—

Šajā ziņā tiek apgalvots, ka apstrīdētais tiesību akts ir izdots, lai rīkotos attiecībā pret atsevišķiem dažādu Kopējās zivsaimniecības politikas normu piemērošanā atklātajiem pārkāpumiem. Tomēr tā kā šajā aktā nav nevienas norādes par to, kādi ir šie pārkāpumi, nav iespējams izsekot loģiskajam domu gājienam, kura rezultātā tas ir pieņemts. Šis spēkā neesamības iemesls esot vēl jo nopietnāks tāpēc, ka ar šie pasākumiem tiecas izdarīt atkāpi no līdzšinējiem Savienības tiesību aktiem.

—

Šajā ziņā tiek apgalvots, ka apstrīdētajam lēmumam ir trūkumi gan tāpēc, ka tas ir pretrunā Līgumiem un Regulas Nr. 1224/2009 102. panta 4. punktam, gan tāpēc, ka to pieņemt nav bijis attiecīgās iestādes kompetencē. Ar to nav gribēts stiprināt kontroļu sistēmu, bet gan noteikti jauni, primārajos tiesību aktos neparedzēti un šiem tiesību aktiem pat pretrunā esoši pienākumi.

—

Šajā ziņā tiek apgalvots, ka ar šo lēmumu ir pārkāpts princips par diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegumu, jo tajā Itālijas zvejniekiem ir noteikti jauni un apgrūtinošāki pienākumi. Turklāt šie pasākumi nav nekādi piemēroti tiem izvirzītajam mērķim un būtībā ir nesaprātīgi un nesamērīgi, jo praktiski nav iespējams noskaidrot, kā zvejniekiem noteiktie pienākumi ir saistīti ar šā lēmuma mērķa sasniegšanu.

—

Šajā ziņā tiek apgalvots, ka atšķirībā no Regulas Nr. 1224/2009, kurā ir noteikta sankciju gradācijas sistēma, apstrīdētajā lēmumā ir paredzēts automātiski apturēt zvejas atļauju smaga pārkāpuma gadījumā un to galīgi atsaukt atkārtota pārkāpuma gadījumā. Tādējādi regulā noteiktais tiek šajā lēmumā aizstāts ar atšķirīgu un krietni vien bargāku automātisku un neatsaucamu sankciju sistēmu. Turklāt ir redzams, ka ar rīcības plānā noteikto sodu sistēmu tiek rupji pārkāpts sankciju gradācijas princips, šīm sankcijām jābūt samērīgām ar pārkāpuma smagumu, un sankciju individuālas piemērojamības princips, jo tā tiek piemērota atļauju saņēmušajam subjektam neatkarīgi no tā, kurš izdarījis pārkāpumu.