1.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu šajā lietā Tiesai pirmo reizi sniedz iespēju interpretēt lis pendens noteikumu, kas minēts Regulas (EK) Nr. 207/2009 ( 2 ) 109. panta 1. punktā un kas piemērojams vienlaicīgu prasību gadījumā attiecībā uz Eiropas Savienības un valsts preču zīmēm.

2.

Šis lūgums – kas ir tikai viena epizode tajā juridiskajā cīņā, kurā iesaistīti divi saistībā ar nosaukuma “Merck” izmantošanu pasaulē plaši pazīstami uzņēmumi, – tika iesniegts saistībā ar prasību par pārkāpumu, ko Vācijas tiesā, kas ir Eiropas Savienības preču zīmju tiesa, iesniedza uzņēmums Merck KGaA.

3.

Sabiedrības prasītājas mērķis ir aizliegt trim atbildētājām pamatlietā – Merck & Co. Inc., Merck Sharp & Dohme Corp un MSD Sharp & Dohme GmbH – izmantot nosaukumu “Merck”, ko aizsargā Eiropas Savienības preču zīme, Eiropas Savienībā pieejamās interneta vietnēs, kā arī tiešsaistes domēnos Facebook, Twitter un Youtube.

4.

Brīdī, kad Vācijas tiesā tika iesniegta prasība, tiesvedība starp šīm pašām sabiedrībām, izņemot vienu sabiedrību atbildētāju, bija iesākta Apvienotās Karalistes tiesā. Šīs paralēlās prasības mērķis it īpaši ir prasība par pārkāpumu attiecībā uz preču zīmi tāpēc, ka interneta vietnē tika izmantots valsts preču zīmes aizsargāts nosaukums “Merck”.

5.

Šajā lūgumā norādītās problēmas būtība ir Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punkta a) apakšpunkta interpretācija gadījumā, kad tiesai, kura pirmā uzsākusi lietas izskatīšanu, ir jāizlemj strīds par pārkāpumiem dalībvalsts teritorijā attiecībā uz valsts preču zīmēm, savukārt tiesa, kas uzsākusi lietas izskatīšanu otrā, ir Eiropas Savienības preču zīmju tiesa, kurai ir piekritība attiecībā uz visu Savienību.

6.

Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punktā ir noteikts šādi:

“Ja prasības par pārkāpumiem ietver to pašu prasības priekšmetu un starp tām pašām pusēm un tās celtas dažādu dalībvalstu tiesās, no kurām viena ir iesniegta attiecībā uz ES preču zīmi un otra – attiecībā uz valsts preču zīmi:

7.

Prasītāja pamatlietā ir sabiedrība, kas ir Vācijas grupas Merck galvenā sabiedrība un kas darbojas ķīmijas un farmācijas jomā; tās vēsture sākas 17. gs.

8.

Atbildētājas pamatlietā ir divas ASV sabiedrības un vienas no tām meitasuzņēmums Vācijā, kas pieder grupai Merck & Co (Merck Sharp & Dohme), kurš ir viens no lielākajiem farmācijas uzņēmumiem pasaulē. Vēsturiski šī grupa radās no Vācijas grupas Merck agrākā meitasuzņēmuma ASV. Kopš 1919. gada abas grupas ekonomiski ir pilnīgi nodalītas.

9.

Pēc šīs nodalīšanās vairāki līdzāspastāvēšanas līgumi tika noslēgti starp grupu Vācijā un ASV attiecībā uz to preču zīmju izmantošanu, kas aizsargā nosaukumu “Merck”. 1970. gada 1. janvāra līgums, kas noslēgts starp prasītāju pamatlietā un Merck & Co, ir viens no šiem līgumiem.

10.

Prasītāja pamatlietā ir vairāku tādu preču zīmju īpašniece, kas aizsargā šo nosaukumu, tostarp it īpaši valsts preču zīmju, kas aizsargātas Apvienotajā Karalistē, un vārdiskas Eiropas Savienības preču zīmes “Merck”, kas reģistrēta 5., 9., 16. klases produktiem un 42. klases pakalpojumiem 1957. gada 15. jūnija Nicas nolīguma par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām, pārstrādātā redakcijā ar grozījumiem, izpratnē, īpašniece.

11.

Atbildētājām pamatlietā ir vairākas interneta vietnes, kurās tās izmanto nosaukumu “Merck”. Šo interneta vietņu darbībā informācijas izplatīšana nebija ģeogrāfiski fokusēta, tāpēc to saturs bija pieejams vienādā veidā visā pasaulē un tātad arī visā Savienībā. Atbildētājas pamatlietā ieviesa arī citus klātbūtnes veidus internetā, proti, tiešsaistes domēnos Facebook, Twitter un Youtube.

12.

2013. gada 8. martā prasītāja pamatlietā iesniedza High Court of Justice (England and Wales), Chancery Division (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kancelejas palāta, Apvienotā Karaliste) prasību pret pirmajām divām atbildētājām pamatlietā, kā arī trim citām šai grupai piederošām sabiedrībām. Šī prasība attiecas, pirmkārt, uz 1970. gada 1. janvāra līguma pārkāpumu un, otrkārt, uz pārkāpumiem attiecībā uz valsts preču zīmēm un starptautiskām preču zīmēm, kuras ir aizsargātas Apvienotajā Karalistē, ņemot vērā, ka atbildētājas pamatlietā internetā izmantoja nosaukumu “Merck”.

13.

2013. gada 11. martā prasītāja pamatlietā vērsās arī iesniedzējtiesā Landgericht Hamburg (Hamburgas apgabaltiesa, Vācija) ar prasību par pārkāpumiem attiecībā uz Eiropas Savienības preču zīmi “Merck” pret atbildētājām pamatlietā tāpēc, ka tās izmantojušas nosaukumu “Merck” savās interneta vietnēs, kā arī Facebook, Twitter un Youtube platformās.

14.

Ar 2014. gada 11. novembra, kā arī 2015. gada 12. marta, 10. septembra un 22. decembra procesuālajiem rakstiem prasītāja pamatlietā atteicās no savas prasības tajā daļā, kas attiecas uz Apvienotās Karalistes teritoriju. Atbildētājas pamatlietā apstrīdēja šo atteikšanos.

15.

Atbildētājas pamatlietā uzskata, ka prasība, kuru izskata iesniedzējtiesa, nav pieņemama, ņemot vērā Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punkta a) apakšpunktu, vismaz, ciktāl tā attiecas uz pamatu par prasītājas pamatlietā pārkāpumu attiecībā uz Eiropas Savienības preču zīmi visā Savienībā. Daļēja atteikšanās, ko formulējusi prasītāja pamatlietā, šajā ziņā to neietekmējot.

16.

Prasītāja pamatlietā savukārt uzsver, ka, ciktāl otrajā tiesvedībā tā izmanto tiesības, kuras tai piešķirtas ar Eiropas Savienības preču zīmi, kas ir spēkā visā Savienībā, Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punkta a) apakšpunkts nav piemērojams un ka katrā gadījumā šis noteikums vairs nav piemērojams tās daļējās atteikšanās dēļ attiecībā uz Apvienotās Karalistes teritoriju.

17.

Iesniedzējtiesai ir šaubas par Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punkta a) apakšpunkta interpretāciju, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus. Tā tiecas domāt, ka abas tiesvedības sakrīt un ka šī noteikuma formulējums neļauj atzīt daļēju nepiekritību tikai vienas dalībvalsts robežās. Turklāt tai ir jautājumi par izvēli starp Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanu un tā paša panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanu, uzsverot, ka Eiropas Savienības preču zīme, kas tika minēta iesniedzējtiesā, attiecas uz plašāku preču un pakalpojumu sarakstu nekā valsts preču zīme, kas minēta Apvienotās Karalistes tiesā.

18.

Šajos apstākļos Landgericht Hamburg (Hamburgas apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

19.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika iesniegts 2016. gada 25. aprīlī. Pamatlietas dalībnieces un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Pamatlietas dalībnieces un Komisija piedalījās tiesas sēdē, kas notika 2017. gada 15. februārī.

20.

Lūgums sniegt prejudiciālu jautājumu šajā lietā sniegs iespēju Tiesai izskatīt vairākus līdz šim neskatītus lis pendens noteikuma aspektus, kas piemērojami Eiropas Savienības preču zīmju tiesībās un kas paredzēti Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punktā.

21.

Pirmkārt, kā izriet no Komisijas rakstveida apsvērumiem un viedokļu apmaiņas tiesas sēdes laikā starp pusēm, fakti, kas aprakstīti lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, rada šaubas attiecībā uz pušu identiskuma nosacījumu. Prasība iesniedzējtiesā tika iesniegta pret ASV grupas meitasuzņēmumu Vācijā, uz kuru neattiecas pirmā tiesvedība. Es uzskatu, ka ir jāizvērtē šis jautājums – lai arī tas nav minēts prejudiciālajos jautājumos –, lai paskaidrotu iesniedzējtiesai visus būtiskos Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punkta aspektus.

22.

Otrkārt, es izvērtēšu šīs lietas galveno jautājumu attiecībā uz prasību identiskuma nosacījuma interpretāciju Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. panta a) apakšpunkta izpratnē. Šis vērtējums attieksies arī uz jautājumu par tās tiesas, kura nav lietas izskatīšanu uzsākusi pirmā, pienākumu daļēji atteikties no jurisdikcijas attiecībā uz daļu Eiropas Savienības teritorijas (pirmais līdz ceturtais prejudiciālais jautājums).

23.

Treškārt, pat ja atbildes uz iepriekšējiem jautājumiem ļautu iesniedzējtiesai izšķirt jautājumu par lis pendens izņēmumu, es pakārtoti izskatīšu abus pārējos lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu aspektus. Tie attiecas, pirmkārt, uz to, ka tiek ņemta vērā daļēja atteikšanās no jurisdikcijas, lai novērtētu lis pendens situāciju (piektais un sestais prejudiciālais jautājums), un otrkārt, uz robežu starp Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu (septītais prejudiciālais jautājums).

24.

Regulas Nr. 207/2009 94. panta 1. punktā ir vispārēja atsauce uz Regulu (EK) Nr. 44/2001 ( 3 ).

25.

Šī atsauce tiek veikta, ievērojot īpašus noteikumus. Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punktā ir paredzēts tāds īpašs noteikums attiecībā uz lis pendens vienlaicīgu civilprasību gadījumā par Eiropas Savienības un valstu preču zīmēm.

26.

Šis noteikums ir pamatots ar Eiropas Savienības preču zīmes un valsts preču zīmju vienlaicīgu pastāvēšanu, kas ir raksturīgi preču zīmju aizsardzības sistēmai Savienībā.

27.

Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punktā izvirzītā noteikuma mērķis būtībā saskan ar Briseles I regulas 27. pantā minētajiem lis pendens noteikumiem ( 4 ). Šis mērķis ir novērst situāciju, ka tiek pieņemti pretrunīgi spriedumi attiecībā uz vienlaicīgām prasībām, kurās iesaistītas vienas un tās pašas puses un kurām ir viens un tas pats priekšmets un pamats ( 5 ).

28.

Tomēr Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punktā lis pendens jautājumi skatīti ļoti ierobežotā kontekstā, proti, divu vienlaicīgu prasību par pārkāpumiem kontekstā, no kurām viena ir par Eiropas Savienības preču zīmi, otra – par identisku valsts preču zīmi.

29.

Tādējādi attiecībā uz regulējumu, kura pamatā tieši ir iedvesma no lis pendens noteikumiem, kas iekļauti Briseles konvencijā ( 6 ) un kas vēlāk pārņemti Briseles I regulā, Tiesas judikatūra par to interpretāciju joprojām ir svarīga ( 7 ).

30.

Šo apsvērumu atbalsta tas, ka Regula Nr. 207/2009 neattiecas uz visām lis pendens situācijām, kas saistītas ar Eiropas Savienības preču zīmi. Uz vienlaicīgām prasībām, kas celtas dažādu dalībvalstu tiesās par vienu un to pašu Eiropas Savienības preču zīmi, it īpaši attiecas lis pendens noteikumi, kas minēti Briseles I regulā (vai attiecībā uz prasībām, kas celtas, sākot no 2015. gada 10. janvāra, – Regulā Nr. 1215/2012) ( 8 ).

31.

No tā izriet, ka lis pendens konceptam, kas ir Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punkta pamatā, obligāti ir jābūt tam pašam, kā tam, kas ir Briseles I regulas 27. panta 1. punkta pamatā.

32.

Jēdzieni, kas izmantoti Briseles I regulas 27. pantā, lai noteiktu lis pendens situāciju, ir neatkarīgi no analogiem konceptiem, kas pirms tam bija valsts tiesībās ( 9 ).

33.

Tiesa lis pendens jēdzienu interpretēja, nosakot testu, kas sastāv no trīs elementiem: pušu identiskums, pamata identitāte un prasības priekšmeta identiskums. Šajā ziņā Tiesa pamatojās uz Briseles konvencijas 21. panta tekstu franču valodā, kā arī citu valodu redakcijās, abstrahējoties no tā, ka vācu valodas un angļu valodas redakcijās nav nošķirti “prasības priekšmeta” un “prasības pamata” jēdzieni ( 10 ).

34.

Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punkta a) apakšpunkta interpretācija rada līdzīgu valodniecisku problēmu. Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punkta a) apakšpunkta angļu valodas redakcijā ir izmantota tā pati vārdkopa, kas izmantota Briseles I regulas 27. panta 1. punktā ( 11 ), savukārt franču un vācu valodā šajos divos punktos izmantoti citi vārdi ( 12 ).

35.

Ņemot vērā to, ka runa nepārprotami ir par normu, kuras iedvesma ir lis pendens noteikumos, kas formulēti Briseles konvencijas kontekstā, manuprāt, vajadzētu abstrahēties no šīm valodnieciskajām atšķirībām. Interpretējot Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punktu, ir jāievēro pieņēmums, ka šā noteikuma pamatā ir tas pats lis pendens jēdziens, kāds Briseles I regulas 27. panta 1. punktā, kurā iekļauta triju līmeņu pārbaude – attiecībā uz pušu, prasību pamatu un priekšmetu identiskumu ( 13 ).

36.

Atšķirība starp lis pendens noteikumiem minētajā 109. pantā un Briseles I regulā ir saistīta ar to, ka pirmajā gadījumā nosacījums par prasību identiskumu ir izpildīts, lai gan tām ir formāli atšķirīgi juridiskie pamati – vienas pamatā ir Eiropas Savienības preču zīme, otras – valsts preču zīme, jo attiecīgās preču zīmes ir identiskas un derīgas tām pašām precēm un pakalpojumiem.

37.

No lēmuma lūgt sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka otrā tiesvedība, kas sākta šajā lietā, attiecas uz atbildētāju, kura nebija pirmajā tiesvedībā, proti, grupas meitasuzņēmums Vācijā, ko veido divi pirmie atbildētāji pamatlietā.

38.

Tādējādi ir jāvērtē, vai abas prasības ir starp vienām un tai pašām pusēm.

39.

Ja puses vienlaicīgās prasībās sakrīt tikai daļēji, tad tiesai, kura nav uzsākusi lietas izskatīšanu pirmā, no savas piekritības ir jāatsakās tikai, ciktāl puses abās tiesvedībās ir vienas un tās pašas, tādējādi tiesvedība var turpināties starp citām pusēm ( 14 ).

40.

Identiskas puses principā nozīmē to, ka tās ir vienas un tās pašas personas.

41.

Tomēr dažos izņēmuma gadījumos šo noteikumu var izpildīt, pat ja vienlaicīgas tiesvedības puses ir dažādas personas.

42.

Tiesa ir piekritusi, ka nevar izslēgt, ka divu pušu intereses var tikt uzskatītas par tik identiskām un nešķiramām attiecībā uz divu strīdu priekšmetu, ka tās var uzskatīt par vienu un to pašu pusi noteikumu lis pendens jomā piemērošanā ( 15 ).

43.

Es uzskatu, ka tāds izņēmuma gadījums ir divu vienlaicīgu prasību par pārkāpumiem gadījumā, kā šajā lietā, kurā iesaistīta tā pati zīme, kuru izmanto ekonomiski saistīti uzņēmumi.

44.

Uzņēmumu grupā intelektuālā īpašuma tiesību, tostarp preču zīmju tiesību, kontrole ir jāuztic vienai no juridiskajām personām, bieži tā ir grupas galvenais uzņēmums, pat ja praksē apzīmējumi var tikt izmantoti visos grupas uzņēmumos vienādi.

45.

Šādos apstākļos attiecīgo uzņēmumu intereses, lai gan tās ir atšķirīgas personas, raksturo tāda nedalāmība, ka minētos uzņēmumus var uzskatīt par vienu un to pašu pusi, ņemot vērā mērķi – izvairīties no pretrunīgiem spriedumiem preču zīmju jomā ( 16 ).

46.

Es uzskatu, ka tādos apstākļos, kādi ir šajā lietā, divas vienlaicīgas prasības par pārkāpumiem, no kurām viena iesniegta pret mātesuzņēmumu un otra pret to pašu uzņēmumu un tā meitasuzņēmumu, ir jāuzskata par tādām, kas iesniegtas starp vienām un tām pašām pusēm, ja šo prasību priekšmets ir tas, ka vienu un to pašu apzīmējumu izmanto ekonomiski saistīti uzņēmumi. Protams, valsts tiesai pamatlietā būs jāpiemēro šie apsvērumi.

47.

Kā es jau norādīju, Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punkta pamatā ir tas pats lis pendens jēdziens, kas Briseles I regulas 27. panta 1. punkta pamatā.

48.

No judikatūras par šo pēdējo regulu izriet, ka to prasību, kuras attiecas uz lis pendens noteikumu, “pamatam” ir jābūt vienam un tam pašam, proti, vienam un tam pašam faktiskajam un juridiskajam pamatojumam ( 17 ), un ir jābūt vienam un tam pašam “priekšmetam”, proti, vienādam sasniedzamajam mērķim ( 18 ).

49.

Tādējādi prasībām nav jābūt identiskām vārda tiešā nozīmē, bet ir jāsakrīt to pamatam un priekšmetam ( 19 ).

50.

Manuprāt, Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punkta a) apakšpunkta pamatā ir tie paši elementi tajā ziņā, ka tajā paredzēts, ka to piemēro prasībām par pārkāpumiem, kas celtas par tiem pašiem faktiem un identiskām valsts un Eiropas Savienības preču zīmēm.

51.

Šajā lietā attiecībā uz prasību pamatu no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka abu prasību pamatā ir tādi tiesiskie pamati, kuri ir pielīdzināmi lis pendens noteikuma nolūkā, kas minēts Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. panta a) apakšpunktā, proti, no identiskas valsts un Eiropas Savienības preču zīmes izrietošas ekskluzīvas tiesības.

52.

Turklāt abas prasības attiecas uz faktiskajiem elementiem, kas zināmā mērā sakrīt, jo tie attiecas uz apzīmējuma “Merck” izmantošanu vienās un tajās pašās interneta vietnēs.

53.

Interpretācijas grūtības šajā strīdā attiecas uz šo prasību teritoriālo aspektu.

54.

Lai gan abu prasību mērķis ir aizliegt viena un tā paša apzīmējuma izmantošanu, pārkāpuma konstatējuma apjoms abās prasībās, kā arī aizlieguma ietekme attiecībā uz teritorijām sakrīt tikai daļēji.

55.

Tādējādi apstākļos, kādi ir pamatlietā, tās tiesas piekritību, kurā celta pirmā prasība par valsts preču zīmi, attiecas tikai uz Apvienotās Karalistes teritoriju, savukārt otrā prasība ir celta Eiropas Savienības preču zīmju tiesā atbilstīgi Regulas Nr. 207/2009 97. panta 1.–4. punktam, jo šai tiesai ir kompetence skatīt pārkāpuma faktus katras dalībvalsts teritorijā un pieņemt aizliegumu, kas darbojas visā Savienībā.

56.

Kā šī atšķirība ietekmē pamata un priekšmeta identiskuma noteikšanu abās prasībās?

57.

Par šo punktu pušu viedokļi atšķiras. Prasītāja pamatlietā uzskata, ka prasību atšķirīgais teritoriālais apjoms neļauj izdarīt secinājumus par to identitāti. Savukārt atbildētāji pamatlietā apgalvo, ka konkrētā situācija attiecas uz divām identiskām prasībām Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanai.

58.

Savukārt Komisija norāda, ka pamata identiskuma nosacījumam ir jāattiecas uz pārkāpumu saistībā ar tām pašām preču zīmēm vienu un to pašu dalībvalstu teritorijā. Tā uzskata, ka jēdziens “tas pats pamats” Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punkta a) apakšpunkta kontekstā ir jāsaprot kā tāds, kas attiecas uz divām prasībām ne vien par pārkāpumu attiecībā uz divām identiskām preču zīmēm, bet arī uz vienu teritoriju.

59.

Es norādu, ka jautājums, kas radies šajā strīdā, attiecas uz problēmu loku, kas doktrīnā pretnostata divas nostājas.

60.

Atbilstīgi pirmajai nostājai Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir šķērslis otrai prasībai par pārkāpumiem attiecībā uz identisku preču zīmi neatkarīgi no abu prasību teritoriālajiem aspektiem. Citiem vārdiem, šajā noteikumā ir izteikta prasība, ka tiesai, kura lietu par Eiropas Savienības preču zīmi neizskata pirmā, ir jāatsakās no jurisdikcijas pat gadījumā, ja pirmās prasības pamatā ir valsts preču zīme, un tātad tā attiecas uz konstatējumu par pārkāpumu pret preču zīmēm, kas noticis tikai attiecīgās dalībvalsts teritorijā ( 20 ).

61.

Atbilstīgi otrajai nostājai divi pārkāpumi pret preču zīmēm, kurus izskata vienlaicīgās prasībās par valsts preču zīmi, pirmkārt, un Eiropas Savienības preču zīmi, otrkārt, ir identiski tikai tad, ja fakti attiecas uz vienu teritoriju. Eiropas Savienības preču zīmju tiesai nav jāatsakās no piekritības, ciktāl strīda, ko tā izskata, teritoriālais apjoms ir plašāks nekā tā strīda apjoms, ko valsts tiesa izskata pirmā ( 21 ). Tās pašas šaubas attiecībā uz divām interpretācijām, kas norādītas Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. panta a) apakšpunktā, ir atspoguļotas dažos valsts tiesu spriedumos ( 22 ).

62.

Abām šīm nostājām kopīgs ir pieņēmums, ka Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punkta a) apakšpunkta formulējums ir problemātisks. Saprotot plaši, šajā formulējumā parādās nepilnība Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieka tiesiskajā aizsardzībā. Viņam neesot iespējas celt prasību, lai aizstāvētu savas prasības Eiropas Savienības līmenī, tāpēc, ka bija vienlaicīga prasība par valsts preču zīmi, kas iesniegta izskatīšanai kompetentajā tiesā, lai skatītu prasību par pārkāpumu saistībā ar preču zīmi tikai vienas dalībvalsts teritorijā ( 23 ).

63.

Manuprāt, lai izkliedētu šīs ar interpretāciju saistītās šaubas, ir nepieciešams atsaukties uz attiecīgā noteikuma struktūru.

64.

Ar Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punkta a) apakšpunktu sasniedzamais mērķis izriet no divu principu saskares: proti, pirmkārt, Eiropas Savienības preču zīmes vienotais raksturs un, otrkārt, šīs preču zīmes pastāvēšana līdzās ar valsts preču zīmēm, kas izraisa nepieciešamību novērst pretrunīgus tiesu nolēmumus.

65.

Saikne starp šiem principiem izriet no mērķiem, kas aprakstīti Regulas Nr. 207/2009 preambulas 16. un 17. apsvērumā. Atbilstīgi šiem apsvērumiem nolēmumiem, kas attiecas uz Kopienas preču zīmju spēkā esamību un pārkāpumiem saistībā ar tām, ir jābūt spēkā visā Savienības teritorijā. Turklāt ir jānovērš pretrunīgi spriedumi attiecībā uz prasībām, kas attiecas uz tām pašām darbībām un kas celtas par Eiropas Savienības preču zīmēm un paralēlām valsts preču zīmēm ( 24 ).

66.

Šo divu mērķu sasaiste būtu apdraudēta, ja Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punkta a) apakšpunkts būtu jāinterpretē plaši tādā veidā, kas tas traucētu Eiropas Savienības preču zīmes īpašniekam atsaukties uz šādas preču zīmes spēkā esamību visā Eiropā tāpēc, ka iesniegta viena vienlaicīga prasība par valsts preču zīmi un tā attiecas uz pārkāpumiem pret preču zīmi ierobežotākā teritorijā. Protams, šāda interpretācija sekmētu mērķa novērst pretrunīgus nolēmumus sasniegšanu, taču šāda interpretācija apdraudētu mērķi garantēt to, ka nolēmumi par pārkāpumiem attiecībā uz Eiropas Savienības preču zīmi attiecas uz visu Savienību.

67.

Savukārt līdzsvars starp šiem diviem mērķiem var tikt pilnībā nodrošināts, Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punktā a) apakšpunktu interpretējot kā tādu, kas piemērojams tikai paralēlām prasībām, kuru teritoriālie aspekti sakrīt. Šāda interpretācija nodrošina, pirmkārt, ka Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieks var aizstāvēt savas tiesības Eiropas mērogā pat tad, ja celta vienlaicīga prasība par valsts preču zīmi. Otrkārt, tā ļauj arī izvairīties no pretrunīgiem nolēmumiem, ciktāl to tiesu, kurās paralēli celta prasība par valsts preču zīmēm un Eiropas Savienības preču zīmēm, teritoriālā piekritība var tikt skaidri nošķirta.

68.

Tādējādi es uzskatu, ka gadījumā, ja pirmā prasība par pārkāpumu pret valsts preču zīmi ir celta attiecīgās dalībvalsts teritorijā un otrā prasība par pārkāpumu pret Eiropas Savienības preču zīmi – šajā dalībvalstī un arī citās Savienības teritorijas daļās, tad šīs prasības sakrīt tikai daļēji, ciktāl pārkāpums attiecībā uz preču zīmi noticis teritorijā, kurā šī valsts preču zīme ir aizsargāta.

69.

Manuprāt, šo apsvērumu apstiprina vispārīgāka pieeja, kas attiecas uz Briseles I regulas 27. panta piemērošanu.

70.

Šīs regulas 27. panta kontekstā pamata un priekšmeta identiskums jāskata it īpaši, ņemot vērā sekas, kuras var radīt gaidāmais tiesas, kurā pirmajā celta prasība, nolēmums. Tādējādi ir jānoskaidro, vai atbildētājs pirmajā tiesvedībā vēl joprojām varētu kaut ko iegūt otrajā tiesvedībā, ja pirmās tiesvedības iznākums būtu viņam labvēlīgs vai nelabvēlīgs ( 25 ).

71.

Tādējādi atteikšanās izskatīt lietu, pamatojot ar lis pendens, ir piemērota tikai, ciktāl iespējamās sekas abās tiesvedībās pārklājas. Ja šis princips ir spēkā attiecībā uz Briseles I regulas 27. pantu, tam vajadzētu būt spēkā arī attiecībā uz Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punkta a) apakšpunktu ( 26 ).

72.

Gadījumā, ja – kā šajā lietā – tiesa, kurā pirmajā celta prasība, lemj, ka ir izdarīts pārkāpums pret valsts preču zīmi, labvēlīgs tiesvedības iznākums saistībā ar pirmo lietu nesniegtu Eiropas Savienības preču zīmes īpašniekam tikpat plašu aizsardzību kā tā, kas prasīta otrajā tiesvedībā par Eiropas Savienības preču zīmi.

73.

Protams, Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punkta a) apakšpunkta mērķis ir arī izvairīties no situācijas, kurā paralēlu preču zīmju – kur viena preču zīme ir Eiropas Savienības preču zīme, bet otra – identiska valsts preču zīme – īpašnieks par to pašu pārkāpumu varētu celt prasību divās dažādās dalībvalstīs.

74.

Tomēr es norādu, ka nevar prezumēt šādu ļaunprātīgu tiesvedības izmantošanu. It īpaši nevar izslēgt, ka paralēlu preču zīmju īpašniekam dažās situācijās objektīvu iemeslu dēļ būtu jāatsaucas uz savām tiesībām abās paralēlajās tiesvedībās. Tāds, šķiet, ir gadījums šajā tiesvedībā, ņemot vērā to, ka pārkāpums, kas noticis Apvienotās Karalistes teritorijā, ir jāskata kopā ar līgumisko strīdu, kura pamats ir 1970. gada 1. janvāra līdzāspastāvēšanas līgums.

75.

Visbeidzot manis piedāvāto interpretāciju, manuprāt, atbalsta vēl būtiskāki apsvērumi, kuru pamatā ir efektīvas tiesiskās aizsardzības princips, kas noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā.

76.

Šajā ziņā es apzinos to, ka atsauce uz Pamattiesību hartu principā nevar mainīt lis pendens noteikumu vai noteikumu, kas saistīti ar tiesas piekritības noteikšanu vispār, piemērošanas jomu ( 27 ). Tomēr, manuprāt, ja attiecīgo noteikumu iespējams skatīt divējādi, ir jāizvēlas tas skatījums, kurš ļauj nodrošināt tādu risinājumu, kurā ņemts vērā efektīvas tiesiskās aizsardzības princips. Ja Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punkta a) apakšpunkts būtu jāinterpretē kā tāds, kas no Eiropas Savienības preču zīmju tiesas prasa, lai tā vienlaicīgas tiesvedības gadījumā tiesā, kurai ir ierobežotāka teritoriālā piekritība, atsakās no savas kompetences, tad Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieka tiesiskā aizsardzība varētu būt pārkāpta.

77.

Visu šo iemeslu dēļ es uzskatu, ka Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka to abu prasību priekšmets un pamats par pārkāpumu, no kurām viena celta par pārkāpumu attiecībā uz valsts preču zīmi un attiecas uz pārkāpumu dalībvalsts teritorijā, otra – par pārkāpumu attiecībā uz Eiropas Savienības preču zīmi un attiecas uz pārkāpumu visā Savienībā, sakrīt tikai daļēji attiecībā uz dalībvalsts teritoriju, kurā šīs valsts preču zīme ir aizsargāta.

78.

Kāds, ievērojot Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punkta a) apakšpunktu, ir tās tiesas, kas nav tiesa, kurā pirmajā celta prasība, pienākums gadījumā, ja pārkāpumi attiecībā pret preču zīmēm sakrīt tikai daļēji?

79.

Principā divu tiesvedību daļējas pārklāšanās gadījumā tiesai, kura nav tā tiesa, kurā pirmajā celta prasība, lietu izskatīt ir jāatsakās tikai tad, ja tas izrādās nepieciešams, lai izvairītos no šīs sakritības ( 28 ).

80.

Tas, protams, nozīmē, ka šāda daļēja atteikšanās ir iespējama, ņemot vērā otrās tiesvedības raksturu.

81.

Šajā ziņā es norādu, ka Tiesa jau ir noteikusi principus, kas ļauj Eiropas Savienības preču zīmju tiesai izņēmuma kārtā ierobežot prasībā par pārkāpumu attiecībā uz preču zīmēm pieņemta sprieduma teritoriālo iedarbību divos gadījumos, proti, pirmkārt, gadījumā, ja prasītājs ir ierobežojis savas prasības teritoriālo piemērojamību saistībā ar viņa brīvību noteikt prasības apmēru, un, otrkārt, gadījumā, ja Eiropas Savienības preču zīmju tiesa, pamatojoties uz elementiem, kuri principā šai tiesā jāiesniedz atbildētājiem, ir nospriedusi, ka attiecīgā apzīmējuma izmantošana neizraisa tā sajaukšanu ar Eiropas Savienības preču zīmi precīzi definētā Savienības teritorijā ( 29 ).

82.

Man šķiet atbilstoši pievienot trešo gadījumu, kad tiek ierobežota prasība par pārkāpumu attiecībā uz Eiropas Savienības preču zīmi pieņemtā sprieduma teritoriālo piemērošanas jomu. Tas attiecas uz gadījumu, kad Eiropas Savienības preču zīmju tiesai, kas nav pirmā tiesa, kurā celta prasība, ir daļēji jāatsakās izskatīt lietu, lai norobežotu vienlaicīgo prasību par valsts preču zīmēm un Eiropas Savienības preču zīmēm darbības jomu.

83.

Turklāt es uzskatu, ka par savas teritoriālās piekritības ierobežošanu, lai izvairītos no lis pendens situācijas, atbildīgas ir nevis tiesvedības puses, bet tiesa, kas nav pirmā tiesa, kurā celta prasība.

84.

Šis apsvērums izriet gan no tiesas lomas attiecībā uz tās teritoriālās piekritības noteikšanu, gan arī no lis pendens noteikumu mehānisma, kas paredz apturēt tiesvedību un pēc tam – kā lis pendens situācijas sekas – atteikties no piekritības. To atspoguļo arī Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punkta a) apakšpunkts, kurā prasīts, lai tiesa, kas nav tiesa, kurā pirmajā celta prasība, pati pēc savas iniciatīvas atsakās no piekritības.

85.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja vienlaicīgas prasības par valsts preču zīmi un Eiropas Savienības preču zīmi daļēji sakrīt attiecībā uz teritoriju, kurā valsts preču zīme ir aizsargāta, tad Eiropas Savienības preču zīmju tiesai, ja tā nav tiesa, kurā pirmajā celta prasība, ir jāatsakās no piekritības pat pēc pašas iniciatīvas no tās prasības daļas, kas attiecas uz teritoriju, kurā prasības sakrīt.

86.

Ņemot vērā iepriekš veikto analīzi, nav jāatbild uz piekto līdz septīto prejudiciālo jautājumu. Es tos analizēšu īsi un pakārtoti gadījumam, ja Tiesa uzskatīs par lietderīgu uz tiem atbildēt.

87.

Ar piekto un sesto jautājumu, kuri jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai daļēju tiesvedības izbeigšanu no prasītāja pamatlietā puses par pārkāpumiem attiecībā uz preču zīmēm Apvienotās Karalistes teritorijā var ņemt vērā, piemērojot Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

88.

Pakārtoti es norādu, ka atbildētāji pamatlietā norāda, ka tiesvedības izbeigšana šajā lietā nav efektīva, ņemot vērā valsts procesuālās normas, atbilstīgi kurām, lai radītu vienpusējas sekas, tiesvedības izbeigšana ir jāformulē pirms tiesas sēdes. Runa ir par valsts procesuālo tiesību jautājumu, kas nav Tiesas kompetencē. Tātad es tikai aplūkošu tiesvedības izbeigšanu Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punkta b) apakšpunkta aspektā.

89.

Šajā ziņā prasītāja pamatlietā apgalvo, ka tiesvedības izbeigšana šajā lietā novērš abu prasību pārklāšanos tādā veidā, ka vairs nav lis pendens situācijas. Atbildētāji pamatlietā savukārt apgalvo, ka lis pendens situācija ir jāvērtē tiesvedības sākumā tā, lai tiesvedības izbeigšanu tiesas procesa laikā varētu neņemt vērā.

90.

Cik man zināms, Tiesai vēl nav bijis iespējas izteikties par tiesvedības izbeigšanas sekām lis pendens noteikumu piemērošanā ( 30 ).

91.

Protams, ir taisnība, ka, ņemot vērā to, ka lis pendens noteikumi attiecas uz tās tiesas, kura izskata lietu, piekritību, lēmums šajā ziņā principā ir jāpieņem, ņemot vērā situāciju, kāda ir prasības iesniegšanas brīdī.

92.

Tomēr šis apsvērums ir jāsaskaņo ar attiecīgo noteikumu mērķi – izvairīties no pretrunīgiem nolēmumiem. Manuprāt, ja pēc incidenta, kas noticis tiesvedības laikā, vairs pretrunu riska nav, tad tas ir jāņem vērā, piemērojot lis pendens ( 31 ).

93.

Tātad es uzskatu, ka, ja, ņemot vērā daļēju atteikšanos no piekritības, kas pamatoti notikusi saistībā ar otro tiesvedību, vienlaicīgas prasības par pārkāpumiem vairs nevar uzskatīt par identiskām, tad tas ir jāņem vērā, piemērojot Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

94.

Ar septīto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas nošķirt tos gadījumus, kas minēti Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punkta a) apakšpunktā, no b) apakšpunktā minētajiem.

95.

Lai gan šā aspekta nozīme nav skaidri izklāstīta lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, pušu argumenti pamatlietā atspoguļo debates par jautājumu, vai Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punkta a) apakšpunktu piemēro, ja Eiropas Savienības preču zīme, uz kuru ir atsauce tiesā, kas nav tiesa, kurā pirmajā celta prasība, ir reģistrēta arī attiecībā uz papildu precēm un pakalpojumiem saistībā ar valsts preču zīmi pirmajā tiesvedībā.

96.

Šajā ziņā, kā to arī pamatoti norāda Komisija, Regulas Nr. 207/2009 109. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanā ir svarīgi zināt, vai prasībās, kas sniegtas abās tiesās, ir atsauce uz pārkāpumu attiecībā pret preču zīmēm, proti, vienu valsts preču zīmi un otru – Eiropas Savienības preču zīmi, attiecībā uz vienām un tām pašām precēm un pakalpojumiem. Ja pārkāpumi attiecībā uz papildu precēm un pakalpojumiem ir minēti tikai tajā tiesā, kas nav tiesa, kurā pirmajā celta prasība, tad abu prasījumu pamats sakrīt tikai daļēji tādā veidā, ka jāparedz daļēja atteikšanās no piekritības.

97.

Tomēr, kā es jau norādīju, šis aspekts nav būtisks, ja Tiesa ņem vērā manus ieteikumus atbildei uz pirmajiem četriem prejudiciālajiem jautājumiem.

98.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Landgericht Hamburg (Hamburgas apgabaltiesa, Vācija) iesniegtajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Padomes 2009. gada 26. februāra Regulas (EK) Nr. 207/2009 par Savienības preču zīmi 109. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja divas prasības par pārkāpumiem ir celtas dažādu dalībvalstu tiesās – pirmā attiecībā uz valsts preču zīmi par pārkāpumu dalībvalsts teritorijā, otrā attiecībā uz Eiropas Savienības preču zīmi par pārkāpumu visā Savienības teritorijā, tad šīs prasības sakrīt tikai daļēji, ciktāl tās attiecas uz šīs dalībvalsts teritoriju.

Eiropas Savienības preču zīmju tiesai, ja tā nav tiesa, kurā pirmajā celta prasība, ir jāatsakās no savas piekritības pat pēc pašas iniciatīvas no tās prasījuma daļas, kura attiecas uz to teritoriju, attiecībā uz kuru prasības sakrīt.