1

Eiropas Komisija 2012. gada 11. maijā saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 211/2011 (2011. gada 16. februāris) par pilsoņu iniciatīvu (OV 2011, L 65, 1. lpp.) 4. panta 2. punktu reģistrēja priekšlikumu Eiropas pilsoņu iniciatīvai (turpmāk tekstā – “EPI”) ar nosaukumu “Uno di noi” (Viens no mums) ar atsauci ECI (2012) 000005 (turpmāk tekstā – “apstrīdētā EPI”).

2

Apstrīdētās EPI priekšmets bija tāds, kā tas ir aprakstīts Komisijas šajā nolūkā tiešsaistē izveidotajā reģistrā: “cilvēka cieņas, tiesību uz dzīvību un tiesību uz personas neaizskaramību no ieņemšanas brīža juridiskā aizsardzība [Eiropas Savienības] kompetences jomās, kurās šāda aizsardzība ir īpaši svarīga”.

3

Apstrīdētās EPI mērķi iepriekš minētajā reģistrā ir aprakstīti šādi:

“Cilvēka embrijs ir pelnījis, lai tiktu respektēta tā cieņa un neaizskaramība. To vēsta Eiropas Savienības Tiesas paziņojums Brüstle lietā, kas definē cilvēka embriju kā sākuma posmu cilvēka attīstības ciklā. Lai nodrošinātu saskaņotību [Savienības] kompetences jomās, kurās var tikt apdraudēta cilvēka embrija dzīvība, [Savienībai] būtu jāizveido aizliegums un jāpārtrauc finansējums darbībām, kas paredz cilvēka embriju iznīcināšanu, īpaši pētniecības, attīstības palīdzības un veselības aizsardzības jomās.”

4

Līgumu noteikumi, kurus apstrīdētās EPI organizatori atzina par atbilstošiem, bija LES 2. un 17. pants, LESD 4. panta 3. un 4. punkts, kā arī LESD 168., 180., 182., 209., 210. un 322. pants.

5

Apstrīdētās EPI kontekstā tika ierosināti trīs grozījumi Eiropas Savienības tiesību aktos.

6

Pirmkārt, tika ierosināts Padomes Regulā (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 (2002. gada 25. jūnijs) par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV 2002, L 248, 1. lpp.), iekļaut pantu, kurā ir teikts, ka “nevienu Eiropas Savienības fondu nedrīkst saistīt ar darbībām, kas iznīcina cilvēka embrijus vai paredz to iznīcināšanu”.

7

Otrkārt, tika piedāvāts priekšlikuma Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Pētniecības un inovācijas pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” (2014.–2020. gads) (COM(2011) 809, galīgā redakcija), 16. panta 3. punkta d) apakšpunktā iekļaut rindkopu, atbilstoši kurai no šīs pamatprogrammas finansējuma izslēdz “pētījumus, kas iznīcina cilvēka embrijus, tostarp šūnas, kas paredzētas cilmes šūnu iegūšanai, un pētījumus, kas saistīti ar cilvēka embrionālo cilmes šūnu izmantošanu vēlākajos posmos, lai tās iegūtu”.

8

Treškārt, tika ierosināts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1905/2006 (2006. gada 18. decembris), ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā (OV 2006, L 378, 41. lpp.), 2. pantā papildus iekļaut 5. punktu, kas formulēts šādi:

“Savienības palīdzību, pamatojoties uz šo regulu, nedrīkst izmantot, lai tieši vai netieši finansētu abortu ar organizāciju, kuras iedrošina vai veicina to darīt, palīdzību. Šajā regulā nevienu atsauci uz reproduktīvo un seksuālo veselību, veselības aprūpi, tiesībām, pakalpojumiem, medicīnisko materiālu piegādēm, izglītību un informāciju, kas definēta Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību laikā, uz tās principiem un rīcības programmu, uz Kairas programmu un Tūkstošgades attīstības mērķi, tostarp uz mērķi Nr. 5 par māšu veselību un mirstību, nevar interpretēt kā juridisku pamatu Savienības fondu izmantošanai, lai tieši vai netieši finansētu abortu.”

9

2014. gada 28. februārī saskaņā ar Regulas Nr. 211/2011 9. pantu apstrīdētās EPI organizatori to iesniedza Komisijai.

10

2014. gada 9. aprīlī saskaņā ar Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta b) apakšpunktu Komisijas pārstāvji tikās ar apstrīdētās EPI organizatoriem.

11

2014. gada 10. aprīlī saskaņā ar Regulas Nr. 211/2011 11. pantu apstrīdētās EPI organizētājiem tika dota iespēja iepazīstināt ar šo pilsoņu iniciatīvu atklātā uzklausīšanā, kas notika Eiropas Parlamentā.

12

2014. gada 28. maijā Komisija pieņēma paziņojumu COM(2014) 355 final, kas saistīts ar apstrīdēto EPI (turpmāk tekstā – “apstrīdētais paziņojums”), pamatojoties uz Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunktu. Šajā paziņojumā Komisijas nostāja bija neuzsākt nekādu darbību pēc apstrīdētās EPI.

13

Apstrīdētais paziņojums bija sadalīts četrās daļās.

14

1. punktā “Ievads” Komisija izklāstīja tostarp apstrīdētās EPI priekšmetu un mērķus, kā arī trīs ierosinātos tiesību aktu grozījumus.

15

Apstrīdētā paziņojuma 2. punkta nosaukums bija “Pašreizējais stāvoklis”.

16

Apstrīdētā paziņojuma 2.1. punktā “Cilvēka cieņa ES tiesību aktos” Komisija tostarp iepazīstināja ar Savienības tiesību aktiem par cilvēka cieņas aizsardzību un precizēja, ka visiem Savienības tiesību aktiem un Savienības izdevumiem ir jābūt saskaņā ar Līgumiem un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un līdz ar to tiem jārespektē cilvēka cieņa, tiesības uz dzīvību un tiesības uz personas neaizskaramību. Tam būtu jāattiecas arī uz Savienības tiesību aktiem un izdevumiem cilvēka embriju cilmes šūnu (turpmāk tekstā – “CECŠ”) pētniecības un attīstības sadarbības jomā. Komisija arī norādīja, ka 2011. gada 18. oktobra spriedumā Brüstle (C‑34/10, ES:C:2011:669), uz kuru organizatori atsaucās apstrīdētās EPI mērķu uzskaitījumā, Tiesa norādīja, ka “[Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/44/EK (1998. gada 6. jūlijs) par izgudrojumu tiesisko aizsardzību biotehnoloģijā (OV 1998, L 213, 13. lpp.)] mērķis nav reglamentēt cilvēka embriju izmantošanu zinātniskajā pētniecībā” un ka “tās mērķis ir tikai biotehnoloģisko izgudrojumu patentspēja.” Komisija atzīmēja, ka tajā netika aplūkots jautājums par to, vai šādus pētījumus var veikt un vai tos var finansēt.

17

Apstrīdētā paziņojuma 2.2. punkta nosaukums bija “Cilvēka embriju cilmes šūnu pētniecība”. Šajā punktā Komisija izskaidroja cilmes šūnu pētījumu stāvokli (2.2.1. punkts) un dalībvalstu un Savienības kompetenci un darbības šajā jomā (2.2.2. un 2.2.3. punkts).

18

Attiecībā uz Savienības kompetenci Komisija iepazīstināja ar Eiropas Savienības Pētniecības un inovācijas programmu “Apvārsnis 2020”, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1291/2013 (2013. gada 11. decembris), ar ko izveido Pētniecības un inovācijas pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” (2014.–2020. gads) un atceļ Lēmumu Nr. 1982/2006/EK (OV 2013, L 347, 104. lpp.), un paskaidroja, ka šī programma darbojas stingrā ētikas satvarā ar “trīskāršas slēdzenes” sistēmu, kas sastāv no šādiem elementiem. Pirmkārt, tiek ievēroti valsts tiesību akti: Savienības projektiem ir jāievēro tās valsts likumi, kurā pētījums tiek veikts. Otrkārt, visiem projektiem ir jābūt zinātniski apstiprinātiem profesionālapskatē un jāiziet stingra ētikas pārbaude. Treškārt, Savienības līdzekļus nedrīkst izmantot jaunu cilmes šūnu līniju atvasināšanai un pētniecībai, kas iznīcina embrijus – arī cilmes šūnu iegūšanai.

19

Apstrīdētā paziņojuma 2.3. punkts bija ar nosaukumu “Attīstības sadarbība”, un pēc ievaddaļas jautājuma par mātes un bērna veselību jaunattīstības valstīs (2.3.1. punkts) paskaidroja dalībvalstu (2.3.2. punkts) un Savienības (2.3.3. punkts) kompetenci un darbības mātes un bērna veselības jomā.

20

Komisija norādīja, ka dalībvalstu attīstības sadarbību virza “Tūkstošgades attīstības mērķi” (turpmāk tekstā – “TAM”) un Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību (turpmāk tekstā – “SKIA”) rīcības programma. Komisija precizēja, ka SKIA rīcības programmā aborti nedrošos apstākļos tika kvalificēti kā viena no galvenajām sabiedrības veselības problēmām, un aicināja piešķirt visaugstāko prioritāti nevēlamas grūtniecības novēršanai. Abortus nekādā ziņā nedrīkst veicināt kā ģimenes plānošanas metodi, un aprūpe saistībā ar abortu ir jāiekļauj katras valsts tiesiskajā regulējumā. SKIA uzsvēra, ka gadījumos, kad tas nav aizliegts ar likumu, abortus vajadzētu praktizēt drošos apstākļos. Komisija arī norādīja, ka TAM ir kļuvuši par atsauci globālajai attīstības politikai. 4. mērķis bija samazināt par divām trešdaļām mirstības rādītājus bērniem, kuri ir jaunāki par pieciem gadiem, savukārt 5. mērķis bija samazināt māšu mirstību par trim ceturtdaļām laikā no 1990. līdz 2015. gadam un nodrošināt vispārēju piekļuvi reproduktīvās veselības aprūpei.

21

Attiecībā uz Savienības kompetenci un darbībām Komisija iepazīstināja ar LESD noteikumiem par sadarbību attīstības jomā un galvenajiem instrumentiem, kas tiek izmantoti šīs sadarbības finansēšanai. Komisija arī noteica prioritātes Savienības finansējumam veselības aprūpes nozares attīstībai, tostarp seksuālajai un reproduktīvai veselībai, kā arī precizēja veicamo kontroli pār Savienības attīstības fondu izmantošanu.

22

Apstrīdētā paziņojuma 3. punkta nosaukums bija “Eiropas pilsoņu iniciatīvu pieteikumu izvērtēšana”.

23

Apstrīdētā paziņojuma 3.1. punktā “Vispārīgas piezīmes” Komisija atsaucās uz apstrīdētās EPI mērķiem un izvērtēja lūgumu grozīt Regulu Nr. 1605/2002. Šajā ziņā Komisija norādīja, ka saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (2012. gada 25. oktobris) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (OV 2012, L 298, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Finanšu regula”) 87. pantu visiem Savienības izdevumiem ir jāatbilst Līgumiem un Pamattiesību hartai. Tādēļ saskaņā ar Komisijas viedokli Finanšu regula jau nodrošina, ka visi Savienības izdevumi, ieskaitot izdevumus pētniecības, attīstības sadarbības un sabiedrības veselības jomā, respektē cilvēka cieņu, tiesības uz dzīvību un tiesības uz personas neaizskaramību. Komisija piebilda, ka Finanšu regulas mērķis ir paredzēt finanšu noteikumus, kas formulēti nevis attiecībā uz noteiktu Savienības politikas jomu, bet gan vispārīgi, un jo īpaši attiecībā uz Savienības budžeta veidošanu un īstenošanu.

24

Apstrīdētā paziņojuma 3.2. punktā “Cilvēka embriju cilmes šūnu pētniecība” Komisija ir izskatījusi otro apstrīdētās EPI ierosināto tiesību aktu grozījumu. Šajā ziņā Komisija paziņoja, ka tiesību aktos attiecībā uz pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” ir iekļauti sīki izstrādāti noteikumi, kas reglamentē Savienības finansiālo atbalstu CECŠ pētniecībai. Tā arī precizēja, ka šie tiesību akti ir jauni un ka abi Savienības likumdevēji, Parlaments un Eiropas Savienības Padome, ir ņēmuši vērā ētikas apsvērumus, pievienoto vērtību Savienības līmenī un iespējamos ieguvumus veselībai no visa veida cilmes šūnu pētījumiem. Komisija atgādināja arī to, ka pastāv tā saucamā “trīskāršas slēdzenes sistēma” (skat. iepriekš 18. punktu). Šajā ziņā Komisija secināja, ka pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” noteikumos attiecībā uz pētījumiem par CECŠ jau ir rodama atbilde uz vairākiem būtiskiem organizatoru lūgumiem, tostarp prasību Savienībai nefinansēt cilvēku embriju iznīcināšanu un ieviest atbilstošu kontroli. Tomēr Komisija uzskatīja, ka tā nevar apmierināt organizētāju lūgumu Savienībai nefinansēt turpmākus pētījumus CECŠ līniju izveidei. Šajā ziņā Komisija paskaidroja, ka tā ir izstrādājusi savu priekšlikumu “Apvārsnis 2020”, ņemot vērā ētiskos apsvērumus, potenciālos ieguvumus veselības jomā un Savienības līmenī sniegtā atbalsta pievienoto vērtību visiem cilmes šūnu pētījumu veidiem, un ka abi Savienības likumdevēji bija pieņēmuši šo priekšlikumu, pamatojoties uz iestāžu sarunu ceļā demokrātiski panāktu vienošanos.

25

Apstrīdētā paziņojuma 3.3. punktā “Sadarbība attīstības jomā” Komisija ir izskatījusi trešo grozījumu priekšlikumu, ko izvirzīja apstrīdētā EPI. Vispirms tā atzīmēja, ka apstrīdētās EPI pamatmērķis bija samazināt attīstības valstīs veikto abortu skaitu. Šajā ziņā Komisija precizēja, ka Savienības atbalsts veselības aprūpes nozarē jaunattīstības partnervalstīs ir vai nu integrēts atbalsts, kurā ir iekļauti seksuālās, reproduktīvās, mātes, jaundzimušo un zīdaiņu aprūpes pakalpojumi visas aprūpes sistēmā, vai arī finansiāls atbalsts, lai palīdzētu valstīm uzlabot veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu. Pēc Komisijas domām, šis Savienības sniegtais atbalsts ievērojami veicināja abortu skaita samazināšanos, jo tas uzlaboja piekļuvi drošiem un efektīviem pakalpojumiem, tostarp kvalitatīvai ģimenes plānošanai, plašam kontracepcijas metožu klāstam, ārkārtas kontracepcijai un visaptverošai seksuālai izglītībai. Komisija paziņoja, ka Savienība, sniedzot palīdzību, pilnībā ievēro partnerattiecību valstu suverēnos lēmumus par to sniegto veselības aprūpes pakalpojumu veidu un to, kā tie tiek sniegti, ar nosacījumu, ka šie pakalpojumi atbilst cilvēktiesību principiem. Komisija precizēja, ka tādēļ tā neatbalsta atbalsta piešķiršanu tikai dažiem pakalpojumiem, jo tas apgrūtina vispārēju un efektīvu atbalstu valsts līmeņa veselības stratēģijai.

26

Apstrīdētā paziņojuma 4. punkts “Secinājumi” būtībā bija kopsavilkums par iepriekš minētajām attīstības tendencēm.

27

Apstrīdētā paziņojuma 4.1. punktā “Vispārīgi” Komisija secināja, ka tā neuzskata par vajadzīgu ierosināt izmaiņas Finanšu regulā.

28

Apstrīdētā paziņojuma 4.2. punktā “Cilvēka embriju cilmes šūnu pētniecība” Komisija izteica viedokli, ka ar programmas “Apvārsnis 2020” noteikumiem jau tagad tiek risināta virkne organizatoriem būtisku prasību, konkrētāk, ka Savienība nefinansē cilvēku embriju iznīcināšanu un ievieš atbilstīgas pārbaudes. Tomēr Komisija uzskatīja, ka tā nevar izpildīt organizatoru prasību attiecībā uz to, ka Savienībai nevajadzētu finansēt turpmākus pētījumus, lai izveidotu CECŠ līnijas.

29

Apstrīdētā paziņojuma 4.3. punktā “Attīstības sadarbība” Komisija secināja, ka aizliegums finansēt abortu jaunattīstības valstīs kavēs Eiropas Savienības spēju sasniegt TAM izvirzītos mērķus, jo īpaši attiecībā uz mātes veselību, un SKIA rīcības programmā nesen atkārtoti apstiprinātos mērķus gan starptautiskā, gan Eiropas līmenī.

30

Apstrīdētā paziņojuma 4.3. punkta piektajā daļā Komisija norādīja, ka saskaņā ar Regulas Nr. 211/2011 10. panta 2. punktu šis paziņojums tiks nodots apstrīdētās EPI organizatoriem, kā arī Parlamentam un Padomei un tas arī tiks publiskots.

31

Prasītāji ir subjekts ar nosaukumu “European Citizens’ Initiative One of Us” un septiņas fiziskas personas, kas ir apstrīdētās EPI organizētāji un veido tās pilsoņu komiteju Regulas Nr. 211/2011 2. panta 3. punkta un 3. panta 2. punkta pirmās daļas izpratnē.

32

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 25. jūlijā, prasītāji cēla šo prasību. Prasība bija vērsta ne tikai uz apstrīdētā paziņojuma atcelšanu, bet arī pakārtoti uz Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunkta atcelšanu. Tajā kā atbildētāji bija norādīti Parlaments, Padome un Komisija.

33

2015. gada 29. janvārī Komisija iesniedza iebildumu rakstu.

34

Ar atsevišķiem dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2015. gada 6. un 9. februārī, Parlaments un Padome izvirzīja iebildes par nepieņemamību atbilstoši 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktam. Tie prasīja noraidīt prasību kā nepieņemamu, ciktāl tā attiecās uz viņiem.

35

Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2015. gada 6. un 9. februārī, Parlaments un Padome lūdza atļaut tiem iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam gadījumā, ja attiecībā uz tiem prasība tiktu atzīta par nepieņemamu.

36

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 17. martā, International Planned Parenthood Federation lūdza atļaut iestāties lietā Komisijas, Parlamenta un Padomes prasījumu atbalstam.

37

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 3. aprīlī, Marie Stopes International lūdza atļaut iestāties lietā Komisijas, Parlamenta un Padomes prasījumu atbalstam.

38

Prasītāji 2015. gada 14. aprīlī iesniedza repliku, kurā tie norādīja arī apsvērumus par izvirzītajām iebildēm par nepieņemamību.

39

2015. gada 4. jūnijā Komisija iesniedza atbildi uz repliku.

40

Ar 2015. gada 26. novembra rīkojumu One of Us u.c./Komisija (T‑561/14, nav publicēts, EU:T:2015:917) Vispārējās tiesas pirmā palāta noraidīja prasību kā nepieņemamu daļā par Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunktu, līdz ar to Parlaments un Padome vairs nevarēja tikt uzskatīti par atbildētājiem lietā.

41

Ar 2015. gada 30. novembra lēmumu Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētājs apmierināja Parlamenta un Padomes pieteikumus par iestāšanos lietā, precizējot, ka tiem ir 1991. gada 2. maija Reglamenta 116. panta 6. punktā paredzētās tiesības.

42

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 16. janvārī, Polijas Republika lūdza atļauju iestāties lietā prasītāju prasījumu atbalstam.

43

Ar 2016. gada 16. marta rīkojumu lietā One of Us u.c./Komisija (T‑561/14, EU:T:2016:173) Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētājs noraidīja International Planned Parenthood Federation un Marie Stopes International lūgumus iestāties lietā. Turklāt viņš arī atzina, ka prasītāji ir nepareizi izmantojuši šo subjektu iesniegtos pieteikumus par iestāšanos lietā, tādējādi ļaunprātīgi izmantojot tiesvedību, un ņēma vērā šo ļaunprātīgo izmantošanu, sadalot izmaksas saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 135. panta 2. punktu.

44

Ar 2016. gada 17. marta lēmumu Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētājs apmierināja Polijas Republikas pieteikumu par iestāšanos lietā, precizējot, ka tai ir 1991. gada 2. maija Reglamenta 116. panta 6. punktā paredzētās tiesības.

45

Tā kā, piemērojot Reglamenta 27. panta 5. punktu, Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas otrajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.

46

Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (otrā palāta) Reglamenta 89. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros 2016. gada 28. novembrī uzdeva lietas dalībniekiem rakstveida jautājumu, uz kuru tie atbildēja noteiktajā termiņā.

47

Pēc otrās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa 2016. gada 14. decembrī, piemērojot tās Reglamenta 28. pantu, nolēma nodot lietu izskatīšanai palātā paplašinātā sastāvā.

48

Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (otrā palāta paplašinātā sastāvā) 2017. gada 11. janvārī nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu.

49

Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētājs ar 2017. gada 9. marta lēmumu apmierināja prasītāju lūgumu atlikt tiesas sēdi.

50

Vispārējā tiesa 2017. gada 16. maija tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem.

51

Prasītāju, kurus atbalsta Polijas Republika, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

52

Komisijas, ko atbalsta Parlaments un Padome, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

53

Vispirms ir jāatgādina, ka jautājumu par prasītāja tiesībām celt prasību un piekļuvi tiesiskās aizsardzības līdzekļiem Savienības tiesa var izvērtēt pēc savas ierosmes, ciktāl tas attiecas uz absolūtu šķērsli tiesas procesam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 3. jūlijs, Au Lys de France/Komisija, T‑458/04, nav publicēts, EU:T:2007:195, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

54

Šajā gadījumā jautājums, kas ir jāizskata pēc savas ierosmes, ir par to, vai subjekts ar nosaukumu “European Citizens’ Initiative One of Us” var vērsties Savienības tiesā, lai saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu pieprasītu apstrīdētā paziņojuma atcelšanu.

55

Galvenajiem lietas dalībniekiem tika dota iespēja iesniegt apsvērumus par šo problēmjautājumu, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdoto rakstveida jautājumu (skat. iepriekš 46. punktu). Šis problēmjautājums tika apspriests arī tiesas sēdē.

56

Prasītāji būtībā apgalvoja, ka prasība ir pieņemama, ciktāl to ir cēlis European Citizens’ Initiative One of Us, un šī apgalvojuma pamatošanai atsaucās uz 2017. gada 3. februāra spriedumu Minority SafePack – one million signatures for diversity in Europe/Komisija (T‑646/13, EU:T:2017:59). Pakārtoti tie apgalvoja, ka prasība katrā ziņā ir pieņemama, ciktāl to ir cēlušas septiņas fiziskās personas, kas bija apstrīdētās EPI organizētāji un kas izveidoja tās pilsoņu komiteju.

57

Komisija apgalvoja, ka subjektam ar nosaukumu “European Citizens’ Initiative One of Us” nebija tiesību vērsties Savienības tiesā, jo tikai septiņām iepriekš minētajām fiziskajām personām esot bijusi šāda iespēja.

58

No LESD 263. panta ceturtās daļas formulējuma izriet, ka tikai fiziskas un juridiskas personas var celt prasību atcelt tiesību aktu saskaņā ar šo tiesību normu.

59

Tomēr ir ticis atzīts, ka dažos īpašos gadījumos organizācija, kura nav juridiska persona atbilstīgi kādas dalībvalsts vai trešās valsts tiesībām, tomēr var tikt uzskatīta par “juridisku personu” LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē un tai var tikt ļauts celt tiesā prasību atcelt tiesību aktu, pamatojoties uz šo tiesību normu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1982. gada 28. oktobris, Groupement des Agences de voyages/Komisija, 135/81, EU:C:1982:371, 9.–12. punkts, un 2007. gada 18. janvāris, PKK un KNK/Padome, C‑229/05 P, EU:C:2007:32, 109.–112. punkts). Tas tā ir tostarp tad, ja savā darbībā vai rīcībā Savienība un tās iestādes uzskata konkrēto organizāciju par tādu, kura ir atsevišķs subjekts, kam var būt tam raksturīgās tiesības vai kas var tikt pakļauts pienākumiem vai ierobežojumiem.

60

Pirmām kārtām šajā gadījumā no lietas materiāliem neizriet, ka subjektam ar nosaukumu “European Citizens’ Initiative One of Us” ir juridiskas personas statuss saskaņā ar kādas dalībvalsts vai trešās valsts tiesību aktiem. Šajā ziņā ir jānorāda, ka, atbildot uz Vispārējās tiesas kancelejas lūgumu sniegt pierādījumus par šī subjekta juridisko eksistenci, prasītāji iesniedza tikai Eiropas pilsoņu iniciatīvu oficiālā reģistra izdruku, ko Komisija bija ievietojusi tiešsaistē un kurā bija atsauce uz apstrīdēto EPI.

61

Turpinājumā – no Regulas Nr. 211/2011 neizriet, ka tā piešķir juridiskās personas statusu EPI, to uzskatot par atsevišķu subjektu. Vienīgās personas, kuras tostarp piedalās procesā Komisijā (it īpaši Regulas Nr. 211/2011 3.–6. un 8.–11. pants), kuras ir atbildīgas par kaitējumu, ko tās ir radījušas ar EPI organizēšanu (Regulas Nr. 211/2011 13. pants), kurām tiek uzlikti sodi Regulas Nr. 211/2011 normu (Regulas Nr. 211/2011 14. pants) pārkāpuma gadījumā, kuras tiek informētas par iemesliem, kādēļ tām ir atteikts reģistrēt EPI priekšlikumu, kā arī par iespējamajiem tiesas un ārpustiesas tiesību aizsardzības līdzekļiem, kas tām ir pieejami (Regulas Nr. 211/2011 4. panta 3. punkta otrā daļa), un kuras tiek informētas par Komisijas paziņojumu, kas paredzēts Regulas Nr. 211/2011 10. pantā, ir attiecīgās EPI organizētāji, proti, fiziskās personas, kas veido pilsoņu komiteju.

62

Visbeidzot ne no viena Komisijas dokumenta vai rīcības neizriet, ka tā būtu uzskatījusi subjektu ar nosaukumu “European Citizens’ Initiative One of Us” par atsevišķu personu. Turklāt prasītāji nav izvirzījuši nevienu apstākli, lai pierādītu šādas attieksmes esamību.

63

Tādēļ jāsecina, ka subjektam ar nosaukumu “European Citizens’ Initiative One of Us” nav tiesību vērsties Savienības tiesā.

64

Šādu secinājumu neapšauba 2017. gada 3. februāra spriedums Minority SafePack – one million signatures for diversity in Europe/Komisija (T‑646/13, EU:T:2017:59), uz kuru atsaucas prasītāji. Pietiek konstatēt, ka prasītāja šajā lietā bija attiecīgās EPI pilsoņu komiteja (Bürgerausschuss), kas sastāvēja no septiņām prasības pieteikumā norādītajām fiziskajām personām, nevis EPI.

65

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, prasība ir jāatzīst par nepieņemamu, ciktāl to ir cēlis subjekts ar nosaukumu “European Citizens’ Initiative One of Us”, neskarot prasības pieņemamību, ciktāl to ir cēlušas arī septiņas fiziskās personas, kas veido apstrīdētās EPI pilsoņu komiteju.

66

Formāli neizvirzot iebildi par nepieņemamību saskaņā ar 1991. gada 2. maija Reglamenta 114. pantu, Komisija apgalvo, ka prasība nav pieņemama, pamatojoties uz to, ka apstrīdētais paziņojums nav uzskatāms par aktu, par kuru var tikt celta prasība atcelt tiesību aktu saskaņā ar LESD 263. pantu.

67

Prasītāji apstrīd Komisijas apgalvojumu.

68

Jāatgādina, ka prasība atcelt tiesību aktu saskaņā ar LESD 263. pantu var tikt celta attiecībā uz jebkuru Savienības iestāžu pieņemtu aktu – lai kāds arī būtu tā veids vai forma –, kas paredzēts tādu saistošu juridisku seku radīšanai, kuras var ietekmēt prasītāja intereses, būtiski mainot tā tiesisko stāvokli (spriedumi, 1981. gada 11. novembris, IBM/Komisija, 60/81, EU:C:1981:264, 9. punkts; 2015. gada 9. septembris, Lito Maieftiko Gynaikologiko kai Cheirourgiko Kentro/Komisija, C‑506/13 P, EU:C:2015:562, 16. punkts, un 2016. gada 20. septembris, Mallis u.c./Komisija un ECB, no C‑105/15 P līdz C‑109/15 P, EU:C:2016:702, 51. punkts).

69

Komisija apgalvo, ka apstrīdētais paziņojums pēc savas formas un būtības nav akts, kura mērķis ir radīt saistošas juridiskas sekas, nemaz nerunājot par ietekmi uz prasītāju interesēm, būtiski mainot to tiesisko stāvokli. Apstrīdētais paziņojums neparedz nekādus pienākumus, nemaz nerunājot par pienākumiem prasītājiem, kā arī neietekmē viņu juridisko statusu vai pilnvaras. Drīzāk tas ir Komisijas akts, kas atspoguļo tās nodomu sekot noteiktai rīcībai un ko nevar uzskatīt par tādu, ar kuru ir paredzēts radīt tiesiskas sekas. Savu argumentu pamatojumam Komisija atsaucas uz 2000. gada 6. aprīļa spriedumu Spānija/Komisija (C‑443/97, EU:C:2000:190) un 2010. gada 20. maija spriedumu Vācija/Komisija (T‑258/06, EU:T:2010:214).

70

Kā izriet no Savienības tiesas judikatūras, lai noteiktu, vai akts rada juridiskas sekas, it īpaši ir jāņem vērā tā mērķis, saturs, būtība un tā rašanās faktiskie un tiesiskie apstākļi (rīkojums, 2012. gada 8. marts, Octapharma Pharmazeutika/EMA, T‑573/10, nav publicēts, EU:T:2012:114, 30. punkts; šajā nozīmē skat. arī rīkojumu, 1991. gada 13. jūnijs, Sunzest/Komisija, C‑50/90, EU:C:1991:253, 12. un 13. punkts, un spriedumu 2010. gada 26. janvāris, Internationaler Hilfsfonds/Komisija, C‑362/08 P, EU:C:2010:40, 58. punkts).

71

Šajā gadījumā prasība atcelt tiesību aktu ir saistīta ar apstrīdēto paziņojumu, ar kuru Komisija pieņēma galīgo nostāju neiesniegt tiesību akta priekšlikumu, atbildot uz apstrīdēto EPI. Saistībā ar šo EPI tika ierosināti trīs Savienības tiesību aktu grozījumi, un to saturs tika precīzi noteikts. Tādēļ ir jānosaka, vai šis paziņojums ir apstrīdams akts šī sprieduma 68. un 70. punktā minētās judikatūras izpratnē.

72

No LES 11. panta 4. punkta un Regulas Nr. 211/2011 preambulas 1. apsvēruma izriet, ka Savienības pilsoņiem, kuru skaits ir vismaz viens miljons un kuriem ir ievērojams skaits dalībvalstu pilsonības, ir tiesības tieši vērsties Komisijā, iesniedzot lūgumu ar aicinājumu iesniegt priekšlikumu Savienības tiesību aktam, lai piemērotu Līgumus, tāpat kā Parlamentam saskaņā ar LESD 225. pantu un Padomei saskaņā ar LESD 241. pantu. Kā tas ir norādīts Regulas Nr. 211/2011 preambulas 1. apsvērumā, šīs tiesības ir paredzētas, lai stiprinātu Eiropas pilsonību un uzlabotu Savienības demokrātisko darbību, pilsoņiem piedaloties Savienības demokrātiskajā dzīvē (skat. spriedumu, 2017. gada 3. februāris, Minority SafePack – one million signatures for diversity in Europe/Komisija, T‑646/13, EU:T:2017:59, 18. punkts un tajā minētā judikatūra). Šīs tiesības Savienības pilsoņiem piešķir saskaņā ar Regulu Nr. 211/2011.

73

Regulā Nr. 211/2011 ir noteiktas procedūras un prasības šādas EPI iesniegšanai. Tās preambulas 8. apsvērumā ir norādīts, ka ir nepieciešama minimāla organizatoriskā struktūra, un šajā nolūkā ir paredzēts izveidot pilsoņu komiteju, kuras sastāvā būtu vismaz septiņās dažādās dalībvalstīs pārstāvētas fiziskas personas (organizatori), kas ir atbildīga par EPI izstrādi un tās iesniegšanu Komisijai. Regulas Nr. 211/2011 4. pantā noteikts, ka EPI priekšlikums ir jāreģistrē Komisijā un ka reģistrācija tiek veikta ar nosacījumu, ka tā konstatē, ka ir ievēroti noteikti nosacījumi, kas izklāstīti iepriekš minētajā normā. Tikai šīs reģistrācijas rezultātā var tikt uzsākta paziņojumu EPI priekšlikuma atbalstam vākšana no vismaz viena miljona parakstītājiem, kuri pārstāv vismaz ceturtdaļu dalībvalstu. Šī vākšana ir jāveic saskaņā ar procedūrām un nosacījumiem, kas sīki noteikti Regulas Nr. 211/2011 5.–8. pantā. Regulas Nr. 211/2011 9. pantā ir paredzēts organizatoriem iespēju iesniegt Komisijai EPI, ja ir ievērotas visas tajā paredzētās procedūras un nosacījumi.

74

Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunktā, kas ir apstrīdētā paziņojuma juridiskais pamats, ir paredzēts, ka, ja Komisija saņem EPI, tā trīs mēnešu laikā saskaņā ar minētās regulas 9. pantu paziņojumā izklāsta savus juridiskos un politiskos secinājumus par EPI, rīcību, ko tā plāno veikt, ja tāda tiek plānota, kā arī šādas rīcības veikšanas vai neveikšanas iemeslus. Regulas Nr. 211/2011 10. panta 2. punktā ir paredzēts, ka iepriekš minētais paziņojums ir jāpaziņo organizatoriem, Parlamentam un Padomei un tas ir jāpublisko.

75

Regulas Nr. 211/2011 11. pantā jo īpaši ir paredzēts, ka trīs mēnešu laikā, kas ir paredzēts šīs regulas 10. panta 1. punkta c) apakšpunktā, organizatoriem tiek dota iespēja iesniegt EPI atklātā uzklausīšanā Parlamentā.

76

Ņemot vērā to, ka EPI mehānisma mērķis ir aicināt Komisiju saskaņā ar savām pilnvarām iesniegt priekšlikumu par aktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 19. aprīlis, Costantini u.c./Komisija, T‑44/14, EU:T:2016:223, 31. punkts), no iepriekš minētajiem noteikumiem izriet, ka Komisijas iesniegtais paziņojums, kas paredzēts Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunktā, ir EPI procedūras rezultāts, ciktāl Komisija, izmantojot šo paziņojumu, informē tostarp EPI organizētājus par savu lēmumu attiecībā uz to, vai tā rīkosies, reaģējot uz EPI. Turklāt netiek apstrīdēts, ka šāda paziņojuma iesniegšana ir Komisijas pienākums.

77

Šajā gadījumā no lietas materiāliem izriet, ka prasītāji ir apstrīdētās EPI organizētāji un ka viņi ir uzņēmušies atbildību par tās izstrādi un iesniegšanu Komisijai, ievērojot Regulas Nr. 211/2011 4. pantā un 5.–9. pantā aprakstītos posmus. Jāatzīmē, ka apstrīdētā EPI ir saņēmusi atbalstu no 1721626 parakstītājiem no 28 dalībvalstīm. Turklāt jāatgādina, ka apstrīdētajā paziņojumā ir izklāstīta Komisijas galīgā nostāja, jo Komisija nolēma neiesniegt tiesību akta priekšlikumu, atbildot uz apstrīdēto EPI, un, vispārīgāk, neveikt nekādas darbības, atbildot uz to. Turklāt šis paziņojums ir rezultāts tai īpašajai procedūrai, kuru uzsāka un veica prasītāji, pamatojoties uz Regulu Nr. 211/2011, un tā pieņemšana ir Komisijas pienākums. Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāsecina, ka apstrīdētais paziņojums rada saistošas juridiskas sekas, kas var ietekmēt prasītāju intereses, būtiski mainot to tiesisko stāvokli (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2010. gada 26. janvāris, Internationaler Hilfsfonds/Komisija, C‑362/08 P, EU:C:2010:40, 52. un 58. punkts, un 1998. gada 25. jūnijs, Lilly Industries/Komisija, T‑120/96, EU:T:1998:141, 50.–56. punkts).

78

Šo secinājumu neatspēko Komisijas argumenti.

79

Pirmkārt, ciktāl apstrīdētajā paziņojumā ir ietverta Komisijas galīgā nostāja neiesniegt tiesību aktu priekšlikumu kā atbildi uz apstrīdēto EPI un ciktāl tas izbeidz EPI procedūru, ko prasītāji uzsāka un turpināja saskaņā ar Regulu Nr. 211/2011, ir jāuzskata, ka šim paziņojumam nav tādas raksturīgās pazīmes, kādas ir aktiem, par kādiem bija runa 2000. gada 6. aprīļa spriedumā Spānija/Komisija (C‑443/97, EU:C:2000:190) un 2010. gada 20. maija spriedumā Vācija/Komisija (T‑258/06, EU:T:2010:214), uz kuriem norādīja Komisija (skat. iepriekš 69. punktu), proti, aktiem, kurus Savienības tiesa uzskatīja par tādiem, attiecībā uz kuriem nevar celt prasību atcelt tiesību aktu.

80

2000. gada 6. aprīļa spriedums Spānija/Komisija (C‑443/97, EU:C:2000:190) attiecās uz prasību atcelt Komisijas iekšējās pamatnostādnes par neto finanšu korekcijām saistībā ar Padomes Regulas (EEK) Nr. 4253/88 (1988. gada 19. decembris), kurā paredzēti noteikumi Regulas (EEK) Nr. 2052/88 īstenošanai attiecībā uz to, kā saskaņot dažādu struktūrfondu darbību, kā arī šo struktūrfondu un Eiropas Investīciju bankas un citu pastāvošo finanšu instrumentu darbību (OV 1988, L 374, 1. lpp.) 24. panta piemērošanu. Minētā sprieduma 34. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šīs iekšējās pamatnostādnes atspoguļo tikai Komisijas nodomu sekot noteiktai rīcībai, īstenojot pilnvaras, kas tai piešķirtas ar Regulas Nr. 4253/88 24. pantu, un tādēļ tās nevar uzskatīt par tādām, ar kurām ir paredzēts radīt tiesiskas sekas.

81

Šajā gadījumā, ciktāl apstrīdētajam paziņojumam ir iepriekš 77. punktā aprakstītās īpašības, nevar apgalvot, ka tas nav paredzēts tiesisku seku radīšanai. Pretēji tam, kāds ir akts 2000. gada 6. aprīļa spriedumā Spānija/Komisija (C‑443/97, EU:C:2000:190), apstrīdētais paziņojums rada sekas, kas pārsniedz Komisijas iekšējo jomu.

82

2010. gada 20. maija spriedums lietā Vācija/Komisija (T‑258/06, EU:T:2010:214) attiecās uz prasību atcelt Komisijas skaidrojošo paziņojumu par Savienības tiesībām, kas piemērojamas iepirkumiem, uz kuriem neattiecas vai tikai daļēji attiecas publisko iepirkumu direktīvas. Vispārējā tiesa sprieduma 26. punktā norādīja, ka šī paziņojuma mērķis bija darīt zināmu Komisijas vispārējo pieeju attiecībā uz visu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas pamatnormu piemērošanu, kuras tieši izriet no EK līguma noteikumiem un principiem, it īpaši no nediskriminācijas un pārskatāmības principa, tādu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanā, uz kuriem neattiecas vai tikai daļēji attiecas publisko iepirkumu direktīvas. Šajā kontekstā Vispārējā tiesa minētā sprieduma 27. punktā atzina, ka, lai paziņojumu varētu raksturot kā apstrīdamu aktu, ar to ir jāparedz radīt jaunas tiesiskās sekas salīdzinājumā ar tām sekām, kādas radīja EK līguma pamatprincipu piemērošana, un ka, lai to pārbaudītu, bija nepieciešams pārbaudīt tā saturu. Pēc šīs pārbaudes Vispārējā tiesa sprieduma 162. punktā secināja, ka attiecīgais paziņojums neietvēra jaunus publiskā iepirkuma noteikumus, kas pārsniedz pienākumus, kādi izriet no pastāvošajām Savienības tiesībām, un ka līdz ar to šo paziņojumu nevar uzskatīt par tādu, kas rada saistošas juridiskas sekas, kuras varētu ietekmēt prasītājas un personu, kas iestājušās lietā, tiesisko stāvokli.

83

Tomēr šajā gadījumā nevar apgalvot, ka apstrīdētais paziņojums ir “skaidrojošs” paziņojums. Turpretī iepriekš 77. punktā aprakstītās pazīmes liecina, ka šī paziņojuma mērķis ir radīt saistošas juridiskas sekas, kas var ietekmēt prasītāju intereses, būtiski mainot to tiesisko stāvokli.

84

Otrkārt, Komisija atzīmēja, ka LES 11. panta 4. punkts un Regula Nr. 211/2011 piešķīra EPI rīkotājiem ne vairāk kā vien tiesības pieprasīt iesniegt tiesību akta priekšlikumu. Tā kā šis priekšlikums pats par sevi ir tikai provizorisks un sagatavojošs, pieteikuma par šāda priekšlikuma iesniegšanu noraidīšana nevar tikt uzskatīta par aktu, ar kuru paredzēts radīt tiesiskas sekas attiecībā pret trešajām personām. Šajā kontekstā Komisija apgalvoja, ka saskaņā ar Savienības judikatūru apstrīdēto aktu, ar kuru noraida prasītāja pieteikumu, nevar vērtēt neatkarīgi no tā akta, uz kuru šis pieteikums skaidri attiecas, un tādēļ apstrīdētais akts ir uzskatāms par apstrīdamu pasākumu tikai tad, ja prasītāja var celt prasību atcelt tiesību aktu arī attiecībā uz to aktu, par kuru iesniegts pieteikums.

85

Patiesi, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja Komisijas akts ir negatīvs, tad tas ir jānovērtē pēc pieteikuma, uz kuru tas sagatavots kā atbilde, rakstura (skat. rīkojumu, 2005. gada 14. decembris, Arizona Chemical u.c./Komisija, T‑369/03, EU:T:2005:458, 64. punkts un tajā minētā judikatūra). Jo īpaši atteikums ir akts, par kuru saskaņā ar LESD 263. pantu var celt prasību atcelt tiesību aktu, ja aktu, kuru iestāde atsakās pieņemt, saskaņā ar šo noteikumu varēja apstrīdēt (skat. spriedumu, 1996. gada 22. oktobris, Salt Union/Komisija, T‑330/94, EU:T:1996:154, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

86

Tomēr, kā jau tika nospriests, šī judikatūra nav piemērojama, ja, kā tas ir šajā lietā, Komisijas lēmums ietilpst procedūrā, kas precīzi definēta Savienības regulā, kuras kontekstā Komisijai ir jāizskata pieteikums, ko iesniegusi persona saskaņā ar šo regulu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1998. gada 25. jūnijs, Lilly Industries/Komisija, T‑120/96, EU:T:1998:141, 62. un 63. punkts).

87

Līdz ar to Komisijas argumentācija, kas izklāstīta šī sprieduma 84. punktā, ir jānoraida.

88

Treškārt, lai pamatotu savu apgalvojumu par to, ka apstrīdētais paziņojums nav apstrīdams tiesību akts, Komisija tiesas sēdē atsaucās uz 2014. gada 9. decembra spriedumu Schönberger/Parlaments (C‑261/13 P, EU:C:2014:2423), kas attiecās uz tā lēmuma apstrīdamo raksturu, ar kuru Parlamenta Lūgumrakstu komiteja nolēma pārtraukt prasītāja šajā lietā iesniegtā lūgumraksta izskatīšanu.

89

2014. gada 9. decembra sprieduma Schönberger/Parlaments (C‑261/13 P, EU:C:2014:2423) 22. punktā Tiesa atzina, ka lēmumam, kurā Parlaments, izskatot lūgumrakstu, uzskata, ka tas neatbilst LESD 227. pantā paredzētajiem nosacījumiem, ir jābūt pārbaudāmam tiesā, jo tas var skart attiecīgās personas tiesības iesniegt lūgumrakstu. Tas pats attiecas uz lēmumu, ar kuru Parlaments, neievērojot pašu tiesību iesniegt lūgumrakstu būtību, atsakās iepazīties ar tam iesniegto lūgumrakstu vai atturas to darīt un līdz ar to – pārbaudīt, vai tas atbilst LESD 227. pantā paredzētajiem nosacījumiem.

90

Savukārt attiecībā uz lūgumrakstu, kuru Parlaments uzskatīja par atbilstošu LESD 227. pantā izklāstītajiem nosacījumiem, Tiesa 2014. gada 9. decembra spriedumā Schönberger/Parlaments (C‑261/13 P, EU:C:2014:2423) 24. punktā uzskatīja, ka tam bija plaša politiskā rīcības brīvība attiecībā uz atbildi uz šī lūgumraksta iesniegšanu. Tiesa secināja, ka šajā ziņā pieņemtajam lēmumam nav piemērojama pārbaude tiesā un nav svarīgi, ka ar šādu lēmumu pats Parlaments veic norādītos pasākumus vai ka tas uzskata, ka nevar tos veikt pats, un nodod lūgumrakstu kompetentajai iestādei vai dienestam, lai tā vai tas veiktu šos pasākumus.

91

Tiesas sēdē Komisija būtībā apgalvoja, ka 2014. gada 9. decembra spriedumā Schönberger/Parlaments (C‑261/13 P, EU:C:2014:2423) sniegtā argumentācija ir attiecināma uz šo lietu tādā mērā, ka, tāpat kā Parlamentam, tai bija plaša rīcības brīvība attiecībā uz atbildi, kas būtu jādod EPI. Turklāt tā apgalvoja, ka pretēji lūgumraksta tiesībām tiesības piedalīties Savienības demokrātiskajā dzīvē ar EPI starpniecību nav pamattiesības un ka tādējādi nebūtu konsekventi tām nodrošināt tādu tiesisko aizsardzību, kas būtu “lielāka” nekā tā, kas piešķirta tiesībām iesniegt lūgumrakstu.

92

Ņemot vērā 2014. gada 9. decembra sprieduma Schönberge/Parlaments (C‑261/13 P, EU:C:2014:2423) 22. punktu, ir jānovērtē, vai Komisijas atteikums iesniegt Savienības likumdevējam tiesību akta priekšlikumu, kurš ir formulēts paziņojumā, kas pieņemts uz Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunkta pamata, var ietekmēt LES 11. panta 4. punktā paredzētās pilsoņu tiesības.

93

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka ar pilsoņu tiesībām, kas noteiktas LES 11. panta 4. punktā, ir paredzēts stiprināt Eiropas pilsonību un uzlabot Savienības demokrātisko darbību (skat. iepriekš 72. punktu), galvenajam mērķim esot veicināt pilsoņu līdzdalību demokrātiskajā dzīvē un padarīt Savienību pieejamāku (skat. Regulas Nr. 211/2011 preambulas 2. apsvērumu). Komisijas atteikuma iesniegt Savienības likumdevējam tiesību akta priekšlikumu, kas formulēts paziņojumā, kāds paredzēts Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunktā, neiesniegšana tiesas pārbaudei varētu apdraudēt šī mērķa sasniegšanu, jo Komisijas patvaļas risks varētu atturēt no jebkādas EPI mehānisma izmantošanas, ņemot vērā arī stingrās procedūras un nosacījumus, kas attiecas uz šo mehānismu.

94

Turklāt jānorāda, ka lūgumrakstu izskatīšanas mehānisms, kas tika izvērtēts 2014. gada 9. decembra spriedumā Schönberger/Parlaments (C‑261/13 P, EU:C:2014:2423), un EPI mehānisms nav līdzīgi.

95

Kā izriet no 2014. gada 9. decembra sprieduma Schönberger/Parlaments (C‑261/13 P, EU:C:2014:2423), lūgumraksts vispirms tiek pārbaudīts, lai novērtētu tā pieņemamību, ņemot vērā LESD 227. pantā izklāstītos nosacījumus, un pēc tam tas ir pakļauts Parlamenta rīcības brīvībai attiecībā uz turpmāko rīcību. Starp šiem diviem posmiem lūgumrakstam netiek izvirzīti nekādi papildu nosacījumi un procedūras, kas ietekmē lūgumraksta iesniedzēju un tā tiesisko situāciju.

96

Turpretim “pieņemamai” EPI tādā nozīmē, ka tā tiek reģistrēta saskaņā ar Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punktu (EPI mehānisma pirmais posms), ir jāatbilst papildu nosacījumiem, lai tā tiktu iesniegta Komisijai izskatīšanai saistībā ar paziņojumu, kas sniegts saskaņā ar Regulas Nr. 211/2011 10. pantu (EPI mehānisma otrais posms). Šie papildu nosacījumi, kas tiek uzlikti kā pienākums organizatoriem, būtībā attiecas uz paziņojumu par atbalstu vākšanu no parakstītājiem, kuras detaļas ir noteiktas minētajā regulā. Tikai pēc tam, kad šie nosacījumi ir izpildīti, EPI tiek iesniegta izskatīšanai Komisijā.

97

Turklāt attiecībā uz procedūru, kas seko EPI priekšlikuma reģistrēšanai, Regulā Nr. 211/2011 ir ietverti noteikumi, kurus var kvalificēt par procesuālajām garantijām organizatoru labā, tādējādi nozīmējot, ka paziņojums, kas iesniegts saskaņā ar Regulas Nr. 211/2011 10. pantu, rada tiem juridiski saistošas sekas (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2002. gada 12. septembris, DuPont Teijin Films Luxembourg u.c./Komisija, T‑113/00, EU:T:2002:214, 47.–55. punkts, un rīkojumu, 2005. gada 14. decembris, Arizona Chemical u.c./Komisija, T‑369/03, EU:T:2005:458, 72. un 82. punkts). Konkrētāk, pirmkārt, saskaņā ar Regulas Nr. 211/2011 9. pantu un 10. panta 1. punkta b) apakšpunktu Komisija tiekas ar organizatoriem “atbilstīgā līmenī”, lai viņiem dotu iespēju detalizēti paskaidrot EPI ierosinātos jautājumus. Otrkārt, Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir skaidri paredzēts Komisijas pienākums paskaidrot iemeslus, kāpēc tā ir vai nav uzsākusi rīkoties, atbildot uz EPI. Šis Komisijai uzliktais pienākums ir labāk izskaidrots šīs regulas preambulas 20. apsvērumā, kurā tostarp ir noteikts, ka Komisijai, lai pierādītu, ka EPI ir rūpīgi pārbaudīta, skaidri, saprotami un detalizēti ir jāpaskaidro iemesli, kāpēc tā plāno rīkoties, un tāpat arī iemesli, kāpēc tā neplāno veikt nekādas darbības. Treškārt, Regulas Nr. 211/2011 10. panta 2. punktā ir paredzēts, ka šīs regulas 10. panta 1. punkta c) apakšpunktā minēto paziņojumu ne tikai ir jāpublicē, bet arī jāpaziņo, jo īpaši organizatoriem.

98

Šī sprieduma 96. un 97. punktā izklāstīto papildu nosacījumu organizatoriem un procesuālo garantiju viņu labā dēļ ir jāsecina, ka Komisijas atteikums iesniegt Savienības likumdevējam tiesību akta priekšlikumu, kas formulēts paziņojumā, kurš pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunktu, rada tiem saistošas juridiskas sekas iepriekš 68. punktā minētās judikatūras izpratnē.

99

Turklāt attiecībā uz Komisijas argumentu, kas izklāstīts iepriekš 91. punkta beigu daļā un pēc būtības ir balstīts uz faktu, ka atšķirībā no tiesībām iesniegt lūgumrakstu EPI tiesības nav pamattiesības un tādēļ tām nevajadzētu piešķirt lielāku tiesisko aizsardzību nekā tā, kāda ir piešķirta šīm pirmajām minētajām tiesībām, ir jāatzīmē, ka, ciktāl šobrīd izskatāmā prasība atbilst LESD 263. pantā paredzētajiem nosacījumiem, ar šo Komisijas argumentu nevar atspēkot secinājumu par šīs prasības pieņemamību. Katrā ziņā jāatzīmē, ka, lai arī tiesības uz EPI nav iekļautas Pamattiesību hartā, kā tas ir attiecībā uz tiesībām iesniegt lūgumrakstus, kas ir paredzētas šīs hartas 44. pantā, šīs tiesības tomēr ir paredzētas Savienības primārajos tiesību aktos, proti, LES 11. panta 4. punktā. Tādējādi tās ir paredzētas instrumentā, kam ir tāds pats juridiskais spēks kā Pamattiesību hartai.

100

No minētā izriet, ka Komisijas arguments, saskaņā ar kuru tiesībām uz EPI ir lielāka tiesiskā aizsardzība nekā tiesībām iesniegt lūgumrakstu, katrā ziņā ir jānoraida.

101

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

102

Prasītāju argumenti liecina, ka pastāv pieci atcelšanas pamati. Pirmais pamats attiecas uz Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu, jo Komisija neesot iesniegusi tiesību akta priekšlikumu, atbildot uz apstrīdēto EPI. Otrais pamats, kas izvirzīts pakārtoti pirmajam, attiecas uz LES 11. panta 4. punkta pārkāpumu, jo tiesību akta priekšlikums neesot ticis iesniegts. Trešais pamats attiecas uz Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu, jo Komisija apstrīdētajā paziņojumā neesot atsevišķi sniegusi savus juridiskos un politiskos secinājumus par apstrīdēto EPI. Ceturtais pamats attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi. Piektais pamats ir saistīts ar Komisijas kļūdām vērtējumā.

103

Prasītāji apgalvo, ka Komisijas tiesības neveikt darbības pēc EPI ir jāinterpretē šauri. Faktiski šāds lēmums var tikt pieņemts vienīgi tad, ja ir kāda no trim šādām situācijām: pirmkārt, ja pasākumi, kurus tiek lūgts veikt saskaņā ar EPI, vairs nav vajadzīgi, jo tie tika pieņemti, kamēr EPI vēl norisinājās, vai arī tādēļ, ka problēma, uz ko tajā norādīts, vairs nepastāv vai kā citādi ir jau tikusi pienācīgi atrisināta, otrkārt, ja saskaņā ar EPI nepieciešamo pasākumu pieņemšana ir kļuvusi neiespējama pēc pēdējās reģistrācijas un, treškārt, ja pilsoņu iniciatīvā nav ietverti konkrēti rīcības priekšlikumi, bet tikai norādīts, ka ir problēma, kas jāatrisina, atstājot Komisijai iespēju vajadzības gadījumā noteikt, kādas darbības tā var veikt. Neskarot šīs trīs situācijas, lēmuma par pasākumu neveikšanu pieņemšana ir pretrunā Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunktam. Pēc prasītāju domām, šajā gadījumā nav nevienas no šīm trim situācijām.

104

Komisija šo prasītāju apgalvojumu apstrīd.

105

Komisija saskaņā ar LES 17. panta 1. punktu sekmē vispārējās Savienības intereses un šajā nolūkā uzņemas atbilstīgu iniciatīvu.

106

Saskaņā ar LES 17. panta 2. punktu, ja vien Līgumos nav noteikts citādi, Savienības leģislatīvos aktus var pieņemt, tikai pamatojoties uz “Komisijas priekšlikumu”.

107

Tāpat arī parastā likumdošanas procedūra, kas attiecas uz visiem apstrīdētajiem EPI priekšlikumiem, saskaņā ar LESD 289. pantu nozīmē, ka regulu, direktīvu vai lēmumu pieņem Parlaments ar Padomi kopā “pēc Komisijas priekšlikuma”.

108

Turklāt atbilstoši LES 17. panta 3. punkta trešajai daļai Komisija, veicot savus pienākumus, ir pilnīgi neatkarīga un tās locekļi nepieņem nevienas valdības vai citas iestādes norādījumus.

109

LES 17. panta 2. punktā un LESD 289. pantā Komisijai piešķirtās likumdošanas iniciatīvas pilnvaras nozīmē, ka principā Komisijai ir jāizlemj, vai iesniegt tiesību akta priekšlikumu un vajadzības gadījumā noteikt tā priekšmetu, mērķi un saturu (spriedums, 2015. gada 14. aprīlis, Padome/Komisija, C‑409/13, EU:C:2015:217, 70. un 74. punkts).

110

Šis Līgumos Komisijai piešķirtais likumdošanas iniciatīvas kvazimonopols (ģenerāladvokāta N. Jēskinena [N. Jääskinen] secinājumi lietā Padome/Komisija, C‑409/13, EU:C:2014:2470, 43. punkts) ir izskaidrojams ar tās funkciju saskaņā ar LES 17. panta 1. punktu, proti, veicināt Savienības vispārējās intereses, kā arī tās neatkarību saskaņā ar LES 17. panta 3. punkta trešo daļu, pildot savus pienākumus.

111

Kvazimonopolu, kas minēts iepriekš 110. punktā, neietekmē tiesības uz EPI, kas ietvertas LES 11. panta 4. punktā. Šis noteikums paredz tiesības minimālajam pilsoņu skaitam ar zināmiem nosacījumiem “aicināt” Komisiju iesniegt atbilstošu priekšlikumu. Ir skaidrs, ka šī noteikuma formulējums neatbalsta interpretāciju, ka Komisijai pēc EPI ir pienākums iesniegt tiesību akta priekšlikumu.

112

Turklāt, kā pareizi norāda Komisija, šis secinājums izriet arī no LES 11. panta un LESD 24. panta struktūras, kuros EPI ir ietverti pie citiem līdzekļiem, ar kuru palīdzību pilsoņi var vērst Savienības iestāžu uzmanību uz dažiem jautājumiem; šie līdzekļi tostarp ietver dialoga uzturēšanu ar reprezentatīvām apvienībām un pilsonisko sabiedrību, apspriedes ar ieinteresētajām pusēm, lūgumrakstu tiesības un ombuda izmantošanu.

113

Likumdevēja nolūks nepiešķirt likumdošanas iniciatīvas tiesības EPI mehānismam ir apstiprināts Regulas Nr. 211/2011 preambulas 1. apsvērumā, kurā būtībā EPI piešķirtās tiesības ir pielīdzinātas tiesībām, kādas piešķirtas Parlamentam saskaņā ar LESD 225. pantu un Padomei saskaņā ar LESD 241. pantu. Tomēr Parlamenta vai Padomes lūgums neuzliek Komisijai pienākumu iesniegt tiesību akta priekšlikumu (ģenerāladvokāta N. Jēskinena [N. Jääskinen] secinājumi lietā Padome/Komisija, C‑409/13, EU:C:2014:2470, 48. punkts; šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 1990. gada 22. maijs, Parlaments/Padome, C‑70/88, EU:C:1990:217, 19. punkts).

114

Šo likumdevēja nolūku apstiprina arī Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunkta formulējums, kurā jo īpaši ir noteikts, ka Komisija paziņojumā norāda “iespējamo” rīcību, ko tā plāno veikt pēc EPI, un iemeslus, kādēļ tā “uzņemas vai neuzņemas” šo darbību. Šis formulējums skaidri norāda uz to, ka Komisijai nav pienākuma rīkoties pēc EPI.

115

Šajā gadījumā prasītāju piedāvātā Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunkta interpretācija, kas izklāstīta iepriekš 103. punktā, būtībā atņem Komisijai jebkādu rīcības brīvību, īstenojot savu likumdošanas iniciatīvu pēc EPI. Ja tiktu pieņemta šāda interpretācija, tas nozīmētu, ka galu galā Komisijai būtu jāveic “konkrēta” darbība (saskaņā ar prasītāju izmantoto un 103. punktā minēto terminu), ko ierosinājusi EPI. Šāda interpretācija ir pretrunā likumdošanas iniciatīvas kvazimonopolam, kas Līgumos ir piešķirts Komisijai, un ievērojamajai rīcības brīvībai, kāda ir Komisijai attiecībā uz šīs iniciatīvas īstenošanu (skat. iepriekš 109.–114. punktu).

116

Iepriekš 115. punktā izdarītais secinājums, saskaņā ar kuru Komisijai nav pienākuma uzņemties veikt konkrētu EPI ierosinātu darbību, netiek apšaubīts ar Regulas Nr. 211/2011 4. pantā paredzēto EPI priekšlikuma reģistrēšanas procedūru, kā to būtība apgalvo prasītāji.

117

Reģistrācija ir tikai priekšnoteikums, kas ir jāievēro organizētājiem, pirms tie sāk apkopot paziņojumus par atbalstu. Galvenie lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka reģistrācijas procedūras mērķis ir izvairīties no tā, ka organizatori pieliek nevajadzīgas pūles attiecībā uz EPI, kas jau no paša sākuma nevar sasniegt vēlamo rezultātu. Tomēr no reģistrācijas atteikuma kritērijiem, kas paredzēti Regulas Nr. 211/2011 4. panta 2. punkta b)–d) apakšpunktā, izriet, ka gadījumā, ja EPI priekšlikums acīmredzami neietilpst Komisijas pilnvarās iesniegt Savienības tiesību akta priekšlikumu Līgumu piemērošanas nolūkos, vai gadījumā, ja tas ir acīmredzami ļaunprātīgs, nenopietns vai aizskarošs, vai arī gadījumos, kad tas ir acīmredzami pretrunā LES 2. pantā izklāstītajām Savienības vērtībām, šķiet, ka lēmums par to, vai reģistrēt EPI priekšlikumu, nozīmē tā pirmo juridisko vērtējumu un neietekmē Komisijas vērtējumu saistībā ar paziņojumu, kas pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunktu. (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 19. aprīlis, Costantini u.c./Komisija, T‑44/14, EU:T:2016:223, 53. punkts).

118

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka prasītāju piedāvātā Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunkta interpretācija ir juridiski nepareiza. Tāpēc pirmais pamats ir jānoraida.

119

Prasītāji apgalvo, ka gadījumā, ja viņu ierosinātā Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunkta interpretācija (skat. iepriekš 103. punktu) netiks atbalstīta, šī norma būtu pretrunā LES 11. panta 4. punktam. Pēc prasītāju domām, šis minētais pants ir jāinterpretē tā, lai nodrošinātu patiesu pievienoto vērtību attiecībā uz pilsoņu iespēju ietekmēt Savienības politiku un lai ņemtu vērā ievērojamās pūles, ko rada vairāk nekā miljons parakstu vākšana.

