikcijā esošajos ūdeņos kā pamatlietā aplūkotie pasākumi, pat ja tie uzskatāmi par vajadzīgiem, lai izpildītu dalībvalsts pienākumus atbilstoši Direktīvai 2004/35.

67.

Tā kā trešais jautājums tika uzdots tikai tādam gadījumam, ja uz pirmo un otro jautājumu tiktu atbildēts noliedzoši, nav vajadzības sniegt atbildi uz to. No iepriekš minētā ir pilnīgi skaidri redzams, ka pamatlietā aplūkotie pasākumi pēc būtības ietilpst jūras bioloģisko resursu saglabāšanā atbilstoši KZP un tādējādi saskaņā ar LESD 3. panta 1. punkta d) apakšpunktu tie ir Savienības ekskluzīvā kompetencē.

68.

Tādēļ, ja vien Savienības tiesību aktos nav skaidri formulētu noteikumu, kas pilnvaro vai deleģē dalībvalstis pieņemt minētos pasākumus, tām nav tādu pilnvaru.

69.

Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, ierosinu Tiesai uz Verwaltungsgericht Köln (Ķelnes Administratīvā tiesa, Vācija) iesniegtajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: