1. 

Šajā lietā Curtea de Apel Oradea (Oradjas Apelācijas tiesa, Rumānija) saistībā ar strīdu starp banku iestādi un vairākiem privātiem aizņēmējiem jautā Tiesai, kā interpretējams Direktīvas 93/13/EEK ( 2 ) 3. panta 1. punkts un 4. panta 2. punkts. Šis strīds ir turpinājums pieteikumiem par dažu tādu iespējami negodīgu noteikumu spēkā neesamības atzīšanu, kas iekļauti ārvalstu valūtās izteiktos patēriņa kredītlīgumos, it īpaši to noteikumu, uz kuriem attiecināms “valūtas kursa risks” un pienākums atmaksāt kredītu ārvalstu valūtā, kurā tas ir noslēgts.

2. 

Lai arī Tiesai jau ir lūgts sniegt dažus paskaidrojumus par Direktīvas 93/13 noteikumu interpretāciju īpašajā to kredītlīgumu kontekstā, kas izteikti ārvalstu valūtā, šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa tiek aicināta sniegt papildu precizējumus, pirmkārt, par brīdi, kad jānovērtē, vai pastāv “ievērojama nelīdzsvarotība” par sliktu patērētājam šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē, un, otrkārt, par šīs direktīvas 4. panta 2. punkta tvērumu, atbilstoši kuram it īpaši noteikumi, kas definē līguma “galveno priekšmetu”, ir izslēgti no noteikumu negodīguma novērtējuma. Lieta būtībā sniedz iespēju paust viedokli par aizdevumu ārvalstu valūtā ( 3 ) izmantošanu īpaši jutīgā kontekstā ( 4 ).

3.

Direktīvas 93/13 1. pantā ir noteikts:

“1.   Šīs direktīvas mērķis ir saskaņot dalībvalstu normatīvus un administratīvus aktus, kas attiecas uz negodīgiem noteikumiem līgumos, ko slēdz starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju.

2.   Šī direktīva neattiecas uz līguma noteikumiem, kas ietver obligātas tiesību normas un to starptautisko konvenciju principus vai noteikumus, kam ir pievienojušās dalībvalstis vai Kopiena, īpaši transporta jomā.”

4.

Minētās direktīvas 3. panta 1. punktā ir noteikts, ka “līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam”.

5.

Direktīvas 93/13 4. pants ir formulēts šādi:

“1.   Neskarot 7. pantu, līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma noteikumiem vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs.

2.   Noteikumu negodīguma novērtējums neattiecas ne uz līguma galvenā priekšmeta definīciju, ne arī ar cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas, ciktāl šie noteikumi ir vienkāršā, skaidri saprotamā valodā.”

6.

Šīs direktīvas 5. pantā ir noteikts:

“Līgumos, kuros visi vai atsevišķi patērētājam piedāvāti noteikumi ir rakstveidā, šiem noteikumiem vienmēr jābūt sastādītiem vienkāršā, skaidri saprotamā valodā. [..]”

7.

Ar 2000. gada 10. novembraLegea nr. 193/2000 privind clauzele abuzive din contractele încheiate între comercianţi şi consumatori (Likums Nr. 193/2000 par negodīgiem noteikumiem līgumos, kas noslēgti starp komersantiem un patērētājiem), tā atkārtoti publicētajā redakcijā ( 5 ), tiek transponēta Direktīva 93/13.

8.

Saskaņā ar minētā likuma 4. pantu:

“1.   Līguma noteikumu, par kuru nav notikusi tieša apspriešanās ar patērētāju, uzskata par negodīgu, ja, to skatot atsevišķi vai kopā ar citiem līguma noteikumiem, ar to patērētājam par sliktu un pretēji prasībām, kādas izriet no labas ticības, tiek radīta ievērojama nelīdzsvarotība pušu tiesībās un pienākumos.

[..]

6.   Līguma noteikumu negodīguma novērtējums neattiecas ne uz līguma galvenā priekšmeta definīciju, ne arī uz spēju izpildīt prasības par cenu un maksājumiem, no vienas puses, ne uz precēm vai pakalpojumiem, kas ir jāsniedz par šo samaksu, no otras puses, ja vien šie noteikumi ir izteikti skaidrā un saprotamā valodā.”

9.

Likuma Nr. 193/2000 pielikuma 1. punkta p) apakšpunktā ir noteikts, ka par negodīgiem noteikumiem tiek atzīti tādi līguma noteikumi, kas paredz, ka “preču cenu nosaka piegādes brīdī vai ļauj preču pārdevējam vai pakalpojumu piegādātājam paaugstināt cenas, abos gadījumos nedodot patērētājam tiesības anulēt līgumu, ja galīgā cena ir pārāk augsta salīdzinājumā ar cenu, par kuru bija panākta vienošanās līguma slēgšanas brīdī”. Tiek precizēts, ka “šā punkta noteikumi neskar līguma punktus par cenu indeksāciju, ja tā ir likumīga, ar nosacījumu, ka ir skaidri aprakstīts veids, kādā cenas mainās”.

10.

Šā pielikuma 2. punktā ir noteikts:

“1. punkta a), p) un t) apakšpunkta noteikumus nepiemēro:

11.

Iesniedzējtiesa norāda, ka minētā likuma 4. panta 6. punkts un minētā pielikuma 2. punkts tika ieviesti ar Likumu Nr. 363/2007, kas stājās spēkā 2007. gada 31. decembrī, un ka pirms tam Likuma Nr. 363/2007 pielikuma 1. punkta p) apakšpunkts bija formulēts šādi:

“Par negodīgiem noteikumiem tiek uzskatīti tādi līguma noteikumi, kas ļauj noteikt cenu piegādes brīdī vai paaugstināt cenu piegādes brīdī salīdzinājumā ar cenu, par kuru ir panākta vienošanās, noslēdzot līgumu, ja patērētājam nav tiesību lauzt līgumu, kad viņš uzskata, ka cena ir pārāk augsta salīdzinājumā ar to cenu, par kuru sākotnēji ir panākta vienošanās.”