120

Prasītāji arī apgalvo, ka Komisijai kā administratīvajai iestādei nav leģitimitātes pieņemt lēmumu, kas aizstātu likumdošanas priekšlikumu, ar vairāk nekā viena miljona pilsoņu tieši un skaidri apstiprinātu priekšlikumu. Šī iespēja, kas piedāvāta Komisijai, būtu pretrunā dalībvalstu konstitucionālajām tradīcijām.

121

Komisija apstrīd prasītāju argumentāciju.

122

Jāatgādina, ka ne LES 11. panta 4. punkta formulējums, ne Līgumu sistēma, kas izklāstīta iepriekš 105.–112. punktā, neatbalsta prasītāju apgalvojumu, ka Komisijai bija pienākums uzņemties veikt EPI piedāvāto konkrēto darbību.

123

Turklāt, tā kā Savienības Līgumos ir nepārprotami definēta loma un pilnvaras, kas piešķirtas EPI un Savienības iestādēm tiesību akta pieņemšanas procesā, fakts, ka prasītāji sava apgalvojuma pamatošanai atsaucas uz dažu dalībvalstu konstitucionālajām sistēmām, kas piešķir patiesas likumdošanas iniciatīvas pilnvaras valsts līmenī organizētajām pilsoņu iniciatīvām, nav atbilstošs un tāpēc to nevar atbalstīt.

124

Tāpat ir jāprecizē, ka prasītāju apgalvojuma noraidīšana neatņem EPI mehānismam tā lietderīgo iedarbību, kā to apgalvo prasītāji. Kā jau tika minēts iepriekš 76. punktā, šī mehānisma mērķis ir aicināt Komisiju saskaņā ar savām pilnvarām iesniegt tiesību akta priekšlikumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 19. aprīlis, Costantini u.c./Komisija, T‑44/14, EU:T:2016:223, 31. punkts). Fakts, ka Komisijai tiek piešķirta ievērojama rīcības brīvība, īstenojot savu likumdošanas iniciatīvu, netraucē sasniegt minēto mērķi.

125

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, prasītāju izvirzītais otrais atcelšanas pamats ir jānoraida.

126

Prasītāji apgalvo, ka saskaņā ar Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunktu, kurš tika izvērtēts, ņemot vērā šīs regulas preambulas 20. apsvērumu, Komisijai bija pienākums atsevišķi izklāstīt savus juridiskos un politiskos secinājumus. Šim pienākumam esot formāls raksturs. Tomēr apstrīdētajā paziņojumā neesot ietverti šādi atsevišķi secinājumi.

127

Komisija it īpaši apstrīd to, ka šāds pienākums tai ir noteikts ar Regulu Nr. 211/2011.

128

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību akta preambulai nav saistoša juridiska spēka un uz to nevar atsaukties ar mērķi vai nu atkāpties no attiecīgā akta noteikumiem, vai interpretēt šos noteikumus acīmredzami pretēji tā formulējumam (spriedumi, 1998. gada 19. novembris, Nilsson u.c., C‑162/97, EU:C:1998:554, 54. punkts; 1998. gada 25. novembris, Manfredi, C‑308/97, EU:C:1998:566, 30. punkts, un 2005. gada 24. novembris, Deutsches Milch‑Kontor, C‑136/04, EU:C:2005:716, 32. punkts).

129

Šajā gadījumā Regulas Nr. 211/2011 preambulas 20. apsvērumā patiešām ir paredzēts, ka Komisijai ir jāizvērtē EPI un “atsevišķi” jāizklāsta savi juridiskie un politiskie secinājumi. Tomēr šis pienākums atsevišķi izklāstīt juridiskos un politiskos secinājumus nav paredzēts minētās regulas 10. panta 1. punkta c) apakšpunktā, kurā ir paredzēts, ka Komisija paziņojumā izklāsta “savus juridiskos un politiskos secinājumus par [EPI], rīcību, ko tā plāno veikt, ja tāda tiek plānota, un šādas rīcības veikšanas vai neveikšanas iemeslus”.

130

Ņemot vērā iepriekš 128. punktā minēto judikatūru, ciktāl pienākums atsevišķi izklāstīt juridiskos un politiskos secinājumus, kāds ir minēts Regulas Nr. 211/2011 preambulas 20. apsvērumā, nav pārņemts minētās regulas 10. panta 1. punkta c) apakšpunkta tekstā, noteicošais ir regulas saturs. No minētā izriet, ka Komisijai nav šāda pienākuma, sagatavojot šajā normā paredzēto paziņojumu.

131

Katrā ziņā, pieņemot, ka Komisijai juridiski ir pienākums atsevišķi izklāstīt juridiskos un politiskos secinājumus saistībā ar paziņojumu, kas pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunktu, šis pienākums ir tīri formāls, un tā pārkāpums nevar izraisīt šī paziņojuma atcelšanu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 1983. gada 21. aprīlis, Ragusa/Komisija, 282/81, EU:C:1983:105, 22. punkts, un 1983. gada 5. maijs, Ditterich/Komisija, 207/81, EU:C:1983:123, 19. punkts).

132

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, šis pamats ir jānoraida.

133

Prasītāji apgalvo, ka pienākuma norādīt pamatojumu kontekstā Komisijai bija jāpierāda, ka pastāv pietiekamas ētiskās un juridiskās garantijas, kas padara apstrīdēto EPI lieku. Taču Komisija to neesot izdarījusi.

134

Šajā kontekstā, pirmkārt, prasītāji apgalvo, ka apstrīdētās EPI pamatjautājums, saskaņā ar kuru cilvēka embrijs ir cilvēks (izmantojot frāzi “viens no mums”), kurš līdz ar to bauda cilvēka cieņu, apstrīdētajā paziņojumā tā arī palika neatbildēts. Šajā paziņojumā nav skaidra apgalvojuma, vai tas būtu pozitīvs vai negatīvs, attiecībā uz juridisko statusu, kāds saskaņā ar Savienības tiesībām ir vai kādam būtu jābūt cilvēka embrijam. Komisija esot piekritusi parakstītāju nostājai, ka embrijam vajadzētu būt tiesiskai aizsardzībai, bet tajā pašā laikā Komisija esot izvairījusies no tā izrietošo loģisko secinājumu izdarīšanas.

135

Otrkārt, prasītāji apgalvo, ka Komisijas ētiskie apsvērumi attiecībā uz CECŠ pētījumiem ir kļūdaini un ka apstrīdētajā paziņojumā piedāvātā “trīskāršās slēdzenes” sistēma (skat. iepriekš 18. punktu) ir nepietiekama un nav uzskatāma par adekvātu atbildi uz apstrīdētajā EPI izvirzīto ētikas jautājumu.

136

Treškārt, prasītāji apgalvo, ka Komisijas atbilde arī nav pietiekama attiecībā uz jautājumiem, kas saistīti ar Savienības attīstības atbalsta politiku. Komisijas atteikšanās rīkoties pēc apstrīdētās EPI nav saistīta ar mērķi samazināt māšu mirstību, bet gan ar Komisijas pašas institucionālajām interesēm.

137

Ceturtkārt, prasītāji apgalvo, ka Komisijas atteikums grozīt Finanšu regulu nav pietiekami pamatots un ir nepamatots.

138

Komisija apstrīd prasītāju argumentāciju.

139

Šajā kontekstā Komisija jo īpaši norāda, ka paziņojuma, kas iesniegts saskaņā ar Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunktu, pamatojumam ir jāļauj veikt publiskas debates, lai Parlaments un galu galā pilsoņi var īstenot politisku kontroli pār to. Ņemot vērā šo mērķi, ir jānosaka precīzs saturs un apjoms pienākumam norādīt pamatojumu lēmumā neiesniegt tiesību akta priekšlikumu. Komisija arī norāda, ka pamatojuma pietiekamais raksturs ir jānovērtē saistībā ar attiecīgās EPI priekšmetu, tas ir, galu galā saistībā ar tiesību akta priekšmetu, uz kuru attiecas šī EPI. Pēc Komisijas domām, tikai ārkārtējos gadījumos, ja attiecīgajā paziņojumā izdarītie faktu pieņēmumi vai juridiskās interpretācijas ir acīmredzami neprecīzas, var uzskatīt, ka tā nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu saskaņā ar Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunktu.

140

Komisija apgalvo, ka šajā lietā apstrīdētajā paziņojumā izklāstītais pamatojums ļauj veikt politiskas debates, un tāpēc ierosina noraidīt šo pamatu.

141

Jāatgādina, ka pienākums norādīt pamatojumu ir jāpiemēro jebkuram aktam, par kuru var celt prasību atcelt tiesību aktu (spriedums, 2009. gada 1. oktobris, Komisija/Padome, C‑370/07, EU:C:2009:590, 42. punkts). No minēta izriet, ka apstrīdētais paziņojums, kurā ietverts Komisijas lēmums neiesniegt tiesību akta priekšlikumu Savienības likumdevējam pēc apstrīdētās EPI ir pakļauts šādam pienākumam norādīt pamatojumu.

142

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 296. pantā paredzētā pienākuma norādīt individuāla lēmuma pamatojumu mērķis ir sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai tā varētu noteikt, vai lēmums ir pamatots vai arī tam attiecīgā gadījumā piemīt trūkums, kas ļauj apstrīdēt lēmuma spēkā esamību, un ļaut Savienības tiesai veikt savu šī lēmuma tiesiskuma pārbaudi (spriedumi, 1995. gada 18. septembris, Tiercé Ladbroke/Komisija, T‑471/93, EU:T:1995:167, 29. punkts; 2012. gada 27. septembris, J/Parlaments, T‑160/10, nav publicēts, EU:T:2012:503, 20. punkts, un 2016. gada 19. aprīlis, Costantini u.c./Komisija, T‑44/14, EU:T:2016:223, 68. punkts).

143

Komisijas pienākums paziņojumā, kas pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunktu, norādīt iemeslus, kāpēc tā uzņemas vai neuzņemas veikt darbību pēc EPI, ir īpaša šajā normā paredzēta izpausme pienākumam norādīt pamatojumu.

144

Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai LESD 296. pantā paredzētajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam attiecīgā akta raksturam un skaidri un nepārprotami ir jāatklāj aktu sagatavojušās iestādes argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot tās pārbaudi. Prasība norādīt pamatojumu ir izvērtējama, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā tiesību akta saturu, izvirzīto pamatu būtību, kā arī interesi saņemt izskaidrojumu, kāda var būt tiesību akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tās tiesību normas, kuras reglamentē attiecīgo jomu (skat. spriedumu, 2008. gada 1. jūlijs, Chronopost un La Poste/UFEX u.c., C‑341/06 P un C‑342/06 P, EU:C:2008:375, 88. punkts un tajā minētā judikatūra).

145

Turklāt ir svarīgi atzīmēt, ka pienākuma norādīt pamatojumu un citu formālo un procesuālo ierobežojumu ievērošana, kuriem ir pakļauta attiecīgā akta pieņemšana, ir vēl svarīgāka gadījumos, kad Savienības iestādēm ir plaša rīcības brīvība. To, vai ir tikuši izpildīti rīcības brīvības izmantošanas faktiskie un tiesiskie nosacījumi, var izvērtēt vienīgi Savienības tiesa (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1991. gada 21. novembris, Technische Universität München, C‑269/90, EU:C:1991:438, 14. punkts, un 2007. gada 13. decembris, Angelidis/Parlaments, T‑113/05, EU:T:2007:386, 61. punkts). Šajā lietā, kā tas izriet no šī sprieduma 109.–115. punkta un kā tas būs redzams arī šī sprieduma 169. punktā, Komisijai ir plaša rīcības brīvība, lemjot par to, veikt vai neveikt darbību pēc EPI.

146

Turklāt ir jānošķir pienākums norādīt pamatojumu kā būtiska formāla prasība, uz ko var atsaukties saskaņā ar pamatu, ar kuru tiek apšaubīta pamatojuma nepietiekamība vai pat neesamība lēmumā, no pamatojuma pamatotības pārbaudes, kas ir saistīta ar tiesību akta likumības pārbaudi pēc būtības un nozīmē, ka tiesa pārbauda, vai pamatojumā, ar kuru ir pamatots tiesību akts, nav pieļauta kļūda. Faktiski šie ir divi dažāda rakstura kontroles veidi, kuru dēļ Vispārējā tiesa var veikt atsevišķus novērtējumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France, C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 66.–68. punkts).

147

Ņemot vērā šos principus, ir jānovērtē, vai Komisija šajā gadījumā ir izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu. Turklāt šie pierādījumi liecina, ka Komisijas arguments, ka Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētā paziņojuma vienīgais mērķis ir atļaut iespējamas publiskas debates (skat. iepriekš 139. punktu), no juridiskā viedokļa ir kļūdains, ciktāl runa ir par šo lietu, kurā apstrīdētais paziņojums ir apstrīdams akts, par kuru var celt prasību atcelt tiesību aktu. Ciktāl apstrīdētais paziņojums ir šāds akts, uz to attiecas pienākums norādīt pamatojumu, kas paredzēts LESD 296. pantā, un tādēļ tam ir jāļauj prasītājiem noskaidrot, vai tajā ir trūkumi, un Savienības tiesai veikt pārbaudi. Jo īpaši Komisijai bija jāizklāsta juridiskie, politiskie vai citi iemesli, kuru dēļ tā izlēma neveikt trīs ierosinātos grozījumus tiesību aktos, kas iesniegti apstrīdētās EPI ietvaros.

148

Jāatgādina, ka apstrīdētais paziņojums tika pieņemts apstrīdētās EPI rezultātā, kuras mērķis bija panākt, ka Savienība aizliedz un pārtrauc tādu darbību finansēšanu, kas saistītas ar cilvēka embriju iznīcināšanu, jo īpaši pētniecības, attīstības palīdzības un sabiedrības veselības jomās, lai respektētu cilvēka cieņu un integritāti (skat. iepriekš 3. punktu). Šajā nolūkā apstrīdētā EPI ierosināja trīs grozījumus Savienības aktos, proti, grozīt Finanšu regulu, grozīt priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Pētniecības un inovācijas pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” (2014.–2020. gads) (COM(2011) 809, galīgā redakcija), un grozīt Regulu Nr. 1905/2006 (skat. iepriekš 5.–8. punktu).

149

Ar apstrīdēto paziņojumu Komisija būtībā atteicās veikt apstrīdētajā EPI lūgto darbību.

150

Attiecībā uz priekšlikumu grozīt Finanšu regulu Komisija apstrīdētā paziņojuma 3.1. un 4.1. punktā pamatoja savu atteikumu. Tā atzīmēja, ka saskaņā ar Finanšu regulas 87. pantu visiem Savienības izdevumiem ir jābūt saskaņā ar Savienības Līgumiem un Pamattiesību hartu. Tādēļ saskaņā ar Komisijas viedokli Finanšu regula jau nodrošina, ka visi Savienības izdevumi, ieskaitot izdevumus pētniecības, attīstības sadarbības un sabiedrības veselības jomā, respektē cilvēka cieņu, tiesības uz dzīvību un tiesības uz personas neaizskaramību. Komisija piebilda, ka Finanšu regulas mērķis ir paredzēt finanšu noteikumus, kas formulēti nevis attiecībā uz noteiktu Savienības politikas jomu, bet gan vispārīgi, jo īpaši attiecībā uz Savienības budžeta izveidi un īstenošanu. Pamatojoties uz šiem diviem apsvērumiem, Komisija secināja, ka tā neredzēja vajadzību pēc priekšlikuma grozīt Finanšu regulu.

151

Attiecībā uz piedāvājumu grozīt priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Pētniecības un inovācijas pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” (2014.–2020. gads) (COM(2011) 809, galīgā redakcija), Komisija pamatoja savu atteikumu apstrīdētā paziņojuma 3.2. un 4.2. punktā. Komisija atsaucās uz Savienības likumdevēja pieņemto programmas “Apvārsnis 2020”“trīskāršās slēdzenes” sistēmu un uzskatīja, ka šie noteikumi jau ir atrisinājuši vairākus svarīgus organizatoru lūgumus, jo īpaši attiecībā uz to, lai nodrošinātu, ka Savienība nefinansē cilvēku embriju iznīcināšanu un ka Savienība izveido atbilstošu kontroli. Tomēr Komisija uzskatīja, ka tā nevarēja izpildīt organizētāju lūgumu attiecībā uz to, ka Savienībai nevajadzētu finansēt turpmākus pētījumus, lai izveidotu CECŠ līnijas. Komisija pamatoja šo secinājumu, apgalvojot, ka, formulējot regulas priekšlikumu, tā ir ņēmusi vērā ētiskos apsvērumus, iespējamos ieguvumus veselības jomā un atbalsta pievienoto vērtību Savienības līmenī attiecībā uz visu cilmes šūnu pētījumu veidiem. Komisija būtībā apgalvoja, ka tās regulas priekšlikums bija vairāku apsvērumu līdzsvarošanas rezultāts. Komisija arī paziņoja, ka likumdevēji (Parlaments un Padome) pieņēma priekšlikumu, pamatojoties uz vienošanos, kas demokrātiski tika panākta starpiestāžu sarunās.

152

Attiecībā uz priekšlikumu grozīt Regulu Nr. 1905/2006 Komisija apstrīdētā paziņojuma 3.3. un 4.3. punktā pamatoja savu atteikumu. Komisija būtībā apgalvoja, ka Savienības atbalsts jaunattīstības valstu partneriem veselības aprūpes nozarē ievērojami veicināja abortu skaita samazināšanos (samazināšanās, kas, pēc Komisijas domām, bija apstrīdētās EPI pamatmērķis), ciktāl tas uzlaboja piekļuvi drošiem un efektīviem pakalpojumiem, kas ietvēra kvalitatīvu ģimenes plānošanu, dažādas kontracepcijas metodes, ārkārtas kontracepciju un visaptverošu seksuālo izglītību. Komisija arī norādīja, ka tā neatbalsta atbalsta piešķiršanu tikai dažiem pakalpojumiem, jo tas ietekmētu valsts veselības stratēģiju atbalsta visaptveramību un efektivitāti. Visbeidzot Komisija paziņoja, ka aizliegums finansēt abortu jaunattīstības valstīs kavēs Savienības spēju sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus, jo īpaši tos, kas saistīti ar mātes veselību, kā arī SKIA darbības programmā iekļautos mērķus, proti, mērķus, kas nesen tika apstiprināti starptautiskā un Eiropas līmenī.

153

Iepriekš sniegtie paskaidrojumi ļauj prasītājiem noskaidrot, vai Komisijas atteikums iesniegt priekšlikumu grozīt dažus Savienības aktus, kā to prasīja apstrīdētā EPI, ir pamatots vai arī tajā ir pieļautas kļūdas. Turklāt šie paskaidrojumi ļauj Savienības tiesai pārbaudīt apstrīdētā paziņojuma likumību. Tādējādi ir jāsecina, ka šis paziņojums ir juridiski pietiekami pamatots.

154

Šo secinājumu neatspēko prasītāju iebildumi.

155

Vispirms ir jāatzīmē, ka, ņemot vērā iepriekš 146. punktā minēto judikatūru, uz apstrīdētā paziņojuma pamatojuma pārbaudi attiecas tikai 134. un 137. punktā minētie iebildumi. Pārējie iebildumi ietilpst pamatojuma pamatotības pārbaudē un tiks izskatīti piektā pamata pārbaudes ietvaros, kas ir balstīts uz kļūdām Komisijas vērtējumā.

156

Attiecībā uz iepriekš 134. punktā minēto iebildumu par to, ka apstrīdētajā paziņojumā nav noskaidrots cilvēka embriju tiesiskais statuss, ir jānorāda, kā to darīja Komisija, ka tai nebija nepieciešams nodrošināt šādu definīciju vai precizējumu, lai apstrīdētā paziņojuma ietvaros pietiekami pamatoti noraidītu trīs ierosinātos grozījumus tiesību aktos, kas iesniegti ar apstrīdēto EPI. Pietiek atgādināt, ka pamatojuma pietiekamība ir jānovērtē saistībā ar apstrīdētās EPI mērķi un ka šis mērķis nebija cilvēka embriju juridiskā statusa definīcija vai precizējums, bet gan tas, lai Komisija iesniedz šos trīs priekšlikumus Savienības likumdevējam (skat. iepriekš 147. punktu). No tā izriet, ka iepriekš minētais iebildums ir jānoraida kā nederīgs.

157

Attiecībā uz iepriekš 137. punktā minēto iebildumu, kas balstīts uz to, ka paskaidrojumi, kas attiecas uz atteikumu grozīt Finanšu regulu, ir īsi, iepriekš 150. punktā minētais liecina, ka pastāv pietiekams pamatojums. Līdz ar to prasītāju iebildums ir jānoraida kā nepamatots.

158

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, šis pamats ir jānoraida.

159

Prasītājas atsaucas uz vairākām kļūdām apstrīdētajā paziņojumā iekļautajā vērtējumā.

160

Pirmkārt, prasītājas pārmet Komisijai, ka tā apstrīdētajā paziņojumā ir uzskatījusi, ka 2011. gada 18. oktobra spriedumam Brüstle (C‑34/10, EU:C:2011:669) nebija nozīmes attiecībā uz apstrīdētās EPI priekšmetu. Šajā ziņā tie apgalvo, ka Komisija, ierosinot, ka Savienībai būtu jāfinansē pētniecības projekti, kuri saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/44/EK (1998. gada 6. jūlijs) par izgudrojumu tiesisko aizsardzību biotehnoloģijā (OV 1998, L 213, 13. lpp.) 6. pantu tika izslēgti no patentspējas, pārkāpj LESD 7. pantā paredzēto saskaņotības pienākumu.

161

Otrkārt, prasītājas ir izteikušas virkni iebildumu par Komisijas apsvērumiem saistībā ar CECŠ pētījumu (īsumā izklāstīts iepriekš 135. punktā).

162

No vienas puses, prasītāji apgalvo, ka Komisijas ētiskie apsvērumi attiecībā uz CECŠ pētījumiem ir kļūdaini. Jo īpaši tie apstrīd Komisijas viedokli, ka CECŠ pētīšana esot morāli pieņemama, jo tā esot daudzsološa attiecībā uz jauniem ārstēšanas veidiem “daudzām slimībām”, un apgalvo, pamatojumam norādot uz dokumentu, ko sagatavoja apstrīdētā EPI un fonds, ka CECŠ pētījumi nav vajadzīgi un ka ir daudzsološākas alternatīvas. Prasītāji arī kritizē Komisiju, ka tā esot pieņēmusi apslēpti utilitāru pieeju, kas liecina, ka zinātniskais progress pamato cilvēku embriju iznīcināšanu.

163

No otras puses, prasītāji apgalvo, ka apstrīdētajā paziņojumā minētā “trīskāršās slēdzenes” sistēma (skat. iepriekš 18. punktu) ir nepilnīga un nav uzskatāma par adekvātu atbildi uz apstrīdētās EPI izvirzīto ētikas jautājumu. Tās pirmais elements, proti, apņemšanās ievērot valsts tiesību aktus, nenosaka ētikas standartus, bet tikai nodrošina to, ka valstu likumi ir jāievēro neatkarīgi no to satura. Tāpat arī otrā elementa, proti, attiecīgā pētījuma projekta pārbaude pa pāriem, mērķis ir nevis īstenot ētiskas normas, bet tas ir vienīgi tāpēc, lai pierādītu, ka eksperiments tiek veikts saskaņā ar atzītiem zinātniskiem principiem, kas nav atbilde uz apstrīdētajā EPI uzdoto jautājumu. Trešais elements, proti, apņemšanās, ka Savienības līdzekļus nevar izmantot jaunu cilmes šūnu līniju izolēšanai vai pētniecībai, kas saistīta ar cilvēka embriju iznīcināšanu, tostarp cilmes šūnu ražošanu, lai gan tas ietver ētiskas saistības, ir salīdzinoši līdzīgs, jo tas neattiecas uz to pētniecības projektu finansēšanu, kas paredz cilvēka embriju iznīcināšanu.

164

Treškārt, prasītāji ir izvirzījusi virkni iebildumu par Komisijas apsvērumiem attiecībā uz sadarbību attīstības jomā. Šajā ziņā prasītāji apgalvo, ka nav panākta starptautiska vienprātība par jēdzienu “seksuālā un reproduktīvā veselība” saturu, uz kuru Komisija norādījusi apstrīdētajā paziņojumā, un ka nav vienprātības par to, ka šajos terminos ietilpst arī aborta izmantošana. Pēc prasītāju domām, starptautiskās tiesības neuzliek dalībvalstīm pienākumu atļaut abortu. Prasītāji arī apgalvo, ka TAM un SKIA rīcības programma ir nevis juridiskas saistības, bet gan politiski mērķi. Šajos instrumentos noteiktais māšu mirstības samazināšanas mērķis esot leģitīms un slavējams, bet tas neattaisno abortu izmantošanu. Turklāt apstrīdētais paziņojums nepierāda, ka abortu finansēšana no Savienības fondiem veicina māšu mirstības samazināšanos. Pēc prasītāju domām, varētu tikt veikti citi mazāk strīdīgi pasākumi, lai mazinātu māšu mirstību. Prasītāji secina, ka Komisijas viedoklis, ka finansēšanas aizliegums kavē Savienības spēju sasniegt TAM, šķiet nepamatots un ka Komisijas atteikumu veikt apstrīdētās EPI ierosināto darbību drīzāk pamato pašas Komisijas institucionālās intereses.

165

Ceturtkārt, prasītāji apstrīd Komisijas secinājumu apstrīdētajā paziņojumā, saskaņā ar kuru priekšlikums par Finanšu regulas grozīšanu nav nepieciešams. Pēc prasītāju domām, atsauces uz cilvēka cieņu un cilvēktiesībām Savienības primārajos tiesību aktos neatceļ nepieciešamību iekļaut Finanšu regulā skaidru, konkrētu un precīzu noteikumu, kas aizliedz tādu darbību finansēšanu, kas šķiet pretrunā šīm vērtībām.

166

Komisija būtībā noliedz, ka saskaņā ar Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunktu pieņemto paziņojumu var pārbaudīt pēc būtības. Šajā kontekstā Komisija apgalvo, ka fakts, ka cita iestāde vai pat attiecīgās EPI organizētāji vai parakstītāji nepiekrīt faktu pieņēmumiem, to juridiskajām interpretācijām vai politiskajam novērtējumam, kas motivē tās izvēli neiesniegt tiesību akta priekšlikumu, nav būtisks, lai novērtētu, vai tā ir izpildījusi savu pienākumu saskaņā ar Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunktu. Jautājums par to, vai šādi faktu pieņēmumi vai juridiskas interpretācijas, vai politiskie vērtējumi ir pārliecinoši, drīzāk būtu viens no elementiem, kas nepieciešamības gadījumā tiks iekļauti politiskajās debatēs pēc paziņojuma iesniegšanas saskaņā ar iepriekš minēto noteikumu.

167

Ņemot vērā šos apsvērumus, Komisija iesaka noraidīt visus prasītāju iebildumus kā neatbilstošus, ciktāl tie ietver faktu pieņēmumu, juridisko interpretāciju, politisko vērtējumu un novērtējošu spriedumu apstrīdēšanu, ko tā ir ietvērusi apstrīdētajā paziņojumā.

168

Šī pamata izvērtējums paredz apstrīdētā paziņojuma satura tiesas pārbaudes intensitātes noteikšanu.

169

Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka, īstenojot likumdošanas iniciatīvas pilnvaras, Komisijai ir plaša rīcības brīvība, ciktāl tā ar šo uzdevumu saskaņā ar LES 17. panta 1. punktu tiek aicināta veicināt Savienības vispārējās intereses, iespējams, apvienojot grūti saskaņojamas konfliktējošas intereses. No minētā izriet, ka Komisijai ir plaša rīcības brīvība lemjot, vai veikt darbības pēc EPI.

170

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka attiecībā uz apstrīdēto paziņojumu, kurā iekļauts Komisijas galīgais lēmums neiesniegt tiesību akta priekšlikumu Savienības likumdevējam, Vispārējai tiesai ir jāveic ierobežota kontrole, lai pārbaudītu papildus pamatojuma pietiekamībai acīmredzamas kļūdas minētā lēmuma vērtējumā. (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2005. gada 14. jūlijs, Rica Foods/Komisija, C‑40/03 P, EU:C:2005:455, 53.–55. punkts un tajos minētā judikatūra).

171

Iebildumi, kurus prasītājas ir izvirzījušas saistībā ar šo pamatu, ir jāizvērtē šo apsvērumu gaismā.

172

Pirmkārt, attiecībā uz iebildumu par Komisijas interpretāciju 2011. gada 18. oktobra spriedumam Brüstle (C‑34/10, EU:C:2011:669) (skat. iepriekš šī sprieduma 160. punktu) ir jānorāda, ka šajā spriedumā, kas taisīts saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, Tiesai tika lūgts interpretēt Direktīvas 98/44 6. panta 2. punkta c) apakšpunktu, kurā ir paredzēts, ka cilvēku embriju lietošana rūpnieciskos vai komerciālos nolūkos nav patentējama.

173

Protams, kā to apgalvo prasītāji, 2011. gada 18. oktobra sprieduma Brüstle (C‑34/10, EU:C:2011:669) 35. punktā Tiesa apstiprināja, ka katra cilvēka olšūna no tās apaugļošanas stadijas ir jāuzskata par “cilvēka embriju” Direktīvas 98/44 6. panta 2. punkta c) apakšpunkta nozīmē un tā piemērošanas vajadzībām, ja ar šo apaugļošanu var tikt aizsākts cilvēka attīstības process. Tajā pašā laikā 2011. gada 18. oktobra sprieduma Brüstle (C‑34/10, EU:C:2011:669) 40. punktā Tiesa norādīja, ka Direktīvas 98/44 mērķis nav regulēt cilvēka embriju izmantošanu zinātniskajos pētījumos un tās priekšmets ietver vienīgi biotehnoloģisko izgudrojumu patentspēju. No tā izriet, ka Komisijas secinājumā apstrīdētā paziņojuma 2.1. punkta beigu daļā par to, ka 2011. gada 18. oktobra spriedumā lietā Brüstle (C‑34/10, EU:C:2011:669) netika izskatīts jautājums par to, vai šādus pētījumus varētu veikt un finansēt, nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā. Tādēļ Komisija nav pieļāvusi šādu kļūdu, būtībā uzskatot, ka 2011. gada 18. oktobra spriedums lietā Brüstle (C‑34/10, EU:C:2011:669) nebija atbilstošs, lai novērtētu apstrīdēto EPI, kas ar otro priekšlikumu par Savienības tiesību akta grozīšanu attiecās uz aizliegumu finansēt pētniecības darbības, kuras saistītas vai paredz cilvēka embriju iznīcināšanu.

174

Turklāt, pretēji prasītāju apgalvojumiem, Komisijas argumentācijai nav nekādas pretrunas, jo jautājums par to, vai zinātniskos pētījumus, kas saistīti ar cilvēka embriju izmantošanu (un iznīcināšanu), var finansēt no Savienības fondiem, ir skaidri nošķirams no jautājuma, kas minēts Direktīvā 98/44 un 2011. gada 18. oktobra spriedumā lietā Brüstle (C‑34/10, EU:C:2011:669), par to, vai biotehnoloģijas izgudrojums, kas ietver šādu izmantošanu, ir vai nav patentējams.

175

No minētā izriet, ka ir jānoraida prasītāju iebildums par Komisijas 2011. gada 18. oktobra sprieduma lietā Brüstle (C‑34/10, EU:C:2011:669) interpretāciju.

176

Otrkārt, attiecībā uz prasītāju iebildumiem par Komisijas apsvērumiem attiecībā uz CECŠ pētījumu (skat. iepriekš šī sprieduma 161.–163. punktu) ir jānorāda, ka saskaņā ar viņu argumentāciju prasītāji būtībā apstrīd Komisijas ētisko pieeju. Apstrīdētās EPI ētiskā pieeja ir tāda, ka cilvēka embrijs ir cilvēks, kurš bauda cilvēka cieņu un tiesības uz dzīvību, savukārt Komisijas ētiskā pieeja, kas izriet no apstrīdētā paziņojuma, ņem vērā tiesības uz dzīvību un cilvēka embriju cieņu, bet tajā pašā laikā arī CECŠ pētījumu vajadzības, ko var izmantot, lai ārstētu šobrīd neārstējamas vai potenciāli letālas slimības, piemēram, Parkinsona slimību, diabētu, insultu, sirds un asinsvadu slimības un aklumu (skat. apstrīdētā paziņojuma 2.2.1. punkta pirmo daļu). Līdz ar to nešķiet, ka Komisijas ētiskajā pieejā ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā šajā jautājumā, un prasītāju argumenti, kuru pamatā ir atšķirīga ētiska pieeja, nepierāda šādas kļūdas esamību.

177

Attiecībā uz prasītāju īpašo apgalvojumu, ko pamato viņu pašu un kāda fonda izstrādāts dokuments, saskaņā ar kuru CECŠ pētījumi nav nepieciešami un pastāv daudz perspektīvu alternatīvu risinājumu (skat. šī sprieduma 162. punktu), ir jāatzīmē, ka šis apgalvojums nav pietiekami attīstīts. Turklāt prasītāji aprobežojas ar vienkāršu atsauci uz iepriekš minēto dokumentu, nesniedzot skaidrojumu par to, kādā veidā pēdējais minētais dokuments, kas ir tehniska rakstura, apstiprina viņu apgalvojumu. No minētā izriet, ka šis apgalvojums neatbilst 1991. gada 2. maija Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta prasībām, un tādēļ tas ir jānoraida.

178

No iepriekš minētā izriet, ka prasītāju iebildumi par Komisijas apsvērumiem attiecībā uz CECŠ pētījumu ir jānoraida.

179

Treškārt, attiecībā uz prasītāju iebildumiem par Komisijas apsvērumiem saistībā ar sadarbību attīstības jomā (skat. šī sprieduma 164. punktu) vispirms ir jānorāda, ka prasītāji neapstrīd ne mērķi samazināt māšu mirstību, ko Savienība īsteno ar savu darbību, ne arī tā leģitīmo un slavējamo raksturu.

180

Turpinājumā ir jānorāda, ka Komisija apstrīdētā paziņojuma 3.3. punktā, pamatojoties uz Pasaules Veselības organizācijas 2012. gada publikāciju, paskaidroja, ka viens no māšu mirstības cēloņiem bija nedrošu abortu veikšana un ka vispārējais un nekoncentrētais atbalsts dažiem pakalpojumiem, ko sniegusi Savienība, palīdzēja samazināt abortu skaitu, jo tas uzlaboja piekļuvi drošiem un efektīviem pakalpojumiem, tostarp kvalitatīvai ģimenes plānošanai, plašam kontracepcijas metožu klāstam, ārkārtas kontracepcijai un visaptverošai seksuālai izglītībai. Saskaņā ar to pašu Pasaules Veselības organizācijas publikāciju, ko atkal citē Komisija, ar abortiem saistīto pakalpojumu drošības uzlabošana veicina māšu mirstības un slimību samazināšanos. Ņemot vērā Komisijas norādīto saikni starp nedrošiem abortiem un māšu mirstību, Komisijas secinājumā apstrīdētā paziņojuma 4.3. punktā, saskaņā ar kuru aizliegums finansēt abortu traucētu Savienības spēju sasniegt mērķi samazināt māšu mirstību, šķiet, nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, un prasītāju argumenti, kas izklāstīti šī sprieduma 164. punktā, nepierāda, ka pastāv šāda kļūda.

181

No tā izriet, ka prasītāju iebildumi, kas attiecas uz Komisijas apsvērumiem saistībā ar sadarbību attīstības jomā, ir jānoraida.

182

Ceturtkārt, jānorāda, ka prasītāju argumenti attiecībā uz Komisijas secinājumu par priekšlikumu grozīt Finanšu regulu, ar kuriem būtībā tiek apšaubīta Komisijas izvēles iespēja neiesniegt šādu priekšlikumu Savienības likumdevējam pēc apstrīdētās EPI, arī neļauj uzskatīt šo Komisijas vērtējumu par tādu, kurā ir pieļauta acīmredzama kļūda.

183

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, prasītāju izvirzītais piektais atcelšanas pamats un līdz ar to prasība kopumā ir jānoraida.

184

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājiem šis spriedums ir nelabvēlīgs, tiem jāsedz savi, kā arī jāatlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumi saskaņā ar tās prasījumiem.

185

Saskaņā ar šī paša reglamenta 138. panta 1. punktu dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. No tā izriet, ka Polijas Republika, Parlaments un Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

Tiesvedības priekšvēsture

Procedūra attiecībā uz Eiropas pilsoņu iniciatīvu “Uno di noi”

Apstrīdētā paziņojuma saturs

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

Par pieņemamību

Par prasības pieņemamību, ciktāl to ir cēlis subjekts ar nosaukumu “European Citizens’ Initiative One of Us”

Par apstrīdētā paziņojuma apstrīdamo raksturu LESD 263. panta izpratnē

Par lietas būtību

Par pirmo pamatu, kurš ir balstīts uz Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu, jo nav iesniegts tiesību akta priekšlikums, atbildot uz apstrīdēto EPI

Par otro pamatu, kas izvirzīts pakārtoti un kas attiecas uz LES 11. panta 4. punkta pārkāpumu, kurš tika izdarīts tāpēc, ka netika iesniegts tiesību akta priekšlikums, atbildot uz apstrīdēto EPI

Par trešo pamatu, kas ir balstīts uz Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu, ciktāl Komisija apstrīdētajā paziņojumā nebija atsevišķi izklāstījusi savus juridiskos un politiskos secinājumus par apstrīdēto EPI

Par ceturto pamatu, kas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi

Par piekto pamatu saistībā ar Komisijas pieļautajām kļūdām vērtējumā

Par tiesāšanās izdevumiem