1.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 38/27

—

atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas spriedumu, ar kuru noraidīta apelācijas sūdzības iesniedzējas prasība par ITSB Apelācijas otrās padomes 2014. gada 19. maija lēmumu lietā R 1118/2013–2, un līdz ar to atcelt apstrīdēto lēmumu un agrāku ITSB Anulēšanas nodaļas 2013. gada 30. aprīļa lēmumu, ar kuru apmierināts pieteikums par Kopienas preču zīmes “ZARA” reģistrācijas Nr. 112 755 atcelšanu attiecībā uz pakalpojumiem, kas ietilpst 39. klasē;

—

piespriest ITSB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar šo apelācijas sūdzību, izvirzot sešu apelācijas sūdzības pamatus, tiek apstrīdēti pārsūdzētā sprieduma 32.–37. punktā izklāstītie tiesību pamati.

2.

Saistībā ar pirmo apelācijas sūdzības pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi Regulas par Kopienas preču zīmi (RKPZ) Nr. 207/2009 (1) 65. panta 3. punkta pārkāpumu, kas izpaužas tādējādi, ka pārsūdzētā sprieduma 37. punktā ir pārsniegtas šajā tiesā celtās prasības robežas, apšaubot preču zīmes “ZARA” Nr. 112 755 izmantošanu kā tādu attiecībā uz pakalpojumiem, kas ietilpst 39. klasē, lai gan par šo jautājumu nebija strīda un tas neietilpa prasībā.

3.

Apelācijas padomē iesniegtās apelācijas sūdzības priekšmetu veidoja vienīgi tas, vai Inditex veikto preču zīmes “ZARA” izmantošanu attiecībā uz transporta pakalpojumiem un preču, kuras šī sabiedrība piegādāja saviem franšīzes ņēmējiem, izplatīšanu var vai nevar uzskatīt par publisku izmantošanu pretstatā privātai izmantošanai pašā uzņēmumā un, tādējādi, vai to var vai nevar uzskatīt par faktisku izmantošanu. Līdz ar to preču zīmes “ZARA” izmantošana kā tāda attiecībā uz transporta pakalpojumiem un preču zīmes īpašnieka veikto izplatīšanu bija fakts, kas netika apstrīdēts un netika apspriests administratīvajā procesā.

4.

Saistībā ar otro apelācijas sūdzības pamatu Inditex apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 32. un 33. punktā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar RKPZ Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunktu, sajaucot jēdzienu “komerciālā integrācija”, kas raksturo uzņēmumu – franšīzes ņēmēju, kas integrējas franšīzes devēja komerciālajā modelī, ar jēdzienu “ekonomiskā integrācija” vai “ekonomiskā vienība” ekonomiskās atkarības pakāpes izpratnē.

5.

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 33. punktā ir uzskatījusi, ka fakts, ka Inditex franšīzes ņēmēji izmanto tirdzniecības modeli, kas komerciāli integrēts franšīzes devēja komerciālajā modelī, nozīmē, ka šie franšīzes ņēmēji zaudē savu neatkarīgas ekonomiskas vienības statusu, proti, trešās personas ārpus franšīzes devēja iekšējās struktūras statusu. Apelācijas sūdzības iesniedzējas ieskatā šis vērtējums nav pareizs, jo ir pretrunā tiesību normām.

6.

Saistībā ar trešo apelācijas sūdzības pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 33. punktā ir sagrozījusi Antonio Abril2012. gada 7. maija oficiālā paziņojuma tekstu (prasības pieteikuma 4. pielikums), daļēji iztulkojot vienu daļu no Antonio Abril faktiski sniegtajiem paziņojumiem, kā rezultātā Vispārējā tiesa nepareizi interpretēja minēto dokumentu un tas ietekmēja Vispārējās tiesas secinājumu attiecībā uz preču zīmes “ZARA” izmantošanas publiskā rakstura noteikšanu.

7.

Saistībā ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar RKPZ Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunktu, pārsūdzētā sprieduma 35. punktā pārkāpjot prasības par to, ka preču zīmes faktiskās izmantošanas vērtējumā ir jāņem vērā visi fakti un apstākļi, kuriem ir nozīme, lai noteiktu tās komerciālo izmantošanu. Konkrēti, tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa nav uzskatījusi, ka Inditex ir darbojusies preču transportēšanas pakalpojumu tirgū ar savu preču zīmi “ZARA”, jo šai sabiedrībai neesot apgrozījuma, ko radījusi 39. klasē ietilpstošo pakalpojumu sniegšana.

8.

Vispārējā tiesa nav uzskatījusi, ka Inditex ir sniegusi preču transportēšanas pakalpojumus trešajām personām ārpus savas ekonomiskās vienības, ņemot vērā, ka tā ir uzņēmums, kas nodarbojas ar modes preču izgatavošanu un pārdošanu, un nav transporta uzņēmums. Apelācijas sūdzības iesniedzējas ieskatā šī Vispārējās tiesas pieeja ir nepareiza un ar to tiek pārkāptas tiesību normas un Savienības judikatūra, kas ir norādīta atbilstošajā apelācijas sūdzības pamatā.

9.

Saistībā ar piekto pamatu Inditex apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 35. punktā ir sagrozījusi Antonio Abril2012. gada 7. maija oficiālā paziņojuma tekstu, interpretējot paziņojuma 18. punktā norādītos kvantitatīvos datus kā tādus, kas apstiprina apstrīdētās preču zīmes komerciālo izmantošanu attiecībā uz preču tirdzniecību, kaut gan patiesībā minētajā dokumentā norādītie kvantitatīvie dati attiecas vienīgi uz summām, kuras Inditex saņēma no saviem franšīzes ņēmējiem par transporta pakalpojumiem, kurus šī sabiedrība sniegusi minētajiem franšīzes ņēmējiem.

10.

Visbeidzot, saistībā ar sesto pamatu tiek apgalvota kļūda tiesību piemērošanā, kas pieļauta, pārkāpjot RKPZ Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunktu, aplūkotu kopsakarā ar Regulas Nr. 2868/95 (2) 22. noteikumu, ciktāl Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 36. punktā pieprasīja Inditex sniegt probatio diabólica, neatzīstot, ka tai tikuši iesniegti pierādījumi par apgrozījumu, jo neesot iesniegti faktūrrēķini, lai gan Vispārējai tiesai bija zināms, ka Inditex nespēj iesniegt šādus faktūrrēķinus, tā kā atbilstošajā apelācijas sūdzības pamatā norādīto iemeslu dēļ runa ir par neeksistējošiem dokumentiem.