12.

Civilkodeksa 1578. pantā tajā redakcijā, kas bija spēkā līguma noslēgšanas dienā, bija noteikts:

“No aizdevuma izrietošās saistības vienmēr ir ierobežotas ar līgumā noteikto skaitlisko summu.

Ja pirms maksājuma termiņa beigām notiek valūtu cenas pieaugums vai samazinājums, parādniekam ir jāatdod aizņemtā summa un viņam ir pienākums to atdot tikai tajā valūtā, kas valstī ir apgrozībā maksāšanas brīdī.”

13.

Civilkodeksa 970. pantā tajā redakcijā, kas bija spēkā līguma noslēgšanas dienā, bija noteikts:

“Līgumi ir jāizpilda labā ticībā.

Tie uzliek saistības ne tikai par tajā konkrēti paredzēto, bet arī par visām obligātajām sekām pēc to būtības, pēc taisnības, pēc paražas vai pēc likuma.”

14.

Likuma Nr. 190/1999 par hipotekāro kredītu investīcijām nekustamajā īpašumā (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 190/1999”) 8. pantā tajā redakcijā, kas bija spēkā attiecīgo līgumu noslēgšanas dienā, bija noteikts:

“Pirms hipotekārā kredīta ieguldījumiem nekustamajā īpašumā līguma parakstīšanas pilnvarotā iestāde aizņēmēja rīcībā nodod rakstveida piedāvājumu, kurā minēti visi līguma nosacījumi un piedāvājuma spēkā esamības ilgums, kas nevar būt īsāks par 10 dienām no brīža, kad iespējamais debitors ir saņēmis piedāvājumu.”

15.

Likuma Nr. 190/1999 14. panta 1. punkts formulēts šādi:

“Līgumā par hipotekāro kredītu ieguldījumiem nekustamajā īpašumā piešķirtā kredīta summu var izteikt lejās vai konvertējamā valūtā, un tā jānodod aizņēmēja rīcībā, veicot vienu vai vairākus maksājumus.”

16.

Iesniedzējtiesa norāda, ka Banca Naţională a României (Rumānijas Valsts banka) 2007. gada 12. marta Noteikumu Nr. 3 par kredītriska ierobežošanu fiziskām personām paredzētiem aizdevumiem, kas stājās spēkā 2008. gada 22. augustā, 4. pantā ir paredzēts:

“Aizdevējiem ir pienākums informēt klientus, norādot aizdevuma līgumu aizdevuma amortizācijas grafikos vai, ja netiek sagatavoti aizdevuma amortizācijas grafiki, iekļaujot konkrētu norādi aizdevuma līgumos, par iespēju, palielināšanās gadījumā pārskatot, grozīt maksājamās summas, ja īstenojas valūtas kursa risks, procentu likmes risks vai ja aizdevuma izmaksas pieaug sakarā ar līgumā paredzētām komisijas naudām un citiem slogiem par aizdevuma pārvaldību.”

17.

No iesniedzējtiesas faktu izklāsta pamatlietā izriet, ka laikposmā no 2007. gada aprīļa līdz 2008. gada oktobrim Ruxandra Paula Andriciuc un 68 citas personas (turpmāk tekstā – “aizņēmēji”) ar Banca Românească SA (turpmāk tekstā – “banka”) noslēdza aizdevuma līgumus Šveices frankos, lai iegādātos nekustamo īpašumu, citu aizņēmumu refinansēšanai vai personisko vēlmju apmierināšanai.

18.

Saskaņā ar katra aizņēmēja noslēgtā līguma 1. panta 2. punktu viņiem ir pienākums ikmēneša maksājumu aizdevuma atdošanai veikt Šveices frankos. Šā līguma 8. panta 2. punktā bija noteikts, ka “visi aizņēmēja maksājumi aizdevuma atdošanai jāveic valūtā, kurā aizdevums ir piešķirts”. Turklāt minētā līguma 9.1. un 10.3.9. pantā ir divi noteikumi, atbilstīgi kuriem tad, kad pienācis ikmēneša maksājumu termiņš, vai tad, kad aizņēmējs nepilda tos pienākumus, kas izriet no minētajiem līgumiem, bankai piešķirtas tiesības debetēt aizņēmēja kontu un vajadzības gadījumā veikt jebkādu viņa kontā pieejamās likviditātes konvertāciju līgumā paredzētajā valūtā ar tādu maiņas kursu, kādu banka izmanto dienā, kad veikta minētā darbība. Piemērojot šos noteikumus, jebkādas atšķirības maiņas kursā sedz tikai aizņēmējs.

19.

Aizņēmēji uzskata, ka banka varēja paredzēt Šveices franka maiņas kursa izmaiņas un svārstības. Viņi uzsver, ka tāpēc, ka viņi netika pārskatāmi informēti par minētajām svārstībām, banka ir rīkojusies, pārkāpjot savu pienākumu informēt, brīdināt un sniegt padomu, kā arī savu pienākumu formulēt līguma noteikumus vienkāršā un saprotamā valodā, lai aizņēmējs varētu novērtēt pienākumu apjomu, kas izriet no līguma, kuru viņš ir noslēdzis.

20.

Uzskatot, ka noteikumi par aizdevuma atmaksāšanu Šveices frankos un valūtas kursa riska uzlikšanu aizņēmējiem ir negodīgi noteikumi, aizņēmēji 2014. gada 2. aprīlī cēla prasību Tribunalul Bihor (Bihoras tiesa, Rumānija), uzsākot tiesvedību būtībā par to, lai minētos noteikumus atzītu par pilnībā spēkā neesošiem, kā arī piespriest bankai attiecībā uz katru aizdevuma līgumu noteikt jaunu atmaksas grafiku, paredzot aizdevuma konvertāciju Rumānijas lejās, izmantojot tādu maiņas kursu, kas bija spēkā aizdevuma līguma noslēgšanas brīdī.

21.

Ar 2015. gada 30. aprīļa spriedumu Nr. 280/COM Tribunalul Bihor (Bihoras tiesa) prasību noraidīja.

22.

Aizņēmēji iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā, kurai radās šaubas par dažu Direktīvas 93/13 noteikumu interpretāciju, tāpēc tā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

23.

Apsvērumus iesniedza aizņēmēji, banka, Rumānijas un Polijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.

24.

2017. gada 9. februārī notika tiesas sēde, kurā piedalījās aizņēmēji, banka, Rumānijas valdība un Komisija.

25.

Pirms vērtēt visus iesniedzējtiesas uzdotos jautājumus pēc kārtas, es vēlētos vispirms izteikt dažus apsvērumus par šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, ko apšaubīja banka.

26.

Banka tik tiešām pauda šaubas par uzdoto jautājumu pieņemamību. Tā uzskata, kas prejudiciālie jautājumi, ņemot vērā pastāvošo judikatūru šajā jautājumā, nebija ne nepieciešami, ne atbilstoši, ņemot vērā strīda raksturu pamatlietā. Faktiski lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu mērķis esot panākt individuālu risinājumu, lai konkrēti izšķirtu strīdu pamatlietā.

27.

Šajā ziņā pietiek atcerēties, ka, pirmkārt, uz lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas atbilstības pieņēmums un, otrkārt, nav acīmredzams, ka šajā tiesvedībā uzdotie jautājumi ir galīgi nelietderīgi iesniedzējtiesai, kura vislabāk var novērtēt lēmuma par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu lietderību ( 6 ).

28.

Šajā ziņā ir noteikts, ka valsts tiesas lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem ( 7 ).

29.

Attiecībā uz šajā tiesvedībā uzdoto jautājumu saturu tie attiecas, pirmkārt, uz to, kā saprast, ņemot vērā Direktīvu 93/13, tās izmaiņas, kas notikušas pēc līguma noslēgšanas, otrkārt, uz līguma noteikumu skaidrību un saprotamību šādā kontekstā un, treškārt, uz “līguma galvenā priekšmeta” definīciju vai “cenas atbilstīgumu” šīs direktīvas 4. panta 2. punkta izpratnē.

30.

Līdzīgi tam, ko ieteica Rumānijas valdība, man šķiet, ka šie jautājumi ir jāvērtē to iesniegšanas secībai pretējā secībā. Jautājums par Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkta piemērojamību, ar kuru uz dažiem līguma noteikumiem netiek attiecināts negodīguma novērtējums, kā arī jautājums par to, vai attiecīgie noteikumi ir formulēti “vienkāršā, skaidri saprotamā valodā”, rodas pirms jebkādas noteikumu negodīguma novērtēšanas pēc būtības ( 8 ).

31.

Šajā kontekstā ir svarīgi atgādināt, ka, kaut arī iesniedzējtiesai vienīgajai, ņemot vērā attiecīgās lietas apstākļus, ir jāpieņem nolēmums par šo līguma noteikumu kvalifikāciju, tomēr Tiesai ir kompetence no Direktīvas 93/13 normām, šajā gadījumā no 3. panta 1. punkta un 4. panta 2. punkta, izsecināt kritērijus, ko valsts tiesa var piemērot vai kas tai ir jāpiemēro, izvērtējot līguma noteikumus attiecībā pret šīm tiesību normām ( 9 ).

32.

Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai līguma noteikums, saskaņā ar kuru aizdevums tiek atmaksāts tajā pašā valūtā, kādā tas ir piešķirts, un kas, pēc aizņēmēju domām, liekot “valūtas kursa risku” uzņemties patērētājam, attiecas uz Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktu.

33.

Pēc dažiem ievada apsvērumiem par šā noteikuma tvērumu judikatūrā pausto atziņu kontekstā es vērtēšu tos aizdevuma līguma gadījumus, kādi tie ir pamatlietā.

34.

Atbilstīgi Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktam noteikuma negodīguma novērtējums neattiecas ne uz “galvenā priekšmeta definīciju”, ne arī uz “cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas”. Šā noteikuma pamatā ir uzskats par to, ka līgumattiecību (essentialia negotii) būtību nedrīkst ietekmēt ārēja iesaistīšanās ( 10 ), it īpaši tiesas iesaistīšanās.

35.

Tiesai savā jaunākajā judikatūrā bija iespēja sniegt dažus svarīgus skaidrojumus par šā noteikuma tvērumu un par kritērijiem, kas valsts tiesai jāpiemēro vai ko tā var piemērot, kad tā izvērtē līguma noteikumus, ņemot vērā šos skaidrojumus.

36.

Vispirms tā nosprieda, ka Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkts obligāti jāinterpretē šauri, jo tajā ir noteikts izņēmums no negodīgu noteikumu kontroles mehānisma, kas paredzēts Direktīvā 93/13 ( 11 ).

37.

Pēc tam tā uzsvēra, ka jēdzieni, kas izmantoti Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktā, ir interpretējami autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā attiecīgās normas kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi ( 12 ).

38.

Pirmkārt, attiecībā uz “līguma galvenā priekšmeta” jēdzienu tā norāda uz noteikumiem, kuros ir noteikti šā līguma pamatpakalpojumi un kuri to raksturo. Noteikumi, kuriem ir papildraksturs attiecībā pret noteikumiem, kas definē līgumisko attiecību pašu būtību, nevar ietilpt minētajā jēdzienā “galvenais priekšmets”. Jāuzsver, ka, lai atšķirtu to, kas ir “pamata” un kas ir “papildu” konkrētajā līgumā, ir jāņem vērā konkrētā aizdevuma līguma veids, vispārējā sistēma un nosacījumi, kā arī tā juridiskais un faktiskais konteksts ( 13 ).

39.

Otrkārt, tika precizēts, ka noteikumu par cenu un atlīdzību tvērums ir ierobežots, jo tie neattiecas uz cenas un atlīdzības atbilstīgumu. Tā kā nav skalas vai tāda kritērija, kas būtu tiesai par orientieri savā vērtējumā, izslēgšana no negodīgā rakstura novērtējuma tiešām nedarbojas ( 14 ).

40.

Šajā gadījumā ir jānosaka, vai aizdevuma līgumā, kas noslēgts ārvalstu valūtā starp komersantu un patērētāju, iekļauts noteikums, par kuru nav atsevišķas vienošanās un saskaņā ar kuru aizdevums jāatmaksā tajā pašā valūtā, attiecas uz vienu no izslēgšanas gadījumiem, kas minēti Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktā.

41.

Ņemot vērā izslēgšanas ierobežoto tvērumu attiecībā uz noteikumiem par cenu un atlīdzību, kas norādīta iepriekš 39. punktā, manuprāt, ir izslēgts, ka noteikums, kurā noteikta prasība atmaksāt aizdevumu tajā pašā valūtā, kādā tas piešķirts, var attiekties uz otro izslēgšanas iemeslu.

42.

Es turpretī uzskatu, ka šis noteikums attiecas uz līguma galveno priekšmetu. Man tik tiešām šķiet, ka noteikums, kurā prasīts atmaksāt aizdevumu tajā pašā valūtā, kādā tas piešķirts, ir parādnieka saistību pamatelements, kas izpaužas kā tās summas atmaksa, kuru tā rīcībā ir nodevis aizdevējs.

43.

Vispārīgi jāuzsver, ka aizdevuma līgumu gadījumā, pirmkārt, bankas pamatpakalpojums ir aizdotās summas nodošana aizņēmēja rīcībā un, otrkārt, aizņēmēja pamatpakalpojums ir kapitāla un aizdevuma procentu (kas ir aizdevuma cena) atmaksāšana. Šīs saistības ir nesaraujami saistītas ar to valūtu, kādā izsniegts aizdevums, un nevar uzskatīt, ka tikai paziņotās summas, izņemot atsauces valūtu, attiecas uz līguma galveno priekšmetu ( 15 ).

44.

Tas, ka aizdevums ir jāatmaksā noteiktā valūtā, nepārprotami ir viens no aizdevuma līguma pīlāriem, it īpaši tāda, kurā aizdevums izteikts ārvalsts valūtā. Ar aizdevuma līgumu aizdevējs galvenokārt apņemas aizņēmēja rīcībā nodot noteiktu naudas summu. Aizņēmējs galvenokārt apņemas atmaksāt šo summu – parasti ar procentiem – paredzētajos termiņos. Tātad šie pamatpakalpojumi attiecas uz naudas summu, kas noteikti jādefinē attiecībā uz precīzu vērtības atspoguļojumu, proti, izmaksas un atmaksas valūtu, kas noteikta aizdevuma līgumā.

45.

Manuprāt, šo secinājumu apstiprina apstāklis, atbilstīgi kuram, ja nav precizēta valūta, kurā aizdevums tiek atmaksāts, tiek pieņemts, ka tas atmaksājams tajā pašā valūtā, kādā tas piešķirts. Saskaņā ar nominālā valūtas maiņas kursa principu, kas ir plaši izplatīts tiesību elements it īpaši tiesību sistēmās civiltiesību tradīcijā, tiek prasīts, lai finansiālu saistību izpilde notiek, samaksājot skaitļos izteiktu summu, kāda minēta pušu noslēgtā vienošanās, nekaitējot šai summai ar vērtības apsvērumiem. Šis noteikums, kas it īpaši iekļauts Rumānijas Civilkodeksa 1578. pantā (skat. iepriekš 12. punktu), principā aizliedz iejaukties, lai ņemtu vērā valūtas svārstības neatkarīgi no tā, vai vērtība samazinās vai pieaug, lai grozītu summu, kas noteikta uz maksājuma dienu. Rumānijas valdība, kurai tiesas sēdē šajā ziņā bija uzdots jautājums, apstiprināja, ka, ja aizdevuma līgumā nav precizēta valūta, kurā jāatdod aizdevums, ir jāsecina, kas šī atmaksa jāveic tajā pašā valūtā, kādā izsniegts aizdevums.

46.

Turklāt attiecībā uz apstrīdētajiem aizdevumiem pamatlietā, ja ievērojam līguma veidu, vispārējo sistēmu un noteikumus, pienākums atmaksāt Šveices frankos, manuprāt, ir būtisks.

47.

Šāds secinājums ir jāizdara gan attiecībā uz līguma attiecīgo noteikumu formulējumu (skat. iepriekš 18. punktu), gan uz faktisko un tiesisko kontekstu, kurā noslēgti apstrīdētie aizdevuma līgumi.

48.

Divi konteksta elementi, kas raksturīgi pamatlietai, man šajā ziņā šķiet noteicoši.

49.

Pirmais ir tas, ka aizdevuma līgumiem ārvalsts valūtā, kādi ir pamatlietā, parasti piemēro zemāku procentu likmi nekā aizdevuma līgumiem nacionālajā valūtā tieši apmaiņā pret “valūtas kursa risku”, ko tie var radīt nacionālās valūtas devalvācijas gadījumā ( 16 ).

50.

Otrs elements, kas jāpiemin, ir tas, ka banka ir piešķīrusi aizdevumu Šveices frankos un tā ir tiesīga saņemt šo aizdevumu atmaksu tajā pašā valūtā. Nevienā brīdī banka neveic – kā to norāda Komisija – valūtas maiņas operāciju, aizņēmējiem saglabājot brīvību ikmēneša maksājumus veikt Šveices frankos, neatkarīgi no to avota. Pienākums atmaksāt ikmēneša maksājumus Šveices frankos nekādā ziņā nav līguma papildelements. Tas ir saistīts nevis ar maksājuma papildnoteikumiem, bet gan ar parādnieka pienākuma būtību.

51.

Šajā ziņā jānorāda, ka apstākļi, kādos radusies šī lieta, atšķiras no tiem apstākļiem, kas ir tās lietas pamatā, kurā pasludināts spriedums Kásler un Káslerné Rábai ( 17 ). Šajā pēdējā norādītajā lietā ne vien aizdevums bija izteikts Šveices frankos un bija jāatmaksā nacionālajā valūtā (Ungārijas forinti), bet arī atmaksājamie ikmēneša maksājumi bija aprēķināti saskaņā ar šīs valūtas pārdošanas kursu, ko piemēroja attiecīgā banka. Pretēji pieejai, ko aizstāvēja Polijas valdība, es uzskatu, ka pastāv atšķirība starp aizdevuma līgumiem, kas izteikti ārvalsts valūtā, un aizdevumiem, kas indeksēti attiecībā pret ārvalstu valūtu. Šajā pēdējā gadījumā atmaksāšana vienmēr tiek veikta nacionālajā valūtā. Es uzskatu, ka nav atbilstoši pielīdzināt noteikumu par atmaksāšanu ārvalsts valūtā t.s. “monetārajam” noteikumam. Attiecīgā aizdevuma līguma pārklasificēšanā vienkārši par līgumu, kas indeksēts attiecībā pret ārvalstu valūtu, nebūtu ievērots tas, ka atsauce uz ārvalstu valūtu ir galvenais elements pušu savstarpējos pienākumos, noslēdzot aizdevuma līgumu.

52.

Tāpat arī pretēji noteikumam par patērētājam sniedzamo pakalpojumu izmaksu grozījuma mehānismu (kā lietā Invitel ( 18 )) vai par komersanta sniegtajiem pakalpojumiem “valūtas kursa risks” ir viens no galvenajiem ārvalsts valūtā izteiktu aizdevuma līguma elementiem. Tāpat arī, lai gan – kā Tiesa ir nospriedusi lietā Matei ( 19 ) – jēdzienu “kredīta kopējās izmaksas” Direktīvas 2008/48/EK 3. panta g) punkta izpratnē ( 20 ) nevar pielīdzināt jēdzienam “līguma galvenais priekšmets”, valūta, kurā jāatmaksā aizdevums, ir pamatpakalpojums, kas raksturo aizdevuma līgumu.

53.

Visbeidzot, pirms izdarīt secinājumu par trešo jautājumu, ko uzdevusi iesniedzējtiesa, man šķiet svarīgi īsumā izskatīt jautājumu par to, vai īpašajā šīs lietas kontekstā var atsaukties uz Direktīvas 93/13 1. panta 2. punktu.

54.

Šis noteikums paredz, ka “šīs direktīvas noteikumi neattiecas uz noteikumiem, kas ietver obligātas tiesību normas un to starptautisko konvenciju principus vai noteikumus, kam ir pievienojušās dalībvalstis vai [Savienība]”. Šo izslēgšanu pamato tas, ka ir leģitīmi pieņemt, ka valsts likumdevējs ir izveidojis līdzsvaru starp visām konkrētu līgumu pušu tiesībām un pienākumiem ( 21 ).

55.

Šajā ziņā apstāklis, ka valsts tiesa prejudiciālo jautājumu ir izteikusi, formāli atsaucoties uz noteiktām Savienības tiesību normām, neliedz Tiesai sniegt šai tiesai visus interpretācijas elementus, kas tai var būt noderīgi, izspriežot izskatāmo lietu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa savu jautājumu formulējumā uz tiem ir vai nav atsaukusies. Tiesai no visas valsts tiesas iesniegtās informācijas un tostarp no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu motivācijas ir tiesības nošķirt tos Savienības tiesību elementus, kuriem ir nepieciešama interpretācija, ņemot vērā strīda priekšmetu ( 22 ).

56.

Saistībā ar šo lietu tika norādīts – it īpaši uz to norādīja Rumānijas valdība un banka –, ka rodas jautājums par to, vai attiecīgie noteikumi nav tikai nominālā valūtas maiņas kursa principa atspulgs, kas iekļauts Rumānijas Civilkodeksa 1578. pantā (skat. iepriekš 12. punktu).

57.

Tiesa ir apstiprinājusi, ka Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka līguma noteikums, kas iekļauts starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju noslēgtā līgumā, ir izslēgts no šīs direktīvas darbības jomas vienīgi tad, ja minētais līguma noteikums ietver obligātas tiesību normas vai obligāta regulējoša noteikuma saturu, kas jāpārbauda iesniedzējtiesai ( 23 ).

58.

Šajā gadījumā pieļaujamas šaubas, pirmkārt, par to, vai nominālā valūtas maiņas kursa princips bija absolūti piemērojams dienā, kad tika noslēgti attiecīgie līgumi, un otrkārt, lai noteiktu, vai apgalvotā negodīgā iedarbība izriet vienīgi no valsts tiesībām vai arī tā ir šo tiesību un attiecīgo noteikumu kombinēta iedarbība. Ņemot vērā Direktīvas 93/13 1. panta 2. punktā paredzētā ierobežojuma šaurāku tvērumu, nav skaidri zināms, vai tas ir piemērojams, jo Civilkodeksa 1578. pants var tikt uzskatīts par papildinošu tiesību normu. Katrā ziņā tas ir jāpārbauda tikai valsts tiesai.

59.

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, iesaku Tiesai atbildēt, ka Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka iesniedzējtiesai, ņemot vērā konkrēto aizdevuma līgumu veidu, vispārējo sistēmu un noteikumus, kā arī to juridisko un faktisko kontekstu, ir jānovērtē, vai attiecīgais noteikums, saskaņā ar kuru aizdevums jāatmaksā tajā pašā valūtā, kādā tas ir piešķirts, atspoguļo valsts tiesību normas šīs direktīvas 1. panta 2. punkta izpratnē. Ja tā nav, tad valsts tiesai ir jāuzskata, ka šis noteikums attiecas uz jēdzienu “līguma galvenais priekšmets”, kas minēto noteikumu izslēdz no tā iespējami negodīgā rakstura pārbaudes. Tā var būt gadījumā attiecībā uz noteikumu, kas iekļauts aizdevuma līgumā, saskaņā ar kuru aizdevuma ņēmējam summa jāatmaksā tajā pašā valūtā, kādā aizdevums piešķirts.

60.

Iesniedzējtiesa lūdz Tiesai noteikt, vai līguma noteikuma, šajā gadījumā tā noteikuma, kurā paredzēts patērētāja pienākums viņam piešķirto aizdevumu atmaksāt tajā pašā valūtā, kādā tas viņam ir piešķirts, iekļaušana ir jāpapildina ar izsmeļošu informāciju par ekonomiskajām sekām, kas var izrietēt no šā noteikuma.

61.

Šajā ziņā vispirms ir jāuzsver, ka prasība līguma noteikumus, kuri saista patērētāju un komersantu, formulēt vienkāršā un skaidri saprotamā valodā ir jāievēro pat tad, ja noteikums attiecas uz Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktu ( 24 ). Uz minētajā tiesību normā paredzētajiem noteikumiem, kaut arī tie ietilpst ar direktīvas reglamentētajā jomā, neattiecas to negodīguma novērtējums tikai, ciktāl valsts kompetentajai tiesai pēc katra atsevišķa gadījuma pārbaudes būtu jāuzskata, ka komersants tos ir formulējis vienkāršā un skaidri saprotamā valodā ( 25 ). Citiem vārdiem, lai kāds arī būtu iesniedzējtiesas secinājums attiecībā uz Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkta piemērojamību apstrīdētajiem noteikumiem, prasība par formulējumu “vienkāršā, skaidri saprotamā valodā” ir saistoša.

62.

Turpinot tāpat ir atzīts, ka prasība noslēgtā līguma noteikumus formulēt vienkāršā, skaidri saprotamā valodā ir jāvērtē Direktīvas 93/13 preambulas divdesmitā apsvēruma kontekstā ( 26 ) un ka šīs prasības tvērums ir tāds pats kā tai, kura minēta šīs direktīvas 5. pantā, un šī prasība ir būtiska, un tā nozīmē, ka patērētājs faktiski izskata visus līguma noteikumus. Tieši uz komersanta sniegtās informācijas pamata patērētājs izlems, vai viņš vēlas uzņemties līgumiskas saistības ar komersantu ( 27 ).

63.

Visbeidzot ir vispārpieņemts arī, ka šī prasība ir jāsaprot plaši: to nevar attiecināt tikai uz vienu formālu un gramatisku aspektu, bet tā nozīmē arī to, ka patērētājs, pamatojoties uz precīziem un saprotamiem kritērijiem, var paredzēt ekonomiskās sekas, kuras viņam izriet no iespējamiem grozījumiem izmaksās, kas viņam būtu jāsedz ( 28 ). Šajā kontekstā ir jāņem vērā uzmanības līmenis, kādu var sagaidīt no vidusmēra patērētāja, kas ir vidēji informēts, pietiekami uzmanīgs un apdomīgs ( 29 ).

64.

Šajā ziņā man šķiet sevišķi būtiski, it īpaši sevišķi apjomīgu finanšu saistību gadījumā – kā tās, kuras var būt raksturīgas ilgtermiņa aizdevumiem, – ka komersants patērētājiem sniedz pietiekamu informāciju, lai viņi varētu uzņemties apzinātas saistības.

65.

Precīzāk, kad komersants iesaka patērētājam aizdevuma līguma formulu, viņam, izmantojot viegli saprotamu informāciju, ir jāizklāsta iespējamās sekas uz šā patērētāja ekonomisko situāciju. Šim patērētājam it īpaši jāspēj saprast, ka viņš apņemas par dažām finanšu priekšrocībām (piemēram, zemu procentu likmi) uzņemties noteiktu riska līmeni. Jāprecizē, ka aizdevumu, kuri nav aizdevumi nekustamajam īpašumam, gadījumā vispārējam informācijas priekšlikumam, kas izriet no Direktīvas 93/13, pievienojas precīzāki pienākumi, kas paredzēti direktīvās par patēriņa kredītiem ( 30 ).

66.

Atgriežoties pie pamatlietas, ja vidusmēra patērētājs, kas ir samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs, principā spēj saprast, ka valūtas maiņas kurss ir pakļauts svārstībām, savukārt viņš ir skaidri jāinformē par to, ka, parakstot aizdevuma līgumu, kas izteikts ārvalsts valūtā, viņš sevi pakļauj valūtas kursa riskam, ko viņam, iespējams, būs grūti uzņemties, tās valūtas, kurā viņš gūst ienākumus, devalvācijas gadījumā ( 31 ).

67.

Šādā kontekstā no komersanta, šajā gadījumā bankas, jāprasa, lai tas, ņemot vērā savu kvalifikāciju un zināšanas šajā jomā, izklāsta iespējamās valūtas maiņas likmju izmaiņas un riskus, slēdzot līgumu ārvalsts valūtā, it īpaši, ja patērētājs aizņēmējs ienākumus nesaņem šajā valūtā.

68.

Tomēr man nešķiet saprātīgi no komersanta prasīt, lai viņš aizdevuma līguma noslēgšanas posmā informētu patērētāju par negaidītiem notikumiem vai izmaiņām pēc līguma noslēgšanas, kurus tas nevar paredzēt. No komersanta nevar prasīt, lai tas sniegtu patērētājam citu informāciju nekā to, kura tiem ir zināma vai objektīvi vajadzētu būt zināmai šā līguma noslēgšanas brīdī.

69.

Šajā gadījumā, tā kā nav tādu elementu, kas apliecinātu, ka banka varēja paredzēt kopumā vēsturiskas Rumānijas lejas un Šveices franka maiņas kursa izmaiņas, kuru apjoms bija tāds, kāds tika novērots kopš 2007. gada, un ka tā ar nodomu neinformēja aizņēmējus, man nešķiet saprātīgi no komersanta prasīt, ka tikai viņš uzņemas valūtas kursa risku. Tomēr valsts tiesai ir jāpārbauda, ka komersants tik tiešām ir pārliecinājies, ka attiecīgie patērētāji ir labi sapratuši aizdevuma līguma noteikumus un tātad viņi pilnībā ir varējuši novērtēt tā ekonomiskās sekas.

70.

Šajā ziņā jautājumu loks, kas mums jāizskata, ir jānošķir no tā, kāds bija lietā, kurā pieņemts 2014. gada 30. aprīļa spriedums Kásler un Káslerné Rábai (C‑26/13, EU:C:2014:282).

71.

Šajā pēdējā minētajā lietā būtiski bija zināt, vai, ņemot vērā visus svarīgos faktu elementus, tostarp reklāmu un informāciju, ko aizdevējs ir sniedzis aizdevuma līguma apspriešanas ietvaros, vidusmēra patērētājs, kas ir samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs, varēja zināt ne vien par starpības esamību, kas parasti pastāv vērtspapīru tirgū, starp ārvalsts valūtas pārdošanas kursu un tās pirkšanas kursu, bet arī novērtēt ekonomiskās sekas, kuras var būt visai ievērojamas un kuras tam rodas pārdošanas kursa piemērošanas dēļ aizdevuma atmaksai, kas tam būs jāveic, un līdz ar to – tā aizdevuma kopējās izmaksas ( 32 ). Es atgādinu, ka minētā lieta bija nevis par valūtas maiņas svārstībām, bet gan par to, ka mēneša maksājumi aizdevuma atdošanai bija aprēķināti, ņemot vērā bankas īstenoto ārvalstu valūtas pārdošanas kursu.

72.

Visbeidzot prasība, atbilstoši kurai līguma noteikums jāformulē vienkāršā, skaidri saprotamā valodā, paredz, ka noteikums par aizdevuma atmaksāšanu tajā pašā valūtā ir patērētājam saprotams gan formālā un gramatikas aspektā, gan arī attiecībā uz tā konkrēto tvērumu tajā ziņā, ka vidusmēra patērētājs, kas ir samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs, var ne vien zināt par tās ārvalsts valūtas vērtības palielināšanos vai samazināšanos, kurā līgums ir noslēgts, bet arī novērtēt iespējami nozīmīgās šāda noteikuma par viņa finansiālajām saistībām ekonomiskās sekas. Šī prasība tomēr nevar noteikt komersantam pienākumu paredzēt turpmākas neparedzamas pārmaiņas, piemēram, tās, kuras raksturo attiecīgās valūtas maiņas kursa svārstības, kādas ir pamatlietā, un par tām informēt patērētāju un to, ka šis komersants ir atbildīgs par sekām.

73.

Iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai “ievērojama nelīdzsvarotība” pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkta izpratnē, ir jāvērtē, atsaucoties tikai uz situāciju līguma slēgšanas brīdī, vai arī var ņemt vērā izmaiņas, kas notikušas pēc šā līguma noslēgšanas un kas patērētāja pienākumu izpildi būtisku valūtas kursa izmaiņu dēļ padarīja pārāk apgrūtinošu salīdzinājumā ar pienākumiem, kādi bija līguma noslēgšanas brīdī.

74.

Vispirms man šķiet lietderīgi uzsvērt, kā izriet no Direktīvas 93/13 vispārējās sistēmas un no tajās paredzētās aizsardzības sistēmas, ka šim jautājumam ir nozīme tikai tad, ja būtu secināts, ka attiecīgais noteikums neattiecas uz šīs direktīvas 4. panta 2. punktu tajā ziņā, ka tas neattiecas ne uz pakalpojuma priekšmetu, ne cenu, vai arī tajā ziņā, ka tas nav formulēts vienkāršā, skaidri saprotamā valodā – un ka tā negodīgais raksturs ir jāpārbauda pēc būtības. Pretējā gadījumā šis jautājums nav atbilstošs.

75.

Gadījumā, ja Tiesai būtu jāprecizē brīdis, kad jānovērtē, vai pastāv “ievērojama nelīdzsvarotība” pušu tiesībās un pienākumos Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkta izpratnē ( 33 ), es uzskatu, ka gan no šīs direktīvas noteikumu formulējuma, gan no tās aizsardzības rakstura, ko tā piešķir patērētājam izriet, ka šādas nelīdzsvarotības pastāvēšanas novērtējums jāveic, ņemot vērā apstākļus un pieejamos informācijas elementus dienā, kad noslēgts attiecīgais līgums.

76.

Pirmkārt, runājot par atbilstošo šīs direktīvas noteikumu formulējumu, atbilstīgi tās 3. panta 1. punktam līguma noteikuma negodīgums jāvērtē, atsaucoties uz to, vai pastāv “ievērojama nelīdzsvarotība tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma”. Šis noteikums a priori izslēdz jebkādu atsauci uz notikumiem vai izmaiņām pēc attiecīgā līguma noslēgšanas.

77.

Tāpat arī atbilstīgi minētās direktīvas 4. panta 1. punktam “līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma noteikumiem vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs” ( 34 ).

78.

Šie noteikumi diezgan skaidri norāda, ka līguma noteikuma negodīguma novērtēšana jāveic, par atsauci izmantojot to brīdi, kurā attiecīgais līgums noslēgts.

79.

Otrkārt, kas attiecas uz Direktīvā 93/13 izvirzīto mērķi, tas ir nodrošināt patērētāja aizsardzību pret to, ka komersants līgumā iekļauj tādus noteikumus, kuri, ņemot vērā apstākļus attiecīgā līguma slēgšanas brīdī, kā arī visus pārējos līguma nosacījumus ( 35 ), rada ievērojumu līguma pušu nelīdzsvarotību. Šajā kontekstā svarīgi ir pārliecināties, ka komersants, godīgi un līdzvērtīgi izturoties pret patērētāju, var pamatoti pieņemt, ka patērētājs piekritīs līguma noslēgšanai ( 36 ).

80.

Lai gan, piemērojot Direktīvu 93/13, ir pašsaprotami, ka noteikuma negodīguma novērtēšanā un tātad ievērojamas nelīdzsvarotības pastāvēšanā starp līguma pusēm par sliktu patērētājam ir jāņem vērā visi apstākļi, ko komersants varēja zināt līguma slēgšanas brīdī un kas bija tādi, kuri var ietekmēt tā turpmāko izpildi, šis vērtējums nekādā ziņā nevar būt atkarīgs no notikumiem pēc līguma noslēgšanas, kuri nav atkarīgi no pušu gribas.

81.

Manuprāt, lai gan Direktīvas 93/13 aspektā tie noteikumi, kuri ievieš nelīdzsvarotību par labu komersantam, ir jāaizliedz, tomēr komersants nevar būt atbildīgs par tādiem notikumiem pēc līguma noslēgšanas, kas nav atkarīgi no viņa gribas. Ja būtu citādi, tad ne vien komersants būtu atbildīgs par nesamērīgiem pienākumiem, bet tas arī kaitētu tiesiskās drošības principam.

82.

Šajā ziņā jānošķir gadījums, kurā līguma noteikumā ir nelīdzsvarotība pušu starpā, kas parādās tikai līguma izpildes laikā, no tāda, kurā, lai gan nav negodīga noteikuma, pienākumus, kuri patērētājam jāpilda to apstākļu izmaiņu dēļ, kas notikušas pēc līguma noslēgšanas, neatkarīgi no pušu gribas, patērētājs uzskata par smagākiem.

83.

Pirmā hipotēze, kas it īpaši atbilst tai, kuru Tiesai bija jāizskata lietā, kurā pieņemts 2013. gada 21. marta spriedums RWE Vertrieb (C‑92/11, EU:C:2013:180) un kas attiecās uz komersanta iespēju vienpusēji mainīt pakalpojuma (gāzes piegāde) cenu, iekļaujot standarta noteikumu, “turpmākās līguma izmaiņas”, par kurām bija runa, faktiski attiecās uz tāda līguma noteikuma īstenošanu, kas jau no sākuma bija negodīgs, jo tajā bija ievērojama pušu nelīdzsvarotība.

84.

Savukārt uz otro hipotēzi – proti, to, kurā nav negodīgu noteikumu, bet kurā apstākļu izmaiņu dēļ patērētājs savus pienākumus uzskata par pārmērīgiem, – neattiecas ar Direktīvu 93/13 piešķirtā aizsardzība ( 37 ).

85.

Tāds, manuprāt, ir gadījums ar noteikumu, ar kuru aizdevuma līguma gadījumā, kas noslēgts ārvalsts valūtā, nosaka, ka ikmēneša maksājumi aizdevuma atdošanai jāveic tajā pašā valūtā, un tādējādi, ja nacionālās valūtas vērtība samazinās attiecībā uz šo valūtu, valūtas kursa riskam “tiek pakļauts” patērētājs.

86.

Nešķiet, ka šādā noteikumā ir iekļauta nelīdzsvarotība. Jākonstatē, ka maiņas kursa izmaiņas, kas – es atgādinu – var notikt gan tā palielināšanās, gan samazināšanās virzienā, ir apstāklis, kas nav atkarīgs no vienas aizdevuma līguma puses gribas. Tas, ka par pakalpojumu, kas aizņēmējam ir jāatmaksā maiņas kursa izmaiņu gadījumā, maksājums ir kļuvis nepanesams, kad to konvertē nacionālajā valūtā, nevar būt iemesls, lai valūtas kursa risku pārnestu uz aizdevēju.

87.

Turklāt, lai varētu konstatēt ievērojamas nelīdzsvarotības esamību, vajadzētu konstatēt atšķirību starp aizdoto summu un atdoto summu. Šādas atšķirības nav: banku iestāde ir aizdevusi noteiktu skaitu naudas vienību un tai ir tiesības atgūt šādu pašu skaitu.

88.

Citiem vārdiem, tas, ka valūtas kursa risks jāuzņemas patērētājam, pats par sevi nerada ievērojamu nelīdzsvarotību, jo komersants (šajā gadījumā – banka) nenosaka valūtas maiņas kursu, kas būs spēkā pēc līguma noslēgšanas.

89.

Ja ievērojamas nelīdzsvarotības pastāvēšana būtu jāvērtē arī attiecībā uz notikumiem, ko komersants aizdevējs zināja vai varēja paredzēt līguma noslēgšanas brīdī, tas pats nav attiecināms uz notikumiem, kuri risinās attiecīgā līguma darbības laikā neatkarīgi no pušu gribas.

90.

Nobeigumā un gadījumā, ja tiktu nospriests atbildēt uz pirmo jautājumu, es iesaku Tiesai atbildēt, ka Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ievērojama nelīdzsvarotība pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, ir jāvērtē, ņemot vērā visus apstākļus, kurus komersants būtu varējis saprātīgi paredzēt, noslēdzot līgumu. Šo nelīdzsvarotību turpretī nevar vērtēt, ņemot vērā izmaiņas, kas notikušas pēc līguma noslēgšanas, piemēram, valūtas maiņas kursa izmaiņas, pār kurām komersantam nebija kontroles un kuras viņš nevarēja paredzēt.

91.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Curtea de Apel Oradea (Oradjas Apelācijas tiesa, Rumānija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: