—

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

—

Eiropas Komisijas vārdā – K. Herbout‑Borczak un M. van Beek, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV 2003, L 299, 9. lpp.) 7. pantu.

2

Šis jautājums ir uzdots tiesvedībā starp Alicja Sobczyszn un Szkoła Podstawowa w Rzeplinie (Žeplinas [Rzeplin] pamatskola, Polija), viņas darba devēju, par A. Sobczyszn pieteikumu izmantot viņas tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu par vienu gadu, kura laikā viņa izmantoja atveseļošanās atvaļinājumu.

3

Direktīvas 2003/88 1. pantā “Mērķis un darbības joma” ir paredzēts:

“1.   Šī direktīva nosaka minimālās drošības un veselības prasības darba laika organizēšanai.

2.   Šī direktīva attiecas uz:

[..].”

4

Šīs direktīvas 7. pantā “Gadskārtējais [ikgadējais] atvaļinājums” ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu, atvaļinājumu saskaņā ar nosacījumiem par tiesībām uz šāda atvaļinājuma piešķiršanu, ko nosaka valsts tiesību akti un/vai prakse.

2.   Obligāto apmaksāto ikgadējā atvaļinājuma laikposmu nevar aizstāt ar finansiālu atlīdzību, izņemot gadījumus, kad pārtrauc darba attiecības.”

5

Direktīvas 2003/88 17. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstis var atkāpties no atsevišķiem šīs direktīvas noteikumiem. Atkāpes nav pieļaujamas attiecībā uz minētās direktīvas 7. pantu.

6

1982. gada 26. janvāraUstawa Kart – Nauczyciela (Likums par skolotāju kodeksu) (Dz. U., 2014., Nr. 191, 1198. pozīcija, turpmāk tekstā – “Skolotāju kodekss”) ir speciāls likums, kurā ir noteiktas skolotāju tiesības un pienākumi. Kodeks Pracy (Darba kodekss), kas ir pieņemts ar grozīto 1974. gada 26. jūnija likumu (Dz. U., 1974., Nr. 24, 141. pozīcija), skolotājiem ir piemērojams tikai pakārtoti.

7

Skolotāju kodeksa 64. pants ir izteikts šādi:

“1.   Skolotājiem, kas ir nodarbināti skolā, kurā darba organizēšana paredz vasaras un ziemas brīvdienas, ir tiesības uz šīm brīvdienām atbilstošu ikgadējo atvaļinājumu, ko viņi izmanto [šo brīvdienu] laikā.

[..]

3.   Skolotājiem, kas ir nodarbināti skolā, kurā nav paredzētas skolēnu brīvdienas, ir tiesības uz 35 dienu ikgadējo atvaļinājumu, kas tiek paredzēts atvaļinājumu plānā.

[..]

5.a   Skolotājiem, kuri ir nodarbināti skolā, kurā nav paredzētas skolēnu brīvdienas, ja darba attiecības tiek nodibinātas vai izbeigtas kalendārā gada laikā, ir tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu, kas ir proporcionāls viņu nostrādātajam laikposmam, atbilstoši īpašiem noteikumiem.”

8

Šī kodeksa 73. pantā ir paredzēts:

“1.   Iestādes direktors piešķir skolotājiem, kuri ir nodarbināti pilnu darba laiku uz nenoteiktu laiku un kuru darba stāžs iestādē ir vismaz septiņi gadi, atveseļošanās atvaļinājumu, lai veiktu ārsta nozīmētu ārstniecības kursu, vienā reizē ne ilgāk kā uz vienu gadu [..].

[..]

5.   Atveseļošanās atvaļinājuma laikā skolotājs saglabā tiesības uz savu mēneša pamatalgu ar piemaksu par darba stāžu, kā arī tiesības citām profesionālajām piemaksām, tostarp 54. pantā paredzētajām sociālajām priekšrocībām.

6.   Ne vēlāk kā divas nedēļas pirms atveseļošanās atvaļinājuma beigām skolas direktors nosūta skolotājam uzaicinājumu uz izmeklēšanu, kas paredzēta, lai pārbaudītu, vai nav kontrindikāciju viņa pienākumu veikšanai.

[..]

8.   Skolotāji var izmantot atveseļošanās atvaļinājumu ne ātrāk kā vienu gadu pēc iepriekšējā atveseļošanās atvaļinājuma beigām. Atveseļošanās atvaļinājuma ilgums kopumā nevar pārsniegt trīs gadus visas karjeras laikā.

[..]

10.   Skolotāja ārstējošais ārsts, kas ir noslēdzis līgumu ar sociālās apdrošināšanas iestādēm, nolemj, vai ir vajadzīgs atveseļošanās atvaļinājums, lai veiktu nozīmēto ārstēšanu. Pirmajā teikumā minēto lēmumu var pārsūdzēt pārsūdzības iestādē, kas noteikta atbilstoši 11. punktam pieņemtajās tiesību normās un atbilstoši šajās tiesību normās norādītajām procedūrām. [..]”

9

Darba kodeksa 14. pants ir iekļauts šī kodeksa II nodaļā “Darba tiesību pamatprincipi”. Šajā pantā ir noteikts:

“Ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz atpūtu atbilstoši noteikumiem, kas piemērojami darba ilgumam, brīvdienām un ikgadējiem atvaļinājumiem.”

10

Šī kodeksa 152. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz nepārtrauktu ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu, turpmāk tekstā – “atvaļinājums””.

11

Šī paša kodeksa 165. pantā ir paredzēts:

“Ja darba ņēmējs noteiktajā termiņā nevar izmantot atvaļinājumu turpmāk minēto iemeslu dēļ, kas pamato viņa prombūtni no darba, it īpaši:

darba devējam ir pienākums pārcelt atvaļinājumu uz vēlāku laiku.”

12

Darba kodeksa 166. pantā ir noteikts:

“Ja atvaļinājuma dienas nav izmantotas šādu iemeslu dēļ:

darba devējam tas ir jāpārceļ uz vēlāku laiku.”

13

Kopš 2008. gada A. Sobczyszyn ir skolotāja mācību iestādē, kas ir tās darba devējs, Szkoła Podstawowa w Rzeplinie (Žeplinas pamatskola).

14

2011. gada 1. janvārīA. Sobczyszyn bija ieguvusi tiesības uz 35 dienu ikgadējo atvaļinājumu atbilstoši Skolotāju kodeksa 64. panta 3. punktam. No 2011. gada 28. marta līdz 18. novembrim darba devējs, piemērojot minētā likuma 73. pantu, viņai bija piešķīris atveseļošanās atvaļinājumu, lai veiktu ārsta nozīmētu ārstniecības kursu.

15

2012. gada 27. aprīlīA. Sobczyszyn lūdza izmantot savas tiesības uz 2011. gadā iegūtajām ikgadējā atvaļinājuma dienām, kuras viņa nevarēja izmantot sava atveseļošanās atvaļinājuma dēļ. Viņas darba devējs atteica viņai šīs tiesības ar pamatojumu, ka, tā kā 2011. gada atvaļinājumu plānā bija paredzēts, ka viņa izmanto šo savu ikgadējo atvaļinājumu no 2011. gada 1. līdz 31. jūlijam, viņas tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu par 2011. gadu sakrita ar atvaļinājuma veselības uzlabošanai laikposmu, kas bija starp tiem pašiem diviem datumiem.

16

Iesniedzējtiesai, kurā A. Sobczyszyn cēla prasību, ir šaubas par valsts tiesību normu, kas regulē skolotāju tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu, atbilstību Direktīvas 2003/88 7. pantam. Šajā ziņā minētā tiesa uzskata, ka Tiesa vēl nav lēmusi par šīs Savienības tiesību normas interpretāciju gadījumā, kad ikgadējā atvaļinājuma laikposms pārklājas ar atveseļošanās atvaļinājumu, kas ir paredzēts Polijas tiesībās.

