1.

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko lietās C‑77/17 un C‑78/17 iesniegusi Conseil du contentieux des étrangers [Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome] (Beļģija), attiecas uz Direktīvas 2011/95/ES ( 2 ) 14. panta 4. un 5. punkta interpretāciju, kā arī tās spēkā esamību attiecībā uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 18. pantu un LESD 78. panta 1. punktu.

2.

Lietā C‑391/16 Nejvyšší správní soud (Augstākā administratīvā tiesa, Čehijas Republika) vaicā Tiesai par Direktīvas 2011/95 14. panta 4. un 6. punkta spēkā esamību attiecībā uz šīm pašām tiesību normām, kā arī LES 6. panta 3. punktu.

3.

Šie lūgumi ir iesniegti tiesvedībās par to lēmumu spēkā esamību, ar kuriem patvēruma jautājumos kompetentās dalībvalstu iestādes atteikušas piešķirt bēgļa statusu un alternatīvās aizsardzības statusu X (lieta C‑77/17), piemērojot Beļģijas tiesisko regulējumu, ar ko transponēts Direktīvas 2011/95 14. panta 5. punkts, un atcēlušas X (lieta C‑78/17) un M (lieta C‑391/16) iepriekš piešķirto bēgļa statusu saskaņā ar valsts tiesību aktiem (attiecīgi Beļģijas un Čehijas Republikas), ar kuriem transponēts šā panta 4. punkts.

4.

Direktīvas 2011/95 14. panta 4. un 5. punktā būtībā ir atļauts dalībvalstij atcelt bēglim piešķirto statusu un atteikties piešķirt bēgļa statusu, ja konkrētais bēglis apdraud šīs dalībvalsts drošību vai sabiedrību. Šā panta 6. punktā ir precizēts tiesību minimums, kāds šim bēglim tomēr ir jānodrošina tik ilgi, kamēr viņš uzturas minētajā dalībvalstī.

5.

Ar prejudiciālajiem jautājumiem iesniedzējtiesas būtībā vēlas noskaidrot, vai šīs tiesību normas ir pretrunā ar Ženēvas konvenciju par bēgļa statusu ( 3 ) (turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”) un līdz ar to ir spēkā neesošas attiecībā uz Hartas 18. pantu un LESD 78. panta 1. punktu, saskaņā ar kuriem kopējai patvēruma politikai ir jāatbilst šai konvencijai.

6.

Ženēvas konvencijas 1. panta A daļas 2. punktā ir paredzēts, ka termins “bēglis” attiecināms uz jebkuru personu, kas “sakarā ar labi pamatotām bailēm no vajāšanas pēc rases, reliģijas, tautības, piederības īpašai sociālai grupai pazīmēm vai politiskās pārliecības dēļ atrodas ārpus savas pilsonības valsts un nespēj vai sakarā ar šādām bailēm nevēlas izmantot šīs valsts aizsardzību; vai personu, kam nav pilsonības un kas, atrodoties ārpus savas iepriekšējās mītnes zemes, [..] nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas tajā atgriezties” ( 4 ).

7.

Šīs konvencijas 1. panta C daļā ir noteikts:

“Šo [k]onvenciju pārtrauc pielietot attiecībā uz jebkuru personu, kas atbilst A [daļas] noteikumiem, ja tā:

8.

Minētās konvencijas 1. panta F daļā ir paredzēts:

“Šīs [k]onvencijas noteikumi neattiecas uz personu, par kuru ir nopietni iemesli uzskatīt, ka tā:

9.

Šīs pašas konvencijas 33. pantā ir noteikts:

“1.   Neviena dalībvalsts nekādā gadījumā neizraida vai neatgriež bēgli uz tās valsts robežu, kuras teritorijā viņa dzīvība un brīvība ir apdraudēta sakarā ar viņa rasi, reliģiju, tautību vai piederību pie kādas īpašas sociālās grupas vai sakarā ar viņa politiskajiem uzskatiem.

2.   Iepriekšējā noteikuma priekšrocības tomēr nevar pieprasīt bēglis, kuru ir pamats uzskatīt par bīstamu tās valsts drošībai, kurā viņš atrodas, vai ja viņš ir atzīts par vainīgu sevišķi smaga nozieguma izdarīšanā, kas apdraud šīs valsts sabiedrību.”

10.

Saskaņā ar Ženēvas konvencijas 42. panta 1. punktu “konvencijas parakstīšanas, ratificēšanas vai pievienošanās laikā jebkura valsts var izdarīt [atrunas] attiecībā uz jebkuriem [k]onvencijas pantiem, izņemot 1., [..], 3., [4.], 16.(1), 33., 36.–46. pantu (ieskaitot)”.

11.

Direktīvas 2011/95 2. pants ir formulēts šādi:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..].”

12.

Šīs direktīvas 11. panta “Izbeigšana” 1. punktā ir noteikts:

“Trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks zaudē bēgļa statusu, ja viņš:

13.

Minētās direktīvas 12. panta “Izslēgšana” 2. punktā ir paredzēts:

“Trešās valsts valstspiederīgos vai bezvalstniekus izslēdz no to personu loka, kas atzītas par bēgļiem, ja ir nopietni iemesli uzskatīt, ka:

14.

Atbilstoši šīs pašas direktīvas 13. pantam “dalībvalstis piešķir bēgļa statusu trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam, kas tiek kvalificēts kā bēglis saskaņā ar II un III nodaļu”.

15.

Direktīvas 2011/95 14. pantā ir noteikts:

“1.   Attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kas iesniegti pēc Direktīvas 2004/83/EK[ ( 5 )] stāšanās spēkā, dalībvalstis atceļ, izbeidz vai atsaka pagarināt trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieka bēgļa statusu, ko piešķīrusi valsts, administratīva, tiesu vai tiesām līdzīgu iestāžu struktūra, ja viņš izbeidzis būt bēglis saskaņā ar 11. pantu.

[..]

3.   Dalībvalstis atceļ, izbeidz vai atsaka pagarināt trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka bēgļa statusu, ja attiecīgā dalībvalsts pēc tam, kad viņam piešķirts bēgļa statuss, konstatē, ka:

4.   Dalībvalstis var atcelt, izbeigt vai atteikt pagarināt bēgļa statusu, ko piešķīrusi valsts, administratīva, tiesu vai tiesām līdzīgu iestāžu struktūra, ja:

5.   Situācijās, kas aprakstītas 4. punktā, dalībvalstis var izlemt nepiešķirt bēglim statusu, ja šāds lēmums vēl nav bijis pieņemts.

6.   Personas, uz kurām attiecas 4. vai 5. punkts, ir tiesīgas saņemt tiesības, kas uzskaitītas Ženēvas konvencijas 3., 4., 16., 22., 31., 32. un 33. pantā, vai līdzīgas tiesības, ciktāl šādas tiesības ir spēkā dalībvalstī.”

16.

Šīs direktīvas 20. panta 1. punktā, kas ietverts VII nodaļā “Starptautiskās aizsardzības saturs”, ir paredzēts, ka “šī nodaļa neierobežo Ženēvas konvencijā noteiktās tiesības.”

17.

Saskaņā ar minētās direktīvas 21. pantu:

“1.   Dalībvalstis ievēro neizraidīšanas principu saskaņā ar to starptautiskajām saistībām.

2.   Ja 1. punktā minētās starptautiskās saistības to neaizliedz, dalībvalstis var izraidīt bēgli neatkarīgi no tā, vai viņa statuss ir oficiāli atzīts vai nav, ja:

3.   Dalībvalstis var atcelt, izbeigt vai arī atteikt pagarināt vai piešķirt uzturēšanās atļauju bēglim, uz kuru attiecas 2. punkts.”

18.

Loi du 15 décembre 1980 sur l’accès au territoire, le séjour, l’établissement et l’éloignement des étrangers [1980. gada 15. decembra Likuma par ārvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos, iekārtošanos uz dzīvi un izraidīšanu] (turpmāk tekstā – “Beļģijas ārvalstnieku likums”) ( 6 ) 48/3. panta 1. punktā tā redakcijā, kas piemērojama pamatlietu faktiem lietās C‑77/17 un C‑78/17, ir noteikts, ka “bēgļa statusu piešķir ārvalstniekam, kas atbilst [Ženēvas konvencijas] 1. pantā paredzētajiem nosacījumiem”.

19.

Šā likuma 48/4. panta 1. punktā ir norādīti apstākļi, kādos piešķirams alternatīvās aizsardzības statuss.

20.

Saskaņā ar minētā likuma 52/4. panta otro daļu “Commissaire général aux réfugiés et aux apatrides [ģenerālkomisārs bēgļu un bezvalstnieku jautājumos] [turpmāk tekstā – “CGRA”] var neatzīt bēgļa statusu, ja ārvalstnieks rada draudus sabiedrībai, jo viņš ar galīgu spriedumu notiesāts par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, vai ja pastāv pamatoti iemesli uzskatīt, ka viņš rada draudus valsts drošībai. Šajā gadījumā [CGRA] sniedz atzinumu par izraidīšanas pasākuma saderību ar 48/3. un 48/4. pantu”.

21.

Šā paša likuma 55/3/1. pantā ir paredzēts:

“§ 1.   [CGRA] var atsaukt bēgļa statusu, ja ārvalstnieks rada draudus sabiedrībai, jo viņš ar galīgu tiesas spriedumu notiesāts par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, vai ja pastāv pamatoti iemesli uzskatīt, ka viņš rada draudus valsts drošībai.

[..]

§ 3.   Atsaucot bēgļa statusu saskaņā ar [..] 1. punktu, [CGRA] savā lēmumā ietver atzinumu par izraidīšanas pasākuma saderību ar 48/3. un 48/4. pantu.”

22.

Saskaņā ar Beļģijas ārvalstnieku likuma 55/4. panta 2. punktu šā likuma 55/3/1. panta 1. punktā paredzētie pamati ir attiecināmi arī uz alternatīvās aizsardzības statusa zaudēšanu.

23.

Zákon č. 325/1999 Sb., o azylu, ve znění pozdějšíc h předpisů (Likums Nr. 325/1999 par patvērumu, turpmāk tekstā – “Čehijas Republikas Likums par patvērumu”) tā redakcijā, kas bija spēkā lietas C‑391/16 atbilstošo faktu laikā, 2. panta 6. punktā bēglis šā likuma izpratnē (azylant) ir definēts kā “ārvalstnieks, kuram saskaņā ar šo likumu ir piešķirtas patvēruma tiesības, kamēr ir spēkā lēmums par patvēruma tiesību piešķiršanu”.

24.

Saskaņā ar šā likuma 12. panta b) punktu patvēruma tiesības ārvalstniekam tiek piešķirtas, ja tiek noskaidrots, ka personai ir pamatotas bailes no vajāšanas atbilstoši kādam no Ženēvas konvencijas 1. panta A daļas 2. punktā minētajiem iemesliem.

25.

Atbilstoši minētā likuma 17. panta 1. punkta i) apakšpunktam tiesības uz patvērumu ir atsaucamas, “ja ir likumīgs pamats uzskatīt, ka bēglis rada draudus valsts drošībai”. Šā paša likuma 17. panta 1. punkta j) apakšpunktā ir paredzēts, ka tiesības uz patvērumu ir atsaucamas, “ja bēglis ir galīgi notiesāts par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu un tādējādi rada draudus valsts drošībai”. Saskaņā ar Čehijas Republikas Likuma par patvērumu 15.a pantu to pašu iemeslu dēļ nav piešķirama alternatīvā aizsardzība.

26.

Atbilstoši Nejvyšší správní soud (Augstākā administratīvā tiesa) norādītajam azylant bauda kvalitatīvi augstākas priekšrocības nekā “parasts” bēglis, kurš atbilst Ženēvas konvencijas 1. panta A daļas nosacījumiem. Līdz ar to bēglis, kura statuss ir atsaukts, pārtrauc būt azylant un līdz ar to baudīt šīs priekšrocības.

27.

X ir norādījis, ka viņš ir Kotdivuāras valstspiederīgais un etniskai grupai bété piederīgs. Viņš ieradās Beļģijā 2003. gada jūlijā 12 gadu vecumā. Kopā ar X ieradās arī viņa tēvs, kurš tajā laikā bija tuvu stāvoša persona bijušajam prezidentam Lorānam Gbagbo [Laurent Gbagbo] un diplomāts Kotdivuāras vēstniecībā Briselē.

28.

2010. gadā Tribunal de première instance de Bruxelles [Briseles pirmās instances tiesa] (Beļģija) notiesāja X ar trīsdesmit mēnešu brīvības atņemšanu par tīšu miesas bojājumu nodarīšanu, aukstā ieroča nelikumīgu glabāšanu un aizliegta ieroča glabāšanu. 2011. gadā Cour d’appel de Bruxelles [Briseles apelācijas tiesa] (Beļģija) notiesāja viņu ar četru gadu brīvības atņemšanu par nepilngadīgas personas, kas bija vecāka par 14 gadiem un jaunāka par 16 gadiem, izvarošanu.

29.

2013. gadā X iesniedza pirmo patvēruma pieteikumu, kuru viņš vēlāk atsauca. 2015. gadā viņš iesniedza otro patvēruma pieteikumu, kura pamatojumā viņš uzsvēra bailes no vajāšanas sakarā ar to, ka viņa tēvs un ģimenes locekļi bijuši cieši saistīti ar bijušo Kotdivuāras režīmu un bijušo prezidentu Lorānu Gbagbo.

30.

Ar 2016. gada 19. augusta lēmumu CGRA, pamatojoties uz Beļģijas ārvalstnieku likuma 52/4. panta otro daļu, atteicās atzīt viņam bēgļa statusu. CGRA uzskatīja, ka, ņemot vērā viņa izdarīto nodarījumu sevišķi smago raksturu un to atkārtotību, X rada apdraudējumu sabiedrībai šīs normas izpratnē. Ar tādu pašu argumentāciju viņš, pamatojoties uz minētā likuma 55/4. panta 2. punktu, izslēdza X no alternatīvās aizsardzības. Papildus tam CGRA saskaņā ar minētā likuma 52/4. pantu sniedza atzinumu, saskaņā ar kuru, ņemot vērā X bailes no vajāšanas, viņu nedrīkst izraidīt uz Kotdivuāru, jo šāds pasākums būtu nesaderīgs ar minētā likuma 48/3. un 48/4. pantu.

31.

Šo lēmumu X pārsūdzēja iesniedzējtiesā. Šī tiesa norāda, ka ar Beļģijas ārvalstnieku likuma 52/4. panta otro daļu Beļģijas tiesībās ir transponēts Direktīvas 2011/95 14. panta 5. punkts. Tā interesējas par šīs tiesību normas spēkā esamību attiecībā uz Hartas 18. pantu un LESD 78. panta 1. punktu.

32.

Minētā tiesa būtībā uzsver, ka Direktīvas 2011/95 14. panta 5. punktā kā bēgļa statusa piešķiršanas atteikuma pamats ir paredzēti draudi dalībvalsts drošībai vai sabiedrībai. Taču šāds pamats nav paredzēts nedz Ženēvas konvencijas 1. panta F daļā izsmeļoši uzskaitītajos izslēgšanas pamatos, nedz kādā citā šīs konvencijas normā. Šīs direktīvas 14. panta 5. punktā kā izslēgšanas pamati norādītas situācijas, kas paredzētas šīs konvencijas 32. un 33. pantā, kaut gan šajos pantos regulēta nevis bēgļa statusa noteikšana, bet gan bēgļu izraidīšana. Tādējādi rodas jautājums par to, vai Direktīvas 2011/95 14. panta 5. punkts, neievērojot Ženēvas konvenciju, nerada tādu jaunu formu bēgļa statusa zaudēšanai, kas nav paredzēta šajā konvencijā.

33.

Iesniedzējtiesa atzīmē, ka Apvienoto Nāciju Augstais komisārs bēgļu jautājumos (HCR vai UNHCR) ir sniedzis ārkārtīgi kritisku viedokli par Direktīvas 2004/83 ( 7 ) (kurai sekoja Direktīva 2011/95) 14. panta 4.–6. punktu. Šā viedokļa attiecīgā daļa ir formulēta šādi ( 8 ):

“Pastāv risks, ka ar [Direktīvas 2004/83 14. panta 4. punktu] tiek ieviestas būtiskas izmaiņas [Ženēvas konvencijas] izslēgšanas klauzulās, pievienojot [šīs konvencijas 33. panta 2. punkta] noteikumu (izņēmumi no neizraidīšanas principa) kā pamatu bēgļa statusa izslēgšanai. Saskaņā ar [minēto konvenciju] izslēgšanas klauzulām un izņēmumam no neizraidīšanas principa ir atšķirīgi mērķi. 1. panta F [daļai], kurā izsmeļoši uzskaitīti uz pieteikuma iesniedzēja rīcību balstīti izslēgšanas pamati, piemīt divkārša loģika. Pirmkārt, daži nodarījumi ir tik smagi, ka to dēļ to izdarītāji kļūst necienīgi saņemt starptautisko aizsardzību. Otrkārt, patvēruma jomā nav jāliek šķēršļi bīstamu noziedznieku kriminālvajāšanai. Savukārt [33. panta 2. punkts] attiecas uz attieksmi pret bēgļiem, un tajā ir paredzēti nosacījumi, ar kādiem viņus tomēr varētu izraidīt. Tie attiecas uz uzņemošās valsts vai šīs valsts sabiedrības drošības aizsardzību. Šī norma ir balstīta uz vērtējumu par to, vai attiecīgais bēglis apdraud valsts drošību vai arī viņš, būdams galīgi notiesāts par sevišķi smaga noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, ir drauds sabiedrībai. Tomēr [33. panta 2. punkts] nav bijis iecerēts kā bēgļa statusa izbeigšanas pamats [..]. Tātad saskaņā ar [33. panta 2. punktu] atļauto izņēmumu no neizraidīšanas principa pielīdzināšana 1. panta F [daļā] minētajām izslēgšanas klauzulām neatbilstu [Ženēvas konvencijai]. Turklāt tas varētu izraisīt nepareizu šo divu [minētās konvencijas] normu interpretāciju.

Tātad apzīmējums “bēglim piešķirtais statuss” ir saprotams tā, ka tas drīzāk attiecas uz valsts piešķirto patvērumu (“statusu”), nevis uz bēgļa statusu [Ženēvas konvencijas] 1. panta [A daļas 2. punkta] izpratnē. Līdz ar to valstīm tomēr ir pienākums piešķirt [šīs konvencijas] tiesības, kura nepieprasa pastāvīgu uzturēšanos un kurā nav paredzēti izņēmumi, kamēr vien bēglis paliek attiecīgās valsts jurisdikcijā.”

34.

Šādos apstākļos Conseil du contentieux des étrangers ir nolēmusi apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

35.

Saskaņā ar X norādīto viņš ir Kongo Demokrātiskās Republikas valstspiederīgais, kurš dzimis laikposmā starp 1986. un 1990. gadu. 1997. gadā viņš tika atņemts mātei, aizvests uz Kokolo militāro nometni un pēc tam apmācīts Gomā (Kongo), kur viņam lika lietot narkotikas, pakļāva vardarbībai un nosūtīja piedalīties militārajās operācijās. 2000. gadā X pievienojās savam tēvam Beļģijā, kur viņš 2006. gadā iesniedza patvēruma pieteikumu. Ar 2007. gada 21. februāra lēmumu CGRA atzina viņu par bēgli.

36.

2010. gadā Cour d’assises de Bruxelles [Briseles Zvērināto tiesa] (Beļģija) notiesāja X ar 25 gadu brīvības atņemšanas sodu par zādzības laikā izdarītu tīšu slepkavību. Turklāt pirms atzīšanas par bēgli X Beļģijā bija izdarījis vairākus smagus vai mazāk smags noziegumus – zādzības un miesas bojājumus.

