1.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 38/30

1)

Vai no 2012. gada 9. marta sprieduma lietā C-564/10 Bundesanstalt für Landwirtschaft und Ernährung/Pfeifer & Langen KG var secināt, ka Regulas Nr. 2988/95 (1), ar ko Kopienu tiesībās nosaka noilguma režīmu, 3. pants ir piemērojams pasākumiem attiecībā uz procentu maksājumu, kas ir veicams, piemērojot Regulas (EK) Nr. 800/1999 (2) 52. pantu un Regulas (EK) Nr. 770/96 (3) 5.a pantu?

2)

Vai ir jāuzskata, ka procentu prasījums izriet no “nepārtraukta vai atkārtota pārkāpuma” rakstura, kas beidzas galvenā parāda samaksas dienā, un tādējādi līdz šai dienai tiek pārcelta noilguma sākuma diena?

3)

Ja atbilde uz 2. jautājumu ir noliedzoša, vai par noilguma sākuma dienu ir jānosaka diena, kad tika izdarīts pārkāpums, par kuru radās galvenais parāds, vai arī to var noteikt tikai kā atbalsta vai nodrošinājuma maksājuma dienu, kas atbilst dienai, no kuras sāka aprēķināt minētos procentus?

4)

Vai, piemērojot ar Regulu Nr. 2988/95 paredzētās noilguma normas, ir jāuzskata, ka ikviens akts, kas pārtrauc noilgumu attiecībā uz galveno parādu, pārtrauc arī noilgumu attiecībā uz procentiem, lai arī tie nav minēti tiesību aktos par noilguma pārtraukšanu saistībā ar galveno parādu?

5)

Vai noilgums iestājas tad, kad ir sasniegts Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta 4. daļā paredzētais maksimālais termiņš, ja šajā termiņā maksātāja iestāde prasa atlīdzināt nepamatoti izmaksāto atbalstu, neprasot vienlaicīgi samaksāt procentus?

6)

Vai ar valsts tiesībās paredzēto piecu gadu noilguma termiņu, kas Civilkodeksa 2224. pantā ir ieviests ar 2008. gada 17. jūnija Likumu Nr. 2008-561, attiecībā uz noilgumiem, kas vēl nebija iestājušies šī likuma spēkā stāšanās dienā, varēja aizstāt Regulā Nr. 2988/95 paredzēto četru gadu noilguma termiņu, piemērojot minētās regulas 3. panta 3. punktā paredzēto izņēmumu?