17

Šādos apstākļos Sąd Rejonowy dla Wrocławia‑Śródmieścia we Wrocławiu X Wydział Pracy i Ubezpieczeń Społecznych (Vroclavas pilsētas centra rajona tiesas X darba un sociālās nodrošināšanas nodaļa, Polija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas 2003/88 7. pants, saskaņā ar kuru dalībvalstis pieņem vajadzīgos pasākumus, lai katrs darba ņēmējs saņemtu ikgadēju apmaksātu, vismaz četras nedēļas ilgu atvaļinājumu saskaņā ar nosacījumiem par tiesībām uz šāda atvaļinājuma iegūšanu un piešķiršanu, kas ir paredzēti valsts tiesību aktos un/vai atbilstoši valsts praksei, ir jāinterpretē tādējādi, ka skolotājs, kas ir izmantojis atveseļošanās atvaļinājumu, kurš paredzēts Skolotāju kodeksā, papildus iegūst tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu atbilstoši vispārējiem darba tiesību noteikumiem par gadu, kurā viņš ir izmantojis savas tiesības uz atveseļošanās atvaļinājumu”?

18

Uzdodot šo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2003/88 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu vai praksi kā pamatlietā, kas ļauj atteikt darba ņēmējam, kurš iestādes, kurā viņš ir nodarbināts, atvaļinājumu kalendārā noteiktā ikgadējā atvaļinājuma laikā atrodas atbilstoši valsts tiesībām piešķirtā atveseļošanās atvaļinājumā, viņa atveseļošanās atvaļinājuma beigās tiesības izmantot ikgadējo atvaļinājumu vēlākā laikposmā.

19

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, kā izriet no paša Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkta – normas, no kuras šī direktīva neļauj atkāpties – formulējuma, ka ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz vismaz četras nedēļas ilgu apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu. Šīs tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu uzskatāmas īpaši svarīgu Savienības sociālo tiesību principu, kuru īstenot kompetentās valsts iestādes var vienīgi pašā Direktīvā 2003/88 skaidri noteiktās robežās (spriedums, 2009. gada 10. septembris, Vicente Pereda, C‑277/08, EU:C:2009:542, 18. punkts un tajā minētā judikatūra).

20

Otrkārt, ir jānorāda, ka tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu kā Savienības sociālo tiesību princips ir ne tikai īpaši svarīgas, bet tās arī ir tieši noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas, kurai LES 6. panta 1. punktā ir atzīts tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem, 31. panta 2. punktā (spriedumi, 2011. gada 22. novembris, KHS, C‑214/10, EU:C:2011:761, 37. punkts, un 2012. gada 3. maijs, Neidel, C‑337/10, EU:C:2012:263, 40. punkts).

21

Treškārt, tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu nevar tikt interpretētas šauri (skat. spriedumu, 2010. gada 22. aprīlis, Zentralbetriebsrat der Landeskrankenhäuser Tirols, C‑486/08, EU:C:2010:215, 29. punkts).

22

Turklāt Tiesa ir jau nospriedusi, ka Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts principā pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēta kārtība, kādā īstenojamas šajā direktīvā skaidri piešķirtās tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, tostarp arī šo tiesību zaudēšana, beidzoties bāzes periodam, tomēr ar nosacījumu, ka darba ņēmējam, kurš zaudējis tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, ir bijusi faktiska iespēja šīs tiesības izmantot (spriedums, 2009. gada 10. septembris, Vincente Pereda, C‑277/08, EU:C:2009:542, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

23

No Tiesas judikatūras arī izriet, ka tiesību uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu mērķis ir ļaut darba ņēmējam atpūsties un ļaut darba ņēmējam atpūsties un izmantot laiku relaksācijai un brīvā laika nodarbēm (skat. spriedumu, 2009. gada 20. janvāris, Schultz‑Hoff u.c., C‑350/06 un C‑520/06, EU:C:2009:18, 25. punkts).

24

Tiesa secināja, ka, ja pārklājas ikgadējais atvaļinājums un slimības atvaļinājums, Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tam ir pretrunā tādas tiesību normas vai prakse, saskaņā ar kurām tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu izbeidzas, beidzoties bāzes laikposmam un/vai valsts tiesībās noteiktajam pārcelšanas periodam, ja darba ņēmējs visu bāzes laikposmu vai tā daļu ir bijis slimības atvaļinājumā un līdz ar to viņam faktiski nav bijis iespējas izmantot minētās tiesības (skat. it īpaši spriedumus, 2009. gada 20. janvāris, Schultz‑Hoff u.c., C‑350/06 un C‑520/06, EU:C:2009:18, 49. punkts, un 2009. gada 10. septembris, Vicente Pereda, C‑277/08, EU:C:2009:542, 19. punkts).

25

Tiesa uzskatīja, ka tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu mērķis, kas ir ļaut darba ņēmējam atpūsties un izmantot laiku atelpai un brīvā laika nodarbēm, atšķiras no tiesību uz slimības atvaļinājumu mērķa, kas ir ļaut darba ņēmējam atveseļoties (skat. šajā ziņā spriedumu, 2012. gada 21. jūnijs, ANGED, C‑78/11, EU:C:2012:372, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

26

Ņemot vērā šo divu atvaļinājumu veidu atšķirīgos mērķus, Tiesa ir nospriedusi, ka darba ņēmējam, kas iepriekš noteikta ikgadējā atvaļinājuma laikā ir slimības atvaļinājumā, ir tiesības pēc viņa lūguma, lai viņš patiešām varētu izmantot savu ikgadējo atvaļinājumu, to izmantot citā laikā, kas nesakrīt ar slimības atvaļinājuma laikposmu (skat. spriedumus, 2009. gada 10. septembris, Vicente Pereda, C‑277/08, EU:C:2009:542, 22. punkts, un 2012. gada 21. jūnijs, ANGED, C‑78/11, EU:C:2012:372, 20. punkts).

27

Ņemot vērā šos apsvērumus, kas ir pilnībā piemērojami tādā situācijā kā pamatlietā, kurā atveseļošanās atvaļinājums pārklājas ar iepriekš noteiktu ikgadējā atvaļinājuma laikposmu, ir jānosaka, vai, ievērojot šo divu aplūkoto atvaļinājumu veidu, iespējams, atšķirīgo mērķi, šī pārklāšanās var būt šķērslis, lai vēlāk izmantotu darba ņēmēja iegūto ikgadējo atvaļinājumu.

28

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, tā kā galu galā valsts tiesai, kam vienīgajai ir kompetence interpretēt valsts tiesību normas, ir jālemj, vai atveseļošanās atvaļinājuma mērķis atšķiras no ikgadēja apmaksāta atvaļinājuma mērķa, kas noteikts Direktīvas 2003/88 7. pantā, kā to interpretē Tiesa, pēdējā minētā, kura ir aicināta sniegt valsts tiesai lietderīgu atbildi tās izskatāmā strīda atrisināšanai, var tai sniegt šajā ziņā norādes, kas izriet no šīs tiesas iesniegto elementu kopuma un it īpaši no iesniedzējtiesas lēmuma pamatojuma.

29

Attiecībā uz Polijas tiesībās paredzēto tiesību uz atveseļošanās atvaļinājumu mērķi ir jānorāda, ka Skolotāju kodeksa 73. panta 1. punktā ir noteikts, ka minētais atvaļinājums tiek piešķirts, “lai veiktu ārsta nozīmētu ārstniecības kursu”, kas vienā reizē nepārsniedz vienu gadu. Atbilstoši šī panta 10. punktam par to, vai ir “vajadzīgs šāds atvaļinājums nozīmētās ārstēšanās veikšanai”, lemj skolotāja ārstējošais ārsts, kas ir noslēdzis līgumu ar sociālās apdrošināšanas iestādēm. Turklāt šī kodeksa 73. panta 6. punktā ir paredzēts, ka divas nedēļas pirms minētā atvaļinājuma beigām skolotājam ir jāierodas uz izmeklēšanu, lai pārbaudītu, vai nav kontrindikāciju viņa darba atsākšanai.

30

Taču, kā pati iesniedzējtiesa ir norādījusi lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, šī sprieduma iepriekšējā punktā iekļautie elementi apstiprina apgalvojumu, ka pamatlietā aplūkotā atveseļošanās atvaļinājuma mērķis ir uzlabot to darba ņēmēju veselības stāvokli, kuriem tas ir noteikts, un neparedz, pretēji Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā noteiktajam ikgadējam apmaksātajam atvaļinājumam, sniegt darba ņēmējiem laiku atpūtai un brīvā laika nodarbēm, jo viņiem ir jāveic ārsta nozīmēta ārstēšana.

31

Ņemot vērā minētās norādes, kā arī visus elementus, kas valsts līmenī regulē tiesību uz atveseļošanās atvaļinājumu piešķiršanu, iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai šo pēdējo minēto tiesību mērķis atšķiras no mērķa, kāds ir tiesībām uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu, kuras definētas Direktīvas 2003/88 7. pantā, kā to interpretē Tiesa.

32

Ja iesniedzējtiesa konstatē, ka pastāv šāda atšķirība, valsts tiesiskajā regulējumā ir jāparedz pienākums darba devējam piešķirt attiecīgajam darba ņēmējam citu darba ņēmēja piedāvātu ikgadējā atvaļinājuma periodu, kas attiecīgā gadījumā atbilst vispārējo interešu apsvērumiem, kas saistīti ar darba devēja interesēm, a priori neizslēdzot iespēju, ka šis periods var būt ārpus attiecīgajam ikgadējam atvaļinājumam noteiktā bāzes laikposma (skat. šajā ziņā spriedumu, 2009. gada 10. septembris, Vicente Pereda, C‑277/08, EU:C:2009:542, 22. un 23. punkts).

33

Kā izriet no Tiesas judikatūras – lai arī ikgadēja apmaksāta atvaļinājuma pozitīvā ietekme uz darba ņēmēja drošību un veselību īstenojas pilnībā, ja tas tiek izmantots šim mērķim noteiktajā, proti, tekošajā gadā, šī atpūtas laikposma nozīme šajā ziņā saglabājas, ja tas tiek izmantots turpmākā laikposmā (skat. spriedumus, 2006. gada 6. aprīlis, Federatie Nederlandse Vakbeweging, C‑124/05, EU:C:2006:244, 30. punkts, kā arī 2009. gada 20. janvāris, Schultz‑Hoff u.c., C‑350/06 un C‑520/06, EU:C:2009:18, 30. punkts).

34

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu vai praksi kā pamatlietā, kas ļauj atteikt darba ņēmējam, kurš iestādes, kurā viņš ir nodarbināts, atvaļinājumu kalendārā noteiktā ikgadējā atvaļinājuma laikā atrodas atbilstoši valsts tiesībām piešķirtā atveseļošanās atvaļinājumā, viņa atveseļošanās atvaļinājuma beigās tiesības izmantot ikgadējo atvaļinājumu vēlākā laikposmā, ar nosacījumu, ka atveseļošanās atvaļinājuma mērķis atšķiras no ikgadējā atvaļinājuma mērķa, kas ir jāizvērtē iesniedzējtiesai.

35

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu vai praksi kā pamatlietā, kas ļauj atteikt darba ņēmējam, kurš iestādes, kurā viņš ir nodarbināts, atvaļinājumu kalendārā noteiktā ikgadējā atvaļinājuma laikā atrodas atbilstoši valsts tiesībām piešķirtā atveseļošanās atvaļinājumā, viņa atveseļošanās atvaļinājuma beigās tiesības izmantot ikgadējo atvaļinājumu vēlākā laikposmā, ar nosacījumu, ka atveseļošanās atvaļinājuma mērķis atšķiras no ikgadējā atvaļinājuma mērķa, kas ir jāizvērtē iesniedzējtiesai.