37.

Ar 2016. gada 4. maija lēmumu CGRA atcēla viņam bēgļa statusu, piemērojot Beļģijas ārvalstnieku likuma 55/3/1. pantu. CGRA uzskatīja, ka, ņemot vērā Cour d’assises de Bruxelles konstatēto nodarījumu sevišķi smago raksturu, kā arī noziedznieka iepriekšējo uzvedību, X rada draudus šīs dalībvalsts sabiedrībai minētās normas izpratnē – ar kuru transponēts Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkts. Turklāt CGRA sniedza atzinumu, saskaņā ar kuru X izraidīšana būtu saderīga ar šā likuma 48/3. un 48/4. pantu, ņemot vērā, ka 2007. gadā norādītās bailes no vajāšanas sakarā ar dezertēšanu no Kongo armijas vairs nebija aktuālas.

38.

Šo lēmumu X pārsūdzēja iesniedzējtiesā. Ar to pašu pamatojumu, kas norādīts lietā C‑77/17, šī tiesa jautā par Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta spēkā esamību attiecībā uz Hartas 18. pantu un LESD 78. panta 1. punktu.

39.

Šādos apstākļos Conseil du contentieux des étrangers ir nolēmusi apturēt tiesvedību un uzdot tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

40.

Saskaņā ar M norādīto viņš ir dzimis Groznijā, Čečenijā, un Pirmā Čečenijas kara laikā cīnījies kopā ar bijušo Čečenijas prezidentu. Pēc šā kara viņš pameta armiju un Otrajā Čečenijas karā vairs necīnījās. M ir paudis bailes gan no krieviem, gan Ramzana Kadirova atbalstītājiem, kuri ir centušies viņu nogalināt un bija viņu ievietojuši “filtrācijas nometnē”, kur viņš tika sakropļots un sists. Vairāki viņa ģimenes locekļi ir tikuši nogalināti.

41.

Uzskatot, ka šīs bailes ir pamatotas, Ministerstvo vnitra (Iekšlietu ministrija, Čehijas Republika) ar 2006. gada 21. aprīļa lēmumu piešķīra M patvēruma tiesības.

42.

2004. gadā M ar Městký soud v Brně (Brno pilsētas tiesa, Čehijas Republika) spriedumu tika atzīts par vainīgu zādzībā atbildību pastiprinošos apstākļos, un viņam tika piespriests brīvības atņemšanas sods uz trīs gadiem. Pēc nosacītās atbrīvošanas no ieslodzījuma M izdarīja zādzību atbildību pastiprinošos apstākļos un izspiešanu, kas veido īpaši bīstamu recidīvu. Tādēļ 2007. gadā šī tiesa viņam piesprieda brīvības atņemšanas sodu uz deviņiem gadiem, kura izpildīšana bija jāuzsāk paaugstinātas drošības ieslodzījuma vietā [slēgtā cietumā].

43.

Ņemot vērā šos apstākļus, Iekšlietu ministrija ar 2014. gada 29. aprīļa lēmumu konstatēja, ka M ir galīgi notiesāts par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu un rada draudus valsts drošībai un tās pilsoņiem. Pamatojoties uz to, šī iestāde, piemērojot Čehijas Republikas Likuma par patvērumu 17. panta 1. punkta j) apakšpunktu, atcēla M patvēruma tiesības un atbilstoši šā likuma 15.a pantam secināja, ka viņš nevar iegūt alternatīvo aizsardzību.

44.

Par šo lēmumu M iesniedza prasību Městský soud v Praze (Prāgas pilsētas tiesa, Čehijas Republika). Prasības pieteikumā M it īpaši uzsvēra, ka Čehijas Republikas Likuma par patvērumu 17. panta 1. punkta i) un j) apakšpunkts – ar kuru transponēts Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkts – pārkāpjot Čehijas Republikas starptautiskās saistības. Tas tā esot tādēļ, ka ar šo tiesību normu esot noteikti tādi starptautiskās aizsardzības atteikuma pamati, kādi nav paredzēti Ženēvas konvencijas 1. panta C daļā ietvertajā šo pamatu izsmeļošajā uzskaitījumā. Taču saskaņā ar šīs konvencijas 42. panta 1. punktu attiecībā uz minēto tiesību normu nav atļauts formulēt atrunas.

45.

Tā kā šī prasība tika noraidīta, M iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā.

46.

Šajā kontekstā šī tiesa it īpaši interesējas par Direktīvas 2011/95 14. panta 4. un 6. punkta atbilstību Ženēvas konvencijai, ņemot vērā, ka šīs konvencijas neievērošana nozīmējot šo tiesību normu spēkā neesamību attiecībā uz Hartas 18. pantā, LESD 78. panta 1. punktā, kā arī LES 6. panta 3. punktā minētajiem Savienības tiesību vispārējiem principiem.

47.

Nejvyšší správní soud (Augstākā administratīvā tiesa) konkrēti atsaucas uz dokumentu, kurā HCR ir komentējis Eiropas Komisijas priekšlikumu, uz kuru pamatojoties tika pieņemta Direktīva 2011/95 ( 9 ). Tajā HCR tostarp atkārtoti izteicis šaubas, kuras viņš jau bija paudis par Direktīvas 2004/83 14. panta 4.–6. punkta atbilstību Ženēvas konvencijas 1. panta F daļai ( 10 ). Iesniedzējtiesa uzsver, ka šādas šaubas ir arī Eiropas Padomei bēgļu un izsūtīto personu jautājumos (ECRE) ( 11 ), Starptautiskajai tiesnešu biedrībai patvēruma jautājumos ( 12 ), kā arī Čehijas Republikas tiesībsargam.

48.

Tomēr šī tiesa norāda, ka par Direktīvas 2011/95 14. panta 4. un 6. punkta spēkā esamību pastāv arī pretēji viedokļi. Šie viedokļi izriet no apsvēruma, ka šīs direktīvas mērķis ir garantēt augstāka aizsardzības līmeņa normas attiecībā uz pamatiem starptautiskās aizsardzības piešķiršanai un šīs aizsardzības saturu, lai garantētu Ženēvas konvencijas pilnīgu un visaptverošu piemērošanu, kā arī Hartā un 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītajā Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (turpmāk tekstā – “ECPAK”) nostiprināto pamattiesību ievērošanu. Direktīvas 2011/95 14. panta 4. un 6. punkta piemērošanas jomas ietvaros attiecīgajām personām tiekot piešķirta augstāka līmeņa aizsardzība salīdzinājumā ar Ženēvas konvencijā paredzēto. Saskaņā ar šīs konvencijas 33. panta 2. punktu šīs personas varot tikt izraidītas uz valstīm, kurās pastāv viņu vajāšanas risks. Pēc patvēruma valsts atstāšanas tās vairs nebaudot no šīs konvencijas izrietošās tiesības. Savukārt Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkts kopsakarā ar šā panta 6. punktu neļaujot ne attiecīgās personas izraidīt, ne liegt tām Ženēvas konvencijā paredzēto tiesību minimumu.

49.

Šajā kontekstā Nejvyšší správní soud (Augstākā administratīvā tiesa) ir nolēmusi apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas [2011/95] 14. panta 4. un 6. punkts ir spēkā neesošs tādēļ, ka tas ir pretrunā [Hartas] 18. pantam, [LESD] 78. panta 1. punktam un [LES] 6. panta 3. punktā minētajiem Savienības tiesību vispārējiem principiem?”

50.

Ar 2017. gada 17. marta lēmumu Tiesas priekšsēdētājs nolēma apvienot lietas C‑77/17 un C‑78/17 rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai.

51.

Šajās lietās rakstveida apsvērumus Tiesai ir iesnieguši prasītāji pamatlietā, Beļģijas, Čehijas Republikas, Vācijas, Francijas, Ungārijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Padome un Komisija.

52.

Lietā C‑391/16 rakstveida apsvērumus Tiesai ir iesniegušas Čehijas Republikas, Beļģijas, Francijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Parlaments, Padome un Komisija.

53.

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2018. gada 17. janvāra lēmumu lietas C‑77/17, C‑78/17 un C‑391/16 tika apvienotas mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai.

54.

X (lietā C‑77/17), X (lietā C‑78/17), M, Beļģijas, Čehijas Republikas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Parlaments, Padome un Komisija piedalījās mutvārdu procesā 2018. gada 6. martā.

55.

Direktīvas 2011/95 14. panta 4. un 5. punktā paredzētās iespējas atsaukt bēgļa statusu vai atteikt tā piešķiršanu var izmantot, ja ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka viņš rada draudus tās dalībvalsts drošībai, kurā viņš uzturas, vai ja viņš pēc notiesāšanas ar galīgu spriedumu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu rada draudus šīs dalībvalsts sabiedrībai.

56.

Šie apstākļi atbilst tiem apstākļiem, kuros ir piemērojams Direktīvas 2011/95 21. panta 2. punktā paredzētais izņēmums no neizraidīšanas principa ( 13 ), kas pēc būtības atkārto Ženēvas konvencijas 33. panta 2. punkta formulējumu ( 14 ). Saskaņā ar šīm tiesību normām dalībvalstis, pastāvot tādiem apstākļiem, var atkāpties no principa, saskaņā ar kuru bēgli nevar izraidīt uz teritoriju, kurā viņa dzīvība vai brīvība ir apdraudēta sakarā ar viņa rasi, reliģiju, tautību vai piederību pie kādas īpašas sociālās grupas vai sakarā ar viņa politiskajiem uzskatiem.

57.

Tomēr, kā tas precizēts šīs direktīvas 21. panta 2. punktā, šo iespēju dalībvalstis var izmantot vienīgi gadījumā, “ja [to] starptautiskās saistības to neaizliedz.” Taču cilvēktiesību aizsardzības jomas attīstība kopš Ženēvas konvencijas pieņemšanas nozīmē, ka no Savienības tiesībām un starptautiskajām tiesībām turpmāk izrietošās dalībvalstu saistības lielā mērā neitralizē izņēmumu no neizraidīšanas principa.

58.

Šajā ziņā Hartas 19. panta 2. punktā ir paredzēts, ka “nevienu nedrīkst pārvietot, izraidīt vai izdot kādai valstij, ja ir liela iespējamība, ka attiecīgo personu tur sodīs ar nāvi, spīdzinās vai citādi necilvēcīgi vai pazemojoši pret viņu izturēsies vai sodīs”. No šīs normas – tāpat kā no Hartas 4. panta, kas aizliedz spīdzināšanu, kā arī tamlīdzīgu sodu uzlikšanu vai tādu apiešanos ( 15 ), – nav pieļaujamas atkāpes.

59.

Proti, kā tas izriet no Paskaidrojumiem attiecībā uz Hartu ( 16 ), 19. panta 2. punkts tajā ir ticis iekļauts, lai inkorporētu Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) attīstīto judikatūru par Hartas 4. pantam atbilstošajā ECPAK 3. pantā paredzēto absolūto spīdzināšanas un cietsirdīgas vai pazemojošas apiešanās vai sodīšanas aizliegumu ( 17 ). Saskaņā ar ECT pastāvīgo judikatūru ECPAK 3. pants līgumslēdzējām valstīm bez iespējamiem izņēmumiem aizliedz izraidīt, pārvietot vai izdot ārvalstnieku gadījumos, kad pastāv nopietns pamats uzskatīt, ka galamērķa valstī viņš tiks pakļauts reālam riskam ciest no šajā tiesību normā paredzētajām aizliegtajām darbībām ( 18 ).

60.

Tāds pats aizliegums izriet arī no dalībvalstu starptautiskajām saistībām, kas paredzētas Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām ( 19 ) un Apvienoto Nāciju Organizācijas paspārnē pieņemtajā Konvencijā pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem ( 20 ).

61.

No iepriekš minētā izriet, ka gadījumos, kad bēgļa izraidīšana viņam radītu nopietnu risku tikt sodītam ar nāves sodu vai ciest apiešanos, kādu aizliedz Hartas 4. pants, ECPAK 3. pants, kā arī citas iepriekšējā punktā minētās starptautiskās saistības, Ženēvas konvencijas 33. panta 2. punktā un Direktīvas 2011/95 21. panta 2. punktā paredzētā iespēja atkāpties no neizraidīšanas principa nozīmē ne vairāk kā teorētisku dalībvalstu iespēju, kuras praktisku īstenošanu turpmāk aizliedz pamattiesību aizsardzības normas ( 21 ).

62.

Kā to norādījušas Čehijas Republikas, Vācijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Parlaments, Padome un Komisija, Direktīvas 2011/95 14. panta 4. un 5. punkta mērķis tieši ir regulēt tādu bēgļu situāciju, uz kuru gan attiecas izņēmuma no neizraidīšanas principa gadījumi, bet kurš nevar tikt izraidīts konkrēti tādēļ, ka viņa izraidīšana pārkāptu būtiskas dalībvalstu saistības, kuras izriet no Hartas, ECPAK un citiem starptautisko tiesību instrumentiem. Tādā gadījumā dalībvalstīm, ja tās izmanto šajās tiesību normās paredzētās iespējas, atbilstoši šā paša panta 6. punktam šiem bēgļiem ir jānodrošina atsevišķās Ženēvas konvencijas normās nostiprināto tiesību baudīšana.

63.

Hartas 18. pantā ir paredzēts, ka “patvēruma tiesības garantē, ievērojot noteikumus, kas ietverti [..] Ženēvas Konvencijā”. Saskaņā ar LESD 78. panta 1. punktu kopējai patvēruma politikai “jābūt saskaņā ar [..] Ženēvas konvenciju”.

64.

Šajās primāro tiesību normās, ar kurām līgumu autori ir vēlējušies noteikt pienākumu Savienības iestādēm, kā arī dalībvalstīm, tām īstenojot Savienības tiesības, pilnībā ievērot Ženēvas konvenciju, ir formulēts šīs konvencijas īpašais statuss Savienības tiesībās. Lai gan atšķirībā no Savienības dalībvalstīm tai pašai šī konvencija nav saistoša vis‑à‑vis ar tās dalībniecēm trešajām valstīm ( 22 ), Savienības iestādēm tā ir jāievēro Savienības tiesību ietvaros ( 23 ).

65.

Arī Direktīvas 2011/95 preambulas 4., 23. un 24. apsvērumā ir norādīts, ka Ženēvas konvencija ir “stūrakmens” bēgļu aizsardzības starptautiski tiesiskajā regulējumā un ka šīs direktīvas tiesību normas ir tikušas pieņemtas, lai palīdzētu dalībvalstu kompetentajām iestādēm piemērot šo konvenciju, balstoties uz kopīgiem jēdzieniem un kritērijiem. Minētās direktīvas preambulas 3. apsvērumā tiek piebilsts, ka, ņemot vērā Eiropas Padomes Tamperes sanāksmes secinājumus, Savienības likumdevējs ir vēlējies nodrošināt, lai Eiropas patvēruma sistēma, kuras definēšanai ir veltīta šī pati direktīva, būtu balstīta uz pilnīgu un visaptverošu Ženēvas konvencijas piemērošanu. Turklāt vairākās Direktīvas 2011/95 normās ir ietvertas norādes uz šīs konvencijas normām ( 24 ) vai arī pārņemts tās saturs ( 25 ).

66.

Šādos apstākļos Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka Direktīvas 2011/95 normas ir jāinterpretē, ņemot vērā šīs direktīvas vispārējo sistēmu un mērķi, ievērojot Ženēvas konvenciju un citus atbilstošos līgumus, kas norādīti LESD 78. panta 1. punktā. Kā tas izriet no minētās direktīvas preambulas 16. apsvēruma, šī interpretācija šādi ir veicama arī tādēļ, lai ievērotu Hartā atzītās pamattiesības ( 26 ).

67.

Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību akts, ciktāl tas iespējams, ir jāinterpretē tā, lai netiktu ietekmēta tā spēkā esamība, un saskaņā ar primārajiem tiesību aktiem kopumā ( 27 ). No šā interpretācijas principa – piemērojot to kopā ar iepriekšējā punktā norādīto – izriet, ka Direktīvas 2011/95 normas, ciktāl tas iespējams, ir jāinterpretē tā, lai tās ievērotu Ženēvas konvenciju un rezultātā atbilstu Hartas 18. pantam un LESD 78. panta 1. punktam. Vienīgi tādā gadījumā, ja šāda atbilstoša interpretācija nav iespējama, Tiesa varētu konstatēt kādas šīs direktīvas normas spēkā neesamību attiecībā uz kādu no šīm primāro tiesību normām.

68.

Gadījumos, kad Tiesai ir jāinterpretē atvasināto tiesību norma vai jāpārbauda tās atbilstība Hartas 18. pantam un LESD 78. panta 1. punktam, tai – kā arī to tiesas sēdē uzsvēra Parlaments – ir pienākums pārbaudīt, vai šī atvasināto tiesību norma piedāvā bēgļiem vismaz līdzvērtīgu aizsardzības līmeni salīdzinājumā ar viņiem Ženēvas konvencijā paredzēto.

69.

Šajā kontekstā Tiesa, izpildot tai LESD 267. pantā paredzētās funkcijas, nevar izvairīties no iepriekšējas šajā konvencijā paredzēto prasību satura noskaidrošanas. Šāda noskaidrošana var prasīt tās iesaistīšanos izvērtējumā, kas pārsniedz vienkāršu Ženēvas konvencijas normu formulējuma atspoguļojumu un tātad izraisa šīs konvencijas netiešu interpretēšanu. Šis secinājums nekādā veidā nemaina to, ka Tiesai nav kompetences interpretēt šīs konvenciju tieši ( 28 ).

70.

Tieši no šāda skatpunkta spriedumos Bolbol ( 29 ) un Abed El Karem El Kott u.c. ( 30 ) Tiesai nācās interpretēt Ženēvas konvencijas 1. panta D daļu – uz kuru ir tieši norādīts Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunktā –, lai varētu interpretēt šo atvasināto tiesību normu kontekstā ar LESD 267. pantu. Proti, ņemot vērā šo norādi, Tiesa nevarēja veikt šādu uzdevumu bez iepriekšējas minētās konvencijas 1. panta D daļas satura noskaidrošanas.

71.

Man šķiet, ka šī pati loģika nozīmē, ka ikreiz, kad, īstenojot Tiesas kompetenci sniegt prejudiciālu nolēmumu par piemērojamās atvasināto tiesību normas interpretāciju vai spēkā esamību, ir nepieciešams precizēt, vai Ženēvas konvencija kādu prasību paredz vai neparedz, Tiesa vajadzības gadījumā var interpretēt šo konvenciju, lai iegūtu šādus precizējumus ( 31 ).

72.

No šā skatpunkta raugoties, iesniedzējtiesu uzdoto prejudiciālo jautājumu izvērtējumā nepieciešamā robežās ietverama šāda Ženēvas konvencijas interpretēšana ( 32 ). Šī interpretēšana būtu veicama atbilstoši Vīnes Konvencijas par starptautiskajām līgumtiesībām 31. pantā norādītajiem principiem ( 33 ), godprātīgi ievērojot Ženēvas konvencijā lietoto jēdzienu parasto nozīmi to kontekstā un atbilstoši šīs konvencijas priekšmetam un mērķim. Šajā ziņā īpaša uzmanība ir pievēršama HCR interpretatīvajiem ziņojumiem. Kaut arī šie ziņojumi nav saistoši līgumslēdzējām valstīm, tie ir uzskatāmi par interpretācijas elementiem ar īpašu “autoritatīvu spēku” ( 34 ).

73.

Šajā lietā turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ es uzskatu, ka Direktīvas 2011/95 14. panta 4.–6. punktu ir iespējams interpretēt tādējādi, kas ļauj izdarīt secinājumu par to atbilstību Hartas 18. pantam un LESD 78. panta 1. punktam.

74.

Ar lietās C‑77/17 un C‑78/17 uzdotajiem pirmo un otro jautājumu un lietā C‑391/16 uzdoto jautājumu Conseil du contentieux des étrangers un Nejvyšší správní soud (Augstākā administratīvā tiesa) būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2011/95 14. panta 4. un 5. punkts pārkāpj Hartas 18. pantu un LESD 78. panta 1. punktu ( 35 ) tādēļ, ka ar tiem ir ieviesti tādi izbeigšanas un izslēgšanas iemesli, kādi nav paredzēti Ženēvas konvencijas 1. panta C un F daļās – kuru saturs ir pārņemts šīs direktīvas 11. un 12. pantā. Kā tas izriet no lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, šaubas, kas šīm tiesām ir radušās minētajā jautājumā, būtībā ir balstītas bažās, kuras par šo normu atbilstību Ženēvas konvencijai izteicis HCR ( 36 ).

75.

Uz šiem jautājumiem es ierosinu atbildēt noliedzoši, jo atšķirībā no gadījuma, kad tiek piemērots kāds no izbeigšanās vai izslēgšanas iemesliem, gadījumā, kad dalībvalsts piemēro Direktīvas 2011/95 14. panta 4. un 5. punktu, konkrētais indivīds tā rezultātā nepārstāj būt kvalificējams par bēgli. Šīs atšķirības būtība ir tajā, ka šādas kvalificēšanās saglabāšanās nozīmē, ka šim indivīdam ir ne vien tiesības uz HCR ( 37 ) un visu citu Ženēvas konvencijas dalībvalstu aizsardzību, ja viņš pamet šo dalībvalsti, bet arī, kamēr vien viņš turpina uzturēties minētajā dalībvalstī, baudīt tiesības, kuras šī konvencija garantē ikvienam bēglim neatkarīgi no viņa uzturēšanās likumības (pie kā es vēl atgriezīšos) ( 38 ).

76.

Attiecībā uz Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punktu šāds secinājums izriet no šīs pašas tiesību normas formulējuma. Kā to norādījusi Vācijas valdība, apzīmējuma “bēglim piešķirtais statuss” (mans izcēlums) lietojums faktiski norāda, ka šīs normas piemērošana neietekmē ieinteresētās personas kvalificēšanu par bēgli. Turklāt, lai gan šā panta 5. punkta franču valodas versijā lietots termins “statut de réfugié”, vairākumā citu valodu versiju izmantots formulējums, kas atbilst apzīmējumam “nepiešķirt bēglim statusu” ( 39 ).

77.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gadījumā, ja Savienības tiesību akta teksts dažādu valodu versijās atšķiras, attiecīgā tiesību norma ir jāinterpretē atkarībā no tā tiesiskā regulējuma vispārējās sistēmas un mērķa, kurā šī tiesību norma ietilpst ( 40 ). Šajā lietā Direktīvas 2011/95 14. panta 4. un 5. punkta sistēmiska un teleoloģiska interpretācija mani vedina uzskatīt, ka šo tiesību normu piemērošana nenozīmē bēgļa statusa izbeigšanos vai izslēgšanu.

78.

Pirmkārt, no šīs direktīvas vispārējās sistēmas izriet, ka nosacījumi kvalificēšanai par bēgli, no vienas puses, un bēgļa statusa piešķiršana vai bēgļa statusa atņemšana, no otras puses, ir divi dažādi koncepti.

79.

Kā tas uzsvērts Direktīvas 2011/95 preambulas 21. apsvērumā, bēgļa statuss rodas jau ar to vien, ka persona atbilst nosacījumiem, lai to uzskatītu par bēgli, neatkarīgi no tā, vai to jebkā atzinusi dalībvalsts. Šie nosacījumi ir šīs direktīvas III nodaļas “Kvalificēšana par bēgli” regulējuma priekšmets. Tie atbilst nosacījumiem, kas paredzēti Ženēvas konvencijas 1. pantā.

80.

Šajā III nodaļā ir ietverts Direktīvas 2011/95 11. un 12. pants, kuri attiecas uz izbeigšanos un izslēgšanu un kuru saturs ir pārņemts no Ženēvas konvencijas 1. panta C un F daļas. Šajās normās ir norādīti gadījumi, kuros trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks zaudē bēgļa statusu un kuros attiecīgi viņš ir izslēdzams no starptautiskās aizsardzības piemērošanas jomas atbilstoši šai direktīvai un šai konvencijai ( 41 ).

81.

Šie gadījumi neaptver tādas situācijas kā pamatlietās, kad bēglis rada draudus patvēruma valsts sabiedrībai sakarā ar to, ka viņš šajā valstī ir izdarījis sevišķi smagu noziegumu saskaņā ar vispārējām tiesībām ( 42 ). Proti, izslēgšanas pamati ir izveidoti nevis ar mērķi aizsargāt bēgļa valsts drošību vai sabiedrību pret aktuāliem draudiem, kurus varētu radīt bēglis, bet gan lai aizsargātu starptautiskās bēgļu aizsardzības sistēmas integritāti un novērstu to, ka šīs aizsardzības izmantošana ļautu noteiktu atsevišķu smagu noziegumu izdarītājiem izbēgt no kriminālsoda ( 43 ).

82.

Šīs situācijas, savukārt, ietilpst izņēmuma no neizraidīšanas principa, kā arī Direktīvas 2011/95 14. panta 4. un 5. punkta piemērošanas jomā. Šīs tiesību normas ir iekļautas atsevišķā nodaļā, proti, šīs direktīvas IV nodaļā “Bēgļa statuss”.

83.

Atšķirība starp kvalificēšanu par bēgli un bēgļa statusa piešķiršanu vēl jo vairāk izpaužas Direktīvas 2011/95 14. panta 1. un 3. punktā. Šajās tiesību normās ir paredzēts pienākums atsaukt piešķirto bēgļa statusu personām, kuras vairs nav kvalificējamas par bēgļiem, tostarp, ja pastāv kāds no Direktīvas 2011/95 11. pantā paredzētajiem izbeigšanās pamatiem vai arī ja tās ir izslēgtas vai būtu bijušas jāizslēdz saskaņā ar šīs Direktīvas 2011/95 12. pantu. Kvalificēšanas par bēgli izbeigšanās vai izslēgšana un tai sekojoša bēgļa statusa atcelšana nevar būt apvienotas vienā un tajā pašā konceptā.

84.

Otrkārt, Direktīvas 2011/95 14. panta 4. un 5. punkta mērķa sasniegšana arī nozīmē, ka persona, kura atbilst nosacījumiem, lai to kvalificētu par bēgli, turpina būt šādi kvalificējama, ja vien šo kvalificējamību neietekmē šai personai savulaik piešķirtā statusa atcelšana vai atteikums tādu statusu piešķirt.

85.

Proti, pamati kvalificēšanas par bēgli izbeigšanās vai izslēgšanas iemesliem ir izsmeļoši uzskaitīti Ženēvas konvencijas 1. panta C un F daļās ( 44 ), attiecībā uz kuru noteikumiem saskaņā ar šīs konvencijas 42. panta 1. punktu līgumslēdzējas valstis nav tiesīgas izdarīt atrunas. Līdz ar to izbeigšanās vai izslēgšanas papildu pamatu ieviešana Direktīvā 2011/95 būtu apdraudējusi šīs direktīvas mērķi nodrošināt minētās konvencijas pilnīgu piemērošanu.

86.

Šajā ziņā ir simboliski, ka Direktīvas 2011/95 17. pants atļauj “izslēgt” trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku no to personu loka, kuras tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, to pašu pamatu dēļ, kas minēti šīs Direktīvas 2011/95 14. panta 4. un 5. punktā. Tā kā alternatīvā aizsardzība neietilpst Ženēvas konvencijas piemērošanas jomā, Savienības likumdevējs faktiski bija tiesīgs brīvi noteikt tiesību saņēmēju loku saskaņā ar autonomiem kritērijiem. Tomēr attiecībā uz bēgļiem tas izvēlējās citu pieeju, lai nodrošinātu minētās direktīvas atbilstību šai konvencijai ( 45 ).

87.

Lai gan iepriekš minētie apsvērumi liecina, ka Direktīvas 2011/95 14. panta 4. un 5. punkts nav pielīdzināmi iemesliem kvalificēšanas par bēgli izbeigšanai vai izslēgšanai, tie pilnībā neatklāj šo tiesību normu apjomu un faktisko ietekmi. Šī problemātika būtībā ir lietās C‑77/17 un C‑78/17 uzdoto trešo līdz piekto jautājumu priekšmets.

88.

Ar trešo, ceturto un piekto jautājumu Conseil du contentieux des étrangers vaicā, vai gadījumā, ja lietās C‑77/17 un C‑78/17 uz pirmo jautājumu Tiesa sniegtu tādu atbildi, kādu esmu ieteicis sniegt iepriekš, Direktīvas 2011/95 14. panta 4. un 5. punkts tātad būtu jāinterpretē tādējādi, ka tie ievieš tādus pamatus bēgļa statusa atcelšanai vai nepiešķiršanai, kas nav paredzēti Ženēvas konvencijā, un tādēļ ir spēkā neesoši (trešais un ceturtais jautājums), vai arī šīs tiesību normas būtu jāinterpretē citādi, kas ļautu nodrošināt to saderību ar Savienības primārajām tiesībām (piektais jautājums). Šos jautājumus ir nepieciešams izvērtēt arī tādēļ, lai pieņemtu nolēmumu par Nejvyšší správní soud (Augstākā administratīvā tiesa) uzdoto jautājumu.

89.

Lai atbildētu uz minētajiem jautājumiem, man vispirms šķiet nepieciešami izvērtēt, kāda nozīme ir piedēvējama Direktīvas 2011/95 14. panta attiecīgi 4. un 5. punktā lietotajiem apzīmējumiem “bēglim piešķirtais statuss” un “bēgļa statuss” ( 46 ). Ja “statuss”, kas var tikt atcelts vai atteikts saskaņā ar šīm tiesību normām, nav līdzvērtīgs kvalificēšanai par bēgli, kāda ir tā patiesā nozīme?

90.

Direktīvas 2011/95 2. panta e) punktā, kas neatbilst nevienai Ženēvas konvencijas tiesību normai, “bēgļa statuss” ir definēts tā, ka “dalībvalsts atzīst trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku par bēgli”. Skatot šos apzīmējumus kopā ar šīs direktīvas preambulas 21. apsvērumu, tie šķiet apzīmējam deklaratīva rakstura aktu, ar ko dalībvalsts patvēruma pieteikuma iesniedzēju atzīst par bēgli, ievērojot, ka šis akts tiek pieņemts tādas procedūras noslēgumā, kuras ietvaros tiek pārbaudīts, vai šis pieteikuma iesniedzējs izpilda nosacījumus, lai viņu varētu kvalificēt par bēgli ( 47 ).

91.

Minētais akts principā nozīmē visu Direktīvas 2011/95 VII nodaļā (ievērojot tajā paredzētos ierobežojumus ( 48 )) paredzēto tiesību piešķiršanu. Proti, kā to tiesas sēdē uzsvēra Komisija, bēgļa statuss un šo tiesību piešķiršana vienmēr norisinās ārpus šīs direktīvas 14. panta 4. un 5. punkta piemērošanas konteksta. Saskaņā ar minētās direktīvas 20. panta 2. punktu dalībvalstīm ir pienākums piešķirt par tādiem atzītajiem bēgļiem visas šīs tiesības, bet persona, kuras bēgļa statuss vēl nav atzīts, tās nebauda ( 49 ). Tāpat, ja kādai iepriekš par bēgli atzītai personai tiek piemērots kāds no Direktīvas 2011/95 11. un 12. pantā paredzētajiem izbeigšanās vai izslēgšanas iemesliem, tas saskaņā ar šīs direktīvas 14. panta 1. un 3. punktu vienlaikus nozīmē gan šīs atzīšanas spēka zaudēšanu vai atzīšanu par spēkā neesošu, gan no tās izrietošo tiesību zaudēšanu.

92.

Šī nesaraujamā saikne starp bēgļa statusa atzīšanu un šo tiesību piešķiršanu varētu izskaidrot to, kādēļ šīs direktīvas 2. panta e) punktā ietvertajā jēdziena “bēgļa statuss” definīcijā tiek norādīts vienīgi uz bēgļa statusa atzīšanu, nepieminot ar to saistīto tiesību secīgo piešķiršanu.

93.

Savukārt ar Direktīvas 2011/95 14. panta 4. un 5. punktu bēgļa statuss un šo tiesību piešķiršana tiek nošķirtas. Personas, kurām tiek piemērotas šīs tiesību normas, lai gan tās saglabā bēgļa statusu, nebauda vai vairs nebauda tiesības, kas paredzētas šīs direktīvas VII nodaļā.

94.

Tieši ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāinterpretē apzīmējumi “bēglim piešķirtais statuss” un “bēgļa statuss”, kas lietoti attiecīgi Direktīvas 2011/95 14. panta 4. un 5. punktā. Manuprāt, šajā kontekstā šiem jēdzieniem ir šaurāka nozīme nekā tā, kāda izriet no šīs direktīvas 2. panta e) punkta ( 50 ). Tie apzīmē vienīgi minētās direktīvas VII nodaļā izklāstīto tiesību piešķiršanu ( 51 ), bet neietekmē attiecīgo personu atzīšanu par bēgļiem.

95.

Manuprāt, tikai ar šādu interpretāciju ir iespējams saglabāt šīs direktīvas iekšējo saskaņotību, kā arī tās tiesību normu lietderīgo iedarbību.

96.

Pirmkārt, interpretācija, saskaņā ar kuru apzīmējums “bēgļa statuss” ietvertu bēgļa statusa atzīšanu, man šķiet nesaderīga ar Direktīvas 2011/95 14. panta 5. punkta tekstu un sistēmu. Šajā ziņā jānorāda, ka šī tiesību norma ir piemērojama bēgļiem, kuriem vēl nav piešķirts nekāds statuss. Ņemot to vērā, tas attiecas uz “bēgli”, kā tas definēts šīs direktīvas 2. panta d) punktā, nevis “pieteikuma iesniedzēju” minētās direktīvas 2. panta i) punkta izpratnē. Tādēļ Direktīvas 2011/95 14. panta 5. punkts ir piemērojams arī personām, kuru bēgļa statusu ir pārbaudījusi un līdz ar to atzinusi patvēruma dalībvalsts.

97.

No tā izriet, kā to ir uzsvērušas Beļģijas un Francijas valdības, ka šo tiesību normu nevar interpretēt tādējādi, ka tā dalībvalstīm ļauj atteikties izskatīt patvēruma pieteikumu, kas tām tiek iesniegts saskaņā ar Direktīvā 2013/32 paredzētajām procesuālajām garantijām, un attiecīgā gadījumā atteikties piešķirt pieteikuma iesniedzējam bēgļa statusu. Šajā ziņā piebildīšu, ka šīs direktīvas 11. panta 1. punktā ir paredzēts, ka jebkuru lēmumu par patvēruma pieteikumu ieinteresētajai personai paziņo rakstveidā. Kā to tiesas sēdē norādīja Komisija, personai, kuras statuss ir ticis atcelts, ir jābūt iespējai pierādīt savu īpašo situāciju administratīvās pārbaudes gadījumā, kas nozīmē, ka jābūt izsniegtam dokumentam, kas apliecina bēgļa statusu ( 52 ).

98.

Otrkārt, Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkts pēc definīcijas ir piemērojams bēgļiem, kuri par tādiem jau ir tikuši atzīti. Šīs tiesību normas piemērošana, kā es to iepriekš izskaidroju, neizraisa šīs kvalificējamības zaudēšanu. Šādos apstākļos interpretācija, saskaņā ar kuru “bēglim piešķirtais statuss” šīs tiesību normas izpratnē vienlaikus apzīmētu gan kvalificēšanās par bēgli atzīšanu, gan no šā statusa izrietošo tiesību piešķiršanu, būtu neloģiska. Proti, tāpat kā prasītājs pamatlietā C‑77/17, es nesaskatu, kāda jēga būtu atcelt šo atzīšanu, neapšaubot tās priekšmetu, tas ir, attiecīgās personas kvalificēšanu par bēgli ( 53 ).

99.

Līdzīgi HCR ir precizējis, ka to pamatu skaitā, ar kuriem lēmums par bēgļa statusa atzīšanu Ženēvas konvencijas izpratnē var tikt atzīts par spēkā neesošu, neietver pamatus, kas nozīmē aizsardzības pret izraidīšanu zaudēšanu saskaņā ar šīs konvencijas 33. panta 2. punktu – kuri atbilst Direktīvas 2011/95 14. panta 4. un 5. punktā paredzētajiem bēgļa statusa atcelšanas un nepiešķiršanas pamatiem ( 54 ).

100.

Treškārt, uzsvēršu, ka bēgļi, attiecībā uz kuriem dalībvalsts piemēro šīs direktīvas 14. panta 4. vai 5. punktu, sakarā ar savu kvalificējamību par bēgli saglabā Ženēvas konvencijā paredzētās tiesības, uz kurām ir norādīts šā panta 6. punktā. Tomēr priekšnoteikums šo tiesību atzīšanai no dalībvalsts puses, lai šīs tiesības varētu īstenot, ir kvalificējamība par bēgli, bez kuras ieinteresētajai personai nebūtu šo tiesību. Citiem vārdiem, ja, kvalificējot par bēgli, netiek piešķirtas visas Direktīvas 2011/95 VII nodaļā paredzētās tiesības, jebkura ar šo kvalificējamību par bēgli saistīto tiesību piešķiršana nozīmē, ka šāda kvalificējamība jāatzīst.

101.

Turklāt manis piedāvātā interpretācija, kas, starp citu, ir tā, kuru vairākkārt atbalstījis pats HCR, ļauj kliedēt viņa norādītās bažas. Saskaņā ar HCR norādīto, lai izvairītos no tā, ka Direktīvas 2011/95 14. panta 4. un 5. punktā paredzētās iespējas dalībvalstīs tiek interpretētas tā, lai ieviestu jaunus izbeigšanās un izslēgšanas iemeslus, pārkāpjot Ženēvas konvenciju, “formulējums “bēglim piešķirtais statuss” tātad drīzāk ir jāsaprot kā norāde uz valsts piešķirto patvērumu (“statusu”), nevis uz bēgļa statusu[, kas šajā kontekstā apzīmē kvalificējamību] šīs konvencijas 1. panta A daļas izpratnē [..]” ( 55 ).

102.

Līdz ar to es uzskatu, ka jēdziens “bēglim piešķirtais statuss” un “bēgļa statuss” Direktīvas 2011/95 14. panta 4. un 5. punkta izpratnē apzīmē vienīgi šīs direktīvas VII nodaļā paredzētās tiesības ( 56 ), neskarot tiesības, kas attiecīgajiem bēgļiem jāpiešķir saskaņā ar Ženēvas konvenciju ( 57 ).

103.

Tagad es pievērsīšos jautājumam par šādi interpretēto un ar šā panta 6. punktu – kuru, lai atbildētu uz šo jautājumu, būs jāinterpretē vispirms – kopsakarā aplūkojamo šo tiesību normu spēkā esamību attiecībā uz Hartas 18. pantu un LESD 78. panta 1. punktu.

104.

Kā to norāda Beļģijas valdība un Parlaments, Direktīva 2011/95 ir Savienības tiesību sistēmai piederīgs autonoms instruments, un tas nav paredzēts, lai formāli transponētu Ženēvas konvenciju. No šā skatpunkta šīs direktīvas VII nodaļā, vienlaikus precizējot, ka šajā nodaļā ietvertās tiesību normas neskar šajā konvencijā nostiprinātās tiesības ( 58 ), ir paredzēts tiesību kopums, no kurām dažas minētā konvencija negarantē, kamēr citas atbilst tām, kas paredzētas šajā pašā konvencijā.

105.

Tādējādi, no vienas puses, kā to norādījusi Apvienotās Karalistes valdība, dažas Direktīvas 2011/95 VII nodaļas tiesību normas liek dalībvalstīm piešķirt bēgļiem tādas tiesības, kurām nav līdzvērtīgu tiesību Ženēvas konvencijā, piemēram, tiesības uz uzturēšanās atļauju, tiesības uz kvalifikācijas atzīšanu, tiesības uz veselības aprūpi, kā arī tiesības uz piekļuvi integrācijas iespējām ( 59 ).

106.

Manuprāt nav šaubu, ka, ciktāl Direktīvas 2011/95 VII nodaļas tiesību normās tiek garantētas no Ženēvas konvencijas nošķirtas un patstāvīgas tiesības, Savienības likumdevējs, nepārkāpjot atbilstības prasības šai konvencijai, ir bijis tiesīgs citās patstāvīgās tiesību normās paredzēt apstākļus, kādos bēglim šīs tiesības var tikt liegtas.

107.

No otras puses, šīs direktīvas VII nodaļā ir ietvertas tiesības, kas ir nostiprinātas arī Ženēvas konvencijā. It īpaši runa ir par tiesībām saņemt ceļošanas dokumentus ( 60 ), pārvietošanās brīvību ( 61 ), kā arī piekļuvi darbam ( 62 ), mājoklim ( 63 ) un sociālai palīdzībai ( 64 ).

108.

Manā ieskatā, Direktīvas 2011/95 14. panta 4. un 5. punkts nav pretrunā arī Hartas 18. pantam un LESD 78. panta 1. punktam, jo tajos tiek pieļauts, ka iepriekšējā punktā izklāstītās tiesības bēglim var tikt liegtas, ja viņš rada draudus dalībvalsts drošībai vai sabiedrībai, kamēr Ženēvas konvencijā šāda iespēja tieši nav paredzēta.

109.

Šajā ziņā jāuzsver, ka saskaņā ar Ženēvas konvenciju šīs tiesības ir jāgarantē tikai tiem bēgļiem, kuri likumīgi dzīvo līgumslēdzējas valsts teritorijā – atšķirībā no citām šajā konvencijā paredzētajām tiesībām, kas ir jāpiešķir ikvienam bēglim, kurš atrodas šajā teritorijā ( 65 ). Minētajā konvencijā nav definēts likumīgas dzīvesvietas jēdziens. Interpretācijas piezīmēs HCR ir secinājis, ka šajā jēdzienā ietvertais likumīguma kritērijs parasti norāda uz to līgumslēdzēju valstu valsts tiesību normu ievērošanu, kas attiecas uz ieceļošanu un uzturēšanos, jo Ženēvas konvencija šos nosacījumus neregulē ( 66 ).

110.

Šajā lietā, ja dalībvalsts piemēro Direktīvas 2011/95 14. panta 4. un 5. punktu, tas attiecīgajam bēglim tostarp izraisa uzturēšanās atļaujas aizliegumu, uz kuru parastā gadījumā viņam ir tiesības saskaņā ar šīs direktīvas 24. panta 1. punktu. Manuprāt, šī dalībvalsts var, nepārkāpjot savas saistības saskaņā ar Ženēvas konvenciju, uzskatīt, ka šis bēglis dzīvo nelikumīgi vai vairs nedzīvo likumīgi tās teritorijā šīs konvencijas izpratnē, un tādējādi liegt viņam tās minētajā konvencijā paredzētās tiesības, kuru izmantošana ir atkarīga no uzturēšanās likumīguma ( 67 ).

111.

Kā to uzsvērušas Tiesai savus apsvērumus iesniegušās valdības un iestādes, šāda pieeja atbilst Ženēvas konvencijas sistēmai un mērķiem. Proti, šīs konvencijas 32. un 33. pantā ar noteiktiem nosacījumiem ir atļauts izraidīt un nosūtīt atpakaļ bēgli, kurš apdraud patvēruma valsts drošību vai sabiedrību. Lai gan Ženēvas konvencijas autori, pieļaujot tik drastiskus pasākumus, tādējādi ir vēlējušies ņemt vērā līgumslēdzēju valstu intereses aizsargāt sabiedrisko kārtību un drošību, šo konvenciju nevar interpretēt tādējādi, ka tā pati par sevi liedz šīm valstīm secināt, ka tāds bēglis likumīgi nedzīvo vai vairs likumīgi nedzīvo to teritorijā un līdz ar to nebauda vai vairs nebauda tiesības, kuras minētajā konvencijā paredzētas bēgļiem, kuri tajā uzturas likumīgi.

112.

Tomēr pēc tam, kad dalībvalstis ir izmantojušas Direktīvas 2011/95 14. panta 4. un 5. punktā paredzētās iespējas, tām saglabājas pienākums attiecīgajiem bēgļiem nodrošināt tiesības, kuras saskaņā ar Ženēvas konvenciju bauda ikviens bēglis neatkarīgi no savas uzturēšanās likumības. Šīs tiesības attiecas uz nediskrimināciju (3. pants), reliģijas brīvību (4. pants), kustamā un nekustamā īpašuma aizsardzību (13. pants), piekļuvi tiesām (16. pants), normēšanu (20. pants), pieeju valsts nodrošinātajai izglītībai (22. pants), administratīvo palīdzību (25. pants), personu apliecinošu dokumentu izsniegšanu (27. pants), nediskrimināciju nodokļu jautājumos (29. pants), krimināltiesisku nesodīšanu par nelikumīgu ieceļošanu vai uzturēšanos (31. pants), kā arī aizsardzību pret izraidīšanu (32. pants) un nosūtīšanu atpakaļ (33. pants) ( 68 ).

113.

No šā skatpunkta raugoties, HCR ir atzīmējis, ka tad, kad dalībvalstis īsteno šīs iespējas, tām “tomēr ir pienākums piešķirt [Ženēvas konvencijas] tiesības, kurā netiek prasīta likumīga uzturēšanās un kurā nav paredzēti nekādi izņēmumi, kamēr bēglis paliek konkrētās dalībvalsts jurisdikcijā” ( 69 ). Šo nostāju HCR vēl nesen ir būtībā atkārtojis savos komentāros par regulas projektu, ar ko paredzēts aizstāt Direktīvu 2011/95 ( 70 ).

114.

Tieši ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāaplūko Direktīvas 2011/95 14. panta 6. punkts. Šajā tiesību normā ir paredzēts, ka bēgļi, kuriem saskaņā ar šā panta 4. vai 5. punktu ir atsaukts vai nav piešķirts bēgļa statuss, kamēr tie atrodas kādas dalībvalsts teritorijā, bauda “tiesības, kas uzskaitītas Ženēvas konvencijas 3., 4., 16., 22., 31., 32. un 33. pantā, vai līdzīgas tiesības”.

115.

Prasītāji trijās pamatlietās ir apšaubījuši šīs direktīvas 14. panta 6. punkta spēkā esamību, pamatojoties uz to, ka šajā tiesību normā ietvertajā tiesību uzskaitījumā nav iekļautas Ženēvas konvencijas 13., 20., 25., 27. un 29. pantā minētās tiesības.

116.

Saskaņā ar principiem, kas atgādināti šo secinājumu 66. un 67. punktā, ir jāpārbauda, vai Direktīvas 2011/95 14. panta 6. punktu ir iespējams interpretēt saskaņā ar Ženēvas konvenciju tādējādi, lai šī tiesību norma saglabātu savu spēkā esamību attiecībā uz primārajām tiesībām un lai nodrošinātu, ka tiek īstenots šīs direktīvas mērķis pilnībā piemērot šo konvenciju.

117.

Šie principi nozīmētu, ka šī tiesību norma interpretējama tādējādi, ka tā neskar no Ženēvas konvencijas izrietošo dalībvalstu pienākumu garantēt visu to tiesību baudīšanu, kuras saskaņā ar šo konvenciju ir jābauda ikvienam bēglim, kurš atrodas dalībvalsts teritorijā neatkarīgi no viņa uzturēšanās likumīguma.

118.

Tādas atbilstīgas interpretācijas atslēga, manā ieskatā, ir Direktīvas 2011/95 14. panta 6. punktā lietotajā apzīmējumā “vai līdzīgas tiesības”.

119.

Šā apzīmējuma apjoms un nozīme nav precizēti ne šajā direktīvā, ne tās vai Direktīvas 2004/83 sagatavošanas darbos. Šajos sagatavošanas darbos arī nav skaidroti iemesli, kādēļ likumdevējs ir atturējies Direktīvas 2011/95 14. panta 6. punktā ietvertajā uzskaitījumā iekļaut visas atbilstošās tiesības no Ženēvas konvencijas.

120.

Šajos apstākļos šīs tiesību normas formulējuma izvērtējums regulējuma, kurā tā ietilpst, konteksta un mērķa gaismā, kā tas tiek prasīts judikatūrā ( 71 ), man liek secināt, ka tā ir jāinterpretē tādējādi, ka apzīmējums “vai līdzīgas tiesības” apzīmē Ženēvas konvencijā paredzētās tiesības, kuru baudīšanu bēgļiem, attiecībā uz kuriem ir ticis piemērots Direktīvas 2011/95 14. panta 4. vai 5. punkts, dalībvalstīm ir jānodrošina nevis alternatīvi, bet papildus šajā 6. pantā tieši uzskaitītajām tiesībām.

121.

Kas attiecas uz Direktīvas 2011/95 14. panta 6. punkta formulējumu, atgādināšu, kā Tiesa jau ir atzinusi citos kontekstos, ka no valodas viedokļa saiklim “vai” var piemist gan alternatīva, gan kumulatīva nozīme. Līdz ar to tas ir jāskata tā lietojuma kontekstā, ņemot vērā konkrētā tiesību akta mērķus ( 72 ).

122.

Šajā lietā Direktīvas 2011/95 konteksts un mērķis, manuprāt, prasa piešķirt šim saiklim kumulatīvu nozīmi. Proti, kā jau secināts iepriekš, Savienības likumdevējs, pieņemot šo direktīvu, vēlējās nodrošināt Ženēvas konvencijas pilnīgu piemērošanu dalībvalstīs. Tātad šo pēdējo noteikti nav vadījis nolūks liegt Direktīvas 2011/95 14. panta 4. un 5. punktā minētajiem bēgļiem tiesības, kas dalībvalstīm tiem ir jāpiešķir saskaņā ar šo konvenciju. Šis mērķis vēlreiz ir ticis apstiprināts Parlamenta, Padomes un Komisijas Tiesai iesniegtajos apsvērumos ( 73 ).

123.

Alternatīvas nozīmes piešķiršana saiklim “vai” Direktīvas 2011/95 14. panta 6. punktā būtu nesavienojama ar tādu mērķi, jo tas nozīmētu, ka dalībvalstis pēc saviem ieskatiem varētu piešķirt attiecīgajiem bēgļiem vai nu tiesības, kas noteiktas Ženēvas konvencijas 3., 4., 16., 22., 31., 32. un 33. pantā, vai arī citas līdzīga apjoma tiesības. Šāds iznākums būtu acīmredzamā pretrunā ar šo konvenciju, kas prasa, lai tiktu garantētas tajā noteiktās tiesības, jo ar tām “līdzīgu” tiesību piešķiršanu nevar būt pietiekami.

124.

Ņemot vērā ar Direktīvu 2011/95 sasniedzamo mērķi panākt pilnīgu Ženēvas konvencijas piemērošanu, vārdi “vai līdzīgas tiesības”, manuprāt, drīzāk norāda uz papildu tiesībām tām, kas ir tieši norādītas šīs direktīvas 14. panta 6. punktā, kuras šī konvencija paredz piešķirt ikvienam bēglim, kurš atrodas kādas līgumslēdzējas valsts teritorijā.

125.

Šo interpretāciju pastiprina apstāklis, ka neviena no Tiesai apsvērumus iesniegušajām valdībām, izņemot Apvienotās Karalistes valdību, nav norādījušas uz nepieciešamību liegt šīm personām kādas no šīm tiesībām. Gluži pretēji, tiesas sēdē Beļģijas un Čehijas Republikas valdības apgalvoja, ka Direktīvas 2011/95 14. panta 6. punkta mērķis faktiski ir neizsmeļošā veidā atgādināt dalībvalstīm to starptautiskās saistības.

126.

Šajā ziņā it īpaši jāuzsver, ka Ženēvas konvencijas 27. pantā norādītās tiesības uz personu apliecinoša dokumenta izsniegšanu turklāt ir priekšnoteikums, lai varētu īstenot šajā konvencijā paredzētās tiesības, kuras ir tieši uzskaitītas Direktīvas 2011/95 14. panta 6. punktā ( 74 ). Tāda īstenošana tiktu kavēta, ja attiecīgajam bēglim netiek izsniegts personu apliecinošs dokuments, kas turklāt varētu apliecināt viņa bēgļa statusu ( 75 ).

127.

To, ka Direktīvas 2011/95 14. panta 6. punktā paredzētais saraksts nav pabeigts, tajā ietverot arī Ženēvas konvencijas 13., 20., 25., 27. un 29. pantu, manuprāt, iespējams izskaidrot arī ar to, kā to uzsvērušas Beļģijas un Nīderlandes valdības, kā arī Parlaments un Padome, ka attiecībā uz šiem pantiem var izdarīt atrunas saskaņā ar šīs konvencijas 42. panta 1. punktu. Proti, šī tiesību norma atļauj līgumslēdzējam valstīm Ženēvas konvencijas parakstīšanas, ratificēšanas vai pievienošanās tai brīdī formulēt atrunas attiecībā uz visām šīs konvencijas normām, “izņemot [tās] 1., 3., 4., 16. panta 1. punktu, 33. un 36.–46. pantu ieskaitot”.

128.

Tādējādi Savienības likumdevējs esot vēlējies atgādināt dalībvalstīm par to atbilstošajām saistībām Ženēvas konvencijā, attiecībā uz kurām nav pieļaujamas nekādas atrunas – proti, 3., 4., 16. un 33. pantu ( 76 ) –, vienlaikus paredzot tām arī pienākumu piešķirt attiecīgajiem bēgļiem tiesības, kas norādītas šīs konvencijas 22. un 31. pantā, ņemot vērā to, cik īpaša nozīme Savienības tiesību sistēmā tiek piešķirta šīm tiesībām ( 77 ). Savukārt minētās konvencijas 13., 20., 25., 27. un 29. pants neesot skaidri norādīti tādēļ, ka attiecībā uz tiem dalībvalstis var izdarīt atrunas ( 78 ), ņemot vērā, ka Direktīva 2011/95 neietekmē dalībvalstu pienākumu nodrošināt šajos pantos paredzētās tiesības, ja tās nav veikušas šādas atrunas.

129.

Šis izskaidrojums ir jāuztver, ņemot vērā šīs direktīvas 14. panta 6. punktā paredzētā aizsardzības līmeņa minimālo raksturu. Tā kā šā panta 4. un 5. punktā ir paredzētas vienkārši iespējas, dalībvalstīm katrā ziņā joprojām ir atļauts piešķirt bēgļiem, attiecībā uz kuriem tās izmanto šīs iespējas, tiesības, kas pārsniedz minētā panta 6. punktā paredzēto zemāko līmeni. Vispārīgāk Direktīvas 2011/95 3. pants, skatot to kopsakarā ar tās preambulas 12. apsvērumu, atļauj dalībvalstīm paredzēt labvēlīgākus noteikumus, tostarp attiecībā uz starptautiskās aizsardzības saturu, ja vien tie ir saderīgi ar šo direktīvu.

130.

Ņemot vērā šos apsvērumus, es uzskatu, ka Direktīvas 2011/95 14. panta 6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm, kuras izmanto iespējas, kas paredzētas šā panta 4. vai 5. punktā, papildus Ženēvas konvencijas 3., 4., 16., 22., 31., 32. un 33. pantā noteiktajām tiesībām ir pienākums piešķirt attiecīgajam bēglim pārējās šajā konvencijā garantētās tiesības ikvienam bēglim, kurš atrodas līgumslēdzējas valsts teritorijā, proti, tiesības, kas paredzētas minētās konvencijas 13., 20., 25., 27. un 29. pantā, ar noteikumu, ka attiecībā uz šiem pantiem minētā dalībvalsts nav izdarījusi atrunas saskaņā ar šīs pašas konvencijas 42. panta 1. punktu.

131.

Līdz ar to es uzskatu, ka Direktīvas 2011/95 14. panta 4.–6. punkts, aplūkoti kopsakarā un interpretējot tos šajos secinājumos ieteiktajā veidā, nav pretrunā Hartas 18. pantam un LESD 78. panta 1. punktam.

132.

Pilnības labad precizēšu, ka iepriekš minētais secinājums attiecas tikai uz Direktīvas 2011/95 14. panta 4.–6. punkta spēkā esamību, ciktāl šis pants paredz iespēju dalībvalstīm liegt konkrētiem bēgļiem baudīt šīs direktīvas VII nodaļā paredzētās tiesības, attiecībā uz Hartas 18. pantu un LESD 78. panta 1. punktu. Proti, izskatāmo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvaros Tiesa tiek aicināta lemt vienīgi par šīs iespējas in abstracto spēkā esamību attiecībā uz šīm tiesību normām, uz kurām līdz ar to attiecas Tiesai iesniegtie apsvērumi.

133.

Šis secinājums neietekmē vērtējumu, ko veic dalībvalsts par minētās direktīvas 14. panta 4. un 5. punktā paredzēto iespēju īstenošanas saderību ar konkrētām Hartā garantētajām pamattiesībām katrā atsevišķā gadījumā.

134.

Šajā ziņā man prātā nāk trīs piemēri. Pirmkārt, ja pēc šo iespēju izmantošanas dalībvalsts liedz bēglim piekļuvi noteiktai medicīniskajai aprūpei, tāds aizliegums varētu būt pretrunā Hartas 35. pantam (kas attiecas uz tiesībām uz veselību) vai, ja tas apdraudētu šā bēgļa dzīvību vai pakļautu viņu necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei, Hartas 2. panta 1. punktam (kas attiecas uz tiesībām uz dzīvību) vai ar 4. pantu ( 79 ). Otrkārt, gadījumā, ja dalībvalsts nolemj izraidīt attiecīgo bēgli uz drošu trešo valsti, kurai ir iespējams viņu uzņemt savā teritorijā ( 80 ), šai dalībvalstij būtu jāpārbauda tāda pasākuma saderība ar tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kas nostiprinātas Hartas 7. pantā ( 81 ). Treškārt, lai gan Hartas 15. pantā paredzētā brīvība izvēlēties profesiju un tiesības strādāt ir tikai tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, “kuriem ir atļauja strādāt dalībvalstu teritorijā”, jo īpaši nevar izslēgt, ka neļaušana bēglim pievienoties darba tirgum pēc viņa iznākšanas no ieslodzījuma, pat ja viņu nevar izraidīt uz trešo valsti un tādēļ viņam uz nenoteiktu laiku ir jāpaliek patvēruma dalībvalstī, atkarībā no apstākļiem var pārkāpt Hartas 7. pantu. Saskaņā ar ECT judikatūru ECPAK 8. pants, kuram atbilst Hartas 7. pants, faktiski aptver sociālo identitāti, kā arī personiskās, sociālās un attiecību saites, kas veido ikviena cilvēka privāto dzīvi ( 82 ).

135.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz Conseil du contentieux des étrangers (Beļģija) lietās C‑77/17 un C‑78/17 un Nejvyšší správní soud (Augstākā administratīvā tiesa, Čehijas Republika) lietā C‑391/16 uzdotajiem jautājumiem es ierosinu atbildēt šādi: